Pārstāj žēloties

piedošana555

Tu daudz žēlojies?

Ja tā ir, es uzstājīgi aicinu tevi pārstāt to darīt tūlīt pat.

Žēlošanās ir absolūti bezjedzīga nodarbe. Ja no tā būt kaut kāda jēga, es pirmais būtu tas, kurš ieteiktu turpināt to darīt. Taču tā tas nav. Vairumam cilvēku, kuriem tu žēlojies, uz tavām žēlabām, visticamākais, ir nospļauties, bet daži, iespējams, priecājas, ka tev ir slikti. Tas paceļ viņus pašus savās acīs un padara pat priecīgus, jo tas nozīmē, ka ir kāds, kam ir sliktāk kā viņam.

Žēlabas un ar tām roku rokā staigājošā sevis žēlošana un upura sajūta nebūt nav pievilcīgas. Tāpēc labāk tā vietā, lai žēlotos par kādu vai kaut ko, pajautā sev: kā es varu uzlabot situāciju?

Neesi apmierināts ar savu svaru? Sāc staigāt vai vingrot vismaz pusstundu dienā un piedomā pie tā, ko tu ēd.
Nav laika sekot saviem sapņiem? Piecelies stundu agrāk un veic kādu rīta rituālu.
Neesi apmierināts ar savu dzīvi? Pārstāj vainot savus vecākus, priekšnieku, valdību vai ekonomiku un sāc pats pilnībā uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Atmet šo kaitīgo ieradumu žēloties un vainot ārējos apstākļus tajā, ka tava dzīve nekļūst labāka, un sāc dzīvot to dzīvi, kuru tu vēlies. Sāc beidzot piepildīt savus sapņus. Tas nav vienkārši, taču ir izdarāms. Pārtrauc žēloties par apstākļiem un sāc pats tos radīt. Daudzi jau pirms tevis to ir izdarījuši, tātad arī tu varēsi!

Autors: Marks Reklajs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Apzinātības līmeņi

apzinatiba

1)UPURIS
Reakcija uz problēmu: atrast vainīgo, apvainot to.
Pakļauti slimībām, neveiksmēm, tos aktīvi iesūc negatīvo emociju egregorālās struktūras.

2) CĪNĪTĀJS
Reakcija uz problēmu: atrast vainīgo, apvainot to un aktīvi ar to cīnīties, pierādot savu taisnību.
Pakļauti slimībām, konfliktiem, nelaimes gadījumiem un ir īpaši gards kumosiņš struktūrām, kas barojas no negatīvām emocionālajām reakcijām.

3) MEKLĒTĀJS
Reakcija uz problēmu: meklēt atbildes, vēlme izprast, kāpēc tā ir noticis.
Mazāk pakļauti slimībām, cenšas atrast veidus, kā labot situāciju. Ļoti bieži tos provocē egregorālās parazitējošās struktūras. Ja viņi tām ļaujas, tad atkal atgriežas Upuru un Cīnītāju lomās.

4) SPĒLĒTĀJS
Reakcija uz problēmu: ātra lēmuma pieņemšana atrisināt situāciju, netērē enerģiju iemeslu meklēšanai.
Praktiski nemaz neslimo, veiksmīgi, priecīgi, ar egregoriem sadarbojas vai arī tiem ir savi veidi kā aizsargāt sevi. Dažkārt gadās, ka pavedas uz provokācijām, taču tas notiek reti, tad var uz mirkli atgriezties Upuru un Cīnītāju lomā. Bet tikai uz īsu brīdi.

5) RADĪTĀJI
Reakcija uz problēmu: interesanti. Pavērošu un ātri atrisināšu, bet varbūt, kamēr vēroju, situācija pati atrisināsies.
Veseli un laimīgi. Dažkārt mēdz “nolaisties” līdz Spēlētājam un zemāk, bet tikai piedzīvojuma dēļ, vai arī tad, ja tos ļoti izmeklētā veidā kāds izprovocējis.

6) AVOTI
Viņiem problēmu nav. Pilnīga harmonija. Šeit, uz Zemes to nav.
Kur esi Tu?

Avots: vk.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sākumā uzvelc masku sev un tikai pēc tam – bērnam

masku bernam

«Ko nozīmē, būt pieaugušam»? — aizvakar man jautāja paziņa, — Manuprāt tas viss ir mīts. Tavas tā saucamās pieaugšanas mēru nosaka tas atbildības maiss, kuru tu velc aiz sevis….».

Ja piesietos vārdiem, es noteikti teiktu, ka tu esi pieaudzis nevis tad, kad tev maiss ir smags, bet tad, kad zini, uz kurieni un kāpēc tu to velc. Kaut vai aptuveni. Taču tas skan pārāk sarežģīti.

Man šķiet, ka pieaugšanas formula ir nedaudz vienkāršāka.

Tā pazīstama ir stjuartēm un visiem ceļotājiem, tā ir tā pati zināmā “sākumā uzvelciet masku sev un tikai pēc tam bērnam”. Apjomīgi, vienkārši, tieši tā, kā man patīk.

Pirmkārt šajā formulā bērna vietā var ielikt jebko citu. Ne tikai savu bērnu, bet arī darbu, vecākus-pensionārus, ģimeni plašākajā tās nozīmē, vīru, vai sievu, bet biežāk vīru.
Tad, lūk, pieaudzis cilvēks vienmēr sākumā parūpēsies par sevi, lai nesanāk tā, ka pēkšņi viņš ir bez samaņas, bez naudas, bez spēka, depresijā un visi parējie, par kuriem viņš atbild arī ir pilnīgā p…
Un šī “pirmkārt” dēļ ļoti viegli var izdarīt secinājumu par “otrkārt”: pieaudzis cilvēks aptuveni zin, no kā viņam kļūst labāk, bet no kā – sliktāk, un viņam noteikti ir pārītis drošu veidu, kā parūpēties par sevi. Pašam. Lūk, ar šīm pašām rokām.

Nepieaugušam cilvēkam nākas ļoti daudz un ilgi un rūgti apvainoties uz tiem, kuriem “bija jāpalīdz”, vai kuri “varēja” palīdzēt, varēja uzminēt utt, bet nesagribēja. Ja turpinām analoģiju ar lidmašīnu, tad nepieaudzis cilvēks pilnīgi noteikti apvainos lidmašīnas pilotus, dusmosies uz sevi, laika apstākļiem, , turbulenci, un tās visas ir saprotamas sajūtas, vēl jo vairāk, ka iemeslu apvainot vienmēr pietiek, bet maska, maska nav uzvilkta.

Treškārt, ir svarīgas abas daļas un secība: un”sākumā masku uzvelc sev”, un “tikai pēc tam bērnam”.

Daži no mums gluži priecīgi pieķeras pirmajai daļai, redzot tajā atbrīvošanos no visiem “vajag” un  sajūsmā spiedzošā “‘gribu”. Bet daži izlaiž pirmo un dzird tikai otro, un redz sevī tikai līdzekli bērna glābšanai. Nosacītā, protams, bērna.

Pirmos var saprast. Patiešām var saprast, ja cilvēks jau no bērnības ir stiepis maisu ar visādām nejaucībām (“nav vārda gribu, ir vārds vajag”, “tev jāvar”, “”nedari kaunu mātei” utt un daudz citu smalku un asu priekšmetu), kuru paņēmis ne labprātīgi, tad neko citu, izņemot dusmas un naidu viņš pret šo maisu nejutīs. Un centīsies no tā atbrīvoties pēc iespējas ātrāk. Un šādi cīnoties, var paiet visa dzīve.

Otros arī var saprast, tos, kuri pārlec pirmajai daļai, purpinot “ko tad nu es”, “man viss ir labi”. Jā, esmu zils, smoku, kāju pievelku. Toties man visi bērni maskās, es atdevu visu, kas man bija, ģimenei, darbam, neko sev neatstāju, kaut izgrieziet visas kabatas.

Linoram Goralikam ir tāds Zaķis PC ar plakātu «Я спас мир и изнемог» (es izglābu pasauli un pārpūlējos). Zaķis vienmēr ir pārmocījies, jūtas varonis, bet pēc tam “bāc!” – izrādās, ka maskas nav vajadzīgas un lidmašīna lidoja uz nepareizo pusi. Vienu vārdu sakot visa haotiskā zaķa mētāšanas ne tikai nevienu neizglāba, bet pat nodarīja kaitējumu Visiem.

Labākajā gadījumā (bet varbūt sliktākajā) cilvēks ar gadiem to saprot un ir ļoti sarūgtināts. Bet sliktākajā (bet varbūt gluži otrādi – labākajā) tā arī dzīvo savā bildītē ar savu plakātu kaklā.
Neviens pa īstam pieaudzis cilvēks neupurēs savu dzīvību.

Tāpēc, ka tas ir bezatbildīgi
Upurēt ir viegli no bērna pozīcijām, tāpēc, ka bērns, pirmkārt, vēl nezin paša dzīvības vērtību, otrkārt – nesaprot kādas būs sekas, un treškārt cer, ka tādā veidā kādu “izglābs”.

Un, lūk, droši vien mēs visu dzīvi kaut kā lēnām kustamies šīs pieaugšanas virzienā. Dažkārt izgāžamies, taču dzīve jau parasti dod vairāk kā vienu mēģinājuma iespēju.”

 

Zaķis PC

Anastasija Rubcova
Pateicoeties Обнять слона
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Mammai patīk tīri logi

tiri logi

Mamma mīlēja tīrus logus un izmazgātus aizkarus. Es viņu saprotu: caurspīdīgs logs nozīmē ilūziju, ka esi vienots ar dabu, it kā loga vispār nebūtu. It kā tā papele būtu pavisam tuvu blakus – vien roka jāpastiepj. Bet, ja logs ir netīrs, tad tas ir atgādinājums par to, ka esi atrauts no apkārtējās pasaules, kurā brauc mašīnas, dūmo fabriku skursteņi un notiek celtniecība.

Kā nenokļūt manipulāciju tīklos pēc paša gribas
Mamma mīlēja tīrus logus, bet viņai ļoti nepatika tos mazgāt. Kamēr mēs dzīvojām kopā, tos mazgāju es. Katru nedēļu. Ziemā – tikai no iekšpuses, bet pārējās sezonas – gan no iekšpuses gan ārpuses.
Mamma lūdza, bet, ja es neizpildīju viņas lūgumu, viņa apvainojās, raudāja un dzēra valokordīnu.

Mammas valokordīns ir lielisks motivators. Es mazgāju tos logus, kaut gan man drausmīgi nepatīk uzkopšanas darbi, taču vēl vairāk es neieredzu valokordīna smaku.

Pelnrušķīte Oļuška
Logu mazgāšana mani tā bija nogurdinājusi, ka es burtiski “aizskrēju pie vīra”. Apprecējos ar to, kurš nav ķerts uz tīrību, un kam nospļauties uz netīriem logiem. Kontrastā ar mammas tīrajiem logiem tas izrādījās ļoti seksīgi. Es pārvācos dzīvot pie vīra. Mamma kļuva kaprīza, pieprasīja mani atpakaļ, gaidīja, kad būšu izspēlējusies savā sievas lomā. Es pie viņas braucu arvien retāk, jo katrs brauciens nozīmēja tīrīšanu. Bet, ja es biju piekususi, tad arī tīrīšana notika tikai ar valokordīna palīdzību.

Pēc tam man piedzima dēls, un man absolūti vienaldzīgi kļuva netīri logi.

Mamma ieraduma pēc uz mani apvainojās un es, kā jau ierasts, taisnojos. Klasiska līdzatkarība, no manas puses apzināta.

— Mammu, es nevaru braukt divas stundas no citas pilsētas, lai nomazgātu tev logus. Man ir ģimene, maziņš bēŗns, ļoti daudz darba. Es apmaksāšu tev tīrīšanas pakalpojumus – ir tādas kompānijas, kas to dara un šis cilvēks tev nomazgās logus.
— Svešs cilvēks??? — mamma šausminājās.
— Jā. Atnāks, nomazgās un aizies. Viņiem tāds darbs.
— Atnāks svešs cilvēks un jautās: «Vai tad jūs esat vientuļa?» Es teikšu: «Nē, man ir meita». Cilvēks jautās: «Un kāpēc gan meita nevar nomazgāt jūsu logus?» Un es no kauna nomiršu.
— Nemirsti. Paskaidro viņam, ka tu vēlies, lai meita tavus logus mazgā katru nedēļu. Bet tava meita dzīvo citā pilsētā un viņai uz rokām ir zīdainis.
— Tas viss ir briesmīgi. Sveši ļaudis mazgā man logus, it kā es pati nevarētu.
— Nu, bet tu jau nevari!
— Es piedzemdēju kādu, kurš var.
— Viņš arī nevar.
— Viņš negrib! Un tas ir drausmīgs kauns.
— Mammu, es savas mājās logus neesmu mazgājusi jau divas sezonas, pat – trīs. Man nav kad to darīt.
— Un tev nav kauns?
— Nē! Man bija citi, daudz svarīgaki darbi.
— Logi ir saimnieces dvēsele. Tīri logi un garšīgs borščs. Ja tev ir netīri logi…
— Es esmu slikta saimniece un mani tas apmierina.
— Es vienkārši nesaprotu, kurā tu esi “atsitusies”…. Es no kauna būtu nomirusi…

Es psihoju. Nometu telefona klausuli.
Nervu sistēmas graušana un manipulācijas ir iebūvētās funkcijas manas mammas bāzes komplektācijā.
Viņa mīlēja, lai viss būtu tā, kā viņa grib un tad, kad viņai tas ir izdevīgi.
Un bija sajūta, ka viņai nebija vajadzīgi tīri logi, bet bija vajadzīgi tieši manis mazgātie logi.

Reiz viņa palūdza man aizvest viņu ar stādiem uz vasarnīcu. Otrdien. Es otrdien nevarēju, varēju ceturtdien.

— Mammu, ceturtdien, labi?
— Ceturtdien es jau braukšu atpakaļ. Man vajag otrdien.
— Es atradīšu šoferi, samaksāšu viņam un vinš tevi aizvedīs.
— Svešs cilvēks? Ko teiks kaimiņi!!!?? Jautās: kur tad tava meita, vai tu viņai esi vienaldzīga? Kāds kauns!

Es sapratu: mammai nevajadzēja uz vasarnīcu, viņai vajadzēja, lai uz vasarnīcu viņu aizvedu es.
Es biju nikna. Es pretojos. Ārdījos. Raudāju. Paskaidroju. Nometu klausuli. Zvanīju atkal. Viņa taču ir mana mamma…

Pagāja daudzi gadi, iekams es sapratu, ka mammas “paštaisnums” patiesībā ir neapzināta vēlme būt blakus, kompensēt to faktu, ka visas manas 30 gadu dzīves laikā, kopā mēs bijām dzīvojušas vien 5 gadus. Mamma mani neuzaudzināja, viņai nebija laika, bet tagad – ir, un viņa cenšas mani ievilināt pie sevis, bet tagad laika nav man. Un vispār, interesanta un noderīga lieta ir savlaicīgums – tas ir tad, kad diviem cilvēkiem sakrīt laiks un intereses, un to nevar atlikt uz vēlāku laiku.

Nevar izvēlēties jebkuru izdevīgu laiku, lai paauklētu meitu, vajag viņu auklēt tad, kad viņa ir maziņa. Kamēr mamma tam meklēja laiku, es jau biju izaugusi un tagad man nav vajadzīga mamma, kura mani auklē, mātes mīlestību biju iemācījusies iegūt no citiem avotiem.

Taču mūsu mammu paaudzei nav raksturīgi reflektēt un atzīt savas kļūdas. Mamma gribēja man uz rokām, gribēja būt blakus, pievērst sev uzmanību, bet nezināja citu komunikācijas valodu, izņemot ultimātu.

Kad es apzinājos šo faktu, man kļuva vieglāk. Es vairs nedusmojos: es lasīju starp rindām. Mamma uzdeva man uzdevumus tikai ar vienu mērķi: redzēt mani. Es, savukārt, piedāvāju sevi aizstat ar apmaksātiem uzkopējiem un šoferiem…

Priekš kam viņai sveši ļaudis dzīvē? Viņai vajag meitu…
Es sāku braukt pie viņas ciemos biežāk. Ņēmu līdzi dēlu un braucu uz vairakām dienām, dažkārt uz veselu nedēļu.

Mamma to traktēja savādāk: viņa bija nolēmusi, ka es mūku no vīra, un mums viss ir slikti, un šie braucieni ir šķiršanās priekšvēstneši.

— Jūs šķiraties?
— Mam, kas par niekiem, mums viss ir labi!
— Nu, negribi, nesaki.

Mūsu mammu paaudzei vienmēr ir taisnība, viņas nekad nekļūdas. Nu, protams.

Dzīve ir brīnumains bumerangs. Tā pati visu sakārto un nodrošina taisnīgumu. Es izaugu mammas uzmanības deficīta apstākļos, un pēc tam mamma dzīvoja neapzinātā manis deficītā. Dzīve uzjautrinājās un diriģēja situāciju.

Pēc tam mamma ļoti stipri saslima. Es sākumā nesapratu, ka viss ir tik nopietni, domāju, ka kārtējā manipulācija. Kurš gan nezin, ka manipulācijas ar veselības stāvokli ir pašas efektīvākās. Tās garantē, ka es jebkurā diennakts laikā visu pametīšu un skriešu glābt. Bet patiesībā izrādīsies, ka neviens nav jāglābj. Ne, drīzāk jāglābj nevis no uzlēkuša asinsspiediena, bet no nemīlestības lēkmes.

Reiz, kad biju stāvoklī, es naktī braucu pie viņas, jo viņa zvanīja, ka palicis slikti, raudāja klausulē. Es ātri saģērbos, salamājos ar vīru, kurš mēģināja mani nelaist, un vairākas reizes pārsniedzot ātrumu traucos naktī divas stundas ceļā pie mammas, lai pārliecinātos, ka…. mamma saldi guļ.

Taču šoreiz viss bija nopietni. Mamma bija kļuvusi nevarīga, nespēja staigāt bez pieturēšanas, sākumā paprasīja staiguli, pēc tam apsēdās invalīdu ratos. Pēc tam vispār palika uz gultas. Sapratu, ka viņai ir vajadzīga kopšana. Meklēju kopēju ar medicīnisko izglītību. Izradījas, ka tas ir ļoti dārgs pakalpojums. Un, jo smagāks pacients, jo dāgāks pakalpojums (viņš taču ir jācilā, jāapmazgā utt).

Vidējā tāda pakalpojuma cena, ņemot vērā mammas svaru, bija 65 000 rubļi mēnesī. Un tā tikai samaksa par darbu. Bet vēl jau medikamenti, pamperi, ēdiens…. Kopā sanāk ap 100 000. Taču pati lielākā problēma, kuru es nebiju paredzējusi, nebija nauda. Bet gan tas, ka viņu apkalpos svešs cilvēks!!!! Ne es.

Es gara acīm redzēju mammas asaras, un viņas kroņa teicienu “es nomiršu no kauna”.

Kaimiņi jautās: “Vai tad tev meitas nav?”

Es nolēmu pārcelties pie mammas. Ar dēlu. Tas bija augusts. Septembrī puiku iekārtošu bērnudārzā. Un kopšu mammu.

Vīrs bija šokā. Es viņu līdzi nesaucu, jo sapratu, ka vinš nebrauks. Viņš jau no 14 gadu vecuma dzīvo viens, no 23 – kopā ar mani, viņš neprot un negrib dzīvot svešā teritorijā. Bet te, jābrauc uz svešu māju, kur paklāji, kristāli, manipulācijas…

— Mēs pie tevis brauksim brīvdienās, — es viņu mierināju. — Uzskati, ka mēs aizbraucam peļņā, pelnīt 100 000.

Vīrs uzskatīja šo lēmumu par pilnībā nepratīgu. Viņš bija gatavs paņemt vēl vienu darbu un atrast veidu kā  sievasmātei apmaksāt kopēju. Jā, un arī es būtu varējusi iet uz darbu, un dēlu iekārtot bernudārzā.
Taču es nezināju, kā lai vīram paskaidroju to, ka mammai nav vajadzīgs svešs cilvēks. Vīrs nezināja, kā paskaidrot man, ka es kārtējo reizi parakstos uz manipulāciju.

Mēs šķīrāmies absolūtā viens otra neizpratnē. Ģimene ir atbalsts. Atbalsts nozīmē atvērt lietussargu lietus laikā virs galavs tam, uz kuru esi ritīgi nikns. Tāpēc, ka, lai cik arī nikns tu būtu, tu viņu vienalga mīli, bet mīlestiba ir stirprāka par jebkuru aizvainojumu un nesapratni.

Es sēdēju lietū viena un nejutu, ka virs manis būtu kāds lietussargs. Man bjaj viens lietussargs un es to turēju virs mammas galvas, ne vīra, jo mammai tas bija vairāk vajadzīgs. Mamma ir slima. Un mamma man ir viena, citas nebūs.

Es izturēju pusgadu. Sešus mēnešus sadzīves elles. Objektīvi – es esmu ļoti slikta kopēja. Jo es neesmu kopēja.

Man nepietika ne iecietības, ne spējas pieņemt. Nepietika ne spēka neviebties, ja slikti ož, ne arī spējas noslēpt savas dusmas pašai uz sevi par to, ka izvēlos tādu dzīvi un neviens nesaprot manu izvēli, un arī es pati to nesaprotu.

Nē, es nodrošināju mammai kopšanu ar maksimālu atdevi, apmazgāju, mainīju, tīrīju…. Tas bija mokoši, bet nepieciešams.

Taču katru sekundi es jutos kā dzīvs cilvēks, kurš iekritis pienākumu slazdā.

Situāciju pasliktināja vēl tas, ka es savai kaprīzajai mammai biju kļuvusi par māti, bet sāpes viņu padarīja niknu, dzēlīgu un asu. Viņa pastāvīgi bija neapmierināta, viebās, grūda nost manas rokas, runāja sāpīgas lietas un dzīvoja absolūtā negatīvismā, vilkdama tajā mani sev līdz.

Un šīs netaisnības sajūtas dēļ, es pastāvīgi raudāju, jo pilno pieauguša cilvēka pamperi gribējās iznest klusa “paldies” pavadījumā, nevis dusmīgu aizvainojošu vārdu par manu čammīgumu pavadījumā.

Tikai vēlāk es sapratīšu, cik ļoti pazemojoša mammai bija viņas pašas nevarība, nekustīgums un cik briesmīgi nepanesama sajūta, ka esi nasta, slogs, kad vecums tev uzgāžas ar visu savu nežēlību.

Tas bija mans personīgāis stokholmas sindroms: mamma bija mani paņēmusi ķīlniekos, mocīja, darīja sāpes un, jo skaļāk viņa protestēja, jo vairāk žēluma man bija pret viņu un baiļu par tālāko.

To pusgadu es biju visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Es brīvdienās braucu mājas un bezspēkā kritu vīra rokās, cerot uz rehabilitāciju un mīļumu. Tās bija manas brīvdienas no bezcerības, bailēm, ka dzīve beidzas tik briesmīgi un mokoši. Bet vīrs nevēlējās dzirdēt manu žēlošanos un nevēlējās nevienu žēlot. Viņš vēlējās dzīvot savā ģimenē kopā ar savu sievu un dēlu. Tāpēc viņš bija dibinājis ģimeni un nesaprata, kāpēc viņam jātēlo vecpuisis. Un brīvdienās mēs nepaspējām uzbūvēt no jauna to, ko bijām nopostījuši darba dienās.

Vienu vārdu sakot, kādā ceturtdienā es beidzot biju nogurusi. Paskatījos tīrajā logā un sapratu: vēl nedaudz un es pa to izkāpšu. Es vienkārši vairs nevaru. Nevaru darīt to, ko daru absolūti neefektīvi, to, ko no manis gaida, to, kas skaitās pareizi, bet patiesībā moka visus.

Es iegāju mammas istabā kopā ar skaistu, jaunu mana vecuma sievieti un teicu: “Mammu, tā ir Natālija, tava jaunā kopēja”.

— Bet tu? — mamma iesaucās.
— Es — uz mājām, — es atbildēju.

Un mamma sāka raudāt. Un es raudāju.
Bet šīs asaras bija atšķirīgas.

Es atgriezos mājās. Devos uz darbu, lai pelnītu dzīvei kopā ar vīru. Sāku ārstēt klibojošo ģimeni.

Mamma… Mamma pēkšņi negaidīti ātri sāka atveseļoties. Pēc mēneša sēdās savos ratiņos, pēc tam sāka staigāt ar staiguli, pēc tam – bez staiguļa.
Vienkārši kopēja bija profesionāle, viņa spēja atšķirt kaprīzes no īstas vajadzības un pati uzstādīja noteikumus. Viņa nemazgāja logus, kad to vēlējās mamma, bet mazgāja tad, kad bija vajadzīgs.
Mamma saprata, ka viņas mājā saimnieko sveša sieviete ar īsiem matiem, kas neparakstās uz viņas manipulācijām un vienīgais veids, kā no tās atbrīvoties, ir izdarīt tā, lai šīs sievietes viņas dzīvoklī nebūtu. Un tāpēc ir jāatveseļojas.

Šis ir ļoti audzinošs stāsts un lieliska pieredze, vesela dārgumu lāde ar manām personīgajām atklāsmēm. Par to, ka daudzu manipulāciju tīklos cilvēki iekrīt paši pēc savas gribas un viņiem tas ir vajadzīgs, tāpēc, ka viņi savadāk nevar, vismaz pagaidām. Par to, ka dažus parādus nav pašam obligāti jāatdod. Par to, ka vērties tīros logos ir daudz interesantāk tad, kad ainavu aiz loga esi izvēlejies pats, nevis tad, kad tā ir apstākļu izvēlēta….

Un par to, kā pareizi mīlēt tos, kurus tu mīli, izlem tikai tu pats. Un tavi mīļie cilvēki ar tavu mīlestību var rīkoties tā, kā viņi to uzskata par vajadzīgu.
Bet tu….
Bet, tu pats! – pats! – nosaki, cik tīrs būs tavs logs un pats izvēlies logu, aiz kura būs tavi saullēkti un rieti….

Autors: Olga Saveļjeva
Avots: https://trendru.info
Tulkojums  Ginta Filia Solis

Tu taču esi pieaudzis cilvēks?

parmainas3

Zini, kāda ir visbiežāk konsultācijās dzirdētā frāze?
“Es tik ļoti vēlētos izmainīt savu dzīvi, taču nesanāk. Vairums pārmaiņu, kuras es veicu agri vai vēlu “izgāžas” vai arī nenoved pie gaidītajiem rezultātiem.”

Kas tad tik ļoti uzstājīgi traucē pārmaiņām ienākt tavā dzīvē?
Tagad būs drusciņ sāpīgi, bet…

Tas esi tu! Tu pats esi gan dzinējs, gan savu pārmaiņu bremze.
Pārmaiņas dzīvē nenotiek pašas no sevis, tās ir vai nu darbību vai…. bezdarbības rezultāts.

Diemžēl traucē ne tikai fiziska bezdarbība, bet arī psiholoģiskā. Nepietiekami spēcīga vēlme, kas cieši saistīta ar upura sindromu.

Upura sindroms (“Man nesanāk”, “Es neesmu spējīgs”) formējas jau bērnībā. Tā ir ļoti izdevīga manipulatīva pozīcija, pateicoties kurai mums ir iespēja saņemt visdažādākos bonusus: bērnībā tie ir vecāku mīlestības apstiprinājumi, vēlāk – līdzjūtība, citu cilvēku palīdzība un atbalsts. Taču ar laiku to cilvēku loks, kuri vēlas mūs pažēlot, samazinās, taču ieradums būt upurim paliek. Un ļoti bojā mūsu attiecības ar pasauli.

Upura pozīcija ir viena no mūsu “Es” maskām, tā “Es”, kuram nav vēlēšanās attīstīties.

Tu esi paēdis, izgulējies, drošībā…. Kāda vēl pašrealizācija?! Tā arī primāro vajadzību apmierināšana aizstāj tieksmi pēc attīstības.- pēc tā aspekta, kas mūs atšķir no roņiem – jūras un dīvāna. Izstrādājas moluska reflekss – pie pirmajām diskomforta sajūtām, paslēpties savā gliemežnīcā.

Upura sajūta ir gribas paralīze. Bet griba nav automātiski iebūvēta īpašība, tas ir muskulis, kuram nepieciešami regulāri ikdienas treniņi.

Tāpēc pirmais solis pretī pārmaiņām nav mērķu nospraušana uz 5 gadiem. Pirmais solis ir atbrīvošanās no upura sindroma! Taču ne ar agresijas palīdzību cīnīties pret sevi – tā nav perspektīva nodarbe. Ir jāpieņem lēmums izaudzināt sevī Iekšējo Uzvaretāju.

Otrais solis – pārstāj attaisnot savu bezdarbību – nav svarīgi ar ko tu to attaisno – pagātni, tagadni vai nākotni. uzņemies atbildību par savām darbībām un rezultātiem, paziņo, ka tu esi sava stāsta galvenais autors.

Ja tu ārpusē meklē iemeslus tam, kas ar tevi notiek, tad arī izeju tu meklēsi turpat. Taču, ja ārējie apstākļi pārvalda tavu dzīvi, tad tie arī lems, kāda tā būs.

Meklējot kaut ko ārpusē, tu nostiprini savu bezspēcības sajūtu.

Lai savā dzīvē ienestu pārmaiņas,  apzināti ir jāatveras pasaulei. Jāsaņem no pasaules atpakaļsaite, kas ne vienmēr ir patīkama – un pēc tam adekvāti jārīkojas, atbilstoši tai.

“Es pamēģināju, bet man nesanāk”, “Es to varēšu darīt tikai tad, kad būšu pārliecināta, ka man sanāks”, “Es gribētu to izdarīt, bet apstākļi ir salikušies tā, ka tas nav iespējams” – diemžēl, tā ir neadekvāta reakcija. Tie visi ir stoperi, kas vēl padziļina un pasliktina šo upura stāvokli.

Jau no bērnības vācot un kolekcionējot  visas savas neveiksmes, brūces un kļūdas, mēs pierodam ar pasauli mijiedarboties “šķērslis – neveiksme, slikti” formātā. Lai izietu no šīs upura pozīcijas, ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi un jānodibina ar pasauli kontakts “sķērslis – iespēja, izaugsme” formātā.

Tu, protams, vari padomāt, ka šāds formāts un pozīcija ir raksturīga tikai tiem cilvēkiem, kuri izauguši līderu ģimenēs vai arī ļoti attīstītu vecāku ģimenēs, piemēram – guru ģimenēs – arī tas ir stoperis. Cilvēki, kuri dzīvo pozīcijā “šķērslis – iespēja”, vienkārši reiz ir pieņēmuši lēmumu BŪT SAVAS DZĪVES AUTORIEM un seko šai pozīcijai, neskatoties ne uz ko. Tie ir cilvēki gan no bagātām gan nabadzīgām ģimenēm. Gan no patversmēm un Holokausta nometnēm (tur patiešām bija ko vainot), gan aristokrātu ģimenēm. Risks aplipināties ar upura vīrusu visiem ir vienlīdz spēcīgs, tāpat kā iespēja izārsteties no tā ar paša spēkiem.

Tava pagātne, lai kāda tā arī būtu, nenosaka tavu nākotni.

Parasti cilvēki pie sapratnes par to, ka kaut kas ir jāmaina nonāk tad, kad veselas dzīves jomas lēni (bet iespējams pavisam ātri) sabrūk acu priekšā: uz darbu iet negribas, attiecības ir pirmsšķiršanās stadijā, ir sajūta ka visa dzīve velti nodzīvota… Taču, iespējams, labāk negaidīt šādus kritiskus savas dzīves punktus? Esmu pārliecināta, ka labāk nevajag.

Pats grūtākais ir tas solis, kas mūs šķir no ierastā.

Tur, kur īpaši negribas iet – pilnīgi noteikti vajag iet. Tur, kur ir vissāpīgāk – tu esi vistuvāk brūces cēlonim un arī izdziedināšanai. Es saprotu, cik ļoti bailīgi ir atkal pieskarties savām brūcēm, taču atļauj man uzdot jautājumu: cik ilgi tu jau tās pārsien? Vai tas palīdz? Vai tas mazina sāpes? Un cik ilgi tu vēl to darīsi?

Vai nav vienkāršāk reizi par visām reizēm izvilkt ārpusē sāpju cēloni un atļaut tai beidzot sadzīt? Kaut gan, atzīšos, ne visi ir gatavi apstrādat savas brūces patstāvīgi.

Taču, diemžēl, ne es, ne arī kāds no maniem daudzajiem kolēģiem nevaram tavā vieta nodzīvot tavu dzīvi. Tas ir tavs personīgais uzdevums. Un tajā globālā mērogā ir paslēpta tava izvēles iespēja. Tur, kur šķiet, ka izejas vairs nav – izmanto savas tiesības izvēlēteis, ka blakus ir izeja. Izmanto to.Tā ir vienīgā iespēja nodzīvot skaistu, interesantu, bagātīgu Sava Personīgā Likteņa Autora dzīvi.

Autors: Jūlija Vicko
Avohttp://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Kā pareizi (ne)palīdzēt

glābsanas riņķis4.jpg

Es tev to nelūdzu… O, šī neērtā situācija, kad tu kaut ko dari cilvēka labā, bet viņš tev atbild: “Es tev to nelūdzu”. Vai arī, kad tu centies palīdzēt, bet, jo vairāk tu dari, jo ātrāk saruna (vai komunikācija vispār) izsīkst. Vai arī, kad tu palīdzi, palīdzi, bet vezums nekustas ne no vietas.

Tas aizvaino: jo tu taču tik ļoti iesaistījies, centies! Un tas izsit no sliedēm: sanāk, ka otram šī palīdzība vispār nav vajadzīga? Tu visu esi sapratis nepareizi? Vai arī tevi uzskata par muļķi? Viņš taču stāstīja, cik viņam ir slikti. Tu, kā jau draugs, atsaucies lūgumam pēc palīdzības. Kas vispār notiek?!
Taču fakts ir tāds, ka IR žēlošanās un IR lūgums pēc palīdzības. Žēlošanās nav lūgums. Cilvēks, aprakstot savas neveiksmes, var vienkārši žēloties, sūdzēties, nevēloties, ka kāds tajā kaut ko labotu. Tāpēc tad, kad tu pēkšņi sāc viņam dot padomus, ko darīt, viņš nesaprašanā var izvalbīt acis.
Cilvēks, kurš stāsta par savām problēmām, var negribēt neko mainīt savā situācijā, jo:

1. Tajā ir kādas viņam ļoti svarīgas lietas.
Tam, lai situācija paliktu tāda, kāda tā ir, var būt noteikts, un ne vienmēr acīmredzams iemesls.
Piemēram, no savas bērnības pieredzes cilvēks zin, ka var saņemt sociālos glāstus tad, kad viņam viss ir slikti. Pieņemsim, ka viņu žēloja un mīlēja tikai tad, kad viņš slimoja vai bija vēl kādi citi zaudējumi. Tad viņam nav vajadzīgs, lai viss būtu labi, jo tādā gadījumā viņš zaudēs tiesības uz apkārtējo uzmanību.
Viņam vajag, lai viss paliktu, kā ir (kaut gan tas nebūt nenozīmē, ka vinš necieš).
Vai arī klasiskais variants ar alkoholiķu ģimeņu iziršanu uzreiz pēc tam, kad  alkoholiķis atmet dzeršanu. Kā tikko situācija ir mainījusies, tas vairs nav vajadzīgs līdzatkarīgajam, jo tad viņš zaudētu savu “labā” statusu, salīdzinājumā ar “slikto” alkoholiķi.

2. Cilvēks nav gatavs kaut ko mainīt.
Tā notiek. Lai pieņemtu palīdzību, attiecīgi, lai izmainītu kaut ko, ir jānobriest. Un tas ne vienmēr notiek uzreiz. Dažkārt jāpaiet zināmam laikam, pirms cilvēks pats vēlēsies pielikt punktu, vai arī tikai komatu.

3. Nākotne izskatās vēl sliktāka kā tagadne.
Lai kaut ko mainītu, jābūt kaut kam, pēc kā tiekties. Priekšā jābūt kaut kam, kas vilina, kā dēļ cilvēks kaut ko mainīs. Ja priekšā nekas labs neradās, tad kamdēļ gan kaut ko mainīt? Dažkārt cilvēkam pietrūkst plašāka situācijas redzējuma, lai kaut ko mainītu.

4. Nav resursu.
Lai mašīna brauktu, ir nepieciešama degviela. Ar cilvēku ir līdzīgi. Viņam vajadzīgs ir kaut kas, kas viņu uzturētu, palīdzētu viņam kaut ko darīt. Dažkārt tas ir citu cilvēku viedoklis, kas apstiprina viņa taisnību. Noteikts daudzums šo viedokļu. Vai arī viņam ir vajadzīga atelpa, lai sakopotu un atjaunotu spēkus.

5. Gaida, ka situācija atrisināsies pati no sevis.
Dažkārt cilvēkam vajag, lai situācija atrisinātos pati no sevis, bez viņa aktīvas līdzdalības. Piemēram, lai mīļotais cilvēks pārstātu uzvesties negodīgi. Un kamēr vien cilvēkam ir ticība partnerim, tam, ka tas labosies, viņš pats neko nedarīs. Pretējā gadījumā, tas varētu nozīmēt, ka ir zudusi viņa ticība un cerības. Kamēr situācija nemainās, vēl joprojām paliek ticamība tam, ka viņš/viņa atgriezīsies, ka viss būs pa vecam u.t.t.

6. Grib, lai viss mainās, bet nav gatavs pats tā labā kaut ko darīt. 
Tā var būt infantilas personības, kas izaugusi siltumnīcas apstākļos, situācija, kad viņa pūles un centieni tika apslāpēti, sakot: “tu pats/pati to nespēsi”. Gadās, ka cilvēki savās ģimenēs gadiem ilgi spēlē spēles tikai tāpēc, lai pirmajiem nebūtu jasper pirmais solis, jo tas varētu nozīmēt, ka tad partnerim būtu iespēja kaut ko pārmest

7. Saprot, ka tas ir slikti, taču nezin, ka tas ir nedabiski un to var mainīt.
Tam piemēŗs ir cilvēki, kuri dzīvo vardarbības apstākļos. Nereti viņi saprot, ka tā ir vardarbība vai, ka tas ir netaisnīgi. Ja vecāku ģimenē viens otru nemitīgi mocīja, tad tas var šķist netaisnīgi, sāpīgi, un tomēr to var uzskatīt par normu.

8. Cilvēks tāpat zin, kas vinam jādara.
Un tas nav jautājums par to, kā viņam rīkoties. Viņam vienkārši gribās izrunāties, būt sadzirdētam. Lai viņu nemācītu dzīvot, bet vienkārši paskatītos acīs, paņemtu aiz rokas, apskautu, vienkārši pasēdētu blakus un uzklausītu, pateiktu, ka saprot viņu.

Nav mūsu darīšana, kas ir cilvēks, ja viņš kādu iemeslu dēļ izvēlās savas nelaimes lielisku perspektīvu vietā. Mūsu, kā potenciālo glābēju darīšana, nelīst tur, kur mūs nelūdz. Bet, ja mēs paši esam stāstītāji un sūdzībnieki, tad jārunā skaidra valoda: ko mēs vēlamies no citiem cilvēkiem.
Piemēram, pateikt: “es vēlos, lai tu mani vienkārši uzklausītu”, vai arī “pažēlo mani”, vai arī “man vajadzīga palīdzība”.
Saprast, vai šobrīd cilvēks žēlojas, vai lūdz mūsu palīdzību, var, uzdodot pareizos jautājumus. Piemēram: “vai tev vajadzīga palīdzība, vai arī tu vēlies vienkārši izrunāties?”
Ir svarīga arī atpakaļsaite. Var kaut ko piedāvāt un paskatīties uz viņa reakciju. Ja cilvēks nereaģē, turpinot stāstīt par savām nelaimēm, vai arī runā kaut ko nesakarīgu, vai arī spēlē spēli “jā, bet”, tas nozīmē, ka palīdzība viņam nav vajadzīga. Vai arī ir vajadzīga, taču tikai tad, kad viņš atradīsies nākamajā stadijā – gatavībā sākt kaut ko uzsākt darīt.

Tāpat arī ir svarīgi pārbaudīt, vai cilvēks ir gatavs kaut ko darīt pats, no kaut kā atteikties. Ja cilvēks nav gatavs kaut ko darīt, lai situāciju mainītu, tad tā ir tieši tā situācija, kuru atrisinot, tev neviens galvu neglaudīs. Ja cilvēks nav gatavs pats kaut ko darīt, tātad viņš nenes atbildību par savu izvēli. Tātad ir liela iespēja, ka arī par palīdzību viņš nepateiks paldies, un, iespējams, ka pat novels vainu uz savu glābēju, ja kaut kas noies greizi. Labākā gadījumā, cilvēks vienkārši nenovērtēs to, ko tu viņa labā esi darījis.
Autors: Jeļena Sultanova
Avots: https://www.aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Ir labāk līdzPRIECĀTIES

lidzjutiba

Viss, ko tu izstaro, veido tavu realitāti. Gribi tu to, vai negribi. Un vārdi, ko tu lieto, nav izņēmums. Vārdi ir veids, kā izpaust savas domas. Taču vārdi pilnībā nevar atspoguļot mūsu domu daudzpusību un dažkārt pat vienkāršo jēgu. Un tā rezultātā šī izkropļotā jēga sāk ietekmēt mūsu pašu domas.

Ne tikai tavas domas ietekmē tavus vārdus, bet arī tevis izteiktie vārdi ietekmē tavas domas.

Pamēģini nelietot nevajadzīgus zemas frekvences vārdus un pavēro, kā mainīsies tava dzīve.
1. «Parāds». Tu nevienam neko neesi paradā un tev neviens neko nav paradā. Ļoti bieži ar vārdu “parāds” aizstāj patiesas jūtas. Mīli tāpēc, ka tu mīli un ne tāpēc, ka tev jāmīl. Dari kaut ko tāpēc, ka tu esi tā nolēmis un vēlies to darīt, nevis tāpēc, ka tev jādara (krievu valodā tas skan labāk – потому что Вы «должны»). Jo biežāk tu lieto šo vārdu, jo vairāk sevi ierobežo un atņem sev enerģiju.
Protams, nav jau viegli tā uzreiz atteikties no vārdiem, ko visu mūžu esam lietojuši, taču pakāpeniski trenējoties tas ir iespējams. Pamēģini šo vārdu aizstāt ar citiem vārdiem.

2. «Vaina», «vainīgs». Neviens ne pie kā nav vainīgs, arī tu. Pārstāj vainot sevi un citus. Kļūdu un grēku nav, ir tikai pieredze.

3. «Žēlot”, “žēlums», «nožēla». Ieklausies šajos vārdos, kā tie skan – tie to vien dara, kā žēlo. Kad tu žēlo pats sevi, tu jūties kā upuris un daudz netrūkst, lai tāds arī kļūtu. Kad tu žēlo citus, tu mudini viņus justies vēl lielākiem upuriem, kā viņi jau ir. Daudziem žēlošana ir veids, kā izjust savu pārākumu par citiem. Žēlot var vabolīti, bet dzīviem cilvēkiem vajag JUST LĪDZI. Kad tu kaut ko nožēlo, tad, pirmkārt, palaid garām momentu “šeit un tagad”, un, otrkārt, padari nevērtīgu savu pieredzi.

4. «Upuris», «upurēt». Par upuriem, iespējams, visiem viss tāpat ir skaidrs. Taču otrais vārds tiek lietots daudz biežāk. “Es upurēju”, “upurēšana”. Pārstāj upurēt! Upuris ne pie kā laba nenoved. Ja tu kaut ko atdod (tai nav obligāti jābūt kādai materiālai lietai), ar sajūtu, ka atņem to sev, ar upura sajūtu vai ar sajūtu “kāds gan es esmu varonis”, tu atkal izplati zemas vibrācijas, kas ietekmē gan tevi, gan to, kurš šo tavu “dāvanu” pieņem.

Kāpēc gan upurēt, ja var uzdāvināt?

5. «Līdzcietība». Šķiet, kas gan tur slikts šajā vārdā. Taču paskaties, kad tu līdziCIET, tu pats attopies otra cilvēka ciešanu tīklos – tā tu otram cilvēkam nepalīdzi, vien palielini ciešanas.

“Līdzi just” un “līdzi ciest” ir divi dažādi vārdi ar divām dažādām nozīmēm. Vēl labāk, ja spēj līdziPRIECĀTIES!

6. «Censties». Vārds, kurš palīdz novelt no sevis atbildību par savu dzīvi. Necenties – dari un tev sanāks!

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS