Kāda nejaušība

Katru dienu precīzi 19:43 gar viņas logu aiztraucās elektriskais vilciens.Šajā laikā sieviete vienmēr dzēra savu tēju un uzkoda negaršīgo, bet ļoti diētisko cepumu, un vēroja braucošo un garo kā slieka vagonu rindu. Tajos cilvēki gulēja, lasīja “Bulvāri”, adīja cimdus, ēda līdzapņemtās maizītes, spēlēja kārtis, daži centās aizbēgt no biļešu kontrolieriem. Klausījās stāstus, jaunākās baumas un ģitāras mūziku. Iegādājās nažu asināmos. Iepazinās.

Viņa vairs nevarēja iedomāties savu dzīvi bez noputējušo vagonu rindas un tāpēc katru vakaru steidza skatīties šo dzelzceļa teātri. Šad tad viņa mēdza kopā ar draudzenēm aiziet uz kādu izaugsmes treniņu vai ziedu meistarklasi, un vēl retāk gāja uz randiņiem.

Vīrieši viņai pagadījās visai cēli. Piemēram, kāds starptautisko čarterreisu pilots, kas atgādināja Šreku. 
Viņš runāja labā angļu valodā, dzēra kafiju no litrīgām krūzēm un veda viņu uz boulingu. Piedāvāja kopdzīvi. Viņa divstāvu māja ar lielu guļamistabu un milzīgu laulības gultu uz podesta bija gandrīz neapdzīvota.
Garāžā divi folksvāgeni un pagalmā divi dogi, bet viesu mājā abi vecāki – krietni gados.Vajadzēja saimnieci, kas to visu pieskatītu, jo viņš lielāko daļu dzīves pavadīja gaisā. Apsolīja paradīzi, kautrīgi klusējot par to, ka par to visu vajadzēs samaksāt, strādājot par apsargu, sētnieku, kalponi, kopēju un medmāsu vienlaicīgi.

Otrs citēja Jeseņinu un mājās bija uzbūvējis altāri dzejniekam. Sienas bija apgleznojis ar Rjazaņas ainavām un skatiem no savu vecāku dzimtas mājām. Viņš ienīda Majakovski par to, ka tas viņa iemīļoto dzejnieku nosauca par “dekoratīvu vīreli” un bieži atkārtoja Jeseņina vārdus: “Es nevaru, bikses uzrāvis, skriet pakaļ komjaunatnei”. Viņš regulāri pūdereja vaigus, centīgi taisīja manikīru un valkāja sen no modes izgājušus zābakus ar spiciem purngaliem.

Trešais strādāja tūrisma biznesā. Viņš viņu izklaidēja ar aizraujošiem stāstiem un rekomendēja ceļojumu laikā neapmeklēt muzejus, bet pastaigāties pa pilsētu šaurajām ieliņām, degustēt vietējās virtuves gardumus un sarunāties ar cilvēkiem bāros. Solīja Dubrovniku ar Svētā Ivana torni un Madridi, bet pēc tam viņi nejauši satikās lielveikalā, un no viņa iepirkumu ratiem ārā rēgojās liela pamperu paka, līdzeklis zīdaiņiem zobu šķilšanas laikā un paka biezpiena sieriņu.

Tāpēc sieviete labprātāk sēdēja mājās, lasīja romānus, kraukšķināja diētiskos cepumus un vēroja vilciena vagonu rindas.

Reiz draudzene palūdza viņai atnākt līdzi uz kādu aklo randiņu. Viņa negribīgi piekrita, apsēdās brīvajā krēslā un pēkšņi ieraudzīja puisi, kuram vienīgajam no visiem redzētajiem bija silts acu skats un uztraukumā drebošas lūpas. Viņš smaržoja dīvaini: pēc vēja, sliedēm un provinces stacijām.
– Ar ko jūs nodarbojaties?
Puisis samulsa:
– Es esmu elektrovilciena mašīnists. Vienkāršiem vārdiem sakot – vadu elektrovilcienu.
Meitene izbrīnīta iepleta acis un čukstot jautāja:
– Un cikos jūs braucat garām stacijai Čokolovka?
– 19:43…

 Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pateicība

zimejums_dejot lietū

Esi pateicīgs… par katru saskarsmi ar mīļoto cilvēku. Par katru dārgo ieelpu un izelpu. Par savu apģērbu, lai arī ļoti novalkāto. Par zobiem mutē, kas sāp. Par retajiem matiem uz galvas. Par ūdeni, ko dzer, par ēdienu, ko ēd. Par dāsno zemi, kas tevi baro.
Par svešinieka labestību, par nesaudzīgo drauga godīgumu, par katras dienas negaidītajām dāvanām.
Kāda tava ķermeņa daļa sāk niķoties, un tu saproti, cik ilgi tā tev ir kalpojusi bez ierunām.
Mīļotais cilvēks tevi pamet, un tu novērtē visus tos brīžus, kurus pavadījāt kopā, nezinot, ko nesīs jums nākotne.
Tikšanās ar saniknotu klientu parāda tev tavu iekšējo spēku un spēju būt līdzcietīgam, un atgādina tev par to, cik ļoti cilvēki iekšēji cieš un cik ļoti viņiem vajadzīga tava labestība, un kādas var būt pieļaujamās robežas.
Tu bez kādas īpašas vēlmes maksā savus nodokļus. Bet pēc tam kadā brīdī pēkšņi tu novērtē dzīves kvalitāti, kuru tu uzskati par pašu par sevi saprotamu, un tu pēkšņi sāc dziedāt. Vai debesis atveras un pēkšņi spējš lietus “sabojā” tavu dienu. Un pēkšņi tu sajūti neizsakāmu pateicību par to, ka līst lietus, kas palīdz dzīvei uzplaukt visā krāšņumā.
Tevi atlaiž no darba, tu raudi un dusmojies, bet te pēkšņi kadā rītā tev galvā noknikšķ: tu esi brīvs. Un vari nodarboties ar to, ko vienmēr vēlējies darīt: ar drosmīgu un riskantu lietu, kas reiz tev lika justies tik dzīvam.
Tu mīli un atlaid. Skumsti un svini dzīves straujo dabu. Tu atrodi savas īstas mājas nedrošībā. Un tu iemīlies nevis gala punktā, bet zemē, uz kuras tu sper katru soli.
Šodien atrodi vietu pateicībai. Atrodi kaut ko vai kādu: maziņu, muļķīgu – to, ko tu novērtē bez iemesla. Un zini, ka nav nekā maza un muļķīga, ja skaties Dieva acīm.

Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis