NEpietiekamības bailes

ieksejais berns6

Daudzas no mūsu trauksmēm, īpaši tās, kas sasitītas ar naudu un attiecībām, izriet no divām galvenajām zemapziņas bailēm:
1. “Es neesmu pašpietiekams”
2. “Es arī nākotnē nebūšu pašpietiekams”
Un patiesībā šīs bailes ir vienas – visu baiļu bailes
“Dzīve mani neatbalstīs”

Tev ikvienā dzīves mirklī VISS ir pietiekami!

Katram no mums ir savs iekšējais bērns, kurš zin to, ka viņš (vai viņa) nevar būt sev par vecāku. Viņš nejūtas viens vesels un nezin, kā padarīt sevi vienotu un veselu pēc paša vēlēšanās. Viņam nepietiek spēka papildināt sevi, atbalstīt sevi, apmierināt savas paša vēlmes.
Šis iekšējais bērns balstās uz ārējiem noslēpumainajiem un varenajiem spēkiem, kas ir atbildīgi par viņa eksistenci. Iespējams, tās ir dziļas ķermeniskas atmiņas no bērnības: bailes tikt pamestam, bailes pazaudēt atbalstu, kuru mums sniedz milzīgais un vientuļais Visums

“Es neesmu pašpietiekams un es tāds nekad nebūšu… un es nomiršu”.
Nav nekāds brīnums, ka mēs esam atkarīgi no naudas varas, no īpašuma, no cilvēkiem, no sava pašrealizācijas projekta.

Nav nekāds brīnums, ka dažkārt mēs jūtamies tādi trauksmaini, nemierīgi un mums ir tik nemājīgi pašiem savā ādā.

Mēs bēgam no nāves bailēm un zaudējumiem.
Savā zemapziņā mēs ticam, ka mums jābūt lielākiem, ka mums jāsaņem arvien vairāk un vairāk….lai vienkārši izdzīvotu.

Ja mēs apstāsimies, ja mēs būsim mierā kaut uz mirkli, šis “atbalsts” pazudīs. Mēs nomirsim. Nomirsim psiholoģiski, pat fiziski.

Mēs nespējam atbrīvoties no šīm atmiņām par pamestību, nestabilitāti, nedrošību. Mēs nevaram nogalināt iekšējo bērnu sevī un mēs to nevēlamies.

Taču mēs varam vērsties pie šīm senajām sajūtām ar mīlestību, ar labestību un līdzcietību – tad, kad tās atkal uzrodas. Mēs varam elpot caur bailēm, trauksmi un nepārliecinatību.
Ar interesi mēs varam pievērst uzmanību šīm sevis daļām. Sniegt tām patiesu atbalstu, kuru tās tik ļoti sen gaida. Turēt tās mīlošās un drošās rokās. Lai tās zin, ka viņas tiek atbalstītas.
Ka ir drošībā.
Ka tās nav kļūdas.

Tu esi pašpietiekams un tev viss ir pietiekami ik katrā dzīves mirklī. Šīs “nepietiekamības” bailes vairs nedrīkst valdīt pār tavu dzīvi.

Sajūti, kā tavs vēders paceļas un iekrīt, kad tu ieelpo. Sajūti, kā Zeme tevi tur. Sajūti, kā saule rotājas tavā sejā. Sajūti dzīvas dienas skaņas. Sajūti sava mugurkaula atbalstu. Sajūti, kā pleci atbalsta tavu galvu. Un visi putni, dievi un viņu eņģeļi dzied tev.

Tu dzīvo varena atbalsta ieskauts. Tu dzīvo labklājībā, vienmēr, lai cik arī naudas tev būtu, lai cik ļoti pasaule tevi atzīst vai neatzīst. Tu esi pašpietiekams un tev viss ir pietiekami.

Līdz šim brīdim tavs prāts ir grozījies ap nākotnes vīzijām, bet tagad, draugs, tu esi atgriezies mājās.
© Džefs Fosters
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Ļitvaks: emocionalitāte ir muļķības maska

emocionalitte4

Muļķība ļoti bieži uzvelk šo masku. Dumjš cilvēks brīdī, kad kāds norāda uz viņa nepiedienīgo uzvedību, paziņo: “Es esmu emocionāls cilvēks!” Te es runāju par negatīvajām emocijām: naidu, bailēm, trauksmi, garlaicību.
Psihologi jau sen ir noskaidrojuši, ka informācijas deficīts un neprasme novērtēt situāciju izsauc spēcīgas negatīvās emocijas gan gudrajam, gan muļķim. Taču gudrs cilvēks no savām neveiksmēm izdara secinājumus, iegūst pieredzi un nākamajā reizē šī pati situācija viņam kļūst parasta un negatīvas emocijas nerodas, jo viss ir skaidrs, pat tad, ja viss nebūt nav labi.

Ir jārīkojas un tad tā enerģija, kas ielikta emocijās, parvēršas darbībās. Dumjam cilvēkam tā izpaužas kā uzbudinājums un pārlieka emocionalitāte. Tikai uzbudināts muļķis izgāž savas emocijas uz citiem cilvēkiem, bet viegli aizkaitināmais tās apspiež un šāviņus virza uz sevi un pat lepojas ar to: “Manī viss vārās, bet es turu sevi rokās!” Tas ir pats sliktākais psiholoģiskās sagatavotības veids.

Kā tikko cilvēks sāk mainīties, kļūst gudrāks, viņš kļūst arī mierīgāks ne tikai ārēji, bet arī iekšēji.

Vai gudrs cilvēks ir emocionāls? Jā, pat ļoti. Tikai viņa emocijas tiek liktas lietā! Viņš atgādina kuģojamu upi, kuras virspuse ir rāma, bet iekšpusē ir dziļums. Tās straumes varenība ir jūtama tad, kad iekāp upē. Lūk, kāpēc gudri cilvēki nav ārēji ļoti pamanāmi.
Emocionāli dumjš cilvēks atgādina kalnu upi, kas šļakstās ar saviem ūdeņiem (viņš viegli uzvelkas, uzliesmo) vai arī tai ir lielas krāces (ir viegli aizkaitināms). Taču jebkurā gadījumā tāda upe nav kuģojama.
Un vēl viena analoģija, kas atspoguļo prāta un jūtu mijiedarbību. Prāts ir kā notekcaurule emocijām. Tāpēc emocionālam cilvēkam būtu jābūt vēl plašākai intelekta notekcaurulei kā mazāk emocionālajam. tad visas emocijas tiks nodarbinātas un liktas lietā. Un tad, kad cilvēks ir nodarbināts, viņam ir tikai viena emocija, pie kam – pozitīvā, un tā ir intereses emocija.

Tieši tad viņš kļūst veiksmīgs un viņa emocijas pa plašo augstā intelekta cauruli  ietek milzīgajā prieka okeānā. Un varbūt Larošfuko nebija gluži taisnība, kad viņš teica, ka “prāts vienmēr būs muļķis attiecībā pret sirdi” Daudzi baidās kļut gudri, jo viņiem šķiet, ka tad viņi kļūs par bezjūtīgiem sausiņiem. Veltas bailes. Ir gluži otrādi! Tikai gudrs cilvēks var baudīt un, jo vairāk prāta, jo augstāks līmenis.
Autors: Mihails Ļitvaks
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dvēselei to vajag!

dveseles deja1

Daudzās sabiedrībās, ja tu atnāc pie šamaņa  vai dziednieka, sūdzēties par to, ka esi vīlies, esi garīgi iztukšots, vai tevi piemeklējusi depresija, tie uzdotu tev vienu no četriem jautājumiem: Kad tu pārstāji dejot? Kad tu pārstāji dziedāt? Kad tevi pārstāja aizraut un apburt stāsti? Kad patīkams klusums pārstāja tev būt komfortabls?
Tur, kur mēs pārstājām dejot, dziedāt, priecāties par stāstiem vai baudīt klusumu, tas ir tur, kur mēs pārdzīvojam savas Dvēseles zaudējumu.
Deja, dziesmas, stāsti un klusums – tie ir četri universāli dziedinošie balzami.
Angeles Arrien
Foto: Ludoviks Lorans
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Kā attīrīt savu galvu no mentālajiem netīrumiem

inde dvēselē4

Visas mūsu slimības, nelaimes gadījumi, sliktā pašsajūta, niknums un neapmierinātība ar dzīvi, ir sekas informātiskajām indēm un piesārņotājiem, kas nokļuvuši mūsu galvās. Tu saslimi. Kāpēc? Tāpēc, ka dienu iepriekš kāds tevi apvainoja. Tu paklupi un uzsiti sev punu. Kāpēc? Tāpēc, ka stundu iepriekš kādstevi nokritizēja.

Tu jūti pastāvīgu nogurumu un nevēlēšanos dzīvot, tāpēc, ka viens no tavas ģimenes locekļiem pastāvīgi dara tev sāpes.
Tu esi nobijies un baidies uzsākt kadu darbu, tāpēc, ka kāds tev ir pateicis, ka tu ar to netiksi galā.
Tu esi vājš.
Tevi iekaroja.
Tava Dvēsele ir okupēta.

Visas augstāk pieminētās darbības ir psiholoģiskās indes darbības rezultāts. Šīs indes izcaurumo tavu imunitāti – tava organisma pretošanās spējas.

Diemžēl tu nevari aizliegt cilvēkiem tevi kritizēt. Tomēr tu vari atsacīties uzklausīt kritiku. Tieši domu līmenī.

Tas gan nenozīmē, ka pie pirmā mēģinājuma kritizēt tavas darbības, tu sāksi kliegt: “Aizveries! Es neko nevēlos zināt!” – un pēc tam visu dienu staigāsi, domās dusmojoties: “Kāds neģēlis, atļāvās mani kritizēt! Viņš teica, ka esmu gļēvulis. Es viņam gan parādīšu!” Tas nozīmētu tikai to, ka tu vienalga šo kritiku esi pieņēmis.
Taču vajadzīgs ir to nepieņemt, tātad – neapdomāt.

Tas pats attiecas uz jebkuru citu piesārņotāju. Ka tikko to sāk ieviest tavā galvā, tev jāaizcērt durvis tā pašā deguna priekšā.
Lai to izdarītu, pietiks ar divām prasmēm:
pirmā – atpazīt piesārņotāju,
otrā – aizliegt viņam iekļūšanu tavā galvā.
Pat tad, ja tevi nepamet aizvainojums vai bailes, dažkārt pietiek vien zināt to, ka tā ir inde tavā galvā, un atbildīgs par tās atrašanos tur, esi tu pats un neviens cits,

Aizšķērsot ceļu piesārņotājiem ir daudz sarežģītāka prasme, kā vienkārši tos atpazīt.
Lai to izdarītu, tavā galvā jābūt uzstādītam galvenajam blokatoram: “MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TAS NAV VAJADZĪGS!” un diviem papildus blokatoriem: “MELI!” un “NEINTERESANTI!”

Kaut vienam no šiem blokatoriem jādarbojas kā nosacītajam refleksam uz apkārtējo atbilstošo paziņojumu.
Ir jāatgādina, ka tie ir smadzeņu blokatori, ne vārdi, kurus tev jāsaka skaļi. Atbildēt tu vari tā, kā to prasa etiķete, bet tavai Dvēselei jāpaliek tīrai, tātad laicīgi ir jāaizveras “durvīm”.

MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG! MELI! NEINTERESANTI!
Tevi kritizē – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!

Tevi apvaino – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!
Tevi biedē – MELI! (NEINTERESANTI!)
Negatīvi pareģojumi – MELI!
Pazemina tavu pašvērtejumu – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!
Uz tevi apvainojas – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!
Tev dara pāri – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!
Ziņas TV izsauc tevī trauksmi – NEINTERESANTI!
Palaid šo programmu savās smadzenēs, lai strādā, lai izbrāķē indīgās ziņas!

Pie tam, vienmēr vertē cilvēkus nevis pec kritērija: “Vai viņš vēlējās nodarīt man ko sliktu?” – bet pēc kritērija: “Vai man ir slikti no viņa vārdiem un darbībām?”

Lai vēl drošāk aizsargātos no sārņu iekļūšanas galvā, ir svarīgi savu dzīvi veidot pēc SPOGUĻA PRINCIPA. Tas radīs dubultbarkeru indēm, kas tiecas iekļūt tavās smadzenēs.

Pietiek vien apzināties vienu lietu: “Es pats nekad tā nerīkojos ar cilvekiem!” – lai dotu sev tiesības atteikties no līdzīgiem “pakalpojumiem”. Protams, tas jāsaka ļoti retos gadījumos, taču dažkārt tomēr to ir vērts pateikt: “Es nekad citus nekritizēju un tāpēc, lūdzu, nekritizē mani!”
Protams, cilvēku mācīt var, bet tikai atbilstošās situācijās, un tikai, palīdzot viņam uzstādīt pozitīvu programmu. Vienmēr vajag mācīt cilvēku, bez cenšanās  ieviest vina galvā indi.

Noteikumi, kurus ir labi izmantot, lai atspoguļotu visus piesārņotājus, kuri cenšas iekļūt tavā Dvēselē:

1. Nekritizē — neuzklausi kritiku.

2. Pat domās neapvaino — neizjūti vainas sajūtu.

3. Nadari pāri — neapvainojies.

4. Atļauj citiem (un sev) pareģot tikai pozitīvo. Ja vajag pabrīdināt, tad dari to, paziņojot konkrētus faktus, bez emocijām. Piemēram, saki: “Šajā rajonā pēdējās nedēļas laikā tika veikti vairāki noziegumi” – tā vietā, lai teiktu: “Neej tur! Tur tevi nogalinās!”

5. Nebiedē — nebaidies.

6. Nepazemini citu cilveku pašvertējumu — neklausies tos, kuri censas pazemināt tavu pašvērtējumu.

7. Nenorādi citiem uz viņu trūkumiem — nepievērs uzmanību tam, ka citi norāda tev uz taviem trūkumiem.

8. Necenties citiem uzstādīt negatīvas programmas — neļauj tās uzstādīt sev.

Ja ņemam vērā to, ka priedēkli “ne” zemapziņa neuztver, citādāk šos SPOGUĻA LIKUMUS var formulēt šādi:

1. Atbalsti!

2. Izproti svešus sliktu nodarījumu motīvus!

3. Saudzē citu cilvēku psihi!

4. Pareģo tikai labo vai saki: “Tev noteikti viss būs labi!”

5. Nomierini!

6. Pacel citiem cilvēkiem pašvērtējumu!

7. Norādi citiem cilvēkiem uz viņu labajām īpašībām!

8. Ja proti, tad ievies citiem cilvēkiem zemapziņā pozitīvas programmas – ievērojot divus noteikumus:

  • programmām jābūt pozitīvām ne no tava, bet viņu viedokļa;
  • programmas nedrīkst saturēt naidīgumu attiecībā uz kādu trešo personu.

Ja vēlies kādam norādīt uz viņa necienīgo uzvedību, un likt viņam uzvesties citādāk (tā, kā ērti ir tev), atceries, ka vienu un to pašu domu vienmēr var paust kā noliedzoši, tā arī pozitīvi. Dari to pozitīvi!

Atradināt no kaut kā slikta, nozīmē iemācīt kaut ko gluži pretēju.
Pārstāt kaut ko darīt, nozīmē sākt darīt kaut ko citu.

Dzīvot var dažādi.

Tu vari ļaut sist sevi, un sist arī citus, uzskatot, ka citadāk dzīvot nav iespējams. Taču tad vienmēr tu riskē saņemt sitienus. Var izturēties pret citiem ar cieņu, saudzēt sevi un citus, saprotot to, ka IKVIENS CILVĒKS IR PERSONĪBA AR SAVU PAŠCIEŅU.

Tas attiecas ne tikai uz fizisko, bet pat vairāk – uz psiholoģisko dzīves pusi. Mūsdienās mēs esam pietiekami kulturāli, lai neietekmētu viens otru fiziski, taču psiholoģiskā vardarbība notiek it visur. Iespējams, tas ir mazāk redzams, taču – ne mazāk sāpīgi.

Diemžēl mūsu, no viduslaikiem nākusī, vēlme sodīt nekur nav zudusi, vienkārši šodien nav pieņemts to demonstrēt. Šodien “moderni” ir izskatīties labam.

Turklāt, novest cilvēku līdz pašnāvībai ar psiholoģiskās ietekmēšanas palīdzību ir daudz vieglāk, kā fiziski ietekmējot – un tam ir ļoti daudz pierādījumu!
Tas pats notiek arī ar traumām. Spēriena ar kāju pa vēderu sekas ir daudz vieglāk izārstējamas, kā kuņģa čūla, kuru radījusi Dvēseles trauma, jo otrajā gadījumā ir ļoti grūti noteikt un novērst šo graujošo “aģentu”, kurš cilvēka galvā var darboties ilgstošā laika periodā. Un šo programmu ar medikamentiem izārstēt nav iespējams.

Nesit citiem, un savai Dvēselei uzliec aizsargbruņas pret triecieniem no ārpuses! Lai nekas nespēj traucēt tavu Dvēseles mieru un labsajūtu.

Autors: Jūlija Džumma “Vēlmju piepildīšanās ceļš”
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Skolotājs tev blakus

cilveks blakus

Tāda ir mana pieredze: skolotāji, kuri visvairāk mums vajadzīgi — ir tie cilvēki, ar kuriem kopā mēs šobrīd dzīvojam. Mūsu dzīvesbiedri, vecāki, bērni — ir paši labākie skolotāji, par kuriem mēs varējām sapņot. Vēl un vēl tie mums rādīs patiesību, kuru ne vienmēr mēs vēlamies redzēt – tikmēr, kamēr mēs to ieraudzīsim…
Cilvēki man bieži jautā, vai esmu bijusi kādas reliģijas piekritēja līdz 1986. gadam. Un es atbildu: «Jā. Mana reliģija bija doma, ka maniem bērniem ir aiz sevis jāsavāc savas izmētātās zeķes». Tā bija mana reliģija un es biju ļoti aktīva tās piekritēja, neskatoties uz to, ka tā nekad tā pa īstam nebija nostrādājusi.

Reiz, kad Darbs jau “dzīvoja manī”, es sāku apzināties, ka tā nebija patiesība. Realitātē viņi katru dienu izmētāja savas zeķes, neskatoties uz maniem lūgumiem, draudiem un sodiem daudzu gadu garumā, un es sapratu, ka man pašai šīs zeķes jānovāc, ja vēlos, lai tās nemētātos.

Mani bērni bija pilnībā laimīgi ar visām savām izmētātajām zeķēm. Tad kuram no mums bija problēma? Tā bija man. Manas domas par izmētātajām zeķēm sarežģīja manu dzīvi – ne zeķes pašas par sevi. Un kam bija risinājums? Atkal – man! Es sapratu, ka man ir divi varianti: vai nu panākt, lai man ir taisnība, vai arī – būt brīvai.

Man bija vajadzīgi pāris mirkļi, lai uzlasītu zeķes, nedomājot par bērniem. Un es sapratu, ka man patīk salasīt viņu zeķes. Es to darīju sevis, nevis viņu dēļ. Tā vairs nebija garlaicīga mājas uzkopšana; iespēja uzlasīt zeķes un ieraudzīt tīru grīdu pārvērtās labsajūtā. Pēc laika viņi ievēroja, ka tas dara man prieku un paši sāka vākt savas zeķes, bez mana atgādinājuma.

Mūsu vecāki, mūsu bērni, mūsu vīri un draugi spiedīs uz visām iespējamām mūsu “pogām”, kamēr mēs sapratīsim, ko īsti nevēlamies par sevi zināt. Un katru reizi tie mūs virzīs tuvāk brīvībai.

Fragments no Baironas Keitijas grāmatas “Mīlēt to, kas ir”.

Interesanta ir pati raksta autore Bairona Keitija (Bairona Keitlina Rīda).

Viņa dzīvoja nelielā pilsētiņā, kas atrodas Dienvidkarolīnas štatā – tuksnesī. Bija ģimene, vīrs, bērni, pati nodarbojās ar uzņēmējdarbību. 30 gadu vecumā viņai sākās ļoti smaga depresija. Desmit gadu garumā viņa turpināja slīgt paranoidālā depresijā, naidā pret sevi un viņu vajāja pastāvīgas domas par pašnāvību. Pēdējos divus gadus viņa nebija spējīga pat pamest savu istabu.

Reiz agrā 1986. gada februāra rītā, atrodoties rehabilitācijas centrā, viņa saprata ko tādu, kas izmainīja visu viņas dzīvi. Viņa pati uzskata, ka šī viņas pieredze ir kas līdzīgs tam, ko apraksta budistu un hinduistu literatūrā zem dažādiem nosaukumiem. Keitija to sauc par  “mošanos realitātei”. Tajā apgaismības brīdī, kā viņa saka:

“Es apjautu, ka tad, kad ticu savām domām, es ciešu, bet, kad neticu – neciešu un tas tā ir ikvienam cilvēkam. Brīvība izrādījās tik vienkārša. Es atklāju, ka ciest nav obligāti. Es atradu sevī prieku, kurš nekad nepazūd, pat ne uz mirkli. Šis prieks ir katrā no mums, vienmēr.”

Keitija nav ne vienas no reliģijām piekritēja. Viņa ir vienkāršs cilvēks. Precējusies ar dzejnieku un tulkotāju Stīvenu Mitčellu, ar kuru kopā viņa uzrakstīja savu pirmo grāmatu “Mīlēt to, kas ir” un arī savu trešo grāmatu “Tūkstots prieka vārdu”.

Drīz pēc “atmošanās” pie Keitijas pēc palīdzības sāka griezties cilvēki. Viņi vēlējās uzzināt, kā iegūt brīvības sajūtu. Keitijas pašizziņas metode, kuru viņa sauc par “DARBU” šobrīd ir ļoti populāra. Tie ir vienkārši četri jautājumi, kurus uzdodot sev, cilvēks var mainīt savu dzīvi:

1. Vai tā ir taisnība?

2. Vai absolūti skaidri vari zināt, ka tā ir taisnība?

3. Kā tu reaģē tad, kad tici šai domai?

4. Kas tu būtu bez šīs domas?

Šo Darbu var darīt patstāvīgi vai kopā ar kādu citu cilvēku​.

Sākumā cilvēkam jāizvēlas kāda pārliecība vai doma, kas viņā rada trauksmes sajūtu vai kādas citas nepatīkamas izjūtas, piemēram: «Mana māte nekad nav mani mīlējusi» vai «Toms nevar cerēt, ka es risināšu viņa problēmas».

Pēc tam, vadoties no šīs domas, cilvēks uzdod sev šos četrus jautājumus. Jautājumus var uzdot arī jūsu uzdevuma partneris. Ja cilvēks strādā patstāvīgi, viņš pieraksta atbildes, bet darbā ar parneri atbild mutiski.

Pēc tam, kad jautājumi ir uzdoti, izteikumi burtiski mainās pretējā virzienā.

Piemēram: «Mana māte nekad nav mani mīlējusi» pārvēršas uz «Mana māte vienmēr mani ir mīlējusi». Vēl bez tā, cilvēks, kurš veic šo Darbu, pārbauda to, vai viņš var noteikt, kādā veidā radusies jaunā doma un vai tā ir patiesāka par to, kas bija agrāk.

Pati Keitija īsi savu Darbu apraksta tā: «Nosodiet savu tuvāko, uzrakstiet to, uzdodiet četrus jautājumus un pēc tam paplašiniet». Viņa ar šīs metodes palīdzību treniņos palīdz risināt gan savstarpējās attiecību problēmas, bērnu audzināšanas problēmas, slimības, emocionālās traumas, finansu problēmas, palīdz cilvēkiem gan skolās, gan ieslodzījumu vietās.
Tāds šodien stāsts!

​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: Iemīli sevi bezdarbībā

neko-nedarit3
Man universitātē bija profesors, kurš par savu aspiranti (psihotips “teicamniece” ) teica:
— Es no viņas baidos, viņa ir tāda – neslinka! Nedod miera ne man, ne sev.
Ir cilvēki, kuri pat pēc darba, brīvdienās, atvaļinājumā un vispār, vienmēr atrodas nemitīgā kustīgā stavoklī. No viņiem ņirb acīs. Viņi neprot vienkārši pagulēt smiltiņās, vērties tālumā… Nē, viņi noīrē jahtu, lai no rīta mazā gaismiņā dotos jūrā un ķertu speciālās dziļūdens zivis, pēc tam tās ceptu viesnīcas virtuvē – par šausmām šefpavāram. Bet pusdienlaikā viņi jau dodas apskatīt kādu pili, kalnu vai pazīstama dzejnieka kapavietu. Vakarā – diskotēka. Kā gan savādāk?! Mēs taču te neatbraucām tāpat vien! “Laiks jāpavada pilnvērtīgi” – tā ir viņu devīze. Nav gan skaidrs, kā viņi izmēra šo labumu.
Teikt, ka viņi gūst baudu no savas pārmērīgās aktivitātes? Visticamāk, ka – nē. Vienkārši viņi neprot apstāties, un uzskata to par savu īpašo priekšrocību, sakot – nu, jā, tads es cilvēks esmu – vienmēr darbībā!
Klāt pie visa tādi cilvēki nedod mieru arī apkārtējiem. Īpaši to izjūt bērni (nav obligati – savējie). Fiksi nost no dīvāna, izgūlušies te bezdarbībā?
–       Vai mājas darbus jau izdarīji? Rakstiskos? Un mutiskos?
–       Somu sakrāmēji?
–       Istabu sakārtoji? Kāpēc zeķes mētājas?
–       Palasi kādu grāmatu!
–       Negribi? Tad ej ārā pastaigājies!
Bērns izbīlī skatās, un patiešām pieceļas un iet darīt to, kas viņam norādīts, un to, kas no vecāku redzes punkta šķiet viņam noderīgs. Pēc tam atkal cenšas apgulties un atpūsties. Šķiet, nu būs ilgi gaidītais miers! Nekā! Cilvēki ar darbīgu attieksmi pret dzīvi nemīl, ka bēni “neko nedara”. un atkal un atkal kaut kur dzen, vai ved, vai sāk stāstīt par sliņķu un sētnieku bēdīgo likteni.
Domājat, tā viņi ieradina bērnu darboties? Bērns klausās pārmetumos un pēkšņi saprot: kā gan es tā drīkstu gulšņāt, patiešām esmu sliņķis? Nē, viņš domā – kā man tas viss apriebies, līdz kaklam!.
Taču te nu ir jāsaprot, ka cilvēki tā uzvedas ne jau tāpēc, ka piedzimuši tādi kaitinoši, bet tāpēc, ka viņus pašus bērnībā tā dzenāja pašu vecāki. Un, kad vecāki bija bērni, viņiem teica:
— Brīvlaiku sagribējies? Mums nekad nebija brīva laika! Mēs strādājām no 11 gadiem. Rītausmā cēlāmies, govis ganījām, sienu pļāvām… Tā arī izaugām ļoti strādīgi….
Un vēl uzdeva retoriskus jautājumus: ” Kā tā var būt, ka cilvēkam nav ko darīt?” vai arī: “Kā tu domā, kurš tavā vietā to darīs?”
Nav jau nekāds brīnums, tā vēsturiski izveidojies, ka tāda krampjaina aktivitāte skaitās normāla, laba zīme un sociums to nemitīgi uztur pie dzīvības.
Bet dzīve šodien ir mainījusies, pārkārtojusies. Un tagad mēs nevaram runāt par to, ko mūsu senči darīja vai nedarīja, strādāja rokas nenolaiduši, lai būtu maizes gabals un mēs nevaram atpalikt.
Problēma ir tā, ka mūsos ir milzīga TRAUKSME. Milzīga un bieži vien neizskaidrojama. Cilvēki steidzas bez redzamas vajadzības un rezultāta, tikai tāpēc, lai pieklusinātu šo trauksmi. Viņiem šķiet, ka, ja viņi apstāsies, kaut kas notiks, kaut kas tiks palaists garām, katastrofa, pasaules gals.
Patiesībā – nekas tamlīdzīgs nenotiks – ar galvu viņi to saprot, taču galva tur palīdzēt nevar.
Netiekot galā ar dažāda veida nemieru, neprotot palikt aci pret aci ar sevi, šie “trauksmainie” cenšas piešķirt jēgu ikvienai savai darbībai. Un, ja viņi kaut ko dara, tad – tikai ar mērķi.
Staigāt vienkārši tāpat, pastaigāties savai labpatikai – nekad, ja nu vienīgi uz veikalu, kaut ko nopirkt, miskasti iznest, vai apmeklēt kadu svarīgu pasākumu. Un atkal rodas jautājums: vai sasniedzot savus mērķus, mazos un lielos, viņi kļūst laimīgāki? Un atkal – nē! Trauksme tāpat vien nevienu neatlaiž.- ir jāskrien tālāk uz nākamo mērķi.
Un aizbēgšana, kā reiz, arī ir tas simptoms un sekas nespējai būt apmierinātam ar dzīvi – gūt baudu no tās. Par to, ka pati bauda var būt mērķis, trauksmainie cilvēki pat dzirdet negrib.
Cilvēki, ļaujiet taču sev paslinkot! Tas nav nekāds grēks un kauns, tas nav kaitīgi un neviens jūs par to nebārs, par neizdarītu mājasdarbu, jūs taču esat pieauguši. Atradinaties no dzīves senajā stilā: “ķer maisus, vilciens aizbrauc!”. Slavē sevi nevis par triecientempā padarītu darbu, bet par harmoniju sevī.
Un, lūdzu, dodiet savam bērnam šīs divas stundas dienā, par kurām es runāju katrā savā lekcijā “par bērniem”.
Normālai psihes un smadzeņu attīstībai bērnam ir jābūt brīvajam laikam – pilnīgi brīvam laikam. Obligāti!
Kā psihologs teikšu vēl vienu reizi: uzvar ne tas, kurš visu laiku uztraucas un steidzas, bet tas, kurš ir mierīgs, pārliecināts par sevi un prot koncentrēties vajadzīgajā brīdī.
Iemācieties vienkārši sēdēt, gulēt un ne par ko neuztraukties, nedomāt, neciest, neplānot, nerisināt bezgalīgos dialogus un monologus ar tiem, kas aizvainojuši, neskatīties TV seriālus, nelasīt žurnālus.
Lai šajā dzīvē izdarītu daudzas lietas, iesākumā ir vajadzīga nekonedarīšana. Būt nekonedarīšanas stāvoklī, noķert to, paildzināt, paildzināt…. Ja netiekat galā ar savu trauksmi paši, meklējiet speciālista palīdzību – psihologa, psihoterapeita. Dzīve ir tā vērta.
Jūsu uzvārds taču nav Stahanovs, un jums nav vajadzīgs piecgadi paveikt trīs gados. Jums vienkārši jāiemācās dzīvot pēc iespējas labsajūtā.

 

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS

Bīstamie sievietes ieradumi

17994_439315936226063_2513735012407857848_n

Daudzām sievietēm ir viens ļoti bīstams ieradums. Enerģētiskā nozīmē atdot “pēdējo kreklu” un palikt bez jeb kā. Un, ne vienmēr tas ir tāpēc, ka vajag kādam palīdzēt. Bieži vien mēs atdodam to kādam, kuram tas vispar nav vajadzīgs, lai būtu labas un cerībā, ka tā pretī saņemsim mīlestību. Bet dažkārt – vienkārši muļķības dēļ. Vienkārši nepamanīju, kā tas viss notika. Ļoti bieži šis process ir pilns entuziasma, esam uz “viļņa” un mums ir viegli atdot. Bet pēc tam šis entuziasms mirklī krīt un mēs atrodamies uz sēkļa. Sauciet to, kā gribiet, bet enerģijas vairs nav. Ne priekš kā.

Un, lūk viņa paliek iztukšota, izmocīta, praktiski kaila, neaizsargāta. Nav skaidrs, uz kurieni skriet un vai vispār pietiks spēka kaut kur aizskriet. Varbūt zvanīt uz kādu “karsto līniju” ar lūgumu “atvest” sievietes spēku, vai – vēl ko līdzīgu. Kur atrast to vadu, ar kura palīdzību pieslēgties enerģijas avotam un uzlādēt kaut nedaudz savas nosēdušās baterijas. Kā zināt, kura ir tā īstā rozete?

Parasti to, ka esam iztukšotas, mēs saprotam pārāk vēlu, daudz vēlāk, kā vajadzētu. Kad pēdējie spēki jau zuduši, bet jaunu nav.

Tādā situācijā būtu labi, ja būtu noteikti kādi kritēriji, sarkanās lampiņas, kas ziņotu par drīzu iztukšošanos. Tas gan būtu lieliski, ja sievietēm, tāpat kā automašīnām, sāktu mirgot lampiņa pirms spēki sāk beigties. Tad laicīgi varētu uzlādēties un uzpildīties bez kaitējuma savai veselībai. taču mēs esam uzbūvētas savādāk.

Parasti mēs savus spēkus atdodam pilnībā, vai arī dažkārt iedzīvojamies mīnusos, tikai tāpēc, ka laicīgi nesaprotam, ka bija vajadzīgs atpūsties un uzlādēties. Un gandrīz tāpat kā automašīnas, mēs “noplīstam” gluži nelaikā, pašā ceļa vidū, tā traucējot kustību citiem, veidojam korķus un savācam daudz nepatīkamu vārdu – vai tiešām nevarēji laicīgi uzlādēties? Bez visa tā, sabrūk arī mūsu plāni, jo kaut kur laikā nepaspējam, daudz laika tērējam velti, gaidot palīdzību un pašrocīgi atjaunojot savas darba spējas.

Daudz vieglāk un vienkāršāk taču būtu laicīgi ieliet degvielu. Atslēgas vārds šeit ir “laicīgi”. Saprast, ka degviela iet uz beigām, un uzpildīties.

Gala rezultātā nākas terēt daudz vairāk laika, spēku un nervu, lai atjaunotos. Tas ir briesmīgs ieradums – “sadedzināt” visu degvielu līdz pēdējai pilei, nedomājot ne par rītdienu, ne pat par šodienu. Sanāk, ka nespēsim parūpēties arī par saviem tuvajiem, jo mūsu enerģija taču ir viņu “ēdiens”. Mēs ar savu enerģiju piepildām savu māju, mēs to ieliekam savos mīļajos cilvēkos, ģimenē. Nerūpējoties par sevi un dažkārt vispār par sevi aizmirstot, mēs noliekam sevi pašā cietēju rindas galā. Taču kā gan šos cietējus pieņemt un viņiem palīdzēt, ja pašai nav nekādu spēku?

Kā varētu saprast un atpazīt situāciju, ka Tavi spēki beidzas? Jā, protams, ja iemācītos sevi dzirdēt un saprast. Jā, protams, ja atsekotu savus stāvokļus. Jā, protams, ja dzīvotu “rokas” režīmā nevis autopilotā.

Ir ļoti daudz dažādu pazīmju, kas liecina, ka tuvojas emocionālā bedre. Uzskaitīšu pašas biežākās.

Un tā, tev steidzami jāuzpilda sava bāka, ja:

1.Tevi tracina citi cilvēki. Nav svarīgi – tuvinieki vai svešie. Iespējams tu sociālajos tīklos ieraugi kādas publikācijas, un pat tās tevi tracina, kur nu vēl – tuvinieki.

2. Tu slikti guli, jo galvā lien sliktas domas. Tu nevari aizmigt. (Tas, ka nav iespējams pilnvērtīgi izgulēties naktī, iztukšo tevi vēl vairāk) Bezmiegs vienmēr ir iztukšošanās pazīme.

3. Tu slikti izskaties. Mūsu emocionālo stāvokli viegli var nolasīt pēc acīm. Ja skatiens apdzisis un nespodrs – laiks uzpildīties.

4. Tu pārāk maz ēd vai vispār aizmirsti paēst. Tev nav kad, tev tas nav svarīgi, parāk daudz visa kā, ko darīt. Tu staigā ar tukšu bāku un tukšu vēderu.

5. Tu ēd pārāk daudz, nešķirojot, kas nokļuvis tavā mutē, nejūtot ēdiena garšu. Bīstama pazīme, kas noved pie liekā svara un kompleksiem, protams arī gremošanas traucējumiem un slimībām.

6. Tev ir problēmas ar ēst gatavošanu – ēdiens sanāk negaršīgs vai nesanāk vispār. Gatavot nav laika, nav vēlēšanās un garastāvokļa. tas atkal nozīmē to, ka “jāuzpildās”.

7. Tev mājās mirst istabas augi. Tu it kā dari visu, kas tavos spēkos, bet augi negrib ne augt, ne ziedēt. Tas bieži notiek ar sievietēm, kuras nav mierā ar savu sievietes sūtību. Tas nozimē, ka laiks pievērsties sev.

8. Tev nav nekādas vēlmes nodarboties ar seksu. Nav un viss. Un jebkuri pieskārieni un mājieni šajā virzienā Tevi tracina. Tas var nebūt simptoms, ja tev arī iepriekš tas nav bijis vajadzīgs un nav interesējis. Taču, ja iepriekš esi dzīvojusi seksuāli pilnvērtīgu dzīvi un tagad tas nenotiek, tas ir signāls, ka laiks uzpildīties!

9. Tu slimo. Bieži vien slimība ir vienīgais veids, kā mūsu organisms var aizklaudzināties līdz zemapziņai un palūgt sev atpūtu. Ar varu piespiest mūs apgulties un atpūsties. Tāpēc jebkuras veselības problēmas – galvassāpes, iesnas, alerģijas, lūzumi, ir zvans, kas vēsta, ka steidzami par sevi jāparūpējas.

10. Tev ir slinkums. Tev negribas tīrīt māju, mazgāt traukus, pat – ieiet dušā – tas nozīmē, ka pienācis laiks atpūsties – un darīt to pareizi. Un pareizi nenozīmē “pasēdēt telefonā”.

11. Depresīvas un pesimistiskas domas. Ievēroji tādas? Ātri piepildīt sevi ar enerģiju, bez kavēšanās, kamēr sliktās domas nav materializējušās.

12. Tu nekādīgi nevari pamosties no rīta un pastavīgi vēlies gulēt. Tas ir pārpūles rezultāts un atkal signāls par to, ka laiks uzpildei.

13. Tu “noraujies” uz tuvajiem cilvekiem. Ja pēkšņi tu kliedz uz vīru, bērniem, vecākiem – pilnīgi noteikti kaut kas ir ne tā. tavi tuvie ne pie kā nav vainīgi. Tev laiks atpūsties.

14. Tu nevēlies komunicēt ne ar vienu. Sievietēm patīk satikties, parunāties. Kādai vislabāk patīk komunicēt ar savējiem, kādai – patīk sveši cilveki. Taču, ja sievietei negribas sarunāties vispār un tas ilgst vairāk kā pāris stundas, tad atkal jāceļ trauksme un kaut kas jādara lietas labā.

15. Tu nevēlies rūpēties par sevi. Kad tev slinkums ķemmēt matus, krāsoties, nomainīt nosmērēto blūzi, negribas pucēties. Kad jau simts gadus neesi uzsmērējusi krēmu sejai, tas nozīmē, ka atkal bāka ir tukša.

16. Tu visu savu naudu tērē uz citiem. Saņēmi algu, vīrs iedeva naudu un tu aizgāji uz veikalu. Ko nopirki? Meitai kleitu, dēlam – Lego, vīram kreklu, mājai jaunus aizkarus, produktus, samaksāji īri… un nauda beidzās! Un sev? Neko! Nekas neiepatikās, naudas nepietika, laika nebija. Bīstams simptoms.

17. Tev neko negribas. Veikalā tev nekas nepatīk – ne kleitas, ne apavi, ne rotas, ne grāmatas. Tev jautā, ko lai tev uzdāvina, bet tu nezini, ko tev gribās. Arī bīstami.

18. Tu sev nepatīc. Ne ķermenis, ne seja, ne mati. Negribas skatīties spogulī, vēl jo vairāk – fotogrāfēties. Jā, protams, daudzām no mums ne viss šajā ziņa ir ideāli un ir kur tiekties, taču šādas pazīmes ir tās, kam vērts pievērst uzmanību.

19. Paaugstināta trauksmes sajūta. Tu izjūti paniku, centies visu kontrolēt. Krūtis spiež bailes, uztraukums – bet neko nevari izdarīt? Tātad esi iztukšota un tev nav iekšējā spēka.

20. Ērts apģērbs. Tu izvēlies apģērbu ne pēc principa “patīk”, bet gan pēc ērtuma, attaisnojoties ar to, ka tā vieglāk pastaigāt ar suni, grīdu uzmazgāt, tāpēc, ka nebūs žēl to notraipīt. Tu atkal esi aizbraukusi šķērsām.

21. Pārāk ātrs temps. Tev ir sajūta, ka nevis dzīvo, bet skrien – tad uz darbu, tad uz bērnudārzu, tad – pakaļ tramvajam. Un pat vannā ej – kā armijā. 60 sekundēs paspēt visu? Tātad laiks sabremzēties un atpūsties.

22. Galvā ir pārak daudz “vajag”. Man tas jāizdara, man tas jāpaspēj, man jābūt tur un tur…… Esi uzmanīga, tu atkal dodies ne tur…

23. Visu pati. Kā tikko tevī ir vēlme visu izdarīt pašai, tāpēc, ka neviens to neizdarīs normāli – tā kā tu. tad, kad sāc pārdzīvot, ka tev nav četru, sešu roku, lai visu paspētu. Kā tikko tu pārstāj lūgt palīdzību un uzticēties citiem, tu ļoti ātri nodedzini visus savus “uzkrājumus un enerģijas rezerves”.

Sagribēji visu pati izdarīt? Esi gatava tam, ka jāuzpilda sevi būs arī pašai. Tavā vietā to patiešām neviens cits neizdarīs.

24. Apspriešana un nosodīšana. Noķēri sevi brīdī, kad atkal jau apspried kādu? Apspriedi valdību, kaimiņienes, nosodīji kādu, kurš ir ne tāds un dara nepareizi? Vari uzskatīt, ka ar vienu rokas vēzienu esi sadedzinājusi savas spēku rezerves. Var jau būt, ka tajā brīdī tev ir interesanti un jautri, taču pēc tam atnāks pilna iztukšošanās sajūta.

Vai kādā no punktiem tu ieraudzīji sevi? Ja atbilde ir JĀ, tad steidzami uzpildīties! Steidzami dod sev iespēju pagulēt vannā – mierīgi, bez domām, bez steigas. Atrodi laiku pastaigāties dabā, gar jūru, pa mežu, labāk – vienatnē. Palasi grāmatu, noskaties labu, romantisku filmu.

Izdari sev ko labu, patīkamu, to, ko, iespējams, citi uzskata par laika nosišanu un mazvērtīgu. Tev tas būs pats vērtīgākais. Ja rīkosies tā, kā pieņemts sabiedrībā, un darīsi tikai to, kas ir “vērtīgs un vajadzīgs” – gaidi problēmu.

Ļoti bieži tās sievietes, kuras daudzu gadu garumā dzīvojušas bez šīs degvielas, režīmā “vajag, jādara, svarīgi”, strādājot no rīta līdz vakaram, bez brīvdienām, domā, ka var to visu kompensēt ar divām nedēļām atvaļinājuma. Gadu “noroc” sevi un savu veselību, bet pēc tam divu nedēļu laikā pie jūras, pludmalē un būsi kā no jauna piedzimusi? Nē, tu kļūdies, tā tas nestrādā.

Es zinu ļoti daudzus gadījumus, kad sievietes ir aizgājušas no augstiem amatiem, labas algas, kas izsūkuši visus spēkus….un gadus divus, trīs neko nedarījušas. Vispār neko! Gulējušas,ēdušas, pat mājās neko nedarījušas. Pilnīga degradācija? Nē! Simptoms tam, ka viņas iztērējušas savus spēkus vēl pāris gadus uz priekšu. Un organisms prasa atpūtu tādā, kategoriskā formā. Ja tam iedot to, ko tas prasa, neizjūtot vainas apziņu – ar laiku spēki atjaunosies. Ja, protams, tajā laikā piepildīt sevi, saudzēt, auklēt, lutināt. Taču labāk tādas situācijas nepieļaut.

Negaidi pilnu visu sistēmu motoru apstāšanos. Tāpat kā ar mašīnu – pastavīgi velti laiku sev, rūpējies par sevi un seko trauksmes zvaniņiem. Atceries, ka rūpēhoties par sevi, tu rūpējies arī par saviem mīļajiem, tuvajiem cilvēkiem! Īpaši aktuāli tas ir jaunajām māmiņām, kas radušas sevi izdzīt un pamest uz daudziem gadiem. Tādā veidā neviena sieviete nevarēs darīt laimīgus ne savus bērnus, ne vīru.

Atradi sevī kadu no pazīmēm? Sāc veltīt laiku sev tūlīt! Tieši tagad. Ja pazīmes ir daudzas, met visus savus darbus pie malas un sniedz pati sev pirmo palīdzību.

P.S. Ir ļoti daudz lietas, kas tev var palīdzēt sevi uzlādēt. vajag tik gribēt, palūgt un tās pašas atnāks!

Autors: Olga Vaļājeva no grāmatas: «Исцеление женской души»

Tulkoja: Ginta FS