Šis viltīgais upura stāvoklis

6810560-R3L8T8D-1000-5967268701_d5ae26ee1e_o

Upura stāvoklis ir hronisks aizvainojuma variants. Kad cilvēks ir pārliecināts, ka viņam visu laiku dara pāri. Mājās, darbā, veikalā. Gadās, ka šis stāvoklis seko it visur, bet gadās, ka uznāk epizodiski.
Visbiežāk tas saistīts ar noteiktiem cilvēkiem mūsu dzīvē. Ne reizi vien tu esi redzējis “sava vīra upuri” vai “savu vecāku upuri”. Gadās pat “savu bērnu upuri”. Var būt jebkā upuris. Un nest šo stāvokli kā augstu paceltu karogu cauri visai dzīvei.
Ir cilvēki, kurus satiekot, uzreiz sajūti smagumu Dvēselē. Vēl pat muti neesi atvēris, bet jau esi vainīgs vai kaut ko parādā. Gadās arī tie, kurus visi “tā apbižo”, ka tie uzreiz izsauc līdzcietības vilni. Pie kam, uzmanību sev pievēršot ar manipulāciju palīdzību, nevis reāliem sasniegumiem. Un kā vieni tā otri nekad nekļūs pa īstam laimīgi – vien izlūgsies ātri bojājošos uzmanību no saviem tuvajiem, draugiem un paziņām.
Taču, ņemot verā to, ka tāda komunikācija atņem spēku abām pusēm, “upura”” draugi sāk no viņa vairīties, bet pats “upuris”, nesaņemot ne enerģiju ne produktīvu rīcību, iekļūst savas čīkstēšanas un prasību apburtajā lokā, jo tikai tam spēka šobrīd pietiek.
Ir dažas situācijas, kurās vairums no mums nokļūst šajā upura stāvoklī. Kaut arī “apstākļu upura” statuss var likties dramatisks un noslēpumains, patiesībā tas ir ubaga ceļš.
Kad saujās krīt skanoša enerģētiskā “sīknauda”, kad mēs esam varoņi – mocekļi, vienīgie, kuriem ir taisnība, mēs nemaz neaizdomājamies par šādas “vieglas naudas” sekām.⠀

Ar ko var būt IZDEVĪGA upura loma:⠀
🌿 Cilvēks saņem “ātru” uzmanību, kļūst par “zvaigzni” visu notikumu centrā – atliek vien pažēloties.
🌿 Daudzi cilvēki mīlestību un žēlumu uztver kā vienu un to pašu, kaut gan žēlums ir vien ilūzija par to, ka mūs mīl.⠀
🌿 Nevajag pielikt nekādu piepūli, lai mainītu savu dzīvi.⠀
🌿 Vienmēr un visur vainīgs ir kāds cits.⠀
🌿 Upuris vienmēr ir “labs”, bet pretējā puse – “slikta”.⠀
🌿 Ir iespējami materiālie bonusi – dāvanas, nauda, lietas.

Taču šī  ubaga dāvanu straume reiz izsīkst un no mums novēršas. Un, ja mēs nevēlamies nokļūt depresijā, nākas atkal sākt “pelnīt” savu enerģiju godīgā ceļā, bet šoreiz – no nulles.

Tomēr pats galvenais, ka šajā upura stāvoklī mēs zaudējam pat ne enerģiju, bet izvēles iespēju. Prasmi patstāvīgi pieņemt lēmumus, noteikt savas prioritātes, mainīties un augt. Upura stāvoklī mēs esam putni, kas iestiguši purvā. Un šis purvs mums nekad nedos iespēju pacelties gaisā. Pat tad, ja mums ir lieli un vareni spārni.⠀

Tā var nodzīvot visu dzīvi, neko nemainot. Palikt nelaimīgai un nerealizētai. Velti izšķiest to, kas bija Dieva dota iespēja, mūsu pašu bezgalīgi vērtīgā dāvana. Bāzt visiem degunā savu bezpalīdzību un lepoties ar to – tāpēc, ka nav vairs nekā cita ar ko lepoties…
Katrs no mums kādreiz ir bijis pilnīgā bezpalīdzības stāvoklī – pirmajā savas dzīves gadā. No dzimšanas brīža līdz saviem pirmajiem soļiem bērns ir absolūti bezpalīdzīgs radījums. Kā viņš rīkojas, lai izdzīvotu? Pareizi, viņs pievērš sev uzmanību, raudot un kliedzot. Daba ir radījusi bērnus ļoti mīlīgus, lai pieaugušajiem būtu vieglāk pārciest šo periodu. Skaties uz viņu un domā: “Tu esi tāds mīļš un maziņš! Bet, nu, jā, bļauj caurām dienām… Nu, ja, visu laiku kaut ko grib…. bet viņš taču ir tik mīļš, tik lielisks”…. un atkal paņem viņu rokās.
Pakāpeniski bērns mācās pats par sevi parūpēties. Viņam kļūst neērti gulēt uz muguras un kliegt, kad var doties brīnumainā ceļojumā pie kalna ar nosaukumu “Ledusskapis” un paņemt no tā kādu garšīgu dārgumu. Skaidrs, ka ar laiku  šie ceļojumi kļūst aizvien sarežģītāki un bīstamāki, bet dzīves balvas – grūtāk sasniedzamas. Un tad zemapziņa mums pabāž zem deguna ļoti veiksmīgi uz vecākiem atstrādātu ceļu: gulēt uz muguras un bļaut, kamēr tev nepalīdzēs.

Ja mēs iesprūstam upura stāvoklī, mēs līdzināmies četrdesmitgadīgiem mazuļiem. Kuri spēj staigāt, runāt un paši sevi apkalpot. Var, bet negrib. Tāpēc, ka ir ērtāk: gan ēdienu tev pienesīs, gan materiāli palīdzēs un arī nodrošinās ar uzmanību. Tiesa, četrdesmitgadīgi mazuļi nav vairs tik mīlīgi. Un apkārtējiem dzīvot tiem blakus galīgi negribas.

Lai izplestu savus spārnus un parstātu tērēt savu enerģiju ciešanām (vai ciešanu imitācijai), sākumā ir jāizrāpjas no purva. Taču tas ir tik silts, ērts un ierasts. Izdevīgs. Iespējams, te ir nedaudz par šauru, tumšu un drusciņ smird, taču viss ir tik zināms un tuvs. Jā un arī veids, kā mijiedarboties ar pasauli ir izveidots. Priekš kam debesis? No turienes var nokrist. Bet varbūt mēs nemaz neprotam lidot? Droši viens Dievs mūs ar talantu ir apdalījis….
Ticiet man, ir cita pasaule. Ir vistīrākie mīlestības ezeri un augsti sasniegumu kalni. Ir bagātas ar ūdeni prieka un sajūsmas upes un ziedošas romantisku jūtu pļavas. Taču visu to tu ieraudzīsi tikai no sevis cienīgiem augstumiem. Jā, laiku pa laikam nāksies lidot cauri kaislību mākoņiem, asaru lietiem un vilšanās zibeņiem. Taču laime no paša spārnu vēzienu sajūtas un pasaules skaistuma apjausmas, kuru daļa esi arī tu – debesīs planējošs putns, ir tā vērta.

Katrs pats izdara savu izvēli – lidojuma vai upura stāvoklis, taču ir pilnīgi skaidrs, kurš no tiem dod brīvību un enerģiju, bet kurš bloķē un nogalina.

Ja pēkšņi tu apjaut, ka esi aizspēlējies šo upura lomu, atceries, tev vienmēr ir iespēja izrāpties no šī bezpalīdzības purva, pieķerties pie atbildības; atbildības par kaut kādu lietu – lai arī iesākumā pavisam maziņu; atbildību par savas idejas attīstīšanu; atbildību par sava bērna likteni. Bet, pirmkārt, atbildību par sevi.

Tu iepazīsi patieso dzīves skaistumu, ja ar pilnu atbildību izturēsies pret pašu lielāko dāvanu – savu paša dzīvi.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu taču esi pieaudzis cilvēks?

parmainas3

Zini, kāda ir visbiežāk konsultācijās dzirdētā frāze?
“Es tik ļoti vēlētos izmainīt savu dzīvi, taču nesanāk. Vairums pārmaiņu, kuras es veicu agri vai vēlu “izgāžas” vai arī nenoved pie gaidītajiem rezultātiem.”

Kas tad tik ļoti uzstājīgi traucē pārmaiņām ienākt tavā dzīvē?
Tagad būs drusciņ sāpīgi, bet…

Tas esi tu! Tu pats esi gan dzinējs, gan savu pārmaiņu bremze.
Pārmaiņas dzīvē nenotiek pašas no sevis, tās ir vai nu darbību vai…. bezdarbības rezultāts.

Diemžēl traucē ne tikai fiziska bezdarbība, bet arī psiholoģiskā. Nepietiekami spēcīga vēlme, kas cieši saistīta ar upura sindromu.

Upura sindroms (“Man nesanāk”, “Es neesmu spējīgs”) formējas jau bērnībā. Tā ir ļoti izdevīga manipulatīva pozīcija, pateicoties kurai mums ir iespēja saņemt visdažādākos bonusus: bērnībā tie ir vecāku mīlestības apstiprinājumi, vēlāk – līdzjūtība, citu cilvēku palīdzība un atbalsts. Taču ar laiku to cilvēku loks, kuri vēlas mūs pažēlot, samazinās, taču ieradums būt upurim paliek. Un ļoti bojā mūsu attiecības ar pasauli.

Upura pozīcija ir viena no mūsu “Es” maskām, tā “Es”, kuram nav vēlēšanās attīstīties.

Tu esi paēdis, izgulējies, drošībā…. Kāda vēl pašrealizācija?! Tā arī primāro vajadzību apmierināšana aizstāj tieksmi pēc attīstības.- pēc tā aspekta, kas mūs atšķir no roņiem – jūras un dīvāna. Izstrādājas moluska reflekss – pie pirmajām diskomforta sajūtām, paslēpties savā gliemežnīcā.

Upura sajūta ir gribas paralīze. Bet griba nav automātiski iebūvēta īpašība, tas ir muskulis, kuram nepieciešami regulāri ikdienas treniņi.

Tāpēc pirmais solis pretī pārmaiņām nav mērķu nospraušana uz 5 gadiem. Pirmais solis ir atbrīvošanās no upura sindroma! Taču ne ar agresijas palīdzību cīnīties pret sevi – tā nav perspektīva nodarbe. Ir jāpieņem lēmums izaudzināt sevī Iekšējo Uzvaretāju.

Otrais solis – pārstāj attaisnot savu bezdarbību – nav svarīgi ar ko tu to attaisno – pagātni, tagadni vai nākotni. uzņemies atbildību par savām darbībām un rezultātiem, paziņo, ka tu esi sava stāsta galvenais autors.

Ja tu ārpusē meklē iemeslus tam, kas ar tevi notiek, tad arī izeju tu meklēsi turpat. Taču, ja ārējie apstākļi pārvalda tavu dzīvi, tad tie arī lems, kāda tā būs.

Meklējot kaut ko ārpusē, tu nostiprini savu bezspēcības sajūtu.

Lai savā dzīvē ienestu pārmaiņas,  apzināti ir jāatveras pasaulei. Jāsaņem no pasaules atpakaļsaite, kas ne vienmēr ir patīkama – un pēc tam adekvāti jārīkojas, atbilstoši tai.

“Es pamēģināju, bet man nesanāk”, “Es to varēšu darīt tikai tad, kad būšu pārliecināta, ka man sanāks”, “Es gribētu to izdarīt, bet apstākļi ir salikušies tā, ka tas nav iespējams” – diemžēl, tā ir neadekvāta reakcija. Tie visi ir stoperi, kas vēl padziļina un pasliktina šo upura stāvokli.

Jau no bērnības vācot un kolekcionējot  visas savas neveiksmes, brūces un kļūdas, mēs pierodam ar pasauli mijiedarboties “šķērslis – neveiksme, slikti” formātā. Lai izietu no šīs upura pozīcijas, ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi un jānodibina ar pasauli kontakts “sķērslis – iespēja, izaugsme” formātā.

Tu, protams, vari padomāt, ka šāds formāts un pozīcija ir raksturīga tikai tiem cilvēkiem, kuri izauguši līderu ģimenēs vai arī ļoti attīstītu vecāku ģimenēs, piemēram – guru ģimenēs – arī tas ir stoperis. Cilvēki, kuri dzīvo pozīcijā “šķērslis – iespēja”, vienkārši reiz ir pieņēmuši lēmumu BŪT SAVAS DZĪVES AUTORIEM un seko šai pozīcijai, neskatoties ne uz ko. Tie ir cilvēki gan no bagātām gan nabadzīgām ģimenēm. Gan no patversmēm un Holokausta nometnēm (tur patiešām bija ko vainot), gan aristokrātu ģimenēm. Risks aplipināties ar upura vīrusu visiem ir vienlīdz spēcīgs, tāpat kā iespēja izārsteties no tā ar paša spēkiem.

Tava pagātne, lai kāda tā arī būtu, nenosaka tavu nākotni.

Parasti cilvēki pie sapratnes par to, ka kaut kas ir jāmaina nonāk tad, kad veselas dzīves jomas lēni (bet iespējams pavisam ātri) sabrūk acu priekšā: uz darbu iet negribas, attiecības ir pirmsšķiršanās stadijā, ir sajūta ka visa dzīve velti nodzīvota… Taču, iespējams, labāk negaidīt šādus kritiskus savas dzīves punktus? Esmu pārliecināta, ka labāk nevajag.

Pats grūtākais ir tas solis, kas mūs šķir no ierastā.

Tur, kur īpaši negribas iet – pilnīgi noteikti vajag iet. Tur, kur ir vissāpīgāk – tu esi vistuvāk brūces cēlonim un arī izdziedināšanai. Es saprotu, cik ļoti bailīgi ir atkal pieskarties savām brūcēm, taču atļauj man uzdot jautājumu: cik ilgi tu jau tās pārsien? Vai tas palīdz? Vai tas mazina sāpes? Un cik ilgi tu vēl to darīsi?

Vai nav vienkāršāk reizi par visām reizēm izvilkt ārpusē sāpju cēloni un atļaut tai beidzot sadzīt? Kaut gan, atzīšos, ne visi ir gatavi apstrādat savas brūces patstāvīgi.

Taču, diemžēl, ne es, ne arī kāds no maniem daudzajiem kolēģiem nevaram tavā vieta nodzīvot tavu dzīvi. Tas ir tavs personīgais uzdevums. Un tajā globālā mērogā ir paslēpta tava izvēles iespēja. Tur, kur šķiet, ka izejas vairs nav – izmanto savas tiesības izvēlēteis, ka blakus ir izeja. Izmanto to.Tā ir vienīgā iespēja nodzīvot skaistu, interesantu, bagātīgu Sava Personīgā Likteņa Autora dzīvi.

Autors: Jūlija Vicko
Avohttp://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS