Mīlestība un vārdi

– Es tevi tik ļoti mīlu, mammīt, – es teicu brokastu laikā, kad man bija kādi 14 gadi.
– Tiešām? – mamma man uzsmaidīja, – tad nākamreiz, pirms es atgriežos no darba, nomizo, lūdzu, kartupeļus, un es to sajutīšu bez vārdiem.

– Es tā dievinu savu kaķi! – es pieglaudu vaigu kaķa siltajai, pūkainajai spalvai.
– Tad varbūt nomaini kaķim smiltis? – jautāja tētis. – Kaķis mocās, ja viņam jānokārtojas slapjās smiltīs.

Klausījos savos vecākos un brīnījos par viņiem: es taču runāju par mīlestību!!! Kāds tam sakars ar kaķa smiltīm vai izslavētajiem kartupeļiem?

Atceros laiku, kad biju pavisam maza meitenīte, apmēram 7 gadi un uz paris nedēļām nokļuvu slimnīcā. Slimnīca atradās ārpus pilsētas un kārtība tajos laikos tur bija ļoti stingra. Vecāki paciņas varēja nest tikai noteiktos laikos, bet uz bērniem skatīties varēja tikai pa gabalu no tuvējā parka brīžos, kad tie pienāca pie atvērtā loga, – labi vēl, ka bija septembris.

Mana mamma pie manis ciemos nāca divreiz dienā. No rīta un vakarā auklīte uz mana naktsskapīša atstāja maisiņu, kurā atradās mammas pagatavotais biezpiens, silts kompots, griķu putra un kotlete. Visa pa drusciņai, tieši tik, lai es to varētu apēst vienā reizē, jo pēc dažām stundām viņa atnesīs vēl.
Bet maisiņa maliņā, avīzē ietītas 3-4 lapiņas ar zīmētiem papīra lellītēm domātiem apģērbiem (atceries, ar tādām baltām atlokāmām strēmelītēm?)
Man ļoti patika tās izgriezt. Es nezinu, pa kuru laiku mamma paspēja tās uzzīmēt – šīs bezgalīgi daudzās kleitiņas, jaciņas un pidžamas. Un cik burvīgus fasonus viņa izdomāja! Katru reizi citādākus: bantītes, bumbulīšus….

Un es ne reizi viņai nebiju lūgusi to darīt. Tās nebija zāles, minerālūdens vai svaigs buljons. Viņa vienkārši zināja, ka man ļoti patī šī nodarbe. Un tajā brīdī tas bija veids, kā viņa man teica: “Es tevi mīlu”… Es to spēju saprast un pilnā mērā novērtēt tikai pēc vairākiem desmitiem gadu, toties atcerējos to uz visu mūžu.

Mēs ļoti bieži nenovērtējam sīkumus… Jā, skaisti vārdi, atzinība, dzeja ir ļoti svarīgi.

Mēs, sievietes, mīlam ar ausīm, un tāpēc mums pastāvīgi vajag dzirdēt šo “mīlu”. 

Taču, ja darbos mēs neredzam šo vārdu atspoguļojumu – tie kļūst tikai par tukšu skaņu. Jā, var pateikt “es tevi mīlu” ar briljanta gredzenu vai platīna aproču pogām, ar milzīgu puķu pušķi vai lidojumu gaisa balonā. Un arī tas ir brīnišķīgi! Ko tur daudz runāt…. Taču savu mīlestību var paust daudz vienkāršāk, un katra diena dod mums iespēju to izdarīt – galvenais, mīlēt.

Mūsu draugu sunim iestājās paralīze. Tāds simpātisks un mīļš taksītis, bet pakaļkājiņas uz visiem laikiem palika paralizētas. Jau trīs gadus suns ir tādā stavoklī, bet saimnieks viņam pats pagatavoja staigulīšus uz riteņiem – tikai tāpec, lai mīļotais suns varētu katru dienu pastaigāties svaigā gaisā.
Varēja jau suni iznest no mājas uz rokām, vai ielikt bērnu ratiņos, taču sunītis ļoti grib staigāt – patstāvīgi, un tāpēc saimnieki deva viņam tādu iespēju, jo viņi to ļoti mīl.

Kad mūs vada pati īstākā mīlestība, iespēja to izpaust ir ik uz soļa, un mēs to darām no tīras sirds, ne uz mirkli neiedomājoties, ka var arī savādāk.

Ieejot otra istabā, kad tas guļ, mēs staigājam uz pirkstgaliem, lai nepamodinātu, sakārtojam spilvenu, lai mugurai būtu ērti, uzmanīgi izņemam no atslābušajām rokām telefonu, lai miegu neiztraucētu negaidīts zvans.

Mēs kļūstam par visprasmīgākajiem pavāriem, vārot pašu izsmalcinātāko rīta kafiju, un bērna šķīvītī izveidojam siera vilcieniņu, kurš steidzas pie ziediņa, kas pagatavots no olas un tomāta šķēlītēm.

Mēs stundām ilgi klausāmies savu draugu atklāsmēs, brīžos, kad viņiem vajadzīga mūsu uzmanība, mēs izdomājam dāvaniņas, pārsteigumus, radām noskaņojumu. Un, ne mirkli nešauboties, atdodam naudu par zālēm, ja tās otram vajadzīgas.

Un bez vilcināšanās saplēšam savas mīļākās krelles, ja tās vajadzīgas, lai apdarinātu mazās “sniegpārsliņas” tērpu jaungada ballei.

Bet dzīve ir tik gara un reizē tik īsa…. Un sīkumus mēs atceramies, ai, cik ilgi.

Mīloša sirds ļauj mums sajust to mirkli, kad mūsu “mīlu” ir īpaši svarīgs. 

Cik vien sevi atceros, gan mamma gan vecmāmiņa vienmēr izgāja gaitenī, kad tētis un vectētiņš pārnāca mājās no darba – jo vīrietim taču jājūt, ka viņu mājās gaida. Un es arī cenšos rīkoties līdzīgi.

Sēžu pie datora, cenšos no domu pavedieniem sasiet jēdzīgu rakstu. Dzirdu, kā ārdurvju atslēga pagriežas, un domāju, ka tūlīt, tūlīt piecelšos, tikai pabeigšu savu domu. Pametu skatienu pār plecu, un istabā ienākušajam smaidot saku: “Man vēl pāris minūtītes, lai pabeigtu domu, un tad jau vakariņosim”
Un atkal aizlidoju savā “rokdarbā”, kas sastāv no vārdiem un pieturzīmēm.
Un pēkšņi, pavisam nedzirdami (lai neiztraucētu manu domu lidojumu) uz galda parādās tējas krūze un šķīvītis ar divām sviestmaizītēm. Es skatos uz sviestmaizēm, uz konfektēm, kurām papīrīši noņemti (lai man nebūtu jāatraujas no sava darba) un pilnīgā klusumā dzirdu ļoti svarīgus man vārdus. Un saprotu to, ka šajā dzīves mirklī nav skaistāka un ietilpīgāka veida, ka pateikt: “Es tevi mīlu”.

Mums tikai jāiemācās atcerēties, ka tik ļoti krāšņi, tik ļoti svarīgi vārdi “Es tevi mīlu” bez to atspoguļojuma rīcībā un darbos, ļoti ātri gaist, blāv un kļūst bezvērtīgi.

Un to nevajadzētu pieļaut.

Mīlestību nevar izmērīt tikai ar vārdiem…

Tatjana Lonskaja
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Runa atspoguļo prāta stāvokli

siltums_gaisma6

Lai mums būtu labas attiecības ar citiem cilvēkiem, ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību savai runai. Runa ir mūsu domu, vibrāciju tulkojums – vārdos, skaņās.

Kāda šodien ir mūsu runa? Maz uzmanības veltam tonim, kādā runājam, kādus vārdus sakām. Izmantojot lamu vārdus un vienkārši rupjus vārdus, mēs it kā esam aizmirsuši par to, ko nozīmē pateicīga un labestīga runa. Tas liecina par to, ka apziņa degradējas un to, ka neesam gana atbildīgi par to, ko runājam. Ir taču skaidri redzams, ka tad, kad lietojam rupjus vārdus, iekšējais miers un laimes sajūta nepalielinās. Viss notiek gluži otrādi. Mēs dodam iespēju rasties negatīvai enerģijai un pēc tam brīnāmies, kāpēc tik bieži nākas dzert tabletes pret galvassāpēm.

Ir tieša saikne starp prātu un runu. Ja prāts ir vesels, runa ir cienīga. Vesels prāts vienmēr ir pozitīvs. Ja mums tas tāds ir, tad mēs nerunājam sliktu par citiem, nekritizējam, neceļam pretenzijas. Nežēlojamies par grūto likteni. Runas tonis ir mierīgs, labvēlīgs. Protams, ka ikvienam ir patīkami sarunāties ar tādu cilvēku. Naidpilna runa vēsta par vārgu dvēseli.

Pēc statistikas datiem, 90% visu strīdu un konfliktu notiek tāpēc, ka par kādu runājam sliktu. Mums visiem jāiemācās runāt patīkamā, cēlā un cienīgā manierē, kontrolējot savu runu. Austrumos cilvēks, kurš nespēj kontrolēt savu runu skaitās primitīvs. Jau no senatnes ir zināms, ka mēs iegūstam tā cilvēka īpašības, par kuru runājam un domājam, tāpēc, runājot par kādu slikti, mēs atklājam šīs personības sliktās īpašības sevī. Ja slavējam kādu, tad atklājam sevī visu labo, kas ir šajā cilvēkā. Tāpēc domāt un runāt par Dievu – ir pats vieglākais veids, kā iegūt sev dievišķīgas īpašības.

Vai esat ievērojuši to, ka, jo vairāk mūsos ir egoisma, skaudības, nelabvēlības, jo grūtāk par kadu runāt labu. Jo rupjāka runa, jo esam mazāk harmoniski un gala rezultātā saņemam skarbas dzīves mācības.

Viens no iemesliem, kāpēc šodien mēs tik ļoti nogurstam ir tas, ka mēs daudz runājam. Daudzvārdība ir tukšvārdības pazīme. Vajadzētu runāt maz, klusu, ar iecietību un cienīgi. Tā iespējams ieekonomēt laiku un enerģiju. Ir svarīgi iemācīties pārbaudīt savu runu. Kaut ko pateicāt – un rezultātā apvainojāt cilvēku. Un pēc tam nākas taisnoties: “Es to pateicu vienkārši tāpat… Es nepavisam negribēju aizvainot…” Vārdiem jāpauž būtība, tādi vārdi ir spēcīgi.

Reiz es satiku pazīstamu cilvēku. Viņa āriene bija stipri mainījusies. Neaizdomājoties par iemesliem, es teicu: “Jūs gan esat notievējis. Sākumā pat nepazinu”. Viņš klusu atbildēja: “Es ieturu diētu.” Pēc tam mēs vēl mazlietiņ aprunājāmies un šķīrāmies. Un tikai pēc mirkļa, kad viņš jau bija aizgājis, es attapos un sapratu savu netaktiskumu. Notievēšana taču varēja būt arī slimības rezultāts, un šajā gadījumā mani vārdi varēja būt ļoti aizskaroši. Es sāku sev taisnoties: “Iespējams, viņš tomēr nav slims, vienkārši nolēmis notievēt. Tagad taču daudzi seko savam ārējam izskatam un ietur dažādas diētas.” Tomēr stingri nolēmu, ka no šī brīža tādu spriedumu manos vārdos vairs nebūs.

Gudrība māca: domā, pirms kaut ko saki.

Vārdiem ir jēga, ja tie ir taktiski un pilni mīlestības pret cilvēkiem. Un tad, lai cik arī “rūgti” tie būtu, sirds noteikti tos pieņems. Šie vārdi vairs nešķitīs rūgti, tie būs precīzi.

Savādāk, ja mēs izmantojam skarbus vārdus, šis skarbums izpaužas arī mūsu ārējā veidolā. Tad cilvēki redz mūsu lepnību un noteikti apvainosies sarunā ar mums. Bet, ja skarbus vārdus sakām ar mīlestību, cilvēki tos uztvers pareizi un neapvainosies, un sajutīs mūsu labestību un līdzcietību.

Par visu runāt vajag precīzi, bet ar mīlestību. Lai arī ar kādiem vārdiem māte runā ar saviem bērniem, bērni vienmēr mātes runu uztvers ne kā rūgtu un asu, jo zin, ka viņa tos mīl un vēl tikai labu.

Tieši tāpat ir arī ar citiem cilvēkiem – ja viņi jutīs mūsu mīlestību un labestību, aizvainojumam vietas nebūs.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

DAO mācības

dao

Katru dienu velti laiku kādam no šiem padomiem un pacenties to pielietot dzīvē. Katru reizi, kad iestājas bezcerība un šaubas, izvēlies vienu mācību stundu un tā būs atbilde uz jautājumiem, ko tu sev uzdod. Tos var nolikt sev redzamā vietā, lai atgrieztos pie tiem vēl un vēl.

1. Viss nepārtraukti mainās un neko nevar uzskatīt par pabeigtu. Sava uztvere nepārtraukti ir jāasina, lai par pārmaiņām varētu uzzināt pēc pirmajām to pazīmēm. Neļauj emocijām ņemt virsroku.

2. Jebkurā lietā ir ieslēgts tās pretmets, tāpēc vajadzētu atturēties no jebkuriem spriedumiem.

3. Enerģija, kas caurvij cilvēku, ir Visuma dota. Taču cilvēkam pašam ir tā jāattīsta. Ir jāelpo dziļi, nevajadzētu apmeklēt cilvēku pilnas vietas, kā arī vietas, kurās ir skaļi un nav vēdināts.

4. Iemācies domāt “iņ” un “jaņ” ietvaros. Kolīdz rodas dilemma, centies visu mierīgi apdomāt (iņ), bet, izvēlējies, esi stingrs savos lēmumos (jaņ).

5. Pirms sāc cīnīties ar apstākļiem, iesākumā pamēģini tiem pielāgoties.

6. Dari to, kas jādara, bet neraizējies par rezultātiem. Nedomā ne par ko un koncentrējies uz uzdevumu.

7. Vairies no pārmērībām un meklē zelta vidusceļu.

8. Atceries, ka tavs dzīves mērķis ir pašpilnveidošanās.

9. Pirms sāc darboties, novērtē enerģiju proporcijas. Pārsteidzīgi nemeties uz priekšu: vispirms nesteidzīgi apdomā, kādas varētu būt tavas darbības sekas.

10. Paļaujies uz Dieva likumiem un pieņem to, ko nevari mainīt.

11. Jebkurās lietās saglabā koncentrāciju un mieru. Pacenties “neaplipināties” ar citu cilvēku uzbudinājumu, bet mirkļos, kad uz tevi izdara spiedienu – paliec laipns un nesatricināms.

12. Atceries, visam savs laiks: noteikti attīsti savu pacietību un mākslu nogaidīt.

13. Esi pārliecināts par to, ka aizņem tieši savu vietu un jebkurā izdevīgā momentā trenē savu pieticību.

14. Uzmanīgi seko katram savam vārdam. Netenko, cieni apkārtējo cilvēku uzticēšanos un cieņu.

15. Pamaini savu attieksmi pret veciem ļaudīm. Palīdzēt tam, kurš vecāks par tevi, nenozīmē, darīt labu darbu. Tas nozīmē vienkārši to, ka tu uzvedies kā cilvēks.

16. Ļoti uzmanīgi izvēlies sev draugus.

17. Ierobežo savas vajadzības un esi mierā ar to, kas tev ir. Alkatība ir spējīga attālināt mūs no mums pašiem un likt aizmirst par harmoniju.

18. Pacenties dzīvot vienkāršāk, rūpīgi izvēlies savas izklaides. Nelasi grāmatu tikai tāpēc, ka tā patīk kaimiņam un pamēģini nodzīvot vienu dienu bez mobīlā telefona un televizora.

19. Pastāvīgi trenē savu vērību. Taču atceries – vērot nenozīmē – nosodīt.

20. Iemācies cienīt un mīlēt savu ķermeni, neaizmirsti par to rūpēties. Nevajadzētu izlaist pusdienas un ēst pie datora. Tāpat arī nevajadzētu sevi pārpūlēt sporta zālē – ieklausies savā ķermenī un sāc nodarboties nevis “par spīti”, bet “labad”.

Avots: http://www.uspeh.club/
P.S. Arī, lasot šos padomus, tiem vajadzētu pieiet radoši, jo nekas nav cirsts akmenī. Un tas nenozīmē, ka cilvēks nedrīkst uzstādīt sev mērķus, uzlabot savus dzīves apstākļus, izdarīt savā dzīvē lielākas lietas – mēs katrs esam savā vietā, taču arī vieta var mainīties. Esiet radoši!