DRAUGAM, KURŠ ATRODAS KRĪZĒ

Draugs, es nezinu, kā tev palīdzēt.
Es nezinu, kā remdēt tavas ciešanas.
Es nezinu, kā atbrīvot tevi no sirdssāpēm, bailēm, skumjām, no tavām vēlmēm,
kas kvēlo dziļi tevī.
Es pazinu šos apmeklētājus.
Un es nevarēju tos sevī iznīcināt.
Es biju tikpat salauzts un pazaudējies, kā tu.
Mana vēlme atrast atbildes arī sabruka ka pīšļi.
Es pazīstu skumjas un vientulību, par kurām tu runā.
Es gadiem ilgi bēgu no sāpēm. Es izmēģināju katru devu, katru risinājumu, katru atkarību.
Es centos izdzert savu vientulību, nodarboties ar seksu ar to, apēst to, meditēt par to.
Es centos būt cilvēkos, lai novērstu savu uzmanību; es kļuvu atkarīgs no cilvēkiem un vienalga
vientulība man sekoja.
Es centos sevi nohipnotizēt ar reliģiju, garīgumu, dogmām, ticību un melīgu cerību.
Ik pa brīdim es biju tuvu pašnāvībai, un dažkārt tā šķita vienīgā izeja.
Es centos atbrīvoties no vientulības, nepievērst tai uzmanību, es ierakos darbos un
bezjēdzīgā darbībā.
“Vienkārši turpini kustēties”, – es lūdzos sev. “Neapstājies”.
Vientulība nakts vidū klauvēja pie manām durvīm.
Es dzirdēju tās saucienus dienas sapņos un nakts murgos.
Es skrēju, kamēr manas kājas pārklājās asiņojošām brūcēm.
Es ilgi skrēju.
Bet tad dzīve lika man apstāties.
Caur slimībām, caur nespēku, caur sāpēm no skrējiena.

Un īstā dziedināšanās sākās tikai tad, kad es apstājos…
Es pagriezos ar seju pret savu vientulību un atļāvu tai sevi piepildīt.
Es domāju, ka nomiršu, bet vientulības sirds kodolā  es atradu tikai mīlestību, daudz dzīvības un gaismas.
Es atradu daudz dziļāku saikni ar Dievišķo.
Un gandrīz nepanesamu līdzcietību pret brāļiem un māsām.
“Tumsa” manī bija tikai pazaudējies bērns, kurš alka mīlestības.
Tā skuma pēc manis, gaidīja mani.
Tā bija brīnišķīga atkalapvienošanās.
Tagad mēs ar savu vientulību dzīvojam kopā, kā Viens Vesels.
Mēs kopā elpojam. Kopā pastaigājamies pa pļavām un laukiem. Sēžam zem zvaigžņotajām debesīm, smejamies un raudam.
Es savu mīlestību atradu tumsā.
Tagad, mans draugs, es sēžu kopā ar tevi.
Klusumā. Klātesamībā. Tagadnē.
Es redzu tavas bailes, tavu smalko bezspēcību, tavu skumstošo sirdi, un es paklanos
tavu dāvanu priekšā, tava spēka priekšā.
Es ticu tam, ka tu spēj sastapt pats sevi.
Un es negribu tevi labot.
Es nezinu, kā tev palīdzēt.
Taču tavā “bezspēcībā” ir dziedināšanās uguns!
Es nevaru tevi salabot, nevaru.
Bet es varu mīlēt tevi tā,

kā mīlu sevi.
Un tas ir ļoti daudz

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Ir jautājumi?

10464182_246758832181253_3639492788632253523_n

Universitātē profesors saviem studentiem uzdeva jautājumu:

— Vai visu, kas eksistē pasaulē, radījis Dievs?

Viens students drosmīgi atbildēja:

— Jā, protams, viss ir Dieva radīts.

— Dievs ir radījis Visu? — vēlreiz pajautāja profesors.

— Jā, Ser, — atbildēja students.

Profesors jautāja:

— Ja reiz Dievs ir radījis visu, tātad radījis arī Ļaunumu, ja jau tas reiz eksistē. Un, ja piekrītam principam, ka mūsu darbi nosaka to, kas mēs esam, tad Dievs ir Ļaunums!?

Students samulsa, izdzirdējis tādu atbildi. Profesors pašapmierināti noklepojās. Viņš vēlreiz sekmīgi studentiem bija pierādījis, ka Dievs ir mīts.

Tad pēkšņi auditorijā roku pacēla vēl kāds students un teica:

— Vai varu Jums, profesor uzdot jautājumu?

— Protams, — atbildēja profesors.

Students piecēlās un jautāja:

— Profesor, vai aukstums eksistē?

— Kas tas par jautājumu? Protams, eksistē. Tev nekad nav bijis auksti?

Studenti sāka smieties par jaunekļa jautājumu. Viņš turpināja:

— Patiesībā, Ser, aukstums neeksistē. Tas, ko saskaņā ar zinātnes likumiem, mēs saucam par aukstumu, patiesībā ir siltuma trūkums. Cilvēku vai priekšmetu var pētīt izejot no domas – vai tas rada un nodod enerģiju. Absolūtā nulle vai – 460 grādi pēc Fārenheita, ir pilnīgs siltuma trūkums. Visa matērija kļūst inerta un nespējīga reaģēt šajā temperatūrā. Aukstuma nav. Mēs esam radījuši šo vārdu, lai apzīmētu to, ko mēs jūtam, kad nav siltuma.

Sudents turpināja:

— Profesor, vai tumsa eksistē?

— Protams, eksistē!

— Jums atkal, Ser, nav taisnība! Arī tumsa neeksistē. Patiesībā tumsa ir gaismas trūkums. Mēs varam pētīt gaismu, ne tumsu. Mēs varam izmantot Ņūtona prizmu, lai sadalītu balto gaismu daudzās gaismās un izpētīt katras krāsas viļņu garumu. Jūs nevarat izmērīt tumsu. Vienkāršs gaismas stars var ielauzties tumsā un izgaismot to. Kā Jūs varat uzzināt, cik tumša ir viena vai cita telpa? Jūs izmērat, cik daudz gaismas tur eksistē. Vai ne tā? Tumsa – tas ir jēdziens, ko izmanto cilvēki, lai aprakstītu to, kas notiek, kad nav gaismas.
Un tad students vēlreiz vērsās pie profesora:

— Ser, vai ļaunums eksistē?

Šoreiz profesors atbildēja nepārliecināti:

— Protams, kā jau es teicu. Mēs to redzam katru dienu. Cietsirdība cilvēku vidū, daudzie noziegumi un vardarbība visā pasaulē. Šie piemēri nav nekas cits, kā pierādījums tam, ka ļaunums eksistē.

Uz ko students atbildēja:

Ļaunums neeksistē, ser. Ļaunums – tas vienkārši ir Dieva trūkums. Tas ir kas līdzīgs tumsai un aukstumam, kas radīts lai apzīmētu Dieva trūkumu. Dievs nav radījis ļaunumu. Ļaunums — tas nav kā ticība vai mīlestība, kas eksistē tāpat kā gaisma un siltums. Ļaunums  — tas ir rezultāts tam, ka cilvēka sirdī trūkst Dievišķās mīlestības. Tas ir līdzīgi aukstumam, kas mūs pārņem, kad nav siltuma un tumsai, kas iestājas, kad nav gaismas.

Profesors atsēdās.
Klusums.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS