Par Drosmi un Bailēm

Kā beigt piesaistīt sev kaitīgas domas?

Pirmais, kas jāizdara – ir jāsāk sevi nošķirt no bailēm un trauksmes. Biedējošas domas ir daudzu nelaimju un neveiksmju cēlonis. To tev ir teikuši tik daudzas reizes un kāds no tā labums? Bailes ir apziņas ieradums, kas tevī ir iesakņojies negatīvas domu straumes dēļ, taču no tām var atbrīvoties ar personīgām pūlēm un neatlaidību.

Spēcīga vēlme ir varens magnēts. Cilvēks, kura vēlme ir spēcīga un nepielūdzama, piesaista sev to, kas palīdz iegūt to, ko viņš vēlas – cilvēkus, lietas un apstākļus, ar nosacījumu, ka viņš to vēlas ticot, uzticoties, ar pašapziņu un iekšējā mierā.

Un tikpat patiesi ir tas, ka cilvēks, kurš no kaut kā baidās, parasti iedarbina spēkus, kas viņam nesīs to, no kā viņš baidās. Vai tad tu neredzi, ka tas, kurš baidās, patiesībā gaida to, no kā baidās? Vai tu neredzi, ka tas, kurš baidās, patiesībā sagaida to, no kā baidās? Bet no pievilkšanās likuma viedokļa domu pasaulē tas ir tas pats, it kā viņš to vēlētos. Šis likums darbojas abos gadījumos – princips ir viens un tas pats.

Pats labākais veids, kā pārvarēt baiļu ieradumu, ir domās noskaņot sevi uz DROSMI, tas ir tāpat kā labākais veids, kā atbrīvoties no tumsas telpā, ir atvērt aizkarus un ielaist tajā gaismu.

Cīņa ar ierastajām negatīvajām domām, titāniski cenšoties tās izslaucīt no savas dzīves, ir veltīga laika izšķiešana.

Ir labāks, uzticamāks, vienkāršāks un ātrāks veids, proti, ļaut Drosmei ieņemt baiļu vietu tavā prātā un, nemitīgi pievēršoties tai, dot tai iespēju izpausties objektīvajā realitātē.

Tā vietā, lai atkārtotu “Es nebaidos”, stingri pasaki sev: “Es esmu drosmīgs.” (Cenšoties pārliecināt sevi par “es nebaidos” nozīmē neko vairāk kā noliegt biedējošā objekta esību; tas nepalīdzēs atbrīvoties no pašām bailēm).

Lai pārvarētu bailes, savās domās jābūt stingri noskaņotam uz DROSMI. Ir jadomā drosmīgi, jārunā drosmīgi un jārīkojas drosmīgi. Ja visas dienas garuma tu savā apziņā uzturēsi Drosmes tēlu, šis domu uzstādījums kļūs par ieradumu. Turi drosmes garīgo tēlu tieši sev acu priekšā, un tu pamazām līdz tam izaugsi.

Ļauj vārdam DROSME iedzīvoties savā apziņā un koncentrējies uz to, kamēr tas tur nostiprināsies. Domā par sevi kā par drosmīgu cilvēku – iedomājies, kā tu drosmīgi rīkojies sarežģītās situacijās, un saproti, ka nav no kā baidīties un, ka bailes un trauksme nevienam vēl nav palīdzējušas. Bailes paralizē gribu, bet DROSME dod spēku darīt.

Par sevi pārliecināts un bezbailīgs cilvēks, kurš tiecas uz savu mērķi, kurš noskaņots uz “varu un izdaru” ir ļoti spēcīgs magnēts. Tas pievelk sev visu, kas viņam vajadzīgs veiksmei, laimei. Bieži par tādiem cilvēkiem saka “veiksme viņam uzsmaida”. Taču tā saucamā “veiksme” nav nekas cits kā Domu Uzstādījums. Un nav te nekāda nslēpuma. Tieši tāds pats uzstādījums kā “nevaru” vai “baidos”.

Lai pārliecinātos par to, ka augstāk minētais tieši tā arī ir, pietiek paraudzīties sev apkārt. Vai esi redzējis, ka cilvēks, kuram viss dzīvē padodas viegli, čīkstētu un teiktu “Es nevaru”?

Tu pats vari izlemt, ka nevēlies vairs pievilkt nelaimes, neveiksmes un skumjas. Lai par galveno tavas dzīves domu kļūst “Varu un Izdaru”, uz to arī uzskaņojies, to arī saki.

Dzīvojot “Varu un Izdaru” līmenī, tu sajūtīsi jaunas vibracijas un ieraudzīsi to darbības rezultātus, tu ātri vien sapratīsi, ka skaties uz lietām savādāk, un sapratīsi ka tā pamazām tuvojies pats sev. Tu jutīsies labāk un labāk sapratīsi visu, kas ar tevi notiek.

Bailes ir Trauksmes, Naida, Skopuma, Ļaunuma, Dusmu un Neveiksmes vecāki. Kad esi brīvs no bailēm, redzēsi, ka visa augstāk minētā “saime” kaut kur ir pazudusi. Tikai atbrīvojoties no tām tu vari kļūt brīvs, jo kamēr tevi vada bailes, tu nevari būt veiksmīgs Domas Pasaulē.

Tas sākumā tikai šķiet grūti, tomēr soli pa solim, kad tava drosme pieaug, bailes mazinās, bet tu kļūsti spēcīgāks. Bailes nav spējīgas dzīvot drosmes atmosfērā

Kamēr ap tevi siro bailes ar saviem “bet”, “ja nu”, “nevaru”, “nesanāk” un citām bailīgajām šaubām, tu nevari pilnībā izmantot savu domu spēku.

Lūk, ko vēlos tev ieteikt: neatliec uz vēlāku, izdari tagad dažas lietas, kuras tev šķiet tu varētu izdarīt, ja vien nebaidītos. Un tu būsi izbrīnīts, redzot, kā šīs jaunais domu uzstādījums uz Drosmi nojauks šķēršļus tavā ceļā. Tieši šādi vingrinājumi tevi uztrenēs un tu tiksi dāsni apbalvots.

Labākais veids, kā uzvarēt bailes ir pārstāt par tām domāt un barot tās ar savu enerģiju un beidzot pašam nostiprināties savā drosmē. Lai vārds DROSME ir tava jaunā devīze.

Viljams Vokers Atkinsons “Domu spēks un pievilkšanās likums””
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atmodusies Mīlestība pieprasa tevi visu pilnībā

– Mīlestība nemeklē un neatrod, tā tikai gaida to dienu, kad tu būsi gatavs tai atdot sevi visu.

Tu kļūsi kā pavasara dzīvības koks, kuru vakar vēl nevarēja pamanīt starp visiem pārējiem, bet šodien pēkšņi tas viscaur iemirdzējās krāšņu ziedu vainagā.

Jā, atmodusies Mīlestība pieprasa tevi visu pilnībā. Tu nespēsi savā Dvēselē atrast vietu, kurā nebūtu tavas Mīlestības. Bezgalībai vajag bezgalību.

Mīlestība nerada labo, bet labais vairāk par visu dievina uzplaukt tās auglīgajos zaros.
Mīlestība nesagrauj ļaunumu, taču ļaunums pats zaudē sevi, kad satiekas aci pret aci ar tās nesagraujamo vienotību. Ļaunums mīt tajos posmos, kas paši sevi sadalījuši. Taču tieši tāpat, kā gaismā nav tumsas, tā arī absolūtā Mīlestības vienotībā nav ļaunuma. Var būt tikai ēna, pustonis, kas piedod mirdzumu tam, kam jābūt īpaši spilgtam.

Tāpēc arī tavai Mīlestībai nevar būt daudz vārdu. Kas vienotībai dod citus vārdus, izņemot vārdu “Mīlestība”, tas nezina, par ko runā.

Putni zina, ko runā.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mums visiem ir pienācis Apziņas Atmodas laiks

“Karš nesākas ar iebrukumu un nebeidzas ar karadarbības pārtraukšanu. Karš sākas, kad cilvēka prātā un apziņā tiek iesēta šķelšanās ideja. Tas notiek ļoti nemanāmi un gadu desmitiem, pilienu pa pilienam, veido miljoniem cilvēku redzējumu, priekšstatu un pasaules uzskatu.
Šī šķelšanās ideja ir balstīta materiālismā. Materiālisms ir garīgās realitātes un dievišķā principa noraidīšana. Šī ideja atspoguļo negausīgo vēlmi iegūt matēriju (resursus un naudu), vēlmi valdīt, kontrolēt, dominēt, uzkrāt, paturēt pakļautībā un pretendēt uz Dieva lomu agresīvā vai manipulatīvā mēģinājumā virzīt cilvēku dzīvi un gribu saskaņā ar saviem aprēķiniem un plāniem.
Cilvēci tūkstošiem gadu ir virzījusi vēlme ienirt matērijā, ignorējot tās garīgo būtību, tāpēc dabas katastrofas, satricinājumi un kari nāk, lai notiktu Atmoda.
Zivju laikmeta beigas un ieiešana Ūdensvīra laikmetā iezīmējas vienlaicīgi ar spēcīgu apziņas atmošanās vilni un tikpat spēcīgu apziņas aptumšošanās vilni, kas iet paralēli viens otram. Tas noved pie cilvēku dalīšanās nevis pēc tautības, bet pēc vibrāciju līmeņa.
Šobrīd Ukraina un Krievija izdzīvo Sade Sati periodu un šajā periodā notiek abu tautu senās karmas transformācija. Lai pārveidotu šo karmu, ir jāiziet cauri attīrīšanas procesam un jāsasniedz jauns apziņas līmenis.
Kristus apziņa, vienotības apziņa ir tas, kas mums tagad ir vitāli nepieciešams, lai pārvarētu atdalīšanas ilūziju un nodzēstu kara uguni.
Karš ir rādītājs, kas atsedz patiesību un autentiskumu, atklāj mūsu attieksmi pret dzīvi un mūsu iekšējo būtību. Mēs paši nezinām, kas mūsos mīt, kamēr nenonākam ekstremālos apstākļos, kamēr nesasniedzam galējo punktu. Šajā galējā brīdī notiek autopsija un atsedz, kurš kādā apziņas līmenī atrodas, parāda “Kas ir kas un ko katrs elpo.”
Zināms skaits būtņu uz mūsu planētas atrodas dēmoniskā apziņas stāvoklī, spēj radīt manipulatīvus plānus, nežēlīgi graut un postīt, vienlaikus neizjūtot nekādas jūtas. Caur viņiem un viņu rokām uz šīs planētas dažādos periodos tika veikta visa veida vardarbība un iznīcināšana.
Ja dominējošais cilvēku skaits elpotu Mīlestību uz Dzīvi, tad “kara dēmonam”, kas dveš naidu pret dzīvību, nebūtu spēka izpausties. Jo viņa spēki tiek smelti un papildināti caur cilvēku emocijām un jūtām. Tāpēc aicinājums saglabāt iekšējo mieru un neļaut sevi inficēt ar naidu nav vērienīgi vārdi, bet gan konkrēta stratēģija, kas nepieciešama ātrai Gaismas spēku uzvarai.
“Kara dēmons” ir tas, kas mūsos ir iesēts kā atšķirīgu interešu un atšķirīgu pārliecību ideja. Šī ideja gūst spēku mūsu neziņas, savtīguma un patērētāju plēsonīgās un destruktīvās attieksmes pret Dzīvi dziļumos.
Mēs nevaram palikt vecajā šķelšanās paradigmā, jo mēs atkal ieiesim naida spirālē un nodosim negatīvās karmas sēklas nākamajām paaudzēm. Šķelšanās un agresija pastāv cilvēka apziņas līmenī. Mīlestība un vienotība ar visiem ir Kristus Apziņas līmenī.

Mums visiem ir pienācis Apziņas Atmodas laiks. Pamosties un kolektīvi pāriet uz Kristus apziņas līmeni.”

Mēs esam vienoti Dievā 
Mēs esam Vienoti Gaismā 
Mēs esam Vienoti Mīlestībā 

Teksts tulkots no: Indira Ma, Džjotiša skolotājas, Mīlošas būtnes, Ukrainietes šodienas ieraksta fb 

Zīmējums: Compassion / Natoa Rasolonjatovo (Madagaskara)
Paldies Līgai Mellupa

Mīlestības daba

Mīlestība nesasien un nepiesien, tā neuzspiež un neuzliek, Mīlestība dāvā spārnus un vienmēr atlaiž brīvībā.

Mīlestība neko negaida, Mīlestība uz neko necer, Mīlestība neizdomā to, kā nav. Tā apbrīno, aug, baro, pilnībā izbaudot to, kā viss ap viņu iegūst savu būtību.

Mīlestība netic, tā uzticās. Mīlestība nejūt, tā jūt līdzi un tāpēc zina, un tāpēc nekļūdās, un tāpēc nekad negrēko.

Mīlestība nav pareiza, Mīlestība nav likumīga, Mīlestība nav paredzama nekad un nekur, izņemot to, ka tā vienmēr ir un paliek Mīlestība.

Mīlestība ir dāvana. Tā jāpieņem labprātīgi. Ar prieku un godbijību, nebaidoties no sekām un savstarpējām saistībām. Jo dāvana ir nesavtīga un tas, kurš dod, nekad neko neprasa pretī un nekad pēc tam nenāk pēc samaksas.

Tas, kurš pieņēmis Mīlestību kā Dieva dāvanu, arī pats kļūst par Mīlestību. Tāda ir Mīlestības daba. Tā pilnībā pārņem tevi, tāpat, kā tu pārņem viņu. No šī brīža pasaulē vairs nav vietas, kur Mīlestībai būtu robežas, robežas tev esošajam..

Svēta vieta tukša nepaliek. Tur, kur Mīlestības vēl nav, tur iemājo bailes. Bailes ir Mīlestības trūkums, tāpat kā tumsa ir Gaismas trūkums. 

Bailes ir atraidīta dāvana būt brīvam no važām un robežām.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DRAUGAM, KURŠ ATRODAS KRĪZĒ

Draugs, es nezinu, kā tev palīdzēt.
Es nezinu, kā remdēt tavas ciešanas.
Es nezinu, kā atbrīvot tevi no sirdssāpēm, bailēm, skumjām, no tavām vēlmēm,
kas kvēlo dziļi tevī.
Es pazinu šos apmeklētājus.
Un es nevarēju tos sevī iznīcināt.
Es biju tikpat salauzts un pazaudējies, kā tu.
Mana vēlme atrast atbildes arī sabruka ka pīšļi.
Es pazīstu skumjas un vientulību, par kurām tu runā.
Es gadiem ilgi bēgu no sāpēm. Es izmēģināju katru devu, katru risinājumu, katru atkarību.
Es centos izdzert savu vientulību, nodarboties ar seksu ar to, apēst to, meditēt par to.
Es centos būt cilvēkos, lai novērstu savu uzmanību; es kļuvu atkarīgs no cilvēkiem un vienalga
vientulība man sekoja.
Es centos sevi nohipnotizēt ar reliģiju, garīgumu, dogmām, ticību un melīgu cerību.
Ik pa brīdim es biju tuvu pašnāvībai, un dažkārt tā šķita vienīgā izeja.
Es centos atbrīvoties no vientulības, nepievērst tai uzmanību, es ierakos darbos un
bezjēdzīgā darbībā.
“Vienkārši turpini kustēties”, – es lūdzos sev. “Neapstājies”.
Vientulība nakts vidū klauvēja pie manām durvīm.
Es dzirdēju tās saucienus dienas sapņos un nakts murgos.
Es skrēju, kamēr manas kājas pārklājās asiņojošām brūcēm.
Es ilgi skrēju.
Bet tad dzīve lika man apstāties.
Caur slimībām, caur nespēku, caur sāpēm no skrējiena.

Un īstā dziedināšanās sākās tikai tad, kad es apstājos…
Es pagriezos ar seju pret savu vientulību un atļāvu tai sevi piepildīt.
Es domāju, ka nomiršu, bet vientulības sirds kodolā  es atradu tikai mīlestību, daudz dzīvības un gaismas.
Es atradu daudz dziļāku saikni ar Dievišķo.
Un gandrīz nepanesamu līdzcietību pret brāļiem un māsām.
“Tumsa” manī bija tikai pazaudējies bērns, kurš alka mīlestības.
Tā skuma pēc manis, gaidīja mani.
Tā bija brīnišķīga atkalapvienošanās.
Tagad mēs ar savu vientulību dzīvojam kopā, kā Viens Vesels.
Mēs kopā elpojam. Kopā pastaigājamies pa pļavām un laukiem. Sēžam zem zvaigžņotajām debesīm, smejamies un raudam.
Es savu mīlestību atradu tumsā.
Tagad, mans draugs, es sēžu kopā ar tevi.
Klusumā. Klātesamībā. Tagadnē.
Es redzu tavas bailes, tavu smalko bezspēcību, tavu skumstošo sirdi, un es paklanos
tavu dāvanu priekšā, tava spēka priekšā.
Es ticu tam, ka tu spēj sastapt pats sevi.
Un es negribu tevi labot.
Es nezinu, kā tev palīdzēt.
Taču tavā “bezspēcībā” ir dziedināšanās uguns!
Es nevaru tevi salabot, nevaru.
Bet es varu mīlēt tevi tā,

kā mīlu sevi.
Un tas ir ļoti daudz

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Ir jautājumi?

10464182_246758832181253_3639492788632253523_n

Universitātē profesors saviem studentiem uzdeva jautājumu:

— Vai visu, kas eksistē pasaulē, radījis Dievs?

Viens students drosmīgi atbildēja:

— Jā, protams, viss ir Dieva radīts.

— Dievs ir radījis Visu? — vēlreiz pajautāja profesors.

— Jā, Ser, — atbildēja students.

Profesors jautāja:

— Ja reiz Dievs ir radījis visu, tātad radījis arī Ļaunumu, ja jau tas reiz eksistē. Un, ja piekrītam principam, ka mūsu darbi nosaka to, kas mēs esam, tad Dievs ir Ļaunums!?

Students samulsa, izdzirdējis tādu atbildi. Profesors pašapmierināti noklepojās. Viņš vēlreiz sekmīgi studentiem bija pierādījis, ka Dievs ir mīts.

Tad pēkšņi auditorijā roku pacēla vēl kāds students un teica:

— Vai varu Jums, profesor uzdot jautājumu?

— Protams, — atbildēja profesors.

Students piecēlās un jautāja:

— Profesor, vai aukstums eksistē?

— Kas tas par jautājumu? Protams, eksistē. Tev nekad nav bijis auksti?

Studenti sāka smieties par jaunekļa jautājumu. Viņš turpināja:

— Patiesībā, Ser, aukstums neeksistē. Tas, ko saskaņā ar zinātnes likumiem, mēs saucam par aukstumu, patiesībā ir siltuma trūkums. Cilvēku vai priekšmetu var pētīt izejot no domas – vai tas rada un nodod enerģiju. Absolūtā nulle vai – 460 grādi pēc Fārenheita, ir pilnīgs siltuma trūkums. Visa matērija kļūst inerta un nespējīga reaģēt šajā temperatūrā. Aukstuma nav. Mēs esam radījuši šo vārdu, lai apzīmētu to, ko mēs jūtam, kad nav siltuma.

Sudents turpināja:

— Profesor, vai tumsa eksistē?

— Protams, eksistē!

— Jums atkal, Ser, nav taisnība! Arī tumsa neeksistē. Patiesībā tumsa ir gaismas trūkums. Mēs varam pētīt gaismu, ne tumsu. Mēs varam izmantot Ņūtona prizmu, lai sadalītu balto gaismu daudzās gaismās un izpētīt katras krāsas viļņu garumu. Jūs nevarat izmērīt tumsu. Vienkāršs gaismas stars var ielauzties tumsā un izgaismot to. Kā Jūs varat uzzināt, cik tumša ir viena vai cita telpa? Jūs izmērat, cik daudz gaismas tur eksistē. Vai ne tā? Tumsa – tas ir jēdziens, ko izmanto cilvēki, lai aprakstītu to, kas notiek, kad nav gaismas.
Un tad students vēlreiz vērsās pie profesora:

— Ser, vai ļaunums eksistē?

Šoreiz profesors atbildēja nepārliecināti:

— Protams, kā jau es teicu. Mēs to redzam katru dienu. Cietsirdība cilvēku vidū, daudzie noziegumi un vardarbība visā pasaulē. Šie piemēri nav nekas cits, kā pierādījums tam, ka ļaunums eksistē.

Uz ko students atbildēja:

Ļaunums neeksistē, ser. Ļaunums – tas vienkārši ir Dieva trūkums. Tas ir kas līdzīgs tumsai un aukstumam, kas radīts lai apzīmētu Dieva trūkumu. Dievs nav radījis ļaunumu. Ļaunums — tas nav kā ticība vai mīlestība, kas eksistē tāpat kā gaisma un siltums. Ļaunums  — tas ir rezultāts tam, ka cilvēka sirdī trūkst Dievišķās mīlestības. Tas ir līdzīgi aukstumam, kas mūs pārņem, kad nav siltuma un tumsai, kas iestājas, kad nav gaismas.

Profesors atsēdās.
Klusums.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS