ES TEVI MĪLU

“Es tevi mīlu”, – lūk, ko paspēja uzrakstīt cilvēki, kuri gāja bojā “dvīņu torņos” teroristu uzbrukuma laikā vai tie, kuri atradās avarējošās lidmašīnās. Grimstošās zemūdenēs un zem drupām zemestrīču laikā. Pēdējās savas dzīves sekundēs paspēja uzrakstīt šos vārdus tiem, kurus mīlēja. Tā vietā, lai žēlotos, lūgtu palīdzību vai nolādētu varmākas.

Lai arī projām no mājām viņi devās visdažādākos noskaņojumos – viņi taču nezināja, ka vairs nekad neatgriezīsies. Daži bija sastrīdējušies, kāds dusmojās par to, ka nevar atrast atslēgas; ka negaršīgas brokastis; atkal kāds maisās pa kājām; kur manas kurpes? … Kāda muļķe! Atgriezīšos un iesniegšu laulības šķiršanu! Vai arī: kā man tas kretīns ir apnicis! Spēka vairs nav! Jā-jā, tādas domas mēdz būt. Visiem.

Bet pēc tam notiek kas briesmīgs – un visi šie ļaudis rakstīja vienu: “es tevi mīlu!” It kā skaidri būtu sapratuši, ka tas ir pats galvenais. Un tieši šos vārdus ir jāpaspēj uzrakstīt vai pateikt. Bet visi ikdienas nieki: aizvainojumi, naids un dusmas – ir sīkums, muļķības. Un arī greizsirdība ir muļķības, un skopums, un arī viss pārējais.

Ir jāpaspēj uzrakstīt galvenais! Jo Mīlestība ir katrā sirdī; un ceļa beigās tā ir vienīgā, kas paliek un tikai tai ir nozīme. Tikai biežāk vajag sev to atgādināt: ne vienmēr ir iespēja uzrakstīt vai palūgt piedošanu – lai cik dīvaini tas nešķistu, visi šie cilvēki lūdza piedošanu. Ja paspēja.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uzcep kartupeļus!

Mums abām ar mammu ir kāds sens joks: – “Dzīve brūk? Iešu, uzcepšu kartupeļus!”

Joks labi darbojas! Protams, to var uztvert arī burtiski… varbūt ne kartupeļus cept, bet uzvārīt krevetes… uzšūt svārkus… aiziet sēņot…. skatīties komēdiju… cept pankūkas.

Lūk, šis, mīļie, reāli darbojas, nevis drāmas un traģēdijas, kuras tiek izspēlētas uz drupām.

Ticiet man…

Tur, kur kaut kas brūk, vajag nodarboties ar parastām šīs zemes lietām, jo tikai parastās darāmās lietas mūs var izvest no satricinājuma krēslas…

Dzīve vienmēr būs tā vērta, lai to turpinātu. Un, lai atnāktu jaunas iespējas, tās jāsagaida darbībā.

Tāpēc palaidiet uz visām četrām debess pusēm tos, kuri domāja, ka ar jums var darīt tā, kā viņi atļāvās izdarīt…
Paejiet malā no visām aizslēgtajām durvīm…
Un pārstājiet nožēlot neatgriezeniski aizgājušo…
Un – “cepiet kartupeļus”.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā atbrīvoties no ilūzijām un sākt dzīvot

iluzijas3

Mums galvā periodiski tinās multenīte par mūsu ideālo dzīvi. Kā saprast, cik dziļi esam iegājuši savā iztēlē un vai ir izeja no ilūziju pasaules?

Ilūzija – glābējpasaka

Ilūzija, tā ir jauna realitāte. Tā vajadzīga, lai aizbēgtu no dzīves cietsirdības un netaisnības savā izdomātā pasaulē. Bet ar laiku šie izdomājumi pārvēršas pārliecībā. It kā tā arī būtu patiesībā.

Taču reiz tomēr ilūzijas sāk brukt. Te nu arī sākas lielā dzīves traģēdija. Izdomāju sev princi, kurš manī nepratīgi iemīlējies, bagāts, gudrs, saprotošs, bet izrādījās hercogs, kurš nespēj aiziet no savas sievas un tikai baro ar solījumiem. Uzzīmēju sev savu nākotnes skaisto dzīvi villā Seišelu salās un miljardiem dolāru ienākumus. Bet realitātē slinkums pat uz sporta zāli aiziet, kur nu vēl pacelt savu ienākumu līmeni.

Ļoti gribas vainot pasauli par to, ka tā ir tik netaisnīga un neatbilst manām gaidām. Taču, izrādās, ka nepareiza ir iluzorā pieeja pasaulei – tā ir bīstama, jo liek uz ilgui laiku mums iestrēgt vienā punktā. Un nepiepildījušās cerības ir tikai maza zaudējumu daļa.

Kopā ar nerealizētajām gaidām aiziet arī laiks. Dažkārt pat veselas dzīves.

Ilūzija taču ir atteikšanās būt šeit un tagad. Tā ir bezgalīga kavēšanās nākotnē, kuras nekad nebūs. Bet vecumdienās kopā ar sāpēm atnāks apziņa: “Es taču nemaz nedzīvoju. Un priekš kam man bija vajadzīgas tas neesošās bildītes?”

Vai sapņot drīkst?

Un ko tagad darīt ar sapņiem un tēliem par to, kā es dzīvošu un kas es būšu pēc 5, 10 gadiem? Arī aizmirst un palikt savā dzimtajā, līdz kaklam apnikušajā reālajā pasaulē?

Ilūzijas un sapņi par laimi NAV viens un tas pats. Ja tā labi sevī ieklausīsies, tad viegli varēsi tos atšķirt.

Ilūzijas ļoti krasi konfliktē ar realitāti un tu to jūti.

Tevī izveidojas pastāvīgi augošs diskomforts. Vai nu izdomātais tēls novirzās no kursa, vai arī vēlmes nav īstas, bet uzspiestas no ārpuses – ģimenes, sociuma, kāda ietekmīga cilvēka. Kā vienā tā otrā gadījumā tu izjūti ļoti lielu spiedienu un enerģijas zudumu. Katrs solis pa kreisi nozīmē sāpes, no jauna izsistu logu tavās mājās – dvēselē. Tāpēc tiec vaļā no savām ilūzijām, lai nepiebeigtu sevi reizi par visām reizēm.

Sapņi darbojas savādāk.

SAPŅI spārno. Tie liek mēģināt, kļūdīties, celties un krist un atkal celties, sadziedēt rētas un atkal doties uz priekšu. Kad vēlmes rod atbalsi dvēselē, veidojas ārkārtīgi daudz dzīves enerģijas to realizācijai. Tās nekad nekonfliktē ar realitāti. Tieši otrādi – šķiet, ka kāds neredzams spēks tevi velk arvien tuvāk tavu sapņu virzienā.

Tā, lūk, var atsķirt ilūzijas un patiesas vēlmes.

Ko darīt, ja esi atklājis sevī šīs destruktīvvās izdomas.?

Izvēlamies patiesību!

Lai atgrieztos normālā dzīvē ir jāpārstāj sevi mānīt. Katru reizi, kad izbaudi savu izdomato nākotni un ideālo tēlu, uzdod sev jautājumu: “Vai šobrīd es esmu godīgs pret sevi? Vai man tas patiešām ir vajadzīgs?” Iespējams, sākumā būs grūti saprast, kur pašapmāns un kur patiesība. Te atkal palīdzēs sajūtas. Tās vienmēr zina pareizo atbildi.

Sievietei īpaši grūti ir atteikties no nereālā sava iedomu vīrieša tēla. Vēl jo vairāk tad, ja tas ilgus gadus ir aizvietojis esošo partneri. Taču arī šeit ir izeja. Izraksti visas, pēc saviem ieskatiem, svarīgās pozitīvās sava mīļotā cilvēka īpašības. Paskatieties, kā tās izpaužas dzīvē. Cik ļoti ideālo bildīti apstiprina reālās viņa darbības.

Labestīgs, rūpīgs – viņš par tevi rūpējas, nodrošina materiāli, dāvina dāvanas? Apsola zelta kalnus – vai atnesa? Vai jūsu vērtības sakrīt?

Būs sāpīgi apzināties, ka vīrietis izradījās patērētājs, melis un liekulis. Un, iespējams, ilūzijas nevēlēsies izgaist un atkal pacentīsies tevi pasargāt no ļaunās pasaules. Taču esi stingra un neparaksties uz kompromisiem. Nedod ilūzijām iespēju. Jo ātrāk izbeigsies graujošās attiecības, jo ātrāk tu varēsi būt patiesi laimīga.

Taču atbrīvoties no ilūzijām nav pietiekami. Ir svarīgi nesākt būvēt jaunas gaisa pilis. Lai tas nenotiktu, ir jāiemācās pieņemt sevi un citus cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Saprast, ka ne viss dzīvē var būt gludi un ne visas mūsu gaidas piepildās tieši tā, kā esam to vēlējušies.

Bet pats galvenais – ieraudzīt to, ka mēs paši esam savas dzīves radītāji. Un tikai no mums un mūsu darbībām ir atkarīgs tas, kāda būs mūsu realitāte. Cilvēkam jābūt atbildīgam par visu viņa dzīvē notiekošo un tādā veidā tas var kļūt laimīgs un realizējies.

Veiksmi jums visiem!

 

Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS