Mammai patīk tīri logi

tiri logi

Mamma mīlēja tīrus logus un izmazgātus aizkarus. Es viņu saprotu: caurspīdīgs logs nozīmē ilūziju, ka esi vienots ar dabu, it kā loga vispār nebūtu. It kā tā papele būtu pavisam tuvu blakus – vien roka jāpastiepj. Bet, ja logs ir netīrs, tad tas ir atgādinājums par to, ka esi atrauts no apkārtējās pasaules, kurā brauc mašīnas, dūmo fabriku skursteņi un notiek celtniecība.

Kā nenokļūt manipulāciju tīklos pēc paša gribas
Mamma mīlēja tīrus logus, bet viņai ļoti nepatika tos mazgāt. Kamēr mēs dzīvojām kopā, tos mazgāju es. Katru nedēļu. Ziemā – tikai no iekšpuses, bet pārējās sezonas – gan no iekšpuses gan ārpuses.
Mamma lūdza, bet, ja es neizpildīju viņas lūgumu, viņa apvainojās, raudāja un dzēra valokordīnu.

Mammas valokordīns ir lielisks motivators. Es mazgāju tos logus, kaut gan man drausmīgi nepatīk uzkopšanas darbi, taču vēl vairāk es neieredzu valokordīna smaku.

Pelnrušķīte Oļuška
Logu mazgāšana mani tā bija nogurdinājusi, ka es burtiski “aizskrēju pie vīra”. Apprecējos ar to, kurš nav ķerts uz tīrību, un kam nospļauties uz netīriem logiem. Kontrastā ar mammas tīrajiem logiem tas izrādījās ļoti seksīgi. Es pārvācos dzīvot pie vīra. Mamma kļuva kaprīza, pieprasīja mani atpakaļ, gaidīja, kad būšu izspēlējusies savā sievas lomā. Es pie viņas braucu arvien retāk, jo katrs brauciens nozīmēja tīrīšanu. Bet, ja es biju piekususi, tad arī tīrīšana notika tikai ar valokordīna palīdzību.

Pēc tam man piedzima dēls, un man absolūti vienaldzīgi kļuva netīri logi.

Mamma ieraduma pēc uz mani apvainojās un es, kā jau ierasts, taisnojos. Klasiska līdzatkarība, no manas puses apzināta.

— Mammu, es nevaru braukt divas stundas no citas pilsētas, lai nomazgātu tev logus. Man ir ģimene, maziņš bēŗns, ļoti daudz darba. Es apmaksāšu tev tīrīšanas pakalpojumus – ir tādas kompānijas, kas to dara un šis cilvēks tev nomazgās logus.
— Svešs cilvēks??? — mamma šausminājās.
— Jā. Atnāks, nomazgās un aizies. Viņiem tāds darbs.
— Atnāks svešs cilvēks un jautās: «Vai tad jūs esat vientuļa?» Es teikšu: «Nē, man ir meita». Cilvēks jautās: «Un kāpēc gan meita nevar nomazgāt jūsu logus?» Un es no kauna nomiršu.
— Nemirsti. Paskaidro viņam, ka tu vēlies, lai meita tavus logus mazgā katru nedēļu. Bet tava meita dzīvo citā pilsētā un viņai uz rokām ir zīdainis.
— Tas viss ir briesmīgi. Sveši ļaudis mazgā man logus, it kā es pati nevarētu.
— Nu, bet tu jau nevari!
— Es piedzemdēju kādu, kurš var.
— Viņš arī nevar.
— Viņš negrib! Un tas ir drausmīgs kauns.
— Mammu, es savas mājās logus neesmu mazgājusi jau divas sezonas, pat – trīs. Man nav kad to darīt.
— Un tev nav kauns?
— Nē! Man bija citi, daudz svarīgaki darbi.
— Logi ir saimnieces dvēsele. Tīri logi un garšīgs borščs. Ja tev ir netīri logi…
— Es esmu slikta saimniece un mani tas apmierina.
— Es vienkārši nesaprotu, kurā tu esi “atsitusies”…. Es no kauna būtu nomirusi…

Es psihoju. Nometu telefona klausuli.
Nervu sistēmas graušana un manipulācijas ir iebūvētās funkcijas manas mammas bāzes komplektācijā.
Viņa mīlēja, lai viss būtu tā, kā viņa grib un tad, kad viņai tas ir izdevīgi.
Un bija sajūta, ka viņai nebija vajadzīgi tīri logi, bet bija vajadzīgi tieši manis mazgātie logi.

Reiz viņa palūdza man aizvest viņu ar stādiem uz vasarnīcu. Otrdien. Es otrdien nevarēju, varēju ceturtdien.

— Mammu, ceturtdien, labi?
— Ceturtdien es jau braukšu atpakaļ. Man vajag otrdien.
— Es atradīšu šoferi, samaksāšu viņam un vinš tevi aizvedīs.
— Svešs cilvēks? Ko teiks kaimiņi!!!?? Jautās: kur tad tava meita, vai tu viņai esi vienaldzīga? Kāds kauns!

Es sapratu: mammai nevajadzēja uz vasarnīcu, viņai vajadzēja, lai uz vasarnīcu viņu aizvedu es.
Es biju nikna. Es pretojos. Ārdījos. Raudāju. Paskaidroju. Nometu klausuli. Zvanīju atkal. Viņa taču ir mana mamma…

Pagāja daudzi gadi, iekams es sapratu, ka mammas “paštaisnums” patiesībā ir neapzināta vēlme būt blakus, kompensēt to faktu, ka visas manas 30 gadu dzīves laikā, kopā mēs bijām dzīvojušas vien 5 gadus. Mamma mani neuzaudzināja, viņai nebija laika, bet tagad – ir, un viņa cenšas mani ievilināt pie sevis, bet tagad laika nav man. Un vispār, interesanta un noderīga lieta ir savlaicīgums – tas ir tad, kad diviem cilvēkiem sakrīt laiks un intereses, un to nevar atlikt uz vēlāku laiku.

Nevar izvēlēties jebkuru izdevīgu laiku, lai paauklētu meitu, vajag viņu auklēt tad, kad viņa ir maziņa. Kamēr mamma tam meklēja laiku, es jau biju izaugusi un tagad man nav vajadzīga mamma, kura mani auklē, mātes mīlestību biju iemācījusies iegūt no citiem avotiem.

Taču mūsu mammu paaudzei nav raksturīgi reflektēt un atzīt savas kļūdas. Mamma gribēja man uz rokām, gribēja būt blakus, pievērst sev uzmanību, bet nezināja citu komunikācijas valodu, izņemot ultimātu.

Kad es apzinājos šo faktu, man kļuva vieglāk. Es vairs nedusmojos: es lasīju starp rindām. Mamma uzdeva man uzdevumus tikai ar vienu mērķi: redzēt mani. Es, savukārt, piedāvāju sevi aizstat ar apmaksātiem uzkopējiem un šoferiem…

Priekš kam viņai sveši ļaudis dzīvē? Viņai vajag meitu…
Es sāku braukt pie viņas ciemos biežāk. Ņēmu līdzi dēlu un braucu uz vairakām dienām, dažkārt uz veselu nedēļu.

Mamma to traktēja savādāk: viņa bija nolēmusi, ka es mūku no vīra, un mums viss ir slikti, un šie braucieni ir šķiršanās priekšvēstneši.

— Jūs šķiraties?
— Mam, kas par niekiem, mums viss ir labi!
— Nu, negribi, nesaki.

Mūsu mammu paaudzei vienmēr ir taisnība, viņas nekad nekļūdas. Nu, protams.

Dzīve ir brīnumains bumerangs. Tā pati visu sakārto un nodrošina taisnīgumu. Es izaugu mammas uzmanības deficīta apstākļos, un pēc tam mamma dzīvoja neapzinātā manis deficītā. Dzīve uzjautrinājās un diriģēja situāciju.

Pēc tam mamma ļoti stipri saslima. Es sākumā nesapratu, ka viss ir tik nopietni, domāju, ka kārtējā manipulācija. Kurš gan nezin, ka manipulācijas ar veselības stāvokli ir pašas efektīvākās. Tās garantē, ka es jebkurā diennakts laikā visu pametīšu un skriešu glābt. Bet patiesībā izrādīsies, ka neviens nav jāglābj. Ne, drīzāk jāglābj nevis no uzlēkuša asinsspiediena, bet no nemīlestības lēkmes.

Reiz, kad biju stāvoklī, es naktī braucu pie viņas, jo viņa zvanīja, ka palicis slikti, raudāja klausulē. Es ātri saģērbos, salamājos ar vīru, kurš mēģināja mani nelaist, un vairākas reizes pārsniedzot ātrumu traucos naktī divas stundas ceļā pie mammas, lai pārliecinātos, ka…. mamma saldi guļ.

Taču šoreiz viss bija nopietni. Mamma bija kļuvusi nevarīga, nespēja staigāt bez pieturēšanas, sākumā paprasīja staiguli, pēc tam apsēdās invalīdu ratos. Pēc tam vispār palika uz gultas. Sapratu, ka viņai ir vajadzīga kopšana. Meklēju kopēju ar medicīnisko izglītību. Izradījas, ka tas ir ļoti dārgs pakalpojums. Un, jo smagāks pacients, jo dāgāks pakalpojums (viņš taču ir jācilā, jāapmazgā utt).

Vidējā tāda pakalpojuma cena, ņemot vērā mammas svaru, bija 65 000 rubļi mēnesī. Un tā tikai samaksa par darbu. Bet vēl jau medikamenti, pamperi, ēdiens…. Kopā sanāk ap 100 000. Taču pati lielākā problēma, kuru es nebiju paredzējusi, nebija nauda. Bet gan tas, ka viņu apkalpos svešs cilvēks!!!! Ne es.

Es gara acīm redzēju mammas asaras, un viņas kroņa teicienu “es nomiršu no kauna”.

Kaimiņi jautās: “Vai tad tev meitas nav?”

Es nolēmu pārcelties pie mammas. Ar dēlu. Tas bija augusts. Septembrī puiku iekārtošu bērnudārzā. Un kopšu mammu.

Vīrs bija šokā. Es viņu līdzi nesaucu, jo sapratu, ka vinš nebrauks. Viņš jau no 14 gadu vecuma dzīvo viens, no 23 – kopā ar mani, viņš neprot un negrib dzīvot svešā teritorijā. Bet te, jābrauc uz svešu māju, kur paklāji, kristāli, manipulācijas…

— Mēs pie tevis brauksim brīvdienās, — es viņu mierināju. — Uzskati, ka mēs aizbraucam peļņā, pelnīt 100 000.

Vīrs uzskatīja šo lēmumu par pilnībā nepratīgu. Viņš bija gatavs paņemt vēl vienu darbu un atrast veidu kā  sievasmātei apmaksāt kopēju. Jā, un arī es būtu varējusi iet uz darbu, un dēlu iekārtot bernudārzā.
Taču es nezināju, kā lai vīram paskaidroju to, ka mammai nav vajadzīgs svešs cilvēks. Vīrs nezināja, kā paskaidrot man, ka es kārtējo reizi parakstos uz manipulāciju.

Mēs šķīrāmies absolūtā viens otra neizpratnē. Ģimene ir atbalsts. Atbalsts nozīmē atvērt lietussargu lietus laikā virs galavs tam, uz kuru esi ritīgi nikns. Tāpēc, ka, lai cik arī nikns tu būtu, tu viņu vienalga mīli, bet mīlestiba ir stirprāka par jebkuru aizvainojumu un nesapratni.

Es sēdēju lietū viena un nejutu, ka virs manis būtu kāds lietussargs. Man bjaj viens lietussargs un es to turēju virs mammas galvas, ne vīra, jo mammai tas bija vairāk vajadzīgs. Mamma ir slima. Un mamma man ir viena, citas nebūs.

Es izturēju pusgadu. Sešus mēnešus sadzīves elles. Objektīvi – es esmu ļoti slikta kopēja. Jo es neesmu kopēja.

Man nepietika ne iecietības, ne spējas pieņemt. Nepietika ne spēka neviebties, ja slikti ož, ne arī spējas noslēpt savas dusmas pašai uz sevi par to, ka izvēlos tādu dzīvi un neviens nesaprot manu izvēli, un arī es pati to nesaprotu.

Nē, es nodrošināju mammai kopšanu ar maksimālu atdevi, apmazgāju, mainīju, tīrīju…. Tas bija mokoši, bet nepieciešams.

Taču katru sekundi es jutos kā dzīvs cilvēks, kurš iekritis pienākumu slazdā.

Situāciju pasliktināja vēl tas, ka es savai kaprīzajai mammai biju kļuvusi par māti, bet sāpes viņu padarīja niknu, dzēlīgu un asu. Viņa pastāvīgi bija neapmierināta, viebās, grūda nost manas rokas, runāja sāpīgas lietas un dzīvoja absolūtā negatīvismā, vilkdama tajā mani sev līdz.

Un šīs netaisnības sajūtas dēļ, es pastāvīgi raudāju, jo pilno pieauguša cilvēka pamperi gribējās iznest klusa “paldies” pavadījumā, nevis dusmīgu aizvainojošu vārdu par manu čammīgumu pavadījumā.

Tikai vēlāk es sapratīšu, cik ļoti pazemojoša mammai bija viņas pašas nevarība, nekustīgums un cik briesmīgi nepanesama sajūta, ka esi nasta, slogs, kad vecums tev uzgāžas ar visu savu nežēlību.

Tas bija mans personīgāis stokholmas sindroms: mamma bija mani paņēmusi ķīlniekos, mocīja, darīja sāpes un, jo skaļāk viņa protestēja, jo vairāk žēluma man bija pret viņu un baiļu par tālāko.

To pusgadu es biju visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Es brīvdienās braucu mājas un bezspēkā kritu vīra rokās, cerot uz rehabilitāciju un mīļumu. Tās bija manas brīvdienas no bezcerības, bailēm, ka dzīve beidzas tik briesmīgi un mokoši. Bet vīrs nevēlējās dzirdēt manu žēlošanos un nevēlējās nevienu žēlot. Viņš vēlējās dzīvot savā ģimenē kopā ar savu sievu un dēlu. Tāpēc viņš bija dibinājis ģimeni un nesaprata, kāpēc viņam jātēlo vecpuisis. Un brīvdienās mēs nepaspējām uzbūvēt no jauna to, ko bijām nopostījuši darba dienās.

Vienu vārdu sakot, kādā ceturtdienā es beidzot biju nogurusi. Paskatījos tīrajā logā un sapratu: vēl nedaudz un es pa to izkāpšu. Es vienkārši vairs nevaru. Nevaru darīt to, ko daru absolūti neefektīvi, to, ko no manis gaida, to, kas skaitās pareizi, bet patiesībā moka visus.

Es iegāju mammas istabā kopā ar skaistu, jaunu mana vecuma sievieti un teicu: “Mammu, tā ir Natālija, tava jaunā kopēja”.

— Bet tu? — mamma iesaucās.
— Es — uz mājām, — es atbildēju.

Un mamma sāka raudāt. Un es raudāju.
Bet šīs asaras bija atšķirīgas.

Es atgriezos mājās. Devos uz darbu, lai pelnītu dzīvei kopā ar vīru. Sāku ārstēt klibojošo ģimeni.

Mamma… Mamma pēkšņi negaidīti ātri sāka atveseļoties. Pēc mēneša sēdās savos ratiņos, pēc tam sāka staigāt ar staiguli, pēc tam – bez staiguļa.
Vienkārši kopēja bija profesionāle, viņa spēja atšķirt kaprīzes no īstas vajadzības un pati uzstādīja noteikumus. Viņa nemazgāja logus, kad to vēlējās mamma, bet mazgāja tad, kad bija vajadzīgs.
Mamma saprata, ka viņas mājā saimnieko sveša sieviete ar īsiem matiem, kas neparakstās uz viņas manipulācijām un vienīgais veids, kā no tās atbrīvoties, ir izdarīt tā, lai šīs sievietes viņas dzīvoklī nebūtu. Un tāpēc ir jāatveseļojas.

Šis ir ļoti audzinošs stāsts un lieliska pieredze, vesela dārgumu lāde ar manām personīgajām atklāsmēm. Par to, ka daudzu manipulāciju tīklos cilvēki iekrīt paši pēc savas gribas un viņiem tas ir vajadzīgs, tāpēc, ka viņi savadāk nevar, vismaz pagaidām. Par to, ka dažus parādus nav pašam obligāti jāatdod. Par to, ka vērties tīros logos ir daudz interesantāk tad, kad ainavu aiz loga esi izvēlejies pats, nevis tad, kad tā ir apstākļu izvēlēta….

Un par to, kā pareizi mīlēt tos, kurus tu mīli, izlem tikai tu pats. Un tavi mīļie cilvēki ar tavu mīlestību var rīkoties tā, kā viņi to uzskata par vajadzīgu.
Bet tu….
Bet, tu pats! – pats! – nosaki, cik tīrs būs tavs logs un pats izvēlies logu, aiz kura būs tavi saullēkti un rieti….

Autors: Olga Saveļjeva
Avots: https://trendru.info
Tulkojums  Ginta Filia Solis

Advertisements

Tu taču esi pieaudzis cilvēks?

parmainas3

Zini, kāda ir visbiežāk konsultācijās dzirdētā frāze?
“Es tik ļoti vēlētos izmainīt savu dzīvi, taču nesanāk. Vairums pārmaiņu, kuras es veicu agri vai vēlu “izgāžas” vai arī nenoved pie gaidītajiem rezultātiem.”

Kas tad tik ļoti uzstājīgi traucē pārmaiņām ienākt tavā dzīvē?
Tagad būs drusciņ sāpīgi, bet…

Tas esi tu! Tu pats esi gan dzinējs, gan savu pārmaiņu bremze.
Pārmaiņas dzīvē nenotiek pašas no sevis, tās ir vai nu darbību vai…. bezdarbības rezultāts.

Diemžēl traucē ne tikai fiziska bezdarbība, bet arī psiholoģiskā. Nepietiekami spēcīga vēlme, kas cieši saistīta ar upura sindromu.

Upura sindroms (“Man nesanāk”, “Es neesmu spējīgs”) formējas jau bērnībā. Tā ir ļoti izdevīga manipulatīva pozīcija, pateicoties kurai mums ir iespēja saņemt visdažādākos bonusus: bērnībā tie ir vecāku mīlestības apstiprinājumi, vēlāk – līdzjūtība, citu cilvēku palīdzība un atbalsts. Taču ar laiku to cilvēku loks, kuri vēlas mūs pažēlot, samazinās, taču ieradums būt upurim paliek. Un ļoti bojā mūsu attiecības ar pasauli.

Upura pozīcija ir viena no mūsu “Es” maskām, tā “Es”, kuram nav vēlēšanās attīstīties.

Tu esi paēdis, izgulējies, drošībā…. Kāda vēl pašrealizācija?! Tā arī primāro vajadzību apmierināšana aizstāj tieksmi pēc attīstības.- pēc tā aspekta, kas mūs atšķir no roņiem – jūras un dīvāna. Izstrādājas moluska reflekss – pie pirmajām diskomforta sajūtām, paslēpties savā gliemežnīcā.

Upura sajūta ir gribas paralīze. Bet griba nav automātiski iebūvēta īpašība, tas ir muskulis, kuram nepieciešami regulāri ikdienas treniņi.

Tāpēc pirmais solis pretī pārmaiņām nav mērķu nospraušana uz 5 gadiem. Pirmais solis ir atbrīvošanās no upura sindroma! Taču ne ar agresijas palīdzību cīnīties pret sevi – tā nav perspektīva nodarbe. Ir jāpieņem lēmums izaudzināt sevī Iekšējo Uzvaretāju.

Otrais solis – pārstāj attaisnot savu bezdarbību – nav svarīgi ar ko tu to attaisno – pagātni, tagadni vai nākotni. uzņemies atbildību par savām darbībām un rezultātiem, paziņo, ka tu esi sava stāsta galvenais autors.

Ja tu ārpusē meklē iemeslus tam, kas ar tevi notiek, tad arī izeju tu meklēsi turpat. Taču, ja ārējie apstākļi pārvalda tavu dzīvi, tad tie arī lems, kāda tā būs.

Meklējot kaut ko ārpusē, tu nostiprini savu bezspēcības sajūtu.

Lai savā dzīvē ienestu pārmaiņas,  apzināti ir jāatveras pasaulei. Jāsaņem no pasaules atpakaļsaite, kas ne vienmēr ir patīkama – un pēc tam adekvāti jārīkojas, atbilstoši tai.

“Es pamēģināju, bet man nesanāk”, “Es to varēšu darīt tikai tad, kad būšu pārliecināta, ka man sanāks”, “Es gribētu to izdarīt, bet apstākļi ir salikušies tā, ka tas nav iespējams” – diemžēl, tā ir neadekvāta reakcija. Tie visi ir stoperi, kas vēl padziļina un pasliktina šo upura stāvokli.

Jau no bērnības vācot un kolekcionējot  visas savas neveiksmes, brūces un kļūdas, mēs pierodam ar pasauli mijiedarboties “šķērslis – neveiksme, slikti” formātā. Lai izietu no šīs upura pozīcijas, ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi un jānodibina ar pasauli kontakts “sķērslis – iespēja, izaugsme” formātā.

Tu, protams, vari padomāt, ka šāds formāts un pozīcija ir raksturīga tikai tiem cilvēkiem, kuri izauguši līderu ģimenēs vai arī ļoti attīstītu vecāku ģimenēs, piemēram – guru ģimenēs – arī tas ir stoperis. Cilvēki, kuri dzīvo pozīcijā “šķērslis – iespēja”, vienkārši reiz ir pieņēmuši lēmumu BŪT SAVAS DZĪVES AUTORIEM un seko šai pozīcijai, neskatoties ne uz ko. Tie ir cilvēki gan no bagātām gan nabadzīgām ģimenēm. Gan no patversmēm un Holokausta nometnēm (tur patiešām bija ko vainot), gan aristokrātu ģimenēm. Risks aplipināties ar upura vīrusu visiem ir vienlīdz spēcīgs, tāpat kā iespēja izārsteties no tā ar paša spēkiem.

Tava pagātne, lai kāda tā arī būtu, nenosaka tavu nākotni.

Parasti cilvēki pie sapratnes par to, ka kaut kas ir jāmaina nonāk tad, kad veselas dzīves jomas lēni (bet iespējams pavisam ātri) sabrūk acu priekšā: uz darbu iet negribas, attiecības ir pirmsšķiršanās stadijā, ir sajūta ka visa dzīve velti nodzīvota… Taču, iespējams, labāk negaidīt šādus kritiskus savas dzīves punktus? Esmu pārliecināta, ka labāk nevajag.

Pats grūtākais ir tas solis, kas mūs šķir no ierastā.

Tur, kur īpaši negribas iet – pilnīgi noteikti vajag iet. Tur, kur ir vissāpīgāk – tu esi vistuvāk brūces cēlonim un arī izdziedināšanai. Es saprotu, cik ļoti bailīgi ir atkal pieskarties savām brūcēm, taču atļauj man uzdot jautājumu: cik ilgi tu jau tās pārsien? Vai tas palīdz? Vai tas mazina sāpes? Un cik ilgi tu vēl to darīsi?

Vai nav vienkāršāk reizi par visām reizēm izvilkt ārpusē sāpju cēloni un atļaut tai beidzot sadzīt? Kaut gan, atzīšos, ne visi ir gatavi apstrādat savas brūces patstāvīgi.

Taču, diemžēl, ne es, ne arī kāds no maniem daudzajiem kolēģiem nevaram tavā vieta nodzīvot tavu dzīvi. Tas ir tavs personīgais uzdevums. Un tajā globālā mērogā ir paslēpta tava izvēles iespēja. Tur, kur šķiet, ka izejas vairs nav – izmanto savas tiesības izvēlēteis, ka blakus ir izeja. Izmanto to.Tā ir vienīgā iespēja nodzīvot skaistu, interesantu, bagātīgu Sava Personīgā Likteņa Autora dzīvi.

Autors: Jūlija Vicko
Avohttp://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Kā pareizi (ne)palīdzēt

glābsanas riņķis4.jpg

Es tev to nelūdzu… O, šī neērtā situācija, kad tu kaut ko dari cilvēka labā, bet viņš tev atbild: “Es tev to nelūdzu”. Vai arī, kad tu centies palīdzēt, bet, jo vairāk tu dari, jo ātrāk saruna (vai komunikācija vispār) izsīkst. Vai arī, kad tu palīdzi, palīdzi, bet vezums nekustas ne no vietas.

Tas aizvaino: jo tu taču tik ļoti iesaistījies, centies! Un tas izsit no sliedēm: sanāk, ka otram šī palīdzība vispār nav vajadzīga? Tu visu esi sapratis nepareizi? Vai arī tevi uzskata par muļķi? Viņš taču stāstīja, cik viņam ir slikti. Tu, kā jau draugs, atsaucies lūgumam pēc palīdzības. Kas vispār notiek?!
Taču fakts ir tāds, ka IR žēlošanās un IR lūgums pēc palīdzības. Žēlošanās nav lūgums. Cilvēks, aprakstot savas neveiksmes, var vienkārši žēloties, sūdzēties, nevēloties, ka kāds tajā kaut ko labotu. Tāpēc tad, kad tu pēkšņi sāc viņam dot padomus, ko darīt, viņš nesaprašanā var izvalbīt acis.
Cilvēks, kurš stāsta par savām problēmām, var negribēt neko mainīt savā situācijā, jo:

1. Tajā ir kādas viņam ļoti svarīgas lietas.
Tam, lai situācija paliktu tāda, kāda tā ir, var būt noteikts, un ne vienmēr acīmredzams iemesls.
Piemēram, no savas bērnības pieredzes cilvēks zin, ka var saņemt sociālos glāstus tad, kad viņam viss ir slikti. Pieņemsim, ka viņu žēloja un mīlēja tikai tad, kad viņš slimoja vai bija vēl kādi citi zaudējumi. Tad viņam nav vajadzīgs, lai viss būtu labi, jo tādā gadījumā viņš zaudēs tiesības uz apkārtējo uzmanību.
Viņam vajag, lai viss paliktu, kā ir (kaut gan tas nebūt nenozīmē, ka vinš necieš).
Vai arī klasiskais variants ar alkoholiķu ģimeņu iziršanu uzreiz pēc tam, kad  alkoholiķis atmet dzeršanu. Kā tikko situācija ir mainījusies, tas vairs nav vajadzīgs līdzatkarīgajam, jo tad viņš zaudētu savu “labā” statusu, salīdzinājumā ar “slikto” alkoholiķi.

2. Cilvēks nav gatavs kaut ko mainīt.
Tā notiek. Lai pieņemtu palīdzību, attiecīgi, lai izmainītu kaut ko, ir jānobriest. Un tas ne vienmēr notiek uzreiz. Dažkārt jāpaiet zināmam laikam, pirms cilvēks pats vēlēsies pielikt punktu, vai arī tikai komatu.

3. Nākotne izskatās vēl sliktāka kā tagadne.
Lai kaut ko mainītu, jābūt kaut kam, pēc kā tiekties. Priekšā jābūt kaut kam, kas vilina, kā dēļ cilvēks kaut ko mainīs. Ja priekšā nekas labs neradās, tad kamdēļ gan kaut ko mainīt? Dažkārt cilvēkam pietrūkst plašāka situācijas redzējuma, lai kaut ko mainītu.

4. Nav resursu.
Lai mašīna brauktu, ir nepieciešama degviela. Ar cilvēku ir līdzīgi. Viņam vajadzīgs ir kaut kas, kas viņu uzturētu, palīdzētu viņam kaut ko darīt. Dažkārt tas ir citu cilvēku viedoklis, kas apstiprina viņa taisnību. Noteikts daudzums šo viedokļu. Vai arī viņam ir vajadzīga atelpa, lai sakopotu un atjaunotu spēkus.

5. Gaida, ka situācija atrisināsies pati no sevis.
Dažkārt cilvēkam vajag, lai situācija atrisinātos pati no sevis, bez viņa aktīvas līdzdalības. Piemēram, lai mīļotais cilvēks pārstātu uzvesties negodīgi. Un kamēr vien cilvēkam ir ticība partnerim, tam, ka tas labosies, viņš pats neko nedarīs. Pretējā gadījumā, tas varētu nozīmēt, ka ir zudusi viņa ticība un cerības. Kamēr situācija nemainās, vēl joprojām paliek ticamība tam, ka viņš/viņa atgriezīsies, ka viss būs pa vecam u.t.t.

6. Grib, lai viss mainās, bet nav gatavs pats tā labā kaut ko darīt. 
Tā var būt infantilas personības, kas izaugusi siltumnīcas apstākļos, situācija, kad viņa pūles un centieni tika apslāpēti, sakot: “tu pats/pati to nespēsi”. Gadās, ka cilvēki savās ģimenēs gadiem ilgi spēlē spēles tikai tāpēc, lai pirmajiem nebūtu jasper pirmais solis, jo tas varētu nozīmēt, ka tad partnerim būtu iespēja kaut ko pārmest

7. Saprot, ka tas ir slikti, taču nezin, ka tas ir nedabiski un to var mainīt.
Tam piemēŗs ir cilvēki, kuri dzīvo vardarbības apstākļos. Nereti viņi saprot, ka tā ir vardarbība vai, ka tas ir netaisnīgi. Ja vecāku ģimenē viens otru nemitīgi mocīja, tad tas var šķist netaisnīgi, sāpīgi, un tomēr to var uzskatīt par normu.

8. Cilvēks tāpat zin, kas vinam jādara.
Un tas nav jautājums par to, kā viņam rīkoties. Viņam vienkārši gribās izrunāties, būt sadzirdētam. Lai viņu nemācītu dzīvot, bet vienkārši paskatītos acīs, paņemtu aiz rokas, apskautu, vienkārši pasēdētu blakus un uzklausītu, pateiktu, ka saprot viņu.

Nav mūsu darīšana, kas ir cilvēks, ja viņš kādu iemeslu dēļ izvēlās savas nelaimes lielisku perspektīvu vietā. Mūsu, kā potenciālo glābēju darīšana, nelīst tur, kur mūs nelūdz. Bet, ja mēs paši esam stāstītāji un sūdzībnieki, tad jārunā skaidra valoda: ko mēs vēlamies no citiem cilvēkiem.
Piemēram, pateikt: “es vēlos, lai tu mani vienkārši uzklausītu”, vai arī “pažēlo mani”, vai arī “man vajadzīga palīdzība”.
Saprast, vai šobrīd cilvēks žēlojas, vai lūdz mūsu palīdzību, var, uzdodot pareizos jautājumus. Piemēram: “vai tev vajadzīga palīdzība, vai arī tu vēlies vienkārši izrunāties?”
Ir svarīga arī atpakaļsaite. Var kaut ko piedāvāt un paskatīties uz viņa reakciju. Ja cilvēks nereaģē, turpinot stāstīt par savām nelaimēm, vai arī runā kaut ko nesakarīgu, vai arī spēlē spēli “jā, bet”, tas nozīmē, ka palīdzība viņam nav vajadzīga. Vai arī ir vajadzīga, taču tikai tad, kad viņš atradīsies nākamajā stadijā – gatavībā sākt kaut ko uzsākt darīt.

Tāpat arī ir svarīgi pārbaudīt, vai cilvēks ir gatavs kaut ko darīt pats, no kaut kā atteikties. Ja cilvēks nav gatavs kaut ko darīt, lai situāciju mainītu, tad tā ir tieši tā situācija, kuru atrisinot, tev neviens galvu neglaudīs. Ja cilvēks nav gatavs pats kaut ko darīt, tātad viņš nenes atbildību par savu izvēli. Tātad ir liela iespēja, ka arī par palīdzību viņš nepateiks paldies, un, iespējams, ka pat novels vainu uz savu glābēju, ja kaut kas noies greizi. Labākā gadījumā, cilvēks vienkārši nenovērtēs to, ko tu viņa labā esi darījis.
Autors: Jeļena Sultanova
Avots: https://www.aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Ir labāk līdzPRIECĀTIES

lidzjutiba

Viss, ko tu izstaro, veido tavu realitāti. Gribi tu to, vai negribi. Un vārdi, ko tu lieto, nav izņēmums. Vārdi ir veids, kā izpaust savas domas. Taču vārdi pilnībā nevar atspoguļot mūsu domu daudzpusību un dažkārt pat vienkāršo jēgu. Un tā rezultātā šī izkropļotā jēga sāk ietekmēt mūsu pašu domas.

Ne tikai tavas domas ietekmē tavus vārdus, bet arī tevis izteiktie vārdi ietekmē tavas domas.

Pamēģini nelietot nevajadzīgus zemas frekvences vārdus un pavēro, kā mainīsies tava dzīve.
1. «Parāds». Tu nevienam neko neesi paradā un tev neviens neko nav paradā. Ļoti bieži ar vārdu “parāds” aizstāj patiesas jūtas. Mīli tāpēc, ka tu mīli un ne tāpēc, ka tev jāmīl. Dari kaut ko tāpēc, ka tu esi tā nolēmis un vēlies to darīt, nevis tāpēc, ka tev jādara (krievu valodā tas skan labāk – потому что Вы «должны»). Jo biežāk tu lieto šo vārdu, jo vairāk sevi ierobežo un atņem sev enerģiju.
Protams, nav jau viegli tā uzreiz atteikties no vārdiem, ko visu mūžu esam lietojuši, taču pakāpeniski trenējoties tas ir iespējams. Pamēģini šo vārdu aizstāt ar citiem vārdiem.

2. «Vaina», «vainīgs». Neviens ne pie kā nav vainīgs, arī tu. Pārstāj vainot sevi un citus. Kļūdu un grēku nav, ir tikai pieredze.

3. «Žēlot”, “žēlums», «nožēla». Ieklausies šajos vārdos, kā tie skan – tie to vien dara, kā žēlo. Kad tu žēlo pats sevi, tu jūties kā upuris un daudz netrūkst, lai tāds arī kļūtu. Kad tu žēlo citus, tu mudini viņus justies vēl lielākiem upuriem, kā viņi jau ir. Daudziem žēlošana ir veids, kā izjust savu pārākumu par citiem. Žēlot var vabolīti, bet dzīviem cilvēkiem vajag JUST LĪDZI. Kad tu kaut ko nožēlo, tad, pirmkārt, palaid garām momentu “šeit un tagad”, un, otrkārt, padari nevērtīgu savu pieredzi.

4. «Upuris», «upurēt». Par upuriem, iespējams, visiem viss tāpat ir skaidrs. Taču otrais vārds tiek lietots daudz biežāk. “Es upurēju”, “upurēšana”. Pārstāj upurēt! Upuris ne pie kā laba nenoved. Ja tu kaut ko atdod (tai nav obligāti jābūt kādai materiālai lietai), ar sajūtu, ka atņem to sev, ar upura sajūtu vai ar sajūtu “kāds gan es esmu varonis”, tu atkal izplati zemas vibrācijas, kas ietekmē gan tevi, gan to, kurš šo tavu “dāvanu” pieņem.

Kāpēc gan upurēt, ja var uzdāvināt?

5. «Līdzcietība». Šķiet, kas gan tur slikts šajā vārdā. Taču paskaties, kad tu līdziCIET, tu pats attopies otra cilvēka ciešanu tīklos – tā tu otram cilvēkam nepalīdzi, vien palielini ciešanas.

“Līdzi just” un “līdzi ciest” ir divi dažādi vārdi ar divām dažādām nozīmēm. Vēl labāk, ja spēj līdziPRIECĀTIES!

6. «Censties». Vārds, kurš palīdz novelt no sevis atbildību par savu dzīvi. Necenties – dari un tev sanāks!

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mammu, stop!

mammu stop

Mēs bieži sastopam cilvēkus, kuri ir maigi, jūtīgi, dzīvo pēc labākās sirdsapziņas, nevienam nedara neko sliktu, bet nezin kāpēc viņiem dzīvē laimes nav. Un gadās, ka savā dzīvē viņi sastop Tirānu, kas viņus izmanto saviem mērķiem un salauž to dzīves. Kāds tam iemesls? Atbilde ir šajā gudrajā pasakā.

Kāda sieviete atnāca pie Dieva, lai uzdotu tikai vienu jautājumu:

— Dievs, kāpēc es cenšos dzīvot pēc labākās sirdsapziņas, ievērojot likumus, nevienam pāri nedaru, ar visiem esmu maiga un iejūtīga, daudz strādāju, bet laimes man nav?

— Un kā tu pati domā? Kāpēc tā ir? – jautāja Dievs.

— Es domāju, ka tas ir dēļ mammas. Man viņa bija ļoti stingra. Viņa nekad mani nemīļoja, neslavēja, neatbalstīja, tikai kritizēja, apvainoja un bāra. Es nekad nevarēju viņai uzticēties, jo viņa manus bērna noslēpumus izstāstīja citiem, komentējot tos ironiskā tonī. Viņa mani vēlējās ielikt stingros rāmjos, man grūti bija pat elpot. Viņa ierobežoja manu brīvību un neļāva paust savu gribu. Viņa uzspieda man savus noteikumus un ļoti daudz ko aizliedza. Man pat bija aizliegts raudāt.

— Vai tu centies kaut ko darīt, lai tā vairs neatkartotos? – ieinteresēts jautāja Dievs.

— Es centos, ļoti centos, bet tagad domāju, ka tas viss bija velti, — sieviete skumji atbildēja. – Es visu laiku centos mammai pierādīt, ka es ļoti daudz ko varu un protu. Es labi mācījos, strādāju pēc labākās sirdsapziņas, es pieliku visas pūles, lai būtu laba meitene, lai mamma mani novērtētu un pateiktu:«Nu, lūk, tagad tu esi laba, un es ar tevi lepojos».

— Tu savu mērķi sasniedzi?

— Nē. Ir pagājuši daudzi gadi, bet nekas nav mainījies. Viņa vēl joprojām nav ar mani apmierināta un visu laiku cenšas mani aizķert, pazemot un sarūgtināt. Viņa vēl joprojām ir tāda pati, kāda bija. Un viņas rīcība un vārdi mani joprojām aizvaino, un man vēl joprojām ir tikpat sāpīgi.

— Tas nozīmē, ka tu pati vēl joprojām esi tāda, kāda biji, — paskaidroja Dievs. – Kāda biji, tāda arī esi – Upuris. Bet, ja tu esi Upuris, noteikti ir jāparādās Tirānam. Tavā dzīvē šo lomu spēlē tava mamma.

— Bet es taču tik sen vairs neesmu bērns! Es esmu izaugusi! – iebilda sieviete, jo, acīmredzot, sajutās aizskarta. – Kāpēc manā dzīvē Tirānu ir kļuvis vēl vairāk? Mani tiranizē visi, kam vien nav slinkums, mamma, priekšnieki, pat kolēģi!

— Tāpēc, ka tu vēl joprojām neuzņemies atbildību, meklē vainīgos, apvainojies uz mammu un arī uz mani par to, ka esam padarījuši tevi vāju. Mums nav nekas pret – kļūsti stipra!

— Es jau esmu cita, esmu nodzīvojusi pusi mūža, piedzemdējusi un izaudzinājusi bērnus, sasniegusi noteiktus sasniegumus karjerā!

— Nekas nav mainījies! Un visiem taviem sasniegumiem nav nekādas vertības, jo tie tika sasniegti ne ar tiem tīrākajiem nolūkiem.

— Bet kādiem tad? – sieviete bija sašutusi.

— Tikai dēļ lepnības. Mamma taču tevi pazemoja – bet tu vēlējies pacelties pāri viņai. Mamma tevi kritizēja – bet tu vēlējies viņai pierādīt, ka neesi tāda. Tu nejūties laimīga tāpēc, ka tavs galamērķis bija jau iepriekš nesasniedzams. Tu nevēlējies mainīties pati, tu vēlējies, lai mainās mamma.

— Jā, tev taisnība, — padomājusi, noteica sieviete. – Droši vien tā arī ir. Taču es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc viņa pret mani tā izturējās Ko es viņai izdarīju?

— Neko! Tur jau tā lieta, ka tu viņai neko neizdarīji. Droši vien viņa no tevis gaidīja kaut ko īpašu?

— Ko tad?

— Mēs varam pajautāt viņas Dvēselei! – piedāvāja Dievs un nokniukšķināja pirkstus, un.tajā pat brīdī viņam blakus parādījās mātes tēls, gandrīz kā dzīvs, tikai puscaurspīdīgs. Dievs vērsās pie viņas.

— Sveicināta, Dvesele. Pie manis atnākusi tava meita. Viņa jautā: kāpēc tu viņu audzināji tieši tā, kā audzināji? Ko tu velējies viņai dot?

— Es vēlējos dot viņai spēku. Viņa auga tāda vāja, tāda nepiemērota dzīvei, absolūti neprata pastāvet par sevi. Attiecībās ar mani viņai bija jāiemācās aizsargāt savas robežas, savu personīgo dzīves telpu.  Viņai bija jānorūdās un jāatļauj šad tad sev būt stingrai, asai, kad tas vajadzīgs, jāiemācās pateikt “nē” un stingri aizstāvēt savas intereses. Es vēl joprojām neredzu rezultātus, bet tomēr es centīšos vēl un vēl. Tas ir tas, ko vēlos dot savai meitai, lai tā tālāk nodotu to savai, bet tā – savai. lai mūsu dzimtā vairs nekad nebūtu Upuru.

— Vai tu nebaidies, ka tava meita varētu sākt tevi nīst?

— To es arī cenšos panākt. Tāpēc, ka atļaujot sev nīst, viņa iemācītos mīlēt. Pagaidām vina prot tikai žēlot – sevi un citus, tādus pašus vājus, ka viņa pati un uz to aiziet visi viņas dzīvības spēki. Viņa pat neļauj sev žēloties, uzkrājot savas neizraudātas asaras, un no tā kļūst vēl vājāka. Ko gan viņa varēs nodot mantojumā savām meitām?

— Ko tu gaidi no viņas?

— Gaidu, kad viņa man skaidri pateiks: “Mammu, stop!” Kad kļūs pieaugusi. Kad Tirāni no viņas atkāpsies, jo viņa cienīs savas robežas. Kad es beidzot varēšu atpūsties un vienkārši pabūt par mammu. Vienkārši mammu…

Avots: http://www.violife.ru
Tulkoja: Ginta FS

Par piedošanu

piedot sev4

Mirst kāda sieviete un pie viņas atnāk Nāve.
Sieviete to ieraudzījusi pasmaidīja un teica, ka ir gatava.

– Kam tu esi gatava? – jautāja Nāve.
– Esmu gatava tam, lai Dievs mani pieņemtu pie sevis Paradīzē – atbildēja sieviete.
– Kāpēc gan tu esi nolēmusi, ka Dievs tevi ņems pie sevis? – jautāja Nāve.
– Kā gan savādāk? Es tik daudz esmu cietusi, ka tagad esmu pelnījusi mieru un Dieva mīlestību – atbildēja sieviete.
– No kā tieši tu cieti? – jautāja Nāve.
– Kad es biju maziņa, vecāki mani vienmēr netaisnīgi sodīja. Viņi mani sita, lika kaktā, kliedza uz mani, it kā es būtu izdarījusi kaut ko briesmīgu. Kad es mācījos skolā, klasesbiedri par mani smējās, pazemoja un arī iekaustīja. Kad apprecējos, mans vīrs daudz dzēra, mani pazemoja un krāpa mani. Mani bērni sabradāja manu dvēseli. Kad es strādāju savā darbā, mans priekšnieks visu laiku uz mani kliedza, laikā neizmaksāja algu, lika stradāt brīvdienās, un tad, kad mani atlaida, vispār nesamaksāja. Kaimiņi par mani tenkoja, runāja, ka es esot vieglas uzvedības sieviete. Reiz man uzbruka laupītājs, apzaga mani un pēc tam izvaroja.
– Saki, ko savā dzīvē tu labu esi izdarījusi? – jautāja Nāve.
– Es vienmēr pret visiem esmu bijusi laba, regulāri gāju baznīcā, lūdzos, par visiem rūpējos, visu ģimeni nesu uz saviem pleciem. Es tik daudz šajā Pasaulē esmu cietusi, tāpat kā Jēzus Kristus, ka esmu pelnījusi pēcnāves dzīvi Paradīzē.
– Labi… – atbildēja Nāve – es tevi sapratu. Ir palikusi tikai viena maza formalitāte. Tev jāparaksta viens līgums un tad, taisnā ceļā uz Paradīzi.
Nāve pastiepa sievietei lapu, uz kuras bija uzrakstīts tikai viens teikums, zem kura bija jāparakstās. Sieviete paskatījās uz Nāvi tā, it kā nupat būtu aplieta ar ledusaukstu ūdeni un pateica, ka nevar šo līgumu parakstīt. Šis teikums skanēja šādi:
«Es piedodu visiem saviem pāridarītājiem un lūdzu piedošanu visiem, kuriem esmu darījusi pāri».
– Kāpēc tu nevari piedot un palūgt citiem piedošanu? – jautāja Nāve.
– Tāpēc, ka viņi nav pelnījuši manu piedošanu, tāpēc, ka tad, kad es viņiem piedošu, tas nozīmēs, ka nekas nav bijis un tas nozīmēs, ka viņiem nenāksies atbildēt par savām ļaundarībām. Bet man pašai nav kam lūgt piedošanu. Es nevienam neko sliktu neesmu nodarījusi!
– Tu esi pārliecināta par to? – jautāja Nāve.
– Absolūti pārliecināta!
– Ko tu jūti pret tiem, kas tev nodarījuši tik daudz sāpes? – jautāja Nāve.
– Es jūtu naidu, dusmas, aizvainojumu! Tas nav taisnīgi, ka man tas viss jāaizmirst un jāizdzēš no savas atmiņas tas ļaunums, ko man nodarījuši visi šie cilvēki!
– Un kas notiks tad, ja tu piedosi un pārstāsi just visu to, ko šobrīd jūti? – jautāja Nāve.
Sieviete uz kadu mirkli aizdomājās un atbildēja, ka tad noteikti iestasies tukšuma sajūta.
– Tu vienmēr esi jutusi šo tukšumu sevī, savā sirdī un šis tukšums ir padarījis nevērtīgu tevi un tavu dzīvi. Bet tās sajūtas, ko jūti, it kā piešķir tavai dzīvei svarīgumu. Un tagad atbildi, kāpēc tu izjūti šo tukšuma sajūtu?
– Tāpēc, ka es visu dzīvi domāju, ka tie, kurus es mīlēju un tie, kuru dēļ es dzīvoju, novērtēs mani, taču sanāca savādāk un viņi man lika vilties. Es atdevu savu dzīvi vīram, bērniem, vecākiem, draugiem un viņi to nenovērtēja un izrādījās nepateicīgi.
– Pirms Dievs atvadījas no sava dēla un palaida viņu uz Zemi, viņš tam pateica vienu vienīgu frāzi, kurai bija tam jāpalīdz apzināties dzīvi sevī un sevi šajā dzīvē.
– Kādu? – jautāja sieviete
– PASAULE SĀKAS AR TEVI
– Ko tas nozīmē?
– Lūk, arī viņš nesaprata, par ko Dievs runā…

Tas ir par to, ka par visu, kas notiek tavā dzīvē atbildība gulstas tikai uz tevi! Ciest vai būt laimīgai, izvēlies TU PATI!

Paskaidro, lūdzu, man, kas tieši nodarīja tev tik daudz sāpjes?
– Sanāk, ka es pati sev tās nodarīju… – drebošā balsī sieviete atbildēja.
– Tad, kam tu nespēj piedot?
– Sev?! – sieviete izdvesa un sāka raudāt
– Piedot sev – tas nozīmē atzīt savu kļūdu!
Piedot sev – tas nozīmē, pieņemt savu nepilnību!
Piedot sev – tas nozīmē atvērties pašai sev!
Tu nodarīji sāpes pati sev un nolēmi, ka pie tā vainīga ir visa Pasaule, un viņi nav tavas piedošanas cienīgi. Un tu vēlies, lai Dievs tevi pieņemtu atplestām rokām? Tu nolēmi, ka Dievs ir kas līdzīgs mīļam, muļķa večukam, kas atvērs durvis muļķiem un ļāunprātīgiem cietējiem?! Tu domā, ka viņš radījis ideālu vietu tādiem kā tu?! Tad, kad tu pati radīsi savu Paradīzi, kur, pirmkārt, labi būs tev pašai, un tad arī citiem, lūk, tad tu varēsi klauvēt pie debesu durvīm. Bet pagaidām, Dievs man deva rīkojumu sūtīt tevi atpakaļ uz Zemi, lai tu iemācītos radīt pasauli, kurā valdīs mīlestība un patiesas rūpes
Bet tas, kurš nespēj parūpēties par sevi, dzīvo dziļos maldos par to, ka spēj parūpēties par citiem.
Zini, kā Dievs soda sievieti, kura sevi uzskata par ideālu māti?
– Kā? – jautāja sieviete
– Viņš sūta tai bērnus, kuru likteņi lūzt viņas acu priekšā.
– Es sapratu… Es nepratu padarīt savu vīru mīlošu un uzticīgu. Es nepratu savus bērnus izaudzināt laimīgus un veiksmīgus. Es nepratu nosargāt savu mājas pavardu, kurā valdītu saticība, miers un harmonija…. Manā Pasaulē visi bija cietēji…
– Kāpēc? – jautāja Nāve.
– Es vēlējos, lai visi mani žēlotu un līdzpārdzīvotu man… Taču neviens mani tā arī nepažēloja… Un es padomāju, ka Dievs noteikti mani apskaus un pažēlos.
– Atceries, paši bīstamākie cilvēki uz pasaules ir tie, kuri grib, lai viņus žēlo, kuri cenšas citus iežēlināt. Tos dēvē par «upuriem»..
Jūsu pati lielākā kļūda ir tā, ka jūs domājat, ka Dievam ir vajadzīgs upuris! Viņš nekad neielaidīs savā namā to, kurš nav iepazinis neko citu, izņemot ciešanas un sāpes, jo tas upuris šajā Pasaulē spēs sēt vien sāpes un ciešanas. Dodies atpakaļ un iemācies mīlēt un rūpēties par sevi, bet pec tam par tiem, kas dzīvo tavā pasaulē. Bet sākumā palūdz sev piedošanu par savu nezināšanu un piedod sev par to!
Sieviete aizvēra acis un viņas ceļš sākas no jauna – nu jau ar citu vāŗdu un pie citiem vecākiem…

© Konstantīns Sarkisjans no grāmatas “Конституция Мира. Книга вторая. Бытие”

Tulkoja: Ginta FS

Tev ir tiesības!

briviba11

Personīgā vara ir tiesības izmantot savus resursus pēc saviem ieskatiem un atbilstoši savām vērtībām. Tādu tiesību neesamību cilvēks izjūt kā bezspēcību (no manis nekas nav atkarīgs) un atkarību no tā, kuram mēs šīs tiesības atdodam. Atdodam tam, kuram, pēc mūsu domām, šādas tiesības uz personīgajiem resursiem ir, un kurš ir pilnvarots atļaut vai aizliegt ar tiem rīkoties, realizējot savus mērķus.

Atceros, cik ļoti es baidījos publicēt savus rakstus pašā sākumā, kad tikko biju sākusi rakstīt. Šķita, ka ar manu vēlmi vien nepietiek, ka noteikti ir vajadzīgs paprasīt kāda augstākstāvoša atļauju – ka, jā, tu drīksti…. Tev ir tādas tiesības.

Tikai es īsti nesapratu, kurš man varētu iedot šo atļauju….Taču bija sajūta, ka it kā nevaru iztikt bez atļaujas no malas.

Šis mokošais stāvoklis, kad nākas apspiest savas vēlmes, būt atkarīgam no jebkuras, pat mazākās atsauksmes, gaidīt autoritatīvu atļauju, baidīties no aizlieguma un tā, ka tu varētu tikt padzīts vai pazemots.

Protams, es nesagaidīju atļauju, bet diezgan drīz man kļuva skaidrs, ka to nevienam, izņemot mani pašu nav tiesību dot man šo atļauju.

Tieši es un tikai es drīkstu rīkoties ar saviem resursiem: laiku, spējām, talantiem, pieredzi, piepūli. Rīkoties atbilstoši savām vērtībām. Tas nozīmē, ka tikai es nolemju – cik, kur un kā ieguldīt!

Ļoti bieži bezspēcības sajūta ir tad, kad tu jūties kā upuris. Ļoti bieži vara asociējas ar tirāniju. Ļoti bieži ir bail saņemt apvainojumus par to, ka esi egoists.

Tomēr, ja tu baidies izmantot savus resursus pēc saviem ieskatiem un saskaņā ar savām vērtībām – tu atdod varu pār savu dzīvi citu rokās. Dažkārt to atdod cilvēkam, no kura esi atkarīgs. Dažkārt – kādai organizācijai. Dažkārt tev šķiet, ka tev to visu izmantot liedz augstākie spēki vai karma. Vai sabiedrības viedoklis.

Ja tomēr tu riskēsi piešķirt sev tādu varu, tu patiešām vari sastapties ar apvainojumiem un neapmierinātību – tieši tikpat, cik ar atbalstu un atzinību. Cilvēki vienmēr dod mums savu atpakaļsaiti, taču ne tā kā grandiozas figūras, kurām ir tiesības izlemt visu.

Autors: Veronika Hļebova

Tulkoja: Ginta FS