Liec mierā savus vecākus

veci_cilveki25

Es esmu parāk uzbāzīga meita un man viss ir svarīgi. Es lieku saviem vecākiem taisīt medicīniskos izmeklējumus un dzert izrakstītās zāles. Cenšos atrisināt visus jautājumus, līdz pat malkas iegādei. Uzstāju, lai viņi atpūstos sanatorijā. Pērku apģērbu, saldumus, vitamīnus, rezultātā nogriežu skābekli, atņemot viņiem izvēles tiesības.

Jo viņi nevēlas taisīt kardiogrammas. Viņi ir raduši nomierināt sirdi ar vienkāršu asinszāles uzlējumu. Dodas uz autoostu pēc biļetēm, un atsakās no maniem “eletroniskajiem” pakalpojumiem.
Dara visu pa vecam, savā ierastajā tempā un viņus kaitina mana vēlme visu paātrināt un atvieglot.

Laiku pa laikam mums rodas nopietni konflikti. Tētis kliedz, ka viņš labāk visas savas lietas kārto pats, tā vienkārša iemesla dēļ, ka viņš ir vīrietis, bet man gribās ieekonomēt viņa laiku un spēkus.

Lūk, piemēram, viņš grasās braukt uz kantori pie inspektora uzzināt jaunos noteikumus subsīdiju saņemšanai – trīs reizes parsēžoties. Es piedāvāju visu noskaidrot piecu minūšu laikā pa telefonu. Jo es taču dzīvoju lielpilsētā ar ātrgaitas internetu, un man žēl, ka viņš savos septiņdesmit gados spaidās pa mikriņiem un metro stacijām. Man negribās, ka viņš salst un paliek neēdis, jo ekonomē pat uz pīrādziņu ar kāpostiem, un kautrējas pajautāt, kur ir labierīcības.
Tētis dusmojas. Es arī, cenšoties pierādīt, ka viņš patērēs veselu dienu, bet es – tikai minūtes. Bet viņš paceļ balsi: “Tā taču ir mana, ne tava diena!”

Un viņam taisnība…
Atceros, reiz lasīju kādā Ustinovas romānā par vienu ģimeni. Tajā puisis bija sasniedzis galvu reibinošus panākumus savā karjerā, bet vecāki turpināja dzīvot savu ierasto dzīvi.

Viņš viņiem veda svaigu sviestu un izmeta no ledusskapja veco, ar notecējušu derīguma termiņu, jo viņi gaidīja svētkus un nevēlējās “šikot”” ikdienā. Viņš viņiem atstāja naudu jaunam ledusskapim, bet viņi turpināja glabāt produktus uz balkona. Viņš viņiem nopirka mašīnu un pierakstīja tehniskajai apkopei, bet tētis nomainīja eļļu pašrocīgi savā garāžā divdesmit grādu salā un pēc tam visu ziemu nogulēja ar plaušu karsoni gultā.

Katrā būdiņā savas spēļmantiņas. Katram ir tiesības ēst, sēdēt, makšķerēt, braukt uz kantori, kad un kā iepatīkas. Noņemt zobu sāpes ar sunīšu uzlējumu un savām rokām mainīt ziemas riepas. Mazgāt traukus ar sinepju pulveri. Doties uz pastu un sūtīt telegrammas īsziņu vietā. Tērēt stundas uz to, ko varētu atrisināt dažās sekundēs.

Pati neskaitāmas reizes esmu teikusi, ka uzspiests labais – ir ļaunums. Ka nedrīkst uzbāzties ar savu palīdzību, ja tev to nelūdz. Jo ikvienam jānodzīvo sava dzīve pašam, pat tad, ja viņam ir simts gadu un viņš ir tavs tētis.

