Par katra paša atbildību

Es nevienu nenosodu. Ieklausos savā sirdī un nenosodu. Es piedzīvoju dziļas skumjas redzot to, ko es redzu. Un apzinoties, ka to agresijas jūru, kuru šodien es redzu notiekošajā, ir radījuši milzum daudz mazu naida uzliesmojumu visdažādākajās sadzīves situācijās.

Mēs visi, kas šodien redzam šo karu, esam to radījuši savām rokām. Kad nosodījām savus tuvākos, kad dusmojāmies uz saviem bērniem, kad kliedzām uz saviem vīriem, sievām, kad apvainojāmies uz saviem vecākiem, kad nebijām lojāli pret citiem cilvēkiem, kad kritizējām, tenkojām, krāpām, salīdzinājām.

Daudzi naida un neiecietības strautiņi ir radījuši agresijas okeānu. Un mana sirds raud no notiekošā. 

Ja ik katrs no mums uzņemsies atbildību par notiekošo un pārstās ar pirkstu norādīt uz kaimiņu, mums būs iespēja apstādināt tās šausmas, kuras šodien piedzīvo visi tie cilvēki, kurus šodien skar šis karš. Un tas skar mūs visus! Absolūti visus! Mēs-cilvēce esam vienots organisms. Un tad, kad mēs pārstāsim ar vienu roku griezt otrā, tikai tad beigsies karš mūsu apziņā.
Jekaterina Andrejeva Odesa, Ukraina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tam jātiek atzītam, ieraudzītam, piepildītam ar pateicību un mīlestību

Tas, kas nav atzīts, tas kas ir mīlestības apdalīts, pieprasa un cenšas šo mīlestību izspiest. Tas par sevi paziņo tā, lai tiešām tiktu pamanīts un sadzirdēts. Tas nokļūst uzmanības centrā.
Un šobrīd šo vietu ieņem kara tēls.

Pasaule mainās. Pilnībā. Tam, kam tālāk nav pa ceļam ar jauno, ir jātiek atzītam, ieraudzītam, piepildītam ar pateicību un mīlestību. Tad tas varēs ar godu aiziet. Tad, kad tam tiks izrādīta pienācīgā cieņa un pateicība par tā lomu un dalību spēlē.

Pasaule pakāpeniski virzās uz izeju no cīņas. Un šī izeja nav iespējama bez tā, lai paskatītos uz šo kara tēlu. Ar cieņu. Ar pateicību. Ar mīlestību. Atzīstot tās lomas svarīgumu, kas tika lieliski nospēlēta. Karam bija vissvarīgākā loma. Daudzus gadsimtus un daudzas dzīves.

Tagad pienācis tā laiks aiziet. Atgriezties mājās. Pie Varenās Dievietes, Lielās Mātes, kas reiz to dzemdēja un kuras daļa tas vienmēr bija.

Katra sieviete būtībā ir Lielās Mātes iemiesojums, un katrā ir šis spēks.
Un kad sieviete spēs no šīs vietas, šī spēka paskatīties uz kara tēlu kā uz savu bērnu (turklāt ne kā uz kaut ko mazāku, bet gan līdzvērtīgu), spēs paskatīties un ieraudzīt sevī šo daļu. Atzīt to. Palūgt piedošanu. Piepildīt ar mīlestību un pateicību. Tad šis spēks, šī enerģija varēs transformēties. Tad tas varēs beigties.

Anna Gusak Kijeva Ukraina
Foto: Треті Півні
Tulkoja: Ginta Filia Solis