Kā iemācīties dzīvot saskaņā ar savu sūtību?

skolotajs

– Vai mēdz būt tā, ka cilvēks dara savu iemīļoto darbu, taču tas nedod viņam iespēju labi nopelnīt? Vai arī, ja tā ir viņa patiesā sūtība, tad diez vai viņš dzīvos nabadzībā?

– Viedie šo skaidro tā: ja cilvēks dzīvo saskaņā ar savu sūtību, par viņu rūpējas pats Visums. Caur viņu tiek realizēts kāds pasaulīgs uzdevums. To ceļu, ko Visums un Dzīve viņam dod, viņš arī realizē.
Tāpēc pati dzīve sāk rūpēties par tādu cilvēku. Piemēram šķīsta sieviete, kura ir ļoti uzticīga savam vīram, vēl viņam labu, veiksmi, rūpējas par viņu. Viņa ir laimīga attiecībās ar savu vīru. Ap šo pāri izveidojas it kā neredzama veiksmes aura un tas, ko viņi vēlas, viņiem izdodas. Nav skaidrs no kurienes, taču pie viņiem nāk viņu vēlmju realizācija.
Iespējams, ka šim pārim ne vienmēr būs pārmēru liela bagātība, taču viņu vēlmes piepildīsies. Arī par cilvēku, kurš nesavtīgi realizējas savā profesijā, dzīve rūpējas. Dažkārt sķiet, ka šie Visuma likumi ir neloģiski, bet arī dzīve ir neloģiska. Šodien cilvēki, kuri pēta veiksmes likumus no loģikas platformas māca: izdari tā, tā un tā un tu būsi veiksmīgs cilvēks. Taču dzīves likums nav loģikas likums, drīzāk – mistikas.
Mistika nozīmē brīnums, radošums, nav skaidrs, kā tas notiek. Nav skaidrs kā no mazmazītiņas koka sēkliņas var izaugt milzīgs koks, kas dzīvo simtiem gadu. Cilvēks, kurš saņem mistikas pieredzi, dzīves intuīcijas pieredzi, dzīves vienotības pieredzi, iegūst arī laimi, enerģiju, spēku un iespējas.

Universāls laimes likums:
– Ja cilvēks atrodas nospiestā stāvoklī, vispār neredz nekādas iespējas, ko viņam darīt, kad “dzīve nospiedusi uz ceļiem”?
– Viedie skaidro, ka vienmēr ir kāds universāls likums, kas maina cilvēka likteni: komunicēt ar kādu, kurš šajā dzīvē ir realizējies. No realizētas personības nāk pavisam cita enerģija. Es esmu depresijā, man neveicas, pašam ir ļoti grūti izrauties no šī stāvokļa, bet, ja blakus ir kāda personība, kurai ir cita dzīves pieredze, tad šī enerģija mani “izvilks”.
Tāpēc galvenā rekomendācija tiem, kuri vēlas izrāpties no savas bedres, meklēt to cilvēku sabiedrību, kuri ir veiksmīgi šajā dzīvē un no viņiem arī mācīties.

Oļegs Gadeckis
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Elizabete Gilberta: DROSME

dailslidosana4
Lai atļautu sev dzīvot radošu dzīvi, ir jāatrod atbilde uz galveno jautājumu: vai manī ir drosme atrakt un izcelt gaismā manī gulošos dārgumus?
Es, protams, nevaru zināt, kas slēpjas jūsos. Un, visticamākais, jūs to paši pat nezināt. Kaut gan, droši vien, jūs nojaušat virzienu, kādā rakt.
Kāpēc es esmu pārliecināta par to, ka jūsos ir šie dārgumi? Nu, ko, es domāju, ka ikviens no mums ir radošs eksperiments.
Daba mūsos ieliek brīnumu lietas un pēc tam pakāpjas maliņā, lai ļautu mums pašiem tikt ar tām skaidrībā.
Laiks, kuru veltām šiem radošajiem “izrakumiem”, kas nes mūsu vārdu, tā arī ir mūsu radošā dzīve.
Drosme doties šajā ekspedīcijā, aizstāj ikdienas rutinēto dzīvi ar interesantu un radošu dzīvi. Bet tie negaidītie rezultāti, ko jūs saņemat procesā – tos es dēvēju par Lielo Maģiju.
**
Nebrīnieties par vārdu “radošs” Ar to es nepavisam negribēju teikt, ka ikvienam cilvēkam jākļūst par dzejnieku, mākslinieku, aktieri – kādas no, tā saucamo, radošo profesiju pārstāvim. Es arī nerunāju par radošiem sasniegumiem – kādam tie asociējas ar sarkanajiem paklājiem, vai dzīvošanu Olimpā, vai dziedāšanu Carnegie Hall (kaut arī, ja to sagribēsies, es neiebildīšu).
Es runāju par svarīgāku un plašāku radošuma izpratni. Par dzīvi, kas piepildīta ar zinātkāri – tā vietā, lai dzīvotu baiļu pilnu dzīvi.
Radošuma piemērs ir mana draudzene Sjūzana.
Kad viņai palika 40 gadi, viņa nolēma iemācīties slidot. Precīzāk, viņa jau agrāk to bija darījusi – bērnībā. Taču pusaudža gados noskaidrojās, ka dotumi nav pietiekoši, lai kļūtu par profesionālu sportisti. Ak, šis pusaudžu vecums! Tie, kurus oficiāli atzīst par talantīgiem, uz saviem trauslajiem pleciem uzveļ maisu pilnu ar sociālajām gaidām, savukārt pārējie saņem aizvainojošu birku “parasts cilvēks” un atsakās no radošuma. Kas tā gan par pasauli!!!?
Tad, lūk, nākamos 20 gadus Sjūzana apzināti izvairījās no jebkuras saskarsmes ar daiļslidošanu. Un kam gan viņai tā, ja tāpat viņa nevarēs uzvarēt sacensībās?
Pēc tam viņai pienāca 40 gadu jubileja, un viņa saprata, ja jūtas apātiska, neapmierināta ar sevi, ar savu dzīvi, sagurusi un paļāvusies liktenim. Pateicoties apaļajam dzimšanas dienas datumam, viņa atļāva sev uzdot jautājumu: “kad pēdējo reizi es jutos pa īstam laimīga, viegla, priecīga un radoša”?
Un ar šausmām atklāja, ka tas bija “divdesmit piecus gadus atpakaļ”.
Viņa bija aizliegusi sev to, kas dāvāja viņai neticamu prieku. Bija pienācis laiks noskaidrot, vai vēljoprojām viņai patīk slidot.
Sjūzana nolēma eksperimentēt. Nopirka slidas, atrada slidotavu un apmaksāja treneri. Viņa nepievērsa uzmanību iekšējam kritiķim, kurš deva padomus “likties mierā”, “atcerēties par darāmajiem darbiem”, “Pārstat būt egoistei”. Viņa nepievērsa uzmanību tam, ka pārējie skolnieki, kuri mācījās slidot, bija jaunāki par viņas bērniem.
Viņa vienkārši slidoja.
Trīs reizes nedēļā Sjūzana mostas pirms saullēkta, lai veltītu laiku sev, pirms uzsākt savu sarežģīto un saspringto darba dienu. Katru nedēļu. Jā, un viņai vēljoprojām ļoti patīk slidot, pat vairak kā agrāk, jo šobrīd viņa ļauj sev sajust to, cik daudz prieka viņai dod šis process.
Slidas un ledus viņai iedeva dzīves garšas sajūtu un atņēma laika izjūtu. Viņa vairs neuzskata, ka dzīvo parastu dzīvi. Viņa sev velta gan laiku, gan uzmanību.
Trīs reizes nedēļā no rītiem Sjūzanas dzīvē norisinās klusa, mierīga un priecīga revolūcija.
**
Pievērsiet uzmanību tam, ka viņa nepameta darbu, nepārdeva dzīvokli, nepārtrauca attiecības, neaizbrauca no savas pilsētas uz Toronto, lai mācītos daiļslidošanu pie profesionāla olimpiskā līmeņa trenera. Un tāpat arī, pievērsiet uzmanību tam, ka šis stāsts nebeidzas ar medaļām un čempiona titulu, kas nevienam šeit nav vajadzīgs.
Stāsts vispar nebeidzas – Sjūzana vēljoprojām turpina slidot trīs reiz nedēļā no rītiem. Vienkārši tāpēc, ka slidošanā “uzraka” iespēju vērot savu iekšējās pasaules skaistumu, kuru nespēja atrast nevienā citā nodarbē. Un viņa vēlētos pievērst uzmanību šīs iekšējās pasaules skaistumam tikmēr, kamēr vien dzīvo uz šīs zemes.
Lūk, arī viss.
Lūk, to es saucu par radošu dzīvi!

 

Autors: Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta FS

Ar ko sākt Pārmaiņas?

183382_189657864407612_4969701_n

Šodien ļoti daudzi cilvēki domā par to, ka laiks kaut ko savā dzīvē mainīt, meklē internetā kādu atbalstu jaunam sākumam un tādās reizēs vietā ir jautājums: ar ko sākt? Piemēram, jau ilgu laiku šķīrusies, vientuļa, darbs neinteresants un zemu apmaksāts, taču aizņem ļoti daudz laika un vēl bērns vienai pašai jāaudzina. Kur izeja no šī – it kā apburtā loka?

Daudzi pieredzes bagāti treneri un personības izaugsmes konsultanti piedāvā ielaist savā dzīvē pārmaiņas, pakāpeniski, ikdienā izpildot pavisam mazus solīšus to virzienā. Kaut vai tāda pavisam vienkārši izpildāma darbība: ja esi labrocis, tad sāc katru rītu ar kreiso roku tīrot zobus, ja kreilis – atbilstoši – ar labo roku. Tiek uzskatīts, ka tas palīdz izrauties no ierastās rutīnas.

Pirmajam solim pretī pārmaiņām jābūt ļoti vienkārši izpildāmam, tūlītējam un tādam, kas aiz sevis atstāj labsajūtu no veiksmīgi paveikta uzdevuma – urā, man izdevās! Tātad pārmaiņu process ir sācies un pakāpeniski tas aptvers visas tavas dzīves sfēras.

Savukārt, daudzi uzskata, ka pārmaiņu ēru jāsāk ar kādu ļoti apjomīgu un lielu lietu un iesākt to vajag no rītdienas, pirmdienas, no pirmā datuma, no jaunā gada. Taču, diemžēl, mūsu smadzenes nesaprot tādu “rītdien” un vēl jo vairāk “jaunā gada”. Toties tās ļoti labi saprot signālus, ko dod ķermenis. Ja visu iepriekšējo dzīvi tu zobu birsti esi turējusi labajā rokā, bet tagad – kreisajā, tātad tas nozīmē, ka tagad viss būs savādāk!

Tādā veidā nopirkt abonementu uz sporta klubu un apsolīt sev no rītdienas jebkuros apstākļos, regulāri to apmeklēt – iesācējam tas būs pārāk daudz un grūti. Visticamāk uzņēmības pietiks vien pāris nodarbībām, un pēc tam abonements tiks nolikts kaut kur tālāk – neredzamā vietā. Labs piemērs ir no komas nupat atmodusies galvenā varone filmā “Nogalināt Billu”, – “kustināt lielo pirkstu” – tas ir pa spēkam katram un lieti noderēs.

Iesākumā pamēģini izmainīt kadu mazu ikdienas dzīves rituālu. Izšķir matos celiņu otrajā pusē. Ej uz darbu pa citu ceļu, kaut tas aizņems 10 minūtes vairāk kā parasti, taču tas nenotiks”autopilotā” un liks tavām smadzenēm atmosties.

Dažkārt šķiet, ka dzīve bezcerīgi ir iesprūdusi. Visi rīti ir vienādi un paiet vienādā steigā. Vairs nav spēka to paciest, gribētos sākt jaunu dzīvi, taču nav redzami nekādi resursi pārmaiņām. It kā vajadzētu psihologa palīdzību, taču lai pie tā aizietu, vajadzīgs laiks un nauda – taču ne viena ne otra nav pietiekoši. Lai parādītos vairāk naudas, būtu jāmaina darbs, bet, kur tadu atrast, ja visu laiku aizņem tagadējais darbs?

Ļoti bieži atbilde uz jautājumu ir pavisam citā vietā – ne tur, kur mēs to meklējam. Ja nesanāk globāli mainīt to, ko vēlamies, pamēģini skudras soļa attālumā, mainīt to, ko vari izmainīt tūliņ pat – tieši tagad.

Ļoti labi te var palīdzēt no jauna iepazīti cilvēki ar mums neierastu skatījumu uz lietām. Piemēram: viena man pazīstama sieviete, šķīrusies vientuļā māmiņa bija sev uzstadījusi stingru mērķi – “satikt pareizo vīrieti līdz jaunajam gadam”, lai būtu ar ko kopā aizbraukt vasaras atvaļinājuma atpūsties. Bet nekādas jēgas no šāda uzstādījuma nebija un ideālais vīrietis nesteidzās – tā krājās aizvainojums un vilšanās sajūta.

Bet pēc tam viņa kaut kā nevilšus “piemirsa” savu programmu un sāka pa 15 minūtēm dienā dzert kafiju ar savu jauno kolēģi, kurai skats uz attiecībām starp vīrieti un sievieti bija pavisam savādāks. Pēc laika viņai izdevās paskatīties uz savu problēmu it kā ar jaunās kolēģes acīm, un izrādījās, ka ideālais vīrietis nekur tālu nav jāmeklē – viņš visu laiku ir bijis tepat – blakām un ir gandrīz jau iemīlējies, tikai viņas iepriekšējais pasaules redzējums neļāva viņai to ieraudzīt. Tagad viņa ir laimīga savā otrajā laulībā.

Otra mana laba paziņa pavisam nejauši atrada sev iemīļoto jauno darbu ar kleitas palīdzību. Reiz veikalā viņa ieraudzīja garu, romatisku ceriņkrāsas kleitu un ļoti sagribēja to iegādāties. Viņa uzreiz saprata, ka tā ir viņas kleita un uzreiz arī sevii tajā ieraudzīja. Mājās pie spoguļa, vēlreiz to pielaikojot, viņa skaidri saprata, ka šī sieviete ceriņkrāsas kleitā pavisam nav grāmatvede. Bet kas tad viņa ir? Labā feja? Nu, gandrīz! Šī sieviete noteikti strādā ar cilvēkiem un ļoti patīk bērniem. Tagad viņa gatavo bērnus skolai, spēlējot ar viņiem aizraujošo matemātiku, un ir ļoti laimīga.

Ja vēlies pārmaiņas, zini, pasaulē tev apkārt ir tik daudz dažādu zīmju, kas skaidri pavēstīs, ko darīt un ko mainīt – tikai jābūt vērīgam, uzmanīgam. Meklē zīmes, norādes, durvju kodus ar visiem iespējamajiem saviem jutekļiem. Pasmaržo jaunas smaržas, vannas putas, garšvielas. Veikalā piemēri apģērbu, kuru agrāk nekad nebūtu valkājusi. Pavadi laiku sarunās ar jauniepazītiem cilvēkiem – iespējams tas ir tieši tas, kas šobrīd tev vajadzīgs. Visas atslēgas no tavas jaunās dzīves tevi gaida. Vienkārši pieslēdz savu uzmanību, pacenties ievērot detaļas, ieklausīties skaņās, sajust smaržas, saredzēt kustības. iespējams šis mazais, pieticīgais priekšmets ir tieši tas, kas atvērs tev tavu jauno ceļu jaunā līmenī?

Autors: Olga Gumanova
Avots: http://www.matrony.ru/
Tulkoja: Ginta FS