Taču vienalga, ļoti gribas palīdzēt…

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Un vēl ir viena ļoti svarīga lieta. Ļoti daudz problēmu mūsu dzīvē rodas tad, kad mēs cenšamies spēlēt svešas lomas. Tēlojam ārstus, psihoterapeitus saviem vecākiem, draudzeni savai meitai un mammu – vīram. Tāpēc loti svarīgi ir uzpasēt, lai mammai un tētim esi bērns, saviem bērniem – mamma vai tētis, kolēģiem – kolēģis, vīram – sieva un sievai – vīrs. Ļoti svarīgi ir spēlēt savu lomu! (GFS)

 

Ienaidnieku mums nav — ir tikai mums tuvi veci cilvēki

veja brazma

… Un te nu ir mana pati galvenā nianse un šeit “aprakts viens ļoti svarīgs suns”.
Ir ļoti grūti neatbildēt uz vecāku agresiju. Gandrīz neiespējami. Taču grūti (uzmanību!!!) ir tikai pirmo pussekundi.

Un, ja tu šajā pussekundē atturēsies no pavisam taisnīgām dusmām,  un, gluži otrādi (bumerangs!), atbildēsi ar pozitīvu enerģētiku, tad, sākot jau ar otro pussekundi, tev kļūs daudz vieglāk. Vieglāk tāpēc, ka nepadevies. Ka noturēji stūri. Tu esi vadītājs. Kā savādāk atbildēt? Konkrēti – ar smiekliem. Vai arī strauju tēmas maiņu. Vai arī, izliekoties, ka nedzirdēji. Vai noklusēji. Un atkal – smiekli kā atbildes reakcija. Zieds ieroča stobrā. Vienalga, kadā veidā. Nepadoties. Noturēties. Nepadoties situācijai.

No šī brīža mēs it kā pat nedzirdam konkrētus apvainojumus, pretenzijas un citus liekus momentus. Mēs neatbildam uz tiem. Un neko nepierādām. Un neapvainojamies.

Mēs visi atceramies pašu svarīgāko. Mums nav ienaidnieku – ir tikai mums tuvi, veci cilvēki. Nav uz ko te apvainoties. Tās gan vēl nav beigas. “Uzbrukumi” turpināsies. Bet mēs taču redzam “puisīti smilšu kastē/vecu cilvēku” sevī. Ārēji mēs pat varam nospēlēt atbildes “spēli”, lai neapvainotu oponentu. Nav nekādu problēmu! Mēs pat varam uz viņiem skaļi kliegt! Taču ir svarīgi, ka iekšēji mēs smaidām un mūsu “aizkaitinājums” būs viltots. Bet negatīvās emocijas mēs spēlējam.

Galvenais – nekādu aizvainojumu.

Tāpēc, ka tad, kad mūsu aizvainojums kļūst patiess – viņi uzvar un burtiski mūs aprij. Jo viņi taču nedomā par tām sāpēm, kuras mums nodara. Viņi ir aizņemti paši ar sevi.

Tas ir tāds “vecuma egoisms”. Vecs cilvēks nav spējīgs mainīt savu viedokli. Nav spējīgs pat iedomāties, cik brīžām sāpīgas, neattaisnojamas un nepamatotas ir viņa pretenzijas pret mums. Viņš jau vairs neredz tālāk par savu degungalu. Neredz! Bet vai gan tāpec viņš jāiznīcina?!

Noturot situāciju  es sajūtos kā, piemēram, varens kalnu slēpotājs. Slaloms. Supergigants! Braucu un nenokritu.

Starp citu, viena neliela piebilde.

Nekad un ne no viena mēs nenogurstam tik ļoti, kā no komunikācijas ar vecākā gadagājuma cilvēkiem, kā no patiesiem, īstiem dusmu uzliesmojumiem. Kad tu iemācīsies neuzvilkties, nesadusmoties un izvairīties no skandāliem, tu daudz mazāk nogusi no šīs komunikācijas. Tas jau sen ir parbaudīts.
Autors: Aleksandrs Gaļickis
Avots: https://theageofhappiness.com
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu.