Es ticu viņiem

Man ir 7 gadi. Es stāvu pie tāfeles tā, kā man mācīja deju pulciņā – kājas pirmajā pozīcijā. Uzdoto zinu. Nav no kā baidīties. Bet vienalga pa mugurkaulu augšup lien bailes. Es tracinu Stefanidu Ivanovnu – savu pirmo skolotāju. Es gaidu, ka tūliņ kaut kas notiks. Rādāmkoks uzlido augšup un ar troksni atsitas pret tāfeli.
“Ko stāvi kā tāda aktrise?! Esi šeit pati gudrākā? Skolā ir jāmācās nevis ar kājām riņķi jāmet!”

Es nesaprotu, ko nozīmē stāvēt kā aktrisei. Es nesaprotu, par ko es esmu vainīga. Man ļoti patīk mācīties, taču, lai ko arī es darītu, es visu daru ne tā.

Skolas vecāku sapulcē mana drauga mammai visu vecāku klātbūtnē skolotāja teica, ka viņš izaugs par maniaku. “Sekojiet savam dēlam. Viņš ir aizdomīgi kluss.”

Citi vecāki aizliedza saviem bērniem draudzēties ar manu draugu. Viņš izauga un kļuva par slavenu zinātnieku, taču vēl joprojām viņš nav runātīgs. Taču reiz mani izbrīnīja viņa jautājums: “Ļena, kā tu domā, es esmu normāls?”

Manas klientes zīmējumu skolotājs aizsūtīja uz pilsētas izstādi. Vecākus uzaicināja uz tās atklāšanu. Manas klientes tēvs paskatījās uz zīmējumu, pakustināja lūpas, nosmējās un pasludināja spriedumu: “Perspektīva ir galīgi garām.” Patiesībā tētis jau vēlēja tikai labu. Viņš ir inženieris un labi zin, kādai jābūt perspektīvai piecgadīgas meitenes zīmējumā. Mākslas skolu viņa vairs neapmeklēja.

Bērns parkā skrien pretī savai mammai un nes viņai dāvanā bālu zāles stiebru. Zāles stiebrs tiek nomests zemē un pār bērnu gāžas pretenziju straume par to, ka viņš atkal ir notraipījis drēbes. Bērns raud. Es nezinu ne viņu, ne viņa mammu. Taču man ļoti gribas viņu apskaut un raudāt kopā ar viņu par kliedzošo netaisnību.

Kad cilvēks, nav svarīgi kadā vecumā, atveras vidē, kurā viņš nesaprot, ko no viņa vēlas un ko viņam darīt, un kāpēc viņš ir kaut kāds, ne tāds – viņš aiziet “tukšumā”. Viņš sev saka: “Tātad man ne īpaši vajag, ne pārāk gribās un vispār tas viss ir nieki”.

Un tukšums ar to ir labs, ka tajā nav sāpju. Nav jēgas pārdzīvot to, kas nav tavs. “Nav tavs” parasti izrādās pārliecība par sevi, iniciatīva, radošums, prasme draudzēties, vēlme pieņemt lēmumus un izpaust savas jūtas. Patiesībā visu, ko uzskaitīju, var reducēt uz vienkāršo: “aizliegt sev mīlēt dzīvi”.

Es ļoti skeptiski izturos pret padomu “iemīli sevi”. Katru reizi, kad to dzirdu, es gribu pieiet šiem cilvēkiem un pajautāt: “Mīļie, vai jūs tiešām esat pie pilna prāta?!” No kurienes esat ķēruši to, ka cilvēki var sevi mīlēt? Ka viņi vispār zin, kā tas ir – mīlēt?..

Ko par Mīlestību zin izaugusi meitene, kurai mamma nogrieza matus, lai viņa “neuzvestos kā vieglas uzvedības sieviete”? Ko par Mīlestību zin pieaudzis pusis, kura tēvs meta ar zābaku un sauca to par “spēli uz trāpīgumu”? Ko par Mīlestību zin meitenīte sievietes ķermenī, kuras mamma nolēma, ka tai jadejo Lielajā teātrī un ar siksnu līdz asinīm sita pa kājām par katru neuzvarēto konkursu. Un cita meitene, kuru par izraidīto klasē padarīja viens skolas medmāsas komentārs par to, ka viņai ir kraupis, kaut gan tas bija nervu dermatīts.

Tāpēc, ka viņiem, lūk, šada, attieksme arī ir Mīlestība. Pretējā gadījumā viņi neizdzīvotu. Viņiem tā ir norma.

Hroniskas traumējošas situācijas un stress pārvēršas par “neko tur nevar izdarīt un neko tur nevar izmainīt” stāvokli. Cilvēks ne tikai zaudē kontroli pār savu dzīvi, bet viņām šī kontrole pat būt nevar. Un tad ir ļoti sarežģīti veidot jaunus dzīves scenārijus. Praktiski neiespējami.

Šiem padomdevējiem es vēlos ko pateikt. Šodien gan sociālajos tīklos nedrīkst šo vārdu rakstīt, tāpēc pateikšu ko citu. Jums pašiem pat nojausmas nav, ko nozīmē mīlēt. Jums nav pat nojausmas par to, kā veidojas Mīlestības un pieņemšanas telpa. Jūs pat iedomāties nevarat, cik tālu esat no Mīlestības, cenšoties iedvest citiem vainas apziņu ar saviem komentāriem: “Tu vienkārši sevi nemīli.”

Jūs arī sevi nemīlat, jo, ja jūs sevi mīlētu, tad cienītu svešu dzīves pieredzi tāpat ka savējo. Un beidzot ielāgotu, ka nedrīkst vērtēt bērnu no pieauguša cilvēka pozīcijas, zaudētāju no uzvarētāja pozīcijas un un to, kurš netika galā no tā pozīcijas, kuram nav nācies tikt galā.

Kā man reiz uzrakstīja kāda sieviete: “Ļena, kāpēc jūs stāstat šīs šausmas?” Jā, tāpēc arī stāstu, lai mēs visi iemācītos nesodīt, bet pieņemt otra pieredzi līdzvertīgi savējai.

Bet puiši un meitenes, kuri sakropļoti un zaudējuši ticību – es ticu viņiem. Es ticu, ka viņi reiz atradīs sevī spēku un noticēs savai iekšējai balsij. Mīlestībā.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tēta gudrības

– Nekad nedod naudu savam kavalierim (tiesa, tētis gan pateica citu vārdu, kas apzīmē vīrieti, ar kuru sievietei ir seksuālas attiecības, taču manus rakstus lasa jūtīgi cilvēki…). Vīrietim pašam jārisina savas finansiālās problēmas.
– Bet, tēti, viņš taču vēl nepelna, es gribu viņam palīdzēt.
– Ja vīrietis nepelna, tātad viņam vēl par agru būt ar sievieti.

Es biju palūgusi, lai tētis man aizdod naudu un es varu nopirkt savam puisim jaku. Puisis bija dzejnieks vai muzikants. Naudu tētis neiedeva, kaut gan tad, kad es lūdzu priekš sevis, viņš man nekad neatteica. Es ļoti apvainojos, dusmojos, kliedzu, ka ļoti mīlu šo puisi bez jakas, ka viņam ir auksti, ka viņš salst, ka viņam tamdēļ ir iesnas, bet es gribu palīdzēt.

Mans nētis nekad nemēdza kaut ko ilgi paskaidrot: “Nē, un viss”, taču šoreiz viņš ar mani ilgi runāja, par to, ka neviens normāls vīrietis neņems no sievietes dāvanu, priekš kuras naudu viņai nācās aizņemties vai kaut ko sev atteikt. Kaut vai tikai tāpec, ka sieviete jau tā pietiekami daudz nemanāmi dara vīrietim. Katru dienu. Bet, ja vīrietis nespēj parūpēties par sevi, tad arī par tevi nevarēs parūpēties. Sieviete pati par sevi vīrietim ir dāvana.

– Tā ir, – teica mamma, – mūsu meita ar savu raksturu ir īsta dāvaniņa.

Bet tētis uz viņu tā paskatījās, ka mamma nolēma šo tēmu tālāk neattīstīt.

Tētis naudu neiedeva, jaku es nenopirku, bet pēkšņi uz savu kavalieri paskatījos citām acīm. Viņš tiešām ne parāk vēlējās strādāt, un viņam ļoti patika izklaidēties uz citu rēķina. Viņš nekad par sevi nemaksāja un viņu ļoti kaitināja “civilie”.

Kad mans bijušais vīrs man stipri nodarīja pāri, tētis klusējot nomainīja manā dzīvoklī slēdzenes. Bet, kad vectētiņš nolēma ar mani parunāt par sievietes gudrību un par to, kā jāmācās paciest un saglabāt laulību par katru cenu, tētis uz viņu paskatījās tā, ka vectētiņš nolēma labāk šo sarunu neturpināt.

Manā bērnībā, kad mēs vēl dzīvojām Uzbekistānā, mums ar tēti kopā ļoti patika makšķerēt. Un pa ceļam uz upi bija tāds ceļa gabals, kur taciņa palika šaura un vijās augšup kalnā. Tētis ņēma mani uz rokām, es apķēros viņam ap kaklu un viņš nesa mani kalnā. Pēc daudziem gadiem, mēs ar viņu kopā gājām pa šo taciņu un es sapratu, cik tas bijis smagi. Un es viņam to pajautāju.

Un tētis man teica:
– Es zināju, ka nekad tevi nenometīšu, ja tu pati turēsies. Un tu nekad neatlaidies.

Reiz noklausījos tēta sarunu ar viņa draugu. Draugs žēlojās par saviem bērniem. Kādi viņi dumji un slinki un cik slikti izturas pret savu tēvu. Bet mans tētis viņam teica: “Tu esi tēvs, tev japiedod”.
Pirms mēneša tētis stipri saslima. Un bija vienkarši jāgaida. Bet es neesmu tāda. Es neprot gaidīt. Es protu atrast naudu, apgriezt pasauli kājām gaisā, uzvarēt pūķi, meklēt un atrast vienalga ko. Bet tā vienkarši gaidīt es neprotu. Man tas ir smagi.

Zini, dzīvē ir tik maz situāciju, kad mēs pa īstam jūtamies pieauguši. Un gaidīt – tas ir stāsts par pieaugšanu. Pagaidām man tas nepadodas.

Un, kad es lūdzu, lai tētis ievēro ārstu priekšrakstus, vinš to negrib un es uz viņu dusmojos. Bet viņš saka, ka nesaprot, kam tas vajadzīgs. Bet es viņam saku:
– Dari, kā es saku, man nepietiek pacietības tev visu to paskaidrot.

Bet viņš atbild:
– Dīvaini gan, kā man pietika pacietības tev izskaidrot matemātiku.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par spēju mīlēt

berni_vecaki

“Ja es būtu skaista, mani mīlētu mani vecāki un mana dzīve būtu pavisam savādāka…”
Tā teica kāda sieviete terapeitiskajā grupā un, es domāju, ka ļoti daudzas sievietes būtu ar viņu vienis prātis.
… Ja es notievētu…
… Ja es būtu gudrāka…
… Ja es būtu no labas ģimenes…
… Ja es būtu jaunāka…
… Tad man būtu vīrietis, kurš mani mīlētu.
Šķiet, ka kārotajai laimei trūkst kaut kas konkrēts, kaut kāds nosacījums, kaut kāda piepūle.
Ierasti mēs uz saviem pleciem uzkraujam atbildību par to, lai mūs mīlētu…
Tāpēc, ka mums šķiet, ka mēs paši ietekmējam to, vai mūs mīl vai nemīl.
Tas ir maģiskās domāšanas paradokss.
Bērnam šķiet, ka no viņa atkarīgs ir tas, vai viņa vecāki viņu mīl, vai atstumj…
Bērns ļoti agri ievēro, kādas viņa darbības izraisa vecāku atzinību, pieņemšanu, uzslavas.
Un bieži vien labvēlīga vai vienkārši neitrāla attieksme, kas nodrošināja labu, ērtu izturēšanos, bija vienīgā pieņemšana mazā cilvēka dzīvē.
Tā nostiprinās pārliecība, ka mīlestību var nopelnīt – upurējot savu ķermeni, intereses, vēlmes un laiku…
Bērns nespēj izprast to faktu, ka viņu mīl/nemīl ne jau par kaut ko,
Bet vadoties no pašas spējas mīlēt…
Un, ja paši vecāki bija spējīgi mīlēt, sajūsmināties, lolot, novērtet savu bērnu ar atvērtu sirdi un dvēseli,
priecājoties par to, kā viņš aug – mīļš, neveikls, neideāls, dažkārt neprasmīgs vai skaļš,
ar skaļiem smiekliem, vai gluži otrādi – nobijies…
Pieņemot to, ka viņš nav līdzīgs viņiem, ne tāds, kādu viņu gaidīja un gribēja redzēt…
Ja viņiem bija kaifīgi būt ar viņu ik dienu, neuztverot kā mocības savus pienākumus…
Ja viņi būtu spējīgi neko no viņa negaidīt, baudot pašiem savu faktu būt vecākiem…
Ja viņi spētu novērtēt un cienīt viņa necilos (no pieaugušo skatu punkta) sasniegumus…
Tad ar savu spēju mīlēt viņi savu bērnu būtu atveduši pie galvenā dzīves atklājuma.
Ka mīlestība nav jānopelna, cenšoties būt labam vai pareizam vai prasīgam,
vai nemaisoties pa kājām un esot bērnišķīgi atbildīgam, patstāvīgam;
vai glābjot vecākus, atbalstot viņu pašvērtējumu un palīdzot;
vai arī cenšoties izdabūt no viņiem mīlestību kaut kādā citā veidā…
Tad viņi viņu atbrīvotu no nepieciešamības kādu ietekmēt  lai iegūtu siltumu un pieņemšanu,
tāpēc ka tas patiešām nav iespējams.
Mēs nevaram ietekmēt cilvēku spēju mūs mīlēt ne ar savu skaistumu vai prasmēm, ne uzticību, ne talantu.
Ne ar ko.
Mūs vienkārši vai nu mīl, vai nemīl.
Un neko ar to nevar padarīt.
Mēs nevaram ietekmēt mīlestības daudzumu un tās kvalitāti, kuru mums dos vai nedos otrs cilvēks.
To ietekmē tikai paša cilvēka spēja vai nespēja mīlēt.
Tieši tik, cik viņu pašu mīlēja viņa vecāki.
Vai viņš iemācījās pieņemt un cienīt pats sevi.
Necenties palielināt mīlestības plūsmu pret sevi no cilvēka, kurš neprot mīlēt.
Labāk atrodi kādu, kurš nav tukšs.
“Cilvēks, kurš mīl sevi, ciena sevi, mīl arī citus, jo zin: citi ir tieši tadi paši kā es” (OŠO)

Veronika Hļebova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es pats…

vilciens101

Mamma un tētis bieži veda dēlu vasaras brīvdienās uz laukiem pie vecmāmiņas. Kad viņš jau bija paaudzies, apņēmīgā balsī teica vecākiem: “Ko jūs visu laiku ar mani kā ar maziņo? Es jau esmu liels! Es pats varu pie vecmāmiņas aizbraukt!”
Pēc ilgiem strīdiem vecāki piekrita.
Lūk, stāv viņi uz perona, atvadās no dēla un dod pēdējos padomus. Bet dēls visu laiku atkārto: “Jā, es zinu, jā es zinu, jūs jau man to sakāt simto reizi!”

Tad tēvs klusītiņām saka: “Dēliņ, ja tev pēkšņi paliks bail vai būs slikti, tad, lūk, tev šis…” un kaut ko iebāž dēla kabatā.
Un, lūk, sēž puika vagonā, brauc, skatās ārā pa logu… Un apkārt cilvēki… sveši… grūstās, trokšņo, iekāpj, izkāpj, pavadonis kaut ko aizrāda, kāds neapmierināti uz puiku paskatās… un viņam kļūst tik nepatīkami, bailīgi…. un ar katru reizi arvien nepatīkamāk, smagāk….
Pēc mirkļa viņš jau ir pārbijies, sakņupis iespiedies stūrī, asaras acīs. Un pēkšņi atcerās par to, ko tētis viņam iebāza kabatā.
Trīcošu roku viņš satausta papīrīti kabatā, attin to un lasa: “Dēliņ, es esmu blakus vagonā…”

Avots: cluber.ua
Paldies Inesei Prisjolkovai par ieteikumu
Tulkoja: Ginta FS

Izvēlies, kurā pusē tu esi!

tevs dels5

Kamēr skolā gaidīju savu dēlu, nejauši dzirdēju sarunu – kādas meitenes mamma sarunājās ar skolotāju. Tajā pat laikā pati meitenīte turpat netālu nesteidzoties ģērbās.

Skolotāja ar meiteni bija neapmierināta. Neseko stundai, nemīl matemātiku, zaudē pildspalvas, visu laiku lēkā, cik var lēkāt, šī taču ir skola nevis bērnu dārzs.
Mamma klausījās skolotājā un skatījas uz meitu.
– Arina, Tu dzirdi? Pienāc, lūdzu!
Arina tajā brīdī mēģināja ielīst ceriņkrāsas kombinezonā. Pēc tam ilgi cīnījās ar cepuri, pārvelkamo apavu somiņu un mugursomas siksniņām, un beidzot pienāca nedaudz tuvāk.
– Tu saprati, par ko mēs te runājam? Tu ļoti slikti uzvedies. Man nāksies visu izstāstīt tētim.

Meitenīte, klusējot, pētīja savus zābakus. Tie arī bija ceriņkrāsas, tāpat kā kombinezons.

– Tētis var atnākt uz skolu, es pati viņam visu izstāstīšu, – piezīmēja skolotāja.
– Lieliski! Arina, tu dzirdēji? Rīt tētis nāks uz skolu! – uzvarošā tonī sarunu pabeidza mamma.
Arina turpināja pētīt zābakus. Viņa stāvēja pretī mammai un skolotājai – viena. Viņas – divatā, otrā pusē. Pretī. Baltie pret sarkanajiem. Vai otrādi.

Un, lūk, ko es domāju. Protams, es neesmu nekāds psihologs. Šajā konkrētajā situācijā es vispār neesmu nekas. Es nepazīstu ne mammu, ne meitenīti, ne skolotāju. Un vēl jo vairāk, es nepazīstu meitenītes tēti, kuru rīt grasās atdzīt uz skolu.

Bet vienu gan es zinu.
Tajā brīdī, kad tu ar kādu apvienojies pret savu bērnu, lai tā būtu kaut tikai minūte, lai arī tie būtu sīkumi, pat lai iemesls būtu pamatots. Šajā brīdī tu zaudē savu bērnu.
Nedrīkst spēlēt pretējā pusē. Nekad. Pat tad, ja bērnam tūkstoš reizes nav taisnība. Ja esat vienā pusē – tā ir jūsu kopējā problēma. Un kopā to risināsiet. Savādāk, viņš paliks viens. Viss, kas šajā brīdī ir vajadzīgs, ir nostāties bērna pusē. Pat gluži fiziski. Paspert soli un pārnest savu sašutušo ķermeni otrā pusē. Nostāties blakus. Nevis pretī, bet blakus.
Viss!
Mēs esam kopā. Jā, Hjūston, mums ir problēmas.Mēs zaudējam pildspalvas un nemīlam matemātiku. Un lēkājam. Hjūston, tu esi Hjūstons vai sacīkšu zirgs, nu, cik var lēkāt?
Taču mēs esam kopā.

© Svetlana Bagijan
Avots: https://golbis.com/
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Balss, kurā mēs tagad runājam ar savu bērnu, paliks ar viņu vienmēr

vecāku balss

Tā balss, kurā mēs runājam ar savu bērnu tagad, paliks ar viņu vienmēr. Tieši šajā balsī viņš runās ar sevi, kad pieaugs. Visi pārmetumi, moralizēšana, mūsu neapmierinātība ar viņu, tiks ņemta par pamatu viņa paša attieksmei pret sevi.

Vai viņš spēs sevi uzmundrināt, atbalstīt, vai viņam būs neiedragājama ticība saviem spēkiem, cik viņš būs labestīgs pret sevi, un, vai vispār varēs būt labs pret sevi, ir atkarīgs no tā, ko mēs sakām viņam šobrīd.

Mammas balss, mammas attieksme, mammas prasības un gaidas – tie ir tie vecāku “Es”, kas visu mūžu pildīs “sirdsapziņas” lomu un kļūs par “iekšējo kritiķi” pieaugušam cilvēkam.

Vai šis kritiķis būs atbalsts vai inkvizīcija, ir atkarīgs no mums.
Vecāku vārdi un mammas un tēta priekšstati par viņu, bērnam ir absolūtā patiesība. Tas ir tā, it kā Dievs viņam būtu pateicis reizi par visām reizēm un uz mūžu, kāds viņš ir un kas viņš ir.

Un ir ļoti grūti pārtaisīt un pārkrāsot citā krāsā vecāku ielikto kodolu. Un, jo vairāk tajā mīnu un melno, dziļumā velkošo caurumu, jo sarežģītāk cilvēkam balstīties uz sevi.
Mammas ticība un atbalsts, tēva atzinība par beznosacījuma skaistumu un šarmu – tas ir tas, pateicoties kam izaug mierīgas un par sevi pārliecinātas sievietes.

Tēva loma meitas dzīvē ir atzīt un atbalstīt viņas pilnību. Meitenēm tēvs ir vīrieša ideāls. Nekad nesasniedzams ideāls. Un tēva gudrība slēpjas tajā, ka viņš mīl gan savu sievu, gan meitu, bet mīl tās atšķirīgi. Lai būtu ar savu sievu pārī, mīļākajiem, diviem viens otru mīlošiem cilvēkiem. Un tieši, vadoties no šīm attiecībām, ko meitene redz bērnībā, viņa vēlāk būvēs savu ģimeni un attiecības.

Bet meitā ielikt ticību tam, ka viņa ir neatvairāma. Vārdos ielikt. Meitene savu sievišķību redz tēva acīm. Viņa viedoklis viņai atpsoguļo visas paaules vīriešu viedokli. Viņas skaistuma un sievišķības atzīšana plus beznosacījumu atbalstīšana ir tas, kas rada dziļu aizsargātības sajūtu un ticību sev.

Mammas ticība dēlam, viņa vīrišķībai un patstāvībai un beznosacījumu atbalsts tad, kad viņam vajadzīga šī palīdzība: tēva cieņa un atzinība – tas ir tas, kas rada spēcīga vīrieša personības kodolu. Dziļa sajūta, ka esi spēcīgs, pilnvērtīgs un īsts. Tas ir tas, kas dod atbalstu un stabilitātes sajūtu, nesatricināmu ticību tam, ka pasaule tevi mīl un vienmēr atbalstīs.

Kas paliks mūsu bērniem tad, kad mūsu vairs nebūs?

Mūsu balsis, tie vārdi, kurus mēs viņiem teicām bērnībā.
Mūsu iemīļotās frazes. To, ko mēs atkārtojām katru dienu. To, ko mēs teicām dusmās, izmisumā, aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.
To, ko mēs teicām tad, kad jutāmies bezspēcīgi. To, ko mums teica, bet mēs atkārtojām, neaizdomājoties, neiedziļinoties, tāpēc, ka tā vajag, tāpēc, ka tā “visus audzina”.

Tieši uz šīm frāzēm, pateiktām strīdu karstumā, neapdomājot, pilnā parliecībā par savu taisnību, balstīsies mūsu bērns, kad izaugs.

Mēs nevaram paklāt segu zem katras situācijas, kas var ar bērnu dzīvē notikt. Pie kam vecākiem pašiem ir pietiekami daudz dažādu absurdu un iracionālu baiļu. Un savos centienos aizsargāt, mēs nogalinam visu dzīvo.

Visi vecāku vēstījumi, kuri kļuvuši jau pieaugušam cilvēkam par nepārvaramu sienu, ir teikti aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.

Mans ikdienas darbs ir sarunāties ar pieaugušiem cilvēkiem. Atbalstīt, palīdzēt saprast, un atrast izeju. Un ziniet, pret ko atduras cilvēki, kad nespēj paspert ne soli, pieļauj vismuļķīgākās kļūdas, bremzē un visvisādos veidos saindē sev dzīvi?
Uz vecāku vēstījumiem.
Uz to “kāda gan tu esi”, “kāds gan tu esi” Ko tu vari atļauties un, ko nevari. Vai tev ir talants, prāts, skaistums, vai nav.

Mēs ļoti ilgi skatāmies uz sevi savu vecāku acīm. Un to mēs viņiem pieradām, kad esam jau pieauguši, ka varēsim, izdarīsim un kļūsim. Kāds no mums izdzīvo pateicoties tam, kāds – par spīti tam.
Mēs neesam visu varoši, bet saviem bērniem mēs esam dievi. Un tieši uz mūsu vēstījumiem mūsu bērni balstīsies visu savu mūžu.

Autors: Irina Davidova, psiholoģe
Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Foto: Victoria Kovelina
Tulkoja: Ginta FS

 

NeDAmīlētie

21265_739700752811203_5265818594875733181_n
Daudzi uzskata, ka nepietiekama vecāku mīlestība bērnībā ir galvenais iemesls tam, ka dzīvē neveicas. Un ne tikai personīgajā, bet arī profesionālajā.
Un bieži vien tad, kad cilvēki žēlojas par dzīvi, šajos stāstos nepietiekami mīlēts ir ne tikai viņš, bet arī viņa partneris – nemīlētais vilcēns, atcerieties? Un, ja šī nemīlestība to cilvēku, kurš sūdzās ir padarījusi pārāk jūtīgu, atkarīgu un izslāpušu pēc mīlestības, tad viņa partneri – vilcēnu – nejūtīgu,  aizvērtu, aukstu un nespējīgu mīlēt. Viena un tā pati nemīlēšana devusi gluži pretējus rezultātus!
Ak, šie briesmīgie ļaundari – vecāki! Visas bēdas tik no viņiem! Jebkurš bandīts tumšā ieliņā ir labāks par viņiem!
Visu savu dzīvi šie neDAmīlētie cenšas saņemt bērnībā nesaņemto mīlestību, pa ceļam cenšoties mīlēt neDAmīlētos vilcēnus. Rezultātā viņu dzīve atgādina šausmu filmu, kurā viņi ar sišanu “izsit” mīlestību sev. Un visam šim šausmu stāstam pamatā ir viens nepareizs uzstādījums.
Daudzi cilvēki uzskata, ka sveša mīlestība var viņus piepildīt ar enerģiju. Tas ir tāds vampīristisks uzstādījums: jāpasūc mīlestība no partnera un pēc tam “jāpiepičkā” to ar savu mīlestību. It kā mīlestība būtu tāda vērtīga barība, kura ļauj cilvēkam kļūt spēcīgākam un laimīgākam. Un tieši tas arī ir iemesls pretenzijām pret vecākiem: nedadeva, nedamīlēja, noskopojās, apdalīja! Un arī pretenzijas pret partneri: dod, dod, dod, pabaro izsalkušo, neesi “žmogs”!
Patiesībā nav iespējams nevienu pabarot ar savu mīlestību. Un nevar paēst no cita mīlestības.
Tāpēc arī nekādas jēgas nav jūsu žēlabām par to, ka esat par maz mīlēti. Jums nemaz nevarēja to iedot. Varēja fiziski aprūpēt, varēja dot materiālo atbalstu – savu piemēru parādīt, kaut ko iemācīt (ja paši to prata un jūs bijāt gatavi to mācīties), kaut kādā mērā pat cieņu nodrošināt varēja, attiekties kā pret līdzīgu, bet ar mīlestību piebarot – nē!
Cilvēki patiešām barojas no mīlestības. Varētu pat teikt, ka cilvēki barojas tikai no mīlestības. taču tie barojas no SAVAS mīlestības. Vēlreiz atkārtošu. Cilvēki barojas no SAVAS mīlestības.
Viņi mīl un no tā viņu enerģija viņos cirkulē un palielinās.
Ja viņi mīl lasīt, tad saņem mīlestību no lasīšanas. Ja viņi mīl stadīt ziedus, tad saņem mīlestību no stādīšanas – spēku un iedvesmu. Ja viņi mīl savus bērnus, tad ļoti daudz enerģijas tie saņem no savām attiecībām ar bērniem. Mīl vecākus – arī saņem. Mīl savu sievu vai vīru – arī saņem. Tikko iemīlies kadā cilvēkā, uzreiz saņem enerģijas lādiņu.Arī garšīgs ēdiens dod enerģiju, kad ir apetīte un mīlestība pret ēdienu.
Mīlestība ir dzīves pamats. Tikai jūsu mīlestība, ne – kāda cita!
Enerģija=motivācija=vilkme pēc kaut kā.
Jūsu vilkme, ne – kaimiņa.
Jā, lai bez šķēršļiem saņemtu enerģiju no mīlestības, tai jābūt abpusējai. Nevar ideālistiski mīlēt kādu, tā būs nepilnvērtīga mīlestība, un no tādas mīlestības enerģiju var saņemt tikai kredītā. Patiesa mīlestība izpaužas darbībā. Ir jārūpējas par cilvēku, ir jāsaka viņam par savu mīlestību, jāsadarbojas ar viņu, nesot viņam labumu. Lūk, no tādas mīlestības var saņemt daudz enerģijas.
Bet paust savu mīlestību darbībā var tikai tad, kad cilvēks jums ir atvērts un mīl jūs tāpat. Ja viņam jūsu mīlestība nav vajadzīga, vai ir kā nasta, ja viņš nevar atbildēt ar to pašu, viņš nesaņem enerģiju no mīlestības. Enerģiju var saņemt tikai no SAVAS mīlestības!
Viņš jūs nemīl, tātad viņš ir spiests komunicēt ar jums, saņemt no jums kādus pakalpojumus, tērēt jums savu laiku un uzmanību, un justies jums parādā, bet no tā visa nekādas enerģijas viņam nebūs. Saprotiet, kāpēc ir vajadzīga abpusēja mīlestība?
Abpusējas mīlestības gadījumā jūs ne tikai saņemiet enerģiju, bet arī otram dodat tādu iespēju un nevis skābstiet blakus apātijas, skumju un vienaldzības purvā, vai arī žēlumā un vainas sajūtā. Nevar mīlēt cilvēku un nospļauties uz viņa personīgo laimi.
Lūk, kāpēc, redzot, ka jūsu mīlestība paliek bez atbildes, mums jāatstāj cilvēks mierā un jāatrod kāds, ar kuru šī mīlestība būs abpusēja.
Mīlestības avots ir mūsos pašos, bet mums vajadzīgs otrs cilvēks, lai šis avots sāktu darboties.
Taču lielākajai daļai cilvēku galvā ir cita bildīte. Bildīte, kurā jūs dāvājat kādam mīlestību un viņš jums dāvā savējo. Un šīs aplamās bildītes dēļ daudzi “pičkā” savu mīlestību tiem, kuri tos nemīl, cenšas par varītēm iesmērēt šo savu dāvanu. Bet patiesībā vienkārši izmanto otru, lai baudītu savas jūtas, kaut baudīt tās kļūst arvien grūtāk un grūtāk, jo cilvēks taču jūt savu centienu nevajadzību. Taču pasniedz to kā dāvanu, kā enerģijas avotu, ar kuru vēlas uzlādēt otru, to, kurš nemīl. Šis nemīlētājs nevar paņemt ne pilītes no šīs mīlestības! Baroties var tikai no paša mīlestības, bet mīlamais vajadzīgs tāpēc, lai iedvesmotu un motivētu mīlestībai. Un arī viņam ir jāmīl, lai jūsu mīlestība pret viņu savā ceļā nesastaptu sķēršļus.
No kurienes rodas neDAmīlētie?
Tie ir infantīlismā ieslīguši cilveki, kas raduši savu pašapziņu barot ar atzinību. Ja maz atzinības, viņi jūtas neēduši un apzagti. Viņi atceras bērnību un viņiem šķiet, ka atzinības bijis par maz, atmiņa fokusējas tikai uz bēdām un skumjām. Viņi neatceras vecāku rūpes, vecāku darbu, viņi atceras vien aizvainojošos momentus, liek tos lādītē, un no katra tiem cenšas izvilkt vien iemeslu sevi pažēlot (žēlums pret sevi ir mīlestības izkropļota forma, pilnīgs pretstats pašcieņai).
Lūk, tad viņus nevietā sabāra, tad nepaslavēja, te kritika bija netaisnīga, bet tur vienaldzībā padzina. Viņiem atņēma atzinību, kuru kāds tiem bija parādā. Viņi jūtas kā ziediņi, kas kalta saulē un kurus aizmirsa aplaistīt. Viņi nevarēja izaugt stipri, jo viņiem neDAdeva mīlestību. It kā kāds šajā pasaulē kļūtu stiprāks no svētlaimes.
Infantīlie uzstādījumi visi kā viens balstās uz priekšstatiem par to, ka enerģija nāk no slinkuma, bet jebkurš darbs to iztērē. Kad infantils pieaug, viņš visu laiku vēlas iekārtoties kādam uz kakla. Meitenes infantiles meklē vīrieša kaklu, vīrieši – infantili arī meklē iespēju neko nedarīt, bet daudz saņemt. Infantila galvā nav saistības starp darbu, cīņu un enerģiju, viņam šķiet, ka tas viss ir spēku patēriņš, bet saņemt enerģiju var tikai atpūšoties un baudot. Darbs un labsajūta infantila galvā ir nesavienojami jēdzieni. Tieši tāpēc tie žēlojas, ka ir neDAmīlēti. Viņi uzskata, ka viņu tiesības ir saņemt atzinību un labumus vienkārši par to, ka viņi ir. Par pašu viņu esības faktu.
Ja cilvēks vairs nav infantils, viņš saprot, ka jebkuras problēmas, nelaimes un atteikumi – pirmkārt, ir normālas dzīves veselīga norma, otrkārt – treniņu noteikums, lai pieaugtu personības spēks. Tu nekad neuztrenēsi muskuļus, ja netrenēsies un katru dienu nepārvarēsi grūtības.
Viņš ir pateicīgs visām problēmām, kuras spējis atrisināt, jo atrisināta problēma dara cilvēku stiprāku. Viņš neuzskata atzinību par kaut ko obligātu un atteikumu neuzskata par briesmīgu pāridarījumu. Protams, viņš priecājas par to, ka tiek atzīts, īpaši, ja atzinība ir pelnīta, taču zin, ka atzinība bez atteikumiem būtu bezjēdzīga un tai nebūtu nekādas vērtības.
Ja saņemt atzinību būtu viegli, un tā būtu paredzēta automātiski, kāda gan būtu tās jēga? Tieši tāpēc tāds cilvēks nekad nečīkstēs, vainojot citus, par to, ka viņu nemīl – vienkārši tā, par neko. Viņam tas pat galvā neienāks.
Ir ļoti svarīgi nomainīt fokusu un pārstāt pieprasīt pasaulei beznosacījuma mīlestību, un uzskatīt bezdarbību par dzīves normu un augstāko laimi.
Pašu briesmīgāko elli piedzīvo cilvēki, kuri vispār neko nevēlas darīt. Tā ir klīniska depresija, un tas ir pats dziļākais enerģētiskās bedres dibens. Un mīlot bezdarību, jūs sperat soli tuvāk šai ellei. Griezieties atpakaļ, kamēr vēl nav par vēlu, un pagriezieties ar seju pret darbu. Ar šādu attieksmi jūs iegriezīsiet savu enerģijas riteni un jutīsieties dzīves plūsmas virspusē.
Kā tikko bezdarbība pārtrauks jums likties kā augstākā dzīves labsajūta, jums pazudīs pretenzijas par to, ka kādam jums kaut kas tāpat vien jādod. Un vērtība būs tikai tam, ko varat saņemt, darot – nopelnīt un sasniegt.
Un tad izrādīsies, ka vecāki jūs ļoti mīlēja, un pat tad, ja kādreiz bija nedaudz auksti un nepiedalījās it visā, tas neko jums nav atņēmis, gluži otrādi – ir palīdzējis attīstīt jūsu vājās puses, ne uz ko nepaļaujoties.
Pārāk daudz vecāku palīdzības un atbalsta ir lielāka problēma, nekā tās nepietiekamība (izslēdzot dzīvei nepieciešamās rūpes, kas ir vecāku pienākums, un par kā nepietiekamību viņiem varētu atņemt vecaku tiesības). Pārāk liels emocionālais un materiālais atbalsts traucē stiprināties paša cilvēka neatkarībai, savukārt nepietiekamība bieži vien kalpo par grūdienu panākumiem dzīvē un labākai adaptācijai.
Adaptācija tā ir bērna sagatavošana dzīvei pasaulē, kur neviens viņam nebūs mammīte. Par to daudzi vecaki šodien aizmirst, cenšas pēc iespējas ilgāk rūpēties par savu acuraugu, pievērst tam pārāk daudz uzmanības, pārcensties ar atzinību, apbrīn,u “beznosacījumiem mīlot” un mīlot neīsti, rezultātā bērns izrādās nespējīgs pretoties stresiem, dzīvot patstāvīgi un veidot attiecības, un dusmojas uz vecākiem, jo it visā ir radis meklēt viņu atbalstu.
Vislabāk ir tad, kad viss ir līdzsvarā un vecāku atbalsts ir tieši tik, cik vajadzīgs – ne vairāk un ne mazāk, bet tieši tik, cik vajadzīgs lai bērns pakāpeniski pieaugtu bez iestrēgšanas infantilismā.

Autors: Marina Komissarova

Tulkoja: Ginta FS