Pasaka par SPĀRNIEM

Apsēdies ērtāk, manu mazu draudziņ; es pastāstīšu tev pasaku par spārniem, lidojumiem un skaistumu.
Tas bija sen. Tik sen, ka cilvēki par to ir aizmirsuši. Taču kosmosā dzīvo mūzika. Tā atceras visu, kas notiek.
Sensenos laikos dzīvoja spārnoti cilvēki. No sliktiem laikapstākļiem viņi patvērās caurspīdīgās mājās, kas līdzinājās ligzdām. Šīs ligzdas kā puduri karājās koku lapotnēs. Kokos dzīvot bija ērti – tur auga garšīgi augļi un visi bija paēduši. Augļu sulīgais mīkstums remdēja gan izsalkumu gan slāpes.
Spārnotā tauta priekšroku deva krāsainam apģērbam. Un tad, kad cilvēki pacēlās debesīs, gaiss piepildījās spilgtām krāsām un melodiskām skaņām – atbalsi no sidraboto spārnu vēzieniem.
Cilvēki lidoja; un viņi maz laika pavadīja uz zemes. Un lidoja viņi ne tikai debesīs. Spēcīgie spārni viņus pacēla augstāk. Spārnotās rases viedie zināja noslēpumu, kā lidot tur, kur nav gaisa.
Viņi mācīja: “Sirds Dziesma paceļ tevi augšup un tu varēsi ieraudzīt Tālās Pasaules”.
Tā viņi teica, apmācot jaunos dzirdēt savu Sirds Dziesmu. Un aizlidoja tālu kalnos sidrabspārnu cilvēku bari, kad iestājās sevis iepazīšanas laiks.
“Pasaule ir vienota un mēs visi esam tās daļas” – mācīja vecākie.
“Pasaule ir radīta ar Mīlestību, kas izpaužas kā lielajā tā mazajā” – viņi turpināja.
“Pasaule eksistē ar Mīlestību un bez tās tā aizies bojā” – un viņi izpleta savus varenos spārnus.
Tā savus jaunos mācīja viņu spārnotie skolotāji. 

Vispirms viena, tad vēl viena grupa pacēlās no akmeņainajām klintīm un uzlidoja tumši purpursarkanajās debesīs. Galvenais spārnoto cilvēku noslēpums bija tas, ka tie mīlēja lidot starp zvaigznēm.
“Tavai Sirds Dziesmai jāskan unisonā ar zvaigznēm. Un tad viss tev apkārt kļūs par Mīlestības liesmu” – mācīja viedie.
Spārnoto cilvēku pasaule bija milzīga un tajā bija ļoti daudz tālu lidojumu. Spārnotā rase redzēja daudzas planētas. Ieklausies mūsdienu zvaigžņu nosaukumos: Aldebarana, Arktura, Kapellas, Oriona un Gulbja Planetārās sistēmas. Lielais Lācis un Ērgļa zvaigznājs. Spikas un Denebola saprātīgā dzīve. Gemmas un Altairus sudrabotā dziesma.
Spārnotā rase zināja kā skan sirds un nodeva tālāk šo zināšanu citiem. Un Sirds Dziesma skanēja kosmosā un pasaulēs…
Leģenda par spārnotajiem cilvēkiem ir saglabājusies tūkstošiem gadu garumā, bet mūsdienu cilvēki to uzskata par dīvainu pasaku. Taču, neskatoties uz to, pasaulēs dzīvo radoša Mīlestība, un Sirds Dziesma skan vēl joprojām.
Ieklausies savā Sirdī, mans draugs, tur skan sena mūzika. Atļauj tai brīvi skanēt un saskanēt kopā ar Tālo Pasauļu dziesmām.
Valentīna Mironova
Avots: https://proza.ru/avtor/eridanus
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par intelektu un mentālo lepnību

Ļoti bieži cilvēki ar attīstītu intelektu uzskata to par savas sirds čakras atvērtību. Taču tie ir maldi. Un tādā veidā attīstās tā sauktā mentālā lepnība attiecībā pret tiem, kuriem intelekts nav tik augsti attīstīts un kuri pat netiecas to attīstīt. Un tas nav pareizi.

Evolūcijai svarīgi ir visi aspekti. Gan sirdij, gan pašam intelektam. Tomēr svarīgākie ir tieši sirds aspekti.

Mentālā lepnība ļoti bieži attīstās tieši tiem, kuriem, kā pašiem šķiet, ir apjomīgas zināšanas. 
Pirmkārt, šīs zināšanas ir pagātne.
Prāts un intelekts ir labi attīstījušies vecajos apstākļos, aizvērtā planetārajā režģī. Tur tam bija plašs darbības lauks. Taču tas nekādā veidā nepalīdzēja tiem cilvēkiem, kuriem bija šīs zināšanas, būt sirsnīgiem un dvēseliskiem attiecībās ar sev tuvajiem cilvēkiem.

Gluži otrādi, cik pazīstu šādus cilvēkus, viņus no saviem tuvajiem šķir bieza akmens siena. Un šajās ģimenēs nav bijis nekā cita kā vien nesaskaņas un aizkaitinājums.

Mentālā lepnība ļoti stingri sargā savas pozīcijas.

Kā no tās atbrīvoties?
Vērsties pie Augstākajiem spēkiem, pie sava Augstākā ES, pie jaunajām enerģijām, lai tās palīdz transmutēties šai enerģijai (jo arī lepnība ir enerģija). Šī enerģija pakāpeniski pārvēršas, tā nekur nepazūd un atgriežas pie jums. Un sirdī paliek viegli.

No Valentīnas Mironovas lekcijām
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Staigāt pa Zemi, bet domāt kā Dievam!

Var teikt, ka šobrīd cilvēce piedzīvo Evolūcijas Vektora pārmaiņu periodu – Horizontālā Evolūcija transformējas Vertikālajā. Ko tas nozīmē?

Gadsimtiem ilgi cilvēce  apguva fizisko plānu, pētīja blīvo matēriju, apguva prasmes un zināšanas, kas nepieciešamas lai izdzīvotu uz Zemes, tātad paplašināja savas iespējas, savu apziņu horizontālajā, zemes virzienā. Un tikai pēdējos gadsimtos cilvēkos pieauga interese par garīgo dzīves pusi.

Šobrīd šim procesam ir eksponenciāls raksturs un tas atspoguļo Evolūcijas Vektoru – no Horizontālā uz Vertikālo. Šo vektoru grafiskais krustpunkts veido labi zināmo zemes ceļa simbolu – KRUSTU, kas arī izsaka šī vektora izmaiņu evolucionāro priekšnoteikumu.
Šobrīd strauji pieaug no zemes miega atmodušos cilveku skaits, kuri aktivi uzsākuši savus garīgos meklējumus. Šī procesa veiksmīga attīstība prasa ievērojamas pūles, jo ir svarīgi apgūt noteiktas zināšanas, kā arī izprast savus jaunos smalkos priekšstatus, kas sāk izpausties, ejot garīgo ceļu.
Tieši šajā posmā katrs cilvēks, parasti neapzināti, izdara svarīgāko evolucionāro izvēli – vai nu paliek Horizontālajā zemes evolūcijā vai nostājas uz Vertikālā Evolūcijas ceļa, vienlaikus mainot savu iekšējo evolūcijas vektoru.

Kā tas izpaužas cilvēka dzīvē?
Ja uz zemes evolūciju orientētā cilvēka apziņas fokuss ir vērsts uz āru, tad garīgās evolūcijas ceļu uzsācis cilvēks arvien vairāk vērš uzmanību uz iekšpusi. Un tāda savas apziņas koncentrēšana uz iekšējo stāvokli un jaunām sava organisma uztverēm, sajūtām šobrīd ir ārkārtīgi svarīga. Ir jāiemācās mijiedarboties ar savu ķermeni: vērsieties pie konkrētiem saviem orgāniem un ķermeņa sistēmām, pat pie šūnām – tiem visiem ir pašiem sava apziņa un tie būs tikai priecīgi par tādu kopīgo radošo procesu.

Un, ko pats cilvēks?
Rezultātā viņš gūs milzīgu prieku no tāda kopīga radošā procesa un daudz mazākas problēmas savā dzīvē, jo laiks viņa vēlmju piepildījumam samazināsies līdz minimumam un tam tiks patērēts daudz mazāk dzīvības spēku kā iepriekš.
Pamēģiniet un jums izdosies! Es par to nešaubos. Jums katram ir jūsu Patiesais Augstākais Es. Aiciniet Viņu jums palīdzēt kļūt par reālu Dieva daļiņu, un tad jūs spēsiet sajust sevi kā zemes-debesu ķermeni! Un tad jūs savienosiet Zemi un Debesis – staigāsiet pa Zemi, bet domāsiet kā Dievi!
Veiksmi mums visiem!

© Copyright: Valentīna Mironova 2020
Avots: https://proza.ru/2020/12/08/1855
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiem, kuri pamodušies

Šī informācija tiem, kuri pamodušies (nevis uzskata sevi par tādiem), ir ņemta No Maksa Fraja grāmatas «Полный НяпиZдинг». Maskava, izdevniecība АСТ, 2018. 448с. – (Миры Макса Фрая).

Apzinātība ir vienīgā brīvības atslēga un vienlaikus arī pati brīvība tajā veidā, kādā tā cilvēkam pieejama uz šīs zemes. To paņemt praktiski ir neiespējami. Bet neņemt – ir lielākā izšķērdība, kuru vien var iedomāties.
Tāpēc, ka cilvēka jēga ir komunikācija ar Garu. Citas jēgas mums nav.


… Tie, kuri paļaujas uz svešu, autoritatīvu viedokli, plašāk runājot, meklē ārējo atbalstu, noteikti tiks piemānīti.
Ne vienmēr tas notiks ļāunprātīgi, ne vienmēr – redzami, taču tā notiks.
Vienīgais ārējais atbalsts, kas mums sajūtās tiek dots ir Gars. Viņš, ak, piedodiet jel, nolaižas. Vai uzkrīt uz galvas. Visdažādākajos dīvainos veidos. Lai stiprinātu iekšējo atbalstu tajos, kam tas ir stiprs. Un iznīcinātu iekšējo atbalstu cilvēkā, kuram tas ir vājš.
Ienākošās informācijas apstrādes procesā ir jāpaļaujas nevis uz fantāziju (spēju brīvi operēt ar iegūtajām zināšanām – visbiežāk kāda cita), bet uz iztēli (apziņas spēju pieņemt un ietilpināt sevī vēl nezināmo un pat principā neizzināmo). 

Un tie, kuri neiemācīsies balstīties uz savu iekšējo patiesību, ies bojā zem melu lavīnas. Bet tie, kuri iemācīsies, izdarīs lielāko daļu mājas darba, dēļ kura cilvēks piedzimst uz šīs zemes.

Nevainības zaudēšana (un baiļu ielaišana sevī ir nevainības zaudēšana) ir absolūti nepieciešama, lai pretēji pieredzei un visam kopumā, apzināti atgrieztos pie šīs nevainības. Skaidrs, ka tas ir pilnīgi neiespējami, tad kāpēc gan citādi mēs te esam? Šis brīnišķīgais vingrinājums attīsta apziņas taisnos muskuļus un karmas slīpos muskuļus.

Viss, ko te var izdarīt, ir pacensties runāt pēc iespējas saprotamā valodā ar pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Un iedragāt šo sasodīto, viņu pašu ienīsto pasaules ainu, kuras uzturēšana prasa visus spēkus – viņu un mūsu.

Sajūtu, ka Dievs tevi ir pametis, var ārstēt tikai ar lēmumu dzīvot, tā, it kā Dievs nekad tevi nebūtu atstājis. Un vispār nevienu. Nav obligāti ticēt, bet obligāti ir zināt. Vai arī vienkārši rīkoties tā, it kā mēs zinātu. Tāpēc, ka mēs patiešām zinām, pat tad, ja to neapzināmies. “Neapzināmies” – tas ir īslaicīgs stāvoklis, tas pāries.

Kamēr mēs dzīvojam tā, it kā Dievs ir ar mums, Viņš arī ir ar mums. Kamēr mēs dzīvojam tā, it kā Gars ir uzvarējis, Viņs ir uzvarējis. Kamēr mēs uzskatām, ka esam nemirstīgi, mēs tādi esam. Pat tad, ja sākotnējos apstākļos tas tā nebija.

Lieta, protams, tāda, ka pagātne nekad neaiziet bez pretošanās. Īpaši pēc tam, kad jau kļuvusi par pagātni. Un pretoties tā var ļoti skarbi. Tā var sev līdzi bezdibenī aizvilkt austošo nākotni, tātad mūs visus. Taču tas neatceļ to faktu, ka mēs jau esam. Precīzāk sakot, ka esam tikai mēs. Bet viss parējais ir jezga. Briesmīga, bīstama, taču pilnīgi bezjēdzīga. Tajā nav nemirstīgās daļas. Un tai nav ne mazākās iespējas turpināties.
Tas ir kaut kas līdzīgs dēmoniem, kuri, pēc manu reliģisko paziņu apliecinājumiem, lielos baros lien virsū svētajiem, kuri ieradušies tuksnesī, lai beidzot kļūtu apgaismoti. Un viņu ierašanās, pēc ekspertu domām, nozīmē pareizu procesa gaitu.

Ir iespējams un ir pat nepieciešams uzticēties Visumam, taču tas nenozīmē, ka var uzticēties cilvēkiem. Tās vispār ir dažādas opcijas. Tikai tāpēc, ka kāds cilvēks rīkojas cūciski, tas nebūt nenozīmē, ka pasaule ir “slikta” un “ļauna”. Un to, ka visi cilveki ir “slikti” un “ļauni”. Taču uzskatīt visus par “labiem” arī nevajag. Katrā jaunā gadījumā ir jātiek skaidrībā atsevišķi un no jauna. Un jāmācās dinamiskais līdzsvars, nevis pamatīgs apliecinājums jebkurā no pozīcijām.

Nav sodu, bet ir cēloņsakarības. Un tās ir divas atšķirīgas lietas. Īpaši šīs zināšanas noderēs astoņpadsmit gadu vecumā, kad vecākie biedri, kuri izlasījuši pusotru ezotērisku brošūru biedēs ar karmu. Kura arī nav nekas cits kā cilvēka prātam neredzamu cēloņu un seku kopums, nevis kāda nepielūdzama debesu skolotāja ļaunā griba.

Ne par ko nav “jāmaksā”. Tadā ziņā, ka par prieka mirkļiem nav “jāmaksā” ar minūtēm (bet dažkārt gadiem) ciešanu un sāpju. Vienkārši  dzīve pati par sevi ir pārmaiņu virkne, pilnībā viss mainās kopumā, dažreiz mums patīk pārmaiņas, dažreiz nē. Bet tā ir dabiska lietu gaita, nevis kaut kāda “maksa” par kaut ko skaistu. Savādāk domāt nozīmē indēt sevi.

Jo cilvēka apziņas spēks ir tik milzīgs, ka, ja mēs savām acīm redzētu to, kā tā darbojas, mums visiem bikses būtu pilnas.

Patiesa apziņas dzīve sākas ar savas radošās gribas aktivizēšanu. Sākumā tai jābūt virzītai uz sevis radīšanu. Tālāk – uz visu.

Par šo tēmu var runāt ļoti daudz un ilgi, taču labāk uzreiz secināt: svarīga ir tikai apziņas skaidrība un katras darbības apzināšanās. Un, kas mums kļūst par skaidrības un apzināšanās atslēgu – vai tā ir plūmju tabaka, kāposti, telefona zvans, lūgšana, smarža, kāds pazīstams rituāls, ciešs gredzens pirkstā, burvestība, draudzīga roka uz pleca, sāpju lēkme, no bērnības pazīstams dzejolis, kadrs , vajadzība braukt ar mašīnu, ūdens spainis uz galvas, putna kliedziens – tam nav nekādas nozīmes. Lai tikai būtu tada atslēga.

Bet labā ziņa ir tā, ka mūsu prāta apslēpto daļu var izsekot kā spiegu. Vērot, kam mums pietiek spēks, pat tad, ja tā nemaz nav. Kas izraisa vismaz prieka ēnu, vismaz nelielu dvēseles atbalsi.

Un bieži vien mēs konstatējam, ka dažas lietas rada prieku pat pilnīgi draņķīgā brīdī. Kas tieši tās ir – līdz tam vienmēr var aizrakties tad, ja tu principā proti aizrakties, noskaidrot, izpētīt.
Tā ir viena no vissvarīgākajām lietām pasaulē – zināt ko mēs PATIESĪBĀ mīlam. Nereti tās ir pavisam vienkāršas lietas, kas, protams, neveicina sava žilbinoši sarežģītā tēla radīšanu iekšējā spogulī, toties ļoti iepriecina. Un tās var kļūt par sākuma punktiem pārgājienā pēc visām pārējām lietām.

Nav jau kur atkāpties, aiz mums ir Visuma Bezdibenis. Un tāpēc mēs neatkāpsimies.
Un tieši tāpēc viss būs labi.

© Copyright: Valentīna Mironova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dievišķā Dzirksts

… parasta individuālā apziņa ir kā ass, un viss griežas ap šo asi. Bet ir Augstākā jeb Supramentālā apziņa. Tā raksturo mūžīgo stāvokli “šeit un tagad”, kas izraisa daudz strīdu tā saukto “iniciātu” vidū; tās visas ir prāta spēles. REĀLI notikumi sāk notikt, kad tu sazinies ar viņiem viņu valodā – Dabas valodā (JŪTAS ir kā Dzīvības pavediens), visas globālās vienotības ar visu pārlaicīgās Esības atbruņojošā saplūšanas un līdzdalības sajūtā.

Un ir tāda nemitīgi atjaunojoša brīnuma sajūta, kas nerodas pēkšņi, bet nāk reizē ar pastāvīgu šīs mūžīgās bezgalības, šī pārlaicīgā Absolūta atklāšanu katrā telpas ierobežotā objektā, katrā laikā ierobežotā mirklī.
Tā ir AUGSTĀKĀ DZĪVES PILNĪBA.

Supramentālajai apziņai piemīt ne tikai kosmiskais, bet arī transcendentiskais aspekts, turklāt to vienlaicīgums ir patiesas dzīves atslēga – tieši IKDIENĀ.
(Satprem. Sri Aurobindo jeb Apziņas ceļojums. No franču un angļu valodas tulkojuši A.A.Ševčenko, V.G. Baranova. – Sanktpēterburga, 2005. – 352 lpp. 3. izdevums, labots un papildināts. http ://lib.ru/ SATPREM/satprem.txt).

… un šobrīd mēs visi ejam cauri garīgā brieduma Pārbaudei, tam, kas mums patiesībā pieder, pretstatā visam virspusējajam ārējam, svešajam un/vai izdomātajam (kāda cita vai mūsu pašu). Sarežģītie apstākļi atklāj visu, un sevi apmānīt kļūst neiespējami – tā pati jušana vienmēr sniedz patiesu atbildi.

Ieejot jaunajā (jaunā pieņemšanā) dzimst jautājums – “Kas tālāk? Tā vairs nedrīkst darīt!” Ir jāsasniedz “punkts”, kurā situācija ir novesta līdz absurdam.

Kad “kaut kas slikts” sāk tevi apgrūtināt, tev ir divi ceļi: ja izvēlies padoties un pakļauties situācijai, tad nostrādās “sliktais”. Ja atteiksies, “sliktais” nenostrādās. Izvēle notiek tevī pašā. Un jaunā realitāte pielāgojas tavai izvēlei.

Intuitīvā zināšana “apdedzina”. Nav iespējams kļūdīties tās saņemšanā.
Ļoti bieži gadās, ka gribās palīdzēt savam tuvākajam, bet, cik labi tu zini viņa Dvēseles plānu? Pieredzes un kļūdu plānu? Kā rīkoties? Atbilde ir viena – pajautāt savam Augstākajam Es. Nepieciešamības gadījumā, apbruņojies ar sava Augstākā Es atbalstu, pajautā tā sava tuvākā Augstākajam Es, kuram tu vēlies palīdzēt – un atkal tevi “apdedzina” intuitīvā zināšana.
To nevar iemācīt, bet to var iemācīties. Un pienāk brīdis, kad savienojušās Uzskatu telpā, Dvēsele ar Dvēseli runā…

Pakāpeniski izzūd vēlme dalīt “pareizajā” vai “nepareizajā” – katram ir SAVA izvēle un SAVA realitāte, kas veidota no SAVĀM domām un jūtām. Saprast notiekošo palīdz šī pati “adversa taktika”, kas redzama visur un visā – attiecībās, ģimenē, darbā, pasaulē. Tiek noņemts viss liekais, svešais, atklājot pašu notiekošā būtību. Tēlaini runājot, notiek pasaules “izpurināšana” it visā – lielajā un mazajā.

Tavs spēks un varenība ir tavās domās un jūtās. Cik kvalitatīvas tās būs, tāda būs arī apkārtne.
Saikne ar savu Augstāko Es caur sajūtām nostiprinās un aug pastāvīgā (ikdienas) lietošanā.

Katrā cilvēkā ir Dieva Dzirksts – tā ir VIENMĒR – to var sajust kā siltumu (karstumu) krūtīs.
Tu vari būt rūdīts ateists, taču Dzirksts turpina būt. Tā ir mūsos ar Dievišķās Dzimšanas tiesībām, kas dota no paša pirmā Esamības brīža un būs līdz Atgriešanās brīdim (ar to domāta nevis iemiesošanās, bet Monādes Ceļš). Tā pavada Dvēseles pieredzi visos šīs pieredzes izpausmes aspektos.

Patiess (sirds) impulss, vai tās būtu lūgšanas vai meditācija, jebkurā gadījumā tā ir cilvēka apzināta darbība un vēršanās pie savas Dzirksts, tur, kur faktiski arī Dievs dzīvo. Tā NAV kaut kāda atsevišķa substance, tas ir Tavas BŪTĪBAS kodols, tas esi TU PATS.

Saikne ar Dievu NEKAD nepārtrūkst. Tāpēc, ka Dievs ir Dievs, zemes saprātam neaptverama Varena Būtne, Kas radījusi šo pasauli un visas parādības tajā – ne tikai zemes pasaulē, bet arī Visumā kopumā (Visuma Konstitūcija http://proza.ru/avtor/scutum ).
Jautājums slēpjas dziļāk – savas Dabiskās DIEVIŠĶĀS BŪTĪBAS pieņemšanā, tātad atmošanās. Nedievišķā nav principā, vispār.

Un lai šādā apzināšanās stāvoklī saglabātu savu iekšējo enerģētisko līdzsvaru, ir jākļūst par neitrālu VĒROTĀJU. Skatīties augstāk un tālāk, kā “pieņemts domāt”. Jo mierīgāka ir tava apziņa, jo vieglāk uztvert Impulsu un, tam noticot, sākt rīkoties. 

Mēs meklējam sevi, bet atrodam Dievu.
Mēs meklējam Dievu, bet atrodam sevi.

© Copyright: Valentīna Mironova, 2021
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jaunā laikmeta akcenti

Sāksim aplūkot šos akcentus vadoties no jēdziena “adversa taktika”, kas ļoti bieži apvieno visu pārējo.

Adversa taktikas būtība slēpjas tajā, ka tikai tad, kad visi pretinieki ir saspringti, dzīvē var ieviest pašus apjomīgākos plānus. Doma kā garīgā plāna būtība nevar tikt iznīcināta. Bet tai var pretnostatīt būtni ar lielāku potenciālu.
Kaut kur dziļi apziņā slēpjas iespēja, taču tā nespēj noformulēties un tad ir nepieciešama adversa taktika, lai atmodinātu cilvēcisko apziņu. Nākas novest darbību līdz absurdam, pretējā gadījumā gulošie nespēj pamosties. Pasaules mēroga notikumos nepieciešama tā pati taktika.

Visā pasaulē mēs varam redzēt, ka savdabīga adversa taktika izrādās pats labākais ceļš. Var tikai pabrīnīties, kāpēc cilvēcei ir jāmaldās pa tik sarežģītiem labirintiem, ja ir daudz vienkāršāki ceļi. Taču evolūcijas spirāle ir sarežģīta. Tai dažkārt nepieciešams īslaicīgi pazemināties, lai pēc tam paceltos daudz augstāk.
Tieši tad, kad Gaišie Spēki ievieš jebkādu plānu uz Zemes, tie ņem vērā visas iespējas, par aprēķina pamatu pieņemot sliktākos apstākļus. Tieši tāpēc, lai iznākums būtu veiksmīgs pat vissliktākajos apstākļos. Protams, pie šadas taktikas, kur tiek ņemta vērā ļaunā griba un svārstīgā jāņtārpiņu vai silto brīvā griba, neveiksmes nevar būt. Plāns realizējas pie jebkuriem apstākļiem. Un ļaunie, un tumšie, domājot, ka ceļ cietumu, patiesība uzceļ dievnamu.

Adversa taktika ir FOKUSĒŠANAS metode, kam seko IZLĀDES bultas, kas trāpa taisni spriedzes centrā. Gaismas spēki to izmanto ne tikai cilvēka dabas dziļas zināšanas dēļ, bet arī saskaņā ar Kosmisko pamatlikumu, saskaņā ar kuru cīņa par eksistenci un spēcīgākā pieredze (ne tikai fiziskajā, bet garīgā sajūta) dominē no brīža, kad Kosmoss izpaužas Esībā.
Tādējādi no visa sliktā tiek gūts labums!
Kad cilvēks apzinās savu DIEVIŠĶO BŪTĪBU ar viņu vairs nevar manipulēt un viņš vairs nav vadāms.

Galvenais Jaunā Laika akcents ir cilvēka saikne ar viņa Augstāko Es (sinonīmi “intuīcija”, “Sargeņģelis”, “Dvēseles sauciens”). Ja cilvēks dzīvo apzināti, palielinās smadzeņu platība aiz pieres kaula – neokortekss, kas piedalās izziņā, maņu un intuitīvajā uztverē.
Viens no Būtības aspektiem atrodas pašā virspusē. Tā ir mūsu elpošana, bet elpošana ir dzīvība. un, lūk, kā tā ir organizēta.
Deguns ir izlūks pasaulē (https://cyberpedia.su/11x91cb.html). Cilvēks VISU izvēlas un vērtē pēc smaržas, bet ne vienmēr dara to apzināti – partneri, darbu, dzīvesvietu. Degunu NEVAR apmānīt. Tas NEPAKĻAUJAS ne ego, ne apziņas manipulācijām. Tas dod spēju mīlēt, būt kaislīgam, laimīgam, izprast patiesību, pārvaldīt paredzēšanas spējas, intuīciju, gaišredzību.

Smaržas interpretē nevis deguns, bet smadzenes, un impulsu ātrums no ožas receptoriem uz smadzenēm ir lielāks nekā sajūtu pārraides ātrums ar sāpju receptoriem.
OŽA – ir INTUĪCIJAS SIĀMAS DVĪNIS, tās ALFA un OMEGA.
Cilvēkiem IR JĀJŪT, tas ir vissmalkākās matērijas pieprasījums, kā nabassaite savienojumam ar augstākām dimensijām. Nav nabassaites – nav dzīvības. Tāpēc visiem sajūtu “elementiem” ir sava personiskā saskaņa gan ar zemes (kosmisko) elektromagnētisko “ķēdi”, gan ar sava Augstākā Es “traktātiem”.
Turklāt to, cik kvalitatīva ir cilvēka saskaņa ar savu Augstāko Es ļoti labi var redzēt magnētiskās rezonanses galvas tomogrāfijā.

Ir tāds medicīniskais termins “periventrikulārais mirdzums” vai “spīdēšana” (agrāk saukta “leikoareoze”), kas attiecas uz smadzeņu elektrisko aktivitāti. MRI attēlos starojuma avoti izskatās kā balti plankumi, kas izkaisīti pa smadzeņu audiem. Pētījuma rezultātā tika atklāta radošās intuīcijas darbība – “virsapziņas ass” jeb “APZINĀTĪBAS ass”.
Un te nu sākas pats interesantākais! Vairumam cilvēku baltie plankumi ir NEKĀRTĪGi izkaisīti pa visu galvas smadzeņu virsmu.
Bet tiem, kuri ir apzināti (ir “atmodušies” – ezotērisks termins), šie baltie plankumi KONCENTRĒJAS KOPĀS, turklāt VIENMĒR sarindojas STARA formā, kas vērsts uz TUMSU.

Jebkurš talants (kā sajūta-zināšana) ir saistīts ar darbu, kas sagādā prieku.
Tā kā to ir izvēlējusies cilvēka Dvēsele, šī nodarbošanās cilvēkam sagādā radošuma prieku un baudu. Un viņš ar galvu metas tajā, nemanot, kā paskrien laiks; darot to, kas patiešām patīk, nevis to, ko nākas darīt piespiedu kārtā. Dvēsele līgsmo un sirds piepildās ar siltumu.
Tajā pat laikā fizioloģijas līmenī tiek fiksēta ATBILSTĪGO smadzeņu daļu PALIELINĀTA aktivitāte, kas ved pie to ATTĪSTĪBAS. Un augstākajā izpausmē (no baltajiem plankumiņiem) tiek veidota skaidra taisna līnija, kuras klātbūtne pati par sevi ir visu harmoniski strādājošo enerģētisko centru sintēze – kā sevi apzinošā Radītāja vizītkarte.

Baltie plankumiņi (un to sakopojumi) ir kustīgi un to kustība ir atkarīga no tā, kādu augstāko spēju cilvēks aktivizē ikdienā. Dažādos radošos stāvokļos balto plankuminu izvietojums būs atšķirīgs. Tā pārslēdzas konkrētā radošā “elektroinstalācija”.

Cilvēka apziņai ir ļoti interesanta īpasība – SINESTĒZIJA vai STARPSAJŪTU saikne. Tas notiek, ja noteiktu sensoro kanālu stimulēšana izraisa citu sensoro kanālu piespiedu reakciju (“Kā darbojas psihiskās smadzenes” (https://senseisekai.livejournal.com/606591.html)).

Atvērtās apziņas fenomens reāli eksistē – un eksistē tieši ikdienā. Kad cilvēka sirds ir atvērta Pasaulei, MRI fotogrāfijā parādās TUNELIS, kurš atduras  galvvidū  (http://wikingi7.narod.ru/acons.htm ).

Piemēram, uztveres jomas paplašināšana, palielinot jutību, var veicināt pašdziedināšanos. IR SVARĪGI, lai JEBKURĀ DARBĪBA BŪTU PAŠPĀRVALDĪTA – APZINĀTA.

Jo tad, ja rodas NEVADĀMI PROCESI var nokļūt pie psihiatra un tad atveseļoties būs sarežgīti.

DAUDZI cilvēki neapzinās, ka viņu sensorās (t.i., jūtamās) reakcijas līmenis ir DAUDZ augstāks nekā var iedomāties. Notiek tūlītēja informācijas nolasīšana no kosmosa tieši, apejot prātu.
Pašreiz tas daudziem cilvēkiem notiek intuitīvi un viņi sāk atpazīt melus – nav svarīgi, kadus: galvenais ir APAZĪŠANA.
Tā notiek dažādu sabiedrību noslāņošanās. Un tas nav ne labi, ne slikti. Ir tāds laiks.

…..

Mēs meklējam sevi, bet atrodam Dievu.
Mēs meklējam Dievu, bet atrodam sevi.

© Copyright: Valentīna Mironova, 2021
Tulkoja: Ginta Filia Solis