Dzīvot savu dzīvi

Absolūti jebkuru cilvēku ir viegli satraumēt, augstprātīgi novērtējot viņa dzīvi kā nepareizu…Tieši tā rīkojas daudzi “guru”, pašpārliecināti un bez iespējām uz apelāciju uzstādot izdomātas un trauksmi un vainas apziņu vairojošas diagnozes viegli iespaidojamiem cilvēkiem, solot tiem pārdot mūžīgas laimes noslēpumu.
Bet noslēpums, ja arī tāds arī ir, slēpjas tikai tajā, ka nav nekādas pareizās vai nepareizās dzīves.

Ir cilvēka būtība, daļa no kuras gadiem ejot transformējas, pateicoties savai paša pieredzei, savu zināšanu kopumam un saviem subjektīvajiem secinājumiem…. bet daļa paliek nemainīga pat tad, ja tiek pieliktas milzīgas pūles, lai to mainītu.

Eksistē dažādi stāvokļi, katrs no kuriem var dot diametrāli pretēju rezultātu viena un tā paša notikuma sakarā.
Un eksistē ārējie apstākļi, no kuriem viens palīdz īstenot nolūku, citi – visdažādākajos veidos to bremzē, vēl citi – padara pilnībā neiespējamu, bet ir apstākļi, kas pilnībā liek mainīt savus plānus.

Dažkārt var skaidri saprast, ka notiekošais neatbilst tam, uz ko tu sevī balsties, bet tieši šobrīd nespēj nekādā veidā ietekmēt.

Dažkārt tu vari cīnīties, cik spēka, bet ne par kripatiņu nepavirzīsies uz priekšu, vai pat padarīsi situāciju daudz sāpīgāku.
Dažkārt tu vari nokļūt veiksmes vilnī, ātri sasniegt nebijušus augstumus, bet pašā virsotnē nesajust neko citu, kā vien izmisumu un pilnīgu nespēju priecāties par to, ka beidzot esi kaut ko sasniedzis.
Dažkārt tu skaidri zini, kas konkrēti ir jādara, bet sastopies ar pigu, ko tev nesaudzīgi parāda dzīve…

Un tas viss, mani mīļie, nebūs nepareizi…
Tas viss būs realitāte. Parasta realitāte.
Un šajā realitātē vislabāk cilvēku raksturo ne tas, ko viņš vēlas, bet tas, kā viņš tiek galā ar sev sāpīgo patiesību, un ko cenšas uzbūvēt tajā vietā, kur viss ir sabrucis.

Tikai maz pieredzējušie ideālisti mēra dzīvi ar skaļām uzvarām.

Viedums nemeklē uzvaras. Un nemeklē arī iluzoru pareizību.

Tas tikai cenšas noturēties uz mūžīgi dreifējošā dzīves ledus gabala un cenšas pēc iespējas labāk iepazīt sevi, neuzveļot šo atbildību kādam citam…

Ļiļa Grad
Foto: Tatiana Syrikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ZIEMAS MĀCĪBSTUNDAS

Jo ilgāk es dzīvoju, jo mazak vēlos šķirot cilvēkus, piekarot tiem neveiklas subjektīvas birkas, spēlējot muļķīgas spēles ienaidniekos, un piedēvējot visas pasaulē šķebinošākās lietas tiem, kuri man neatsaucās.
Kam tas vajadzīgs?
Cik gan daudz dzīves laika izkūp iedomības ugunskuros, naida krematorijās un apsēstību atbalstošās krāsnīs…
Bet patiesība ir viena: uzvelc cepuri, ērtus apavus, ietinies ērtā mētelītī un ej. Viss tavējais tev atsauksies, ne tavējais signalizēs ar aukstumu, bet pavisam svešais paslēpsies aiz aizslēgtām durvīm, kurās lauzties nav vērts.
Kaut ko apej ar līkumu, kaut ko atrodi – mans princips, kurš ne reizi mani nav pievīlis.
Un nav vajadzīgas nekādas dzīvas trofejas, nekādas uzvaras, kuras parasti vajadzīgas vien tādēļ, lai kaut ko pierādītu cilvēkiem, kuriem tu neesi vajadzīgs ne ar uzvarām, ne arī bez tām.
Pasaulē viss ir abpusējs…
Arī savu otru pusi pasaule parāda abpusējības režīmā: uz paaugstinātām pretenzijām atbildot ar paaugstinātu rēķinu… bezmaksas kūciņu nav.
Bet ziema ir laba.
Tik daudz tajā klusējošas pašcieņas, tik daudz brīnumskaistas tiesības pašai uz sevi un uz saviem skarbajiem laikapstākļiem, tik daudz, ka es laikam atkal iešu mācīties…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc gan ir tāds kauns būt sev pašam?

Kad no Tevis gaida arvien jaunus sasniegumus, vienas vienīgas uzvaras un visu uz tevi likto cerību piepildījumu, tātad no vienas puses tev uzticas, bet no otras – ir gatavi mīlēt un atzīt tikai tavu parādes pusi, izliekoties, ka tās otras: trauslās, viegli ievainojamās un tālās no pilnības vispār nav.

Un atkal, protams, no vienas puses tu par to priecājies, jo ir patīkami kaut vai citu acīs redzēt sevi tādu, kāds nekad neesi bijis un kāds nekad nekļūsi, bet no otras – ir tik sāpīgi par to mazo, neglīto un vājo cilvēku, kurš tevī sēž un kuru sanāk, ka tu pats nodod, jo kaunies par viņu…

Mani mīļie, kāpēc gan ir tāds kauns būt sev pašam?

Un vēlreiz – Kāpēc! – no vienas puses tu tik daudz spēka ieguldi tajā, lai izskatītos tāds nevainojams uzvarētājs, bet no otras – tik mokoši vēlies, lai kāds izbeigtu šo skaudro neglītā un vājā cilvēka bāreņa gaitu, negaidot no viņa nekādus sasniegumus un uzvaras?

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Entonija Hopkinsa pozitīvā dialoga tehnika

hopkinss

Entonijs Hopkinss dalās ar kādu vienkāršu tehniku, kuru izmanto līdz pat šai dienai, lai sevi atbalstītu.
Viņš vienmēr savā telefonā tur savu bērnības dienu fotogrāfiju. Un kā tikko kaut kas notiek ne tā, tā vietā lai sevi rātu, viņš atrod šo fotogrāfiju un saka puikam bildē: «We did ok, kid» (čalīt, mums viss izdosies) – tādā veidā sevi uzslavējot par visiem jau notikušajiem sasniegumiem un uzvarām.
Patiesībā šī tehnika lieliski dara divas lietas:

1) Skatoties no pagātnes šodienā, viņš jūt lepnumu, apzinoties visu noieto ceļu. Tā rodas izlēmība un ticība saviem spēkiem.

2) Skatoties uz savu “čalīti” no pieaugušā skatu punkta, viņš ar vienu frāzi to uzmundrina un ar to pašu dod sev drošības sajūtu.

Nekādas sevis šaustīšanas. Pieņemšana, atbalsts, mīlestība.

Atbalsti sevi. Tev nav neviena svarīgāka.

Avots: Счастлливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis