MĪLESTĪBA IR

Katru reizi, kad pret tevi izturās rupji, tevi piemāna, pieprasa, lai tu bez kāda iemesla atsakies no savām vēlmēm, bet tu noklusē un piekrīti notiekošajam – tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Mīlestība ir UZMANĪBA.

Ja tu attiecībās atdod daudz vairāk kā saņem un turpini atdot – tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Mīlestība ir RŪPES.

Ja tu allaž atliec savas vajadzības un vēlmes, lai darītu kaut ko “svarīgu”, tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir LAIKS.

Katru reizi, izvēloties kaut ko, kas neizvēlas tevi vai izvēlas tikai daļēji – tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir VĒRTĪBAS ATZĪŠANA.

Katru reizi, kad tu paliec kopā ar tiem, kuri izsit tev pamatu zem kājām, ar tiem, kuri uzskata, ka tu esi niecība, tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Mīlestība ir TICĪBA.

Katru reizi, liekot sev darīt kaut ko, kas ir “pāri taviem spēkiem”, ko tu nevari vai negribi, tu izrādi nemīlestību pret sevi.

Mīlestība ir BRĪVĪBA.

Kad tu centies mainīties kāda vai kaut kā dēļ, plosot savu miesu vai personību, savus mērķus, savas vērtības – tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Jo mīlestība ir UZTICĒŠANĀS.

Ja tu vēl joprojām centies sevi uzlabot visdažādākajos aspektos, lai nopelnītu mīlestību – tā ir nemīlestība pret sevi.
Mīlestība ir DĀVANA.

Par nemīlestību:

Katru reizi, kad tu ignorē savu diskomfortu, vienalga, vai tās ir neērtas kurpes vai attiecības – tu saki tam JĀ.

Katru reizi, kad tavs puisis/draugs/vīrs aizkavējas bez brīdinājuma, bet uz rīta pusi atgriežas, un tu viņu sagaidi tā, it kā nekas nebūtu noticis, bet pati esi neizgulējusies un salauzta – tu saki tam JĀ.

Katru reizi, kad tava bērna tēvs soda tavu bērnu par katru mazāko pārkāpumu, tu pārdzīvo, bet neapstādini to – tu saki tam JĀ.

Katru reizi, kad par tevi pasmejas, izturas pret tevi necienīgi, izrāda agresiju pret tevi, bet tu tēlo, ka to neievēro un tev nemaz nesāp – tu tam pateici JĀ.

Ikreiz, kad tu nepārtrauc jebkāda veida vardarbību pret sevi un pret tiem, par kuriem esi atbildīgs, tu tajā piedalies.

©Marija Muhina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vadima Zēlanda IZDZĪVOŠANAS TEHNOLOĢIJAS

Cienījamie lasītāji, šobrīd katram cilvēkam aktuāls ir jautājums par pastāvēšanu un izdzīvošanu šādos apstākļos. Došu jums konkrētus ieteikumus, kā izkļūt no saspringta nemiera, gaidu, baiļu stāvokļa..

RĪKOTIES. Pārlieku lielu potenciālu vislabāk nolīdzsvaro rīcība. Tam, kurš darbojas, nav laika uztraukties un baidīties. Ja tu zini, kur vari kopējam labumam pielikt savu roku, lieliski. Ja nezini, tad vari nodarboties ar savas individuālās realitātes labiekārtošanu. Vislielāko trauksmi un bailes rada tas, ko tu nespēj ietekmēt. Piemēram, tu nevari apstādināt karadarbību, tu nevari tieši ietekmēt kopējo realitāti. Taču ir svarīgi veidot lokālo savas pasaules plānu, savu oāzi. Lai to izdarītu, pietiek, ka spēj sevi vadīt un parvaldīt — savu uzmanību, savu attieksmi, savu svarīgumu.

❗️ PĀRVALDĪT SAVU UZMANĪBU nozīmē nelaist sevī negatīvas domas, pārdzīvojumus – pārslēgties uz ko labu, iepriecinošu. Aizvākt no sava redzesloka informācijas avotus, kuri visu interpretē negatīvā gaismā – pārslēdzies uz pozitīvajiem.

❗️ PĀRVALDĪT SAVU  ATTIEKSMI nozīmē nevis interpretēt notiekošo negatīvi, bet gan ievērot nodomu saskaņošanas principu. Saskaņā ar Transērfingu — justies tā, it kā galu galā viss iet tikai uz labu.  Meklēt labo it visā, lai kas arī notiktu. Darīt to apzināti, pretēji visam, pat veselajam saprātam.

❗️ PĀRVALDĪT SAVU SVARĪGUMU nozīmē vērot sevi un apzināti atmest savu nozīmīgumu tur, kur tas tiek pārvērtēts. Ja tu neguli, bet vēro (sevi un realitāti), svarīgums tiek atmests viegli, jau ar apziņu vien. Pajautā sev: vai tas man ir svarīgi? Jā. Ja es padošos savam svarīgumam un kādam kaut ko uzspiedīšu, vai tas palīdzēs? Nē, būs tikai sliktāk. Tad es labāk to apzināti atmetīšu. Lai labāk tas nav tik svarīgi.
Tas viss kopā nozīmē BŪT LĪDZSVARĀ.

Ja tu esi nelīdzsvarotā stāvoklī, nepatikšanas noteikti atnāks. Tāpēc tavās interesēs ir apzināti uzturēt līdzsvaru un padarīt to par ieradumu.

Nevajag pārvērsties par marmora statuju. Nevajag kļūt par zivtiņu akvārijā. Vajag sevi vērot, apzināties sevi un apzināti sevi vadīt. Pārvaldīt realitāti (vismaz savējo) nenozīmē kontrolēt realitāti, tas nozīmē PĀRVALDĪT SEVI.

Šī spēja īpaši svarīga ir tiem, kas atrodas karadarbības zonā.

Varu piedāvāt ļoti iedarbīgu veidu, kā sevi aizsargāt. Savu drošību var iestatīt kā mērķtiecīgi fiksētu kadru. Lai to izdarītu, brīdī, kad atrodies mierīgā vidē un mierīgā noskaņojumā, ievēro šādu algoritmu.

Šis algoritms aizņems dažas sekundes, galvenais PAMOSTIES SAVĀ UZMANĪBĀ UN KONCENTRĒTIES. Šo algoritmu var izpildīt pēc pamošanās, pirms miega un vēl pāris reizes dienā, kad ir kāds mierīgs brīdis.

Iestatīt savu drošību var tikai mierīgā atmosfērā un miera stāvoklī. To kategoriski nedrīkst darīt trauksmes stāvoklī, jo trauksme var realizēties.

Ja kādam ir pazīstama nolūka bizes tehnika (no grāmatas “Tafti priesteriene””), tad ar šo bizi aizsardzību uzstādīt būs daudz vieglāk un efektīvāk, jo te pieslēdzas konkrēts ārējais nolūks. Algoritms.

1. Pievērs uzmanību tam, kur šobrīd atrodas tava uzmanība, sāc to kontrolēt, lai uz neilgu laiku sakoncentrētos.
2. Ievieto sevi enerģētiskā kokonā, gaismas čaulā. To var izdarīt ar vienu mentālu kustību: pie izelpas iedomājies, kā no ķermeņa centra kaut kas izplešas un ieskauj tevi kā čaulā.
3. Nākamajā izelpā (vai vienlaikus ar pirmo) sajūti sevi olā ar bizi, kas stiepjas līdz pat lāpstiņām.
4. Neatlaižot šo sajūtu, nostiprini sevi stāvoklī “Dzīvs-vesels-aizsargāts”
Nomet šo sajūtu.

Viss ir vienkārši, nekā sarežģīta. Tas izpildāms viegli un nepiespiesti. Galvenais spēks te nav piepūle, bet gan koncentrēšanās. Ar bizi tu vari uzdot arī notikumu gaitu, piemēram – operācijai. Tu vari iedomāties sevi kokonā, kas pārvietojas sveiks un vesels no punkta A uz punktu B. Vai ar bizes palīdzību iestatīt jebkuru mērķa kadru, kur viss beidzas labi. Tikai atgādinu, tam visam jānotiek mierīgā gara stāvoklī. Trauksmē nedrīkst neko iestatīt. Šo tehniku var izmantot tie, kuri raizējas par saviem tuviniekiem, tad šajā kokonā tu iedomājies nevis sevi, bet savu tuvo cilvēku, tā it kā viņš atrastos šajā gaismas čaulā “Dzīvs-vesels-aizsargāts”. Var virtuāli saberzēt rokas un it kā pārklāt šo cilvēku ar savu aizsardzību. Tas nenozīmē, ka tu vadi otra uzvedību vai scenāriju, jo to nemaz nderīkst darīt, bet tā ir integrāla fakta uzdošana, ka tavs cilvēks ir sveiks-vesels un aizsargāts. Īpaši, ja tas ir tuvs cilvēks. Un atkal, tam cilvēkam, kurš distancēti uzstāda šo aizsardzību, jābūt līdzsvara stāvoklī. Ar savu trauksmi tu palīdzēt nevari. Bet vari tikai nodarīt ļaunu. Raizēties par saviem tuvajiem ir MILZĪGA KĻŪDA. Jo tad ar savu trauksmi tu radi nevis aizsardzību, bet bīstamus apstākļus. Paglābs tikai tava pārliecība, ka viss būs labi. Nomaini savu trauksmi pret konkrētu darbību — radīt aizsardzību. Sieviete var radīt aizsardzības kokonu savam vīrietim, ja pati atrodas mierīgā pārliecībā, ka viss būs labi. 

Vadims Zēlands
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad mēs vēlamies cilvēku izglābt

Kad mēs vēlamies cilvēku izglābt, palīdzēt viņam, mēs tā arī sakām: “izvilkt”. Mēs nirstam drūmā dziļumā, kurā viņš grimst. Ja no sirds palīdzam, tad arī paši uz laiku ienirstam tumšajos ūdeņos, kur nav ko elpot, kur pilns ar briesmekļiem: ilgu astoņkājiem, izmisuma haizivīm, lipīgām depresijas aļģēm…

Un mēs palīdzam cilvēkam izpeldēt. Atbalstām, dalāmies, atdodam spēku, laiku un enerģiju…

Un arī slīktošais pats pēdējiem spēkiem cenšas izpeldēt. Bet dažkārt viņam nav spēka. Un mūsu pūles ir bezjēdzīgas.

Bet ir cilvēki-nāriņas. Mītos un leģendās nāriņas pievilināja naivo ceļinieku, bet pēc tam ievilka viņu dzīlēs. Tās vienkārši dzīvoja ūdeņu dzīlēs, tur bija viņu drūmās mājas, viņu miera osta. Un savai izklaidei un barībai viņi slīcināja tos, kuri atsaucās vaidiem un skumjajām dziesmām

Cilvēku-nāriņu nav iespējams izvilkt. Viņš dzīvo dziļumā un tumsā. Viņš žēlojas, vaid un dzied skumjas dziesmas ne jau tāpēc, lai tiktu izglābts, bet gan tāpēc, lai noslīcinātu to, kurš pastiepis savu palīdzīgo roku.

Uz visiem centieniem viņu izglābt viņš atbild ar jaunu žēlabu serenādi. Taču viņš nepieliek ne mazākās pūles, lai izpeldētu gaismā. Viņš saņem atbalstu, paņem uzmanību un laiku, atņem spēkus un enerģiju, bet pēc tam ienirst vēl dziļāk. Un bēdas būs tev, ja centīsies viņu noturēt uz ūdens. Arī Tu nogrimsi.

Ja cilvēks savā dzīvē neko nemaina, ja tava palīdzība ir bezjēdzīga, ja tavi ieguldījumi ir bezjēdzīgi un cilvēks nepieliek ne mazākās pūles, lai izpeldētu, tikai turpina dziedāt žēlabainās dziesmas, tad, iespējams, viņš ir nāriņa.

Un nāriņas mērķis nav izglābties. Tā dzīvo tumšajos ūdeņos un viņas mērķis ir ievilkt dzelmē pēc iespējas vairāk ceļinieku. Un iegūt viņu enerģiju.

Palīdzēt centīgam alkoholiķim, dažkārt nozīmē palīdzēt nāriņai. Pats nepamanīsi, kā attapsies pašā dziļākajā dzelmē.

Palīdzēt tam, kurš žēlojas un atkal un atkal nirst dziļumā – nozīmē palīdzēt nāriņai. Vienā dienā pats vari aizrīties šajā žēlabu straumē.

Viņi tur dzīvo – cilvēki nāriņas. Bet dažkārt tu to saproti par vēlu; kad sīkstās rokas tevi velk dzelmē. Un atskan klusie nāriņas smiekli…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība – tas ir tad, kad tevi lidostā sagaida

Es lidoju lidmašīnā no Varšavas uz Maskavu kopā ar kādu sievieti un viņas brāli. Mēs iepazināmies lidostā. Kad lidmašīna piezemējās, viņi man jautāja: “Vai tevi kāds sagaida?” Es atcerējos, ko man teica vīrs pirms aizbraukšanas: “Kad ielidosi, izsauc taksometru un nekaulējies!” Un es viņiem atbildēju: “Nē, mani nesagaida!” Tad šie labie cilvēki iesēdināja mani savā automašīnā, bet pabrīdināja, ka viņi nogriezīsies aplī, bet man būs jādodas taisni.

Es tādiem sīkumiem nepievērsu uzmanību. No brīža, kad izgāju pasu pārbaudi lidostā un pārliecinājos, ka vīrs mani tiešām nesagaida, es ļoti noskumu un domāt varēju tikai par to: “Kāpēc viņš mani nesagaidīja? Kāpēc?” 
Bijām nobraukuši nelielu ceļa gabalu, kad mani jaunie paziņas apstādināja mašīnu un teica, ka tālāk mums vairs nav pa ceļam.

Es sirsnīgi no viņiem atvadījos, izkāpu no mašīnas un attapos uz šosejas, kur milzīgā ātrumā man garām joņoja mašīnas. Sniga sniegs. Es stāvēju šosejas malā vienā jaciņā. Pēc mirkļa man izdevās atbrīvot rokas un es varēju pacelt roku paralēli zemei. Bija nenormali auksti. Vēl pēc brīža es sapratu, ka šeit mašīnu es nedabūšu, ka neviens neapstāsies. Pēc 15 minūtēm es biju uzģērbusi visu, kas man koferī bija, un sāku soļot pa šosejas malu.

Nonācu līdz kādai pieturai un iesēdos pusnakts autobusā, pēc tam braucu ar trojejbusu, bet pēc tam mani laipni uzņēma kādas automašīnas šoferis un diezgan ātri, tikai kādās trīs stundās es biju mājās. Dzīvokļa priekštelpā es burtiski saļimu uz grīdas, ar visiem saviem dāvanās atvestajiem sieriem.

Vīrs sēdēja pie datora – glāba Visumu, tāpēc nevarēja iznākt man pretī, kaut gan uz troksni priekštelpā reaģēja: “Nu, ko, zaķīt, atbrauci?” Es gulēju uz grīdas un necentos piecelties. “Kāda velna pēc!” – es domāju. – Kāda velna pēc es esmu kopā ar šo cilvēku?” Es zināju, visu, ko viņš man teiks. Ka vajadzēja izsaukt taksometru, nevis meklēt piedzīvojumus. Ka ir muļķīgi sagaidīt cilvēku lidostā vēlā vakara stundā, ja tev nav savas automašīnas. Ka es vienkarši meklēju iemeslu, lai sakašķētos. Es zināju visus viņa loģiskos spriedumus, uz kuriem man nebija argumentu. Taču ar sirdi sapratu, ka te kaut kas nav kārtībā.

Tikai pēc pāris mēnešiem es spēju skaidri noformulēt problēmu. TV kā reizi rādīja Osbornu ģimenītes realitātes šovu. Mamma centās sadzīt bērnus automašīnā, lai dotos uz lidostu sagaidīt tēti. Bērni negribēja braukt un iebilda: “Kāpēc mums viņš obligāti jasagaida?” un uzreiz paši mēdoties, atkārtoja to, ko mamma parasti tādās reizēs teica: “Tāpēc, ka mēs viņu mī-ī-ī-ī-lam!” Pēc tam nomierinājās, iesēdās automašīnā un brauca, kurp jābrauc.

Tajā brīdī es visu sapratu.
Mēs savus mīļos sagaidām ne jau tāpēc, ka viņiem ir smagas somas. Mēs viņus sagaidām tāpec, ka viņus mīlam. Lielisks sauklis vecajai labajai kožļenei “Love is…”: “Mīlestība – tas ir tad, kad tevi lidostā sagaida!”
Mēs gribam savus mīļos iepriecināt. Atbalstīt. Apskaut. Pateikt: “Cik labi, ka tu esi atgriezies!”

Es taču dibināju ģimeni ne tāpēc, lai man teiktu: “Izsauc taksometru!”, “Neaiztiec mani!”, “Netraucē!”, “Tiec pati galā, tas taču ir tik vienkārši!”. Es dibināju ģimeni tāpēc, lai neviens nestāvetu lidostā viens…

Jā, protams, ja mēs uz to visu skatāmies saprātīgi un no loģikas viedokļa, visas šīs sagaidīšanas un pavadīšanas ir diezgan neērtas, neloģiskas un pat nevajadzīgas, it kā. Var nebraukt uz lidostu – sastrēgumi traucē, arī datorspēles. Var neiet uz slimnīcu apciemot savus tuvos, var izsaukt kurjeru ar apelsīniem. Var nesvinēt jubilejas – vienalga tie ir tādi mjuļķīgi svētki, uz kuriem nav vērts pat tēreties.  Var vispār neveikt nekādas liekas kustības… Un ir stulbi ticēt tam, ka pret tevi – vienaldzīgo, pārējie nebūs vienaldzīgi.

Taču tā nemēdz būt. Labas attiecības prasa piepūli. “Pats par sevi” mēdz būt tikai slikti. Ozijs Osborns ir pietiekami bagāts, lai atļautos automašīnu ar personīgo vadītāju… Taču atgriežoties mājās, viņš pirmo grib redzēt ne jau šoferi, bet savus mīļos. Es neesmu Ozijs, bet es arī vēlos to pašu. Visi to grib. Bet ne visi ir gatavi to darīt.

Bet varbūt tie, kuriem ir slinkums sagaidīt, uzklausīt, mierināt un iepriecināt savus mīļos, jau sen tos vairs nemīl? Vai arī vispār nekad nav mīlējuši un nepazīst tādas jūtas. Kā teica filmas “Kas ir mīlestība?” galvenais varonis savam draugam: “Tu uzskati, ka mana sieva ir maita, jo man viņa jāsagaida lidostā. Bet es domāju, ka vēlos tur būt, lai viņu sagaidītu. Lūk arī visa atšķirība”.

Natālija Radulova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Starp mums, meitenēm, runājot…

No sarunas ar Akadēmiķi Valentīnu Mironovu.

Jautājums: Lūdzu, padalieties savā noslēpumā, ko jūs darāt, ka izskatāties tik brīnišķīgi? Meitenēm tas ir svarīgi. Varbūt kādas enerģijas sejas maskas, vai ko citu?

Atbilde: Nekāda noslēpuma nav. Kad vēlies saņemt kaut ko īpašu, ir vienkārši JĀTIC, ka TAS IR kaut kas ĪPAŠS.
Droši vien būs kāds, kurš teiks – “Ar to nepietiks!”
Protams, tas viss sākas no pašcieņas. Pieņemot sevi tādu – kāda esi. Iespējams, tu vēlēsies pārbaudīt, ko nozīmē BŪT SIEVIETEI? Vai – KĀ tas ir – BŪT SIEVIETEI? Tad Visums piedāvās tev situācijas-notikumus, lai sevi ieraudzītu dziļāk. Un saprastu, kaut ko jaunu priekš sevis…
Pieņemot sevi tādu, kāda tieši tu esi, tu ļauj sev atšķirties no pieņemtajiem stereotipiem. Kad tu šādi domā, ķermenis sāk ieklausīties. Protams, tas neizmainīsies uzreiz, taču pretimnākoši “atvērs” savas ausis.
Un, protams, tās ir rūpes par sevi. Pirmkārt, par savām DOMĀM. Tu vēlies būt vesela un jauna? Seko savām EMOCIJĀM un REAKCIJĀM uz tām. Atsakies no tā, kas tevi tavās domās grauj.

Jūsu visu spēks – kā puišiem, tā arī meitenēm – ir jūsu DOMĀS. Tās rada pasauli un jūsu realitāti. Tieši IKDIENĀ. Jo tieši tur arī izvietots “Dievišķais nodomu realizācijas poligons”.

Tavām domām jābūt TĪRĀM – tas, starp citu, ir svarīgākais moments izslavētajā “vibrāciju paaugstināšanā.
Bet domas kļūst par vārdiem. Tātad arī VĀRDIEM jābūt TĪRIEM. Un ar tiem, tāpat kā juveliera instrumentiem burtiskā nozīmē, ir jāprot rīkoties. Visums tevi dzird – un ar domām un vārdiem tev atbild. Šobrīd tas notiek momentā, un nav nekādas vajadzības lauzot rokas saukt “par ko man tas viss?!”

Protams, rūpes par ķermeni. Ķermeņa “inventerizāciju” tieši tāpat var pasūtīt, izmantojot pareizos vārdus. Piemēram “Esmu pateicīga Garam par kvalitatīvu konsultāciju par manu veselību pie burvju ārsta.”

Atceries, kurp vērsta tava uzmanība, turp arī dodas enerģija.
Starp citu, pareizi atsekojot savu argumentāciju (un arī domas), mūsu dziļā nervu sistēma iemācās atslābināties, kas nozīmē, ka tā sāk dzīvot BEZ STRESA. Mēs lēnām “izstūrējam” pie savas Būtības.

Paradoksāli, bet fakts. Tur, dziļi mūsu ķermenī dzīvo Prieks. Ja ieklausīsies, tu savienosies ar pavisam jaunu priekš sevis sajūtu. Tā dzīvo pati par sevi, un absolūti nav atkarīga no ārpasaules. Tikai mēs parasti tur “neieklausāmies” un “neieskatāmies”.  Tā ir Dievišķa Sajūta. Izrādās, ka mēs esam tik bagāti!

Tikai klausies TO! Minūti-divas ieklausies, palūdz lai PRIEKS paceļas pie tevis. Un paceļoties augšup, tas dos ne tikai baudījumu. Viss organisms atcerēsies šo jauno stāvokli. Un gribēs to izbaudīt vēl un vēl.
Jo vairāk tu atļausi šim patiešām Dievišķajam Priekam būt “virspusē”, jo vairāk tevī atmodīsies prasme zināt atrisinājumu visām savām situācijām.
Tā pat nav intuīcija, tas ir kas dziļāks. Ja tu izlemsi uzticēties šai sajūtai, tev zudīs jebkura vēlme raizēties (un no tavas dzīves aizies STRESS). Un tavā dzīvē ienāks brīnumaini notikumi.

Sadzīves brīnumi – kad ej garām spoguļojošām virsmām (spoguļiem, vitrīnām, skapja pulētajām durvīm…), pasaki savam ATSPULGAM – “kāda brīnumskaista sieviete”. Tie nav tikai vārdi – tā ir sava iekšējā apbrīna atzīšana…. pat tad, ja tev ir pavisam citādāks garastāvoklis. Vienalga pasaki. Tāpēc, ka tavām smadzenēm ir pilnīgi vienalga, vai šis notikums ir reāls, vai tu to iztēlojies.
Un kas notiks pēc tam?.

Pēc tam sāks notikt tev saskanīgi un harmoniski notikumi… Tev tas ļoti patiks.

Es novēlu jums visiem priekpilnu sevis iepazīšanu!.
Un tas arī ir ceļš uz jaunību.

P.S. Turklāt tu vari (un tas pat ir jādara) sev izgudrot citu maģiju. Atceries par uzmanību? Kurp tu to vērs, tur arī enerģija ies. Un noteikti atceries, ka tas, ko tu radi, arī ir ĪPAŠS. Lūk, arī visa jaunības recepte.

© Copyright: Akadēmiķe Valentīna Mironova
Foto: Karolina Grabowska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā dzīvot vienkāršāk un vieglāk

Man ir ļoti daudz lietu. Kā jau daudziem amerikāņiem. Bet patiesībā, jo nabagāks cilvēks, jo vairāk lietu viņš krāj. Reti kurš ir tik nabags, ka nevar atļauties piedzīt pilnu pagalmu ar vecām automašīnām.

Ne vienmēr tā ir bijis – agrāk lietas bija retas un vērtīgas. Piemēri tam nav tālu jāmeklē.
Manā bērnības dienu mājā Kembridžā, kura celta 1876. gadā, guļamistabās nebija iebūvēto skapju – visas drēbes varēja salikt kumodēs. Pat pirms dažām desmitgadēm lietu bija daudz mazāk.
Kad skatos 70to gadu fotogrāfijas, varu vien brīnīties, cik tukša šķiet māja. 
Bērnībā es sapņoju par milzīgu rotaļu automašīnu parku, taču tagad tas šķiet nieks, salīdzinot ar to mantu skaitu, kas ir maniem brāļa un māsas bērniem. Visas manas mašīnītes aizņemtu vien trešo daļu gultas. Bet viņu istabās gulta ir vienīgā no rotaļlietām brīvā vieta.

Lietas ir kļuvušas daudz lētākas, bet mūsu attieksme pret tām nav mainījusies – mēs tās stipri  pārvērtējam.
Kad man nebija naudas, tā bija problēma. Es uzskatīju sevi par nabagu, bet lietas šķita vērtīgas un es instinktīvi tās uzkrāju. Vai nu tās palika no draugiem, kuri pārvācās uz jaunu dzīves vietu, vai nopirku tās izpārdošanā par desmito daļu no sākotnējās cenas.
Un, bāc, atkal mājā viena lieta!

Patiesībā šīs bezmaksas vai gandrīz bezmaksas lietas nebija nekāds izdevīgais ieguvums – to vērtība bija vēl mazāka par to cenu. Vairums šo lietu izrādījās absolūti nevajadzīgas, jo man tās nebija pat vajadzīgas.
Tolaik es nesapratu, ka jauna pirkuma vērtība nav izsakāma starpībā starp cenu un to, cik es samaksāju par to. Vērtību nosaka tas labums, ko es no šīs lietas gūstu. Lietas ir ļoti nelikvīds aktīvs. Ja vien tev nav kāds īpašs plāns tās pārdot, tad vienīgais veids, kā lietu padarīt vērtīgu, ir to lietot (lieta – lietot). Bet, ja šobrīd to nelieto, tad diez vai to lietosi kaut kad nākotnē.

Kompānijas, kas ražo un pārdod lietas, tērē milzīgas summas, cenšoties mums piespiest domāt, ka lietām vēl joprojām ir vērtība. Tomēr tuvāk patiesībai ir uzskatīt tās par bezjēdzīgām, jo tikko tu esi uzkrājis lielāku daudzumu, tās sāk valdīt par tevi.

Es pazīstu kādu laulātu pāri, kuri nevarēja pārvākties dzīvot uz savu iecerēto pilsētu tikai tāpēc, ka nevarēja tur atļauties nopirkt tik lielu īpašumu, kurā ievietotos visas viņu mantas. Ne jau viņiem piederēja viņu īpašums, bet gan viņu mantai.

Ja vien tu neesi īpaši organizēts cilvēks, lietām piekrāmēta māja rada skumjas. Tās atņem enerģiju. Pirmais iemesls ir redzams, ar lietām piekramētā mājā nepaliek vietas pašam cilvēkam.
Bet, ir vēl kaut kas.
Es redzu, ka cilvēki pastāvīgi ar skatienu skenē telpu ap sevi, domās būvējot visa redzamā modeli. Un, jo sarežģītāka ir vietas analīze, jo mazāk paliek enerģijas, ko veltīt apzinātām darbībām.

Piekrāmētas telpas iztukšo cilvēku (tas izskaidro to, kāpēc nekārtība bērnus neuztrauc tik ļoti kā viņu vecākus – bērni detaļas neuztver tik krasi. Viņi būvē mazāk precīzu apkārtnes modeli un tērē tam daudz mazāk enerģijas).

Pirmo reizi es lietu bezjēdzību apzinājos tad, kad gadu dzīvoju Itālijā. Līdzi biju paņēmis tikai vienu mugursomu, viss pārējais palika ASV mājas saimnieces bēniņos. Un, kas? Man pietrūka tikai pāris grāmatu. Un pēc gada es vairs nespēju atcerēties, kas vēl bija tajos bēniņos. Taču, atgriezies, es nesteidzos atbrīvoties no šīm lietām. Izmest senu telefonu ar ciparu ripu? Tas taču kādreiz var vēl noderēt!

Īpaši nepatīkama kļuva atskārsme par to, ka es tik ilgi biju vācis visas šīs lietas, kuras man vispār nebija vajadzīgas. Bet, kāpēc? Tāpēc, ka ļaudis, kuru darbs ir pārdot, lieliski tiek ar to galā. Parasts 25gadīgs cilvēks nespēj noturēties pretī kompānijām, kuras daudzu gadu garumā ir domājušas par to, kā piespiest cilvēku tērēt savu naudu, pērkot viņu saražotās lietas. Viņi padara iepirkšanās procesu tik patīkamu, ka “šopings” kļūst par izklaidi.

Kā sevi pasargāt? Tas nebūt nav vienkārši – es esmu pietiekami skeptisks, taču viņu spēja manipulēt uz mani atstājusi iespaidu līdz pat 30 gadu vecumam. Taču man ir viens paņēmiens – pirms kaut ko pērku, pajautāju sev: “Vai šī lieta padarīs manu dzīvi labāku?”
Mana draudzene izārstējās no ieraduma bieži pirkt jaunu apģērbu, vienmēr sev pajautājot: “Vai es tiešām šo valkāšu regulāri?” Un, ja nespēja sevi pārliecināt, ka šī lieta būs viena no tām, kuru valkā regulāri, viņa to nepirka. Es domāju, ka tas darbojas pie jebkuriem pirkumiem. Pirms pērc, pajautā sev: “Vai es šo lietu izmantošu pastāvīgi? Vai arī tā ir tikai skaista mantiņa? Vai, vēl ļaunāk, lēts krāms?”
Sliktākais krāma variants – tā ir lieta, kuru tu izmanto tāpēc, ka tā ir pārāk laba. Nekas nevalda par tevi labāk kā smalkas lietas. Piemēram “ķīniešu porcelāns” kurš ir tik daudzās mājās un asociējas nevis ar labsajūtu lietojot, bet ar lielu piesardzību to nesaplēst.

Vēl viens veids, kā izvairīties no lietu pirkšanas – novērtēt kopējo vērtību to lietojot.
Pikuma cena ir tikai sākums. Tev nāksies par to domāt daudzu gadu garumā – iespējams, pat līdz mūža beigām. Katra lieta paņem tavu enerģiju. Dažas lietas dod vairāk, kā paņem – un tikai tās ir vērts glabāt. Un es pārtraucu vākt un krāt lietas. Izņemot grāmatas – tas ir pavisam kas cits. Grāmatas vairāk līdzinās skrienošajai rindai, nevis atsevišķiem priekšmetiem. Ja tev ir vairāki tūkstoši grāmatu – tās neradīs neērtības, atsķirībā no vairākiem tūkstošiem lietu, kuras, iespējams, tevi padarītu par vietēja mēroga slavenību. Izņemot grāmatas, es izvairos no lietu pirkšanas. Ja vēlos tērēt naudu, labāk maksāju par pakalpojumiem.

Par to es nerunāju tāpēc, ka būt sasniedzis kādu īpašu dzengudrību nepieķerties lietām. Stāsts ir par ko daudz piezemētāku: notika vēsturiskas pārmaiņas un tagad es to sapratu. Agrak lietām bija vērtība, tagad tās vairs nav.

Attīstītajās valstīs pagājušā gadsimta vidū tas pats notika ar ēdienu. Kad ēdiens kļuva lētāks (vai arī mēs kļuvam bagātāki), pārēšanās kļuva par daudz bīstamāku problēmu kā bads.
Tagad tas pats notiek ar lietām. Daudziem cilvēkiem, kā bagātajiem, ta arī nabagajiem, lietas ir kļuvušas par nastu.

Labā ziņa ir tā, ka, ja tu stiep nastu, pats to nenojaušot, tava dzīve var kļūt labāka, kā tu domāji. Iedomājies, ka daudzus gadus tev pie kājām ir bijušas piesietas pieckilogramīgas hanteles un pēkšņi tās kāds noņem.

Autors: Paul Graham
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemājo tagadnē

– Ja tev šķiet, ka tavas dzīves laiks paskrien pārāk ātri, tad tas ir tikai tāpēc, ka tu reti esi tagadnē. Šeit un tagad. Tagadne nekur neskrien un ne no kā nebēg, pēc tās nevajag dzīties. Tās vienmēr ir tieši tik, cik tavai Dvēselei vajadzīgs.

Taču tavs Ego nespēj dzīvot tagadnē. Tagadnē tas pārstāj būt Ego. Viņam šeit ir garlaicīgi. Nepanesami garlaicīgi. Nāvīgi garlaicīgi. Priekš viņa tagadnē praktiski nekas nenotiek. Tieši tāpēc tas aizved tavu uzmanību pagātnes dziļumos vai nākotnes debesīs, izklaidējot sevi ar fantāzijām, izdomātu trauksmi, bailēm, sapņiem, mērķiem, uzdevumiem, problēmām, atmiņām, aizvainojumiem, sāpēm, skaudību, greizsirdību, saprāta miegu…

Problēma ir tā, ka mēs tiecamies savu uzmanību identificēt ar savu Es. Un te darbojas princips: kur šobrīd atrodas mana uzmanība, tur patiesībā atrodas arī mans Es.

Ego ļoti viegli aizrauj, piesaista un kontrolē mūsu uzmanību, jo bez tās enerģijas ikviens Ego nav dzīvotspējīgs. Tāpēc tas tik ļoti bieži ar mums tā rīkojas, ka mēs galu galā pierodam tieši šo stāvokli uzskatīt par savu partieso Es un mūs tas ne pa jokam aizrauj. Taču šis Es ir tikpat tukšs un tikpat iluzors, kā tā uzmanības objekts – tās visas ir melīgas fantāzijas no pagātnes un nākotnes, kuru realitātē vienkārši nav. Tajās nav pamata, nav matērijas, nav plašuma, nav ilgtspējas, nav nekāda piepildījuma.

Tas pats notiek arī ar mūsu miegu: lūk, šķiet, es nosapņoju tik daudz kā interesanta, bet pēc tam praktiski nav ko atcerēties.

Iemājo tagadnē, velti uzmanību visam, kas tev apkārt, visam, ko tu jūti, piedzīvojot un pieņemot to, kā sevi pašu, un tu būsi pārsteigts, cik daudz tev ir laika, kas pēkšņi palēninājis savu gaitu, izlīdzinājis elpošanu, praktiski ir apstājies, kļūstot mūžību ilgs un bezgalīgi plašs. 

Šeit un tagad tavs Es pēkšņi ir pārstājis būt par Ego un kļuvis par tavu Dvēseli, pilnu Mīlestības un patiesas esības Laimes.

Viss ir vienkārši. Biežāk sev pajautā: kur es šobrīd esmu? Kurp vērsta mana bezgala vērtīgā kā pati dzīve uzmanība?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izgaršot savu dzīvi

Es novēlu tev griezt laiku mazām, plānām šķēlītēm.
Šo novēlējumu es dzirdēju kādā no dejošanas nometnēm.

Ko tā nozīmē man?

Tā nozīmē palēnināt savu gaitu, izgaršot, klausīties sevī un pēc iespējas pilnīgāk izgaršot to, kas notiek. Plānas ābola, siera vai jebkā cita šķēlītes daudz labāk ļauj sajust garšu. Plāna šķēlīte atklāj sajūtas. Plāna šķēlīte gaismā var parādīt visas dzīsliņas un maigos toņus. Plāna šķēlīte ir lokana un mīksta. Tā arī mūsu svētku sajūtas ar gadiem var kļūt smalkākas un dziļākas.

Man tas ir diezgan sarežģīti, taču es nonāku pie idejas par smalkumu un pietiekamību. Mēra sajūtas. Smalka līdzsvara, kas ļauj sajusties labi katru dienu. Es nonāku pie brīva laika un nesteidzīga tā plūduma.

Es vēlos pārstāt dzīt savu iekšējo gliemezi un ļaut tam rāpot, kā prot. Es zinu, ka tad, kad klausos sevī, es redzu daudz vairāk skaistuma un jēgas.

Tāpēc es piedāvāju griezt laiku plānām šķēlītēm. Iepauzēt starp ieelpu un izelpu. Skatīties, kā plūst elpa. Tāpec, ka izņemot laiku un uzmanību, mums nekā cita nav. Tā es domāju.

Kā domā tu?

Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Alin Luna
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par UZMANĪBU

Dmitrijam Trockim sieviete uzdod jautājumu: 
Man vīrs vispār nepievērš uzmanību. Man vairs nav spēka to paciest, esmu gatava pat šķirties. Es visu tikai viņam, ieguldos attiecībās, bet pretī saņemu nulli.
Dmitrijs atbild: 
Pieņemsim, ka esmu tavs vīrs un tu mana mīļotā sieva. Vai arī vienkārši sieva (ir tomēr atšķirība). Es varu pievērst tev uzmanību vairākos, man zināmos veidos.

Pats primitīvākais veids ir apmēram 11 minūtes apšaubāmas baudas. Ja godīgi, es nedomāju, ka 11 minūtes apšaubāmas baudas tevi apmierinātu, taču es kā ķermenis, kurš grib iegūt otru ķermeni tādā veidā pievēršu tev uzmanību. Es taču neskrienu nekur apkārt, es pievēršu savu uzmanību tev. Jautājums ir tikai viens: pēc cik ilga laika tu ar šāda veida uzmanību būsi pārsātinājusies, pārstāsi uz to reaģēt un teiksi: man pietrūkst uzmanības. Diennaktī ir 24 stundas, no tām 11 minūtes mēs nodarbojasmies ar apšaubāmas baudas gūšanu, turklāt ne katru dienu. Un laika jautājums, kad es tev pateikšu, ka nemīlu tevi. Un tev ir taisnība, jo es patiešām tev neveltu savu uzmanību. Es taču nevaru 24 stundas diennaktī nodarboties ar seksu. Pati primitīvākā uzmanība ir ĶERMENISKĀ.

Otrais man zināmais uzmanības veids, kuru es varu veltīt tuvam cilvēkam, ir INTELEKTUĀLĀ uzmanība. Kad mums ir kopīgs mērķis. Jebkurš – kopīgs bizness, kopīgs bērns, arī 20 gadus kopā maksāt hipotekāro kredītu ir kopīgs bizness. Mēs sarunājamies, es interesējos par to, kā tev darbā iet, tu interesējies, kā man iet darbā, mēs esam lasījuši aptuveni vienas un tās pašas grāmatas, mums ir par ko parunāt, vai tā ir politika, prezidents, vecāki, tavas draudzenes, mani draugi. Mums ir kopīgas intereses. Šai intelektuālajai uzmanībai jau ir daudz vairāk bonusu, salīdzinot ar ķermenisko. Tātad, rupji runājot, es tavas smadzenes varu „dabūt” vairāk kā 11 minūtes. Iedomājies, pat vairākas stundas dienā tu esi mana. Tā es tev veltu savu uzmanību. Sanāk vairākas stundas plus vēl tās 11 minūtes. Tas jau ir labāk. Daudz labāk, kā gadiem ilgi kopā dzīvot klusējot un dažas minūtes dienā pamīlēties.

Vēl viens man zināmais uzmanības veids ir DVĒSELISKĀ uzmanība. Tas ir tas, kad mēs plus mīnus jūtam, pārdzīvojam un izdzīvojam un iespaidojamies no vienām un tām pašām idejām, koncepcijām – grāmatām, teātriem, pārraidēm, mūzikas, filmām, notikumiem mūsu dzīvē. Kad es interesējos nevis par to, kas tavā galvā, nevis par to, kā tu pavadīji dienu, ko ēdi un kā pēc tam juties. Šajā gadījumā sarunājas it kā mūsu dvēseles. Es blakus tev mēģinu sajust to, ko jūti tu. Tas ir tāpat kā blakus dzērājam cilvēks sāk justies dzēris, blakus trakajam – traks, bet garīgi un dvēseliski attīstītam cilvēkam blakus, jautājums, cik ilgā laikā tu pats tāds kļūsi. Tāpat kā blakus bagātam cilvēkam. Šajā gadījumā es ar savu dvēseles noskaņojumu uzskaņojos uz tavu dvēseli. Tas ir ļoti smalks uzmanības veids. Vissmalkākais no trim pieminētajiem un tas dod priekšrocības uzmanības ziņā.

Un vēl man ir zināms viens uzmanības veids, kurš dod iespēju vispār nerunāt, neiztaujāt, iztikt bez seksa, pat nejautāt par sajūtām un garastāvokļiem. Es to saucu par GARĪGO uzmanību. Kad es, tavs vīrs, no rīta līdz vakaram studēju to mācību, ko sauc par dzīvi, neatkarīgi no garastāvokļa pēc tām instrukcijām, kas rakstītas ikvienā no senajām garīgajām grāmatām. Kurš lasījis, tas zin, par ko es runāju. Kā tikko es sāku izzināt savu Es šādā veidā, man blakus vienmēr būs tas tukšuma un vienlaicīgi arī piepildītības elements, kas tevi pievilks kā magnēts, lai kur es arī dotos. Tas ir 100% droši. Tas ir cilvēks, kuram blakus atslābst viss – pat akmens pārvēršas putekļos.

Taču par kādu uzmanības veidu tu man jautāji?

Ir tāds Smilšu pulksteņa fenomens:Skatāmies četras šīs uzmanības formas. Tas, ko es nesaņemu no otra, vēsta tikai par vienu: es pati to nedodu otram. Ja es esmu parāk aizņemta ar sevi, kā auns ieciklējusies uz tikai savām vajadzībām un domāju, ka blakus man kādam kā mēnesim ap zemi jariņķo. Kā tikko tas pārstāj riņķot, man paliek garlaicīgi un skumji, jo mani neviens neizklaidē.Rezumējot: tas, kas tev no citiem pietrūkst, sakoncentrējies un sāc to dot citiem. Ja tev pietrūkst uzmanības no vīra, pajautā sev, kādas uzmanības – ķermeniskās, intelektuālās, dvēseliskās vai garīgās. Un to, kas tev trūkst, pakāpeniski sāc dot. Tu redzēsi tādu efektu, ka sprāgstoša ūdeņraža bumba pat blakus nestāv. Kļūsti par Sauli. Kurš atdod, tas arī saņem. Bet gaidītājs visu mūžu gaidīs pieturā.

Dmitrijs Trockis “Četri uzmanības aspekti”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mērķu izvirzīšana Jaunajā laikmetā – nodoms un prioritātes

merku izvirzisana

Mērķu izvirzīšana Jaunajā laikmetā – nodoms un prioritātes.
Jaunais laikmets vedina stāties pretī savam lielākajām bailēm un uzsākt virzību uz priekšu. Šis ir laiks, kad mums ir jāpieņem lēmumi par to, ko mēs vēlamies dzīvē sasniegt un kāds ir mūsu mērķis un dzīves jēga. Janvārī un februārī, tāpat kā 2019. gada nogalē, spēcīgi izjutīsim Jaunā laikmeta enerģijas, to vibrācijas un radītās pārmaiņas.
Uzsākot jaunu gadu, parasti seko ātrie lēmumi “laiks tik ātri skrien, man ir jāpagūst izdarīt to un to”, “es izniekoju savu dzīvi, no 1.janvāra es visu sākšu no jauna, mainīšos”. Prātā iezogas grandiozie plāni, idejas un cerības, par to, ko vajadzētu sasniegt un paspēt izdarīt. Papildus tam, izvirzītais mērķis bieži vien ir balstīts ārējā nevis iekšējā pasaulē, ar domu “paskaties, ko viņš ir sasniedzis, paveicis, izdarījis vai uzsācis”. Tu arī sāc gribēt šo “lielisko” dzīvi, kurai redzi tikai ārējo fasādi. Tu uzsāc skrējienu pēc tā, kas ir citiem, ar pilnu sparu tu dodies pretī grandiozajiem plāniem… Citreiz sanāk noskriet 5m, dažkārt – 5km, tomēr agri vai vēlu tu padodies. Kāpēc? Tāpēc, ka mērķis ir izvirzīts bez nodoma.

Nedaudz par to, kāpēc neizdodas iecerētais un virzība uz priekšu. Jo tu izmisīgi turies pie pagātnes, ar domām un atmiņām. Pat jomas, kuras neskar šo sfēru, apstājas, jo tu ieciklējies uz vienu cilvēku vai situāciju. Šis ir kā domino efekts – tad, kad tava uzmanība fokusējas uz vienu destruktīvu situāciju, viss pārējais arī sākt brukt. Tā varēja rīkoties vecajās enerģijās, kad viss nebija viens veselums. Tad tu varēji atdot savu uzmanību kam vienam un pārējās dzīves jomas vairāk vai mazāk no tā necieta. Jaunais laikmets necieš ieciklēšanos un veltīgu resursu izlietošanu. Ja tu to nesaproti vai nevēlies atzīt, tad tev visiem iespējamiem un pat neiespējamiem veidiem parādīs, ka tu neej pareizo ceļu. Nelauzies aizslēgtās durvis, jo aiz tām var būt tukšums. Atveras tās durvis, kurām ir jāatveras. Šajā laikmetā lietas un cilvēki nav jāizcīna. Tas nenozīmē, ka nav jābūt rīcībai un kustībai, bet, ja šie divi elementi ir, bet nav rezultāta, tad zini, tas nav priekš tevis. Varbūt bija 5, 2 gadi vai pat 5 mēneši atpakaļ, bet tagad vairs nav. Jaunajā laikmetā lietas notiek daudz vieglāk tad, ja tu seko savam sirdsceļam un izvirzi prioritātes. Ja to nedari, tad tava ceļā nemitīgi būs kādi šķēršļi un sekos jautājums “kāpēc man tā neveicas”. Neveicas tāpēc, ka tu nedari, to, kas tev būtu jādara. Pavēro pats sevi un savu rīcību. Cik bieži ir tā, ka brīžos, kad neesi patiess pats pret sevi, viss notiek smagi, lietas nevirzās uz priekšu, drīzāk ir atpakaļejoša kustība. Nepietiek laika, rodas negaidīti šķēršļi un problēmas.
Lai gan gada iesākums enerģētiskā plānā būs sarežģīts, tomēr ir grūti atrast piemērotāku laiku nodoma piepildījumam. Tas, kāda būs tava rīcība šajā laikā, cik būsi drosmīgs, noteiks to, kā ievirzīsies nākamie divi gadi tavā dzīvē.

Kā izvirzīt nodomu un prioritātes? Šī ir metode, kuru Visums man atsūtīja aptuveni pusgadu atpakaļ un jo vairāk to pielietoju savā dzīvē un mācu citiem, jo vairāk pārliecinos pār tās efektivitāti. Iedomājies savu dzīvi kā trīs ceļa joslas. Viena ir vēlos, otra – gribu un trešā – varu un daru. Jaunajā laikmetā ļoti liela nozīme ir tam, kā tiek formulēts nodoms. Nepietiek tikai gribēt, savādāk būs kā pasaku dzejā “Gribulītim acis zib, gribulītis daudz ko grib”. Tāpēc vidējā josla šajā laikmetā izzūd. Vārds “gribu” vairs nedarbojas. Izsaki skaļi vārdus “gribu” un “vēlos”, sajūti, kādas vibrācijas tie izraisa, kā tie rezonē ar tevi pašu. Enerģētiskā plānā “es vēlos” piesaista, “es gribu” – atgrūž. Tad, kad cilvēks vēlas ir kustība un virzība uz priekšu. Otrs svarīgs aspekts ir, ka ar vēlēšanos vien nepietiek. Vēlme piepildīsies tad, ja būs rīcība un būs izvirzīta pareiza prioritāte. Viena no lielākajām kļūdām, ko cilvēks izdara mērķu izvirzīšanā, ir tā, ka uzmanība tiek dalīta uz vairākām dzīves jomām. Izvirzi vienu prioritāti, vai nu tās būtu attiecības, finanses vai veselība. Uzraksti šo vēlmi uz papīru, tādā veidā tiks materializēta doma un tu ieliksi savu enerģētiku. Trešajā joslā saraksti reālu rīcību, ko tu darīsi, lai šo nodomu īstenotu. Jaunajā laikmetā, ja nodoms ir pareizs, tad divu nedēļu laikā viņš sāk īstenoties. Turklāt paralēli uzlabojas situācija arī pārējās dzīves sfērās. Ja lēmums nenāk no sirds uz prātu, tad Visums tam neatļaus īstenoties un papildus sāks neveikties arī pārējās dzīves jomās.

Šajā laikā, izvirzot jebkāda veida mērķi, ir ļoti svarīgi nevis klausīties un skatīties, bet sadzirdēt un saredzēt savu intuīciju, zīmes un vīzijas. Nevis akli sekot, bet izprast būtību. Nemeklē atbildes ārpus sevis, bet gan sevī pašā. Ja redzi vienu un to pašu sapni, zīmes, simbolus, nemeklē izskaidrojumus grāmatās un ārējos padomos, ieklausies sevī. Atļauj redzētajam ienākt tevī, izproti, kāds ir to patiesais vēstījums. Neuztver redzēto burtiski, iemācies redzēt pāri horizontam. Intuīcija ir lielisks skolotājs, ne jau tikai tāpēc, ka tā palīdz izkļūt no racionālā prāta valgiem, bet arī tāpēc, ka tā sniedz iespēju saredzēt pāri ego virzītajai rīcībai. Ieklausies savā sirdī, nevis racionālajā prātā, atļauj sev iziet no savas komforta zonas. Atlaid lietas, cilvēkus, darbavietu, situāciju, attiecības – visu to, kas vairs neiederas. Tas ir izaicinājums, jo bailes no pārmaiņām nav ārējais faktors, tās ir tevī pašā. Tu baidies kļūdīties, no neveiksmes, noraidījuma, nesaprašanas un zaudējuma. Paplašinot savu būtību, augot un transformējoties, ir jāsaprot, ka jebkuras bailes ir tikai enerģija, kuru ir nepieciešams atbrīvot. Ja sirds saka, ka šis ir ceļš, pa kuru tev ir jāiet, tad paļaujies. Aizver acis un uzdod sev vienkāršu jautājumu : Kā es jūtos? Tā arī būs atbilde.

Iemācoties ieklausīties savā apziņā, tu spēj sadzirdēt Visuma mūziku. Pasaulē ienāk jaunas notis un vēl nedzirdētas harmonijas. Tā ir jauna Zemes, cilvēku, tava un tavas dvēseles identitāte.
Ir tikai jāsadzird…

Indu Puri

Indu Puri raksts žurnāla “Mistērija” janvāra numurā✍️