Tu dusmojies

Tu dusmojies…

Atzīsti to…
Apstājies tur, kur stāvi un pasaki to skaļi – ES DUSMOJOS…

Ja dusmojies ļoti stipri, izkliedz to…. izkliedz vairākas reizes… izrunā iemeslu…. izelpo…

Ja tu dusmojies uz otru – pasaki viņam to tieši tāpat – ES UZ TEVI DUSMOJOS…. parunā ar viņu…. ļauj viņam pateikt… izelpo…

Tad, lūk… tavām smadzenēm ar to PIETIEK…

Pietiek tam, lai viņš pieņemtu tevi un tavu signālu par to, ka tu sakārto emocijas un atstrādā tās…

Vēl tā pietiek tev pašam, kurš modernā grāmatā izlasījis, ka tev ir tiesības dusmoties un atklāti paust savas dusmas…

Protams, tev ir tadas tiesības… un ar to pietiek…

Tāpēc, ka tieši TĀ tiek atstrādātas emocijas, nevis kā emocionālo samazgu spaiņi, izlieti uz savas  vai svešas galvas…

Nevis kā īpaši atlasītu apvainojumu straume, kas iznīcina un ievaino otru cilvēku…
Nevis kā snaipera prasme atrast pašu varīgāko vietu un tad no visa spēka pa to trāpīt…
Nevis kā presējoša kritika…
Ne histērisks skandāls…
Ne apzināta pazemošana…
Un, visbeidzot, ne ar kulaku… nekādā gadījumā ne ar kulaku!

Tāpēc, ka tas viss nav nekas cits kā vardarbība…. emocionāla un fiziska, tā nav atklāta emociju izpausme…

Un, ja pirmā ir absolūti normālā un dabiska, tad otrā – absolūti nepieļaujama, pretlikumīga un nekādos apstākļos nav attaisnojama…

Mani mīļie, es to rakstu tāpēc, ka bezgalīgi vēroju kā ļoti daudzi cilvēki apzināti vai neapzināti neatšķir tādas pavisam atšķirīgas lietas….

Tas ir rūgti…

Rūgti atzīt, ka emocionālā netiklība vēl joprojām tiek uzskatīta par normu… un dažkārt to vēl joprojām kāds pieticīgi nosauc par “raksturu”…

Ir rūgti apzināties, ka mūsdienu sabiedrībā ir nepieciešams pierādīt, kāpēc vajadzīgs likums par vardarbību sadzīvē…
Ir rūgti apzināties, ka vardarbību neuzskata par pietiekamu iemeslu, lai partrauktu jebkuras attiecības…
Ir rūgti redzēt, kā kāds lepojas nevis kaunās, runājot par to, cik viegli ir apvainot jebkuru, un tikpat viegli iesist…. un turklāt neārstēt šo agresiju…
Ir rūgti dzirdēt runas par to, ka “mūs gan sita un pazemoja, bet mēs tāpat izaugām normāli”… nē, mīļie, NE normāli, ja uzskatāt, ka vardarbība – tas ir normāli…
Ir rūgti saprast, kāpēc viegli ievainojami un jūtīgi cilvēki ļoti baidās no konfliktiem un pat no parastām sarunām par problēmām… jo viņi zin, par ko tās visbiežāk pārvēršas…
Tik rūgti…

Konflikts ir tikai interešu sadursme, kuras noskaidrojot, psiholoģiski veselam cilvēkam nav nekādas vajadzības pazemot otru, apvainot un sist…

Ar konfliktiem vajag strādāt un ir jāstrādā, lai turpinātu kvalitatīvas attiecības…

Ar vardarbību – nē…

Nevar būt nekādas runas par kvalitatīvām attiecībām, ja tajās ir kāds, kurš baidās, kurš nav pasargāts un kurš zin, ka jebkurā brīdī viņam iesitot vai apvainojot var aizbāzt muti…

Par vardarbību vajadzētu nevis lūgt piedošanu, pēc kuras atkal viss atkārtotos, bet nest kriminālatbildību par nodarīto, pēc kuras cilvēkam kļūs skaidrs, ka neviens negrasās kļūt par viņa pastāvīgo upuri…

Jā, tieši tik kategoriski … sabiedrībai kategoriski (es šobrīd apzināti nerunāju par to, kas ir līdzatkarība, un kāpēc tās upuri tik ļoti turās pie saviem tirāniem, nesniedz ziņojumus policijā, attaisno vardarbību, vaino sevi, un baidās … pilnīgi pamatoti baidās) …

Tāpēc, ka savādāk te nevar…

Es vienmēr ieraugu cilvēku, kuru ir situši….

Un nav svarīgi, cik viņam gadu… tas nekad un nekur nepazūd…

Savas prakses laikā es turpinu kopā ar saviem pacientiem izdzīvot bezgalīgu daudzumu traģisku stāstu, kuru varētu arī nebūt, ja vien vardarbība pie mums netiktu pielīdzināta stingri slēptam no citu acīm strīdam, vai vienkāršai sadzīvistiskai lietai, par kuru skaļi nerunā un ar kuru vienkārši ir jasamierinās…

Nevajag….

Vajag tiekties pēc saules, gaismas, pilnvērtīgas dzīves…

Neviens nav dzimis lai tiktu sists…

Mēs visi esam radīti laimei…

©  Ļiļa Grad
Foto: Engin Akyurt
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt zem jumta

mājas

Laime nepavisam nav tajos cilvēkos, no kuriem tev, kā tautā saka, “norauj jumtu”…

Laime ir tajos, ar kuriem kopā zem šī jumta viss nostājas savās vietās – tādiem vienkāršiem un saprotamiem…

Bet tas stāvoklis, kuru viņi tev dāvā, balstās uz visiem laikiem pazudušās bailēs kaut ko pateikt ne tā, ne tā paskatīties, ne tajā rakursā sevi parādīt, izrādīties kaut kādam – ne tādam…

Un tas, mani mīļie, ir tik daudz!

Ļoti daudz!
Un tas ir brīnišķīgi – blakus otram cilvēkam būt sev pašam…

Pārāk daudz reižu esmu redzējusi un turpinu redzēt attiecības, kurās viens it kā kārto bezgalīgu eksāmenu otra priekšā, bet otrs ir iejuties neiecietīga skolotāja lomā, kurš izgāzīs jebkurā eksāmenā, neņemot vērā skolnieka sagatavotības līmeni…

Tas ir mokoši…

Tas ir neperspektīvi…
Un tas ir progresējoši patoloģiski…
Un tā ir neiroze…
Kaut gan jumtu pilnībā var noraut…

Tad, lūk, attiecībās nevajadzētu būt mokoši…

Nevajadzētu būt neirotiskai katras savas izpausmes atsekošanai…
Nevajadzētu būt sajūtai, ka tūliņ, tūliņ sāksies zemestrīce…
Tas viss ir ne jau no tuvības.

Tuvība var būt karsta, taču tā balstās uz tās asās sajūtas, ka otrs tev ir tik ļoti dārgs līdz pat pedējai savai neideālajai šūniņai, cik tu ļoti dārgs esi arī viņam…

Bet spēlītes “kļūsti tāds/tāda, kādu es tevi gribu redzēt” ir raksturīgas tikai tiem, kuri paši sev tā arī nekad ne par ko nekļūs…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc mani nemīl?

cietsirdiba

Cilvēks sevi – īsto parāda tad, kad mēs esam no viņa atkarīgi. Un dažkārt nākas būt atkarīgam. Bērns ir atkarīgs no vecākiem, sieva ar zīdaini uz rokām – no sava vīra, padotais no priekšnieka…

Un ļoti viegli ir pateikt – ej un kļūsti brīvs! Atbrīvojies no despota un tirāna! Tas ne vienmēr ir iespējams.

Diez vai bērns sāks meklēt jaunus vecākus, sieva mazpilsētā lepni aizies ar zīdaini uz rokām, un pēc tam iepazīsies ar miljardieri vai atvērs savu fitnesa centru tuvākajā ciemā… Un arī no darba ne vienmēr ir vienkārši aiziet, ne vienmēr ir alternatīva, un uz rokām vēl joprojām ir bērni….

Un tas, kurš ir atkarīgs, brīnišķīgi to saprot. Tev atklāti pārmet, norādot uz tavu nožēlojamo upura stāvokli. Izturas pret tevi kā pret mājdzīvnieku, kurš spiests pienest čības. Un kur gan tu liksies? Vai uzsit pa pakausi – kāpec gan nē? Tā tēvs audzina dēlu un seržants jauniesaucamo.
Un te nu ir ļoti svarīgi atcerēties: dzīve turpinās. Un atkarība reiz izbeidzas. Verdzības laiks reiz beidzas. Mazulis reiz izaug un sieva aiziet darbā. Bērns izaug un dodas prom no tēva mājām. Padotais saņem paaugstinājumu un kļūst par priekšnieku. Un arī dienesta laiks reiz beidzas.

Un tas, kuram žēl bija maizes gabala, vai kurš aizvainoja ar savu izturēšanos, paliek rūgtā nesaprašanā: “Kāpēc dēls nebrauc pie manis ciemos? Kāpec viņš mani neapsvaica dzimšanas dienā?”

“Kāpēc sieva no manis aizgāja pie cita?” – tāpec, ka viņa tevi vairs nemīl. Un saprata, kāds tu cilvēks esi. Lūk, arī aizgāja. “Kāpec mani skolēni mani ir aizmirsuši?” – tāpēc, ka viņiem ir nepatīkami atcerēties to, kā tu uz viņiem kliedzi un kā viņus pazemoji.

Kādu laiciņu pabiji kunga lomā un pietiek. Dzimtcilvēki un vergi, saņēmuši “brīvlaišanu” neatgriežas pie saviem kakla kungiem. Vēl jo vairāk – pie cietsirdīgiem vergu tirgotājiem. Kuri sēž un domā rūgtu domu: no kurienes gan šī briesmīgā vientulība? Par ko man tas?

Jādomā par nākotni. Vienmēr. Attiecības mainās, mainās spēku samēri un iespējas. Un nevajag aizskart tos, kuri ir no mums atkarīgi::ar pārmetumiem, iedunkāšanu un pazemojumiem…
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mammu, stop!

mammu stop

Mēs bieži sastopam cilvēkus, kuri ir maigi, jūtīgi, dzīvo pēc labākās sirdsapziņas, nevienam nedara neko sliktu, bet nezin kāpēc viņiem dzīvē laimes nav. Un gadās, ka savā dzīvē viņi sastop Tirānu, kas viņus izmanto saviem mērķiem un salauž to dzīves. Kāds tam iemesls? Atbilde ir šajā gudrajā pasakā.

Kāda sieviete atnāca pie Dieva, lai uzdotu tikai vienu jautājumu:

— Dievs, kāpēc es cenšos dzīvot pēc labākās sirdsapziņas, ievērojot likumus, nevienam pāri nedaru, ar visiem esmu maiga un iejūtīga, daudz strādāju, bet laimes man nav?

— Un kā tu pati domā? Kāpēc tā ir? – jautāja Dievs.

— Es domāju, ka tas ir dēļ mammas. Man viņa bija ļoti stingra. Viņa nekad mani nemīļoja, neslavēja, neatbalstīja, tikai kritizēja, apvainoja un bāra. Es nekad nevarēju viņai uzticēties, jo viņa manus bērna noslēpumus izstāstīja citiem, komentējot tos ironiskā tonī. Viņa mani vēlējās ielikt stingros rāmjos, man grūti bija pat elpot. Viņa ierobežoja manu brīvību un neļāva paust savu gribu. Viņa uzspieda man savus noteikumus un ļoti daudz ko aizliedza. Man pat bija aizliegts raudāt.

— Vai tu centies kaut ko darīt, lai tā vairs neatkartotos? – ieinteresēts jautāja Dievs.

— Es centos, ļoti centos, bet tagad domāju, ka tas viss bija velti, — sieviete skumji atbildēja. – Es visu laiku centos mammai pierādīt, ka es ļoti daudz ko varu un protu. Es labi mācījos, strādāju pēc labākās sirdsapziņas, es pieliku visas pūles, lai būtu laba meitene, lai mamma mani novērtētu un pateiktu:«Nu, lūk, tagad tu esi laba, un es ar tevi lepojos».

— Tu savu mērķi sasniedzi?

— Nē. Ir pagājuši daudzi gadi, bet nekas nav mainījies. Viņa vēl joprojām nav ar mani apmierināta un visu laiku cenšas mani aizķert, pazemot un sarūgtināt. Viņa vēl joprojām ir tāda pati, kāda bija. Un viņas rīcība un vārdi mani joprojām aizvaino, un man vēl joprojām ir tikpat sāpīgi.

— Tas nozīmē, ka tu pati vēl joprojām esi tāda, kāda biji, — paskaidroja Dievs. – Kāda biji, tāda arī esi – Upuris. Bet, ja tu esi Upuris, noteikti ir jāparādās Tirānam. Tavā dzīvē šo lomu spēlē tava mamma.

— Bet es taču tik sen vairs neesmu bērns! Es esmu izaugusi! – iebilda sieviete, jo, acīmredzot, sajutās aizskarta. – Kāpēc manā dzīvē Tirānu ir kļuvis vēl vairāk? Mani tiranizē visi, kam vien nav slinkums, mamma, priekšnieki, pat kolēģi!

— Tāpēc, ka tu vēl joprojām neuzņemies atbildību, meklē vainīgos, apvainojies uz mammu un arī uz mani par to, ka esam padarījuši tevi vāju. Mums nav nekas pret – kļūsti stipra!

— Es jau esmu cita, esmu nodzīvojusi pusi mūža, piedzemdējusi un izaudzinājusi bērnus, sasniegusi noteiktus sasniegumus karjerā!

— Nekas nav mainījies! Un visiem taviem sasniegumiem nav nekādas vertības, jo tie tika sasniegti ne ar tiem tīrākajiem nolūkiem.

— Bet kādiem tad? – sieviete bija sašutusi.

— Tikai dēļ lepnības. Mamma taču tevi pazemoja – bet tu vēlējies pacelties pāri viņai. Mamma tevi kritizēja – bet tu vēlējies viņai pierādīt, ka neesi tāda. Tu nejūties laimīga tāpēc, ka tavs galamērķis bija jau iepriekš nesasniedzams. Tu nevēlējies mainīties pati, tu vēlējies, lai mainās mamma.

— Jā, tev taisnība, — padomājusi, noteica sieviete. – Droši vien tā arī ir. Taču es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc viņa pret mani tā izturējās Ko es viņai izdarīju?

— Neko! Tur jau tā lieta, ka tu viņai neko neizdarīji. Droši vien viņa no tevis gaidīja kaut ko īpašu?

— Ko tad?

— Mēs varam pajautāt viņas Dvēselei! – piedāvāja Dievs un nokniukšķināja pirkstus, un.tajā pat brīdī viņam blakus parādījās mātes tēls, gandrīz kā dzīvs, tikai puscaurspīdīgs. Dievs vērsās pie viņas.

— Sveicināta, Dvesele. Pie manis atnākusi tava meita. Viņa jautā: kāpēc tu viņu audzināji tieši tā, kā audzināji? Ko tu velējies viņai dot?

— Es vēlējos dot viņai spēku. Viņa auga tāda vāja, tāda nepiemērota dzīvei, absolūti neprata pastāvet par sevi. Attiecībās ar mani viņai bija jāiemācās aizsargāt savas robežas, savu personīgo dzīves telpu.  Viņai bija jānorūdās un jāatļauj šad tad sev būt stingrai, asai, kad tas vajadzīgs, jāiemācās pateikt “nē” un stingri aizstāvēt savas intereses. Es vēl joprojām neredzu rezultātus, bet tomēr es centīšos vēl un vēl. Tas ir tas, ko vēlos dot savai meitai, lai tā tālāk nodotu to savai, bet tā – savai. lai mūsu dzimtā vairs nekad nebūtu Upuru.

— Vai tu nebaidies, ka tava meita varētu sākt tevi nīst?

— To es arī cenšos panākt. Tāpēc, ka atļaujot sev nīst, viņa iemācītos mīlēt. Pagaidām vina prot tikai žēlot – sevi un citus, tādus pašus vājus, ka viņa pati un uz to aiziet visi viņas dzīvības spēki. Viņa pat neļauj sev žēloties, uzkrājot savas neizraudātas asaras, un no tā kļūst vēl vājāka. Ko gan viņa varēs nodot mantojumā savām meitām?

— Ko tu gaidi no viņas?

— Gaidu, kad viņa man skaidri pateiks: “Mammu, stop!” Kad kļūs pieaugusi. Kad Tirāni no viņas atkāpsies, jo viņa cienīs savas robežas. Kad es beidzot varēšu atpūsties un vienkārši pabūt par mammu. Vienkārši mammu…

Avots: http://www.violife.ru
Tulkoja: Ginta FS