Nebaidies mīlēt

 

mate tereze

Kad tu jūties nelaimīgs un pamests, pamēģini kaut ko izdarīt ar mīlestību. Pasaki kaut vienu vārdu ar mīlestību, vienkārši padomā par kādu ar mīlestību. Atver savu sirdi un centies tajā atmodināt mīlestību. Lai tas notiktu, ir jāpārtrauc redzēt sevī un citos trūkumus un kļūdas.
Vieni cilvēki var tev patikt, citi – nepatikt. Ir viegli mīlēt tos, kuri mums patīk. Taču mīlēt tuvāko, nenozīmē apbrīnot viņu.

Ir grūti apbrīnot zagli un slepkavu. Taču viņiem tu vari vēlēt labu. Mīlēt tuvāko nozīmē vēlēt viņam labu. Mīlestība ir māksla, tā prasa treniņus. Labi ārsti, mūziķi, mākslinieki, sportisti stundām ilgi trenējas, lai uzlabotu savas prasmes un spējas. Tāpat ir arī ar mīlestību. Ja mēs nepieliksim nekādas pūles, lai mīlētu, mēs būsim vientuļi un nelaimīgi.

Māte Terēze

Dzīvot!

romy3

Neatkarīgi no tā, kā norit mūsu dzīve, laiku pa laikam, mums visiem gribās dzirdēt kādus uzmundrinājuma vai mierinājuma vārdus, kas nāk no viedas dzīves pieredzes. Šīs ir frāzes, ko teikušas pasaulslavenas sievietes. Iespējams, tās palīdzēs jums aizgaiņāt bailes, piedos spēkus un paplašinās jūsu apvāršņus.

«Pakāpeniski es sāku saprast, ka viss mūsu dzīvē nav nekas cits, kā viens vienīgs treniņš: rakstīt grāmatas, vadīt mašīnu, doties pargājienos, tīrīt zobus, gatavot bērniem brokastis, saklāt gultu, mīlēties, izvest pastaigā suni, pat gulēt. Mēs visu laiku trenējamies.».

Dani Shapiro, rakstniece

«Interesanti, cik gan bieži mēs neesam spējīgi ieraudzīt sava spēka izpausmes — jo nav taču iespējams vienlaicīgi darīt kaut ko, kas prasa drosmi un koncentrēšanos, un apzināties to. Jo, tad, ja mēs zinātu, ka rīkojamies drosmīgi, mēs noteikti pārbītos».

— Lena Dunham, aktrise

«Pašas svarīgākās attiecības jebkura cilvēka dzīvē ir attiecības pašam ar sevi. Tā kā, lai kas arī notiktu, no sevis nekur neaizbēgsi»
Diane von Fürstenberg, tērpu diainere

“Domā par sevi kā par kuģa kapteini, kas vada mazu buru laivu. Gadās, ka laiks ir labs, un tu peldi mierīgi un rāmi, bet gadās, ka sākas vēja brāzmas un tavu laivu sāk mētāt. Kad saproti, ka atrodies bangojošā jūrā, vienkārši no visa spēka griez stūri un centies pārciest vētru. Tāpēc, ka dzīve ir tā vērta.”

— Patricia Lee «Patti» Smith, dziedātāja un dzejniece

«Kad man ir skumji un es dusmojos uz visu pasauli, un visa mana dzīve nedod man nekādu prieku, es iedomājos, kā būs, kad es vienā dienā atgriezīšos šajā pasaulē pēc nāves. Es iedomājos, cik daudz skaistu emociju manī izraisīs tās lietas, kuras agrāk man šķita muļķīgas, nepatīkamas vai garlaicīgas.

Tikai paskaties, pie sienas ir gaismas slēdzis! Es to neesmu redzējusi veselu mūžību! Pat nevarēju iedomāties, cik ļoti man pietrūks šī slēdža! Ai, ai! Un paskaties – kāpnītes mūsu mājas verandā vēljoprojām ir salauztas. Sveicinātas, mīļās plaisas! Ļaujiet man par jums papriecāties. Un, lūk, mana kaimiņiene, stāv dzīva, sveika un vesela, vienkārši fantastika! Un vēljoprojām tāda pati, kā bija: katra teikuma galā “iesprauž” savu; “saproti, ja?” Kāpēc gan agrāk tas viss tik ļoti mani tracināja? Tas taču ir tik aizkustinoši”

— Amy Krouse Rosenthal, rakstniece

“Nevajag citēt to, ko es agrāk esmu teikusi. No tā laika es esmu kļuvusi daudz gudrāka.”
— Romy Schneider, kinoaktrise

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
Foto: Romija Šneidere un Alēns Delons

Elizabete Gilberta: DROSME

dailslidosana4
Lai atļautu sev dzīvot radošu dzīvi, ir jāatrod atbilde uz galveno jautājumu: vai manī ir drosme atrakt un izcelt gaismā manī gulošos dārgumus?
Es, protams, nevaru zināt, kas slēpjas jūsos. Un, visticamākais, jūs to paši pat nezināt. Kaut gan, droši vien, jūs nojaušat virzienu, kādā rakt.
Kāpēc es esmu pārliecināta par to, ka jūsos ir šie dārgumi? Nu, ko, es domāju, ka ikviens no mums ir radošs eksperiments.
Daba mūsos ieliek brīnumu lietas un pēc tam pakāpjas maliņā, lai ļautu mums pašiem tikt ar tām skaidrībā.
Laiks, kuru veltām šiem radošajiem “izrakumiem”, kas nes mūsu vārdu, tā arī ir mūsu radošā dzīve.
Drosme doties šajā ekspedīcijā, aizstāj ikdienas rutinēto dzīvi ar interesantu un radošu dzīvi. Bet tie negaidītie rezultāti, ko jūs saņemat procesā – tos es dēvēju par Lielo Maģiju.
**
Nebrīnieties par vārdu “radošs” Ar to es nepavisam negribēju teikt, ka ikvienam cilvēkam jākļūst par dzejnieku, mākslinieku, aktieri – kādas no, tā saucamo, radošo profesiju pārstāvim. Es arī nerunāju par radošiem sasniegumiem – kādam tie asociējas ar sarkanajiem paklājiem, vai dzīvošanu Olimpā, vai dziedāšanu Carnegie Hall (kaut arī, ja to sagribēsies, es neiebildīšu).
Es runāju par svarīgāku un plašāku radošuma izpratni. Par dzīvi, kas piepildīta ar zinātkāri – tā vietā, lai dzīvotu baiļu pilnu dzīvi.
Radošuma piemērs ir mana draudzene Sjūzana.
Kad viņai palika 40 gadi, viņa nolēma iemācīties slidot. Precīzāk, viņa jau agrāk to bija darījusi – bērnībā. Taču pusaudža gados noskaidrojās, ka dotumi nav pietiekoši, lai kļūtu par profesionālu sportisti. Ak, šis pusaudžu vecums! Tie, kurus oficiāli atzīst par talantīgiem, uz saviem trauslajiem pleciem uzveļ maisu pilnu ar sociālajām gaidām, savukārt pārējie saņem aizvainojošu birku “parasts cilvēks” un atsakās no radošuma. Kas tā gan par pasauli!!!?
Tad, lūk, nākamos 20 gadus Sjūzana apzināti izvairījās no jebkuras saskarsmes ar daiļslidošanu. Un kam gan viņai tā, ja tāpat viņa nevarēs uzvarēt sacensībās?
Pēc tam viņai pienāca 40 gadu jubileja, un viņa saprata, ja jūtas apātiska, neapmierināta ar sevi, ar savu dzīvi, sagurusi un paļāvusies liktenim. Pateicoties apaļajam dzimšanas dienas datumam, viņa atļāva sev uzdot jautājumu: “kad pēdējo reizi es jutos pa īstam laimīga, viegla, priecīga un radoša”?
Un ar šausmām atklāja, ka tas bija “divdesmit piecus gadus atpakaļ”.
Viņa bija aizliegusi sev to, kas dāvāja viņai neticamu prieku. Bija pienācis laiks noskaidrot, vai vēljoprojām viņai patīk slidot.
Sjūzana nolēma eksperimentēt. Nopirka slidas, atrada slidotavu un apmaksāja treneri. Viņa nepievērsa uzmanību iekšējam kritiķim, kurš deva padomus “likties mierā”, “atcerēties par darāmajiem darbiem”, “Pārstat būt egoistei”. Viņa nepievērsa uzmanību tam, ka pārējie skolnieki, kuri mācījās slidot, bija jaunāki par viņas bērniem.
Viņa vienkārši slidoja.
Trīs reizes nedēļā Sjūzana mostas pirms saullēkta, lai veltītu laiku sev, pirms uzsākt savu sarežģīto un saspringto darba dienu. Katru nedēļu. Jā, un viņai vēljoprojām ļoti patīk slidot, pat vairak kā agrāk, jo šobrīd viņa ļauj sev sajust to, cik daudz prieka viņai dod šis process.
Slidas un ledus viņai iedeva dzīves garšas sajūtu un atņēma laika izjūtu. Viņa vairs neuzskata, ka dzīvo parastu dzīvi. Viņa sev velta gan laiku, gan uzmanību.
Trīs reizes nedēļā no rītiem Sjūzanas dzīvē norisinās klusa, mierīga un priecīga revolūcija.
**
Pievērsiet uzmanību tam, ka viņa nepameta darbu, nepārdeva dzīvokli, nepārtrauca attiecības, neaizbrauca no savas pilsētas uz Toronto, lai mācītos daiļslidošanu pie profesionāla olimpiskā līmeņa trenera. Un tāpat arī, pievērsiet uzmanību tam, ka šis stāsts nebeidzas ar medaļām un čempiona titulu, kas nevienam šeit nav vajadzīgs.
Stāsts vispar nebeidzas – Sjūzana vēljoprojām turpina slidot trīs reiz nedēļā no rītiem. Vienkārši tāpēc, ka slidošanā “uzraka” iespēju vērot savu iekšējās pasaules skaistumu, kuru nespēja atrast nevienā citā nodarbē. Un viņa vēlētos pievērst uzmanību šīs iekšējās pasaules skaistumam tikmēr, kamēr vien dzīvo uz šīs zemes.
Lūk, arī viss.
Lūk, to es saucu par radošu dzīvi!

 

Autors: Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta FS

Debesu pasts: Visums runā

debesu pasts5

Es ticu tam, ka ar Visumu vajag sarunāties. Mācīties redzēt zīmes, attīstīt savu jutīgumu. Kad iekšējie radari ir noskaņoti ziņojumu saņemšanai, pasts no “augšas” nāk katru dienu: it kā netīšām pateiktām frāzēm, ko izsaka garāmgājēji, dziesmām taksometrā, uzraksta uz velosipēdista krekla.

Sapņi pildās simboliem – kā trauks ar ūdeni, un viss, kas atliek – klausīties, dzirdēt un neļaut filtriem aizsērēt.

Un, vēl, pieņemt visu notiekošo kā ceļu, kas jānoiet, nevis nepatīkamu nepieciešamību un īslaicīgas neērtības. Visi nelāgie un neērtie stāvokļi ir ļoti laba prakse un treniņš, kā šos stāvokļus izdzīvot. Uzmanīgi un apzināti – kā rītu lauku sētā.

Vienkārši izdzīvot tos vajag mirklī, kad tie notiek, un – ne iepriekš vai tad, kad tas jau ir noticis. Mūžīgā “apdomātā” bēda – pastāvīgi iekrist vai nu pagātnē, līdz mielēm pārdzīvojot pateikto, vai nākotnē, aizslaukot vēl nedzimušos sapņus. Neievērots paliek tas, kas notiek tepat deguna galā – vēl vakar nebija krunkas, bet šodien jau divas – dziļas.

Realitātei nevajag norādīt, kādu formu ieņemt, kā notikumiem notikt. Nepilnības “dieviņi” kasa savus vēderiņus, ēdiena gaidās – barojiet viņus ar to, kas jūsu pasaules bildītē “neaizvelk” līdz pilnībai, tam, ko sasapņojāties. Citiem vārdiem sakot, ja tu tirgū nopirki groziņu labu plūmju, bet, atnākot mājās, izrādījās, ka tajās ir vismaz sauja iebojāto, nebēdājies un nevaino pārdevēju, nedusmojies, netrako. Domās izbaro radušās sliktās domas par kādu, par kaut ko, vai par sevi mazajiem nepilnības “dieviņiem”, šīm resnajām bezķermeņa radībām – un vēro, cik priecīgi un viegli kļūst dvēselei.

Pateikt sev: “Jā, es neesmu ideāla” nav nemaz tik viegli. Un vispār, vajag biežāk ļaut sev iet ar mieru, lai rastu mieru dvēselē

Savu mīļāko mācību stundua par sevis pieņemšanu, es saņēmu no lieliskas, gudras un talantīgas speciālistes, profesionāles savā jomā, kura uz jautājumu, kāpēc maketā nav izdarīts tas un šitas, pat aci nemirkšķinot, atbildēja: tāpēc, ka esmu “sūdadizainers”. Lūk arī viss. Un pasaule nesabruka. Tas nav obligāti jāsaka skaļi, bet var reizi pa reizei atgādināt sev tajos brīžos, kad atkal šausti sevi: es neesmu gana laba – ideāla māte, sieva, meita, darbiniece, draudzene. Velnsparāvis! – tu taču esi tikpat laba, dzīva, smieklīga, neveikla, cilvēcīga, kā visi pārējie. Mēs neesam ne amati vizītkartēs, ne ģimenes statusi, ne mehāniski ķermeņi ar mākslīgo intelektu – mēs esam cilvēki!

Visumam patīk godīgie un drosmīgie. Stipri stāvošie ar kājām uz zemes, vēju aprautie. Ar viņiem ir interesanti runāt, viņi prot būt pateicīgi. Man arī viņi ļoti patīk. Viņos es jūtu savējos. Es ļoti viņus saudzēju.

Brīnumaini, bet es tikai tagad sāku saprast, cik ļoti svarīgi mierīgam dzīves plūdumam, ir pārtraukt ieciklēties uz sevi, uz – vairāk, labāk, tālāk, augstāk, un pamēģināt tā vienkāršāk. Tik vienkārši, cik vien iespējams. Pārvietot bezgalīgās iekšējās refleksijas fokusu uz to, kas notiek apkārt, izslēgt bezgalīgi nesavaldīgo patērētāja režīmu un sākt novērtēt brīvības un klusuma sajūtu, atgūt prieku par savu pasauli un  cilvēkiem, kuri ir tev blakus.

Man ļoti patīk iedomāties, ka esmu neredzama – caurspīdīga un varu nepieķerties cilvēkiem, lietām, attiecībām, ļaujot tām beigties, mainīties tā, kā vien ienāk prātā, izdzīvojot savus tuvināšanās un attālināšanaš ritmus. Viss plūst un mainās, viss ir kustībā. Lai notiek!

Es atgādinu sev – jāelpo dziļāk. Un to, ka cilvēks, kurš pie tevis šodien atnācis ir tava svarīgākā misija šodien. Un vēl es rakstu “labā dienasgrāmatu”, kurā ierakstu visus “sīkumus”, kas piepildījuši manu dienu ar siltumu – kads garšīgs ēdiens, jauns zīmuļu asināmais vai krekls, kurš nedaudz ož pēc ugunskura. Tas ir Mans Veids, kā pateikties Visumam: es redzu, es to ievēroju, man tas ir vajadzīgs, man tas patīk, lūdzu, turpini…

Taču, lai padarītu šo rakstu vērtīgu no praktiskā viedokļa, pastāstīšu par vienu labu metodi, kā noskaidrot savas patiesās sajūtas sev svarīgos jautājumos.

Ļoti bieži gadās tā, ka vajag pieņemt kadu lēmumu, bet tu stāvi kā ēzelis un nezini, ko izvēlēties. Es neatceros, no kurienes uzzināju šo tehniku, taču tā patiešām ir spēcīga un stradā lieliski.

Kad tu raujies uz pusēm starp divām izvēlēm, domās pieņem vienu no tām. Bet tikai ļoti stingri un bez ierunām, it kā alternatīvas nebūtu un arī nekādu šaubu. Pēc tam padzīvo ar šo lēmumu vienu-divas dienas, vai pat nedēļu (jo nopietnāks lēmums, jo ilgāk padzīvo). Brīnumaini, bet drīz sajutīsi, kā ķermenis atsauksies uz šo domu: vai nu tu sajutīsi vieglumu, atbrīvotību un sajūtu, ka tas patiešām ir pareizais lēmums (“jā, tas ir tieši tas, ko es vēlos.”), vai arī sajutīsi nožēlu un grūtsirdību, kā parasti mēdz būt, kad lēmums ir neatgriezenisks.

Simts reizes esmu parbaudījusi, strādā un palīdz saprast, ko tad dvēsele patiesībā vēlas, un kura ir parasta iegriba vai muļķības lēkme.

Novērtē notiekošo šeit un tagad.
Esi īsts!

Autors: Olga Primačenko

Tulkoja: Ginta FS

Zīmes

1010505_589315451108516_1273948535_n

Padomi kā atpazīt Visuma ZĪMES

Tas, kam tu tici, kļūst par tavu pasauli.

Ievēro nemanāmo

Bieži vien zīmes no Visuma pirmajā mirklī šķiet nemanāmas un nesvarīgas. Īpaši tas attiecas uz visa veida reklāmām. Reklāmas stabs, sludinājumi pieturvietās, TV un radio reklāma, mūzika – to visu Visums bieži vien izmanto, lai mums kaut ko pavēstītu.

Saņem “dublis divi”!

Vienas un tās pašas informācijas atkārtošanās par tava jautājuma tēmu, īsā laika posmā, ir kā skaidra zīme no augšas. Ja vairākas reizes pēc kārtas tu dzirdi vai redzi vienu un to pašu – apstājies un padomā, ko tas nozīmē? Visums savā vēlmē tev palīdzēt ir neatlaidīgs un sūtīs savus ziņojumus vienu pēc otra, līdz brīdim, kamēr tu tos izlasīsi un sapratīsi.

Negatīvās emocijas

Ļoti bieži Augstāko spēku mājieni ir šifrēti kā nejaušas apstākļu sakritības un izsauc emociju vētru. Kā likums – negatīvās. Spilgts piemērs tam ir reizes, kad tu steidzies, bet visi apstākļi saliekas it kā pret tevi – autobuss kavējas, salūzt mašīna, autobusa vadītājs tev deguna priekšā aiztaisa durvis un aizbrauc. Atceries – emocijas ir lakmusa papīrs, kurš parāda to, ka te nebūt viss nav kārtībā.

Meklē un tu atradīsi!

Ieslēdz savu redzi un dzirdi. Atver acis un ausis. Te nu vietā ir Bībeles vārdi — «Kam ir ausis, tas lai dzird. kam ir acis, tas lai redz.». Skaties apkārt, atskaties, paskaties augšup. Neiecentrējies uz sevi, atveries pasaulei! Atceries, lai saredzētu Zīmes, tās jāsāk meklēt.

Trenējies!

Prasmi atpazīt Zīmes no Visuma var uztrenēt. Kā muskuļus sporta zālē. Galvenais – darīt to regulāri. Tici, meklē, salīdzini, pieļauj kļūdas un atrodi atbildes – agri vai vēlu tu un Visums viens otru sapratīsiet un runāsiet vienā valodā!

Diva veida Zīmes

Visus mājienus – Zīmes no Visuma var dalīt divās grupās:

  • Apstiprinošās zīmes
    Tie ir tie simboli un notikumi, kas liek atmest jebkuras šaubas un neticību! Tās mums ziņo, ka esam uz pareizā ceļa un, ka mūsu vēlmes ir patiesas. Tā ir apstiprinoša atbilde uz mūsu jautājumu. Tā ir atbilde “JĀ!”.
  • Aizlieguma zīmes
    Kādu nepatīkamu notikumu virkne, viss, kas mūsos izsauc negatīvas emocijas – tās visas ir aizlieguma zīmes. Tas ir STOP SIGNĀLS semaforā, kas norāda uz izvēles kļūdu vai arī uz izvēles nepareizību, vai arī uz vēlmes neīstumu. Tā ir atbilde “NĒ!” uz tavu jautājumu.

Ir vēl divu veidu zīmes – zīmes miegā un zīmes realitātē. Ja neizdodas atpazīt un saprast zīmes reālajā dzīvē, palūdz Visumam parādīt tās miegā. Un otrādi, ja tev ir grūti saprast simbolus, ko rāda tev miegā, vai arī tu uzreiz savus sapņus aizmirsti, palūdz, lai tos atsūta reālajā dzīvē.

Es bieži vien saņemu mājienus miegā. Man ir savs, īpašais sapnis-zīme jau daudzus gadus. Tas ir aizejošs vilciens. Un, ja es uz to nepaspēju, tas nozīmē, ka notiek kas nelabs, ja paspēju – viss būs labi. Un kad es lūdzu Visumam palīdzību, visbiežāk atbilde atnāk tieši šādā veidā.

Visuma zīmju piemēri

Parādīšu tev standartsituāciju, kas kādreiz notikusi praktiski ar katru no mums.

Iedomājies, tu esi nolēmusi nopirkt jaunu kleitu un draudzene tev pastāstīja, ka tieši tāda ir nopērkama vienā no veikaliem un tieši tagad tur ir izpārdošana (zīme nr.1). Un, lūk, tu izej no mājas un saproti, ka esi aizmirsusi telefonu (zīme nr.2). Tu nepievērs tam nekādu vērību un atgriezies mājās pēc telefona. Tu stāvi pieturā, maršrutnieks ilgi nenāk (zīme nr.3). Kad beidzot tas atnāk, jau pēc īsa brīža tu atrodies “korķī” (zīme nr.4). Visi mikriņā ir uzvilkušies un nervozi, un pēkšņi kāds bērns tevi aplej ar limonādi (zīme nr.5). Un te nu tu sāc kaut ko nojaust. Tāpēc neesi pārāk izbrīnījusies, kad ieraugi uz veikala durvīm izkārtni “Slēgts. Inventerizācija”. Kāds ir secinājums? Vai nu tā bija ne tava kleita, vai arī šī vēlēšanās nebija tava patiesā, bet gan no malas uzspiestā, bet varbūt tev paredzēta pavisam cita kleita un cita notikumu gaita.

Visuma Mācībstundas vai Zīmes?

Bez zīmēm un mājieniem Visums vēl mums sūta Mācībstundas. Un ļoti svarīgi tās nesajaukt ar Zīmēm. Tāpēc, ka Zīmēm vajag pievērst uzmanību, bet no Mācībstundām – saņemt mācības (piedodiet par tautoloģiju).

Tas nozīmē, ka no mācībstundām ir jāmācās, bet zīmēm – jāseko.

Kā atšķirt Visuma Zīmi no tā Mācībstundas?

Pirmkārt mācībstunda pati par sevi ir notikums ar negatīvu raksturu. Nemēdz būt patīkamu mācībstundu.

Otrkārt, šis nepatīkamais notikums ir daudz spilgtākas nokrāsas. tas “spēcīgāk tevi sit”, ja tā varētu teikt.

Piemērs. Tu negaidīti esi spēcīgi izmežģījis kāju, vai sastiepis muguru. Ārsts tev izrakstījis gultas režīmu – tā ir Mācībstunda. Visticamāk tu pārāk daudz pienākumu esi uzņēmies un stiep nevajadzīgu nastu. Un tevi mīlošais Visums parūpējās par to, lai tu atpūstos.

Ko darīt, ja esi saņēmis negatīvu zīmi?

Nekādā gadījumā nevajag pārdzīvot. Ir jāsaprot, ka šī vēlme nebija tavējā un jāpameklē kas cits.

Piemērs. Tu sapņo šajā vasarā aizbraukt uz Turciju atpūsties un esi palūdzis Visumam, lai dod tev kādu zīmi. Un nākamajā dienā tu ziņās uzzini par to, ka tur noticis kāds nepatīkams incidents vai arī Turcijas aviosabiedrība pasludinājusi sevi par bankrotējušu. Ko darīt tādā gadījumā? Atlikt braucienu uz citu laiku vai izvēlēties kādu citu valsti – manuprāt – labākais risinājums. Nebēdā, ja nesaņēmi zīmi jau nākamajā dienā. Atbilde, kā likums, atnāks tuvāko dienu laikā.

Vai tu saņem Zīmes no Visuma? Kas tev ir zīmes?

Draugi, vienmēr atcerieties par to, ka Visums ir Pārpilnība, ka tam izpildīt tavu lielāko vēlmi pat vispārdrošāko sapni ir vienkāršāk par vienkāršu. Skaties uz zīmēm, seko tām un vienmēr esi kontaktā ar Visumu.

Avots: esotericblog.ru

Tulkoja Ginta FS

Atkal par attiecību skolu!

11817282_395757323882261_2036380130337175255_n

Ja neesat izgājis visas mācību stundas iepriekšējās attiecībās…

Es vēlos brīdināt sievietes par ļoti svarīgu momentu attiecību veidošanā, pēc tam, kad esat pārrāvušas iepriekšējās.

Pēc šķiršanās ar vīrieti, agri vai vēlu mūsu dzīvē parādās citi un šeit ir ļoti daudz dažādu nianšu.

Pirmkārt, ja neesat izgājusi iepriekšējo attiecību mācības un neesat iemācījusies to, kas bija jāiemācās, kā arī neesat atstrādājušas nepieciešamās īpašības, tad nākamais partneris agri vai vēlu sāks atkārtot iepriekšējā uzvedības scenāriju.

Otrkārt, arī ļoti būtisks moments, ja centāties pārvarēt iepriekšējos scenārijus, strādājāt pie tā lai uzlabotu sevi,savas personības īpašības un attieksmi, tad nākamais vīrietis nāk kā pārbaudījums, kā īsto attiecību “demo-versija”. Un viņš pārbaudīs to, cik labi esat iemācījusies to, kas bija jāiemācās. Daudzas sievietes žēlojas par to, ka viņām visu laiku gadās vieni vienīgi “auni”, taču problēma nav tajā, ka pasaulē vairāk ir “aunu”, mēs vienkārši liekam eksāmenus attiecībās.

Piemēram: sieviete dzīvoja ar vīrieti, viņš viņu neapgādāja, viņa pati visu vilka uz saviem pleciem, bet viņš viņu vēl piedevām pazemoja (diezgan tipisks scenārijs, vai ne?). Viņai viss apnika, viņa “sapsihojās”, nolēma, ka ir pelnījusi ko labāku un aizgāja. Pēc kāda laika parādās viņas dzīvē cits vīrietis un sākumā patiešām viss ir pavisam citādāk – labas attiecības, romantika. Līdz kādā brīdī viņš saka: «Dārgā man pietrūkst nedaudz naudas ziemas riepām, aizdod, lūdzu!»

Tas ir pirmais treniņa pārbaudes zvaniņš!

Visums maigi saka: «Lūdzu, mīļā mana! Parādi, ka esi kaut ko iemācījusies! Parādi, ka esi iemācījusies nedot vīrietim naudu un ļaut, lai viņš pats risina savas problēmas! Es taču tev tik cītīgi to mācīju… tagad tev izdosies un tu teiksi — piedod, mīļais, es nevaru dot tev naudu, man ir savi plāni!»

Un, ja sieviete patiešām atsakās šādā veidā palīdzēt vīrietim, viņai tiek doti vēl pāris pārbaudījumi šajās attiecībās, parasti vēl sarežģītāki un grūtāki, pēc kuru izpildīšanas viņa var pāriet jau citā līmenī. Un tajā jau šis vīrietis vai nu aiziet, atstājot vietu daudz cienīgākam partnerim, vai arī mainās un kļūst viņas cienīgs.

Ja sieviete neiziet šo mācību stundu, dod naudu un dara to pašu, ko darīja iepriekšējās attiecībās, viņu atgriež tajā pašā “klasē”, kur jau viņa bija.

Pēc traumatisku attiecību izbeigšanās, mums vienmēr tiek dota pārbaude! Atcerieties to!

Ir vēl viens svarīgs moments, kas skar sievietes pašvērtējumu un attiecības.

Pieņemsim, ka sieviete strādāja ar sevi, rūpējās par to, lai būtu pietiekami daudz sievišķās enerģijas, darīja visu, lai celtu savu pašapziņu un sievišķību. Un tad pienāca laiks veidot attiecības.

Pirmais, ko viņai sūta — parasti ir kāds “dunduks”, kurš nekad nebūs spējīgs novērtēt tādu sievieti.

Kāpēc? Visums pārbauda “uz izturību” viņas pašapziņu, to, cik viņa patiešām gatava nopietnām un cienīgām attiecībām. Ja gatava, viņa “dundukam” pateiks: “Piedod, bet mums nav pa ceļam.”

Pēc tam droši vien nāks vēl kāds jau labāks “variants”, kurš iespējams, pat varetu novērtēt šo sievieti. Taču gudra, sevi cienoša un mīloša sieviete, kas apzinās savu vērtību, mierīgi pateiks: «Liels paldies, taču man gribētos kaut ko vairāk» — viņa saprot savu līmeni un viņā nav nekā liekulīga.

Un tad viņas dzīvē ienāk patiešām vīrišķīgs, spēcīgs, atbildīgs vīrietis, atbilstošs viņas attīstības līmenim, iespējams, pat augstākā līmenī kā viņa pati… un Precēts.

Tas ir viens no pašiem grūtākajiem eksāmeniem, kurā bieži vien pat visspēcīgākās sievietes “izgāžas”. Taču, ja sieviete patiešām sevi ir uztrenējusi, viņa zin, ka noteikti viņai iedos to, kā cienīga viņa ir un tāpēc šim vīrietim teiks: «Jūs man esat ļoti simpātisks, taču, par cik jums ir sieva, es nevēlos ar jums būvēt nekādas attiecības – tas ir pret maniem noteikumiem. Pateicos par lielisko komunikāciju!»

Un tikai pēc visām šīm pārbaudēm — atnāk tas īstais. Arī ar viņu būs pārbaudes, bet tas jau ir pavisam cits stāsts, daudz priecīgāks.

Variāciju ir ļoti daudz, taču ļoti reti uzreiz atnāk īstais vīrietis, vēl jo vairāk tad, ja mūsu prasības ir paaugstinātas. Jo lielākas prasības, jo vairāk pārbaudījumu un treniņattiecību.

Pārbaudes — tas ir ļoti labi, jo tā mums parāda mūsu brieduma un pašvērtīguma līmeni. Par nožēlu jāsaka, ka visbiežāk sievietes piekrīt jau pirmajam attiecību piedāvājumam pēc šķiršanās un pēc tam ir spiestas šajās attiecībās iziet vēl ļoti daudz mācības.

Ja sieviete ir absolūti gatava augstāka līmeņa attiecībām — viņai vispār var nedot nekādus pārbaudījumus, jo Visums redz, ka tā ir tukša laika šķiešana un cilvēks ir nobriedis un gatavs.

Tāpēc gribu brīdināt visas sievietes, esiet uzmanīgas jaunās attiecībās, atsekojiet situācijas, kas atkārtojas un mācieties uz tām reaģēt korekti, izejot no pagātnes mācībām.

Neraujieties izveidot nopietnas attiecības uzreiz, esiet apzinātas, apjautiet savu līmeni!

Jums neļaus kļūt iedomīgām, par to varat nebaidīties, bet jūs vienmēr varat saņemt attiecības atbilstošas jūsu līmenim.

Autors: Jūlija Sudakova (Юлия Судакова) 

Tulkoja: Ginta FS