Dzīvo un neraizējies

Tev ir tik daudz seju. Iekšienē tu domā vienu, ārpusē tu paud ko pavisam citu. Tu neesi organiski viens vesels.

Atslābsti un sagrauj to stingumu, ko tevī radījusi sabiedrība. Runā tikai to, ko domā. Rīkojies atbilstoši savai spontanitātei un nedomā par sekām. Šī dzīve ir maza un to nevajag saindēt ar pārdomām par sekām šeit un tur – citā pasaulē.

Cilvēkam vajag dzīvot totāli, intensīvi, priecīgi un kā atvērtai grāmatai, kas pieejama ikvienam, kurš to vēlas lasīt. Protams, tavs vārds nebūs izlasāms vēstures grāmatās. Taču kāda jēga vēlēties, lai tas tur būtu?

Dzīvo un neraizējies par to, atcerēsies tevi vai neatcerēsies – ja raizēsies par to, tas padarīs tevi nedzīvu. Miljardiem cilvēku ir dzīvojuši uz šīs zemes un mēs pat nezinām viņu visu vārdus. Pieņem šo vienkāršo patiesību – tu šeit esi tikai uz dažām dienām, pec tam tevis vairs nebūs. Šīs dažas dienas nevajadzētu tērēt liekulībai un bailēm. Par šīm dažām dienām ir jāpriecājas.

Neviens neko nezin par nākotni. Tava paradīze, tava elle un Dievs ir pati lielākā hipotēze. Vienīgais, kas ir tavās rokās, ir tava dzīve – padari to pēc iespējas bagātīgāku.

OŠO “Tuvība. Uzticēšanās sev un otram”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad esi noguris

91934267_2853830941330994_6282227472490561536_n

Vairāk par visu cilvēki nogurst paši no sevis.
No saviem pārdzīvojumiem, bailēm, minējumiem un trauksmes. No vainas sajūtas un vēlmes visu kontrolēt. No nespējas kaut mirkli neskriet uz priekšu (modelējot situācijas) un neatskatīties atpakaļ (meklējot analogus un klišejas).
Pārstāt salīdzināt, pārstāt sevi biedēt, nebūvēt ilūzijas, neizdomāt citu vietā un pārtraukt dialogus savā paša galvā…

Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēki ir kopā, kamēr viņi grib būt kopā

Елена-Маркова1

Cilvēki ir kopā, kamēr viņi grib būt kopā. Ne pienākums, ne gods, ne morāle nevar pienaglot vienu cilvēku otram. Kad cilvēks grib aiziet, viņš aizies, aizies no mājām, no bērniem, no mirstoša invalīda. Kamēr negrib – paliks blakus.

Kad cilvēks grib būt ar tevi kopā, nekādi tavi trūkumi viņam nepatraucēs. Kad cilvēks grib aiziet, nekādas tavas labās īpašības viņu nenoturēs.

Lai cik neglīts un nepievilcīgs tu būtu, vienmēr atradīsies kāds, kuram tu patiksi. Lai cik tu būtu skaists un iekārojams, ir kāds, kurš tevi atstums.
Ja tevi atstūmuši, tas neko nenozīmē. Tu nekļūsti ne sliktāks, ne mazāks, un nekas briesmīgs nav noticis. Tavs cilvēks ir pasaulē un viņš tevi pieņems.

Ja tevi pieņēma, reiz jūs šķirsieties – ja ne dzīvē, tad nāvē. Novērtē to, kas tev ir no nenožēlo zaudēto un nebaidies pazaudēt.
Priecājies, ka ir cilvēks, kurš staro tev. Staro pats: jo vairāk gaismas – jo mazāk baiļu – jo mazāk tumsas Dvēselē.

Lapa, kura vēlas atgriezties pie koka, var peldēt pret straumi un lidot pret vēju. Bet koks to nepieaudzēs pie vecā zara.
Jo vairāk mīli, jo vairāk dod mīlestību, jo vairāk tev paliek. Savukārt, ja dodot mīlestību tu jūti sāpes vai naidu – tātad tu cilvēkam iedevi indi šokolādes glazūrā. Diez vai var prasīt pateicību par tādu dāvanu.

Atlaid! Ļauj cilvēkam būt kaut kam citam nevis tikai tavas mīlestības spogulim – vēl jo vairāk tieši tāpēc, ka tā patiešām ir. Izšķīst mīļotajā ir rets talants un rets lāsts. Esi tu pats, esi cienīgs, aizmirsti par bailēm – reiz tās vienalga atgriezīsies, bet – ne šodien.

Tici. Uzticies. Sildi. Pateicies. Nedomā par to, kas var būt, – tikai par to, kas ir šeit un tagad, ugunī un ūdenī, zem zvaigznēm.
Aizej pirms no mirušas mīlestības sāks smirdēt pēc maitas. Atnāc līdz vēlme kļūs par apmātību.
Tas, kas pirkts par naudu, maksā tikai naudu. Tas, kas izdiedelēts, izvaimanāts, atņemts un nozagts, reiz tiks atņemts simtkārt. Tas, kas dots no labas gribas, no sirds – ir nenovērtējams.

Kā atpazīt tavu cilvēku? Vienkārši. Tu iesi un sastapsi viņu ceļa vidū. Viņš nezināja. Tu nesauci. Jūs atradāties. Un lai kur arī agrāk būtu gājuši, tagad jums ir pa ceļam.
Nika Bathen
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Jeļena Markova
Tulkoja: Ginta FS

Vētra Viņa rokās

uzticeties Dievam

​​Kāds vīrietis nesen bija apprecējies un devās ar savu jauno sievu mājās. Viņi laivā peldēja pāri ezeram, kad sākās vētra. Vīrietis bija karavīrs. Sieviete ļoti izbijās, jo situācija izskatījās bezcerīga. Laiva bija maza, bet vētra spēcīga, un viņi jebkurā brīdī varēja aiziet bojā. Taču vīrietis sēdēja klusu un mierīgi, tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Sieviete drebēja no bailēm un aukstuma, un kādā brīdī jautāja savam vīram, – “Vai tu nebaidies? Šie taču var izrādīties pēdējie mūsu dzīves mirkļi. Izskatās, ka mēs netiksim līdz krastam. Tikai brīnums var mūs glābt. Vai tiešām tevi tas nebiedē? Tu esi jucis? Tu esi no akmens?”

Vīrietis izvilka zobenu, sieviete bija izbrīnīta. Ko viņš dara? Viņš pielika zobenu tuvu sievietes kaklam un jautāja, – “Tu baidies?”

Par spīti trakojošajai vētrai viņa iesmējās, – “Kāpēc lai es baidītos? Ja zobens ir tavās rokās, kāpēc man baidīties? Es taču zinu, ka tu mani mīli un neko sliktu nenodarīsi.”

Viņš iebāza zobenu atpakaļ un teica, – “Te nu arī ir mana atbilde. Es zinu, Dievs mani mīl un viņa rokās ir gan zobens gan vētra. Tāpēc, lai arī kas notiktu, viss būs labi. Ja mēs izdzīvosim – labi, ja neizdzīvosim – arī labi, tāpēc, ka viss ir viņa rokās, bet viņš nevar kaut ko darīt nepareizi.”

Lūk, tāda uzticēšanās mums ir vajadzīga. Tāda dziļa uzticēšanās var transformēt visu mūsu dzīvi! Nekas mazāks to neizdarīs.
Autors nezināms
Tulkoja: Ginta FS

 

Tava labestība

labestiba4

Tava iekšējā labestība gala rezultātā uzvarēs.
Es zinu, ka tu zini, cik labs cilvēks esi.
Jā, mēs visi kļūdāmies, taču tad, kad viss jau ir pateikts un izdarīts, patiesībā tu vienalga esi un paliec labs cilvēks…. un tu to zini.
Lūk, kas tev jāsadzird. Dievs arī to zin.
Uzticies, un, lai tava iekšējā labestība tevi tajā brīdī vada…
Nīls Donalds Volšs
Tulkoja: Ginta FS