“Puse no ceļošanas burvības ir apmaldīšanās estētika”.
Rejs Bredberijs
Reiz manu ģērbšanās stilu uzslavēja slavenais modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs.
Viņš teica: “Paskatieties uz Ļenu, tik oriģināls lietusmētelis ar degradē efektu, jūs uzreiz varat redzēt dizainera roku.”
Lietusmētelis bija pirkts H&M, tas bija pašūts no nesaprotami pelēkas krāsas kokvilnas, bet es to nejauši izmazgāju veļmašīnā parastajā režīmā, tā kā parasti mazgā gultas veļu, kopā ar bordo krāsas jaciņu. Un rezultāts sanāca brīnumskaists. Nedaudz burzīts, ar modernām krokām, sarežģītā pelēcīgā lavandas krāsā ar bordo un ceriņkrāsas pleķiem. Vēl es tam nomainīju furnitūru, humpalās nopirku jaciņu par 200 rubļiem ar milzīgām perlamutra pogām. Šo lietusmēteli es valkāju piecus gadus un tas neizskatījās novalkāts, gluži otrādi, katra mazgāšanas reize to padarīja vēl dizainiskāku. Tā no parastas meitenes es kļuvu par meiteni, kura nebaidās eksperimentēt.
Cik bieži tā ir gadījies, ka nejauši kaut ko izdari un sanāk fantastiski skaisti.
Mana mamma tā apprecējās. Nejauši, bet sanāca lieliski. Es nejauši iestājos Universitātē (vēl joprojām nespēju noticēt, ka tā sanāca, taču tā reāli bija nejauša apstākļu sagadīšanās).
Mums nejauši uzradās maziņš sunītis Čubbaka, kas nospēlēja lielu lomu mana vīra radošajā darbībā.
Reiz mēs sajaucām izlidošanas datumus, nācās braukt ar vilcienu un nejauša nepazīstamas ceļabiedrenes frāze šī brauciena laikā neatgriezeniski izmainīja manu dzīvi.
Sajaucu telefona numurus, iepazinos ar kādu puisi, iepazīstināju viņu ar savu draudzeni un tā viņi jau piecpadsmit gadus ir precējušies un viņiem ir divi brīnišķīgi bērni. Un dēļ kā tas viss? Tāpēc, ka kādai ir briesmīgs rokraksts un viņa pati nevar saprast, ko uzrakstīja, varbūt 3, varbūt 8, bet vispār tas vairāk izskatās pēc 6.
Cik reižu ir gadījies, ka nejauši iekāpju ne tajā tramvajā un aizbraucu vispār uz otru pusi, un atrodu tur kaut ko jaunu. Interesantu.
Un vēl neskaitāmi citu cilvēku stāsti. Ieradās uz pārrunām, sajauca stāvus, pārrunas bija veiksmīgas un tika pieņemta darbā bankā, nācās iestāties ekonomikas fakultātē, tagad ir lielas konsultāciju aģentūras direktore. Kaut arī gāja uz pārrunām, lai iegūtu psihologa vietu.
Nejauši nosūtīja bosam sava tetovējuma foto (uz pēcpuses), viņu atlaida, tagad laiž klajā savu trešo jauno apģērbu kolekciju.
Iespējams, aiz šīm nejaušībām slēpjas kāda ļoti sarežģīta spēle. Šahs vai preferanss. Bet, varbūt, ka nē, varbūt tā ir dambrete. Bāc, un tu jau esi kaut kādā citā pasaulē! Taču nejauša tikšanās, nejauša biļete uz lidmašīnu, nejaušs projekts un pat nejaušs kritiens, tad, kad šķiet “ka nekas par to nevēsta”, pavēršas par kaut ko absolūti brīnumainu, ko speciāli nekad nespēsi atkārtot.
Var jau būt, ka tieši tā arī ir nejaušību jēga, ka cilvēks nepaspēj notikumam piekabināt savas gaidas un priekšstatus par to, kā būtu jābūt. Savu pareizo un nepareizo. Nav iespēju vilties, pārrakstīt un pārtaisīt. Tu vienkarši dari un uzreiz saņem rezultātu, uz kādu pat necerēji.
Tu izej nezināmajā no savas ierastās atrašanās vietas, kurā nepamanīji, kā esi iestrēdzis. Pat ja nezināmais atrodas divu kvartālu attālumā no tavas mājas.
Un pēc tam vēl ilgi brīnies: “Ohooo, izrādās, ka mēdz būt tik interesanti!”. Un vēl varu piebilst tikai to, ka reālā dzīve vienmēr ir bagātīgāka par izdomājumiem.
© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 