Par spoguļiem, skaudību un neattaisnotām cerībām

Man ļoti patīk Svetlana Kazina, patīk viņas uzdrīkstēšanās, tiešums. Mani netracina tas, ka viņa brīžam runā rupjības. Un es viņai pārsvarā gadījumu piekrītu. 🙂

“Salda mēle”” nav nekāds kapitāls 🙂

Es jums pateikšu, KAS MANĪ IR TĀDS, KAS JŪS TIK BRIESMĪGI TRACINA 🙂

Kad tu redzi, ka kāds atļaujas domāt, runāt un darīt to, ko tu sev neatļauj, tas tevi tracina un sanikno.
Tevi tracina spogulis, kuru tu redzi otrā cilvēkā un kas tevi atspoguļo.
Iedomājies: tu visu dzīvi kaut ko ļoti rūpīgi esi slēpis no apkārtējiem, un arī pats no sevis, un pēkšņi obanā! – kaut kāda tur kaza, kaut kāda maita nēsā sevī spoguli, kurā tu redzi to pašu noslēpumu-noslēpumu, kuru tu tik prasmīgi, cītīgi un it kā droši esi visus šos gadus slēpis!!! Tu biji pilnībā pārliecināts, ka tevī tas nav! Ka tu visus tos mēslus esi noracis vismaz līdz pašam zemes kodolam. Ka neviens pats arheologs vai ogļracis neatraks tavus sen pārakmeņojušos s…dus! Un, še tev! – “Ko es redzu??! Tas esmu es?! Tiešām, spoguļo?! Nē!!!! Tas nav spogulis!!! Tas vienkārši ir cilvēks – s..ds. Kāda velna pēc kāds atļaujas darīt to, ko es sev neatļauju?!
Kāda velna pēc kāds sev atļauj staigāt brīvībā, kad es sēžu cietumā, kurā pats sevi esmu iesēdinājis? Un lai arī šis cilvēks-spogulis nedara neko īpašu, lai arī viņš nav nekāds miljonārs, vai kaitinošs dziedātājs, aktieris vai politiķis, lai arī viņš ir tikai kaut kāds sīks blogeris ar fotokameru, taču viņš, maita, tracina tevi ar to vien, ka atļaujas parādīties internetā!!! Un, kas ir pats briesmīgākais, ka viņam “pieseko” cilvēki!!! Un šie cilvēki viņu atbalsta!!!! Vai tad tā drīkstēja???!

Ļoti svarīgi:
Lūdzu, neapkariniet mani ar savām projekcijām!
Savādāk jūs nekad neredzēsiet mani-īsto.
Tam, ar ko es jūs trigerēju, nav nekāda sakara ar mani.
Es neesmu atbildīga par to, kas ar jums notiek.
Un es pat nezinu – KAS ar jums notiek tajā laikā, kad esat man uzkarinājuši simtiem savas projekcijas.
Jūs vērsiet uz mani savas cerības un tās vai nu attaisnojas vai neattaisnojas, ja ne, tad jūs apvainojaties, ja – jā, priecājaties.
Taču, ticiet man: ne tur, ne tur, manis, Svetlanas Kazinas nav.

Un tagad pamēģiniet uz mani paskatīties bez cerībām un bez apbrīnas. Iespējams, jums izdosies uz sekundi ieraudzīt Garu cilvēka veidolā, kurš tagad stāv augstu virs upes pie loga un domā: “Kā man atdzīvināt upi un kā iestūķēt vakar uzdāvināto šokolādi un vīna pudeli jau tā pilnajā čemodānā?! …. Nekas, ja es tos atdāvināšu? Nevienam ego nesāks smaržot?

Aizvainotais cenšas aizvainot, laimīgais – aplaimot.

Teksts un Foto © Светлана Казина

“Es dzirdēju par jums tik daudz nepatīkamu lietu, ka uzreiz sapratu, ka jūs esat brīnišķīgs cilvēks!”
Raņevska

Tulkoja un piekrita: Ginta Filia Solis

Pasaki man, kas tevi tracina un es pateikšu, kas tu esi

tracina5

Kad mēs sastopamies ar cilvēkiem, kuri mūs tracina, tad šķiet, ka mums ar viņiem nav nekā kopīga! Vai tā ir, paskatīsimies.

Un tā, tu satiecies ar kādu cilvēku un pēkšņi sajūti spēcīgu nepatiku. Ir divi varianti, kāpēc mūs tracina cilvēki

1. variants. Cilvēks ir ļoti atšķirīgs no mums

Iespējams, tā ir pavisam banāla skaudība. Tas ir stāsts par to, ka cilvēks var atļauties to, ko tu nevari atļauties.

Kā tas notiek?

Ne īpaši izglītotus cilvēkus bieži tracina “inteliģentie”, tāpēc, ka šiem inteliģentajiem ir bijusi iespēja vai tie atraduši sevī spēkus izmācīties, lai nebūtu jāstrādā uz lauka, celtniecībā vai pie konveijera.

Pilnīgas sievietes ļoti bieži tracina “tievās”, īpaši tad, ja tās dažādos veidos pasvītro savu tievumu – tas liek apaļajām draudzenēm vai kolēģēm sajusties vēl nepatīkamāk.

“Protams, viņai taču ir pavisam cita ģenētika!” – domā apaļā, aizēdot savu aizvainojumu ar kārtējo kūciņu.

Darbaholiķi un biznesa lēdijas bieži ne īpaši mīl mājsaimnieces. Kā nu ne! Tās var izgulēties, cik vien tīk un mosties tad, kad biznesa sieviete atļaujas vien mazas pusdienas, lai turpinātu savu saspringto dienu – kā vāvere ritenī. Un tai, kas “sēž mājās” vīrs vēl naudu dod.

2. variants. Cilvēkam ir tās īpašības, kuras tu sevī nepieņem

Piemēram, tu pastāvīgi centies sevī apspiest naidu, cenšoties izpatikt visiem – būt labam visiem.

Un te pēkšņi tu satiec cilvēku, kurš atļaujas būt vienkāršs: kurš atļaujas paust savas sajūtas un emocijas. Un, galvenais, viņam ir pilnīgi vienaldzīgs tavs viedoklis, un tas, ko par viņu padomās citi.

Tevi neprātīgi tracina cilvēks, kurš atļaujas slinkot un kavēt. Tu taču visu mūžu esi centies būt punktuāls un, liekot roku uz sirds, vari teikt, ka ne vienmēr izdodas tādam būt, taču tevi tas uztrauc, bet viņu – nē.

Tu centies būt ļoti pieklājīga un atturīga sieviete, bet tā vulgārā būtne visus šokē ar savu seksualitāti! Kā tad tā!? “Padzīt, izdzēst no draugu saraksta šo bezkaunīgo! Pasarg Dievs, vīrs vēl ieraudzīs viņu tavā draugu sarakstā!”

P.S. Es neaicinu nevienu mainīties vai mainīt savu attiekismi pret kādu. Tikai, pirms dusmoties, vajadzētu padomāt: “Par ko es dusmojos?” – savas dzīves kontekstā.
Autors: Natālija Filimonova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Ko tavi “riebjas” un “tracina” stāsta par tevi

spogulis8

«Гляжусь в тебя, как в зеркало, до головокружения»… skan radio mašīnā, it kā noklausījies manu šodienas sarunu ar studentiem, un ar šo precīzo metaforu to rezumē. Saruna notika pirms pāris stundām un bija negaidīta un ļoti audzinoša. Un sākās tā ar ļoti konkrētu teikumu: “Es jums nepiekrītu!”

Man ļoti patīk tādi asi pagriezieni: tikko sākusies lekcija, tikko studenti ieņēmuši savas vietas, bet še, tev: “Es jums nepiekrītu!”
Puisis ļoti nopietns — uzstājīgs, vai nu jautā vai strīdās.

— Lūk, pasniedzēj, jūs vakar teicāt, ka, ja mani otrā cilvēka kaut kas tracina un dusmo, tas nozīmē, ka visas šīs tracinošās īpašības ir manī pašā…

— Jā, protams, — es piekrītoši smaidot māju ar galvu.

Es patiešām varēju tā pateikt. Un te nu es atceros mūsu vakardienas sarunu —  jau pēc lekcijas un ne par tēmu, bet par emocijām. Esmu ļoti daudz dzirdējusi viņu — «mani besī», «mani tracina», «nevaru skatīties» u.t.t., es atļāvos komentēt šo situāciju un atzīmēt, kas aiz visa tā stāv. Es zinu, studentiem ļoti patīk šīs sarunas. Lūk arī vakar pēc lekcijas parunājām par dusmām un  aizkaitinājumu, par situācijām — palīgiem, par cilvēkiem — spoguļiem. Tā sanāk… Aizķēra, kā izrādās.

— Nu, jā, — saku, — tā es patiešām teicu.

— Bet es nepiekrītu!

— Karogs tev rokā… Mēs taču jau sākumā vienojāmies — es šeit neesmu tāpēc, lai kādu no jums par kaut ko pārliecinātu un, ne tāpēc, lai jūs man piekristu. Es vienkārši dalos ar informāciju. Nestrīdos. Atbildu uz jautājumiem.

— Labi, tad es pajautāšu.. Lūk, mani kaut kas tracina citos, bet es pats nekad tā nedaru, nekad pats tā nerīkojos… Un kas? Manī tā nav, bet mani tas drausmīgi tracina! — dzelžaina argumentācija.
— Kā tagad strādā jūsu teorija?

Kļuva skaidrs, ka puisis gatavs iet līdz galam. Ak, kā es mīlu tādus studentus!

— Sākšu ar to, ka šī teorija, kā minimums vismaz simts gadus nav mana, — es viņu sarūgtināju.
— Bet, lai tiktu skaidrībā ar tavu aizkaitinātāju un saprastu, ko tevī “spoguļo” tavs aizkaitinātājs, ir drusciņ dziļāk jāparok,,, Ja risinājums “gulētu” virspusē, būtu neinteresanti, piekrīti? Kur gan tad būtu intriga, kur sevis atklāšana, kur iekšējie izrakumi, kur darbs ar sevi, mīļoto, beigu beigās?

Visa grupa, kas sen jau pieradusi pie maniem ironiskajiem komentāriem, saspicēja ausis un arī jau praktiski piedalījās mūsu dialogā. Sapratu, ka aizskarta ir kāda ļoti aktuāla tēma. Un, protams, kamēr mēs šo situāciju nenoskaidrosim, nav jēgas sākt nodarbību. Nu, ko…

— Vai tu vari konkretizēt situāciju? Man īsti nav skaidrs: «viņi to dara», «es to nedaru», «mani tas tracina»… Tā, ar slēptu saturu, mēs ar tevi līdz rīta gaismai par to teoretizēsim, bet mums taču vēl dienas kārtībā ir «efektīva biznesa komunikācija». Ja vari, paskaidro ar piemēru, ko tu ar to biji domājis?

— Labi, — puisis uz mirkli apdomājās, un bija redzams, ka vizualizē situāciju, kas viņu tracina.
— Labi. Lūk, es nesmēķēju. Vispār nekad neesmu smēķējis. Bet, kad es redzu meitenes, kuras smēķē, mani tas tracina!

— Tevi tracina tas, kā izskatās smēķējošas meitenes, — es atkārtoju viņam līdzi.

— Jā! Tracina! Kad es redzu, kā viņas stāv uz ielas stūra un piesmēķē un pēc tam izpūš dūmus…Mani tas nenormāli tracina.

— Un, kas tieši tevi tracina, vari pateikt?

— Kā, kas?… — viņš uz mirkli samulsa, — tracina, ka viņas smēķē. Un kā gan lūk, šis var būt mans «spogulis», ja es nesmēķēju? Kā tas vispar attiecas uz mani, ja tas vispar nav par mani? Un tur pat rakt nav kur un ko?

— Pagaidi, pagaidi! — es nedaudz viņu atvēsināju, — skatoties, ar kādu mērķi rakt. Mēs taču šobrīd nerokam bedri ar mērķi: roc dziļāk, met – tālāk! Mēs ar tevi šobrīd veicam arheoloģiskos izrakumus un tāpēc rokam maigi un rūpīgi, lai kaut ko svarīgu nepalaistu garām, piekrīti?

Viņš piekrita. Bet man bija ļoti interesanti vērot viņu un visu grupu, kuri gaidīt gaida, kādi atklājumi viņus šoreiz sagaida šo izrakumu finālā.

— Vai mēs varam sarunāt, ka tu man tagad atradīsi to, kas tevi tik ļoti tracina, kad ieraugi smēķējosas meitenes?

— Varbūt tev nepatīk tabakas smaka, vai arī tas, kā šis process izskatās? — cilvēki ar saspicētajām ausīm pamēgināja padomāt viņa vietā, bet kaut kas viņiem pateica priekšā, ka labāk paklusēt.

— Nē, tas netracina, — pēc brīža jau vairs ne tik uzstājīgi, viņš atbildēja un vairs nebija vēlmes strīdēties. Drīzāk izskatījās, ka viņš meklē atbildi uz savu jautājumu — sevī. Rok.
— Par nepatiku es šajā brīdī nedomāju. Ja arī domāju, tad — ne pirmkārt.

— Un par ko pirmkārt? — es nolēmu kaut nedaudz paātrināt procesu.

— Pirmkārt, es domāju par to, ka viņas taču ir topošās mātes un viņām būs jādzemdē, bet viņas smēķē!

— Bet jādzemdē būs Viņām un slimi būs Viņu bērni. Domā, ka viņas to nezin? Zin! Bet, neskatoties uz to, izvēlas smēķēt. Kas tad tevi tajā tracina? — es nedaudz ciniski turpināju rādīt viņam rakšanas maršrutu.

— Kā var, zinot par sekām, izvēlēties smēķēt?! — pēc visa spriežot, šis patiešām bija viņam ļoti svarīgs jautājums, un emocijas sita augstu vilni. — Kā var tik bezatbildīgi attiekties pret savu veselību un pret savu bērnu veselību?!

Nu, lūk, jau karstāk…. Jau ir par ko runāt. Izskanēja vārds, kuru praktiski jau esam atrakuši. Bet es ne aci nepamirkšķināju, lai viņi paši rok.

— Tātad… Tevi tracina…

— Jā, bezatbildība! Precīzi! Lūk! Tā ir bezatbildība, pie kam apzināta bezatbildība un tā mani arī tracina!

Ja jūs dzirdētu, kā viņš to izkliedza! Tā kā apgaismība būtu atnākusi! Un mīmika, un žesti un balss tonis — viss runāja par to, ka patiešam bijām atrakuši patieso tracinātāju.

Tālāk — vēl interesantāk! Es pat nepaspēju pabeigt savu lēno, ar smaidu: «Saki, man, dārgais draugs… vai tev nav nācies dzirdēt pret sevi vērstas….apsūdzības par šo pašu….». Viņš pēkšņi kļuva ļoti nopietns, saķēra galvu, uz mirkli aizdomājās…

Pēc tam atkal paskatījās uz mani. Sēž un smaida. Galvu šūpojot, it kā baidoties līdz galam apzināties savu atklājumu.

— Jūs neticēsiet!

Jā, patiešām, es neticēšu. Man vienmēr šo «jūs neticēsiet» tādās situācijās ir interesanti dzirdēt.

— Jūs neticēsiet, bet tieši par bezatbildību es sevi pēdējā laikā arvien vairāk šaustu — jau pavisam citā tonī, pat varētu teikt – ar prieku viņš iesaucās.
— Iekārtojos darbā. Domāju, pēdējais kurss, pavilkšu. Savienot mācības ar darbu nav vienkārši. Tad mācībās atpalieku, tad darbā visādas paviršības. Pats sevi nosodu par bezatbildību. Dažkārt nākas to no vecākiem dzirdēt. Bieži – no pasniedzējiem, par kavējumiem un laikā nenodotiem darbiem… Bezatbildība. Nu, re, kas izrādās!

— Bet smēķējošās meitenes tev visu laiku dod mājienu pēc mājiena, ar ko tev jātiek galā, un tu nekādīgi to nesaproti? — kādas gan tās smēķējošās meitenes, malaces — visu laiku dzīvojas tev acu priekšā, lai tu varētu ātrāk tikt ar to galā – ar savu bezatbildību, kas patiesībā tevi ļoti nomoca un uztrauc.

— Oho, vajag taču!… viņš turpināja pats par sevi brīnīties, — Kāda brīnumaina saikne – smēķējosas meitenes un bezatbildība.

— Spogulis.

— Piekrītu.

— Par cilvēku ļoti daudz ko var uzzināt pēc tā, kas viņu “tracina” un “riebjas”.

— Tagad saprotu.

— Apkārt ir tik daudz spoguļu.

— Jā.

—  Un kā tos atrast? — un te jau sāk sarosīties tie, kas visu laiku, klusējot spicējuši ausis.

Man pat smiekli izlauzās:

— Viņi taču jūs paši atrod! Bet daži pat dzenājas jums pakaļ un skandina: «Es esmu tavs spogulis! Es esmu tavs spogulis!». Katru reiz, kad jūs sakiet šos savus «tracina», «dusmo» и «riebjas», jūs stāstiet par saviem spoguļiem… Tikai cenšaties neredzēt tajā mājienus, bet tikai dusmojaties un tracinieties. Protams, tā dzīvot ir interesantāk, vienmēr ir par ko parunāt, par ko “pacepties”. Bet, galvenais, nekas nav jādara — apspried, nosodi un žēlojies. Kāds skaistums!

Klusē. Izskatās, ka aizdomājušies. Viņi gan man tādi, atjautīgi (par ko es viņus ļoti mīlu), viņi ātri visu saprot:

— Fantastika! Patiešam strādā! — noelšas kāds no puišiem.

— Un ko tagad ar to darīt? To spoguļu taču tūkstošiem!? — jau zinot atbildi, tomēr pajautā kāda no meitenēm.

—  Rakt, mīļā, mana! Rakt! — smejoties atbild viņai mans gudrais, nu jau rūdītais un Jungam piekrītošais jaunais censonis.

Un es, noķerot pazīstamu intonāciju, saprotu, ko viņš šobrīd parodē.

P.S. Nu, ko, katram gadījumam, — tradicionālais «un ko ar to visu tagad darīt», ja?

— Sākumā — atsekot, kas jūs tracina, dusmo un “besī”. Uzskaitīt pašus raksturīgākos kairinātājus.

— Attiecieties pret tiem kā pret spoguļiem-zīmēm, kas palīdz jums sākt strādāt ar sevi, parādot tieši tās jūsu rakstura īpašības, tās emocijas, kas jūsos izsauc neapzinātu nemieru un bažas un bieži vien bremzē jūsu virzību uz priekšu.

— Savus izrakumus veiciet ļoti uzmanīgi, lai kaut ko nesabojātu un nepalaistu garām kaut ko svarīgu. Pacentieties ļoti precīzi atrast īsto kairinātāju – tracinātāju. Ļoti bieži tas ļoti meistarīgi slēpjas un maskējas, kā, piemēram šajā stāstā.

— Un, kad esat to atraduši — paši lemiet, ko ar to darīt.

— Jā, un vēl svarīgi! Tas viss attiecas tikai uz personīgajiem izrakumiem. Nevajadzētu rakāties citu cilvēku teritorijā – īpaši – bez viņu piekrišanas.

Un, protams, spogulim liels paldies! Tajā mirklī, kad tiksiet ar to galā – tas jūs pārstās vajāt.

Kaut kā tā!.

Veiksmi izrakumos!

Autors: Irina Rižkova

Tulkoja: Ginta FS

Vārdi, vārdi, vārdi…

10168037_423279207829736_6994462052741170929_n

Te nu ir tie vārdi, kas programmē nelaimei, slimībai, nabadzībai. Pacenties tos nelietot un dzīve mainīsies!

Vārdi – grāvēji

Nav svarīgi, kādā valodā mēs runājam, bet katram no mums ir savs unikāls vārdu krājums, ar kuru palīdzību mēs sevi programmējam.

Burtiskā nozīmē: kā runājam, tā dzīvojam! Ko paziņojam, tas mums ir!

Vārdi, tas ir mūsu domu apģērbs un vārdu enerģētikai ir ļoti bieza struktūra, un šī enerģija daudz spēcīgāk kā domu enerģija formē matēriju.

Tam ir tik daudz pierādījumu, ka nav vairs tur ko piebilst.
Tomēr te būs viens nopietns un zinātniski pierādīts fakts, kas spēj izārstēt pat visbīstamākās slimības. Šo atklājumu veica vācu psihoterapeits Nossrats Pezeškians. Viņs pirmais atklāja (un pēc tam iemācījās novērst) vārdus, kas programmē ķermeņa slimības. Viņš pierādīja, ka šie graujošie vārdi ir katra cilvēka leksikā.
Vārdi, kas programmē slimības un neļauj tās izārstēt. Šos vārdus viņš nosauca par “organisko runu”.
Jūs visi tos lieliski zināt – ikvienā valodā.

Lūk, skatieties!:

• manai pacietībai pienācis gals, • kaklu laužot, • kaut kas mani spiež

• mani grauž, • sēž man aknās,

• man piegrieza skābekli, • es nevaru sagremot,

• visu sulu no manis izspieduši, • sūc manas asinis, • man nospļauties • man uzšķaudīt,

• apnicis līdz vēmienam, • kā ar nazi sirdī • mani tracina

• sēž uz kakla, • man jau līdz kaklam • riebjas, • nodzinuši līdz nāvei,

• pabūt manā ādā, • spiež uz mani, • nedod atelpu

Un tā tālāk. Lieliski maskējas, vai ne?

Mums šķiet, ka lietojam spilgtas metaforas, bet izrādās, ka dodam ķermenim pilnīgi konkrētas komandas un ķermenis pat nevar tās ignorēt.

Savus slēdzienus Pezeškians formulēja ne tik sen, taču secinājumi ir simtkārtīgi parbaudīti. Īpaši nopietni tika pētīts jautājums, vai organiskā runa rada slimības, vai arī tikai paziņo par tām? Izrādījās, ka rada! Šie vārdi vada cilvēka fizioloģiskos procesus. Tātad sākumā cilvēks sāk lietot šos vārdus un tikai pēc tam rodas slimība. Un ne jau kura katra, bet tā, kura tika pasūtīta. Šo vārdu tālākais uzdevums ir slimību uzturēt – uzturēt to, kas radīts.

Un diez vai ir vērts runāt par to, ka tiko jūs savā runā atklāsiet šos vārdus – katram tie var būt savādāki – arī slimība pazudīs un valoda pakāpeniski attīrīsies – tāpat kā ķermenis.

Te – daži piemēri.

Apnicis līdz vēmienam, man līdz kaklam, riebjas – Nervu anoreksija

Uzvelt rūpju vezumu, nest savu krustu, problēmas, kas šēž uz kakla – Osteohondroze

Saindēt dzīvi, pats sev nepiederu, viss līdz nāvei apnicis – Vēzis

Nevaru pārvarīt – Čūla

Čuras galvā saskrējušas, sēž nierēs, nav spēka, nāvīgi noguris – Uroloģiskās saslimšanas

Dot vaļu savam naidam, piegriezt skābekli, uzšķaudīt visam – Bronhiālā astma, nervozās elpošanas sindroms

Izsūkt asinis, izspiest sulu, tas iesūcies manā miesā, asinīs  – Asins saslimšanas

Ņemt pārāk tuvu pie sirds, sirds lūzt, dūriens pašā sirdī – Miokarda infarkts

Negribētu atrasties viņa ādā, viegli ievainojams – Ādas slimības, alerģijas

Lauzt kaklu, lauzīt galvu, riskēt ar savu galvu, sisties ar galvu sienā, vienas vienīgas galvas sāpes – Migrēna, meteoatkarība.

Klibot abām kājām, nestabils, neizbrienams – Hroniski krampji, podagra.

Nolaist tvaiku, pacietība plīst, nodot sukas – Hipetonija

Žultains, lai dzīve nešķistu pārāk salda, nekāda prieka – Aknu saslimšanas, žultspūšļa slimības, aptaukošanās.

Lai manas acis neredzētu, briesmīgi skatīties, skatoties, kāpēc, gaismu neredz – Acu slimības.

Negribu viņu dzirdēt, nerunā, apklusti, aizveries – Dzirdes pasliktināšanāš, kurlums.

Besī, tracina, drebina, riebjas, mana pacietība ir galā – Depresija.

Piezīme. Nav nekādas nozīmes, uz ko vērsti šie vārdi. Pats fakts, ka tie ietilpst jūsu runā, nozīmē to, ka tie jūsos ieliek šo slimības programmu. Piedāvaju jums tomēr sekot savai runai!

Vieglāk būs, ja sākumā pavērosiet savu tuvo cilvēku runu. Tā vieglāk atbrīvosieties no šiem vārdiem savējā. Tikai, lūdzu, nesāciet viņus “audzināt”. Esiet delikāti, īpaši pret tuviem cilvēkiem. Vienkārši padalieties ar šo informāciju un ļaujiet viņiem pašiem pieņemt savus lēmumus. Atcerieties – individuālā runa – tas ir tas, kur jūs nedrīkstat jaukties.

Vārdi- važas

Tagad jūs ziniet vārdus – grāvējus. Tas nozimē, ka tie ir atbruņoti. Ja kāds no tiem pēkšņi parādīsies jūsu runā, jūs tos noķersiet un aizvietosiet ar neitrāliem vārdiem, un palīdzēsiet savai veselībai. Lūk, cik viss vienkārši – atklājam, atbruņojam un valoda attīrās un dzīve kļūst skaistāka.

To pašu jāizdara ar vēl vienu vārdu grupu. Tie ir vārdi – važas. Pats nosaukums jau visu izsaka. Tie ir vārdi, ar kuru palīdzību mēs sevi sasienam un ierobežojam – iespējās, brīvībā, tiesībās, kas mums ir no dabas dotas – saņemt no dzīves visu to labāko. Paldies Dievam, šo vārdu nav daudz. Svarīgi tos zināt. Šī grupa vārdi – važas sastāv no četriem “klaniem” (ģimenēm – tā pieņemts tos saukt):
Klans “MAN NESANĀKS!”

Šie vārdi skaidri un gaiši norāda uz nepārliecinātību par sevi, un aiz tiem vienmēr slēpjas cilvēka pārliecība par to, ka viņam ir ierobežotas iespējas, ka viņš ir pelēks, neievērojams, parasts.

“Man nesanāks” burtiskā nozīmē liek stāvēt uz vietas – un dzīvam esot, pūt (piedodiet par tiešumu)…It kā jau nekas, bet aiz tā stāv kas tāds, kas liek mums smagi grēkot, jo šauboties par sevi, jūs sevi uzlūkojat kā kaut ko atšķirīgu no Tā, Kas jūs radījis. Un cilvēks uzvedas tā, it kā būtu pats par sevi, un Dievs – atsevišķi. Tas nozīmē, ka cilvēks noniecina tos talantus, ko Dievs viņam devis un nenes par tiem nekādu atbildību. Aiz šiem vardiem ir ļoti izdevīgi slēpties un neizpildīt savu dzīves misiju.

• Nevaru, • Neprotu, • Neesmu pārliecināts, • Nesanāks, • Tas ir pāri maniem spēkiem, • Nav man tādu iespēju • Nevaru apsolīt, • Tas nav no manis atkarīgs, • Es neuzņemšos tādu atbildību.

Un pats briesmīgākais šī klana vārds ir “Man neizdosies” “Man nesanāks” – tas bieži vien ar filigrānu smalkumu noslēpts aiz “PACENTĪŠOS”. Noņemiet no šī vārda falšo ticību rezultātam, pusdzīvo entuziasmu un ieraudzīsiet tā patieso seju un ieraudzīsiet, ko patiesībā translē šis vārds.. Ieraudzījāt? Viss pareizi – “es sev neticu”.

Klans “ES NEESMU PELNĪJIS!” 

It kā līdzīgs iepriekšējam, taču tam ir pavisam cits uzdevums. Salīdzinot ar klana “man nesanāks” lietotājiem, klana “es neesmu pelnījis” lietotāji, kā likums, uz vietas nestāv, tie tiecas pēc izaugsmes un skaidri saprot, ka tajā ir dzīves jēga. Tieši šiem cilvēkiem piemīt gudrinieka, meistara, zelta rokas u.t.t. reputācija. Tieši viņi uzņemas atbildību – par sevi, par citiem, uzkrauj sev vezumu un velk visu un visus. Viņi ļauj, lai tos izmanto kā darba zirgus un tā viņiem ir norma. Un nevajag būt pārāk gudram psihologam, lai saprastu, cik ļoti šie cilvēki baidās saņemt adekvātu novērtējumu un atalgojumu. Un lai norobežotos no labumiem, kas klauvē pie viņu durvīm, viņi uzceļ tādas barjeras, ka neviens tām pari netiek (pārsvarā tās ir morāles normu barjeras). Un neviens cits viņus nevar pārliecināt par pretējo.

Ieskatieties!

• Vēl nav laiks, • Gribētos jau, bet… • Maz ko es gribu! • Gribēt nav kaitīgi, • Кas tad es tāds, lai… 

Un vēl, pievērsiet uzmanību šim “šedevram”, tam pat maskēties nevajag:

• ES NEVARU ATĻAUTIES 

Klans “NEGRIBU, BET MAN SPIEŽ”

• vajag •  nepieciešams (должeн), • prasās, • problēmas (briesmīgs vārds un tas lieliski maskējas, neapzīmējot esošās problēmas, nenosaucot tās vārdā, bet formē tās).

Cik reizes dienā no saviem tuvajiem, draugiem, kolēģiem mēs dzirdam šos vārdus? Ne saskaitīt, vai ne? Mēs tā ar tiem esam saraduši. ja ieklausīsieties, tad pamanīsiet, ka vārdus “man jāizdara” mēs lietojam nepārtraukti – vajag vai nevajag.,

Klans «NAV IESPĒJAMS»

Šī vārda lietošana vienkārš atņem skābekli visam, ko mēs saucam par sapni. Par laimi pagājuši tie laiki, kad vārdu “sapnis” pavadīja izteiksmīgas grimases (sakot, esi gan atrāvies no realitātes, beidz lidot mākoņos). Šodien neviens neiebilst tam, ka par visiem lielajiem izgudrojumiem mums jabūt pateicīgiem tieši sapņotājiem, jo bez sapņa nebūtu lielas lietas – televīzija, internets, elektrība, lidmašīnas utt. Lai slavētas Debesis, ka tās mums sūtījušas tadus cilvēkus, kas ļauj noticēt tam, ka Viss ir iespējams. Neļauj to aizmirst. Absolūti viss, ko mēs atpazīstam kā iekšējo balsi, ir tieša norāde uz iespējām un to, ka visām iespējām ir milzīgs potenciāls, savādāk tas vispar nerastos.

Lūk šie vārdi:

• Nav iespējams, • Maz ticams, • Nekad, • Nevar būt, • Ja nu pēkšņi • Ja nu kas • Var notikt tā… • Nedod Dievs!

Un pats trakākais: • Nav izvēles.

Kā atbrīvoties no tiem? Vienmēr palīdz paņēmiens “kauna stabs”. Izrakstiet no šī raksta vārdus – važas un noliecit šo sarakstu redzamā vietā (piemēram uz ledusskapja – pašas apmeklētākās vietas katrā mājā) un lai šis saraksts tur pastāv 7-10 dienas. Ilgāk nav vērts to tur atstāt, pārāk daudz goda, un, otrkārt – tas ir pietiekoši ilgs laiks, lai noformētos “melnais saraksts” – lielisks un prasmīgs sanitārs un tas vienmēr tiek galā ar savu uzdevumu. Pārbaudiet!

Vārdi – SPĀRNI

Mēs stāvam uz lielu pārmaiņu sliekšņa. Pārmaiņas būs un jau ir un nav saprātīgi no tām baidīties. Tās nenotiks vienā dienā, tas būs pakāpenisks process. Un tāpēc piedāvājam ķerties pie darba. Ļoti patīkama darba, esiet droši. Tas viss ir tiešā saistībā ar to kā organizēt savu dzīvi Jaunajā Ērā. Starp citu, to tā arī sauc Absolūtās Labestības Ēra.
Vārdi, kuri mūsu runas sastāvā ļaus cilvēkam saņemt apstiprinājumu, ka vadīt savu likteni ir gluži prakstiska nodarbe. Šīs prasmes un vārdi neļaus dzīvē rāpot, bet ļaus LIDOT.

Vārdi – spārni. To nav daudz un daudz arī nevajag. Tāpēc, ka ikviens no tiem ir veselas bagātības vērts un tiem ir milzīgs spēks. Arī to savā praksē esam pieredzējuši, kā šie vārdi pieceļ slimos, izvelk cilvēkus no finansiālas bedres, atver talantus un cilvēki sāk dzīvot skaisti un priecīgi.

Vārd-Spārni:
• Es varu,

• Man viss izdosies.

• Es esmu nolēmis.

Tieši tagad pamēģiniet skaļi pateikt “Es gribu” un pēc tam “Es esmu nolēmis” un jū sajutīsiet, kādu enerģētisko pāreju esat veikuši. Tas notiek gluži bioloģiskā līmenī, kurā notiek pilnīgi konkrētas bioķīmiskas reakcijas.

To, vai labot savu runu, uzlabot vai atstāt kā ir, to atstāšu jūsu ziņā. Tas ir katra no mums personīgs lēmums un tiesības. Es necentīšos apelēt pie jūsu jūtām un pierunāt kaut ko mainīt. Mans profesionālais uzdevums ir dot zinātniski pamatotu informāciju un ar tās palīdzību vērsties pie jūsu veselā saprāta, un spriestspējas. “Dari tā” un “dari šitā” vieta ir tikai bērnu dārzā. Tāpēc, lai kā man arī gribētos pārliecināt jūs pārskatīt savu runu un piepildīt to ar uzvarētāja leksiku, es to nedarīšu un netērēšu tam ne savus vārdus, ne jūsu laiku. Vienkārši teikšu, ka ticu Jūsu Laimīgajai Zvaigznei!

 

Avots:homemadeandi.blogspot.com