Bailes par savu bērnu…

sniegavīrs saulē

Ja tu ļoti baidies par saviem bērniem, tad tev pašam jāpabūt bērna lomā.

No kurienes nāk šīs bailes? Atceries sevi – visticamākais, tas būs pusaudža vecums – kā tavi vecāki uztraucās par tevi. Tur neej, to nedari, ar savu raksturu tu nevienam nebūsi vajadzīga, kļūsi kā tēvs-sliņķis…

Un ko tagad ar visu to darīt?

Kam nav bail? Cilvēkiem reibuma stāvoklī (alkohola, narkotiku), bet šo variantu mēs neizskatīsim. Un vēl, bērniem. Bērna ceļš ir atvērtība un uzticēšanās.

Es piedāvāju pabūt šī bērna lomā – ar saviem vecakiem. Un nevajag nodarboties ar rakņāšanos sevī, līst ezotērikā vai kādās sev nesaprotamās garīgajās praksēs, vienkārši vajag parunāties ar saviem vecākiem.

“Mammu, piedod, lūdzu, man vienmēr bija tik sāpīgi, kad tu mani salīdzināji ar vecāko māsu, es baidījos par to, ka neesmu tavas mīlestības cienīga”. “Mammu, piedod, es tā dusmojos uz tevi, ka tu mani salīdzināji ar tēvu, un baidījos, ka kļūšu alkoholiķis. Toties pateicoties tam, es vispar nedzeru”. “Tēti, piedod man, man bija tik sāpīgi, ka tu neticēji man, es baidījos, ka es nekad nekļūšu par normālu cilvēku. Taču, izaugu normāla, skaties!”

Šīs bailes noteikti vajag izrunāt – tas ir kā iznest sniegavīru četrdesmit grādu karstumā, pēc mirkļa nekas vairs pāri nebūs palicis (vien burkāns ).

Un izradīsies, ka tu tik ilgus gadus esi dzīvojis tumšā pagrabā, kas pilns ar briesmoņiem, bet tagad šajā pagrabā ieslēdza gaismu un tu ieraugi, ka nekādu briesmoņu nav un nebija. Bailes – tā ir tumsa, kuru izkliedē zināšanu gaisma.

Bonuss būs tas, ka arī bailes par saviem bērniem pazudīs, un paliks tikai 100%tīgs jauns redzējums un situācijas izpratne.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atslābinies un neuztraucies!

uztraukums

Ja tev ir tikai tavs personīgais mērķis, kuru pats sev esi nospraudis, tā ir tāda spriedze, ka tava apziņa tik ļoti sašaurinās, ka tu kļūsti aizvērts. Un tāpēc vajag laiku pa laikam atļaut ESĪBAI tevi vienkārši nest.

“Uztraukums iztukšo smadzenes, atņem tām spēku un agri vai vēlu traumē dvēseli. Uztraukums nenovērš rītdienas problēmas, bet atņem šodienas mieru”

Lūk, kāda pamācoša pritča no Ošo par vecenīti, kas ceļoja ar autobusu.

Viņa bija ļoti nemierīga, trīcēja, drebēja un visu laiku jautāja autobusa vadītājam, kā saucas nākamā pietura.

Kāds nepazīstams vīrs, kas sēdēja viņai blakus teica:

— Nomierinieties, kundze, neuztraucieties. Konduktors noteikti pateiks, kāda ir nākamā pietura. Jūs variet viņam pateikt, kurā pieturā jums jāizkāpj, un viņš jau laikus jūs par to brīdinās. Bet jūs atslābinieties!

Viņš nodeva ziņu konduktoram un vecā sieviete teica:

— Lūdzu, atcerieties. Es negribu palaist garām savu pieturu. Man tur obligāti ir jāizkāpj.

— Labi, labi, es to noteikti piefiksēšu. Pat bez jūsu atgādinājuma es to nosaukšu, taču man tā jaatzīmē. Tikai neuztraucieties! Sakiet, kāds ir tās pieturas nosaukums, kurā vēlaties izkāpt? — jautāja konduktors.

Vecā sieviete svīda, drebinājās, mēgināja sakoncentrēties, bet nevarēja atcerēties pieturas nosaukumu.

Pagāja laiciņš un pēkšņi viņa teica:

— Pateicos, jums. Jūs tikai noteikti atgādiniet man, ka man jāizkāpj autoostā.

Kad esiet saspringuši, jūsu apziņa sašaurinās. Jūs kļūstiet aizvērti. Un tādā saspringtā stāvoklī arvien  grūtāk kļūst koncentrēties un atcerēties.

Un vēl jo vairāk, ja tā ir autoosta, kas ir gala pietura, kurā autobuss noteikti apstāsies un visi izkāps. Kāpēc jums par to būtu jāuztraucās? Kā gan jūs varat pabraukt tai garām?
Laiks atslābināties! Jūs taču ziniet, ka Esība vienmēr kustās, sasniedzot augstākās virsotnes. Un jūs esat tās daļa!

Lūk arī apgaismības noslēpums: tā notiks visdziļākajā miera stavoklī.

Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS