Pietiek viņu glābt!

12803318_1031100870282099_8963067306644206686_n

Tu esi ļoti vērtīga, tu esi ļoti svarīga pati par sevi. Un šodien es tev lūdzu, lai tu ieraudzītu, kur un ko tu glāb.

Ieraudzīji šo ieradumu GLĀBT:
glābt vīriešus, glābt savus bērnus, glābt vīriešus no bērniem, bet bērnus no vīriešiem, glābt vecākus, glābt svešus cilvēkus… Mēs pastāvīgi cenšamies kādu glābt, tas ir ielikts mūsu sieviešu dabā, būtībā un sievietes spēkā… Mums šķiet, ka mēs varam visus ietīt savā mīlestībā, savā spēkā, un pasargāt… Taču patiesībā ir tā, ka mums tas nav jādara un nav nevienu jāglābj…
Mūsu bērni saņem savu pieredzi un viņi ir pietiekami spēcīgi, lai visu to izdzīvotu.
Mūsu vīrieši izdzīvo savu pieredzi un viņi ir pietiekami spēcīgi, lai to izdzīvotu…

Mīļā, ļauj viņiem iegūt savu pieredzi!
Glābēja loma vienmēr ir šī trīsvienība: upuris-bende-glābējs… Un ja upuri mēs vēl kaut kā spējam sevī atsekot, cenšamies no tā aiziet, pārtraukt būt upurim, tad ar glābēju viss ir daudz sarežģītāk, jo mums šķiet, ka mēs kalpojam cilvēkiem, mums šķiet, ka mēs cilvēkus pasargājam. Mums šķiet, ka tas ir sievietes instinkts, mātes instinkts.

Nē, mīļā, tas ir mēģinājums aizbēgt no savas pašas dzīves!!!! Tas ir mēģinājums aizbēgt pašai no sevis. Un pie reizes vēl visus izglābt. Tā mēs savus vīriešus padaram infantilus, tā mēs savus bērnus piesienam pie sevis. Neglāb! Viss, ko tu vari darīt, lūgties par viņiem un svētīt, un dziedināt ar savu mīlestību.
Vienkārši seko, atrodi, sajūti to momentu, kad tu redzi, ka vīrs nav labā garastāvoklī un tu aizbāz sev muti, aizbāz muti bērniem, lai tikai viņam netraucētu, lai būtu nemanāma, lai paslēptu savas pašas vēlmes. Tāpat notiek arī ar bērniem un vecākiem. Nav svarīgi ar ko. Svarīgi ir tas, ka mēs esam glābējas. Ieraugi to, ka tad, kad šī glābšana izriet no glābeja lomas, tā nenes nevienam nekādu laimi.

Ieraugi to, ka tad, kad tu atveries mīlestībā, un tam ir nepieciešams ieraudzīt savu pašas vertību, pamodināt mīlestību pret sevi… Lūk, tad kalpošana no mīlestības – dziedina! Tā piepilda.
Ieraugi atšķirību. Kad tu steidzies, gribi kādu izglābt, izejot no kā tu to dari? Lai izpelnītos? Lai glābtu? Lai cilvēcisko netaisnību apstādinātu? Vai tāpēc, ka Tevī ir tik daudz mīlestības, tik daudz Dieva, ka vēlies tajā dalīties!!!!
Mīļās, sāciet savu dienu ar Dievu! Sāciet savu dienu ar mīlestību! Ar mīlestību, pirmkārt, pašām pret sevi, pašām pret savu vērtību. Un tikai tad, kad šī mīlestība ies pari malām, tad tava kalpošana kļūs svētīga un dziedinoša un būs kādam glābiņš. Piepildiet sevi ar mīlestību, atstājiet laku sev. Atstājiet laiku mīlestībai. Un nevajadzēs nevienu glābt, īpaši mūsu vīriešus. Viņi paši tiks galā!
Viņi ir stipri! Viņi ir vareni! Ja blakus tev vel nav vīrieša, pagaidām nav, vēl jo vairāk pārstāj glābt visus, kas apkārt. Apsoli sev, vismaz šodien nevienu neglābt.

Apsoli sev atļaut, lai tavā dzīvē parādās tavs nākamais vīrs, un lai viņš ir spēcīgs. Ja viņam ir kādas problēmas, kādas emocijas, kāds notikums, viņš pats tiks ar to galā. Un tu viņam ļoti palīdzēsi, ja nelīdīsi šais lietās un vienkārši piepildīsi viņu ar spēku un mīlestību.

Piepildot sevi ar mīlestību, tava enerģija ies pari malām un piepildīs tavu māju un šajā mājā visi dziedināsies.

Taču nevajag skatīties uz viņu un glābt. Glāb sevi!

Kā svētais tēvs Serafims teica: “Glāb sevi un tūkstoši ap tevi izglābsies”

Lūk arī tu, Mīļā, glāb tikai sevi. Mīli sevi. Piepildi sevi. Apskauj sevi. Sasildi sevi. Un lai šī mīlestība piepilda tevi līdz malām un pēc tam dziedina visu pasauli. No sirds tevi apskauju.

Autors: Regīna Žiļcova
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Tu taču esi pieaudzis cilvēks?

parmainas3

Zini, kāda ir visbiežāk konsultācijās dzirdētā frāze?
“Es tik ļoti vēlētos izmainīt savu dzīvi, taču nesanāk. Vairums pārmaiņu, kuras es veicu agri vai vēlu “izgāžas” vai arī nenoved pie gaidītajiem rezultātiem.”

Kas tad tik ļoti uzstājīgi traucē pārmaiņām ienākt tavā dzīvē?
Tagad būs drusciņ sāpīgi, bet…

Tas esi tu! Tu pats esi gan dzinējs, gan savu pārmaiņu bremze.
Pārmaiņas dzīvē nenotiek pašas no sevis, tās ir vai nu darbību vai…. bezdarbības rezultāts.

Diemžēl traucē ne tikai fiziska bezdarbība, bet arī psiholoģiskā. Nepietiekami spēcīga vēlme, kas cieši saistīta ar upura sindromu.

Upura sindroms (“Man nesanāk”, “Es neesmu spējīgs”) formējas jau bērnībā. Tā ir ļoti izdevīga manipulatīva pozīcija, pateicoties kurai mums ir iespēja saņemt visdažādākos bonusus: bērnībā tie ir vecāku mīlestības apstiprinājumi, vēlāk – līdzjūtība, citu cilvēku palīdzība un atbalsts. Taču ar laiku to cilvēku loks, kuri vēlas mūs pažēlot, samazinās, taču ieradums būt upurim paliek. Un ļoti bojā mūsu attiecības ar pasauli.

Upura pozīcija ir viena no mūsu “Es” maskām, tā “Es”, kuram nav vēlēšanās attīstīties.

Tu esi paēdis, izgulējies, drošībā…. Kāda vēl pašrealizācija?! Tā arī primāro vajadzību apmierināšana aizstāj tieksmi pēc attīstības.- pēc tā aspekta, kas mūs atšķir no roņiem – jūras un dīvāna. Izstrādājas moluska reflekss – pie pirmajām diskomforta sajūtām, paslēpties savā gliemežnīcā.

Upura sajūta ir gribas paralīze. Bet griba nav automātiski iebūvēta īpašība, tas ir muskulis, kuram nepieciešami regulāri ikdienas treniņi.

Tāpēc pirmais solis pretī pārmaiņām nav mērķu nospraušana uz 5 gadiem. Pirmais solis ir atbrīvošanās no upura sindroma! Taču ne ar agresijas palīdzību cīnīties pret sevi – tā nav perspektīva nodarbe. Ir jāpieņem lēmums izaudzināt sevī Iekšējo Uzvaretāju.

Otrais solis – pārstāj attaisnot savu bezdarbību – nav svarīgi ar ko tu to attaisno – pagātni, tagadni vai nākotni. uzņemies atbildību par savām darbībām un rezultātiem, paziņo, ka tu esi sava stāsta galvenais autors.

Ja tu ārpusē meklē iemeslus tam, kas ar tevi notiek, tad arī izeju tu meklēsi turpat. Taču, ja ārējie apstākļi pārvalda tavu dzīvi, tad tie arī lems, kāda tā būs.

Meklējot kaut ko ārpusē, tu nostiprini savu bezspēcības sajūtu.

Lai savā dzīvē ienestu pārmaiņas,  apzināti ir jāatveras pasaulei. Jāsaņem no pasaules atpakaļsaite, kas ne vienmēr ir patīkama – un pēc tam adekvāti jārīkojas, atbilstoši tai.

“Es pamēģināju, bet man nesanāk”, “Es to varēšu darīt tikai tad, kad būšu pārliecināta, ka man sanāks”, “Es gribētu to izdarīt, bet apstākļi ir salikušies tā, ka tas nav iespējams” – diemžēl, tā ir neadekvāta reakcija. Tie visi ir stoperi, kas vēl padziļina un pasliktina šo upura stāvokli.

Jau no bērnības vācot un kolekcionējot  visas savas neveiksmes, brūces un kļūdas, mēs pierodam ar pasauli mijiedarboties “šķērslis – neveiksme, slikti” formātā. Lai izietu no šīs upura pozīcijas, ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi un jānodibina ar pasauli kontakts “sķērslis – iespēja, izaugsme” formātā.

Tu, protams, vari padomāt, ka šāds formāts un pozīcija ir raksturīga tikai tiem cilvēkiem, kuri izauguši līderu ģimenēs vai arī ļoti attīstītu vecāku ģimenēs, piemēram – guru ģimenēs – arī tas ir stoperis. Cilvēki, kuri dzīvo pozīcijā “šķērslis – iespēja”, vienkārši reiz ir pieņēmuši lēmumu BŪT SAVAS DZĪVES AUTORIEM un seko šai pozīcijai, neskatoties ne uz ko. Tie ir cilvēki gan no bagātām gan nabadzīgām ģimenēm. Gan no patversmēm un Holokausta nometnēm (tur patiešām bija ko vainot), gan aristokrātu ģimenēm. Risks aplipināties ar upura vīrusu visiem ir vienlīdz spēcīgs, tāpat kā iespēja izārsteties no tā ar paša spēkiem.

Tava pagātne, lai kāda tā arī būtu, nenosaka tavu nākotni.

Parasti cilvēki pie sapratnes par to, ka kaut kas ir jāmaina nonāk tad, kad veselas dzīves jomas lēni (bet iespējams pavisam ātri) sabrūk acu priekšā: uz darbu iet negribas, attiecības ir pirmsšķiršanās stadijā, ir sajūta ka visa dzīve velti nodzīvota… Taču, iespējams, labāk negaidīt šādus kritiskus savas dzīves punktus? Esmu pārliecināta, ka labāk nevajag.

Pats grūtākais ir tas solis, kas mūs šķir no ierastā.

Tur, kur īpaši negribas iet – pilnīgi noteikti vajag iet. Tur, kur ir vissāpīgāk – tu esi vistuvāk brūces cēlonim un arī izdziedināšanai. Es saprotu, cik ļoti bailīgi ir atkal pieskarties savām brūcēm, taču atļauj man uzdot jautājumu: cik ilgi tu jau tās pārsien? Vai tas palīdz? Vai tas mazina sāpes? Un cik ilgi tu vēl to darīsi?

Vai nav vienkāršāk reizi par visām reizēm izvilkt ārpusē sāpju cēloni un atļaut tai beidzot sadzīt? Kaut gan, atzīšos, ne visi ir gatavi apstrādat savas brūces patstāvīgi.

Taču, diemžēl, ne es, ne arī kāds no maniem daudzajiem kolēģiem nevaram tavā vieta nodzīvot tavu dzīvi. Tas ir tavs personīgais uzdevums. Un tajā globālā mērogā ir paslēpta tava izvēles iespēja. Tur, kur šķiet, ka izejas vairs nav – izmanto savas tiesības izvēlēteis, ka blakus ir izeja. Izmanto to.Tā ir vienīgā iespēja nodzīvot skaistu, interesantu, bagātīgu Sava Personīgā Likteņa Autora dzīvi.

Autors: Jūlija Vicko
Avohttp://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS