Atgriezt sev savu jušanu

Es patiešām domāju, ka katram cilvēkam jau no bērnības ir nojautas, intuīcija. Taču sociums tās pastāvīgi grauj. Tu vēlies zīmēt, bet tevi sūta lipināt skulptūras. Negribi ēst putru, bet tevi piespiež to ēst. Un paslavē tikai tad, kad esi to paklausīgi apēdis.

Cilvēku jau kopš bērnības pieradina pie domas, ka iekšējie signāli un impulsi nav svarīgi, ka tie ir nepareizi vai neadekvāti. Bet kāds lielais un jau pieaugušākais skaidri zin, kā viņam jādzīvo. Bērna intuīcijas nogalināšanas klasika: ko tu čīksti!? Baidies no tumsas? Neizdomā – nav ko baidīties gulēt tumsā! Ko raudi? Sasities? Neizdomā, tas nav pārāk sāpīgi! Un tā bērns sāk šaubīties par to, vai vispār viņš maz jūt, ja jau reiz vecāki šaubās par viņa spēju just.

Sākumā jušanu nogalina vecāki, pēc tam to darīs skola, universitāte, valsts. Tavas vēlmes un atklāsmes nav svarīgas. Tu vienalga nezini, kā tev jādzīvo. Tavā vietā izlems citi. Tu tikai klausi un dari, kā tev liek! Tāpēc, ka autoritātēm vienmēr ir taisnība. Bet tu vienmēr kļūdies.

Cilvēki arī agrāk sevi nejuta. Bet tagad daudzi vispār ir pārstājuši atšķirt, kur patiesība un kur meli.

Pasaules politiskā propoganda ir pacentusies. Bet tie, kuri vēl sevi dzird, nopietni šaubās par to, vai viņi drīkst nedzīvot kā visi.

Piemēкam, cilvēks ir emigrējis. It kā tā ir viņa personīgā izvēle. Bet patiesībā? Emigrants ir kļuvis par dzimtenes nodevēju! Ka viņš drīksteja klausīties sevī un izdarīt labu sev? Nez kāpec propoganda aicina darīt sev sliktu? Tas vispār ir pret visiem pašsaglabāšanās instinktiem un dabisko jušanu.

Vairumam cilvēku jušana ir salauzta jau kopš bērnības. Cilvēki nezina, nejūt, kas priekš viņiem ir labi. Tāpec, ka daudziem ir iedvests, ka vienīgais “labi” ir upurēt sevi vairākuma vārdā. Sociuma, valsts, mistisku citu “cietēju” labā. Taču intuīcija, jušana tas ir tas, kas vienmēr stāv par sevi, ne par valsti vai pūli. Tas ir veselīgi – izvēlēties sevi un savus tuvos, nevis būt pareizam un paklausīgam kāda acīs. Tas ir veselīgi izvēlēties sevi. Tikai kamēr klusē intuīcija, cilvēks nejūt, kā sveša ļauna vara ved viņu nebūtībā.

Atgriez sev savu jušanu, savu intuīciju un spēju uzticēties sev un savai dzīvei!
Tad tu varēsi palīdzēt citiem un varēsi darīt pasauli labāku!

Irina Lapik
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Atgriez sev savu jušanu, savu intuīciju un spēju uzticēties sev un savai dzīvei! Tad tu varēsi palīdzēt citiem un varēsi darīt pasauli labāku! Un tas nav stāsts par egoismu. Vai gan kāds ir spējis izdziedināt otru, būdams slims?

DROSME TICĒT DZĪVEI

Mani mīļie, bezgalīga ticība dzīvei nav pašapmāns, kas no mums varētu noslēpt patiesību.Gluži otrādi, tā ir ļoti drosmīga spēja turpināt, zinot šo patiesību.
Spēja nepazaudēt jēgu tad, kad viss šķiet bezjēdzīgs.
Spēja iet likteņa sniegputeņos, pārstājot domāt par to, kāpēc tieši šobrīd tie notiek un tieši tevi tie piemeklējuši.
Ziniet, es ļoti cienu cilvēkos šo drosmi, kurā nav nekā teatrāla, nav bērnišķīgi rotaļīga vai pārāk uzpūstas neuzvaramības, nav nekādu ilūziju par to, ka viena pārvarēšana garantē arī visas pārējās… un nav arī kareivīguma un niknas cīņas.
Ir pirmā soļa likums, kuru sper nezināmajā tikai tāpēc, ka nav kur atkāpties…
Tas ir daudz. Ļoti daudz, ticiet man…
Nezaudējiet ticību dzīvei. Pat vislielākajā izmisuma brīdī.
Dodieties turp, kur skatās ne tikai jūsu acis, bet arī sirds…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lietus vienalga būs, tikai jāsagaida

lisa aisato2

Ir tādas zivtiņas –
kad ūdenstilpne izžūst, tās ierokas dūņās. Un pacietīgi gaida – kad nolīs svētīts lietus.
Neviens jau nesola, ka lietus būs. Bet viņas gaida – sastingušas, lai lieki netērētu savus resursus. Lai neiztērētu pārak daudz vērtīgās enerģijas. Lai izdzīvotu un sagaidītu.

Tāpat arī cilvēki, kuri pazaudējuši mīlestību, – viņi tumsā sastinguši kaut kā dzīvo. Cenšas mazāk elpot, mazāk kustēties, mazāk runāt – tikai par darbu. Tikai nepieciešamo. Arī viņi gaida, kaut gan neviens viņiem nav apsolījis, ka mīlestība atnāks. Un viņi jau arī necer – lai cerētu, arī ir vajadzīgs resurss un spēka patēriņš. Vienkarši, šādi izdzīvo. Pretējā gadījumā nosmaks un aizies bojā starp svešiem vienaldzīgiem cilvēkiem…

Un paiet gads pēc gada. Un spēka paliek arvien mazāk, bet dūņas kļūst arvien sausākas. Un vecums, šis nolādētais vecums, kurš vienalga paliek lielāks un lielāks… Bet pēc tam nāk dāsns tropiskais lietus.
Lietus gāzes, svētītais ūdens līst nepārtrauktā straumē. Un piepilda ūdenstilpni; un atkal var peldēt, izplešot spuras. Atkal var dzīvot. Un atnāk mīlestība – tik pēkšņi, varenā straumē.

Un cilvēks izrāpjas no savas bedres, no savas paslēptuves; atlicis pavisam nedaudz spēka, pavisam nedaudz elpas. Taču ūdenstilpni piepilda ūdens. Un cilvēks atdzīvojas – cik reižu šo esmu redzējusi. Un atkal dzīvo, elpo pilnu krūti, un atkal ir spēka pilns un idejām piepildīts. Bet viņam blakus – otrs cilvēks.

Lūk, arī viss, kas dzīvei vajadzīgs – mīlestība un otrs cilvēks. Lietus vienalga atnāks, vienkārši jāsagaida. Un ticēt – ticēt vajag, mēs taču neesam zivis. Taču arī viņas, iespējams, tic – un pēc tam izdzīvo…
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ilustrācija: Lisa Aisato
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru