Ir labāk līdzPRIECĀTIES

lidzjutiba

Viss, ko tu izstaro, veido tavu realitāti. Gribi tu to, vai negribi. Un vārdi, ko tu lieto, nav izņēmums. Vārdi ir veids, kā izpaust savas domas. Taču vārdi pilnībā nevar atspoguļot mūsu domu daudzpusību un dažkārt pat vienkāršo jēgu. Un tā rezultātā šī izkropļotā jēga sāk ietekmēt mūsu pašu domas.

Ne tikai tavas domas ietekmē tavus vārdus, bet arī tevis izteiktie vārdi ietekmē tavas domas.

Pamēģini nelietot nevajadzīgus zemas frekvences vārdus un pavēro, kā mainīsies tava dzīve.
1. «Parāds». Tu nevienam neko neesi paradā un tev neviens neko nav paradā. Ļoti bieži ar vārdu “parāds” aizstāj patiesas jūtas. Mīli tāpēc, ka tu mīli un ne tāpēc, ka tev jāmīl. Dari kaut ko tāpēc, ka tu esi tā nolēmis un vēlies to darīt, nevis tāpēc, ka tev jādara (krievu valodā tas skan labāk – потому что Вы «должны»). Jo biežāk tu lieto šo vārdu, jo vairāk sevi ierobežo un atņem sev enerģiju.
Protams, nav jau viegli tā uzreiz atteikties no vārdiem, ko visu mūžu esam lietojuši, taču pakāpeniski trenējoties tas ir iespējams. Pamēģini šo vārdu aizstāt ar citiem vārdiem.

2. «Vaina», «vainīgs». Neviens ne pie kā nav vainīgs, arī tu. Pārstāj vainot sevi un citus. Kļūdu un grēku nav, ir tikai pieredze.

3. «Žēlot”, “žēlums», «nožēla». Ieklausies šajos vārdos, kā tie skan – tie to vien dara, kā žēlo. Kad tu žēlo pats sevi, tu jūties kā upuris un daudz netrūkst, lai tāds arī kļūtu. Kad tu žēlo citus, tu mudini viņus justies vēl lielākiem upuriem, kā viņi jau ir. Daudziem žēlošana ir veids, kā izjust savu pārākumu par citiem. Žēlot var vabolīti, bet dzīviem cilvēkiem vajag JUST LĪDZI. Kad tu kaut ko nožēlo, tad, pirmkārt, palaid garām momentu “šeit un tagad”, un, otrkārt, padari nevērtīgu savu pieredzi.

4. «Upuris», «upurēt». Par upuriem, iespējams, visiem viss tāpat ir skaidrs. Taču otrais vārds tiek lietots daudz biežāk. “Es upurēju”, “upurēšana”. Pārstāj upurēt! Upuris ne pie kā laba nenoved. Ja tu kaut ko atdod (tai nav obligāti jābūt kādai materiālai lietai), ar sajūtu, ka atņem to sev, ar upura sajūtu vai ar sajūtu “kāds gan es esmu varonis”, tu atkal izplati zemas vibrācijas, kas ietekmē gan tevi, gan to, kurš šo tavu “dāvanu” pieņem.

Kāpēc gan upurēt, ja var uzdāvināt?

5. «Līdzcietība». Šķiet, kas gan tur slikts šajā vārdā. Taču paskaties, kad tu līdziCIET, tu pats attopies otra cilvēka ciešanu tīklos – tā tu otram cilvēkam nepalīdzi, vien palielini ciešanas.

“Līdzi just” un “līdzi ciest” ir divi dažādi vārdi ar divām dažādām nozīmēm. Vēl labāk, ja spēj līdziPRIECĀTIES!

6. «Censties». Vārds, kurš palīdz novelt no sevis atbildību par savu dzīvi. Necenties – dari un tev sanāks!

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mammu, stop!

mammu stop

Mēs bieži sastopam cilvēkus, kuri ir maigi, jūtīgi, dzīvo pēc labākās sirdsapziņas, nevienam nedara neko sliktu, bet nezin kāpēc viņiem dzīvē laimes nav. Un gadās, ka savā dzīvē viņi sastop Tirānu, kas viņus izmanto saviem mērķiem un salauž to dzīves. Kāds tam iemesls? Atbilde ir šajā gudrajā pasakā.

Kāda sieviete atnāca pie Dieva, lai uzdotu tikai vienu jautājumu:

— Dievs, kāpēc es cenšos dzīvot pēc labākās sirdsapziņas, ievērojot likumus, nevienam pāri nedaru, ar visiem esmu maiga un iejūtīga, daudz strādāju, bet laimes man nav?

— Un kā tu pati domā? Kāpēc tā ir? – jautāja Dievs.

— Es domāju, ka tas ir dēļ mammas. Man viņa bija ļoti stingra. Viņa nekad mani nemīļoja, neslavēja, neatbalstīja, tikai kritizēja, apvainoja un bāra. Es nekad nevarēju viņai uzticēties, jo viņa manus bērna noslēpumus izstāstīja citiem, komentējot tos ironiskā tonī. Viņa mani vēlējās ielikt stingros rāmjos, man grūti bija pat elpot. Viņa ierobežoja manu brīvību un neļāva paust savu gribu. Viņa uzspieda man savus noteikumus un ļoti daudz ko aizliedza. Man pat bija aizliegts raudāt.

— Vai tu centies kaut ko darīt, lai tā vairs neatkartotos? – ieinteresēts jautāja Dievs.

— Es centos, ļoti centos, bet tagad domāju, ka tas viss bija velti, — sieviete skumji atbildēja. – Es visu laiku centos mammai pierādīt, ka es ļoti daudz ko varu un protu. Es labi mācījos, strādāju pēc labākās sirdsapziņas, es pieliku visas pūles, lai būtu laba meitene, lai mamma mani novērtētu un pateiktu:«Nu, lūk, tagad tu esi laba, un es ar tevi lepojos».

— Tu savu mērķi sasniedzi?

— Nē. Ir pagājuši daudzi gadi, bet nekas nav mainījies. Viņa vēl joprojām nav ar mani apmierināta un visu laiku cenšas mani aizķert, pazemot un sarūgtināt. Viņa vēl joprojām ir tāda pati, kāda bija. Un viņas rīcība un vārdi mani joprojām aizvaino, un man vēl joprojām ir tikpat sāpīgi.

— Tas nozīmē, ka tu pati vēl joprojām esi tāda, kāda biji, — paskaidroja Dievs. – Kāda biji, tāda arī esi – Upuris. Bet, ja tu esi Upuris, noteikti ir jāparādās Tirānam. Tavā dzīvē šo lomu spēlē tava mamma.

— Bet es taču tik sen vairs neesmu bērns! Es esmu izaugusi! – iebilda sieviete, jo, acīmredzot, sajutās aizskarta. – Kāpēc manā dzīvē Tirānu ir kļuvis vēl vairāk? Mani tiranizē visi, kam vien nav slinkums, mamma, priekšnieki, pat kolēģi!

— Tāpēc, ka tu vēl joprojām neuzņemies atbildību, meklē vainīgos, apvainojies uz mammu un arī uz mani par to, ka esam padarījuši tevi vāju. Mums nav nekas pret – kļūsti stipra!

— Es jau esmu cita, esmu nodzīvojusi pusi mūža, piedzemdējusi un izaudzinājusi bērnus, sasniegusi noteiktus sasniegumus karjerā!

— Nekas nav mainījies! Un visiem taviem sasniegumiem nav nekādas vertības, jo tie tika sasniegti ne ar tiem tīrākajiem nolūkiem.

— Bet kādiem tad? – sieviete bija sašutusi.

— Tikai dēļ lepnības. Mamma taču tevi pazemoja – bet tu vēlējies pacelties pāri viņai. Mamma tevi kritizēja – bet tu vēlējies viņai pierādīt, ka neesi tāda. Tu nejūties laimīga tāpēc, ka tavs galamērķis bija jau iepriekš nesasniedzams. Tu nevēlējies mainīties pati, tu vēlējies, lai mainās mamma.

— Jā, tev taisnība, — padomājusi, noteica sieviete. – Droši vien tā arī ir. Taču es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc viņa pret mani tā izturējās Ko es viņai izdarīju?

— Neko! Tur jau tā lieta, ka tu viņai neko neizdarīji. Droši vien viņa no tevis gaidīja kaut ko īpašu?

— Ko tad?

— Mēs varam pajautāt viņas Dvēselei! – piedāvāja Dievs un nokniukšķināja pirkstus, un.tajā pat brīdī viņam blakus parādījās mātes tēls, gandrīz kā dzīvs, tikai puscaurspīdīgs. Dievs vērsās pie viņas.

— Sveicināta, Dvesele. Pie manis atnākusi tava meita. Viņa jautā: kāpēc tu viņu audzināji tieši tā, kā audzināji? Ko tu velējies viņai dot?

— Es vēlējos dot viņai spēku. Viņa auga tāda vāja, tāda nepiemērota dzīvei, absolūti neprata pastāvet par sevi. Attiecībās ar mani viņai bija jāiemācās aizsargāt savas robežas, savu personīgo dzīves telpu.  Viņai bija jānorūdās un jāatļauj šad tad sev būt stingrai, asai, kad tas vajadzīgs, jāiemācās pateikt “nē” un stingri aizstāvēt savas intereses. Es vēl joprojām neredzu rezultātus, bet tomēr es centīšos vēl un vēl. Tas ir tas, ko vēlos dot savai meitai, lai tā tālāk nodotu to savai, bet tā – savai. lai mūsu dzimtā vairs nekad nebūtu Upuru.

— Vai tu nebaidies, ka tava meita varētu sākt tevi nīst?

— To es arī cenšos panākt. Tāpēc, ka atļaujot sev nīst, viņa iemācītos mīlēt. Pagaidām vina prot tikai žēlot – sevi un citus, tādus pašus vājus, ka viņa pati un uz to aiziet visi viņas dzīvības spēki. Viņa pat neļauj sev žēloties, uzkrājot savas neizraudātas asaras, un no tā kļūst vēl vājāka. Ko gan viņa varēs nodot mantojumā savām meitām?

— Ko tu gaidi no viņas?

— Gaidu, kad viņa man skaidri pateiks: “Mammu, stop!” Kad kļūs pieaugusi. Kad Tirāni no viņas atkāpsies, jo viņa cienīs savas robežas. Kad es beidzot varēšu atpūsties un vienkārši pabūt par mammu. Vienkārši mammu…

Avots: http://www.violife.ru
Tulkoja: Ginta FS

Par piedošanu

piedot sev4

Mirst kāda sieviete un pie viņas atnāk Nāve.
Sieviete to ieraudzījusi pasmaidīja un teica, ka ir gatava.

– Kam tu esi gatava? – jautāja Nāve.
– Esmu gatava tam, lai Dievs mani pieņemtu pie sevis Paradīzē – atbildēja sieviete.
– Kāpēc gan tu esi nolēmusi, ka Dievs tevi ņems pie sevis? – jautāja Nāve.
– Kā gan savādāk? Es tik daudz esmu cietusi, ka tagad esmu pelnījusi mieru un Dieva mīlestību – atbildēja sieviete.
– No kā tieši tu cieti? – jautāja Nāve.
– Kad es biju maziņa, vecāki mani vienmēr netaisnīgi sodīja. Viņi mani sita, lika kaktā, kliedza uz mani, it kā es būtu izdarījusi kaut ko briesmīgu. Kad es mācījos skolā, klasesbiedri par mani smējās, pazemoja un arī iekaustīja. Kad apprecējos, mans vīrs daudz dzēra, mani pazemoja un krāpa mani. Mani bērni sabradāja manu dvēseli. Kad es strādāju savā darbā, mans priekšnieks visu laiku uz mani kliedza, laikā neizmaksāja algu, lika stradāt brīvdienās, un tad, kad mani atlaida, vispār nesamaksāja. Kaimiņi par mani tenkoja, runāja, ka es esot vieglas uzvedības sieviete. Reiz man uzbruka laupītājs, apzaga mani un pēc tam izvaroja.
– Saki, ko savā dzīvē tu labu esi izdarījusi? – jautāja Nāve.
– Es vienmēr pret visiem esmu bijusi laba, regulāri gāju baznīcā, lūdzos, par visiem rūpējos, visu ģimeni nesu uz saviem pleciem. Es tik daudz šajā Pasaulē esmu cietusi, tāpat kā Jēzus Kristus, ka esmu pelnījusi pēcnāves dzīvi Paradīzē.
– Labi… – atbildēja Nāve – es tevi sapratu. Ir palikusi tikai viena maza formalitāte. Tev jāparaksta viens līgums un tad, taisnā ceļā uz Paradīzi.
Nāve pastiepa sievietei lapu, uz kuras bija uzrakstīts tikai viens teikums, zem kura bija jāparakstās. Sieviete paskatījās uz Nāvi tā, it kā nupat būtu aplieta ar ledusaukstu ūdeni un pateica, ka nevar šo līgumu parakstīt. Šis teikums skanēja šādi:
«Es piedodu visiem saviem pāridarītājiem un lūdzu piedošanu visiem, kuriem esmu darījusi pāri».
– Kāpēc tu nevari piedot un palūgt citiem piedošanu? – jautāja Nāve.
– Tāpēc, ka viņi nav pelnījuši manu piedošanu, tāpēc, ka tad, kad es viņiem piedošu, tas nozīmēs, ka nekas nav bijis un tas nozīmēs, ka viņiem nenāksies atbildēt par savām ļaundarībām. Bet man pašai nav kam lūgt piedošanu. Es nevienam neko sliktu neesmu nodarījusi!
– Tu esi pārliecināta par to? – jautāja Nāve.
– Absolūti pārliecināta!
– Ko tu jūti pret tiem, kas tev nodarījuši tik daudz sāpes? – jautāja Nāve.
– Es jūtu naidu, dusmas, aizvainojumu! Tas nav taisnīgi, ka man tas viss jāaizmirst un jāizdzēš no savas atmiņas tas ļaunums, ko man nodarījuši visi šie cilvēki!
– Un kas notiks tad, ja tu piedosi un pārstāsi just visu to, ko šobrīd jūti? – jautāja Nāve.
Sieviete uz kadu mirkli aizdomājās un atbildēja, ka tad noteikti iestasies tukšuma sajūta.
– Tu vienmēr esi jutusi šo tukšumu sevī, savā sirdī un šis tukšums ir padarījis nevērtīgu tevi un tavu dzīvi. Bet tās sajūtas, ko jūti, it kā piešķir tavai dzīvei svarīgumu. Un tagad atbildi, kāpēc tu izjūti šo tukšuma sajūtu?
– Tāpēc, ka es visu dzīvi domāju, ka tie, kurus es mīlēju un tie, kuru dēļ es dzīvoju, novērtēs mani, taču sanāca savādāk un viņi man lika vilties. Es atdevu savu dzīvi vīram, bērniem, vecākiem, draugiem un viņi to nenovērtēja un izrādījās nepateicīgi.
– Pirms Dievs atvadījas no sava dēla un palaida viņu uz Zemi, viņš tam pateica vienu vienīgu frāzi, kurai bija tam jāpalīdz apzināties dzīvi sevī un sevi šajā dzīvē.
– Kādu? – jautāja sieviete
– PASAULE SĀKAS AR TEVI
– Ko tas nozīmē?
– Lūk, arī viņš nesaprata, par ko Dievs runā…

Tas ir par to, ka par visu, kas notiek tavā dzīvē atbildība gulstas tikai uz tevi! Ciest vai būt laimīgai, izvēlies TU PATI!

Paskaidro, lūdzu, man, kas tieši nodarīja tev tik daudz sāpjes?
– Sanāk, ka es pati sev tās nodarīju… – drebošā balsī sieviete atbildēja.
– Tad, kam tu nespēj piedot?
– Sev?! – sieviete izdvesa un sāka raudāt
– Piedot sev – tas nozīmē atzīt savu kļūdu!
Piedot sev – tas nozīmē, pieņemt savu nepilnību!
Piedot sev – tas nozīmē atvērties pašai sev!
Tu nodarīji sāpes pati sev un nolēmi, ka pie tā vainīga ir visa Pasaule, un viņi nav tavas piedošanas cienīgi. Un tu vēlies, lai Dievs tevi pieņemtu atplestām rokām? Tu nolēmi, ka Dievs ir kas līdzīgs mīļam, muļķa večukam, kas atvērs durvis muļķiem un ļāunprātīgiem cietējiem?! Tu domā, ka viņš radījis ideālu vietu tādiem kā tu?! Tad, kad tu pati radīsi savu Paradīzi, kur, pirmkārt, labi būs tev pašai, un tad arī citiem, lūk, tad tu varēsi klauvēt pie debesu durvīm. Bet pagaidām, Dievs man deva rīkojumu sūtīt tevi atpakaļ uz Zemi, lai tu iemācītos radīt pasauli, kurā valdīs mīlestība un patiesas rūpes
Bet tas, kurš nespēj parūpēties par sevi, dzīvo dziļos maldos par to, ka spēj parūpēties par citiem.
Zini, kā Dievs soda sievieti, kura sevi uzskata par ideālu māti?
– Kā? – jautāja sieviete
– Viņš sūta tai bērnus, kuru likteņi lūzt viņas acu priekšā.
– Es sapratu… Es nepratu padarīt savu vīru mīlošu un uzticīgu. Es nepratu savus bērnus izaudzināt laimīgus un veiksmīgus. Es nepratu nosargāt savu mājas pavardu, kurā valdītu saticība, miers un harmonija…. Manā Pasaulē visi bija cietēji…
– Kāpēc? – jautāja Nāve.
– Es vēlējos, lai visi mani žēlotu un līdzpārdzīvotu man… Taču neviens mani tā arī nepažēloja… Un es padomāju, ka Dievs noteikti mani apskaus un pažēlos.
– Atceries, paši bīstamākie cilvēki uz pasaules ir tie, kuri grib, lai viņus žēlo, kuri cenšas citus iežēlināt. Tos dēvē par «upuriem»..
Jūsu pati lielākā kļūda ir tā, ka jūs domājat, ka Dievam ir vajadzīgs upuris! Viņš nekad neielaidīs savā namā to, kurš nav iepazinis neko citu, izņemot ciešanas un sāpes, jo tas upuris šajā Pasaulē spēs sēt vien sāpes un ciešanas. Dodies atpakaļ un iemācies mīlēt un rūpēties par sevi, bet pec tam par tiem, kas dzīvo tavā pasaulē. Bet sākumā palūdz sev piedošanu par savu nezināšanu un piedod sev par to!
Sieviete aizvēra acis un viņas ceļš sākas no jauna – nu jau ar citu vāŗdu un pie citiem vecākiem…

© Konstantīns Sarkisjans no grāmatas “Конституция Мира. Книга вторая. Бытие”

Tulkoja: Ginta FS

Tev ir tiesības!

briviba11

Personīgā vara ir tiesības izmantot savus resursus pēc saviem ieskatiem un atbilstoši savām vērtībām. Tādu tiesību neesamību cilvēks izjūt kā bezspēcību (no manis nekas nav atkarīgs) un atkarību no tā, kuram mēs šīs tiesības atdodam. Atdodam tam, kuram, pēc mūsu domām, šādas tiesības uz personīgajiem resursiem ir, un kurš ir pilnvarots atļaut vai aizliegt ar tiem rīkoties, realizējot savus mērķus.

Atceros, cik ļoti es baidījos publicēt savus rakstus pašā sākumā, kad tikko biju sākusi rakstīt. Šķita, ka ar manu vēlmi vien nepietiek, ka noteikti ir vajadzīgs paprasīt kāda augstākstāvoša atļauju – ka, jā, tu drīksti…. Tev ir tādas tiesības.

Tikai es īsti nesapratu, kurš man varētu iedot šo atļauju….Taču bija sajūta, ka it kā nevaru iztikt bez atļaujas no malas.

Šis mokošais stāvoklis, kad nākas apspiest savas vēlmes, būt atkarīgam no jebkuras, pat mazākās atsauksmes, gaidīt autoritatīvu atļauju, baidīties no aizlieguma un tā, ka tu varētu tikt padzīts vai pazemots.

Protams, es nesagaidīju atļauju, bet diezgan drīz man kļuva skaidrs, ka to nevienam, izņemot mani pašu nav tiesību dot man šo atļauju.

Tieši es un tikai es drīkstu rīkoties ar saviem resursiem: laiku, spējām, talantiem, pieredzi, piepūli. Rīkoties atbilstoši savām vērtībām. Tas nozīmē, ka tikai es nolemju – cik, kur un kā ieguldīt!

Ļoti bieži bezspēcības sajūta ir tad, kad tu jūties kā upuris. Ļoti bieži vara asociējas ar tirāniju. Ļoti bieži ir bail saņemt apvainojumus par to, ka esi egoists.

Tomēr, ja tu baidies izmantot savus resursus pēc saviem ieskatiem un saskaņā ar savām vērtībām – tu atdod varu pār savu dzīvi citu rokās. Dažkārt to atdod cilvēkam, no kura esi atkarīgs. Dažkārt – kādai organizācijai. Dažkārt tev šķiet, ka tev to visu izmantot liedz augstākie spēki vai karma. Vai sabiedrības viedoklis.

Ja tomēr tu riskēsi piešķirt sev tādu varu, tu patiešām vari sastapties ar apvainojumiem un neapmierinātību – tieši tikpat, cik ar atbalstu un atzinību. Cilvēki vienmēr dod mums savu atpakaļsaiti, taču ne tā kā grandiozas figūras, kurām ir tiesības izlemt visu.

Autors: Veronika Hļebova

Tulkoja: Ginta FS

Ko nevajadzētu upurēt mīlestības dēļ

draudzenes9

«Я к нему поднимусь в небо, я за ним упаду в пропасть, я за ним… Извини, гордость!» Šīs dziesmas vārdi ir pazīstami daudzām no mums un ne jau tikai tāpēc, ka gadiem ilgi tā skanējusi radio un TV, bet tāpēc, ka ikviena sieviete, kura savā dzīvē kaut reizi ir mīlējusi, var tajā sadzirdēt arī savu sāpi. Diemžēl šīs dziesmas vārdu uzrakstīšanas iemels un kaisles objekts nenovērtēja ne dzeju, ne arī tos upurus, kas viņa dēļ tika nesti. Lai kā mums mīlestības vārdā gribētos lidot un krist līdzi viņam, ir daži “nedrīkst”, kurus vajadzētu ievērot pat tad, ja šī mīlestība izskatās mūžīga, vai laulībā nodzīvoti jau 50 gadi. Un, tā, dažas lietas, ko nevajadzētu upurēt mīlestības dēļ.

… savu brīvību un pakļauties kontrolei

Ja iedomājamies dzīvi mīlestībā kā braucienu automašīnā, tad pirmā rekomendācija ir, nesēsties pakaļējā sēdeklī: jo, sākumā tas šķitīs kā atslābināts brauciens, kura laikā var atpūsties un skatīties pa logu un pēc tam saprast, ka tevi ved ne gluži tur, kur tu vēlētos un, kur solīja aizvest.
Var un vajag kopā pieņemt lēmumus, bet lēmumus, kas attiecas uz tavu personīgo dzīvi ir jāpieņem tev un tikai tev – jo arī ar šo lēmumu sekām jādzīvo būs tev. Attiecībās ikvienam no mums jābūt savai personīgajai brīvībai – domu un pārvietošanās brīvībai. Ja mīļotais vīrietis domā savādāk, ir vērts aizdomāties, vai viņš gadījumā nav tirāns?

… mainīt savas morālās vērtības

Morālās vērtības – tāpat kā draudzenes: paliek pat tad, kad vīrietis aiziet. Starp citu, bieži vien vīrieša vietā paliek sirdsapziņas pārmetumi. Kokteilis sanāk rūgts un aizdomīgā labsajūta nav uz ilgu laiku. «Nieki vien – reizīti sameloju, nu un kas», — lai kādi būtu tava mīļotā vīrieša uzstādījumi, par savu pozīciju tev jāpaziņo stingri un jāļauj viņam saprast, kādas ir tavas vertības, pretējā gadījumā jebkuras, pat pasakainākās attiecības var izbeigties ātri un nepatīkami.

… savu ārieni vai riskēt ar savu veselību

Sievietes mīl mainīties. Vēl jo vairāk, sievietēm jāmainās! Daudzi psihologi to skaidro ar mūsu mainīgo “ciklisko mēness” dabu. Mēness katru dienu tievē un pieņemas svarā. Tikai ar vienu piebildi, ārējām izmaiņām jāsākas iekšienē, ne – no ārpuses. “Kā tā? Un kā tad modes žurnāli?” Viss kārtībā! No sākuma mēs “aprijam” modes žurnālu, “sagremojam” informāciju un tikai pēc tam dodamies to realizēt dzīvē. Protams, sīkumos var piekāpties mīļotajam vīrietim, pat tik tālu, ka viņš var kļūt par iedvesmotāju mūsu pārmaiņām. Taču, ne jau tādā mērā, ka, ja viņam patīk blondīnes, mēs metīsimies pārkrāsot savus no dabas tumšos, skaistos matus, blondā tonī.

Kādam patīk silikona krūtis, kādam sekss bez prezervatīva, kādam sadomazohistiskās prakses. Taču ne tev ne tavam ķermenim nav jāatbilst kādām prasībām vai gaumei. Ja tev šķiet, ka nepakļaušanās iegribām var traucēt mīlestībai, tu rūgti maldies. Tā nav mīlestība, bet vēlme valdīt un izmantot.

… savas draudzenes

Ne velti šo grēku Kerija Bredšova seriālā “Sekss un lielpilsēta” nosauca par nāves grēku. Vienu reizi pieļāvusi tādu kļūdu attiecībās ar savu “lielisko vīrieti”, viņa vairs to nekad neatkārtoja. Lai cik briesmīgi tavam vīrietim nepatiktu tavas draudzenes, ne jau velti viņas ir tavā dzīvē. Katra no viņām ir kādas tava “es” šķautnes spogulis, un katra no viņām tavā dzīvē ienes ko vērtīgu. Ar vienu tu vari pastaigāties pa veikaliem, ar otru – trakot klubā, ar trešo – līdz rīta gaismai dzert vīnu un smieties līdz krampjiem vēderā. Pat visdievinātākais vīrietis nekad nespēs ieņemt draudzenes vietu. Un pat visideālākais vīrietis nevēlēsies kļut par to 🙂

Protams, kādai ar sieviešu draudzību nav īsti paveicies, bet parasti pieaugušai, nobriedušai sievietei pietiek vienas asarainas šķiršanās ar savu mīļoto, lai saprastu, ka dažādu sociālo slāņu un materiālā nodrošinājuma līmeņa vīriešu lielākā daļa “gludi klāj”, bet pēc tam nakšņot nākas pie labākās draudzenes.

… dzemdēt bērnus tad, kad to nevēlies

Es mīlu bērnus – bērnus principā un savējos. Un tieši tāpēc uzskatu – tāpat uzskata arī lielākā daļa ģimenes psihologu – ka bērnus dzemdēt vajag tikai tad, kad to vēlies un esi tam gatava. Jo tieši mātei jārisina lauvas tiesa ar bērnu audzināšanu saistītie jautājumi, un arī lielākā sadzīves slodze gulstas tieši uz sievietii. Tāpēc arī lēmumu par to, kad ģimenē ienāks bērns, izlemj sieviete – un pieņem šo lēmumu apzināti un pati. Jebkura piespiešana šajā jautājumā atstās negatīvu iespaidu ne jau tikai uz sievieti, bet arī – uz bērnu. Bērni taču nav vainīgi pie mūsu “tarakāniem” vai ne?

… frizūru, makijāžu un garderobi

Iespējams, viņam nepatīk, ka pirms iziešanas no mājas  tu pusstundu “zīmē acis” vai pērc trīs dažādus līdzekļus matu galu veselībai, vai arī glabā savas kurpes vairākos skapjos, jo vienā visas nesalien. Savukārt tu vari sākt šaubīties par to, vai ar tādām kaprīzēm jūsu attiecībās tu vari būt droša, ka tām būs ilgs mūžs. Sievietei ir vajdzīgas visas šīs lietas kaut vai tāpēc, ka viņa ir sieviete. Un, ja tavs vīrietis ir greizsirdīgs uz tavām kurpēm, šīm attiecībām tāpat mūžs nebūs necik ilgs – no mīlestības līdz naidam tomēr ir tikai viens solis.

… savas aizraušanās un hobijus

Ja tavam mīlestības “objektam” ir savi hobiji un aizraušanās, diez vai viņš būs greizsirdīgs uz tavējiem. Tā kā vari turpināt skriet sešos no rīta vai stāvēt sikspārņa pozā, ko vien tu vēlies. Kad esam pieaugušas, mūsu hobiji pilnīgi noteikti ir mūsu apzināta izvēle un nevis “sliktas kompānijas ietekme” – kā tas bija pusaudžu gados. Tāpēc arī cilvēkam, pret kuru jums ir jūtas, šīs aizraušanās ir jāciena un jāatbalsta.

Var regulāri doties ar savu vīrieti uz rokkoncertiem, hokeja mačiem, bet tas nenozīmē, ka tev jāpamet savi iemīļotie rokdarbi. Mūsu hobiji dara mūs tādas, kādas esam – jaukas un interesantas.

… ieradumus

Kulināros, sportiskos, muzikālos, veselīgos un pat kaitīgos (piemēram šausmu filmu skatīšanos uz nakti) – nekādus. Pretējā gadījumā tā vairs nebūsi tu, bet gan ideāla iemīlējušās sievietes mākslīga versija, kura it visā pakārtojas savam mīļotajam un ir gatava zaudēt pat savu identitati. Vienmēr atceries, kompromisam ir tāda lieta kā ātrā ēdienu piegāde mājās, austiņas (lai apslāpētu nepatīkamas fiilmas skaņas) un atsevišķa brīvā laika pavadīšanas iespēja.

… savu sapni!

Ja, satiekot princi baltā mersedesā, pati rūdītāka karjeriste sagribēs adīt zīdaiņu zeķītes saviem kopējiem ar viņu bērniem – tas ir normāli un pat fizioloģiski pareizi. Bet, ja piedzemdējusi bērnus un apadījusi tos tā pati karjeriste vairs neatgriežas savos ofisa džungļos, rodas jautājums – kurš to izlēma?

Ir svarīgi atcerēties, katrai sievietei ir tiesības izvēlēties ģimeni – un nevienam nav tiesības to vērtēt vai nosodīt. Galu galā viens tavs laimīsg bērns ir daudz svarīgāks par daudziem laimīgiem labi apkalpotiem klientiem. Tikai šī izvēle ir jāizdara viņai pašai – pilnībā apzinoties, ar kādiem zemūdens akmeņiem viņai būs jāsastopas. Vīrietis, pat tad, ja viņa ienākumi blakus tavējiem izskatās kā Trampa tornis blakus mazai mājelei, nav tiesīgs uzstāt.

… savu bankas rēķinu

Mīlestība, kā zināms, nāk un dažkārt arī aiziet, bet kredīti un parādi paliek. Tieši tāpēc finansu jautājumos mīlestībā labāk saglabāt neitralitāti, balansējot kaut kur pa vidu starp “visu uz pusēm” un “katram savs”. Kaut gan, jebkurš advokāts, kurš praktizējas laulību šķiršanu jautājumos, jums pateiks, ka pēdējais princips ir pat visdrošākais.

… sagādāt kādam sāpes!

Sāpināt cilvēkus ir slikti tavai karmai. Vēl sliktāk ir sāpināt kādu sava mīļotā vīrieša dēļ. Iespējams, viņš nav sajūsmā par tavu māti, vai māsu, vai ir greizsirdīgs uz tavu bijušo. Taču tas nav iemesls “tiltu dedzināšanai”. Bijušajam visu var taktiski paskaidrot, bet mammu un savu mīļoto vīrieti kādu laiku “turēt” pietiekamā attāluma vienu no otra. Atvainošanās vēl nekad nav likusi aizmirst aizvainojumu un sāpes. Saudzē savus mīļos un viņu nervu šūnas.

… pazemināt savu latiņu!

Skaidrs, ka vīrieši ar Čeninga Tatuma ķermeni, Janusa Višņevsja bagāto iekšējo pasauli un Romana Abramoviča miljoniem nav sastopami uz katra stūra. Taču tas vienalga nenozīmē to, ka tev jābūt gatavai pavadīt savu dzīvi kopā ar Vasju Pupkinu – santehniķi, kurš par visu vairāk mīl tevi un “alu kopā ar televizoru” (tas absolūti nenozīmē, ka labs santehniķis nevar būt labs cilvēks). Omāram Haijamam, protams, ir taisnība, ka “labāk būt vienai” (viņš gan nepieminēja, ka tikmēr, kamēr PAGAIDĀM esi viena, tev blakus ir vieta kādam cilvēkam, kuram ir tev līdzīgi ideāli un līdzīgas vērtības). Tu noteikti sagaidīsi sevis cienīgu vīrieti, ar kuru blakus tu vēlēsies būt vēl labāka, un nevajag samierināties ar ko mazāku.

Šodien pat vairums reliģiju nepopularizē upurēšanos. Mēs esam dažādi, bet tomēr – kopā. Un tas nav tāpat vien – vīrieši, pat nesaprotot to, mīl mūs tieši tāpēc, ka esam atšķirīgas. Tāpēc ir daudz praktiskāk un patīkamāk būt pašai, būt īstai.
Avots: www.kleo.ru/

Tulkoja: Ginta FS
Ievadvārdi:

Pievienot komentāru
Pievienot

CITI AUTORA RAKSTI

13 lietas, kas jāatceras, kad dzīve sit pa galvu

grutibas

Katram no mums ir bijuši grūti laiki. Un visi mēs tos esam pārdzīvojuši. Neskatoties uz to, viens cilvēks ar to tiek galā vieglāk, cits – grūtāk. Kur atslēga? Profesore Kerola Morgana uzskata, ka viss slēpjas mūsu attieksmē pret notiekošo.

1. Kas ir, tas ir

Pazīstamais Buddas teiciens skan: “Jūsu ciešanas izsauc jūsu pretošanās tam, kas ir”. Padomājiet par to nākamās minūtes laikā. Tas nozīmē, ka ciešanas iespējamas tikai tad, kad mēs atsakāmies pieņemt notiekošo. Ja vari ko izdarīt, dari. Ja nevari, tad tev ir divi varianti: pieņemt situāciju un atlaist negatīvu vai arī izjusti un ilgi ciest. Ko izvēlies?

2. Problēma kļūst par problēmu tikai tad, kad tu to tā nosauc

Mēs bieži paši kļūstam par saviem lielākajiem ienaidniekiem. Laime patiešām ir atkarīga no mūsu uzskata. Ja kaut ko uzskati par problēmu, tad tavas domas un emocijas pildīsies ar negatīvu. Labāk padomā, kādu mācību vari gūt no šīs situācijas, ko tā tev māca un problēma pārstās būt problēma.

3. Ja vēlies kaut ko izmainīt, sāc ar sevis izmainīšanu

Tava ārējā pasaule ir tavas iekšējās pasaules spogulis. Tu noteikti zini cilvēkus, kuru dzīve ir pilna haosa un stresa. Vai varetu būt tā, ka tas notiek tāpēc, ka viņi atrodas kādā speciāli radītā situācijā? Mums patīk domāt, ka apkārtējie apstākļi maina mūs. Patiesībā tas stradā gluži otrādi: mums jāizmaina sevi, lai izmainītu apstākļus. 

4. Nav jēdziena “neveiksme” – ir tikai iespēja kaut ko iemācīties

Ja vēlies būt laimīgs, izslēdz no savas leksikas vārdu “izgāšanās – neveiksme”. Visi lieli un veiskmīgi cilvēki ir daudzas reizes cietuši neveiksmes, pirms kļuvuši veiksmīgi. Šķiet Tomass Edisons bija tas, kurš teica: “Es necietu neveiksmi, izgudrojot spuldzīti. Es vienkārši atradu 99 veidus, kā tā nestrādā.” Iemācies kaut ko jaunu no tā saucamajām “neveiksmēm” – kā izdarīt to labāk nākamajā reizē.

5. Ja nesaņem vēlamo, tātad kaut kas daudz labāks ir ceļā pie tevis

Es zinu, bieži vien ir ļoti grūti tam noticēt. Taču tā ir taisnība. Parasti, kad tu atskaties uz savu dzīvi, saproti, ka visas labākās lietas notika pēc tam, kad kaut kas iepriekš nesanāca. Iespējams, tas labais darbs, kurā tevi nepieņēma būtu attālinājis no ģimenes, kuru tu rezultātā saņēmi. Vienkārši notici, ka viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek.

6. Novērtē momentu “šeit un tagad”

Tas nekad vairs neatkārtosies. Katrā dzīves mirklī ir kaut kas vērtīgs. Neļauj tam paiet garām. Tūlīt tas viss kļūs par atmiņām. Iespējams, kaut kad nākotnē Tu skumsi pat par tiem momentiem, kas šobrīd šķiet nelaimīgi.

7. Atlaid vēlmes

Lielākā daļa cilvēku dzīvo ar “sasietu prātu”. Tas nozīmē, ka viņi pievērš lielu uzmanību savām vēlmēm un, ja nesaņem iecerēto, tad to emocijas ļoti ātri kļūst negatīvas. Tā vietā labāk praktizēt “izolēto prātu”; ja tu kaut ko gribi, pat tad, ja to nesaņemsi, būsi laimīgs. Tavas emocijas šajā stāvoklī paliks pozitīvas vai vismaz neitrālas.

8. Noķer savas bailes un esi pateicīgs tām

Bailes var būt lielisks skolotājs un to pārvarēšana bieži tevi pietuvina uzvarai. Piemēram, kad mācijos koledžā, es ļoti baidījos no publiskas uzstāšanās. Tagad man tas šķiet nedaudz dīvaini, jo tagad es ne tikai ik dienas uzstājos lielu auditoriju priekšā, bet arī apmācu cilvēkus publiski uzstāties. Baiļu pārvarēšanai palīdz tikai ikdienas treniņi – prakse. Bailes ir tikai ilūzija.

9. Ļauj sev sajust prieku

Tici vai netici, bet es zinu ļoti daudz cilvēkus, kuri neļauj sev papriecāties. Viņi pat nezin, kā būt laimīgiem. Daudzi ir tik ļoti atkarīgi no savām problēmām, ka pat nesaprot, kā viņi bez tām varētu dzīvot. Tāpēc pacenties ļaut sev būt laimīgam. Lai arī tas būtu uz īsu brīdi, taču koncentrējies uz prieku, ne uz grūtībām.

10. Nesalīdzini sevi ar citiem

Un, ja tomēr salīdzini, tad tikai ar tiem, kuriem grūtāk kā tev. Esi bez darba? Esi pateicīgs kaut vai par to, ka saņem pabalstu. Vairums pasaules iedzīvotāju dzīvo trūkumā. Neesi līdzīga Andželīnai Džolī? Nu, ko, domāju, maz kurš viņai ir līdzīgs. Un tu noteikti esi daudz pievilcīgāka kā vairums ļaužu. Koncentrējies uz to.

11. Tu neesi upuris

Tu esi tikai un vienīgi savu domu upuris, savu vārdu un darbību upuris. Neviens neko nedara speciāli pret tevi. Tu pats veido personīgo pieredzi. Uzņemies personīgo atbildību un apzinies, ka vari pārvarēt grūtības. Vienkārši sāc mainīt savas domas, stereotipus un darbības. Atsakies no savas upura lomas un kļūsti par uzvarētāju.

12. Viss var mainīties un mainīsies

«Un arī tas pāries» — viens no maniem mīļākajiem teicieniem. Kad esam iestrēguši sliktā situācijā, mums šķiet, ka izejas nav. Šķiet, ka nekad nekas nemainīsies. Zini, ko? Būs pārmaiņas! Nekas nav mūžīgs, izņemot nāvi. Tā kā atsakies no ieraduma domāt, ka tā tas būs vienmēr. Nebūs! Taču tev noteikti būs jādara kaut kas, lai mainītu situāciju – tā pati no sevis nemainīsies. Maini savu attieksmi pret to. Sāc ar to!

13. Viss IR iespējams

Brīnumi notiek katru dienu. Tā ir taisnība. Žēl, ka vienā rakstā nevar uzrakstīt tās brīnumainās lietas, kas notikušas ar mani, maniem paziņām — sākot no izveseļošanās pēc 4. stadijas onkoloģijas līdz negaidītai savas otrās puses satikšanai. Kas tāds notiek visu laiku. Tev vienkārši jānotic, ka tā notiek. Vienreiz noticot, Tu vari uzvarēt!

Autors: Carol Morgan
http://happyphilosophy.ru/

Trīs apziņas līmeņi – trīs dažādas dzīves līmeņi

emocionala attirishana

Visiem apgaismotiem cilvēkiem ir zināms tas, kas, ja vēlies izmainīt savu dzīvi, jāizmaina ir sevi un savu domāšanas veidu un izmaiņas dzīvē būs sekas izmaiņām apziņā. Speciālisti izdala trīs apziņas līmeņus, kas krasi atšķiras viens no otra un katrs, no kuriem nosaka cilvēka dzīves kvalitāti. Katram no šiem līmeņiem ir savi – vieni vai citi uzstādījumi, dzīves likumi un ticējumi.

Pirmais apziņas līmenis – UPURIS

Diemžēl cilvēkus, kuri atrodas sājā UPURA līmenī ir ļoti daudz. Šie cilvēki dzīvo, balstoties uz izdzīvošanas instinkta un bailēm par savu dzīvi. No viņiem bieži var dzirdēt žēlošanos par priekšniekiem, valsti, par dzīvi vispār, uztverot sevi kā apstākļu upuri. Viņi uzskata, ka viss mūsu dzīvē jau ir nolemts un netic tam, ka kaut ko var izmainīt. Šiem cilvēkiem ļoti svarīgs ir komforts, dzīve bez riska, garantijas – tāpēc tie parasti izvēlas strādāt valsts darbā, lai būtu stabila alga un pensija. Jebkuras pārmaiņas dzīvē tiek uztvertas ka briesmas, bet ne iespējas izmainīt savu dzīvi. Viņi ir pārliecināti, ka par visu dzīvē ir jācīnās, bet, lūk, viņi cīnās paši ar sevi un dzīvi. Visas viņu dzīves sfēras – karjera, attiecības, labklājība, veselība atrodas uz robežas, jo viņi taču jūtas kā apstākļu upuri, bet ne savas dzīves saimnieki.

Otrais apziņas līmenis – SAIMNIEKS

Šiem cilvēkiem ar SAIMNIEKA apziņas līmeni nav nekā neiespējama, viņi tic sev un savai veiksmei dzīvē. Viņi zin, ka dzīve – tā ir milzīga iespēju jūra, kuras var izmantot un saņemt labumus, kuri tiem vajadzīgi Šiem cilvēkiem ir raksturīgi pieņemt lēmumus, darboties un sasniegt savus mērķus. Viņi jūtas savas dzīves saimnieki un sastopoties ar problēmām, meklē veidus, kā tās atrisināt nevis cieš, uzdodot jautājumu “Kāpēc tas notiek ar mani?” Kā likums, šiem cilvēkiem ir sava uzņēmējdarbība vai arī tie ir pašnodarbinātie. Savukārt cilvēki ar upura apziņas līmeni, stājas darbā pie viņiem. Lai pārietu no līmeņa UPURIS uz SAIMNIEKA līmeni, ir jāizmainā sava domāšana un sava dzīves paradigma, jo tikai tā var uzlabot dzīves kvalitāti.

Trešais apziņas līmenis – BRĪNUMDARIS

Tas ir pats augstākais apziņas līmenis. Cilvēki, kuri sasniedz šo līmeni, ir pārliecināti, ka dzīvē ir viss, kas nepieciešams. Viņu domāšanas galvenā īpatnība ir tā, ka viņiem nav nekādu aizspriedumu, negatīvu pārliecību, bet, ja arī parādās, tad tie ātri un viegli tos transformē pozitīvā. Tādas domāšanas rezultātā viņi dzīvo pārpilnībā un saņem to, ko vēlas un saņem to tik ātri, cik ātri saprot, ko un kam viņiem to vajag. Viņi saprot to, ka, lai kaut ko izmainītu liktenī, ir jāizmaina “kaut-kas” sevī un tikai tā var savā dzīvē ienest pārpilnību it  visā.

Visas problēmas dzīvē BRĪNUMDARI uztver kā veidu, ar kura palīdzību uzlabot sevi un savu dzīvi un šīs iespējas ir ikvienā no mūsu dzīves problēmām. Tāds domāšanas veids palīdz sasniegt visu, ko vien cilvēks vēlas ar sava iekšējā darba palīdzību – ne ar ārējiem apstākļiem un ne cīņas ar dzīves īstenību palīdzību. Kā likums, šiem cilvēkiem ir daudz vairāk labumu, kā viņiem vajag un tāpēc viņiem ir ar ko padalīties un to viņi arī dara – ar naudu, labestību un mīlestību.

Sanāk tā: kā kurš no mums domā, tā arī dzīvo.

Ja gribiet uzlabot savu dzīves kvalitāti, nav uzreiz jāmaina visa sava uzvedība, jācīnās par dzīvi vai jāatkaro savs. Jums neviens neko neatņems. Savediet kārtībā vispirms savu galvu, savus uzskatus, uzstādījumus, ticējumus un to, kam jūs dodiet priekšroku. Pārskatiet savu dzīves paradigmu – ko jūs domājiet par sevi, par cilvēkiem un par dzīvi vispār. Varbūt jūs pretendējat uz SAIMNIEKA dzīvi, bet domājiet kā UPURIS? Noskaidrojiet, kādu jūs vēlaties redzēt savu dzīvi, sevi un pēc tam paskatieties, kāds apziņas līmenis tam ir vajadzīgs. Un dariet!

Vadims Zēlands

Avots: http://www.transurfing-real.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Foto: https://www.facebook.com/VIPGPL