Būt stiprai. Upura ceļš

stipra

“Es visu daru pati. Varu, spēju, daru. Nevienam neko nelūdzu.”

Maksa par totālu patstāvību ir nogurums, spēku izsīkums, nespēja paļauties uz kādu citu, izņemot sevi.

“Es visu pati”.

Kam par godu?

No vienas puses, – tā ir neprasme un nespēja palūgt palīdzību.
Jā, arī tas ir.

Taču, no otras, – dziļa vajadzība attaisnot savu eksistenci uz šīs zemes. “Kad es pārvaru savu nogurumu, sāpes, pārkāpju sev pāri, daru vairāk kā cilvēka spēkos iespējams, ignorēju savas vēlmes un vajadzības, tātad es varu… es drīkstu dzīvot.”

Vari dzīvot tikai tad, ja esi varonis.
Lai attaisnotu savu dzīvi, vajag darīt ļoti daudz, uz cilvēcisko iespēju robežas, ir jābūt stiprākai, ātrākai, gudrākai. Un, protams, visu pašai. Savādāk neskaitās.

Šīs pārliecības saknes stiepjas dziļi bērnībā.

Tās var sakņoties zemā pašapziņā. “Tu esi nekas. Kļūsti lielāka par to, kas esi un tad tu nopelnīsi tiesības eksistēt. Tiesības, lai ar tevi rēķinātos”.
Neatzīšana no tēta puses. Mammas vienaldzīgā attieksme. Pastāvīga nepieciešamība “nopelnīt”” un “attaisnot”.

Bet, iespējams, ka šis vēstījums sākotnēji bija adresēts tavai mammai no viņas vecākiem. Bet meita, redzot kā mamma stiepj savu nastu: strādā līdz vēlai naktij, gatavo, tīra, naktīs mazgā veļu, “stutē” savus bērnus, neskatoties ne uz ko, atdod visu sevi darbam – izdara secinājumu, lūk, tāds ir sievietes liktenis. Meita ciena mammu, negrib būt “vājāka” par savu mammu.

Vai arī tā ir vecmāmiņas kara laika pieredze vai tās paaudzes “karā izdzīvojušo sindroms”. Vainas sajūta par to, ka tu izdzīvoji un tagad dzīvo, laikā, kad daudzi aizgāja bojā, liek maksāt par šo laimi. Neatslābināties, neievilkt elpu, lieku reizi nepriecāties – izdzīvojušajiem nav tādu tiesību.

Tā vai citādāk, bet sievietes prātā dzimst varonīgās sievietes likteņa tēls un mūsdienu variantā – tā ir aktīva sieviete-sasniedzēja, pašaizliedzīga-glābēja, izturīga sieviete-upuris. Bieži vien viena no šīm trim formām.

Ātrāk, augstāk, tālāk! Mērķis aiz mērķa! Viss kontrolēts – karjera, padotie, ģimene. Visu zināt, stingri turēt grožus savās rokās. “Es labāk zinu, kā vajag, un es šeit lemju, kā būs!”

Kontrolēt katru soli, sadalīt pienākumus, sastādīt attīstības programmu savam vīrietim un pacietīgi viņu pa to vest (un pēc tam brīnīties, kā gan viņš aizgāja pie cita “trenera”) . Pataisīt sevi par ģimenes galvu.

Kļūt par vecāku saviem vecākiem un mammu saviem brāļiem un māsām. Ieņemt visas savas dzimtas “vecākā” vietu. Apmaksāt un nodrošināt, kontrolēt un pieprasīt. Sagrābt savās rokās visu varu.

O, šī reibinošā nedalītas varas un spēka sajūta! Nu, lūk, beidzot es visu varu! Un viss atkarīgs tikai no manis!

Padarīt sevi svarīgu, neaizvietojamu, nepieciešamu. Otru cilvēku var padarīt pilnīgi atkarīgu, tādu, kurš bez tevis nespēs pat soli spert.
Taču, būt vajadzīgai nav mīlestības ekvivalents.

“Ja es esmu vajadzīga, nepieciešama un bez mani viņi netiks galā, viņi ir no manis atkarīgi, tātad esmu atzīta… vajadzīga. Mīlēta…”.
Tieši mīlestību un atzinību meklē spēcīgās meitas.

Visus izglābt – darba kolēģus, strādājot savā maiņā, strādāt par trijiem; savus mājiniekus, darot viņu vietā to, ko viņi mierīgi var paši izdarīt; savu tuvinieku vietā lemjot, kas viņiem būs labāk, smacējot ar savām rūpēm; labāko draudzeni, cenšoties nokārtot viņas likteni; vīru-alkoholiķi sargājot no viņa likteņa…

O, jā, tā patiesi ir reibinoša upurēšanās sajūta, labestīgas fejas vara un neatzītā ģēnija aizvainojums! Tas viss tur ir!!!

“Naktī jāizmazgā grīdas, kad ģimene guļ; jāstiepj somas no veikala, kad mājās vīrs un pieaugušais dēls skatās televizoru; jāuzsāk dzīvokļa remonts – vienai, nevienu klāt nepieaicinot… sākumā. Demonstratīvi naktī jāmazgā traukus vai klusītiņam jāapmaksā vīra kredīts”.

Saldā upura sajūta!

Kas berzē rokas, lai pēc tam piestādītu rēķinu.
Kā gan savādāk?

Katrai medaļai ir otra puse. Un upurēšanās pieprasa atmaksu. Tā smacē ar aizvainojumu par savu nopelnu neatzīšanu. “Mani neciena, nenovērtē. Neredz, cik daudz es viņu labā daru”. Nevis viņiem, bet viņu vietā. Nevajag cilvēkus pataisīt par invalīdiem un par tādiem uzskatīt. Arī bez tevis tiks galā.

“Taču, ja tiks galā bez manis, tad kam es vispār esmu vajadzīga? Vai es vispār kādam esmu vajadzīga?”

Bet vai tu pati sev esi vajadzīga?

Vai arī tu esi “nulle, kura tikai kopā ar kādu kļūst par pieklājīgu ciparu, bet pati par sevi – vienkārši nulle bez kociņa”? (V. Moskaļenko “Atkarība: ģimenes slimība”)

Lai atteiktos no upura un glābēja lomas, vajag atteikties no varas. Glābšana nozīmē tikai to, ka blakus cilvēki ir nevarīgi, bez tevis netiek galā un savu smadzeņu tiem nav.

Blakus glābējam ļoti viegli ir kļūt par invalīdu. Nav brīnums, ka šī ir sākotnējā alkoholiķu sievu un narkomānu mātes loma.

Atdodot atbildību paša cilvēka rokās, tu atzīsi, ka viņš ir līdzvērtīgs. Ne stulbāks un, ne vājāks par tevi.

Upura psiholoģija nemanāmi izpaužas ļoti daudz kur. Tas ir noteikts uzvedības stereotips, kurš dala apkārtējos divas grupās “glābēji” un “agresori”. “Labie labestīgie” un “sliktie ļaunie”. “Labie labestīgie” kļūst par “glābējiem”  un tos vadīt var ar vainas sajūtas palīdzību. Tadā veidā upuris apmierina savas vajadzības. Neprazdams savādāk, tieši tā saņemot to, kas viņam vajadzīgs.

Ir svarīgi iemācīties runāt skaidri. Skaidri pateikt savu vēstījumu. Godīgi un tieši runāt ar cilvēkiem – pieaugušo valodā.

“Upuri” visus dala sliktajos un labajos. “Labie” parasti viņus glābj, bet “sliktie” dara pāri, rada nepatikšanas. Lai izietu no upura lomas jāpārstāj dalīt pasaule labajos un sliktajos, jāiemācās skaidri pateikt, ko tev vajag.

Un palūgt. Vērsties pec palīdzības. Tieši. Nevis manipulatīvā ceļā, kā čigānam, bet godīgi. Tas ir sarežgīti, es saprotu. Un, lai to izdarītu, vispirms ir jānoņem nimbs no galvas un jākļūst vienkarši par cilvēku ar visām savām vajadzībām, savu iespēju robežām, savām ērtībām vai neērtībām kaut ko darīt.

Ko ir vērts darīt?

Biežāk uzdot sev jautājumus:

– Vai es neuzvedos kā upuris?

– Vai gadījumā es nepārcenšos darot, gaidot, ka kāds cits atnāks un parūpēsies par mani un “izglābs” mani?

– Vai es skaidri pasaku, kas man vajadzīgs?

– Vai esmu spējīga palūgt?

– Vai es cenšos invalidizēt savus tuvākos?

– Pavisam nemanāmi bērnu vietā darīt to, ko viņi paši var izdarīt? Nenovērtējot viņu pašu personīgās iespējas un neļaujot viņiem augt?

– Vai es savu partneri nepadaru par nespējīgu invalīdu, nespējīgu patstāvīgi lemt, kas viņam ir vajadzīgs un pašam atbildēt par savu dzīvi?

– Vai es nekļūstu par mammu saviem vecākiem?

– Vai neesmu uzņēmusies par daudz, iejūtoties savas vecmāmiņas lomā un uzveļot uz saviem pleciem atbildību par visu ģimeni?

– Vai tā ir mana vieta?

Ir jāmācās sadalīt savus spēkus, plānot savu laiku, deliģēt atbildību, kaut kur palūgt palīdzību, kaut kur noteikt savas robežas un maksāt par lēmumu no tām neatkāpties.

Ir jāmācās vienkārši būt cilvēkam.

Irina Dibova
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Ciešanas un garīgā izaugsme

ciešanas001

Dāmas uzskata, ka dzīvē piedzīvotās ciešanas padara tās labākas, tīrākas un garīgākas.
Man ir slikti jaunumi visiem, kuri domā tāpat.

Jūs apmānīja!

Ciešanas pašas par sevi nevienu nepadara tīrāku, garīgāku un tuvāku Debesīm.

Ciešanas cilvēkam ir dotas, lai viņš saprastu, ka iet nepareizā virzienā.

Ciešanas nav mērķis, bet instruments, navigators, signalizācija. Bet cilvēki jauc signalizāciju ar automašīnu. Un domā, ka ar ciešanām var kaut kur aizbraukt. Bet aizbraukt var tikai vēl lielākās ciešanās.

Kad cilvēkam sāp – tas ir signāls “Maini situāciju”. Ļoti vienkārša signalizācijas sistēma.

Piemēram, dzīvo sieviete ar vīru, kurš dzer, pazemo viņu, “iet pa kreisi” utt. Viņas ciešanas viņai saka – maini to. Taču viņa stūrgalvīgi turpina dzīvot ar to, kurš liek viņai ciest.

Vēl piedevām pārliecina sevi par to, ka viņas mūžīgās ciešanas ir kā medaļa pie krūts. Jo vairāk viņa cieš, jo lielāka pēc tam būs laime. Tomēr laiks iet un viņa ir nopelnījusi vēl lielākas ciešanas. Un vairāk neko.

Cits piemērs. Sēž cilvēks darbā, kur viņu nenovērtē, maksā maz un visu laiku viņam pārmet. Viņš cieš. Un turpina sēdēt. Pēc tam saviem bērniem stāsta – ko gan jūs saprotat no dzīves! Es gan esmu ritīgi izcietis, visu mūžu cietis.

Apkārt ir tik daudz piemēru, es tos saucu “Nasteņka no Morozko”. Ļoti, ļoti kaitīga pasaka! Tāpat kā vēl daudzas citas par cietējām, kuras pēc tam par savām ciešanām kā balvu saņem kroņus, prinčus un bagātību.

Garīgā izaugsme nesākas ar ciešanām. Tu vari mocīties gadu, divus, astoņpadsmit, kaut visu mūžu. Garīgā izaugsme sākas ar jautājumu: “Kas man jadara, lai to mainītu?”

Bet peles turpina grauzt kaktusu. Tāpēc, ka tā iegājies mūsu kultūrā, reliģijā, literatūrā.

Un tas tiek stimulēts – ciest sāpes, upurēt sevi, izrādīt varonību. Priekš kam? Lai saņemtu apšaubāmu cietējas statusu, bet dzīves beigās sakramentālo “nomocījās nabadzīte”. Tas ir izdevīgi sistēmai, tai ļoti vajadzīgi tādi ļoti ērti, upurēties raduši pilsoņi.

Garīgā izaugsme sākas ar to mirkli, kad tu apzinies, ka ciet un vēlies to izmainīt. Un nav svarīgi, vai līdz šim atmošanās mirklim tu cieti divdesmit gadus vai divdesmit minūtes. Laikam nav nozīmes, kā arī tavu peripetiju skaitam.

Ja tu esi cietusi 20 gadus, tas nav stāsts par tavu varonību, bet par to, cik lēni “tev pielec”.

Garīgajā  izaugsmē nozīme ir tikai vienam: lēmumam mainīt situāciju un darbībām šajā virzienā.

Autors: Glorija Mūra
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārstāj žēloties

piedošana555

Tu daudz žēlojies?

Ja tā ir, es uzstājīgi aicinu tevi pārstāt to darīt tūlīt pat.

Žēlošanās ir absolūti bezjedzīga nodarbe. Ja no tā būt kaut kāda jēga, es pirmais būtu tas, kurš ieteiktu turpināt to darīt. Taču tā tas nav. Vairumam cilvēku, kuriem tu žēlojies, uz tavām žēlabām, visticamākais, ir nospļauties, bet daži, iespējams, priecājas, ka tev ir slikti. Tas paceļ viņus pašus savās acīs un padara pat priecīgus, jo tas nozīmē, ka ir kāds, kam ir sliktāk kā viņam.

Žēlabas un ar tām roku rokā staigājošā sevis žēlošana un upura sajūta nebūt nav pievilcīgas. Tāpēc labāk tā vietā, lai žēlotos par kādu vai kaut ko, pajautā sev: kā es varu uzlabot situāciju?

Neesi apmierināts ar savu svaru? Sāc staigāt vai vingrot vismaz pusstundu dienā un piedomā pie tā, ko tu ēd.
Nav laika sekot saviem sapņiem? Piecelies stundu agrāk un veic kādu rīta rituālu.
Neesi apmierināts ar savu dzīvi? Pārstāj vainot savus vecākus, priekšnieku, valdību vai ekonomiku un sāc pats pilnībā uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Atmet šo kaitīgo ieradumu žēloties un vainot ārējos apstākļus tajā, ka tava dzīve nekļūst labāka, un sāc dzīvot to dzīvi, kuru tu vēlies. Sāc beidzot piepildīt savus sapņus. Tas nav vienkārši, taču ir izdarāms. Pārtrauc žēloties par apstākļiem un sāc pats tos radīt. Daudzi jau pirms tevis to ir izdarījuši, tātad arī tu varēsi!

Autors: Marks Reklajs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apzinātības līmeņi

apzinatiba

1)UPURIS
Reakcija uz problēmu: atrast vainīgo, apvainot to.
Pakļauti slimībām, neveiksmēm, tos aktīvi iesūc negatīvo emociju egregorālās struktūras.

2) CĪNĪTĀJS
Reakcija uz problēmu: atrast vainīgo, apvainot to un aktīvi ar to cīnīties, pierādot savu taisnību.
Pakļauti slimībām, konfliktiem, nelaimes gadījumiem un ir īpaši gards kumosiņš struktūrām, kas barojas no negatīvām emocionālajām reakcijām.

3) MEKLĒTĀJS
Reakcija uz problēmu: meklēt atbildes, vēlme izprast, kāpēc tā ir noticis.
Mazāk pakļauti slimībām, cenšas atrast veidus, kā labot situāciju. Ļoti bieži tos provocē egregorālās parazitējošās struktūras. Ja viņi tām ļaujas, tad atkal atgriežas Upuru un Cīnītāju lomās.

4) SPĒLĒTĀJS
Reakcija uz problēmu: ātra lēmuma pieņemšana atrisināt situāciju, netērē enerģiju iemeslu meklēšanai.
Praktiski nemaz neslimo, veiksmīgi, priecīgi, ar egregoriem sadarbojas vai arī tiem ir savi veidi kā aizsargāt sevi. Dažkārt gadās, ka pavedas uz provokācijām, taču tas notiek reti, tad var uz mirkli atgriezties Upuru un Cīnītāju lomā. Bet tikai uz īsu brīdi.

5) RADĪTĀJI
Reakcija uz problēmu: interesanti. Pavērošu un ātri atrisināšu, bet varbūt, kamēr vēroju, situācija pati atrisināsies.
Veseli un laimīgi. Dažkārt mēdz “nolaisties” līdz Spēlētājam un zemāk, bet tikai piedzīvojuma dēļ, vai arī tad, ja tos ļoti izmeklētā veidā kāds izprovocējis.

6) AVOTI
Viņiem problēmu nav. Pilnīga harmonija. Šeit, uz Zemes to nav.
Kur esi Tu?

Avots: vk.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sākumā uzvelc masku sev un tikai pēc tam – bērnam

masku bernam

«Ko nozīmē, būt pieaugušam»? — aizvakar man jautāja paziņa, — Manuprāt tas viss ir mīts. Tavas tā saucamās pieaugšanas mēru nosaka tas atbildības maiss, kuru tu velc aiz sevis….».

Ja piesietos vārdiem, es noteikti teiktu, ka tu esi pieaudzis nevis tad, kad tev maiss ir smags, bet tad, kad zini, uz kurieni un kāpēc tu to velc. Kaut vai aptuveni. Taču tas skan pārāk sarežģīti.

Man šķiet, ka pieaugšanas formula ir nedaudz vienkāršāka.

Tā pazīstama ir stjuartēm un visiem ceļotājiem, tā ir tā pati zināmā “sākumā uzvelciet masku sev un tikai pēc tam bērnam”. Apjomīgi, vienkārši, tieši tā, kā man patīk.

Pirmkārt šajā formulā bērna vietā var ielikt jebko citu. Ne tikai savu bērnu, bet arī darbu, vecākus-pensionārus, ģimeni plašākajā tās nozīmē, vīru, vai sievu, bet biežāk vīru.
Tad, lūk, pieaudzis cilvēks vienmēr sākumā parūpēsies par sevi, lai nesanāk tā, ka pēkšņi viņš ir bez samaņas, bez naudas, bez spēka, depresijā un visi parējie, par kuriem viņš atbild arī ir pilnīgā p…
Un šī “pirmkārt” dēļ ļoti viegli var izdarīt secinājumu par “otrkārt”: pieaudzis cilvēks aptuveni zin, no kā viņam kļūst labāk, bet no kā – sliktāk, un viņam noteikti ir pārītis drošu veidu, kā parūpēties par sevi. Pašam. Lūk, ar šīm pašām rokām.

Nepieaugušam cilvēkam nākas ļoti daudz un ilgi un rūgti apvainoties uz tiem, kuriem “bija jāpalīdz”, vai kuri “varēja” palīdzēt, varēja uzminēt utt, bet nesagribēja. Ja turpinām analoģiju ar lidmašīnu, tad nepieaudzis cilvēks pilnīgi noteikti apvainos lidmašīnas pilotus, dusmosies uz sevi, laika apstākļiem, , turbulenci, un tās visas ir saprotamas sajūtas, vēl jo vairāk, ka iemeslu apvainot vienmēr pietiek, bet maska, maska nav uzvilkta.

Treškārt, ir svarīgas abas daļas un secība: un”sākumā masku uzvelc sev”, un “tikai pēc tam bērnam”.

Daži no mums gluži priecīgi pieķeras pirmajai daļai, redzot tajā atbrīvošanos no visiem “vajag” un  sajūsmā spiedzošā “‘gribu”. Bet daži izlaiž pirmo un dzird tikai otro, un redz sevī tikai līdzekli bērna glābšanai. Nosacītā, protams, bērna.

Pirmos var saprast. Patiešām var saprast, ja cilvēks jau no bērnības ir stiepis maisu ar visādām nejaucībām (“nav vārda gribu, ir vārds vajag”, “tev jāvar”, “”nedari kaunu mātei” utt un daudz citu smalku un asu priekšmetu), kuru paņēmis ne labprātīgi, tad neko citu, izņemot dusmas un naidu viņš pret šo maisu nejutīs. Un centīsies no tā atbrīvoties pēc iespējas ātrāk. Un šādi cīnoties, var paiet visa dzīve.

Otros arī var saprast, tos, kuri pārlec pirmajai daļai, purpinot “ko tad nu es”, “man viss ir labi”. Jā, esmu zils, smoku, kāju pievelku. Toties man visi bērni maskās, es atdevu visu, kas man bija, ģimenei, darbam, neko sev neatstāju, kaut izgrieziet visas kabatas.

Linoram Goralikam ir tāds Zaķis PC ar plakātu «Я спас мир и изнемог» (es izglābu pasauli un pārpūlējos). Zaķis vienmēr ir pārmocījies, jūtas varonis, bet pēc tam “bāc!” – izrādās, ka maskas nav vajadzīgas un lidmašīna lidoja uz nepareizo pusi. Vienu vārdu sakot visa haotiskā zaķa mētāšanas ne tikai nevienu neizglāba, bet pat nodarīja kaitējumu Visiem.

Labākajā gadījumā (bet varbūt sliktākajā) cilvēks ar gadiem to saprot un ir ļoti sarūgtināts. Bet sliktākajā (bet varbūt gluži otrādi – labākajā) tā arī dzīvo savā bildītē ar savu plakātu kaklā.
Neviens pa īstam pieaudzis cilvēks neupurēs savu dzīvību.

Tāpēc, ka tas ir bezatbildīgi
Upurēt ir viegli no bērna pozīcijām, tāpēc, ka bērns, pirmkārt, vēl nezin paša dzīvības vērtību, otrkārt – nesaprot kādas būs sekas, un treškārt cer, ka tādā veidā kādu “izglābs”.

Un, lūk, droši vien mēs visu dzīvi kaut kā lēnām kustamies šīs pieaugšanas virzienā. Dažkārt izgāžamies, taču dzīve jau parasti dod vairāk kā vienu mēģinājuma iespēju.”

 

Zaķis PC

Anastasija Rubcova
Pateicoeties Обнять слона
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Mammai patīk tīri logi

tiri logi

Mamma mīlēja tīrus logus un izmazgātus aizkarus. Es viņu saprotu: caurspīdīgs logs nozīmē ilūziju, ka esi vienots ar dabu, it kā loga vispār nebūtu. It kā tā papele būtu pavisam tuvu blakus – vien roka jāpastiepj. Bet, ja logs ir netīrs, tad tas ir atgādinājums par to, ka esi atrauts no apkārtējās pasaules, kurā brauc mašīnas, dūmo fabriku skursteņi un notiek celtniecība.

Kā nenokļūt manipulāciju tīklos pēc paša gribas
Mamma mīlēja tīrus logus, bet viņai ļoti nepatika tos mazgāt. Kamēr mēs dzīvojām kopā, tos mazgāju es. Katru nedēļu. Ziemā – tikai no iekšpuses, bet pārējās sezonas – gan no iekšpuses gan ārpuses.
Mamma lūdza, bet, ja es neizpildīju viņas lūgumu, viņa apvainojās, raudāja un dzēra valokordīnu.

Mammas valokordīns ir lielisks motivators. Es mazgāju tos logus, kaut gan man drausmīgi nepatīk uzkopšanas darbi, taču vēl vairāk es neieredzu valokordīna smaku.

Pelnrušķīte Oļuška
Logu mazgāšana mani tā bija nogurdinājusi, ka es burtiski “aizskrēju pie vīra”. Apprecējos ar to, kurš nav ķerts uz tīrību, un kam nospļauties uz netīriem logiem. Kontrastā ar mammas tīrajiem logiem tas izrādījās ļoti seksīgi. Es pārvācos dzīvot pie vīra. Mamma kļuva kaprīza, pieprasīja mani atpakaļ, gaidīja, kad būšu izspēlējusies savā sievas lomā. Es pie viņas braucu arvien retāk, jo katrs brauciens nozīmēja tīrīšanu. Bet, ja es biju piekususi, tad arī tīrīšana notika tikai ar valokordīna palīdzību.

Pēc tam man piedzima dēls, un man absolūti vienaldzīgi kļuva netīri logi.

Mamma ieraduma pēc uz mani apvainojās un es, kā jau ierasts, taisnojos. Klasiska līdzatkarība, no manas puses apzināta.

— Mammu, es nevaru braukt divas stundas no citas pilsētas, lai nomazgātu tev logus. Man ir ģimene, maziņš bēŗns, ļoti daudz darba. Es apmaksāšu tev tīrīšanas pakalpojumus – ir tādas kompānijas, kas to dara un šis cilvēks tev nomazgās logus.
— Svešs cilvēks??? — mamma šausminājās.
— Jā. Atnāks, nomazgās un aizies. Viņiem tāds darbs.
— Atnāks svešs cilvēks un jautās: «Vai tad jūs esat vientuļa?» Es teikšu: «Nē, man ir meita». Cilvēks jautās: «Un kāpēc gan meita nevar nomazgāt jūsu logus?» Un es no kauna nomiršu.
— Nemirsti. Paskaidro viņam, ka tu vēlies, lai meita tavus logus mazgā katru nedēļu. Bet tava meita dzīvo citā pilsētā un viņai uz rokām ir zīdainis.
— Tas viss ir briesmīgi. Sveši ļaudis mazgā man logus, it kā es pati nevarētu.
— Nu, bet tu jau nevari!
— Es piedzemdēju kādu, kurš var.
— Viņš arī nevar.
— Viņš negrib! Un tas ir drausmīgs kauns.
— Mammu, es savas mājās logus neesmu mazgājusi jau divas sezonas, pat – trīs. Man nav kad to darīt.
— Un tev nav kauns?
— Nē! Man bija citi, daudz svarīgaki darbi.
— Logi ir saimnieces dvēsele. Tīri logi un garšīgs borščs. Ja tev ir netīri logi…
— Es esmu slikta saimniece un mani tas apmierina.
— Es vienkārši nesaprotu, kurā tu esi “atsitusies”…. Es no kauna būtu nomirusi…

Es psihoju. Nometu telefona klausuli.
Nervu sistēmas graušana un manipulācijas ir iebūvētās funkcijas manas mammas bāzes komplektācijā.
Viņa mīlēja, lai viss būtu tā, kā viņa grib un tad, kad viņai tas ir izdevīgi.
Un bija sajūta, ka viņai nebija vajadzīgi tīri logi, bet bija vajadzīgi tieši manis mazgātie logi.

Reiz viņa palūdza man aizvest viņu ar stādiem uz vasarnīcu. Otrdien. Es otrdien nevarēju, varēju ceturtdien.

— Mammu, ceturtdien, labi?
— Ceturtdien es jau braukšu atpakaļ. Man vajag otrdien.
— Es atradīšu šoferi, samaksāšu viņam un vinš tevi aizvedīs.
— Svešs cilvēks? Ko teiks kaimiņi!!!?? Jautās: kur tad tava meita, vai tu viņai esi vienaldzīga? Kāds kauns!

Es sapratu: mammai nevajadzēja uz vasarnīcu, viņai vajadzēja, lai uz vasarnīcu viņu aizvedu es.
Es biju nikna. Es pretojos. Ārdījos. Raudāju. Paskaidroju. Nometu klausuli. Zvanīju atkal. Viņa taču ir mana mamma…

Pagāja daudzi gadi, iekams es sapratu, ka mammas “paštaisnums” patiesībā ir neapzināta vēlme būt blakus, kompensēt to faktu, ka visas manas 30 gadu dzīves laikā, kopā mēs bijām dzīvojušas vien 5 gadus. Mamma mani neuzaudzināja, viņai nebija laika, bet tagad – ir, un viņa cenšas mani ievilināt pie sevis, bet tagad laika nav man. Un vispār, interesanta un noderīga lieta ir savlaicīgums – tas ir tad, kad diviem cilvēkiem sakrīt laiks un intereses, un to nevar atlikt uz vēlāku laiku.

Nevar izvēlēties jebkuru izdevīgu laiku, lai paauklētu meitu, vajag viņu auklēt tad, kad viņa ir maziņa. Kamēr mamma tam meklēja laiku, es jau biju izaugusi un tagad man nav vajadzīga mamma, kura mani auklē, mātes mīlestību biju iemācījusies iegūt no citiem avotiem.

Taču mūsu mammu paaudzei nav raksturīgi reflektēt un atzīt savas kļūdas. Mamma gribēja man uz rokām, gribēja būt blakus, pievērst sev uzmanību, bet nezināja citu komunikācijas valodu, izņemot ultimātu.

Kad es apzinājos šo faktu, man kļuva vieglāk. Es vairs nedusmojos: es lasīju starp rindām. Mamma uzdeva man uzdevumus tikai ar vienu mērķi: redzēt mani. Es, savukārt, piedāvāju sevi aizstat ar apmaksātiem uzkopējiem un šoferiem…

Priekš kam viņai sveši ļaudis dzīvē? Viņai vajag meitu…
Es sāku braukt pie viņas ciemos biežāk. Ņēmu līdzi dēlu un braucu uz vairakām dienām, dažkārt uz veselu nedēļu.

Mamma to traktēja savādāk: viņa bija nolēmusi, ka es mūku no vīra, un mums viss ir slikti, un šie braucieni ir šķiršanās priekšvēstneši.

— Jūs šķiraties?
— Mam, kas par niekiem, mums viss ir labi!
— Nu, negribi, nesaki.

Mūsu mammu paaudzei vienmēr ir taisnība, viņas nekad nekļūdas. Nu, protams.

Dzīve ir brīnumains bumerangs. Tā pati visu sakārto un nodrošina taisnīgumu. Es izaugu mammas uzmanības deficīta apstākļos, un pēc tam mamma dzīvoja neapzinātā manis deficītā. Dzīve uzjautrinājās un diriģēja situāciju.

Pēc tam mamma ļoti stipri saslima. Es sākumā nesapratu, ka viss ir tik nopietni, domāju, ka kārtējā manipulācija. Kurš gan nezin, ka manipulācijas ar veselības stāvokli ir pašas efektīvākās. Tās garantē, ka es jebkurā diennakts laikā visu pametīšu un skriešu glābt. Bet patiesībā izrādīsies, ka neviens nav jāglābj. Ne, drīzāk jāglābj nevis no uzlēkuša asinsspiediena, bet no nemīlestības lēkmes.

Reiz, kad biju stāvoklī, es naktī braucu pie viņas, jo viņa zvanīja, ka palicis slikti, raudāja klausulē. Es ātri saģērbos, salamājos ar vīru, kurš mēģināja mani nelaist, un vairākas reizes pārsniedzot ātrumu traucos naktī divas stundas ceļā pie mammas, lai pārliecinātos, ka…. mamma saldi guļ.

Taču šoreiz viss bija nopietni. Mamma bija kļuvusi nevarīga, nespēja staigāt bez pieturēšanas, sākumā paprasīja staiguli, pēc tam apsēdās invalīdu ratos. Pēc tam vispār palika uz gultas. Sapratu, ka viņai ir vajadzīga kopšana. Meklēju kopēju ar medicīnisko izglītību. Izradījas, ka tas ir ļoti dārgs pakalpojums. Un, jo smagāks pacients, jo dāgāks pakalpojums (viņš taču ir jācilā, jāapmazgā utt).

Vidējā tāda pakalpojuma cena, ņemot vērā mammas svaru, bija 65 000 rubļi mēnesī. Un tā tikai samaksa par darbu. Bet vēl jau medikamenti, pamperi, ēdiens…. Kopā sanāk ap 100 000. Taču pati lielākā problēma, kuru es nebiju paredzējusi, nebija nauda. Bet gan tas, ka viņu apkalpos svešs cilvēks!!!! Ne es.

Es gara acīm redzēju mammas asaras, un viņas kroņa teicienu “es nomiršu no kauna”.

Kaimiņi jautās: “Vai tad tev meitas nav?”

Es nolēmu pārcelties pie mammas. Ar dēlu. Tas bija augusts. Septembrī puiku iekārtošu bērnudārzā. Un kopšu mammu.

Vīrs bija šokā. Es viņu līdzi nesaucu, jo sapratu, ka vinš nebrauks. Viņš jau no 14 gadu vecuma dzīvo viens, no 23 – kopā ar mani, viņš neprot un negrib dzīvot svešā teritorijā. Bet te, jābrauc uz svešu māju, kur paklāji, kristāli, manipulācijas…

— Mēs pie tevis brauksim brīvdienās, — es viņu mierināju. — Uzskati, ka mēs aizbraucam peļņā, pelnīt 100 000.

Vīrs uzskatīja šo lēmumu par pilnībā nepratīgu. Viņš bija gatavs paņemt vēl vienu darbu un atrast veidu kā  sievasmātei apmaksāt kopēju. Jā, un arī es būtu varējusi iet uz darbu, un dēlu iekārtot bernudārzā.
Taču es nezināju, kā lai vīram paskaidroju to, ka mammai nav vajadzīgs svešs cilvēks. Vīrs nezināja, kā paskaidrot man, ka es kārtējo reizi parakstos uz manipulāciju.

Mēs šķīrāmies absolūtā viens otra neizpratnē. Ģimene ir atbalsts. Atbalsts nozīmē atvērt lietussargu lietus laikā virs galavs tam, uz kuru esi ritīgi nikns. Tāpēc, ka, lai cik arī nikns tu būtu, tu viņu vienalga mīli, bet mīlestiba ir stirprāka par jebkuru aizvainojumu un nesapratni.

Es sēdēju lietū viena un nejutu, ka virs manis būtu kāds lietussargs. Man bjaj viens lietussargs un es to turēju virs mammas galvas, ne vīra, jo mammai tas bija vairāk vajadzīgs. Mamma ir slima. Un mamma man ir viena, citas nebūs.

Es izturēju pusgadu. Sešus mēnešus sadzīves elles. Objektīvi – es esmu ļoti slikta kopēja. Jo es neesmu kopēja.

Man nepietika ne iecietības, ne spējas pieņemt. Nepietika ne spēka neviebties, ja slikti ož, ne arī spējas noslēpt savas dusmas pašai uz sevi par to, ka izvēlos tādu dzīvi un neviens nesaprot manu izvēli, un arī es pati to nesaprotu.

Nē, es nodrošināju mammai kopšanu ar maksimālu atdevi, apmazgāju, mainīju, tīrīju…. Tas bija mokoši, bet nepieciešams.

Taču katru sekundi es jutos kā dzīvs cilvēks, kurš iekritis pienākumu slazdā.

Situāciju pasliktināja vēl tas, ka es savai kaprīzajai mammai biju kļuvusi par māti, bet sāpes viņu padarīja niknu, dzēlīgu un asu. Viņa pastāvīgi bija neapmierināta, viebās, grūda nost manas rokas, runāja sāpīgas lietas un dzīvoja absolūtā negatīvismā, vilkdama tajā mani sev līdz.

Un šīs netaisnības sajūtas dēļ, es pastāvīgi raudāju, jo pilno pieauguša cilvēka pamperi gribējās iznest klusa “paldies” pavadījumā, nevis dusmīgu aizvainojošu vārdu par manu čammīgumu pavadījumā.

Tikai vēlāk es sapratīšu, cik ļoti pazemojoša mammai bija viņas pašas nevarība, nekustīgums un cik briesmīgi nepanesama sajūta, ka esi nasta, slogs, kad vecums tev uzgāžas ar visu savu nežēlību.

Tas bija mans personīgāis stokholmas sindroms: mamma bija mani paņēmusi ķīlniekos, mocīja, darīja sāpes un, jo skaļāk viņa protestēja, jo vairāk žēluma man bija pret viņu un baiļu par tālāko.

To pusgadu es biju visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Es brīvdienās braucu mājas un bezspēkā kritu vīra rokās, cerot uz rehabilitāciju un mīļumu. Tās bija manas brīvdienas no bezcerības, bailēm, ka dzīve beidzas tik briesmīgi un mokoši. Bet vīrs nevēlējās dzirdēt manu žēlošanos un nevēlējās nevienu žēlot. Viņš vēlējās dzīvot savā ģimenē kopā ar savu sievu un dēlu. Tāpēc viņš bija dibinājis ģimeni un nesaprata, kāpēc viņam jātēlo vecpuisis. Un brīvdienās mēs nepaspējām uzbūvēt no jauna to, ko bijām nopostījuši darba dienās.

Vienu vārdu sakot, kādā ceturtdienā es beidzot biju nogurusi. Paskatījos tīrajā logā un sapratu: vēl nedaudz un es pa to izkāpšu. Es vienkārši vairs nevaru. Nevaru darīt to, ko daru absolūti neefektīvi, to, ko no manis gaida, to, kas skaitās pareizi, bet patiesībā moka visus.

Es iegāju mammas istabā kopā ar skaistu, jaunu mana vecuma sievieti un teicu: “Mammu, tā ir Natālija, tava jaunā kopēja”.

— Bet tu? — mamma iesaucās.
— Es — uz mājām, — es atbildēju.

Un mamma sāka raudāt. Un es raudāju.
Bet šīs asaras bija atšķirīgas.

Es atgriezos mājās. Devos uz darbu, lai pelnītu dzīvei kopā ar vīru. Sāku ārstēt klibojošo ģimeni.

Mamma… Mamma pēkšņi negaidīti ātri sāka atveseļoties. Pēc mēneša sēdās savos ratiņos, pēc tam sāka staigāt ar staiguli, pēc tam – bez staiguļa.
Vienkārši kopēja bija profesionāle, viņa spēja atšķirt kaprīzes no īstas vajadzības un pati uzstādīja noteikumus. Viņa nemazgāja logus, kad to vēlējās mamma, bet mazgāja tad, kad bija vajadzīgs.
Mamma saprata, ka viņas mājā saimnieko sveša sieviete ar īsiem matiem, kas neparakstās uz viņas manipulācijām un vienīgais veids, kā no tās atbrīvoties, ir izdarīt tā, lai šīs sievietes viņas dzīvoklī nebūtu. Un tāpēc ir jāatveseļojas.

Šis ir ļoti audzinošs stāsts un lieliska pieredze, vesela dārgumu lāde ar manām personīgajām atklāsmēm. Par to, ka daudzu manipulāciju tīklos cilvēki iekrīt paši pēc savas gribas un viņiem tas ir vajadzīgs, tāpēc, ka viņi savadāk nevar, vismaz pagaidām. Par to, ka dažus parādus nav pašam obligāti jāatdod. Par to, ka vērties tīros logos ir daudz interesantāk tad, kad ainavu aiz loga esi izvēlejies pats, nevis tad, kad tā ir apstākļu izvēlēta….

Un par to, kā pareizi mīlēt tos, kurus tu mīli, izlem tikai tu pats. Un tavi mīļie cilvēki ar tavu mīlestību var rīkoties tā, kā viņi to uzskata par vajadzīgu.
Bet tu….
Bet, tu pats! – pats! – nosaki, cik tīrs būs tavs logs un pats izvēlies logu, aiz kura būs tavi saullēkti un rieti….

Autors: Olga Saveļjeva
Avots: https://trendru.info
Tulkojums  Ginta Filia Solis

Tu taču esi pieaudzis cilvēks?

parmainas3

Zini, kāda ir visbiežāk konsultācijās dzirdētā frāze?
“Es tik ļoti vēlētos izmainīt savu dzīvi, taču nesanāk. Vairums pārmaiņu, kuras es veicu agri vai vēlu “izgāžas” vai arī nenoved pie gaidītajiem rezultātiem.”

Kas tad tik ļoti uzstājīgi traucē pārmaiņām ienākt tavā dzīvē?
Tagad būs drusciņ sāpīgi, bet…

Tas esi tu! Tu pats esi gan dzinējs, gan savu pārmaiņu bremze.
Pārmaiņas dzīvē nenotiek pašas no sevis, tās ir vai nu darbību vai…. bezdarbības rezultāts.

Diemžēl traucē ne tikai fiziska bezdarbība, bet arī psiholoģiskā. Nepietiekami spēcīga vēlme, kas cieši saistīta ar upura sindromu.

Upura sindroms (“Man nesanāk”, “Es neesmu spējīgs”) formējas jau bērnībā. Tā ir ļoti izdevīga manipulatīva pozīcija, pateicoties kurai mums ir iespēja saņemt visdažādākos bonusus: bērnībā tie ir vecāku mīlestības apstiprinājumi, vēlāk – līdzjūtība, citu cilvēku palīdzība un atbalsts. Taču ar laiku to cilvēku loks, kuri vēlas mūs pažēlot, samazinās, taču ieradums būt upurim paliek. Un ļoti bojā mūsu attiecības ar pasauli.

Upura pozīcija ir viena no mūsu “Es” maskām, tā “Es”, kuram nav vēlēšanās attīstīties.

Tu esi paēdis, izgulējies, drošībā…. Kāda vēl pašrealizācija?! Tā arī primāro vajadzību apmierināšana aizstāj tieksmi pēc attīstības.- pēc tā aspekta, kas mūs atšķir no roņiem – jūras un dīvāna. Izstrādājas moluska reflekss – pie pirmajām diskomforta sajūtām, paslēpties savā gliemežnīcā.

Upura sajūta ir gribas paralīze. Bet griba nav automātiski iebūvēta īpašība, tas ir muskulis, kuram nepieciešami regulāri ikdienas treniņi.

Tāpēc pirmais solis pretī pārmaiņām nav mērķu nospraušana uz 5 gadiem. Pirmais solis ir atbrīvošanās no upura sindroma! Taču ne ar agresijas palīdzību cīnīties pret sevi – tā nav perspektīva nodarbe. Ir jāpieņem lēmums izaudzināt sevī Iekšējo Uzvaretāju.

Otrais solis – pārstāj attaisnot savu bezdarbību – nav svarīgi ar ko tu to attaisno – pagātni, tagadni vai nākotni. uzņemies atbildību par savām darbībām un rezultātiem, paziņo, ka tu esi sava stāsta galvenais autors.

Ja tu ārpusē meklē iemeslus tam, kas ar tevi notiek, tad arī izeju tu meklēsi turpat. Taču, ja ārējie apstākļi pārvalda tavu dzīvi, tad tie arī lems, kāda tā būs.

Meklējot kaut ko ārpusē, tu nostiprini savu bezspēcības sajūtu.

Lai savā dzīvē ienestu pārmaiņas,  apzināti ir jāatveras pasaulei. Jāsaņem no pasaules atpakaļsaite, kas ne vienmēr ir patīkama – un pēc tam adekvāti jārīkojas, atbilstoši tai.

“Es pamēģināju, bet man nesanāk”, “Es to varēšu darīt tikai tad, kad būšu pārliecināta, ka man sanāks”, “Es gribētu to izdarīt, bet apstākļi ir salikušies tā, ka tas nav iespējams” – diemžēl, tā ir neadekvāta reakcija. Tie visi ir stoperi, kas vēl padziļina un pasliktina šo upura stāvokli.

Jau no bērnības vācot un kolekcionējot  visas savas neveiksmes, brūces un kļūdas, mēs pierodam ar pasauli mijiedarboties “šķērslis – neveiksme, slikti” formātā. Lai izietu no šīs upura pozīcijas, ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi un jānodibina ar pasauli kontakts “sķērslis – iespēja, izaugsme” formātā.

Tu, protams, vari padomāt, ka šāds formāts un pozīcija ir raksturīga tikai tiem cilvēkiem, kuri izauguši līderu ģimenēs vai arī ļoti attīstītu vecāku ģimenēs, piemēram – guru ģimenēs – arī tas ir stoperis. Cilvēki, kuri dzīvo pozīcijā “šķērslis – iespēja”, vienkārši reiz ir pieņēmuši lēmumu BŪT SAVAS DZĪVES AUTORIEM un seko šai pozīcijai, neskatoties ne uz ko. Tie ir cilvēki gan no bagātām gan nabadzīgām ģimenēm. Gan no patversmēm un Holokausta nometnēm (tur patiešām bija ko vainot), gan aristokrātu ģimenēm. Risks aplipināties ar upura vīrusu visiem ir vienlīdz spēcīgs, tāpat kā iespēja izārsteties no tā ar paša spēkiem.

Tava pagātne, lai kāda tā arī būtu, nenosaka tavu nākotni.

Parasti cilvēki pie sapratnes par to, ka kaut kas ir jāmaina nonāk tad, kad veselas dzīves jomas lēni (bet iespējams pavisam ātri) sabrūk acu priekšā: uz darbu iet negribas, attiecības ir pirmsšķiršanās stadijā, ir sajūta ka visa dzīve velti nodzīvota… Taču, iespējams, labāk negaidīt šādus kritiskus savas dzīves punktus? Esmu pārliecināta, ka labāk nevajag.

Pats grūtākais ir tas solis, kas mūs šķir no ierastā.

Tur, kur īpaši negribas iet – pilnīgi noteikti vajag iet. Tur, kur ir vissāpīgāk – tu esi vistuvāk brūces cēlonim un arī izdziedināšanai. Es saprotu, cik ļoti bailīgi ir atkal pieskarties savām brūcēm, taču atļauj man uzdot jautājumu: cik ilgi tu jau tās pārsien? Vai tas palīdz? Vai tas mazina sāpes? Un cik ilgi tu vēl to darīsi?

Vai nav vienkāršāk reizi par visām reizēm izvilkt ārpusē sāpju cēloni un atļaut tai beidzot sadzīt? Kaut gan, atzīšos, ne visi ir gatavi apstrādat savas brūces patstāvīgi.

Taču, diemžēl, ne es, ne arī kāds no maniem daudzajiem kolēģiem nevaram tavā vieta nodzīvot tavu dzīvi. Tas ir tavs personīgais uzdevums. Un tajā globālā mērogā ir paslēpta tava izvēles iespēja. Tur, kur šķiet, ka izejas vairs nav – izmanto savas tiesības izvēlēteis, ka blakus ir izeja. Izmanto to.Tā ir vienīgā iespēja nodzīvot skaistu, interesantu, bagātīgu Sava Personīgā Likteņa Autora dzīvi.

Autors: Jūlija Vicko
Avohttp://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Kā pareizi (ne)palīdzēt

glābsanas riņķis4.jpg

Es tev to nelūdzu… O, šī neērtā situācija, kad tu kaut ko dari cilvēka labā, bet viņš tev atbild: “Es tev to nelūdzu”. Vai arī, kad tu centies palīdzēt, bet, jo vairāk tu dari, jo ātrāk saruna (vai komunikācija vispār) izsīkst. Vai arī, kad tu palīdzi, palīdzi, bet vezums nekustas ne no vietas.

Tas aizvaino: jo tu taču tik ļoti iesaistījies, centies! Un tas izsit no sliedēm: sanāk, ka otram šī palīdzība vispār nav vajadzīga? Tu visu esi sapratis nepareizi? Vai arī tevi uzskata par muļķi? Viņš taču stāstīja, cik viņam ir slikti. Tu, kā jau draugs, atsaucies lūgumam pēc palīdzības. Kas vispār notiek?!
Taču fakts ir tāds, ka IR žēlošanās un IR lūgums pēc palīdzības. Žēlošanās nav lūgums. Cilvēks, aprakstot savas neveiksmes, var vienkārši žēloties, sūdzēties, nevēloties, ka kāds tajā kaut ko labotu. Tāpēc tad, kad tu pēkšņi sāc viņam dot padomus, ko darīt, viņš nesaprašanā var izvalbīt acis.
Cilvēks, kurš stāsta par savām problēmām, var negribēt neko mainīt savā situācijā, jo:

1. Tajā ir kādas viņam ļoti svarīgas lietas.
Tam, lai situācija paliktu tāda, kāda tā ir, var būt noteikts, un ne vienmēr acīmredzams iemesls.
Piemēram, no savas bērnības pieredzes cilvēks zin, ka var saņemt sociālos glāstus tad, kad viņam viss ir slikti. Pieņemsim, ka viņu žēloja un mīlēja tikai tad, kad viņš slimoja vai bija vēl kādi citi zaudējumi. Tad viņam nav vajadzīgs, lai viss būtu labi, jo tādā gadījumā viņš zaudēs tiesības uz apkārtējo uzmanību.
Viņam vajag, lai viss paliktu, kā ir (kaut gan tas nebūt nenozīmē, ka vinš necieš).
Vai arī klasiskais variants ar alkoholiķu ģimeņu iziršanu uzreiz pēc tam, kad  alkoholiķis atmet dzeršanu. Kā tikko situācija ir mainījusies, tas vairs nav vajadzīgs līdzatkarīgajam, jo tad viņš zaudētu savu “labā” statusu, salīdzinājumā ar “slikto” alkoholiķi.

2. Cilvēks nav gatavs kaut ko mainīt.
Tā notiek. Lai pieņemtu palīdzību, attiecīgi, lai izmainītu kaut ko, ir jānobriest. Un tas ne vienmēr notiek uzreiz. Dažkārt jāpaiet zināmam laikam, pirms cilvēks pats vēlēsies pielikt punktu, vai arī tikai komatu.

3. Nākotne izskatās vēl sliktāka kā tagadne.
Lai kaut ko mainītu, jābūt kaut kam, pēc kā tiekties. Priekšā jābūt kaut kam, kas vilina, kā dēļ cilvēks kaut ko mainīs. Ja priekšā nekas labs neradās, tad kamdēļ gan kaut ko mainīt? Dažkārt cilvēkam pietrūkst plašāka situācijas redzējuma, lai kaut ko mainītu.

4. Nav resursu.
Lai mašīna brauktu, ir nepieciešama degviela. Ar cilvēku ir līdzīgi. Viņam vajadzīgs ir kaut kas, kas viņu uzturētu, palīdzētu viņam kaut ko darīt. Dažkārt tas ir citu cilvēku viedoklis, kas apstiprina viņa taisnību. Noteikts daudzums šo viedokļu. Vai arī viņam ir vajadzīga atelpa, lai sakopotu un atjaunotu spēkus.

5. Gaida, ka situācija atrisināsies pati no sevis.
Dažkārt cilvēkam vajag, lai situācija atrisinātos pati no sevis, bez viņa aktīvas līdzdalības. Piemēram, lai mīļotais cilvēks pārstātu uzvesties negodīgi. Un kamēr vien cilvēkam ir ticība partnerim, tam, ka tas labosies, viņš pats neko nedarīs. Pretējā gadījumā, tas varētu nozīmēt, ka ir zudusi viņa ticība un cerības. Kamēr situācija nemainās, vēl joprojām paliek ticamība tam, ka viņš/viņa atgriezīsies, ka viss būs pa vecam u.t.t.

6. Grib, lai viss mainās, bet nav gatavs pats tā labā kaut ko darīt. 
Tā var būt infantilas personības, kas izaugusi siltumnīcas apstākļos, situācija, kad viņa pūles un centieni tika apslāpēti, sakot: “tu pats/pati to nespēsi”. Gadās, ka cilvēki savās ģimenēs gadiem ilgi spēlē spēles tikai tāpēc, lai pirmajiem nebūtu jasper pirmais solis, jo tas varētu nozīmēt, ka tad partnerim būtu iespēja kaut ko pārmest

7. Saprot, ka tas ir slikti, taču nezin, ka tas ir nedabiski un to var mainīt.
Tam piemēŗs ir cilvēki, kuri dzīvo vardarbības apstākļos. Nereti viņi saprot, ka tā ir vardarbība vai, ka tas ir netaisnīgi. Ja vecāku ģimenē viens otru nemitīgi mocīja, tad tas var šķist netaisnīgi, sāpīgi, un tomēr to var uzskatīt par normu.

8. Cilvēks tāpat zin, kas vinam jādara.
Un tas nav jautājums par to, kā viņam rīkoties. Viņam vienkārši gribās izrunāties, būt sadzirdētam. Lai viņu nemācītu dzīvot, bet vienkārši paskatītos acīs, paņemtu aiz rokas, apskautu, vienkārši pasēdētu blakus un uzklausītu, pateiktu, ka saprot viņu.

Nav mūsu darīšana, kas ir cilvēks, ja viņš kādu iemeslu dēļ izvēlās savas nelaimes lielisku perspektīvu vietā. Mūsu, kā potenciālo glābēju darīšana, nelīst tur, kur mūs nelūdz. Bet, ja mēs paši esam stāstītāji un sūdzībnieki, tad jārunā skaidra valoda: ko mēs vēlamies no citiem cilvēkiem.
Piemēram, pateikt: “es vēlos, lai tu mani vienkārši uzklausītu”, vai arī “pažēlo mani”, vai arī “man vajadzīga palīdzība”.
Saprast, vai šobrīd cilvēks žēlojas, vai lūdz mūsu palīdzību, var, uzdodot pareizos jautājumus. Piemēram: “vai tev vajadzīga palīdzība, vai arī tu vēlies vienkārši izrunāties?”
Ir svarīga arī atpakaļsaite. Var kaut ko piedāvāt un paskatīties uz viņa reakciju. Ja cilvēks nereaģē, turpinot stāstīt par savām nelaimēm, vai arī runā kaut ko nesakarīgu, vai arī spēlē spēli “jā, bet”, tas nozīmē, ka palīdzība viņam nav vajadzīga. Vai arī ir vajadzīga, taču tikai tad, kad viņš atradīsies nākamajā stadijā – gatavībā sākt kaut ko uzsākt darīt.

Tāpat arī ir svarīgi pārbaudīt, vai cilvēks ir gatavs kaut ko darīt pats, no kaut kā atteikties. Ja cilvēks nav gatavs kaut ko darīt, lai situāciju mainītu, tad tā ir tieši tā situācija, kuru atrisinot, tev neviens galvu neglaudīs. Ja cilvēks nav gatavs pats kaut ko darīt, tātad viņš nenes atbildību par savu izvēli. Tātad ir liela iespēja, ka arī par palīdzību viņš nepateiks paldies, un, iespējams, ka pat novels vainu uz savu glābēju, ja kaut kas noies greizi. Labākā gadījumā, cilvēks vienkārši nenovērtēs to, ko tu viņa labā esi darījis.
Autors: Jeļena Sultanova
Avots: https://www.aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Ir labāk līdzPRIECĀTIES

lidzjutiba

Viss, ko tu izstaro, veido tavu realitāti. Gribi tu to, vai negribi. Un vārdi, ko tu lieto, nav izņēmums. Vārdi ir veids, kā izpaust savas domas. Taču vārdi pilnībā nevar atspoguļot mūsu domu daudzpusību un dažkārt pat vienkāršo jēgu. Un tā rezultātā šī izkropļotā jēga sāk ietekmēt mūsu pašu domas.

Ne tikai tavas domas ietekmē tavus vārdus, bet arī tevis izteiktie vārdi ietekmē tavas domas.

Pamēģini nelietot nevajadzīgus zemas frekvences vārdus un pavēro, kā mainīsies tava dzīve.
1. «Parāds». Tu nevienam neko neesi paradā un tev neviens neko nav paradā. Ļoti bieži ar vārdu “parāds” aizstāj patiesas jūtas. Mīli tāpēc, ka tu mīli un ne tāpēc, ka tev jāmīl. Dari kaut ko tāpēc, ka tu esi tā nolēmis un vēlies to darīt, nevis tāpēc, ka tev jādara (krievu valodā tas skan labāk – потому что Вы «должны»). Jo biežāk tu lieto šo vārdu, jo vairāk sevi ierobežo un atņem sev enerģiju.
Protams, nav jau viegli tā uzreiz atteikties no vārdiem, ko visu mūžu esam lietojuši, taču pakāpeniski trenējoties tas ir iespējams. Pamēģini šo vārdu aizstāt ar citiem vārdiem.

2. «Vaina», «vainīgs». Neviens ne pie kā nav vainīgs, arī tu. Pārstāj vainot sevi un citus. Kļūdu un grēku nav, ir tikai pieredze.

3. «Žēlot”, “žēlums», «nožēla». Ieklausies šajos vārdos, kā tie skan – tie to vien dara, kā žēlo. Kad tu žēlo pats sevi, tu jūties kā upuris un daudz netrūkst, lai tāds arī kļūtu. Kad tu žēlo citus, tu mudini viņus justies vēl lielākiem upuriem, kā viņi jau ir. Daudziem žēlošana ir veids, kā izjust savu pārākumu par citiem. Žēlot var vabolīti, bet dzīviem cilvēkiem vajag JUST LĪDZI. Kad tu kaut ko nožēlo, tad, pirmkārt, palaid garām momentu “šeit un tagad”, un, otrkārt, padari nevērtīgu savu pieredzi.

4. «Upuris», «upurēt». Par upuriem, iespējams, visiem viss tāpat ir skaidrs. Taču otrais vārds tiek lietots daudz biežāk. “Es upurēju”, “upurēšana”. Pārstāj upurēt! Upuris ne pie kā laba nenoved. Ja tu kaut ko atdod (tai nav obligāti jābūt kādai materiālai lietai), ar sajūtu, ka atņem to sev, ar upura sajūtu vai ar sajūtu “kāds gan es esmu varonis”, tu atkal izplati zemas vibrācijas, kas ietekmē gan tevi, gan to, kurš šo tavu “dāvanu” pieņem.

Kāpēc gan upurēt, ja var uzdāvināt?

5. «Līdzcietība». Šķiet, kas gan tur slikts šajā vārdā. Taču paskaties, kad tu līdziCIET, tu pats attopies otra cilvēka ciešanu tīklos – tā tu otram cilvēkam nepalīdzi, vien palielini ciešanas.

“Līdzi just” un “līdzi ciest” ir divi dažādi vārdi ar divām dažādām nozīmēm. Vēl labāk, ja spēj līdziPRIECĀTIES!

6. «Censties». Vārds, kurš palīdz novelt no sevis atbildību par savu dzīvi. Necenties – dari un tev sanāks!

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mammu, stop!

mammu stop

Mēs bieži sastopam cilvēkus, kuri ir maigi, jūtīgi, dzīvo pēc labākās sirdsapziņas, nevienam nedara neko sliktu, bet nezin kāpēc viņiem dzīvē laimes nav. Un gadās, ka savā dzīvē viņi sastop Tirānu, kas viņus izmanto saviem mērķiem un salauž to dzīves. Kāds tam iemesls? Atbilde ir šajā gudrajā pasakā.

Kāda sieviete atnāca pie Dieva, lai uzdotu tikai vienu jautājumu:

— Dievs, kāpēc es cenšos dzīvot pēc labākās sirdsapziņas, ievērojot likumus, nevienam pāri nedaru, ar visiem esmu maiga un iejūtīga, daudz strādāju, bet laimes man nav?

— Un kā tu pati domā? Kāpēc tā ir? – jautāja Dievs.

— Es domāju, ka tas ir dēļ mammas. Man viņa bija ļoti stingra. Viņa nekad mani nemīļoja, neslavēja, neatbalstīja, tikai kritizēja, apvainoja un bāra. Es nekad nevarēju viņai uzticēties, jo viņa manus bērna noslēpumus izstāstīja citiem, komentējot tos ironiskā tonī. Viņa mani vēlējās ielikt stingros rāmjos, man grūti bija pat elpot. Viņa ierobežoja manu brīvību un neļāva paust savu gribu. Viņa uzspieda man savus noteikumus un ļoti daudz ko aizliedza. Man pat bija aizliegts raudāt.

— Vai tu centies kaut ko darīt, lai tā vairs neatkartotos? – ieinteresēts jautāja Dievs.

— Es centos, ļoti centos, bet tagad domāju, ka tas viss bija velti, — sieviete skumji atbildēja. – Es visu laiku centos mammai pierādīt, ka es ļoti daudz ko varu un protu. Es labi mācījos, strādāju pēc labākās sirdsapziņas, es pieliku visas pūles, lai būtu laba meitene, lai mamma mani novērtētu un pateiktu:«Nu, lūk, tagad tu esi laba, un es ar tevi lepojos».

— Tu savu mērķi sasniedzi?

— Nē. Ir pagājuši daudzi gadi, bet nekas nav mainījies. Viņa vēl joprojām nav ar mani apmierināta un visu laiku cenšas mani aizķert, pazemot un sarūgtināt. Viņa vēl joprojām ir tāda pati, kāda bija. Un viņas rīcība un vārdi mani joprojām aizvaino, un man vēl joprojām ir tikpat sāpīgi.

— Tas nozīmē, ka tu pati vēl joprojām esi tāda, kāda biji, — paskaidroja Dievs. – Kāda biji, tāda arī esi – Upuris. Bet, ja tu esi Upuris, noteikti ir jāparādās Tirānam. Tavā dzīvē šo lomu spēlē tava mamma.

— Bet es taču tik sen vairs neesmu bērns! Es esmu izaugusi! – iebilda sieviete, jo, acīmredzot, sajutās aizskarta. – Kāpēc manā dzīvē Tirānu ir kļuvis vēl vairāk? Mani tiranizē visi, kam vien nav slinkums, mamma, priekšnieki, pat kolēģi!

— Tāpēc, ka tu vēl joprojām neuzņemies atbildību, meklē vainīgos, apvainojies uz mammu un arī uz mani par to, ka esam padarījuši tevi vāju. Mums nav nekas pret – kļūsti stipra!

— Es jau esmu cita, esmu nodzīvojusi pusi mūža, piedzemdējusi un izaudzinājusi bērnus, sasniegusi noteiktus sasniegumus karjerā!

— Nekas nav mainījies! Un visiem taviem sasniegumiem nav nekādas vertības, jo tie tika sasniegti ne ar tiem tīrākajiem nolūkiem.

— Bet kādiem tad? – sieviete bija sašutusi.

— Tikai dēļ lepnības. Mamma taču tevi pazemoja – bet tu vēlējies pacelties pāri viņai. Mamma tevi kritizēja – bet tu vēlējies viņai pierādīt, ka neesi tāda. Tu nejūties laimīga tāpēc, ka tavs galamērķis bija jau iepriekš nesasniedzams. Tu nevēlējies mainīties pati, tu vēlējies, lai mainās mamma.

— Jā, tev taisnība, — padomājusi, noteica sieviete. – Droši vien tā arī ir. Taču es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc viņa pret mani tā izturējās Ko es viņai izdarīju?

— Neko! Tur jau tā lieta, ka tu viņai neko neizdarīji. Droši vien viņa no tevis gaidīja kaut ko īpašu?

— Ko tad?

— Mēs varam pajautāt viņas Dvēselei! – piedāvāja Dievs un nokniukšķināja pirkstus, un.tajā pat brīdī viņam blakus parādījās mātes tēls, gandrīz kā dzīvs, tikai puscaurspīdīgs. Dievs vērsās pie viņas.

— Sveicināta, Dvesele. Pie manis atnākusi tava meita. Viņa jautā: kāpēc tu viņu audzināji tieši tā, kā audzināji? Ko tu velējies viņai dot?

— Es vēlējos dot viņai spēku. Viņa auga tāda vāja, tāda nepiemērota dzīvei, absolūti neprata pastāvet par sevi. Attiecībās ar mani viņai bija jāiemācās aizsargāt savas robežas, savu personīgo dzīves telpu.  Viņai bija jānorūdās un jāatļauj šad tad sev būt stingrai, asai, kad tas vajadzīgs, jāiemācās pateikt “nē” un stingri aizstāvēt savas intereses. Es vēl joprojām neredzu rezultātus, bet tomēr es centīšos vēl un vēl. Tas ir tas, ko vēlos dot savai meitai, lai tā tālāk nodotu to savai, bet tā – savai. lai mūsu dzimtā vairs nekad nebūtu Upuru.

— Vai tu nebaidies, ka tava meita varētu sākt tevi nīst?

— To es arī cenšos panākt. Tāpēc, ka atļaujot sev nīst, viņa iemācītos mīlēt. Pagaidām vina prot tikai žēlot – sevi un citus, tādus pašus vājus, ka viņa pati un uz to aiziet visi viņas dzīvības spēki. Viņa pat neļauj sev žēloties, uzkrājot savas neizraudātas asaras, un no tā kļūst vēl vājāka. Ko gan viņa varēs nodot mantojumā savām meitām?

— Ko tu gaidi no viņas?

— Gaidu, kad viņa man skaidri pateiks: “Mammu, stop!” Kad kļūs pieaugusi. Kad Tirāni no viņas atkāpsies, jo viņa cienīs savas robežas. Kad es beidzot varēšu atpūsties un vienkārši pabūt par mammu. Vienkārši mammu…

Avots: http://www.violife.ru
Tulkoja: Ginta FS