Šobrīd ir muļķīgi gaidīt no dažādām prognozēm konkrētus datumus un ciparus, jo šobrīd mēs atrodamies varenas upes straumē, kur jebkurš iemestais akmens izmainīs visu plūsmu. Jautājums ir tikai viens, vai šajā plūsmā personīgi tu nokļūsi atvarā, vai peldēsi tālāk maksimāli gludi un plūstoši. Un tas ir tavas telpas radošā spēka jautājums un tas atkarīgs no tā, cik labi tu dzirdi sevi un proti pieņemt visus savus stāvokļus, lai kādi tie arī būtu – skumji, mutuļojoši, nomākti, smagi, slimīgi. Pieņemt kā pārejošus, pieņemt to, ka tas vienkārši notiek.
Kāpec nevajadzētu klausīties ļaunu vēstošas prognozes? Kāpēc nevajadzētu veltīt savu uzmanību sliktu vēstošām prognozēm? Tāpēc, ka kamēr tu esi dzīvs šajā ķermenī, šajā avatarā (Dvēsele taču nekur nepazudīs un nekad nemirs), bet kā persona, kura šeit spēlē savas lomas, no tevis ir atkarīgs tas, kurp tu virzi savu enerģiju. Un, ja tu savu enerģiju dod uzmanībai uz kaut kādiem katastrofāliem notikumiem, TU IEGULDIES TO RADĪŠANĀ. Nekādi „ļaunie spēki” nespēj tos radīt, tikai cilvēki ar savu enerģiju un savām emocijām var tos realizēt – visu, ko vien vari iedomāties. Bet mums simtiem gadu ir mācījuši radīt katastrofālus notikumus. Un brīnumaini ir nevis tas, ka Zeme vēl joprojām ir dzīva, turpina savu evolūciju un visi atslēgas momenti jau ir aiz muguras, un iziets ir arī neatgriešanās punkts – planēta neaizies bojā. Ne tas ir brīnumaini. Brīnumaini ir tas, ka tas viss noticis ar tik mazu asinsizliešanu. Lūk, tāds ir to ļaužu spēks, kuri savu uzmanību velta priekam un apbrīnojot šīs Pasaules skaistumu. Tās Pasaules, kas Dieva radīta, lai mēs varētu izbaudīt dzīvi ķermenī, baudīt krāsas, aromātus, komunikāciju ar tik ļoti atšķirīgām sevis pašu daļiņām.
Tāpēc pamani to, kas tevi iedvesmo, dod savu uzmanību tam, kas tevi iepriecina, piepildi ar savu uzmanību to, kam esi pateicīgs.
Lietū saslapināji kājas, priecājies, ka mētelis sauss. Tieši tas arī ir tava nākamā dzīves mirkļa radīšanas brīdis. Nevis kaut kādu prognožu salīdzināšana, prognožu, kuras citi cilvēki izlaiž caur sevi un translē pasaulei, bet tieši to, ko tu pats jūti, tieši tas tev un tavai tuvākajai apkārtnei konkrēti rada realitāti. Tas, ko tu jūti un kā tu jūti savu pamatvibrāciju.
Mums katram kaut kādos brīžos gadās būt laimīgiem, jautriem, pateicīgiem, jautājums ir tikai viens, cik laika no visas savas dienas tu esi labsirdībā vai vismaz līdzsvarotā pieņemšanas stāvoklī. Lai radītu šo stāvokli un atbrīvotu sevi no mentālajām prāta projekcijām, kas piepildītas ar pagātnes pieredzi un šībrīža brūkošās matricas trokšņiem, katru dienu, katru stundu IR JĀVĒRŠ UZMANĪBA UZ SEVI.
Vai zini, patiesi ticīgi cilvēki ir laimīgi cilvēki. Viņi domā tā: “Kur esmu es, un kur ir Dievs? Dievam labāk redzams, kas man vajadzīgs. Tātad, šobrīd nav īstais brīdis”. Un cilvēks koncentrējas uz to, kas viņam ir. Un kā tikko viņš ir koncentrējies uz to, kas viņam ir, uz to, ka viņa glāze ir pa pusei pilna, liktenis nekavējoties šo glāzi papildina.
Bībelē tas pateikts vienkārši un kodolīgi: “Jo kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.”
Patiesībā nav tādu jēdzienu “maz” un “daudz”. Cik ir, tik ir. Bet, ja tu to vērtē kā “daudz” – tev pavairosies. Un tas attiecas arī uz nelaimēm. Piemēram, tu vērtē, ka dzīvē ir tik daudz netaisnību un tev tiks dodas, dotas un dotas netaisnības.
Tiklīdz padomāsi par to, cik daudz sapratnes tev dzīvē ir, tev tiks dots arvien vairāk sapratnes.
Svetlana Dobrovoļska Tulkoja: Ginta Filia Solis
Galvenais Džo Dispenzas atklājums ir sekojošs: smadzenes neatšķir fizisko un garīgo pieredzi. Vienkāršāk sakot “pelēkās vielas” šūnas absolūti neatšķir reālo, t.i. materiālo, no iedomātā, t.i. no domām! Vairums cilvēku nezina, ka ārsta pētījumi apziņas un neirofizioloģijas jomā sākās ar traģisku pieredzi. Pēc tam, kad Džo Dispenzu notrieca automašīna, ārsti piedāvāja viņa bojātos skriemeļus sastiprināt ar implantu, kas vēlāk varēja izraisīt sāpes mūža garumā. Tikai šādā veidā, pēc ārstu domām, viņš varēja atkal staigāt.
Bet Dispenza nolēma atteikties no tradicionālās medicīnas pakalpojumiem un ar domu spēku atjaunot savu veselību. Jau pēc 9 mēnešu terapijas Dispenza atkal varēja staigāt. Un tas bija stimuls viņa apziņas iespēju izpētei. Pirmais solis šajā ceļā bija komunikācija ar cilvēkiem, kuri bija piedzīvojuši “spontānas remisijas” pieredzi. Tā ir spontāna un neiespējama, no ārstu viedokļa, cilvēka atveseļošanās no smagas slimības, neizmantojot tradicionālo ārstēšanu. Aptaujas laikā Dispenza atklāja, ka visi cilvēki, kas piedzīvojuši šādu pieredzi, bija pārliecināti, ka doma ir primāra attiecībā uz matēriju un var izārstēt jebkuru slimību.
NEIRONU TĪKLI
Doktora Dispenzas teorija apgalvo, ka katru reizi, kad mēs piedzīvojam kaut kādu nebūt pieredzi, mēs “aktivizējam” mūsu smadzenēs milzīgu skaitu neironu, kas savukārt ietekmē mūsu fizisko stāvokli. Tieši apziņas fenomenālais spēks, pateicoties spējai koncentrēties, rada tāsauktos sinaptiskos savienojumus – savienojumus starp neironiem. Atkārtota pieredze (situācijas, domas, sajūtas) rada stabilus neironu savienojumus, ko sauc par neironu tīkliem. Katrs tīkls patiesībā ir noteikta atmiņa, uz kuras pamata mūsu ķermenis reaģē uz līdzīgiem objektiem un situācijām nākotnē.
Saskaņā ar Dispenza teikto, visa mūsu pagātne ir “ierakstīta” smadzeņu neironu tīklos, kas veido to, kā mēs uztveram un jūtam pasauli kopumā un jo īpaši tās īpašos objektus. Tādējādi mums tikai šķiet, ka mūsu reakcijas ir spontānas. Patiesībā lielākā daļa no tām ir ieprogrammētas ar stabiliem neironu savienojumiem. Katrs objekts (stimuls) aktivizē vienu vai citu neironu tīklu, kas savukārt izraisa noteiktu ķīmisko reakciju kopumu organismā.
Šīs ķīmiskās reakcijas liek mums rīkoties vai justies noteiktā veidā – skriet vai sastingt, būt priecīgiem vai skumjiem, satrauktiem vai letarģiskiem utt. Visas mūsu emocionālās reakcijas nav nekas vairāk kā ķīmisko procesu rezultāts esošo neironu tīklu dēļ, un to pamatā ir pagātnes pieredze.
Citiem vārdiem sakot, 99% gadījumu mēs uztveram realitāti nevis tādu, kāda tā ir, bet interpretējam to, pamatojoties uz gataviem pagātnes tēliem.
Neirofizioloģijas pamatnoteikums ir šāds: neironi kas tiek izmantoti kopā, savienojas. Tas nozīmē, ka neironu tīkli veidojas pieredzes atkārtošanās un nostiprināšanas rezultātā. Ja pieredze netiek reproducēta ilgu laiku, neironu tīkli sadalās. Tādējādi ieradums veidojas regulāras vienas un tās pašas neironu tīkla pogas “spiešanas” rezultātā. Tā veidojas automātiskās reakcijas un nosacīti refleksi – tu vēl neesi paspējis domāt un apzināties notiekošo, bet tavs ķermenis jau reaģē noteiktā veidā.
UZMANĪBAS SPĒKS
Tu tikai iedomājies: mūsu raksturs, mūsu ieradumi, mūsu personība ir tikai stabilu neironu tīklu kopums, ko mēs jebkurā brīdī varam vājināt vai nostiprināt, pateicoties savai apzinātai realitātes uztverei! Apzināti un selektīvi koncentrējoties uz to, ko vēlamies sasniegt, mēs veidojam jaunus neironu tīklus. Agrāk zinātnieki uzskatīja, ka smadzenes ir statiskas, taču neirofiziologu pētījumi liecina, ka absolūti katra mazākā pieredze tajās rada tūkstošiem un miljoniem neironu izmaiņu, kas atspoguļojas organismā kopumā.
Savā grāmatā “The Evolution of Our Brain, The Science of Changing Our Mind” , Džo Dispenza uzdod loģisku jautājumu: ja mēs izmantojam savu domāšanu, lai izraisītu noteiktus negatīvus stāvokļus organismā, vai šis anormālais stāvoklis galu galā nekļūs par normu? Dispenza veica īpašu eksperimentu, lai apstiprinātu mūsu apziņas iespējas.
Vienas grupas cilvēki katru dienu vienu stundu spieda atsperes mehānismu ar vienu un to pašu pirkstu. Cilvēkiem no otras grupas vajadzēja tikai iedomāties, ka viņi spiež. Rezultātā pirmās grupas cilvēku pirksti kļuva stiprāki par 30%, bet no otrās – par 22%. Šāda tīri domāšanas prakses ietekme uz fiziskajiem parametriem ir neironu tīklu darbības rezultāts.Tātad Džo Dispenza pierādīja, ka smadzenēm un neironiem nav atšķirības starp reālo un domāšanas pieredzi.Tātad, ja mēs pievēršam uzmanību negatīvajām domām, mūsu smadzenes tās uztver kā realitāti un izraisa atbilstošas izmaiņas organismā. Piemēram, slimības, bailes, depresija, agresijas uzliesmojums utt.
NO KURIENES “GRĀBEKĻI”?
Vēl viens secinājums no Dispenzas pētījumiem attiecas uz mūsu emocijām. Stabili neironu tīkli veido neapzinātus emocionālās uzvedības modeļus, t.i. nosliece uz kādu emocionālu reakciju. Tas savukārt noved pie atkārtotas pieredzes dzīvē.
Mēs “kāpjam uz viena un tā paša grābekļa” tikai tāpēc, ka neapzināmies tā parādīšanās iemeslus! Bet iemesls ir gaužām vienkāršs – katra emocija tiek “izjusta”, jo ķermenī izdalās noteikts ķīmisko vielu komplekts, un mūsu ķermenis vienkārši kļūst kaut kādā veidā “atkarīgs” no šīm ķīmiskajām kombinācijām. Atzīstot šo atkarību tieši par fizioloģisku atkarību no ķīmiskām vielām, mēs varam no tās atbrīvoties.
Ir vajadzīga tikai apzināta pieeja.
Bioķīmiķis, neirofiziologs, neiropsihologs, manuālais terapeits, trīs bērnu tēvs (divi no kuriem pēc Dispenzas iniciatīvas dzimuši zem ūdens, lai gan pirms 23 gadiem ASV šī metode tika uzskatīta par pilnīgu vājprātu) un ļoti apburošs cilvēks saskarsmē.
Viņš savas lekcijas lasa ar tik dzirkstošu humoru, runā par neirofizioloģiju tik vienkāršā un saprotamā valodā – īsts zinātnes entuziasts, izglīto vienkāršus cilvēkus, dāsni daloties savā 20 gadu zinātniskajā pieredzē.
Savos skaidrojumos viņš izmanto jaunākos kvantu fizikas sasniegumus un runā par to, ka jau pienācis tas laiks, ka cilvēkiem šobrīd nepietiek tikai kaut ko uzzināt, bet tagad ir pienākums savas zināšanas likt lietā:
“Kāpēc gaidīt kādu īpašu brīdi vai jauna gada sākumu, lai sāktu radikāli mainīt savu domāšanu un dzīvi uz labo pusi? Vienkārši sāc to darīt tūlīt: pārtrauc atkārtot ikdienas negatīvās uzvedības izpausmes, no kurām vēlies atbrīvoties. Piemēram, no rīta saki sev: “Šodien es nodzīvošu dienu, nevienu netiesājot” vai “Šodien es nežēlošos un nesūdzēšos.” vai “Es šodien neuzvilkšos”….
Pamēģini darīt lietas citā secībā, piemēram, ja vispirms nomazgāji seju un pēc tam iztīrīji zobus, tagad rīkojies pretēji. Vai arī saņemies un piedod kādam. Vienkārši. Izjauc ierastās struktūras! Un tu sajutīsi neparastas un ļoti patīkamas sajūtas, tev tas patiks, nemaz nerunājot par tiem globālajiem procesiem tavā ķermenī un prātā, kurus līdz ar šo uzsāksi.
Iemācies domāt par sevi un runāt ar sevi kā ar labāko draugu. Domāšanas maiņa noved pie pamatīgām izmaiņām fiziskajā ķermenī.
Ja cilvēks objektīvi uz sevi no malas paskatītos un sev pajautātu: “Kas es esmu? Kāpēc es jūtos slikti? Kāpēc es dzīvoju tā, kā es negribu? Kas man ir jāmaina sevī? Kas tieši mani attur? No kā es gribu atbrīvoties? utt., viņš izjustu spēcīgu vēlmi nereaģēt kā iepriekš, vai nedarīt kaut ko kā agrāk – tas nozīmē, ka viņš ir izgājis cauri “apzināšanās” procesam.
Tā ir iekšējā evolūcija. Un šajā mirklī cilvēks veic lēcienu. Atbilstoši sāk mainīties personība, bet jaunai personībai ir vajadzīgs jauns ķermenis.
Tieši tā notiek spontānas dziedināšanās: ar jaunu apziņu slimība vairs nevar palikt ķermenī, jo mainās visa ķermeņa bioķīmija (mēs mainām savas domas, un tas maina procesos iesaistīto ķīmisko elementu kopumu, mūsu iekšējā vide kļūst slimībai toksiska), un cilvēks atveseļojas.
Atkarību izraisošu uzvedību (t.i., atkarību no jebkā, sākot no videospēlēm līdz aizkaitināmībai) var definēt ļoti vienkārši: to ir grūti apturēt, kad vēlies.
Ja nevari izlīst no datora un ik pēc 5 minūtēm nepārbaudīt savu sociālo tīklu lapu vai arī saproti, piemēram, ka aizkaitināmība traucē tavām attiecībām, bet nevari beigt kaitināt, tad zini, ka esi atkarīgs, nevis tikai garīgajā līmenī, bet arī bioķīmiskajā līmenī (tavs ķermenis pieprasa par šo stāvokli atbildīgo hormonu injekciju).
Zinātniski ir pierādīts, ka ķīmisko elementu darbība ilgst no 30 sekundēm līdz 2 minūtēm, un, ja tu turpini piedzīvot to vai citu stāvokli ilgāk, zini, ka pārējā laikā tu to mākslīgi uzturi sevī, ar savām domām provocējot cikliska neironu tīkla ierosināšanu un atkārtotu nevēlamu hormonu izdalīšanos, kas izraisa negatīvas emocijas, t.i. tu pats saglabā šo stāvokli sevī!
Kopumā tu brīvprātīgi izvēlies to, kā tu jūties.Labākais padoms šādās situācijās ir iemācīties pārslēgt savu uzmanību uz kaut ko citu: dabu, sportu, komēdijas skatīšanos, jebko, kas var novērst un mainīt tavu uzmanību. Asa uzmanības pārorientēšana vājinās un “izdzēsīs” hormonu darbību, kas reaģē uz negatīvu stāvokli. Šo spēju sauc par neiroplastiskumu.
Un, jo labāk tu sevī attīstīsi šo īpašību, jo vieglāk tev būs kontrolēt savas reakcijas, kas novedīs pie ļoti daudzām izmaiņām tavā ārējās pasaules uztverē un tavā iekšējā stāvoklī. Šo procesu sauc par evolūciju.
Tāpēc, ka jaunas domas noved pie jaunām izvēlēm, jaunas izvēles rada jaunu uzvedību, jauna uzvedība rada jaunu pieredzi, jauna pieredze rada jaunas emocijas, kas kopā ar jaunu informāciju no ārpasaules sāk epiģenētiski (t.i. sekundāri) mainīt tavus gēnus. Un tad tās jaunās emocijas, savukārt, sāk rosināt jaunas domas, un tādā veidā veidojas pašcieņa, pašapziņa utt. Tā mēs varam uzlabot sevi un līdz ar to arī savu dzīvi.
Arī depresija ir spilgts atkarības piemērs. Jebkurš atkarības stāvoklis liecina par bioķīmisko nelīdzsvarotību organismā, kā arī par nelīdzsvarotību prāta un ķermeņa savienojumā.
Lielākā kļūda, ko cilvēki pieļauj, ir tā, ka viņi savas emocijas un uzvedību saista ar savu personību: mēs sakām: “Es esmu nervozs”, “Es esmu vājprātīgs”, “Es esmu slims”, “Es esmu nelaimīgs” utt. Cilvēki uzskata, ka noteiktu emociju izpausme identificē viņu personību, tāpēc viņi pastāvīgi zemapziņā cenšas atkārtot atbildes modeli vai stāvokli (piemēram, fiziska slimība vai depresija), it kā katru reizi apliecinot sev, kas viņi ir. Pat ja viņi paši tajā pašā laikā ļoti cieš! Un tie ir ļoti lieli maldi.
Jebkuru nevēlamu stāvokli pie vēlēšanās var noņemt, un katra cilvēka iespējas ierobežo tikai viņa iztēle. Un, kad tu vēlies pārmaiņas savā dzīvē, tev jābūt skaidrībai par to, ko tieši tu vēlies, taču tev nevajag savā prātā izstrādāt “grūto plānu”, KĀ TIEŠI tas notiks, lai varētu “izvēlēties” sev labāko variantu, kas var izrādīties pilnīgi negaidīts.
Pietiks, ja tu vienkārši atslābināsies un no sirds nopriecāsies par to, ka tas vēl nav noticis, bet noteikti notiks. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka kvantu realitātes līmenī tas JAU ir noticis, ar noteikumu, ja tu skaidri to iedomājies un no sirds nopriecājies. Tieši kvantu līmenī sākas notikumu materializācijas rašanās.
Tad sākumā sāc rīkoties tieši tur. Cilvēki ir pieraduši priecāties tikai par to, ko var “aptaustīt”, par to, kas jau ir realizējies. Taču mēs neesam raduši uzticēties paši sev un savām spējām LĪDZ-RADĪT realitāti, kaut gan ar to nodarbojamies ik dienu, tikai parsvarā to darām uz negatīvā viļņa.
Pietiek vien atcerēties, cik bieži realizējas mūsu bailes, lai gan arī šos notikumus veidojam mēs paši, tikai bez kontroles… Bet, kad attīstīsi spēju kontrolēt domāšanu un emocijas, sāks notikt īsti brīnumi. Tici man, es varu pastāstīt tūkstošiem skaistu un iedvesmojošu piemēru.
Vai zini, kad kāds smaida un saka, ka kaut kas notiks, un viņam jautā: “Kā tu to zini?”, Un viņš mierīgi atbild: “Es vienkārši zinu …”. Šis ir spilgts piemērs kontrolētai notikumu īstenošanai… Esmu pārliecināts, ka pilnīgi katrs kaut reizi ir piedzīvojis šo īpašo stāvokli.
“Mūsu vissvarīgākajam ieradumam vajadzētu būt ieradumam būt pašiem.” / Džo Dispenza /
Dispenza arī iesaka: nekad nepārstāt mācīties. Informācija vislabāk tiek absorbēta, kad cilvēks ir pārsteigts. Tāpēc mēģini katru dienu iemācīties kaut ko jaunu – tas attīsta un trenē tavas smadzenes, radot jaunas neironu saites, kas savukārt mainīs un attīstīs tavu spēju apzināti domāt, kas savukārt palīdzēs tev modelēt savu laimīgo un piepildīto realitāti.
Avots: МАГИЯ СЛОВА Tulkoja: Ginta Filia Solis
Šovakar sākas Pavasara studijas 4 mēnešu kurss par BRĪVĪBU no ATKARĪBĀm.
Pievienojies ŠEIT, tā būs iespēja mainīt savu neironu tīklu un savu tagadni un nākotni
Katru reizi, kad pret tevi izturās rupji, tevi piemāna, pieprasa, lai tu bez kāda iemesla atsakies no savām vēlmēm, bet tu noklusē un piekrīti notiekošajam – tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir UZMANĪBA.
Ja tu attiecībās atdod daudz vairāk kā saņem un turpini atdot – tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir RŪPES.
Ja tu allaž atliec savas vajadzības un vēlmes, lai darītu kaut ko “svarīgu”, tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir LAIKS.
Katru reizi, izvēloties kaut ko, kas neizvēlas tevi vai izvēlas tikai daļēji – tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir VĒRTĪBAS ATZĪŠANA.
Katru reizi, kad tu paliec kopā ar tiem, kuri izsit tev pamatu zem kājām, ar tiem, kuri uzskata, ka tu esi niecība, tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir TICĪBA.
Katru reizi, liekot sev darīt kaut ko, kas ir “pāri taviem spēkiem”, ko tu nevari vai negribi, tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Mīlestība ir BRĪVĪBA.
Kad tu centies mainīties kāda vai kaut kā dēļ, plosot savu miesu vai personību, savus mērķus, savas vērtības – tu izrādi nemīlestību pret sevi. Jo mīlestība ir UZTICĒŠANĀS.
Ja tu vēl joprojām centies sevi uzlabot visdažādākajos aspektos, lai nopelnītu mīlestību – tā ir nemīlestība pret sevi. Mīlestība ir DĀVANA.
Par nemīlestību:
Katru reizi, kad tu ignorē savu diskomfortu, vienalga, vai tās ir neērtas kurpes vai attiecības – tu saki tam JĀ.
Katru reizi, kad tavs puisis/draugs/vīrs aizkavējas bez brīdinājuma, bet uz rīta pusi atgriežas, un tu viņu sagaidi tā, it kā nekas nebūtu noticis, bet pati esi neizgulējusies un salauzta – tu saki tam JĀ.
Katru reizi, kad tava bērna tēvs soda tavu bērnu par katru mazāko pārkāpumu, tu pārdzīvo, bet neapstādini to – tu saki tam JĀ.
Katru reizi, kad par tevi pasmejas, izturas pret tevi necienīgi, izrāda agresiju pret tevi, bet tu tēlo, ka to neievēro un tev nemaz nesāp – tu tam pateici JĀ.
Ikreiz, kad tu nepārtrauc jebkāda veida vardarbību pret sevi un pret tiem, par kuriem esi atbildīgs, tu tajā piedalies.
Cienījamie lasītāji, šobrīd katram cilvēkam aktuāls ir jautājums par pastāvēšanu un izdzīvošanu šādos apstākļos. Došu jums konkrētus ieteikumus, kā izkļūt no saspringta nemiera, gaidu, baiļu stāvokļa..
RĪKOTIES. Pārlieku lielu potenciālu vislabāk nolīdzsvaro rīcība. Tam, kurš darbojas, nav laika uztraukties un baidīties. Ja tu zini, kur vari kopējam labumam pielikt savu roku, lieliski. Ja nezini, tad vari nodarboties ar savas individuālās realitātes labiekārtošanu. Vislielāko trauksmi un bailes rada tas, ko tu nespēj ietekmēt. Piemēram, tu nevari apstādināt karadarbību, tu nevari tieši ietekmēt kopējo realitāti. Taču ir svarīgi veidot lokālo savas pasaules plānu, savu oāzi. Lai to izdarītu, pietiek, ka spēj sevi vadīt un parvaldīt — savu uzmanību, savu attieksmi, savu svarīgumu.
❗️ PĀRVALDĪT SAVU UZMANĪBU nozīmē nelaist sevī negatīvas domas, pārdzīvojumus – pārslēgties uz ko labu, iepriecinošu. Aizvākt no sava redzesloka informācijas avotus, kuri visu interpretē negatīvā gaismā – pārslēdzies uz pozitīvajiem.
❗️ PĀRVALDĪT SAVU ATTIEKSMI nozīmē nevis interpretēt notiekošo negatīvi, bet gan ievērot nodomu saskaņošanas principu. Saskaņā ar Transērfingu — justies tā, it kā galu galā viss iet tikai uz labu. Meklēt labo it visā, lai kas arī notiktu. Darīt to apzināti, pretēji visam, pat veselajam saprātam.
❗️ PĀRVALDĪT SAVU SVARĪGUMU nozīmē vērot sevi un apzināti atmest savu nozīmīgumu tur, kur tas tiek pārvērtēts. Ja tu neguli, bet vēro (sevi un realitāti), svarīgums tiek atmests viegli, jau ar apziņu vien. Pajautā sev: vai tas man ir svarīgi? Jā. Ja es padošos savam svarīgumam un kādam kaut ko uzspiedīšu, vai tas palīdzēs? Nē, būs tikai sliktāk. Tad es labāk to apzināti atmetīšu. Lai labāk tas nav tik svarīgi. Tas viss kopā nozīmē BŪT LĪDZSVARĀ.
Ja tu esi nelīdzsvarotā stāvoklī, nepatikšanas noteikti atnāks. Tāpēc tavās interesēs ir apzināti uzturēt līdzsvaru un padarīt to par ieradumu.
Nevajag pārvērsties par marmora statuju. Nevajag kļūt par zivtiņu akvārijā. Vajag sevi vērot, apzināties sevi un apzināti sevi vadīt. Pārvaldīt realitāti (vismaz savējo) nenozīmē kontrolēt realitāti, tas nozīmē PĀRVALDĪT SEVI.
Šī spēja īpaši svarīga ir tiem, kas atrodas karadarbības zonā.
Varu piedāvāt ļoti iedarbīgu veidu, kā sevi aizsargāt. Savu drošību var iestatīt kā mērķtiecīgi fiksētu kadru. Lai to izdarītu, brīdī, kad atrodies mierīgā vidē un mierīgā noskaņojumā, ievēro šādu algoritmu.
Šis algoritms aizņems dažas sekundes, galvenais PAMOSTIES SAVĀ UZMANĪBĀ UN KONCENTRĒTIES. Šo algoritmu var izpildīt pēc pamošanās, pirms miega un vēl pāris reizes dienā, kad ir kāds mierīgs brīdis.
Iestatīt savu drošību var tikai mierīgā atmosfērā un miera stāvoklī. To kategoriski nedrīkst darīt trauksmes stāvoklī, jo trauksme var realizēties.
Ja kādam ir pazīstama nolūka bizes tehnika (no grāmatas “Tafti priesteriene””), tad ar šo bizi aizsardzību uzstādīt būs daudz vieglāk un efektīvāk, jo te pieslēdzas konkrēts ārējais nolūks. Algoritms.
1. Pievērs uzmanību tam, kur šobrīd atrodas tava uzmanība, sāc to kontrolēt, lai uz neilgu laiku sakoncentrētos. 2. Ievieto sevi enerģētiskā kokonā, gaismas čaulā. To var izdarīt ar vienu mentālu kustību: pie izelpas iedomājies, kā no ķermeņa centra kaut kas izplešas un ieskauj tevi kā čaulā. 3. Nākamajā izelpā (vai vienlaikus ar pirmo) sajūti sevi olā ar bizi, kas stiepjas līdz pat lāpstiņām. 4. Neatlaižot šo sajūtu, nostiprini sevi stāvoklī “Dzīvs-vesels-aizsargāts” Nomet šo sajūtu.
Viss ir vienkārši, nekā sarežģīta. Tas izpildāms viegli un nepiespiesti. Galvenais spēks te nav piepūle, bet gan koncentrēšanās. Ar bizi tu vari uzdot arī notikumu gaitu, piemēram – operācijai. Tu vari iedomāties sevi kokonā, kas pārvietojas sveiks un vesels no punkta A uz punktu B. Vai ar bizes palīdzību iestatīt jebkuru mērķa kadru, kur viss beidzas labi. Tikai atgādinu, tam visam jānotiek mierīgā gara stāvoklī. Trauksmē nedrīkst neko iestatīt. Šo tehniku var izmantot tie, kuri raizējas par saviem tuviniekiem, tad šajā kokonā tu iedomājies nevis sevi, bet savu tuvo cilvēku, tā it kā viņš atrastos šajā gaismas čaulā “Dzīvs-vesels-aizsargāts”. Var virtuāli saberzēt rokas un it kā pārklāt šo cilvēku ar savu aizsardzību. Tas nenozīmē, ka tu vadi otra uzvedību vai scenāriju, jo to nemaz nderīkst darīt, bet tā ir integrāla fakta uzdošana, ka tavs cilvēks ir sveiks-vesels un aizsargāts. Īpaši, ja tas ir tuvs cilvēks. Un atkal, tam cilvēkam, kurš distancēti uzstāda šo aizsardzību, jābūt līdzsvara stāvoklī. Ar savu trauksmi tu palīdzēt nevari. Bet vari tikai nodarīt ļaunu. Raizēties par saviem tuvajiem ir MILZĪGA KĻŪDA. Jo tad ar savu trauksmi tu radi nevis aizsardzību, bet bīstamus apstākļus. Paglābs tikai tava pārliecība, ka viss būs labi. Nomaini savu trauksmi pret konkrētu darbību — radīt aizsardzību. Sieviete var radīt aizsardzības kokonu savam vīrietim, ja pati atrodas mierīgā pārliecībā, ka viss būs labi.
Kad mēs vēlamies cilvēku izglābt, palīdzēt viņam, mēs tā arī sakām: “izvilkt”. Mēs nirstam drūmā dziļumā, kurā viņš grimst. Ja no sirds palīdzam, tad arī paši uz laiku ienirstam tumšajos ūdeņos, kur nav ko elpot, kur pilns ar briesmekļiem: ilgu astoņkājiem, izmisuma haizivīm, lipīgām depresijas aļģēm…
Un mēs palīdzam cilvēkam izpeldēt. Atbalstām, dalāmies, atdodam spēku, laiku un enerģiju…
Un arī slīktošais pats pēdējiem spēkiem cenšas izpeldēt. Bet dažkārt viņam nav spēka. Un mūsu pūles ir bezjēdzīgas.
Bet ir cilvēki-nāriņas. Mītos un leģendās nāriņas pievilināja naivo ceļinieku, bet pēc tam ievilka viņu dzīlēs. Tās vienkārši dzīvoja ūdeņu dzīlēs, tur bija viņu drūmās mājas, viņu miera osta. Un savai izklaidei un barībai viņi slīcināja tos, kuri atsaucās vaidiem un skumjajām dziesmām
Cilvēku-nāriņu nav iespējams izvilkt. Viņš dzīvo dziļumā un tumsā. Viņš žēlojas, vaid un dzied skumjas dziesmas ne jau tāpēc, lai tiktu izglābts, bet gan tāpēc, lai noslīcinātu to, kurš pastiepis savu palīdzīgo roku.
Uz visiem centieniem viņu izglābt viņš atbild ar jaunu žēlabu serenādi. Taču viņš nepieliek ne mazākās pūles, lai izpeldētu gaismā. Viņš saņem atbalstu, paņem uzmanību un laiku, atņem spēkus un enerģiju, bet pēc tam ienirst vēl dziļāk. Un bēdas būs tev, ja centīsies viņu noturēt uz ūdens. Arī Tu nogrimsi.
Ja cilvēks savā dzīvē neko nemaina, ja tava palīdzība ir bezjēdzīga, ja tavi ieguldījumi ir bezjēdzīgi un cilvēks nepieliek ne mazākās pūles, lai izpeldētu, tikai turpina dziedāt žēlabainās dziesmas, tad, iespējams, viņš ir nāriņa.
Un nāriņas mērķis nav izglābties. Tā dzīvo tumšajos ūdeņos un viņas mērķis ir ievilkt dzelmē pēc iespējas vairāk ceļinieku. Un iegūt viņu enerģiju.
Palīdzēt centīgam alkoholiķim, dažkārt nozīmē palīdzēt nāriņai. Pats nepamanīsi, kā attapsies pašā dziļākajā dzelmē.
Palīdzēt tam, kurš žēlojas un atkal un atkal nirst dziļumā – nozīmē palīdzēt nāriņai. Vienā dienā pats vari aizrīties šajā žēlabu straumē.
Viņi tur dzīvo – cilvēki nāriņas. Bet dažkārt tu to saproti par vēlu; kad sīkstās rokas tevi velk dzelmē. Un atskan klusie nāriņas smiekli…
Es lidoju lidmašīnā no Varšavas uz Maskavu kopā ar kādu sievieti un viņas brāli. Mēs iepazināmies lidostā. Kad lidmašīna piezemējās, viņi man jautāja: “Vai tevi kāds sagaida?” Es atcerējos, ko man teica vīrs pirms aizbraukšanas: “Kad ielidosi, izsauc taksometru un nekaulējies!” Un es viņiem atbildēju: “Nē, mani nesagaida!” Tad šie labie cilvēki iesēdināja mani savā automašīnā, bet pabrīdināja, ka viņi nogriezīsies aplī, bet man būs jādodas taisni.
Es tādiem sīkumiem nepievērsu uzmanību. No brīža, kad izgāju pasu pārbaudi lidostā un pārliecinājos, ka vīrs mani tiešām nesagaida, es ļoti noskumu un domāt varēju tikai par to: “Kāpēc viņš mani nesagaidīja? Kāpēc?” Bijām nobraukuši nelielu ceļa gabalu, kad mani jaunie paziņas apstādināja mašīnu un teica, ka tālāk mums vairs nav pa ceļam.
Es sirsnīgi no viņiem atvadījos, izkāpu no mašīnas un attapos uz šosejas, kur milzīgā ātrumā man garām joņoja mašīnas. Sniga sniegs. Es stāvēju šosejas malā vienā jaciņā. Pēc mirkļa man izdevās atbrīvot rokas un es varēju pacelt roku paralēli zemei. Bija nenormali auksti. Vēl pēc brīža es sapratu, ka šeit mašīnu es nedabūšu, ka neviens neapstāsies. Pēc 15 minūtēm es biju uzģērbusi visu, kas man koferī bija, un sāku soļot pa šosejas malu.
Nonācu līdz kādai pieturai un iesēdos pusnakts autobusā, pēc tam braucu ar trojejbusu, bet pēc tam mani laipni uzņēma kādas automašīnas šoferis un diezgan ātri, tikai kādās trīs stundās es biju mājās. Dzīvokļa priekštelpā es burtiski saļimu uz grīdas, ar visiem saviem dāvanās atvestajiem sieriem.
Vīrs sēdēja pie datora – glāba Visumu, tāpēc nevarēja iznākt man pretī, kaut gan uz troksni priekštelpā reaģēja: “Nu, ko, zaķīt, atbrauci?” Es gulēju uz grīdas un necentos piecelties. “Kāda velna pēc!” – es domāju. – Kāda velna pēc es esmu kopā ar šo cilvēku?” Es zināju, visu, ko viņš man teiks. Ka vajadzēja izsaukt taksometru, nevis meklēt piedzīvojumus. Ka ir muļķīgi sagaidīt cilvēku lidostā vēlā vakara stundā, ja tev nav savas automašīnas. Ka es vienkarši meklēju iemeslu, lai sakašķētos. Es zināju visus viņa loģiskos spriedumus, uz kuriem man nebija argumentu. Taču ar sirdi sapratu, ka te kaut kas nav kārtībā.
Tikai pēc pāris mēnešiem es spēju skaidri noformulēt problēmu. TV kā reizi rādīja Osbornu ģimenītes realitātes šovu. Mamma centās sadzīt bērnus automašīnā, lai dotos uz lidostu sagaidīt tēti. Bērni negribēja braukt un iebilda: “Kāpēc mums viņš obligāti jasagaida?” un uzreiz paši mēdoties, atkārtoja to, ko mamma parasti tādās reizēs teica: “Tāpēc, ka mēs viņu mī-ī-ī-ī-lam!” Pēc tam nomierinājās, iesēdās automašīnā un brauca, kurp jābrauc.
Tajā brīdī es visu sapratu. Mēs savus mīļos sagaidām ne jau tāpēc, ka viņiem ir smagas somas. Mēs viņus sagaidām tāpec, ka viņus mīlam. Lielisks sauklis vecajai labajai kožļenei “Love is…”: “Mīlestība – tas ir tad, kad tevi lidostā sagaida!” Mēs gribam savus mīļos iepriecināt. Atbalstīt. Apskaut. Pateikt: “Cik labi, ka tu esi atgriezies!”
Es taču dibināju ģimeni ne tāpēc, lai man teiktu: “Izsauc taksometru!”, “Neaiztiec mani!”, “Netraucē!”, “Tiec pati galā, tas taču ir tik vienkārši!”. Es dibināju ģimeni tāpēc, lai neviens nestāvetu lidostā viens…
Jā, protams, ja mēs uz to visu skatāmies saprātīgi un no loģikas viedokļa, visas šīs sagaidīšanas un pavadīšanas ir diezgan neērtas, neloģiskas un pat nevajadzīgas, it kā. Var nebraukt uz lidostu – sastrēgumi traucē, arī datorspēles. Var neiet uz slimnīcu apciemot savus tuvos, var izsaukt kurjeru ar apelsīniem. Var nesvinēt jubilejas – vienalga tie ir tādi mjuļķīgi svētki, uz kuriem nav vērts pat tēreties. Var vispār neveikt nekādas liekas kustības… Un ir stulbi ticēt tam, ka pret tevi – vienaldzīgo, pārējie nebūs vienaldzīgi.
Taču tā nemēdz būt. Labas attiecības prasa piepūli. “Pats par sevi” mēdz būt tikai slikti. Ozijs Osborns ir pietiekami bagāts, lai atļautos automašīnu ar personīgo vadītāju… Taču atgriežoties mājās, viņš pirmo grib redzēt ne jau šoferi, bet savus mīļos. Es neesmu Ozijs, bet es arī vēlos to pašu. Visi to grib. Bet ne visi ir gatavi to darīt.
Bet varbūt tie, kuriem ir slinkums sagaidīt, uzklausīt, mierināt un iepriecināt savus mīļos, jau sen tos vairs nemīl? Vai arī vispār nekad nav mīlējuši un nepazīst tādas jūtas. Kā teica filmas “Kas ir mīlestība?” galvenais varonis savam draugam: “Tu uzskati, ka mana sieva ir maita, jo man viņa jāsagaida lidostā. Bet es domāju, ka vēlos tur būt, lai viņu sagaidītu. Lūk arī visa atšķirība”.
Jautājums: Lūdzu, padalieties savā noslēpumā, ko jūs darāt, ka izskatāties tik brīnišķīgi? Meitenēm tas ir svarīgi. Varbūt kādas enerģijas sejas maskas, vai ko citu?
Atbilde: Nekāda noslēpuma nav. Kad vēlies saņemt kaut ko īpašu, ir vienkārši JĀTIC, ka TAS IR kaut kas ĪPAŠS. Droši vien būs kāds, kurš teiks – “Ar to nepietiks!” Protams, tas viss sākas no pašcieņas. Pieņemot sevi tādu – kāda esi. Iespējams, tu vēlēsies pārbaudīt, ko nozīmē BŪT SIEVIETEI? Vai – KĀ tas ir – BŪT SIEVIETEI? Tad Visums piedāvās tev situācijas-notikumus, lai sevi ieraudzītu dziļāk. Un saprastu, kaut ko jaunu priekš sevis… Pieņemot sevi tādu, kāda tieši tu esi, tu ļauj sev atšķirties no pieņemtajiem stereotipiem. Kad tu šādi domā, ķermenis sāk ieklausīties. Protams, tas neizmainīsies uzreiz, taču pretimnākoši “atvērs” savas ausis. Un, protams, tās ir rūpes par sevi. Pirmkārt, par savām DOMĀM. Tu vēlies būt vesela un jauna? Seko savām EMOCIJĀM un REAKCIJĀM uz tām. Atsakies no tā, kas tevi tavās domās grauj.
Jūsu visu spēks – kā puišiem, tā arī meitenēm – ir jūsu DOMĀS. Tās rada pasauli un jūsu realitāti. Tieši IKDIENĀ. Jo tieši tur arī izvietots “Dievišķais nodomu realizācijas poligons”.
Tavām domām jābūt TĪRĀM – tas, starp citu, ir svarīgākais moments izslavētajā “vibrāciju paaugstināšanā. Bet domas kļūst par vārdiem. Tātad arī VĀRDIEM jābūt TĪRIEM. Un ar tiem, tāpat kā juveliera instrumentiem burtiskā nozīmē, ir jāprot rīkoties. Visums tevi dzird – un ar domām un vārdiem tev atbild. Šobrīd tas notiek momentā, un nav nekādas vajadzības lauzot rokas saukt “par ko man tas viss?!”
Protams, rūpes par ķermeni. Ķermeņa “inventerizāciju” tieši tāpat var pasūtīt, izmantojot pareizos vārdus. Piemēram “Esmu pateicīga Garam par kvalitatīvu konsultāciju par manu veselību pie burvju ārsta.”
Atceries, kurp vērsta tava uzmanība, turp arī dodas enerģija. Starp citu, pareizi atsekojot savu argumentāciju (un arī domas), mūsu dziļā nervu sistēma iemācās atslābināties, kas nozīmē, ka tā sāk dzīvot BEZ STRESA. Mēs lēnām “izstūrējam” pie savas Būtības.
Paradoksāli, bet fakts. Tur, dziļi mūsu ķermenī dzīvo Prieks. Ja ieklausīsies, tu savienosies ar pavisam jaunu priekš sevis sajūtu. Tā dzīvo pati par sevi, un absolūti nav atkarīga no ārpasaules. Tikai mēs parasti tur “neieklausāmies” un “neieskatāmies”. Tā ir Dievišķa Sajūta. Izrādās, ka mēs esam tik bagāti!
Tikai klausies TO! Minūti-divas ieklausies, palūdz lai PRIEKS paceļas pie tevis. Un paceļoties augšup, tas dos ne tikai baudījumu. Viss organisms atcerēsies šo jauno stāvokli. Un gribēs to izbaudīt vēl un vēl. Jo vairāk tu atļausi šim patiešām Dievišķajam Priekam būt “virspusē”, jo vairāk tevī atmodīsies prasme zināt atrisinājumu visām savām situācijām. Tā pat nav intuīcija, tas ir kas dziļāks. Ja tu izlemsi uzticēties šai sajūtai, tev zudīs jebkura vēlme raizēties (un no tavas dzīves aizies STRESS). Un tavā dzīvē ienāks brīnumaini notikumi.
Sadzīves brīnumi – kad ej garām spoguļojošām virsmām (spoguļiem, vitrīnām, skapja pulētajām durvīm…), pasaki savam ATSPULGAM – “kāda brīnumskaista sieviete”. Tie nav tikai vārdi – tā ir sava iekšējā apbrīna atzīšana…. pat tad, ja tev ir pavisam citādāks garastāvoklis. Vienalga pasaki. Tāpēc, ka tavām smadzenēm ir pilnīgi vienalga, vai šis notikums ir reāls, vai tu to iztēlojies. Un kas notiks pēc tam?.
Pēc tam sāks notikt tev saskanīgi un harmoniski notikumi… Tev tas ļoti patiks.
Es novēlu jums visiem priekpilnu sevis iepazīšanu!. Un tas arī ir ceļš uz jaunību.
P.S. Turklāt tu vari (un tas pat ir jādara) sev izgudrot citu maģiju. Atceries par uzmanību? Kurp tu to vērs, tur arī enerģija ies. Un noteikti atceries, ka tas, ko tu radi, arī ir ĪPAŠS. Lūk, arī visa jaunības recepte.
Man ir ļoti daudz lietu. Kā jau daudziem amerikāņiem. Bet patiesībā, jo nabagāks cilvēks, jo vairāk lietu viņš krāj. Reti kurš ir tik nabags, ka nevar atļauties piedzīt pilnu pagalmu ar vecām automašīnām.
Ne vienmēr tā ir bijis – agrāk lietas bija retas un vērtīgas. Piemēri tam nav tālu jāmeklē. Manā bērnības dienu mājā Kembridžā, kura celta 1876. gadā, guļamistabās nebija iebūvēto skapju – visas drēbes varēja salikt kumodēs. Pat pirms dažām desmitgadēm lietu bija daudz mazāk. Kad skatos 70to gadu fotogrāfijas, varu vien brīnīties, cik tukša šķiet māja. Bērnībā es sapņoju par milzīgu rotaļu automašīnu parku, taču tagad tas šķiet nieks, salīdzinot ar to mantu skaitu, kas ir maniem brāļa un māsas bērniem. Visas manas mašīnītes aizņemtu vien trešo daļu gultas. Bet viņu istabās gulta ir vienīgā no rotaļlietām brīvā vieta.
Lietas ir kļuvušas daudz lētākas, bet mūsu attieksme pret tām nav mainījusies – mēs tās stipri pārvērtējam. Kad man nebija naudas, tā bija problēma. Es uzskatīju sevi par nabagu, bet lietas šķita vērtīgas un es instinktīvi tās uzkrāju. Vai nu tās palika no draugiem, kuri pārvācās uz jaunu dzīves vietu, vai nopirku tās izpārdošanā par desmito daļu no sākotnējās cenas. Un, bāc, atkal mājā viena lieta!
Patiesībā šīs bezmaksas vai gandrīz bezmaksas lietas nebija nekāds izdevīgais ieguvums – to vērtība bija vēl mazāka par to cenu. Vairums šo lietu izrādījās absolūti nevajadzīgas, jo man tās nebija pat vajadzīgas. Tolaik es nesapratu, ka jauna pirkuma vērtība nav izsakāma starpībā starp cenu un to, cik es samaksāju par to. Vērtību nosaka tas labums, ko es no šīs lietas gūstu. Lietas ir ļoti nelikvīds aktīvs. Ja vien tev nav kāds īpašs plāns tās pārdot, tad vienīgais veids, kā lietu padarīt vērtīgu, ir to lietot (lieta – lietot). Bet, ja šobrīd to nelieto, tad diez vai to lietosi kaut kad nākotnē.
Kompānijas, kas ražo un pārdod lietas, tērē milzīgas summas, cenšoties mums piespiest domāt, ka lietām vēl joprojām ir vērtība. Tomēr tuvāk patiesībai ir uzskatīt tās par bezjēdzīgām, jo tikko tu esi uzkrājis lielāku daudzumu, tās sāk valdīt par tevi.
Es pazīstu kādu laulātu pāri, kuri nevarēja pārvākties dzīvot uz savu iecerēto pilsētu tikai tāpēc, ka nevarēja tur atļauties nopirkt tik lielu īpašumu, kurā ievietotos visas viņu mantas. Ne jau viņiem piederēja viņu īpašums, bet gan viņu mantai.
Ja vien tu neesi īpaši organizēts cilvēks, lietām piekrāmēta māja rada skumjas. Tās atņem enerģiju. Pirmais iemesls ir redzams, ar lietām piekramētā mājā nepaliek vietas pašam cilvēkam. Bet, ir vēl kaut kas. Es redzu, ka cilvēki pastāvīgi ar skatienu skenē telpu ap sevi, domās būvējot visa redzamā modeli. Un, jo sarežģītāka ir vietas analīze, jo mazāk paliek enerģijas, ko veltīt apzinātām darbībām.
Piekrāmētas telpas iztukšo cilvēku (tas izskaidro to, kāpēc nekārtība bērnus neuztrauc tik ļoti kā viņu vecākus – bērni detaļas neuztver tik krasi. Viņi būvē mazāk precīzu apkārtnes modeli un tērē tam daudz mazāk enerģijas).
Pirmo reizi es lietu bezjēdzību apzinājos tad, kad gadu dzīvoju Itālijā. Līdzi biju paņēmis tikai vienu mugursomu, viss pārējais palika ASV mājas saimnieces bēniņos. Un, kas? Man pietrūka tikai pāris grāmatu. Un pēc gada es vairs nespēju atcerēties, kas vēl bija tajos bēniņos. Taču, atgriezies, es nesteidzos atbrīvoties no šīm lietām. Izmest senu telefonu ar ciparu ripu? Tas taču kādreiz var vēl noderēt!
Īpaši nepatīkama kļuva atskārsme par to, ka es tik ilgi biju vācis visas šīs lietas, kuras man vispār nebija vajadzīgas. Bet, kāpēc? Tāpēc, ka ļaudis, kuru darbs ir pārdot, lieliski tiek ar to galā. Parasts 25gadīgs cilvēks nespēj noturēties pretī kompānijām, kuras daudzu gadu garumā ir domājušas par to, kā piespiest cilvēku tērēt savu naudu, pērkot viņu saražotās lietas. Viņi padara iepirkšanās procesu tik patīkamu, ka “šopings” kļūst par izklaidi.
Kā sevi pasargāt? Tas nebūt nav vienkārši – es esmu pietiekami skeptisks, taču viņu spēja manipulēt uz mani atstājusi iespaidu līdz pat 30 gadu vecumam. Taču man ir viens paņēmiens – pirms kaut ko pērku, pajautāju sev: “Vai šī lieta padarīs manu dzīvi labāku?” Mana draudzene izārstējās no ieraduma bieži pirkt jaunu apģērbu, vienmēr sev pajautājot: “Vai es tiešām šo valkāšu regulāri?” Un, ja nespēja sevi pārliecināt, ka šī lieta būs viena no tām, kuru valkā regulāri, viņa to nepirka. Es domāju, ka tas darbojas pie jebkuriem pirkumiem. Pirms pērc, pajautā sev: “Vai es šo lietu izmantošu pastāvīgi? Vai arī tā ir tikai skaista mantiņa? Vai, vēl ļaunāk, lēts krāms?” Sliktākais krāma variants – tā ir lieta, kuru tu izmanto tāpēc, ka tā ir pārāk laba. Nekas nevalda par tevi labāk kā smalkas lietas. Piemēram “ķīniešu porcelāns” kurš ir tik daudzās mājās un asociējas nevis ar labsajūtu lietojot, bet ar lielu piesardzību to nesaplēst.
Vēl viens veids, kā izvairīties no lietu pirkšanas – novērtēt kopējo vērtību to lietojot. Pikuma cena ir tikai sākums. Tev nāksies par to domāt daudzu gadu garumā – iespējams, pat līdz mūža beigām. Katra lieta paņem tavu enerģiju. Dažas lietas dod vairāk, kā paņem – un tikai tās ir vērts glabāt. Un es pārtraucu vākt un krāt lietas. Izņemot grāmatas – tas ir pavisam kas cits. Grāmatas vairāk līdzinās skrienošajai rindai, nevis atsevišķiem priekšmetiem. Ja tev ir vairāki tūkstoši grāmatu – tās neradīs neērtības, atsķirībā no vairākiem tūkstošiem lietu, kuras, iespējams, tevi padarītu par vietēja mēroga slavenību. Izņemot grāmatas, es izvairos no lietu pirkšanas. Ja vēlos tērēt naudu, labāk maksāju par pakalpojumiem.
Par to es nerunāju tāpēc, ka būt sasniedzis kādu īpašu dzengudrību nepieķerties lietām. Stāsts ir par ko daudz piezemētāku: notika vēsturiskas pārmaiņas un tagad es to sapratu. Agrak lietām bija vērtība, tagad tās vairs nav.
Attīstītajās valstīs pagājušā gadsimta vidū tas pats notika ar ēdienu. Kad ēdiens kļuva lētāks (vai arī mēs kļuvam bagātāki), pārēšanās kļuva par daudz bīstamāku problēmu kā bads. Tagad tas pats notiek ar lietām. Daudziem cilvēkiem, kā bagātajiem, ta arī nabagajiem, lietas ir kļuvušas par nastu.
Labā ziņa ir tā, ka, ja tu stiep nastu, pats to nenojaušot, tava dzīve var kļūt labāka, kā tu domāji. Iedomājies, ka daudzus gadus tev pie kājām ir bijušas piesietas pieckilogramīgas hanteles un pēkšņi tās kāds noņem.
– Ja tev šķiet, ka tavas dzīves laiks paskrien pārāk ātri, tad tas ir tikai tāpēc, ka tu reti esi tagadnē. Šeit un tagad. Tagadne nekur neskrien un ne no kā nebēg, pēc tās nevajag dzīties. Tās vienmēr ir tieši tik, cik tavai Dvēselei vajadzīgs.
Taču tavs Ego nespēj dzīvot tagadnē. Tagadnē tas pārstāj būt Ego. Viņam šeit ir garlaicīgi. Nepanesami garlaicīgi. Nāvīgi garlaicīgi. Priekš viņa tagadnē praktiski nekas nenotiek. Tieši tāpēc tas aizved tavu uzmanību pagātnes dziļumos vai nākotnes debesīs, izklaidējot sevi ar fantāzijām, izdomātu trauksmi, bailēm, sapņiem, mērķiem, uzdevumiem, problēmām, atmiņām, aizvainojumiem, sāpēm, skaudību, greizsirdību, saprāta miegu…
Problēma ir tā, ka mēs tiecamies savu uzmanību identificēt ar savu Es. Un te darbojas princips: kur šobrīd atrodas mana uzmanība, tur patiesībā atrodas arī mans Es.
Ego ļoti viegli aizrauj, piesaista un kontrolē mūsu uzmanību, jo bez tās enerģijas ikviens Ego nav dzīvotspējīgs. Tāpēc tas tik ļoti bieži ar mums tā rīkojas, ka mēs galu galā pierodam tieši šo stāvokli uzskatīt par savu partieso Es un mūs tas ne pa jokam aizrauj. Taču šis Es ir tikpat tukšs un tikpat iluzors, kā tā uzmanības objekts – tās visas ir melīgas fantāzijas no pagātnes un nākotnes, kuru realitātē vienkārši nav. Tajās nav pamata, nav matērijas, nav plašuma, nav ilgtspējas, nav nekāda piepildījuma.
Tas pats notiek arī ar mūsu miegu: lūk, šķiet, es nosapņoju tik daudz kā interesanta, bet pēc tam praktiski nav ko atcerēties.
Iemājo tagadnē, velti uzmanību visam, kas tev apkārt, visam, ko tu jūti, piedzīvojot un pieņemot to, kā sevi pašu, un tu būsi pārsteigts, cik daudz tev ir laika, kas pēkšņi palēninājis savu gaitu, izlīdzinājis elpošanu, praktiski ir apstājies, kļūstot mūžību ilgs un bezgalīgi plašs.
Šeit un tagad tavs Es pēkšņi ir pārstājis būt par Ego un kļuvis par tavu Dvēseli, pilnu Mīlestības un patiesas esības Laimes.
Viss ir vienkārši. Biežāk sev pajautā: kur es šobrīd esmu? Kurp vērsta mana bezgala vērtīgā kā pati dzīve uzmanība?
Igor Nemoff “Kājāmgājējs” Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 