Kā iemācīties sevi NOVĒRTĒT

brivs

Ja tu vēljoprojām dzīvē sastopies ar situācijām, kad atsakies no sevis dēļ neticības savai unikalitātei, neatkāpies, uzticies savai Dvēselei. Viņa noteikti atradīs īsāko un labvēlīgāko tev ceļu pie pilnīgas savas vertības apzināšanās.

Tu daudzas rezies esi dzirdējis un pats sev teicis, ka esi pelnījis vislabāko, ka esi pelnījis mīlestību, labklājību, harmoniskas attiecības… Taču šī frāze tavā uztverē jau ir kļuvusi banāla un nodrāzta. Gadās, ka tu mēģini sev iestastīt, ka tu esi pelnījis, taču brīdī, kad tev nākas to skaļi paziņot citiem, tu apmulsti un klusē. Dvēsele tevi ved pa pareizo ceļu, bet tu aizej līdz pareizajām durvīm un baidies tās atvērt.

Ko nozīmē  «novērtēt sevi», «es esmu pelnījis»?
Kā izaudzēt sevī šo sajūtu, lai šo savu vērtību translētu katrā savā kustībā, domā, rīcībā, ikvienā situācijā? Pamēģināsim tikt ar to skaidrībā, kāpēc ir tik grūti iemācīties totāli sevi novērtēt.

Tu netici, ka esi pelnījis labāko
Katram no mums ir savas tēmas, kurās  mēs vēljoprojām šaubāmies, ka esam pelnījuši, esam cienīgi. Kāda vēlas kļūt par māti, bet pagaidām nekas nesanāk, kāds nevar atrast savu dzīves partneri, kāds atļauj, ka pret viņu necienīgi izturas.
Un visi tie ir cilvēki, kuri jau sen strādā ar sevi un zin, ka, lai saņemtu dzīvē kaut ko patiesi vērtīgu, un lai dzīvi patiešām izmainītu, ir ļoti daudz kas sevī jāizmaina. Un maina, un gāž kalnus.
Bet kāpēc tad, izdarot tik ļoti daudz, sev, videi ap sevi, planētai, tu veljoprojām šaubies par to, ka esi pelnījis?

Savas vērtības apstiprināšana ir IZAICINĀJUMS
Kad tu Visumam paziņo par savu nolūku, Augstākie spēki sāk vest tevi pie neizbēgamas tavu nolūku realizācijas. Un tas nozīmē, provocē tevi, lai tu no savas iekšienes izaudzē šo sajūtu «Es esmu pelnījis».
Dzīve pamet dažādas diskomfortablas situācijas, kurās tev allaž ir jāapstiprina sava vērtība. Un ne vienmēr to izdarīt ir viegli. Tas saistīts ar to, ka tevī ir paslēptas emocionālā sāpes, traumas, bailes paziņot par sevi un savām vajadzībām. Tieši tāpēc tevi atmet atpakaļ, un tev nākas regulāri sastapties ar tādām situācijām.
Dažkārt tas ir ļoti sāpīgi, bet vienīgais veids, kā pārraut šo apburto loku, ir nebēgt, bet saņemties drosmi palikt pie sava.

Kas palīdzēs iemācīties sevi novērtēt
Ļauj sev paskatīties uz problēmsituāciju no cita skatu punkta. Tā tev dod iespēju dzīvē paust mīlestību pret sevi, novilkt savas robežas.
Piemēram, tu kaut ko esi pasūtījis, atnāc saņemt savu pasūtījumu, bet tev iedod pavisam citu lietu. Tu sakopo visus savus spēkus un saki: «Nē! Es to neņemšu!» Tu provocē konfliktu, tu paziņo: «Es esmu penījis saņemt to, ko vēlējos!» Tāds mirklis iestājas dzīvē tad, kad citu variantu nav. Tu saproti, ka vairs nevari atteikties no sevis. Tev nākas iet uz konfliktu, pat tad, ja esi miermīlīgs cilvēks. Pie kam, bez pretenzijām, un ar pašcieņu:
«Mani tas vairs neapmierina. Es tagad pavisam savādāk uztveru pasauli. Es esmu izaudzis!»
Tu vienmēr esi pelnījis visu pašu labāko, pat bez īpašiem nopelniem. Vienkārši tāpēc, ka esi piedzimis. Neatkarīgi no tā, ko dari un kā dzīvo. Piemēro to visām dzīves sfērām un savām slēptākajām vēlmēm. Ja tevī ir šaubas, pievērs uzmanību savām sajūtām.
Nepietiek vien ar to, ka tu zini, ka esi pelnījis. Prāts to gan saprot, bet iekšējās sajūtas, ka tā tiešām ir, tev nav. Noskaidro, kuras ir tās dzīves sfēras, kurās tu neesi pārliecināts par to, ka esi pelnījis ko vairāk un novirzi to virzienā savu uzmanības fokusu.
Kādas programmas un uzstādījumi traucē šai sajūtai rasties?

Tehnika «Перевертыш»
Ja tu nokļūsti situācijā, kur rupji tiek pārkāptas tavas robežas, kur tevi neciena, kur brūk visi tavi plāni, izpildi šo paņēmienu “перевертыш”.
Piemēram, ja kāds pret tevi izturas rupji, vai tevī tas izsauc diskomforta sajūtu, pārslēdz savu uzmanību.
Neej sava aizvainojuma pavadā, dod sev konkrētu uzstādījumu  – «Es esmu pelnījis cieņu!». Neieciklējies uz to, ka tevi apvainoja: «Kā gan viņi tā varēja!». Fokusējies uz konkrētu frāzi: «Es esmu pelnījis cieņu!».
Un, ja es esmu pelnījis cieņu, es izvēlos vai nu nekomunicēt ar šo cilvēku, vai likt viņam pārtraukt savas darbības, vai paziņot, ka es necietīšu šādu izturēšanos. Tev ir tādas tiesības. Diskomforta sajūta ir indikators tam, ka tā tava daļa, kas ir pārliecināta par to, ka tu esi pelnījis, dod tev signālu. Izmanto to, lai iemācītos ieraudzīt to, ko tu sevī nenovērtē.
Šī vienkāršā tehnika palīdzēs tev jebkurā situācijā, kurā tu jūties diskomfortā no tā, ka neesi kaut ko pelnījis.
Avots: arhisomatika
Foto: pixabay
​​​​​​Tulkojums © Ginta Filia Solis

Kā palikt sev pašam?

9185_1016139645123311_8116740024177852770_n

Pirms nedēļas es pieteicos par sekotāju vairāku sieviešu profiliem Instagramā.

Kāda no viņām ir kopiraiters, kāda ceļo, kāda stāsta par to, kā veidot dzīvi pēc saviem noteikumiem. Visi profili solījās būt interesanti. Un, lūk, visu nedēļu šķirstu jaunumu lentu, un katru reizi, kad to daru, pieķeru sevi pie domas, ka nevaru nevienu no šīm sievietēm atcerēties. Nav kādas spilgtas atsķirības, kas liktu atcerēties, ka tā ir Ļena – par ceļojumiem, bet tā Nataša – par tekstiem.

Visas ir vienādas. Vienādi apģērbtas, vienādi raksta, vienādas standartfotogrāfijas un vienāds humors.

Nav nekā unikāla, nav nekādu savu rozīnīšu, nav savas sejas, lai uzreiz pēc fotogrāfijas, vai uzmetot aci profilam, varētu atšķirt, kura ir kura.

Tas ir tāpat, kā šodien ieejot tirdzniecīības centrā. Lai kurā veikalā tu ieietu, visur viens un tas pats. Ja noņemtu veikalu nosaukumus, reāli neatšķirtu, kas tas par zīmolu. Tāda sajūta, ka veikali savu preci iepērk vienā un tajā pašā vietā. Viss kaut kāds – bezpersonisks.

Taču patiesībā, atļauties būt sev pašam, un parādīt savu unikalitāti nemaz nav tik vienkārši. Tāpēc ļoti bieži mēs pakļaujamies kaut kādiem vienotiem, vispārpieņemtiem standartiem, baidāmies izlekt, izcelties, parādīt sevi.

Es arī kādreiz baidījos, skatījos apkārt, kopēju apģērba stilu, skatījos kā ģērbjas citi. Kad sāku rakstīt savu blogu, skatījos, ko un kā dara citi, kā raksta citi un ko raksta.

Ja iet kopsolī ar modi, aiz kāda cita, tad pēc laika var izrādīties, ka esi palicis ar tukšām rokām, jo mode tik ātri pāriet.

Piemēram 2012.-13. gados ļoti populāras kļuva Vēdas un vēdiskās zināšanas par attiecībām. Daudzi autori iesaistījās šajā tēmā, un pēc laika, kad šis vilnis parskrēja, palika bešā. Daudziem nācās mainīt pat savu projektu nosaukumus. Bet kāds vispār tā arī nesaprata, kādā virzienā kustēties.

Kādu laiku modē bija garie svārki, visas tos valkāja, bet šodien atkal sāk propogandēt džinsus, jo, izrādās, ka ne jau svārkos ir laime.

Protams, ka ne jau svārkos. Bet tikai tajā, ko vēlas tava sirds.

Bet cik bieži mēs izvēlamies to, kas patiesībā mums nepatīk, tikai tāpēc, ka tā dara mūsu draugi. Cik bieži mēs “mīlam” to, kas patīk mūsu tuviniekiem. Vai arī sākam dzīvot tā, kā mums kāds rekomendē.

Mēs saglabājam mūsu tuvāko cilvēku lojalitāti, taču tajā pat laikā nododam sevi katru reizi, kad atsakāmies dzirdēt savu iekšējo balsi un sekot tai.

Sanāk, ka balstāmies uz citiem, nevis uz sevi. Jā, tā ir ĒRTĀK, var neuzņemties atbildību un atrasties kopejā plūsmā. Taču, cik tas ir noturīgi?

Cik ļoti uz to varam paļauties?

Un atkal mēs atgriežamies pie atbildības par savu paša dzīvi.

Jūs vienmēr varat ieklausīties padomos un rekomendācijās, taču, ja rodas kaut ,mazākas šaubas, pagaidām atlieciet tādu padomu pielietošanu. Uzticieties sev.

Ja jūs nejūtieties komfortabli garos svārkos, ja jums nepatīk ziņas Instagramā, neskatoties uz to, ka “visi” tā dara, NEDARIET!

Nekopējiet svešu dzīvi, meklējiet savējo un dzīvojiet savējo!

It viss, pats skaistākais, unikālākais, pievilcīgākais dzimst no jūsu Dvēseles balss. Taču, lai to sadzirdētu, ir jāattīsta sava intuīcija, sava jušana,

Atļaujiet sev kaut ko nemācēt. Un, galvenais, nekaunieties no tā, ka jūs to nemākiet.

Piemēram, neprotiet humorizēt, vai izteikt savas domas uz piecām A4 formāta lapām. Varbūt tas ir labi un to nemaz nevajag?

Un lai par jūsu orientieri kļūst jūsu personīgās vēlmes.

Tieši tās norādīs, kādā virzienā ved jūsu ceļš, palīdzēs jums iziet no komforta zonas un attīstīties.

Mums taču visiem patīk tie cilvēki, kuri ir uzticīgi sev, cilvēki, kuri zin, ko vēlas, kuri nekopē citus. Par tādiem runā, ka “Viņiem ir harizma”. Atļaujiet sev savu individualitāti un rokrakstu. Tas ir to vērts!

Autors: Tatjana Dzuceva
Tulkoja: Ginta FS