Tu pats sev esi pats labākais domubiedrs

82007639_2655941234483768_5467246136605540352_o

Reiz tu pārstāsi satraukties un kādam kaut ko pierādīt.
Smaidot skaties uz apkārtējo pasauli ar visu tās neprātu, nesteidzies patikt cilvēkiem, nesteidzies dāļāt padomus vai kādu nosodīt vai glābt, pārstāj atbildēt uz to cilvēku zvaniem, kuri sen vairs neinteresē un neizbrīna. Vairāk skaties debesīs nekā uz to, ar ko citi nodarbojas un kā dzīvo. Atceries to, kas tevi iedvesmo neatkarīgi no apstākļiem. Neatvainojies, netaisnojies, nepaskaidro, nestrīdies un netērē laiku neinteresantajam. Un atklāj sev neticamo mieru un daudzas citas lietas, kuras agrāk neievēroji, dzenoties pēc tā, lai atbilstu citu gaidām vai priekšstatiem.

Iekšējā mājīguma sajūta ir svarīgāka par jebkuriem ātras labsajūtas kardinājumiem. Dārgāka par jebkuriem pagaidu cilvēkiem un pagaidu lietām.

Viss, kas tev patīk ir personīgs, bet personīgais pieder tikai tam cilvēkam, kuru tu redzi spogulī. Pārējais ir tukši minējumi tiem, kuri tevī cenšas saskatīt kaut ko citu. Tu pats sev esi pats labākais domubiedrs par to, kā šajā trakajā pasaulē būt sev pašam un laimīgam.

Tatjana Marača
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu šajā pasaulē

Acs 2020. janv

Tajā, ko tu uzskati par savu personību patiesībā nav nekā personīga.
Tava personība atnāca pie tevis no ārpuses.
Kā tikko tu piedzimi, tev no visām pusēm sāka paziņot: kas tu esi un kā tevi sauc.
Tevi uz visiem laikiem piesēja pie kopīgās koordināšu sistēmas, telpas un laika, tev pavēstīja tavu vēsturi un tavu reliģiju un visbeidzot tev paziņoja par to, ka sabiedrībai ir zināmas gaidas attiecībā uz tevi un tavu nākotni.
Un no tā brīža sākās tava ikdienišķā spēle atbilstoši visam tam, un tavi centieni, lai ko tas nemaksātu, attaisnot šīs cerības un gaidas un piedevām uztraukums par to, lai nevienam neliktu vilties.
Tu uzzināji noteikumus, saņēmi pirmos apbalvojumus un izbaudīji pirmos pārmetumus.
Pamazām tu aizrāvies ar savu spēli tā, ka tā kļuva par tavu Es.
Tad, lūk, zini: tevi iemainīja. Tu neesi īsts!
– Kur tad palika īstais Es? Kur man to meklēt?
– Viņš ir Tevī. Tieši viņš šobrīd to jautā. Viņam vēl joprojām nav vārda, nav biogrāfijas, nav pacēlumu un kritienu, ienākumu un zaudējumu.
Viņš nekad neko nav spēlējis. Viņš vienmēr ir bijis un paliek pats.
Viņš nekad nav juties atdalīts no pasaules, atkarīgs no citiem vai galvenais kādam.
Tos īsos brīžus, kad kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ tev izdevās aizmirst par savu spēli, tu kļuvi īsts. Tu juties laimīgs. Tu biji spējīgs patiesi mīlēt.
Tev nevajag sevi meklēt. Tev vienkārši jāpārstāj domāt par to, ka tava atbilstības spēle arī esi Tu.
Tev jāsaprot, ka šajā neprātīgajā spēlē nav un nevar būt uzvarētaju. Visi, kuri to spēlē vienmēr zaudē. Zaudē paši sevi.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Bildītē Elizabete, īsta💛

Atmošanās mēdz būt sāpīga

maska1

Man šķiet, ka agri vai vēlu katra cilvēka dzīvē iestājas moments, kad viņš saka sev un apkārtējiem: “Viss, es vairs nespēju tēlot! Un negribu to darīt!” Ja apzināti ienirsti sevī un izvēlies pa īstam iepazīties ar to, kas tevī, maska nokrīt ātri. Bet, ja izvēlies spēlēt (ne tāpēc, ka tev ir interesanti un jautri, ne aiz mīlestības pret dzīvi, bet tāpēc, ka šī iekšējā pasaule izradās tik ļoti sveša un ir bail izlaist to virspusē), tad patiesība agri vai vēlu sāk lauzties uz āru. Labāk gan ātrāk, tāpēc, ka vēlāk būs ļoti sāpīgi.

Vēlu un sāpīgi, tas ir tad, kad pēc 10-15 laulībā nodzīvotiem gadiem atklāj, ka nepazīsti sevi, nepazīsti to, kurš dzīvo tev blakus, vienā dzīvoklī, ka vairāk nevēlies dzīvot ar to, ar kuru tev ir kopēji bērni.

Kad, būdams jau nobriedis, saproti, ka tavā vietā tavu dzīvi nodzīvojis kaut kāds nepazīstams cilvēks, kurš tā arī nav uzdrošinājies kļūt par to, ko sapņojis….un tas viss tā, it kā – ne tu.

Kad pēc pilnas programmas esi nospēlējis labā puisīša vai meitenītes lomu, radījis ģimeni – par prieku mammai un tētim, iestājies tajā specialitātē, kuru viņi tev noskatījuši un nomācījies vajadzīgos gadus, lai pabeigtu mācību iestādi ar zelta medaļu, un tad saproti, ka neviena no šīm vēlmēm nav bijusi TAVA.

Kad ilgus gadus esi baidījies aiziet no turienes, kur tevi pazemo, nenovērtē, kritizē, apgriež tev spārnus, tikai tāpēc, ka svarīgi ir “ko teiks cilvēki?” Tas viss ir ļoti sarežģīti, taču visas šīs sāpes un pārdzīvojumi ir tā vērti, ja pēc tiem iestājas atmošanās.

Daudz sliktāk ir visu dzīvi nodzīvot maskā. Būt ģeniālam aktierim, un pēc tam beigt savu dzīvi pašnāvībā, jo nepanesama izrādās šī augstākā līmeņa izlikšanās. Būt pašam galvenajam un tajā pat laikā būt vienam, jo blakus nav nevienas labas sirds un drauga pleca. Būt bagātam un vienlaicīgi trūkumcietējam. Būt talantīgam, bet nedalīties ar tiem, kuri blakus. Būt pašam varenākajam, bet – ne mīlētākajam. Pavadīt gadus kaut kādās “svarīgās lietās”, un tā arī neiemācīties draudzēties, mīlēt, ticēt, uzticēties un būt ievainojamam. Nomirt, tā arī nesākot dzīvot.

Kāda jēga uzbūvēt milzīgu biznesu, ja tev nav mērķa ar to iepriecināt cilvēkus un sevi? Kāda jēga izveidot ģimeni, ja tev nav laika tiem, kurus šajā ģimenē esi sasaucis?

Kāda ir lielas naudas jēga, ja ar tās palīdzību tu uzvelc arvien vairāk un vairāk maskas, bet īsts vari būt tikai mazu mirkli, kad uz tevi neviens neskatās?

Kāda jēga līst valdībā, vai kāda uzņēmuma valdē, ja tev nav ne mazākās nojēgas un vēlmes uzņemties atbildību par cilvēkiem un viņu dzīves uzlabošanu un tev uzticētā objekta attīstību? Kas tu esi? Kāpēc tu esi šeit? Un uz kurieni tu ej?

Kad iekšā bango dusmu orkāns, kad rokas bezspēka nolaižas, kad jūties pazudis un nezini, ko tālāk darīt, kad gribas visu pamest un aizbēgt, kad lauz visas vienošanās un pievil cilvēkus, kad pārrauj visus sakarus un uzbrūc cilvēkiem, tu saproti, ka patiesībā viss sākās daudz agrāk – ne tagad.

Saproti, ka tev nav spēka ievērot visus noteikumus un pildīt vienošanās, un nebija tā arī agrāk, jo nebiji tiem gatavs. bet pieņēmi. Ne jau tu pieņēmi, bet tas, kura masku tu valkā. Nevarēji atteikties, jo ļoti ticēji, ka tas viss ir taisnība. Saproti, ka nav spēka piedot un mīlēt tos cilvēkus, kuri nodarījuši sāpes, bet turpini spēlēt un tēlot, ka esi piedevis un mīli. Ne tu piedevi un mīli, bet tas, kura masku tu valkā.

Tu nevari atzīties neizdzīvotajās sāpēs, jo ticēji, ka tev viss izdosies ātri un viegli. Saproti, ka saviem tuvākajiem ne reizi neesi izteicis savu patieso viedokli, jo zini, ka viņi no tevis gaida ko citu. Ne no tevis, bet no tā, kura masku tu valkā.

Ak! Ja fundaments ielikts aplam, tad kā tur labu māju uzcelt? Ja cilvēks nezin sevi, nezin neko par savām patiesajām vēlmēm un vajadzībām, nejūt savas robežas un nav nonācis līdz tām, nesaprot, kas ir tas, ar ko viņš varētu dalīties ar citiem cilvēkiem, tad kā var sanākt kaut kas skaists un kopīgs?

Un ja nu tas otrs cilvēks ir tāds pats?

Un tieši tā arī tiek būvētas ģimenes, uzņēmumi, valstis – ej nu saproti, kuram tasinība un kurš vainīgs un kur pazudis veselais saprāts.

Tieciet skaidrībā ar sevi, saprotiet sevi!. Nevajag tajā iestrēgt, taču būt skaidrībā par to, kas esi, ir ļoti vērtīgi. Tā ir patiesība un tūkstošiem cilvēku to pārbaudījuši.

Labāk noņemt masku un izrādīties ne tik ļoti pievilcīgam, cītīgi sevi aplūkot un padomāt, ko ar to visu var iesākt, nevis būvēt savu dzīvi (vai tiešām savu?), nenoņemot masku un, baidoties, ka kāds tomēr atklās patiesību: neatbilstību, un atstums jūs.

Esiet īsti tagadnē!

 

Autors: Dina Ričardsa

Tulkoja: Ginta FS

Par TEVI!

atpakal

Necenties nevienu izglābt, darot viņa vietā viņa iekšējo darbu. Tu tikai samazināsi viņa spēkus un nedosi iespēju viņam attīstīt viņa paša slēptos – iekšejos resursus.

Tā vietā atļauj sev pieļaut viņa pilnīgu un galīgu izgāšanos… ja kritiens ir tieši tas, kas viņam lemts.

Ja tu atkal un atkal piedāvāsi cilvēkam kruķi, viņš noteikti iemācīsies klibot.

******************

No visiem cilvēkiem, ko sastapsi dzīvē, tieši tu pats esi tas vienīgais, kuru tu nekad nepametīsi… un nepazaudēsi.

Uz visiem jautājumiem tavā dzīvē TU — tā ir vienīgā atbilde.

TU — vienīgais visu tavu problēmu risinājums.

TU pilnībā un galīgi esi atbildīgs par savu izvēli, pat tad, ja nolemsi neuzņemties atbildību ne par vienu no tām.

Tas nozīmē, ka tieši TU nes absolūtu atbildību par sava personīgā nozīmīguma uzturēšanu sevī.

Ja kāds cits pievienos tam kādus savus akcentus, tā būs tikai “tortes glazūra”.

Atbildība par tavas pašcieņas tortes cepšanu vienalga ir jāuzņemas tev pašam.

*******************

Pasaule tev sevi pasniegs tieši tādu, kādu tu to iedomāsies.

Tu regulāri piemērosi savu dzīvi tam, kādu tu to iedomājies.

To, kam tu ļoti stipri noticēsi, tu ieraudzīsi savā dzīvē.

Un nekā savādāk. Patiesībā, tā ikdienas elle, kurā tu dzīvo nav nekas cits kā tavas spītīgās pārliecības, ka nav te nekāda paradīze, rezultāts.

*********************

Ja vēlies savā dzīvē sasniegt citus rezultātus, tev noteikti nāksies mainīt savas iepriekšējās pārliecības.

Nav iespējams saņemt kādus citus, jaunus rezultātus, kurus tu ļoti vēlies, no tām pārliecībām, kuras tev jau ir.

Par nožēlu jāsaka – daudzi no taviem priekšstatiem pašam par sevi, ir veidojušies no tā, ko, pēc tavām domām par tevi domā citi.

Kāda cita cilvēka viedokli par tevi ir vērts izskatīt tikai kā “informāciju pārdomām”.

Un, ne vairāk.

Gala spriedumu par to, kas tu esi, esi tiesīgs spriest tikai TU PATS.

*******************************

Mūsu psihes darbs saistīts ar bailēm, bet mūsu dvēseles darbs – ar mīlestību.

Bailes vienmēr kaut ko atgrūž un saka…. «NĒ!»

Mīlestība vienmēr kaut ko pievelk un saka… «JĀ!»

Čaks Hillings «Sēklas dvēselei»

Tulkoja: Ginta FS


Čaks Hillings (Chack Hillig) – mūsdienu garīgais skolotājs, Ramana Mahariši sekotājs. Viņa pētījumi balstās uz austrumu filosofiju un rietumu psiholoģiju. Viņš ir amerikāņu ģimenes psihoterapeits, kas regulāri lasa lekcijas un uzstājas radio un televīzijā.