Kā kļūt pieaugušam?

Dzīve nāk ar savām mācībām. Tikai tās izprotot un izstrādājot varam doties tālāk.

Pirmie cilvēki, kurus mēs savā dzīvē satiekam un caur kuriem ienākam pasaulē, ir vecāki. Mūsu radītāji. Tikai tad, kad attiecības ar vecākiem ir harmoniskas un līdzsvarotas, varam doties tālāk, un kļūt par jaunieti un tikai pēc tam par sievieti vai vīrieti.

Attiecībām ar vecākiem nav jābūt izdomāti rožainām, jo tad radām ilūziju ap sevi, bet gan cieņas un miera pilnām. Ja arī vecāki vairs nav šeit Zemes līmenī, attiecības turpinās tur, kur esam palikuši kopā ar viņiem enerģētiski.

Varbūt pat šķiet, ka attiecības ar vecākiem ir normālas un ir grūti saskatīt, ko varu tur uzlabot, tad ir jādodas iekšā sevī un jāsatiekas ar iekšējo bērnu.

Prāts grib aizmirst lietas, kuras ir sāpinājušas emocionāli un paslēpj tās dziļos zemapziņas kambaros. Bet iekšējais bērns atceras visu. Tikai izvedot viņu saulītē, varam dziedināt sevi un kļūt par vecākiem savam bērnam.

Patiesībā jau nav tāda cilvēka, kura emocionālā pasaulē bērnībā nebūtu ienākusi kāda sāpe. Pat it kā pie ideāliem vecakiem bērns var nesaņemt to uzmanības, maiguma un mīlestības porciju, ko viņam tieši kādā brīdī vajadzēja. Bērniņš var palikt iesprūdis šajā gaidīšanas režīmā un vēl tagad turpina to darīt, neapzināti lūdzot uzmanību no partnera, bērniem, draugiem, kolēģiem… Kamēr iekšienē dzīvo šis nedziedinātais bērns, noteiktās dzīves situācijas, kas ir enerģētiski līdzvērtīgas tām, kas bija bērnībā, jūtam un rīkojamies no šī bērna skatu punkta un pieredzes.

Tagad daudz raksta un runā par partnerattiecībām, par sieviešu un vīriešu sadarbību. Bet kamēr viens vai otrs partneris, vai abi kopā sēdēs sava nedziedinātā un neizprastā bērna enerģijās, harmonijas un miera nebūs. Būs kritumi un kāpumi, būs puņķi un asaras, būs arī prieks un smiekli, bet nebūs līdzsvara.

Emocionāli nobriedis cilvēks ir tad, kad ir atradis savu iekšējo līdzsvaru. Tad šūpoles ir norimušas, un viņš atrodas savā Centrā.

Visa emocionālā pasaule tiek veidota no šī punkta sevī. Tāpēc ir svarīgi paskatīties uz savu dzīvi ar godīgām un atvērtām acīm un piefiksēt šīs situācijas, kas rada emocionālu diskomfortu. Caur tām, ieejot sevī dziļāk, varam nonākt pie notikumiem bērnībā un tos izmainīt.

Tagad, kad esam pieauguši, kļūstam par vecākiem savam iekšējam bērniņam, sniedzot to, ko viņš nesaņēma toreiz. Kādam tā būs drošība un pieņemšana, citam uzmanība un uzklausīšana, bet visvairāk bērniņam vajag maiguma un mīlestības.

Te arī sākas sevis mīlēšana – no sava iekšējā bērna, kad, kļūstot viņam par vecākiem, varam dot sev to, kā ir pietrūcis bērnībā. Ja to nepaveicam, tad šie neredzamie enerģētiskie diegi mūs atkal rausta kā marionetes un atgriež pie enerģijām, kuras nesam sev līdzi no tiem laikiem.

Savienojoties ar Zemi, rodas sajūta, ka ir tautas, kuras vēl ir saglabājušas iniciāciju pieredzi. Tās ir vietas uz zemeslodes, kuras tik ļoti vēl nav skāruši civilizācijas un tehnoloģijas labumi. Esot pie Austrālijas aborigēniem un Peru indiāņiem, esmu sajutusi enerģētiski šo iekšējo struktūru, kas ir šajās ciltīs, kad bērns iziet savu ciklu un kļūst par jaunieti, bet jauniete un jaunietis tiek iniciēts par sievieti un vīrieti. Vecie gatavo jaunos. Ir šīs pārmantotās prakses, kur viedās sievas un vīri, izved cauri iekšējiem emociju un dabas cikliem, dodami noslēgumā savu svētību. Tikai tie, kas izgāja cauri iniciāciju sagatavotībai un pārbaudījumiem, varēja veidot ģimeni un kļūt par vecākiem.

Arī mūsu tautai ir bijusi šī iniciāciju pieredze. Diemžēl, ejot cauri laikam, esam to pazaudējuši. Tagad mums to ir jāpaveic katram pašam priekš sevis, lai varētu nosaukt sevi par Sievieti vai par Vīrieti.

Šis Ceļš iet divās plūsmās – veco enerģiju, priekšstatu, stereotipu atbrīvošana, un piepildīšanās ar augstākām vibrācijām – dievišķo mieru un līdzsvaru, kas aizved pie sevis pieņemšanas un mīlestības.

Varu padalīties ar savu pieredzi, kas man ir palīdzējusi iet šo Ceļu pie sevis.

Lai uzceltu enerģētiskos blokus uz augšu un atbrīvotu, nepietiek tikai ar miera stāvokli un meditāciju. Tas būtu kā pluņčāšanās pa sastāvējušu dīķi, kurā nav iespējas tikt pie svaiga ūdens malka. Šī vecā pieredze ,,sēž,, ne tikai emocijās, tā ir iekšā ķermenī, tāpēc ir no turienes jādabū ārā. Tā var būt kāda aktīva deja, brīvas kustības, kurās atļaujam sev visu, arī skaņas, kliedzienus, asaras un smieklus, tādā veidā ļaujot apspiestām emocijām nākt uz ārpusi un iekšēji emocionāli attīrīties.

Osho ir radījis ļoti spēcīgu praksi Dinamiskā meditācija, kurā, izejot cauri vairākiem posmiem, nonākam tuvāk savai patiesajai esībai. Meditācija ir jāveic no rīta un kādu ilgāku laiku, lai tā ienestu pārmaiņas dzīvē. Ir dažādas tehnikas, ar kuru palīdzību varam atbrīvot negatīvo emociju uzkrājumu – Džibarišs – attīrīšanās caur runāšanu un kustībām, smieklu un asaru meditācijas utt.

Brīnišķīgi atbrīvot un uzlādēt sevi varam pie dabas. Bet vienmēr ir jāatceras pateikt, ka atlaistā enerģija aiziet uz to vietu Visumā, kur tai ir jābūt pēc Augstākā Dieva plāna. Katrai enerģijai ir sava izcelsme un vieta. Radītājs zina, uz kurieni tai ir jāiet. Mums tikai ir jāuzticas un jāatdod to, kas kļuvis par smagumu. Vienlaicīgi, kad atbrīvojamies, sajūtam saikni ar dievišķām vibrācijām. Tās no Augstākā ES vietas, kas kā Gaismas lode atrodas virs galvas rokas stiepiena attālumā, kā plūsma ienāk caur vainaga čakru enerģētikā un savienojas ar Gaismas sirdi, tālāk jaunā enerģija plūst dabiski kā upe uz leju un ienāk tajās vietās, kuras pēc atlaišanas ir atbrīvojušās. Šo dievišķās gaismas plūsmas sajūtu ir svarīgi saglabāt visu laiku, tādā veidā ļaujot, lai aiziet vecais un ienāk jaunais.

Vadot seminārus un nometnes, esmu novērojusi, ka ļoti daudziem trūkst iekšējās vienotības. Savu dzīvi dzīvo ķermenis, citu dzīvi emocijas, bet vēl vienu prāts. Tas arī var būt saistīts ar bērnības pieredzi, kad tika uzlikti ierobežojumi emocijām un ķermenim, bet prātam piešķirtas papildus funkcijas, kas novedušas pie sevis kritizēšanas un nepieņemšanas.

Atgriešanās pie sevis ir atgriešanās pie sava ķermeņa, kurš spēj saņemt un izpaust visu savu iekšējo emociju gammu. Te atkal nonākam pie kustībām, kas var palīdzēt šajā darbā. Tās var būt dejas. Man pašai ļoti palīdzējusi ,savienot ķermeni ar emocijām un atlaist prāta važas, ir biodeja. Var Latvijā atrast biodejas grupas un tām pievienoties, tā sperot soli tuvāk savam iekšējam bērniņam un ejot šo Ceļu pie sevis. Pie savas Gaismas.

Ja gribam saprast, kas esam šajā bezgaldaudzās informācijas pasaulē, no sirds iesaku izlasīt tikai vienu grāmatu – Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”. Šī grāmata ir kā dzīves kompass un parāda virzienu, uz kurieni jādodas. Ieraudzīt savu Ceļu, tā jau ir puse no uzvaras.

Apzināta dzīve sākas tad, kad uzņemamies atbildību par to. Tikai paši par visu, kas ir noticis un notiek.

Atbildība atver durvis uz Brīvību.

Brīvība savieno ar Radīšanu.

Tad paši sākam radīt savu dzīvi.

LAI TOP!

Maija Kadiķe
Pārpublicēts no www.engelupasaule.lv

Klausi mammu, bet dzīvo atsevišķi

mamma teica

Kaut kādā ziņā katra ģimene ir kā maza, iesīkstējusi Anglija ar visām savām tradīcijām. Tās var attiekties gan uz attiecībām, gan brīvā laika pavadīšanu, gan sadzīves lietām… Vairāku paaudžu pārbaudīti, tādi noteikumi var vienkāršot dzīvi. Ja vien mēs neaizmirstam skatīties uz šīm tradīcijām caur šodienas prizmu.

Mana mamma vienmēr teica, ka gaļa ir jāsāla pēc tam, kad tā pagatavota, logi jāmazgā divreiz gadā, bet vīru nevajag atstāt divatā ar labāko draudzeni. Viņa man iemācīja pirms cepšanas desas gabaliņus sagriezt uz pusēm, noteikti pusdienās ēst zupu un, pats galvenais, – vienmēr pildīt savus solījumus.

Mana mamma vienmēr teica…

Un līdz pat šai dienai es – ne pati paklausīgākā meita pasaulē – izpildu šos noteikumus un uztveru tos kā daļu no sevis. Es vispār nepieļauju atteikšanos no visām šīm zupām, logiem un solījumiem. Jo tas ir tas, kas padara mani par veselu vienumu, bet manas attiecības ar mammu – stipras.
Tās ir tradīcijas. Ar to palīdzību mamma man nodeva to, kas viņas pašas dzīvei piešķīra vairāk ērtuma un drošības. Un viņa to darīja aiz mīlestības pret mani.

Un viņas mamma arī nodeva viņai tradīcijas: vilnas vērpšanu, rūpes par vīru-alkoholiķi un manipulēšanu ar citiem ar savu slimību palīdzību. Ņemot verā to, ka vilnas dziju adīšanai mana mamma pērk, bet ar viņas sociālajām prasmēm, kas attiecas uz attiecībām ar manu tēvu, viss ir kartībā – šīs tradīcijas viņa nelieto.
Viņai nākas patstāvīgi radīt uzvedības prasmes, kas vairāk nepieciešamas viņas reālajā situācijā, nekā senču pieredze.

To pašu nākas darīt arī man. Piemēram, es radu patstāvīgas darbības literatūrā tradīciju, kā arī remondarbu speciālistu algošanas tradīciju. To mana vecāku ģimene neprot. Jā un nav viņiem tas viss man jāiemāca, kas man dzīvē varētu noderēt, pretējā gadījumā mana dzīve būtu viņējās precīza kopija, bet tas nav iespējams.

Lūk, šī kopijas radīšana ir ikvienas tradīcijas galvenā jēga: dari tāpat, kā darīja tavi senči un tu nekļūdīsies. Pozitīvs savā būtībā, virzīts uz to, lai iemācītu izdzīvot, ne vienmēr ir attaisnojams realitātē.

Tāpēc, ka realitāte mainās – un vecās prasmes var izrādīties absolūti nelietderīgas un pat kaitīgas.

Tā kā tradīcijas mēdz būt funkcionālas un disfunkcionālas.

Pirmās pilda savu tiešo funkciju: pieradināt nākamās paaudzes dzīvei un izdzīvošanai vislabākajā veidā.

Lauku rajonos tās var būt tradīcijas, kas saistītas ar rūpēm par ganāmpulku, darbu laukos un visas saimes apvienošanu kopīgā darba roku kopienā. Tas ir funkcionāli: tāpēc, ka, jo vairāk ģimenē cilvēku, jo vairāk darba tie veic, un jo labāka būs viņu dzīve, kas atkarīga no darba rezultātiem.

Pilsētās šīs prasmes jau izradās disfunkcionālas: liela ģimene vienā dzīvoklī būs absolūti neefektīvs darba kolektīvs, visdrīzāk tā pārvērtīsies cilvēku kopībā, kuri viens otru ne īpaši mīl un ciena.

Lielpilsētā efektīva ir atsevišķa dzīvošana. 

Un tā tas ir ar jebkuru tradīciju.  Radīta noteiktos apstākļos, virzīta uz to, lai labāk piemērotos videi, citos apstākļos šī tradīcijā pārstāj strādāt.

Tā, piemēram, šodien ļoti skaidri redzama ir to tradīciju disfunkcija, kas radušās deficīta laikos. Produktu krājumi, kurus neviens nekad neapēdīs. Krāšana, tipa: ” laba lieta, ja nu pēkšņi kādreiz noder”.
Mēs turamies pie slikta ārsta, tā, it kā citu nebūtu, esam uzticīgi kādai noteiktai preču markai (tā paša iemesla dēļ), ejam uz sliktu sporta klubu (pilnīgi neskaidru iemeslu dēļ). Un šo izvēli mēs izdarām pat neaizdomājoties – vienkārši tāpēc, ka tā mums mācīja, tādas tradīcijas nodeva, jā, un mamma vienmēr tā teica….

Pateicoties ģimenes tradīcijām, mūsu dzīve var kļūt gan labāka gan sliktāka. Lai varētu novērtēt mums nodotās tradīcijas un prasmes, un saprast, vai labāk tās atstāt savā dzīvē, vai tomēr atteikties no tām, ir vajadzīgs process, kura nosaukums ir “introjekciju apzināšanās”.

Introjekcija – tas ir tas, kas mums maziņiem tiek paziņots kā patiesība un tas, ko maziņi mēs kā patiesību ari pieņēmām. Zāle ir zaļa, debesis ir zilas, bet šajā dzīvē ir jābūt modram un nevienam nevar uzticēties: visi šie apgalvojumi, kas naca no vecēku mutes, kļūst par aboslūtu patiesību.

Un tā mēs sākam dzīvot – līdz brīdim, kamēr saprotam, ka frāzēm “”Zeme griežas ap Sauli” un “ja netīrīsi tualetes podu divreiz dienā, tavs vīrs tevi pametīs”, mūsu galvā ir absolūti vienāda vērtība.

Lai ievērotu šīs neefektīvās pārliecības, ir nepieciešama tā saucamā “monada” – dzīves pieredze ārpus ģimenes.

Tā ir patstāvīga sadzīve, kurā mums ir iespēja saprast, vai patiešām ir nepieciešams katru dienu gatavot pusdienas no trim ēdieniem? Vai man patīk nevienam neticēt? Vai es esmu gatavs visu dzīvi nodzīvot starp diviem suņiem un trim kaķiem, vai tomēr man šīs rūpes nav vajadzīgas?

Tas saucās “introjekciju apzināšanās”. Izvērtē noteikumus un tradīcijas, kas nākušas no vecāku ģimenes, vai nepieciešama ir nevajadzīgo uzstādījumu korekcija. Galu galā katrs no mums pats ir atbildīgs par to, lai radītu jaunus, daudz noderīgākus uzvedības modeļus, un nodotu tos saviem bērniem kā tradīciju – un tieši ar to palīdzību radīt savu paša stipro un laimīgo ģimeni.

Tā kā klausiet mammu. Bet dzīvojiet atsevisķi!

Avots: econet.ru
Autors: Anastasija Dolganova
Tulkoja: Ginta Filia Solis