Atvadoties no Skolotāja

– Ja glāzē ūdens izšķīdinām sauju sāls, šo ūdeni nav iespējams dzert. Bet, ja sauju sāls izberam upē, no tās varēsim pasmelt ūdeni un pagatavot ēdienu, nomazgāties un padzerties.
Upe ir neaptverama un tā spēj pieņemt, apņemt un transformēt.
Ja sirds ir maziņa, tās spēja pieņemt un līdzpārdzīvot ir ierobežota un mēs ciešam. Mēs nespējam pieņemt savus un citu trūkumus, tāpēc pieprasām, lai citi mainītos. Taču tad, kad mūsu sirdis kļūst lielākas, tās pašas lietas vairs neliek mums ciest. Tad mūsos ir vairāk sapratnes un līdzpārdzīvošanas un mēs spējam atvērt citiem savus apskāvienus. Mēs pieņemam viņus tādus, kādi viņi ir un mums tiek dota iespēja mainīties.

– Patiesi dziļās attiecībās izzūd robeža starp tevi un otru cilvēku. Viņš ir tu un tu esi viņš. Tavas ciešanas ir viņa ciešanas. Kad tu apzinies savējās, tu palīdzi mīļotajam cilvēkam mazāk ciest.Laime un ciešanas vairs tev nešķiet vienoti jēdzieni. Tas, kas notiek ar mīļoto cilvēku, notiek ar tevi. Tas, kas notiek ar tevi, notiek ar mīļoto cilvēku. Patiesā mīlestībā nav dalīšanas vai diskriminācijas. Viņa laime ir tava laime. Tavas ciešanas ir viņējās. Un tu vairs nevari pateikt “tā ir tava problēma”.

– Dziļas mīlestības jēga ir tajā, ka tu esi spējīgs piedāvāt laimi. Tu vari kļūt par gaismas staru otra cilvēka dzīvē. Nav iespējams piedāvāt laimi kādam, kamēr tu pats nejūties laimīgs.
Tāpēc uzbūvē sevī omulīgu mājvietu, pieņemot sevi un mācoties sevi dziedināt.
Praktizē apzinātību, lai varētu radīt laimes un prieka mirkļus savam piepildījumam. Tad tev būs ko piedāvāt otram cilvēkam.
Kad mēs barojam un uzturam savu paša laimi, mēs rūpējamies par savu spēju mīlēt. Lūk, kāpēc mīlēt nozīmē pārvaldīt sevis piepildīšanas mākslu. Ja tevī ir pietiekami sapratnes un mīlestības, tad katra minūte, ko pavadi gatavojot brokastis, braucot ar automašīnu, laistot dārzu vai darot jebkuru citu darbu, var būt prieka minūte.
Citu cilvēku ciešanu izpratne ir labākā dāvana, kuru vari uzdāvināt otram.
Sapratne ir vēl viens mīlestības nosaukums.
Ja tu nesaproti, tu nevari mīlēt.

Thich Nhat Hanh
​​​​​​​aizgājis mūžībā T ừ Hi ếu templī Hu ế, Vjetnamā 2022. gada 22. janvārī plkst. 00:00 95 gadu vecumā.

Sadzirdēt sevi

Kā iemācīties sadzirdēt savas vajadzības?
Cilvēki, kuri raduši būt visiem labi un ērti, ļoti bieži nedzird savas vajadzības un nespēj citu klātbūtnē atslābināties. Tāpēc viņi var izskatīties apmulsuši, kad tiem jautā: “Ka tev klājas? Kā tu jūties?”
Taču lietišķi viņi kļūst tad, kad nokļūst ierastajā palīga, mocekļa, barotāja vai aizstāvja lomā. Tas bieži notiek ar cilvēkiem ap gadiem 50.
Tiem, kuri vēlas atrast sevi, nākas palikt vienatnē ar sevi, lai būtu iespēja tikt skaidrībā ar savām vajadzībām. Iziet savu iekšējo, autentisko procesu un piedzimt no jauna. Vairs ne kāda cita, bet sevis dēļ.
Atvienoties un iziet no ierastās lomas ir ļoti grūti. Attapties iekšējā tukšumā un sastapties ar jautājumiem, kurus atrisināt vari tikai tu pats. Viens un tikai savā veidā.
Tas ir baiļu punkts, panikas un resursa punkts, kuru apzināti izejot, tu piedzimsti emocionāli un jau pilnīgi. Pa īstam.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DROSME

Kāpēc pat visstraujākās transformācijas noris pakāpeniski, soli pa solim.

Apzinātas kustības pie sevis process sākas no tā mirkļa, kad tevi vairs neapmierina esošais. Un neapmierina tādā mērā, ka ar to jāsāk kaut kas darīt.

Soli pa solim, kārtu pēc kārtas tiek noņemts viss neīstais. Melīgais. Liekais. Viss, ar ko sevi esi asociējis.

Kustība pie sava iekšējā avota. Kustības gaitā notiek “atmīnēšana”. Kāds kustas ātrāk, kāds lēnāk. Bet būtība ir viena. Turpinot šo “atmīnēšanu” notiek savu resursu integrācija un apgūšana, to resursu, kas agrāk bija atslēgti un nepieejami. Un tad, jau balstoties uz šiem jauniegūtajiem resursiem atklājas jaunas pieejas. Tas, kas tagad ir pa spēkam. Tā, lai tas nebūtu bīstami, nekaitētu. Tā ir pakāpeniska spēka audzēšana.

Balstoties uz savu iekšējo patieso, uz savu iekšējo avotu notiek savas dzīves kvalitatīva pārkārtošana.

Tajā tu zini, kas tu esi, redzi vairāk un vari radīt nevis no cīņas pozīcijām, bet no mīlestības. Balstoties uz savām vērtībām un to, kas priekš tevis ir patiesi svarīgi. Tur, kur tevi vairs nevada programmas, bet, kur tu pats ar sevi maini telpu.

Kur viss ir iespējams.

Jo tu esi tas, kurš reiz spēra pirmo soli, lai neiespējamais kļūtu iespējams.

Anna Gusak 
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieņemt vai aiziet?

Vārdu “pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir” dziļākā jēga nav piespiest sev paciest visus viņu graujošos un aizvainojošos nodarījumus attiecībā pret mums…
Tie nozīmē tikai to, ka mums nav tiesību otram cilvēkam pieprasīt, lai tas mūsu dēļ mainītos.
Labi būtu, ja mēs vārdu “pieprasīt” tuvības kontekstā varētu vispār nelietot. 

Mums nav nekādu tiesību audzināt un pāraudzināt tos, kurus neesam dzemdējuši.
Mēs nedrīkstam citiem atņemt viņu vērtības.
Mēs nedrīkstam viņu vietā izdarīt izvēles un pārliecināt tos par to, kas, mūsuprāt, viņiem būs labi.
Mēs nedrīkstam braukāt pa svešām dzīvēm tās kontrolējot, cenšoties sakārtot nesakārtoto, kaut ko tajās mainīt un uzspiest tās transformācijas, kas pašiem šķiet ļoti vērtīgas.

Bet ir mums arī tiesības.
Tiesības sakrist pat tad, ja esam ļoti atšķirīgi, un mums tomēr izdodas normāli izturēties vienam pret otru, ja ir apmēram līdzīgi mērķi un apmēram līdzīgs skats uz dzīvi.
Tiesības vienoties. Tieši vienoties, nevis uzstādīt ultimātus, spekulējot ar sevi un savu ārkārtīgi vērtīgo klātbūtni.
Tiesības atskaņot un piedāvāt, tajā pat laikā esot gataviem jebkurai atbildei.
Žēlabas par to, ka “es nevaru aizklaudzināties” parasti nozīmē to, ka “es nevaru panākt to, ko es gribu”.
Tiesības neciest pazemojumus.
Neciest pat tad, kad cilvēks hroniski cenšas tevi pārliecināt par to, ka viņš tā nav gribējis, ka nesaprot, kā tas tā varēja sanākt un lūdz piedot, jo viņam bijusi grūta bērnība.
Tu taču mijiedarbojies ar pieaugušu cilvēku. Un viņam ir milzīgas problēmas, ja vinš nespēj saprast, ko un kāpēc dara.
Ja viņam izdodas tevi apvainot un pazemot daudz ātrāk, kā paskaidrot, kas viņam bija padomā.
Ja viņš pie katras savas neizdošanās ir gatavs vainot savu mammu.
Bet pieaudzis cilvēks pats risina savas problēmas vai arī iziet terapijas kursu. Eksperimentēt un izgāzt savas dusmas uz tuvajiem cilvēkiem ir diezgan pretīgs veids kā justies iluzori pilnvērtīgam.

Un ir tiesības piecelties un aiziet.
Tas ir godīgi un drosmīgi. Daudz godīgāk un drosmīgāk nekā gadiem ilgi sēdēt blakus cilvēkam, kurā gandrīz nekas tevi neapmierina, tomēr tu visu laiku pasīvi gaidi viņa pārmaiņas vai arī aktīvi, bet vienpusēji “sities par mīlestību”, nepamanot, ka tā iznīcini pat sīkākās vēl dzīvas daļiņas.

Es vienmēr jokoju, ka, ja tevi otrā cilvēkā pastāvīgi kaut kas tracina un tev ļoti gribās viņu aizbakstīt līdz ideālam, tad nav vērts to darīt – pilna pasaule ar jau gataviem…. tiem, kuri tev vajadzīgi un kuriem vajadzīgs būsi tu.

Dodies tos meklēt.
Vai arī sēdi un sagaidi.
Vai arī iemīli un iekārto sev savu brīvību.
Variantu ir miljons.

Bet neiestiedz kā purvā tajos cilvēkos, kurus tu vēlies pārtaisīt.
Tajos, kuri jau sen tev likuši saprast, ka vairāk par to, ko viņi var tev piedāvāt, nekad nebūs, taču tev ar to ir par maz.
Tajos, kuri tevi izmanto un pazemo, bet tu tici, ka tā ir normāla jebkuru attiecību sastāvdaļa.
Un tajos, kuru muguru tu redzi biežāk kā acis…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Spēks tiek dots darbībai


Kad mēs stāvam uz vietas un gaidām, kad viss brīnumainā kārtā nokārtosies pats no sevis, mēs esam slazdā.
Te nav iespējams izaugt un izplest spārnus. Nav iespējams pāriet jaunā kvalitātē, transformēt vājos personības aspektus spēcīgajos.

Tikai tad, kad rodas mērķis, kas izraisa patīkamas kņudošas sajūtas ķermenī un vēlmi darīt – ir iespēja uzkāpt pakāpienu augstāk (dažkārt – pat vairākus).

Sperot pirmos soļus pretī savam mērķim, mums tiek dots “gabaliņš” enerģijas tā realizācijai. Un tagad jau no mums ir atkarīgs, kā mēs ar šo enerģiju rīkosimies un uz ko to novirzīsim. Vai izmantosim to tam, kam tā dota? Vai turpināsim savu kustību uz mērķi? Vai mums pietiks drosmes sastapties ar saviem iekšējiem ierobežojumiem un pārvarēt tos?

Bet, kad mērķis būs sasniegts, vai mums pietiks prāta ar pateicību paskatīties uz noieto ceļu. Un ieraudzīt to, ka “Es” šodien vaire neesmu tas “Es”, kas uzsāka šo ceļu. Un apzināties, ka reizē ar šī mērķa sasniegšanu, tika sasniegts kaut kas daudz lielāks Dvēselei un Personībai.
Kaut kas daudz vērtīgāks.

Autors: Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Anastasija Pavlova

Ceļš cauri tumsai

Dzīve ir kā ceļš. Tas ne vienmēr ir taisns un rozēm kaisīts. Tieši šķēršļi un ar tiem saistītie pārbaudījumi spēj ienest jaunas pārmaiņas.
Šīs kvalitātes ir dzīve saskaņā ar savu dvēseles Gaismu.
Mūsu iekšējai pasaulei, tāpat kā telpai, kura atrodas tumsā, vajadzīgi ir avoti, lai to varētu izgaismot.
Ja ienesam kaut vienu sveci tumsā, tad tā rada radikālas pārmaiņas telpā. Tāpat ir ar zemapziņā mītošo neizzināto daļu. Ja par to nedomājam, tad pat nenojaušam, ka tāda ir. Bet agru vai vēlu, bet visticamāk jau drīz, cilvēkam, kas ir pamodies un līdz ar to nostājas uz apzinātības ceļa, iznāks sastapties ar sevī esošo tumšo pusi. Ar savu ēnu.
Pirmā pieredze var atnākt ar konkrētiem notikumiem dzīvē – emocionālas sāpes, slimība, tuvinieku nāve, pazemojums….
Tādos brīžos var likties, ka visa pasaule ir nostājusies pret. Bet patiesībā tā ir iespēja paņemt sveci un iet iekšā tumsā.
Tikai ienesot Gaismu un uzticoties Dieva klātbūtnei, var notikt padziļinājums un arvien lielāka apzināšanās, kas sniedz gan emocionālu, gan arī fizisku dziedināšanu.

Kad notiek padošanās Lielā spēka priekšā, zūd spriedze, tiek atlaists saspringums un var ienākt Gaisma.

Šī svece tumsā spēj paveikt brīnumus, jo tad atkāpjas bailes un sirdī ienāk miers.
Miers tā ir iespēja dzīvot tālāk ar lielāku paļaušanos uz Dieva klātbūtni savā dzīvē.
Bet, lai arvien vairāk izgaismotu zempaziņas telpu, ir vajadzīgas daudzas sveces.
Sveču ienešana var notikt pārdzīvojumu rezultātā, kad esam spiesti atlaist kādu sava zemā ego daļu, lai atbrīvotos no emocionālām sāpēm un rastu sirdsmieru. Bet iekšējais miers prasa, lai to arien vairāk nostiprina, tātad iecentrē.

Cilvēks, kas ir apzināti nostājies uz Gaismas ceļa un iet to rok rokā ar Dievu, var piedzīvot dvēseles tumšo nakti.
Dvēseles tumšā nakts nenozīmē vienu nakti, tas var būt daudz ilgāks dzīves posms – nedēļa, mēnesis, gads… Dvēseles tumšā nakts atnāk tad, kad cilvēks ir gatavs nopietnam Gaismas padziļinājumam sevī.

Un likums šeit ir viens – lai ienestu Gaismu, ir jāiet cauri tumsai.

Ja dzīve visu laiku rit samērā rožaini un bez pārbaudījumiem, tad ir jābūt īpaši vērīgam, jo iespējams, ka gaisma, kuru cilvēks sevī it kā sajūt, nemaz nav Dieva Gaisma, bet gan aukstā, iluzorā , kuras avots ir pretējie spēki Dieva Gaismai.
Ceļš pie Dieva nav spoži izgaismota skatuve ar prožektoriem, bet gan šī mazā, vienkāršā svecīte, kas savieno ar mīļumu un prieku. To pārbaudīt katrs var pēc sajūtām savā sirdī – vai Gaisma ienes siltumu, mieru un līdzjūtību, vai tā tikai apžilbina acis un palielina sava pārākuma sajūtu pār citiem cilvēkiem.

Dvēseles tumšā nakts parasti atnāk negaidot un bez brīdinājuma. Par iemeslu tai var būt kādas zemapziņā mītošās bailes, kas atradušas ir sev izeju un nonākušas apziņas plūsmā. Jo cilvēks ir dziļāk iegājis Gaismas sfērā un savienojies ar to, jo spēcīgāk sajutīs arī Tumsas klātesamību un tās ietekmi. Kamēr peldam pa ūdens virsmu, maz ir iespēju ieraudzīt zemūdens pārbagāto pasauli. Tikai ienirstot, atveras visa aina pilnībā – gan skaistais, gan biedējošais.

Dvēseles tumšā naktī var pārņemt iekšēja kailuma sajūta. Esi viens un neaizsargāts šo Gaismas un Tumsas spēku priekšā. Negulētas naktis, nemiers, baiļu sajūta ir šī posma pavadones. Bet… Bet kaut kur pašā esības dziļumā kā okeāna dzelmē ir visuresošā Dieva klātbūtne. Viņš mūs nekad nepamet, tikai mēs attālināmies no Dieva. Šī Dieva klātbūtne dod spēku, kas palīdz iztaisnoties, atvērt acis un paskatīties dziļāk tumsā.

Tumsa var būt tik biedējoša, ka tā līdzinās nāvei.
Bet izvēle ir izdarīta.
Svece ir iedegta, un tā ved neziņā.

Bailes no nāves ir bailes no nezināmā. Kad, pārvarot sevi, ejam tur iekšā, atklājas, ka tā ir milzīga transformējoša enerģija, kas savieno ar radīšanas spēku un savas esības vēl dziļāku izpratni un pieņemšanu. Tumsa vairs nav ienaidnieks, tumsa ir draugs, jo tikai caur to varējām piekļūt savai ēnai un iegūt tik spēcīgu eksistenciālu pieredzi.
Atbrīvojot tumsu sevī, arvien tuvāk esam tam, kas ESAM.

Ja Dvēseles tumšā nakts klauvējas pie durvīm, tad patiesībā tā ir Gaisma, kas tur nāk. Varam durvis neatvērt, varam nogaidīt vai arī izlikties, ka nedzirdam.
Bet Gaisma nāks atkal, jo tāda ir Dieva pasaules kārtība, ka dienu nomaina nakti, ka tumsa mijas ar gaismu.

Tikai viena svece tumsā spēj izmainīt visu pasauli.

Maija Kadiķe
www.engelupasaule.lv

Tēls un tas, kā patiesībā ir…

Kādai jaunai sievietei bija lielas problēmas ar naudu: “sagrābusies” daudz dažādu kredītu, kā rezultātā ikmēneša maksājumi “noēda” praktiski visus ienākumus. Viņa nesaprata, kā pārraut šo apburto loku, kurā vienmēr bilance bija negatīva.

Es viņai parekomendēju pārstāt tēlot to, kas viņa nav. Jo skatoties uz viņu, neviens nekad nepadomātu, ka šai sievietei var būt finansiālas problēmas. Somiņa par 200 tūkstošiem, dārgs apģērbs, braucieni ar ne ekonomisko taksometru, draudzeņu cienāšana dārgās kafejnīcās.

Taču aiz spožās biznesa lēdijas fasādes slēpās pārbiedēta pelīte, kura ar asarām acīs centās savilkt kopā debetu ar kredītu.

Kam par godu bija šis tēls? Pašiem tuvākajiem: mammai, patēvam, draugiem. Viņai ļoti gribējas parādīt, ka nav nekāds “lūzeris”, bet gan veiksmīga biznesa sieviete. Kaut gan visi šie cilveki ļoti labi zināja, kādā stāvoklī ir viņas finansu lietas. Tāds paradokss.

Un tas ļoti dārgi maksā – atšķirība starp to, ko cilvēks rāda pasaulei un to, kāds un kas viņš patiesībā ir.

Es nebeigšu atkārtot: nav laimes noslēpums spējā būt tam, kas esi un netēlot to, kas neesi. Noslēpuma vispār nav: ir vienkārši jābūt sev pašam.

Ja tev ir problēmas ar naudu, nebaidies parādīt, ka neesi miljardieris. Ja par kaut ko šaubies, netēlo pārliecināto. Ja baidies kādu pazaudēt, netēlo lepno, pasaki to. Un tā tālāk.

Tas ir tik vienkārši un tajā pat laikā, tik sarežģīti. Tāpēc, ka daudzos no mums ir “iestādīta” vajadzība radīt par sevi labāku iespaidu, kāds tas patiesībā ir.

Kas mums liek spēlēt šīs spēles un tādā veidā nopelnīt sev nepatikšanas burtiskā un pārnestā nozīmē? Tie ir ierastie uzvedības modeļi un mums jāiemācās tos mainīt.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis
ŠEIT vēl viena nodarbība

Par šodienu

starki

Larisa Anistrat

19. marts plkst. 22:15

Vēstījums Pasaulei. Lūk, kas atnāca un lūdz, lai tiktu pārstāstīts.

Kad ir grūti, cilvēki to sauc par pārbaudījumu. Var mainīt attieksmi un nosaukt to par mācību, apmācību.

Ļoti žēl, ka par tādu cenu, taču tas bija neizbēgami. Cilvēki meklē ātrus risinājumus, tas ir cilvēciski, taču tā nebūs. Toties notiks ļoti spēcīga transformācija, bez kuras tālāk nekur netikt. Tālāk iet tie, kuri mīl sevi.

Imunitāte – tā ir mīlestība pret sevi. Tās ir rūpes par sevi. Tas ir tad, kad neindē sevi ar slikto – materiālajām un mentālajām indēm, kad attīri savas Dvēseles mājas – savu ķermeni. Ķermenim vajag atelpoties. Ir svarīgs sports, joga, vingrošana – ikviens kustību prieks. Tam nav vajadzīgas sporta zāles. Sveicienu saulei vai planku brīnišķīgi var veikt jebkur.

Šis ir tas laiks, kad galvenās vērtības iznāk virspusē un tās vairs nav iespējams nepamanīt.

Notiek varena enerģētiskā tīrīšanās. Kāds noturēsies šajās augstajās vibrācijās, bet kāds – ne. Viss ies caur falša detektoru, caur “metālmeklētāju” – ar ieroci (nemīlestība) un narkotikām (nosodījums). Tām ceļš nākotnē ir slēgts.

Ir pienācis laiks mīlēt sevi, nodarboties ar sevi nevis sekot citu “grēkiem”. Būtībā jau vienmēr ir tāds laiks. Taču tagad vairs nav kur atkāpties.

Rūpējoties par sevi, izolējot sevi no pasaules, mēs glābjam savu tuvo pasauli. Pasaule, protams, noturēsies. Un būs kā nekad agrāk skaista, bet vai mēs spēsim to krāšņot ar sevi, ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Atgādinu, imunitāte ir mīlestības pret sevi izpausme.

Protams, sliktas, melnas un graujošas domas imunitātei ir kaitīgas – jo tā ir antimīlestība.

Visas jūtas un emocijas var izpausties no diviem stāvokļiem: mīlestības un bailēm. Cilvēks nevar vienlaicīgi atrasties divos stāvokļos. Tāpēc katru sekundi mēs izdarām izvēli. Apzināti vai neapzināti, tas atkarīgs no mūsu brieduma un enerģijas līmeņa – no iekšējā resursa.

Šobrīd esam ieslēgti mājās tāpēc, lai uzkrātu šo resursu. Tādi, lūk, spontāni retrīti. Un ir ļoti svarīgi visu laiku sevi uzturet mīlestības stāvoklī. Pret sevi, pret cilvēkiem un dabu. Nav spēka mīlestībai pret cilvēci – mīli kaķi vai suni, to, kurš blakus tev, šo rītu, šo ieelpu un izelpu, kas tev dāvāti. Galvenais, mīli!

Daudziem nāksies to mācīties. Tāpēc, ka daudz vieglāk ir glābt citus, nekā sevi. Taču nav jau kur likties. Mēs esam palikuši divatā ar galveno savas dzīves cilvēku – sevi.

Mīlestība ir mūsu dabiskais stāvoklis – tāpēc mums ir tik labi to just. Mēs piepildāmies un atveramies ar to. Bailes nav mūsu dabā, tāpēc tās tik briesmīgi mūs iztukšo un nomoka. Par laimi mums katram ir iespēja izvēlēties savu stāvokli. Un šī iespēja mums tiek dota ik mirkli.

Cik gudri viss sakārtots – briesmas atnāca ne kara dēļ, ne stihijas. Tās apdraud visus.

Un mums nav ko vainot – ne citu tautu, ne dabu. Ļaudis pakāpeniski pārstāj lamāties par politiskām tēmām, reliģiju, par nacionālajām un valodas tēmām, par vakcīnām. Bet, ja vēl joprojām turpina to darīt, tad tas ir tikai inerces dēļ, aiz ieraduma. Drīz mums tas vairs nebūs interesanti. Tāpec, ka visas mākslīgās vertības, kā politiķi, nauda, skaistuma etaloni utt tiks sagrauti ar sīciņām vīrusa daļiņām, kas savā ceļā noslaucīs visu neīsto, falšo, mākslīgo. Tās salauzīs visus filtrus, caur kuriem mēs skatījāmies uz pasauli.

Vīruss ir mīlestības trūkums. Mīlestības pret sevi un sekojoši – mīlestības pret pasauli.

Kad es lūdzu, lai man parāda, kas šobrīd notiek, man rāda traukus. Mēs esam trauki: ir tukšie un tie ir jāpiepilda. Tas nozīmē, ka ir jāiemācās pieņemt (nevis tikai ņemt). Ir pilnie – tos vajag iztukšot. Tas nozīmē, ka ir jāiemācās dalīties. Apmaiņa. Pasaule ir viena komanda, taču svarīgi ir sākt ar sevi.

Sākumā skābekļa masku sev un tad savam tuvākajam. No mums sākas ūdens apļi. Un no mums ir atkarīgs, vai tie būs atbalsta vai panikas apļi. Dalīties un pieņemt. Tie trauki, kuri paliks tukši vai pārpildīti, pārstās eksistēt Cilvēka formā.

Ir pienācis jaunu, augstu vibrāciju laiks. Ar smagām vibrācijām te neiekļūt. Ir svarīgs vieglums. Vecāki šobrīd ir spiesti kopā ar saviem bērniem palikt mājās. Zini, kāpec? Tāpēc, ka bērni ir mūsu skolotāji, mūsu pavadoņi uz mīlestību un gaismu. Viņi mūs māca spēlēt, viņi mums māca prieku, vieglumu, elastīgumu, patiesumu un uzticēšanos. Atgādina par pašvērtību. Cik daudz vecāki nākuši pie prāta, nevis izdzīvošanas instinkta dēļ, bet tāpēc, ka viņu bērniem ir vajadzīgi dzīvi un veseli vecāki.

Ja agrāk cilvekiem izdevās izvairīties no ilgas un ciešas saskarsmes ar saviem bērniem, tad šobrīd tas ir neizbēgami. Un ticiet man, šī saskarsme dziedinās. Tāpec, ka pieaugušie sajutīs, ka viņus mīl bez nosacījumiem. Un šie cilvēki, kuri prot tā mīlēt ir viņu bērni. Bet mīlestība dziedina, mīlestība transformē sāpes un bailes harmonijā.

Uzticēšanās. Mums ļoti svarīgi šajā laikā ir uzticēties Augstākajiem spēkiem, ticēt, ka viss notiek pēc plāna. Samierināšanās – skatīties uz situāciju ar mieru Dvēselē. Iespējams, mums “izsitīs korķus”, no uztraukuma “nonesīs jumtu”, taču ar gribasspēku vajag sevi aiz krāgas izvilkt no panikas, darīt to, kas jadara un būs, kas būs. Bet būs labi, bet, ne visiem (tas pirmajā acu uzmetienā).

Kas paaugstina mūsu vibrācijas: humora izjūta, labestīga humora izjūta. Sirsnība, pateicība, mīlestības pilni vārdi, atbalsta vārdi, pašvērtība, sevis attīstīšana. Ir svarīgi būt ieguldījumam sevī, tātad arī pasaulē. Palīdzība, īsta labdarība. Bez vēlmes uzpirkt pasauli vai pielabināties karmai. Bet mūsu sirsnība. Tās ir caurlaides dzīvē.

Neļaut sev būt drūmam, lepnam, sarkastiskam, nosodošam, kritizējošam, nedzīvot ar vainas apziņu, nemelot un neskaust. Peļņa uz cita bēdas un bailēm šobrīd ir Dvēseliskā pašnāvība.

Ja tev šķiet, ka es šo vēstu kaut kur no augšas, tad, tas tā nav. Viss, par ko runāju, ir arī par mani un attiecas arī uz mani.

Es palūdzu Augstākajiem spēkiem nodot vestījumu cilvēkiem. Lūk, tas ir:

Cilvēce uzsēdās uz raķetes uz vienas planētas, bet izlidos jau uz pavisam citas. Pārmaiņas notiek ļoti ātri. Uz šīs jaunās zemes uzkāps tie, kam ir ko dot šai Planētai. Laiks padomāt par savu misiju, bet, ja tā ir zināma, tad rīkoties saskaņā ar to. Laiks pieņemt sevi un savu Spēku.

Pasaule ir izdarījusi kvantu lēcienu. Mums jālec ar to kopā, lai piezemētos jaunā pasaulē. Nekādu strīdu un savas taisnības pierādīšanas. Nemaisamies citu cilvēku iekšējos procesos. Atbalsts. Tikai atbalsts. Ar vārdu, ar darbiem, lūgšanām. Katram pašam jānoiet savs ceļš. Mēs to nevarēsim izdarīt citu vietā.

Tā gribas mainīt pasauli, un tik ļoti negribas mainīt sevi. Bet pasaule mūs apspēlēja – tā izmainījās – un mums nekas cits neatliek, kā mainīties, mainīt savu apziņu, palašinat to, lai noturētos šajā pasaulē. Nekā savādāk. Starp citu, tā ir ļoti laba ziņa.

Šis vīruss ir atnacis atgādināt par mīlestību. Tas atklāj visu īsto un vairs nav iespējams tēlot, ka tu to neesi pamanījis, nezināji, tev nebija gar to nekādas daļas.

Šodien atgriezās stārķi. Viņi viss kāsis ilgi planēja debesīs un apsolīja mieru. Svētību visai cilvēcei.

Larisa Anistrat
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par uzpūsto Ego

Person looking through fence

Uzpūsts ego nenozīmē to, ka cilvēks sevi mīl, drīzāk – otrādi.

Ja cilvēki daudz “lielās”, “zīmējās”, rodas jautājums, kas viņiem sevī tik ļoti nepatīk, ka kompensācijai nākas likt sevi mīlēt citiem?

Patiesa mīlestība pret sevi izšķīdina, nevis palielina ego.Citiem vārdiem runājot, jo vairāk tu saproti, KAS TU ESI PATIESĪBĀ, jo mazāks ir tavs ego.

Kad tu pilnībā uzzini, KAS TU ESI PATIESĪBĀ, tavs ego pilnībā pazūd. Tavs ego – tas ir tas, par ko tu sevi uzskati. Tam nav nekā kopīga ar to, KAS TU ESI PATIESĪBĀ.
Ir labi, ka tev ir savs ego. Faktiski – ļoti labi, jo ego ir nepieciešams, lai saņemtu pieredzi, kuru šobrīd tu izdzīvo – tavu priekšstatu par sevi kā par atsevišķu būtni relatīvā pasaulē.

Tu esi nācis šajā relativitātes pasaulē, lai izdzīvotu to, ko tu nevarētu izdzīvot Absolūta Sfērā. Tu centies izjust to, KAS TU ESI PATIESĪBĀ. Absolūta Sferā tu vari to zināt, bet nevari izjust. Tava Dvēsele vēlas iepazīt sevi eksperimentālā ceļā…
Nīls Donalds Volšs “Draudzība ar Dievu”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Sean Gladwell
Tulkoja: Ginta FS

Ja tev nav 10 minūšu sev, tad tev nav dzīves

pateicos5

Entonija Robinsa 10 minūšu rīta rituāls

Cilvēki man ļoti bieži jautā: kā tu pamanies būt pastāvīgi tik enerģisks? Tas droši vien ir tāpēc, ka savos semināros es to visu mācu. Taču īstais iemesls ir tajā, ka es sevi sagatavoju. To es daru gadiem ilgi. Es mainu savu fizioloģiju, radikāli mainot elpošanas šablonu un to izdarīt var dažādos veidos.

Bet šīs “10 minūtes sev” katru rītu es daru tāpēc, ka tas ir tas, ko es izbaudu.

1. Trīs ar pusi minūtes tīras pateicības par trim lietām.
Un es vienkārši izvēlos vienu no tām: vējš manā sejā….manu bērnu sejas. Visu, ko vien vēlos.

Tāpēc, ka es nevēlos būt kosmonauts, kurš aizlidojis uz mēnesi, uzskatījis to par piedzīvojumu, pēc tam atgriezies uz zemes un dzīvo depresijā, jo nesaprot, ko darīt līdz sava mūža beigām.
Iemesls pateicībai ir 2 emocijas, kas bojā mūsu dzīvi visvairāk: bailes un dusmas.

Un tu nevari būt pateicīgs un baidīties vienlaicīgi. Tas nekad nemēdz būt kopā. Un tu nevari dusmoties un būt pateicīgs vienlaicīgi.

Un tāpēc, ja tu sāc savu dienu ar pateicībām, tu ātrāk kusties uz priekšu – tuvāk laimei.

2.  Pēc tam es veltu trīs minūtes tam, lai pievērstu uzmanību trim manu darbību rezultātiem.Ieraudzīt to, kas ir sasniegts. Es redzu, ka kaut kas ir izpildīts, pabeigts un pateicos par to. Es to daru daudzu gadu garumā. Tas ir mans pamats un bāze.

3. Un trešais, ko daru: es domāju par to, kā es varētu mīlēt vairāk.

Tāpēc, ka mīlestība man nozīmē darbību. tas nav vārds. Tā nav emocija. Ja tu mīli, tu atbilstoši rīkojies. Es mīlu, tātad, ko es varu izdarīt?!
Tas ir pavisam neliels 3 soļu process, kas dara galu visām ciešanām.

 

Avots: www.econet.ru/
Autors: © Entonijs Robinss
Tulkoja: Ginta FS