Es nezinu, kas būs tālāk…

virve3

Es nezinu, kas būs tālāk.
Kad dzirdu cilvēkus sakām šo frāzi, es plati-plati smaidu un atbildu:
Es arī nezinu, kas būs tālāk…

Pamēģini to pateikt skaļi.
Kāds to teiks ar izmisumu, kāds aizvainojumā, kāds skumji, vairums – ar bailēm… Un tikai daži ir spējīgi to pateikt priecīgi.
Un tagad – pasaki to no visas sirds, ar ticību, paļāvību un optimismu… – un sajūti kādu brīnumainu momentu. To brīdi, kad esi mierā ar pasaules kārtību, ko kāds izdomājis nosaukt par Haosu.

Skaties,
~ pirmkārt – tā ir tīra patiesība. Tu NEZINI. Un tu esi godīgs pret sevi vienkārši atzīstot šo faktu.
~ otrkārt – tā ir tava gatavība atvērties jaunām iespējām.
~ treškārt – tā ir tavas pārliecības par sevi «poga»… Pozitīvi atzīstot to, ka tu nezini nākotni, tu ieslēdz savu pārliecību. Tu nevari zināt, kas būs tālāk, taču tu zini SEVI.

Sajūti, cik spēcīgs ir tavs raksturs, kad tu smaidot saki: «Es nezinu, kas būs tālāk»…
Iedomājies, cik tas ir skaisti!
Autors: Oļegs Paraļušs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Ticība sev

ticība1

Kā attīstīt ticību sev?

Pati briesmīgākā neticība ir neticība sev.
Tomass Kārleils

Kā tu domā, kas ir veiksmes pamats ikvienā lietā?
Varbūt profesionālas zināšanas, pieredze, augsts intelekts vai arī, kā šodien pieņemts teikt, “spēcīga enerģētika”? Nekā tamlīdzīga!

Veiksmes pamats ikvienā sfērā ir īpašs ticības veids: TICĪBA SEV – ticība savām spējām.

Visu kristiešu svētajā grāmatā Evanģēlijā ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamību ticēt un par ticības pretmetu – šaubām…

Sena tibetiešu gudrība vēsta: “Šaubas ir vienlīdzīgas nodevībai”. Cilvēks, kurš šaubās par sevi, nodod sevi. Senie ļoti labi pārzināja šīs patiesības. Vēl 50 gadus līdz Kristus dzimšanai, Romas dzejnieks Vergīlijs rakstīja: “Viņi var tāpēc, ka ir pārliecināti par to.”

Tie, kuri sasnieguši augstas virsotnes, ļoti labi zin, cik ļoti svarīgi ir ticēt saviem spēkiem. Lūk, tikai daži viedi izteicieni:
“Talants ir ticība sev. Savam spēkam” Maksims Gorkijs
“Ja netici sev, tu nevari būt ģēnijs” Onorē de Balzaks
“Ticība sev ir brīnišķīga, jo tā ir pazīme tam, ka cilvēks apzinās savas spējas” Tomass Gibss

Kāds pazīstams krievu uzņēmējs uz žurnālista jautājumu par to, kas ir viņa veiksmes noslēpums, pajokoja: “Akla pārliecība par sevi, idiotisks optimisms un pilnīgs kurlums pret veselo saprātu”

Pašpārliecinātība

Šim vārdam daudzu cilvēku apziņā ir ārkārtīgi negatīva nokrāsa, pateicoties audzināšanai. Pašpārliecinātība ir ticība pašam sev. Un nevajag spēlēties ar šī vārda  jēgu, ar to, ka pašpārliecinātība ir slikta, bet ticība sev – laba”. Tas ir viens un tas pats. Man ļoti patīk sekojošs formulējums:

“Ticība sev ir cilvēka pārliecība par to, ka viņam viss izdosies”

No kurienes gan aug kājas mūsu šaubām par sevi, par savām spējām šajā dzīvē kaut ko sasniegt saviem spēkiem?

Psihologi zin – no bērnības. No nepareizas pieejas bernu audzināšanai.

Atceries, cik daudz pūļu pielikuši vecāki un skolotāji, lai bērns domātu pēc tiem pašiem šabloniem, kādi pieņemti sabiedrībā, kā domā paši skolotāji un vecāki, lai bērns justos vājš, neizlēmīgs salīdzinājumā ar tiem pašiem. Kādus tik smalkus līdzekļus ticības sev sagraušanai ir izdomājusi mūsdienu audzināšanas sistēma.

Atceries bērnību, vai tu bieži dzirdēji līdzīgas šīm frāzes?
“Izaugsi, sapratīsi!”
“Ola vistu nemāca!”
“Par agru tev spriest!”
“Dari, ko tev liek un daudz nerunā!”
“Nodzīvo līdz maniem gadiem, tad sapratīsi!”
“Atbildi, kā rakstīts grāmatā un netēlo gudro!” u.t.t.

Vēl briesmīgāki ir apvainojošie vārdi, ar kuriem daži vecāki un skolotāji “apbalvo” savus audzināmos: muļķis, sliņķis, lūzeris, idiots u.t.t.

Psihologi zin, ka bērns zemapziņā ļoti tic gan vecākiem, gan skolotājiem. Un tad, kad tie viņu nosauc par muļķi vai idotu, tas darbojas gluži kā hipnozes laikā iekodēta doma. Šādas frāzes arī ir suģestija un kodēšana.

Salīdzini: “Tev viss izdosies!” un “Nepraša!”

Pirmā frāze nostiprina ticību sev, otrā to pilnībā noārda. Par laimi bērns nekad netic 100% tam, ka viņš tiešām ir muļķis, sliņķis, lūzeris u.t.t., taču, par nelaimi, tomēr tam tic, lai arī neapzināti, jo tā teica tētis, vecmāmiņa, skolotāja. Viss! Ticība sev ir salauzta. Viņš sāk šaubīties par savām spējām.

“Šaubas ir līdzīgas nodevībai” – viņš apgūst sistemātisku paša sevis nodošanas pieredzi: savu spēju nodošanas (to, ko viņā ielicis Dievs, Daba). Un bērniem tiek iestāstīts, ka būt pašpārliecinātam ir slikti.

Kāpēc viņi tā dara?

Tikai tāpēc, ka pašpārliecināts bērns iedveš viņiem bailes par to, ka viņi vairs to nespēs kontrolēt. Jo pašpārliecinātam bērnam ir savs “bezkaunīgs” viedoklis par lietām un notikumiem.

Un, ja viņam ir savs viedoklis, tad, laikam ejot, viņš varētu kļūt veiksmīgāks par saviem audzinātājiem, pāraugt tos – tas būtu sitiens viņu pašu pašapziņai.

Un tādēļ, lai bērns būtu vadāms, tiek apspiesta viņa pašpārliecinatība, viņa ticība tam, ka viņš pats kaut ko spēj. Tāda ir vadāmības cena.

Vairums cilvēku ir daudz spēcīgāki, kā paši domā. Tikai dažkārt viņi aizmirst tam noticēt.

Kā attīstīt ticību sev?

Pirmkārt – aizmirsti visu negatīvo, ko tev stāstīja par tavām spējām.

Kad kārtējo reizi tev uzmāksies domas “es esmu neveiksminieks”, “man nekas nesanāk” – vienkārši pasmaidi, domās pasaki “paldies” visiem, kas tev to iedvesa, vēlreiz labestīgi uzsmaidi sev un dzen projām šīs destruktīvās domas un apsolies “es vairs tur neatgriezīšos!”

“Dzīve ir vienkārša padarīšana. Ja tev iet grūti, tātad kaut ko tu dari nepareizi” (Ļitvaks)

Ja kaut kas neizdodas, uz mirkli pārtrauc to darīt, apsēdies un padomā, ko tu ne tā dari. Pajautā sev: “kur es varu pasmelties zināšanas par to, kā pareizi darīt?” Atbilde uz šo jautājumu parasti nopietni paviza cilvēkus uz priekšu ceļā uz veiksmi.

Otrkārt – dari tā, kā savulaik ieteica darīt Deils Kārnegī : “Lai attīstītu ticību sev, jādara tas, ko tu baidies darīt, un uzmanīgi jāizanalizē tie gadījumi no savas pieredzes, kad tev, to darot, viss notika veiksmīgi”

Treškārt – rekomendācija no Viktora Igo: “Izvairies no tiem, kuri cenšas sagraut tavu ticību sev. Tas parasti ir raksturīgi maziem cilvēkiem. Liels cilvēks, gluži otrādi, liek tev sajusties tā, ka arī tu pats vari kļūt liels” Patiesībā šajā pasaulē ir parāk daudz cilvēku, kuri ir gatavi tevi upurēt

Galvenais, labi ielāgo domu: “Ja tu pats sevi nevērtē pietiekami augstu, pasaule tev nepiedāvās ne par kapeiku vairāk”

Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

 

Tici sev!

laimes zvaigzne1

Gaidi savu stundu, kā neviens nekad to negaidīs

Ja tu pats sev netici, tad arī Visums tev nenoticēs. Ja tu neiemācīsies pagaidīt savu īsto brīdi, tad neviens visā pasaulē to negaidīs.

Tici sev tā, kā izkaltusi zeme tic pavasara lietum. Gaidi savu stundu, kad pati gaidīšana tevi padara traku. Tad, kad tuvie un mīļie tev netic. Neatsakies pats no sevis, no sava sapņa, tāpēc, ka tiem, kuri prot paciesties, neskatoties ne uz ko, dzīve dod pašu labāko.

Un, zini, lai tu nepadomātu, ka tie ir tikai tukši vārdi, es pastāstīšu, kā es ticēju savam sapnim un gaidīju to. Es saņēmu to, uz ko gāju…..Mana ticība mani izglāba.

1. Zemes enerģija

Pašos briesmīgākajos manas dzīves izmisuma brīžos, zeme pildīja mani ar spēku. Dziļa ieelpa un lēna izelpa. Sajūtu kā no pašām kāju pēdām līdz matu galiņiem, pa manām vēnām tek caurspīdīga ūdens plūsma. Tā ir ļoti spēcīga. Tā plūst caur katru mana organisma šūnu.

Es lūdzu zemei enerģiju, un tā man to dod. Un tā daudzas reizes. Dziļa ieelpa un izelpa. Un šis dabas spēks ir manī. Es jūtu, kā tas piepilda mani. Manas acis ir aizvērtas. Es aizmetu visas nevajadzīgās domas un problēmas. Cenšos attīrīt savu, ar nevajadzīgām domām mūžīgi piebāzto, galvu

2. Domu spēks

Domās mana Dvēsele paceļas līdz debesīm. Es sajūtu lidojumu. Dziļa ieelpa. Es iedomājos, kā zied sakura. Es sevi redzu vieglā, baltā tērpā (nezinu, kāpēc, bet vienmēr redzu baltu, kaut arī neesmu baltās krāsas piekritēja apģērbā) Mainās gadalaiki. Bet es vēljoprojām baudu dzelteno lapu, balto jumtu, zaļo dārzu un smago rudzu vārpu skaistumu.

Man ir viegli un vienkārši. Es turpinu elpot. Atgriežu savu Dvēseli sevī. Sajūtu cieto zemi zem kājām. Atveru acis. Pateicos zemei par spēku, par enerģiju katrā manā šūnā.

Lai sajustu šo vieglumu, es trenējos ilgu laiku. Sākumā man nekas neizdevās, un vispār man sķita, ka daru muļķības un nodarbojos ar niekiem. Taču, zini, ja kaut ko ļoti vēlies, neviens uz pasaules nevarēs tev patraucēt.

Un tā, skaistā pavasara dienā es noticēju sev. Es atļāvu sev atlaist visus pārdzīvojumus. Un zini, es pirmo reizi dzīvē sajutu, kā smaržo sakura. Tas bija brīnišķīgi.

3. Sapnis. Nesaprotams, bet reāls.

Es iedomājos, ka mans sapnis ir piepildījies. Es vizualizēju katru detaļu, tik skaidri un spilgti, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Un reizē ar to centos atlaist Visumā visu pašu man dārgāko.

Jo tad, kad ieciklējies uz kaut ko vienu, tu aizmirsti, ka jāiet tālāk un jāpiepilda ar jēgu katra jauna dzīves diena. Jā, un vispār, sapnis sapnim, bet dzīvot ta vajag.

Taču tad, kad Dvēselē deg šī cerību un ticības uguntiņa, iet ir kaut kā vieglāk un priecīgāk. Realitāte rodas domās. Ja savās domās tu pieļauj to, ka tas ir iespējams, gaidi, realitāte neliks tev ilgi sevi gaidīt.

4. Tici sev tad, kad neviens cits tev netic

Man pats tuvākais cilvēks ir mana mamma. Tad, lūk, viņa man visu laiku atkartoja, ka dzīvē brīnumu nav. Viņa teica, ka  iespējas tiek dotas tikai bagātajiem, bet vienkāršajiem ļaudīm, tādiem kā es, neko nedod vienkārši tāpat. Es smaidīju un turpināju ticēt sev un savai laimīgajai zvaigznei.

Kad bija pavisam grūti, taisīju enerģētiskās prakses, un atkal smaidīju, neklausoties nevienā. Savās domāš es nepieļāvu ne mazāko šaubu.. Es ne ar vienu nestrīdējos. Necentos nevienam neko pierādīt. Vienkārši ar katru savu Dvēseles šķiedru ticēju sev.

5. Es gaidīju savu izdevību tā, kā cilvēki ziemā gaida pirmo sniegu.

Pacietību. Pacietību. Un vēlreiz pacietību. Man nebija ne kapeikas. Brīžam nebija ko ēst. Dažkārt nebija pat iespēju pagulēt. Taču es nevienam par to nežēlojos. Mācījos angļu valodu. lasīju grāmatas un gaidīju.

Es dzirdēju, ka man auiz muguras paziņas sačukstas, bet es pretī tiem smaidīju. Radinieku acīs es redzēju žēlumu, es smaidīju un smīdināju viņus. Vienkārši priecājos par to, ka man ir mani tuvie un mīļie cilvēki.

Dažkārt bija skumji, ka pat tuvie un mīļie man netic. Gadījās, ka biju apbēdināta līdz sirds dziļumiem, un raudāju. Bet tas bija tā klusi un slepus. Jo bieži vien pēc šīm labajām asarām palika vieglāk, un tā es atlaidu visu negatīvo enerģiju.

6. Rūgtajās neticības sekundēs es skaitīju lūgšanas.

Es neprasīju Visumam neko. Vien pateicos tam par visu to, kas man ir, par to, kā man vairs nav un par visu, kas man reiz būs. Lūdzos par tuvajiem un mīļajiem. Pateicos par pacietību, ticību un cerību.

Aizdedzu svecīti istabas stūrī un skatījos, cik mierīgi tā deg. Un skaidri zināju, ka dievišķais spēks ir katrā no mums. Bet tā apzināšanās neatnāk tūlīt un ātri. Visam savs laiks.

7. Likteņa dāvana vienkāršai mirstīgajai!

Es neglaimoju sev un nesaku, ka esmu eņģelis zemes virsū. Es esmu vienkārša mirstīgā, kā saka mana mamma. Un šī mirstīgā šogad lido uz Indiju, lai Deli universitātē studētu seno tautu mākslu. Grants sedz visus lidojuma, dzīvošanas un mācību izdevumus, kā arī izmaksā stipendiju.

Ja tu padomāsi, ka tas arī bija mans sapnis, tev būs taisnība. Iespējams, kādam tas nešķiet nekas īpašs. Bet man šis grants ir visa mana tālākā dzīve. Teikšu, ka es loti ilgi uz to gāju. Anketas. Pārrunas. Uzaicinājumi uz vēstniecību. Bet zini, kā saka – klauvē un tev atvērs. Es klauvēju pie visām iespējamajām durvīm. Daudzas reizes man atteica. Bet es turpināju klauvēt un man atvēra.
Te nu arī viss, es pabeidzu. Atsūtīšu tev sveicienus no Indijas.

Ticiet un jums taps dots! Un kas es tāda, lai šaubītos par šo patiesību, kas nākusi pie mums cauri gadsimtiem. Nav svarīgi, vai esi bagāts vai nabags, nav svarīgs tavs ārējais izskats, jaunība vai vēl kas cits, jo Dieva priekšā mēs visi esam līdzīgi.

Dvēsele ir mūsu dzīves spogulis

Lai tava Dvēsele ir piepildīta ar gaismu, tāpat kā tava dzīve! Un nekad, nekādā gadījumā nepārstaj ticēt sev un gaidīt savu laimīgo zvaigzni!

Autors: Aļona Tolčaņuka

Avots: http://www.aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Buddas mācības

budists7

Budisms ir viena no pasaules senākajām un izplatītākajām reliģijām. Kaut arī daudzi tās sekotāji uzskata to nevis par reliģiju, bet “Zinātni par apziņu”. Šīs zinātnes pamatu veidojuši skolotāja Siddhartha Gautama – jeb Buddas vērojumi. Viņa filosofija ir iespaidojusi visas pasaules reliģijas un ir pelnījusi, lai par to zinātu ikviens cilvēks pasaulē, neskatoties uz viņa reliģiskajiem uzskatiem.

 

1. Mīlestība uzvar visu

«Ar naidu nevar pārvarēt naidu, to var uzvarēt tikai ar mīlestību. tas ir mūžīgs likums”

2. To, kas Tu esi, nosaka nevis tas, ko Tu runā, bet tas, ko Tu dari

«Nevar cilvēku nosaukt par viedu tikai tapēc, ka viņš skaisti runā. Taču ja Tu redzi, ka viņš pats dzīvo mierā, mīlestībā un bez bailēm, tātad viņš arī patiesībā ir vieds.”

«Suns neskaitās labs tad, ja viņš prot tikai riet. Cilvēks nevar saukties labdaris, ja viņš vienkārši tikai runā pareizas un patīkamas lietas.”

3. Labas veselības noslēpums – pilnvērtīga dzīve tagadnē

«Neuzkavējies pagātnē, nesapņo par nākotni, pilnībā koncentrē prātu tagadnei.”

4. Skatiens sevī dāvā izpratni

«Nav jāmeklē savs ceļš debesīs. Vajag ieskatīties savā sirdī.”

5. Vārdi var ievainot un arī dziedēt

«Vārdiem ir spēks un tie var gan iznīcināt, gan izdziedināt. Pareizi un labi vārdi var izmainīt pasauli».

6. Atlaid un tas būs Tavs uz mūžu

«Pats vienkāršākais veids pazaudēt – ir turēties par visām varītēm pie kaut kā.”

7. Neviens nevar Tavā vietā nodzīvot Tavu dzīvi

«Neviens, izņemot mūs pašus, mūs neglābs. Neviens to nevarēs, neviens to neizdarīs. Mums pašiem jānoiet savs ceļš.».

8. Laime nemazināsies, ja Tu tajā dalīsies

«Tūkstošiem sveču var iedegt no vienas un tās mūžs nekļūs īsāks. Laimes nekļūst mazāk, ja ar to dalies».

9. Esi laipns pret visiem

«Esi maigs ar jauniem, esi līdzcietīgs ar veciem, pacietīgs – ar vājiem. Reiz savā dzīvē tu biji katrs no viņiem».

«Visiem un vienmēr aiznes vienkāršu patiesību: cilvēces atjaunošanai nepieciešama tikai laba sirds, sirsnīgs vārds un līdzcietība».

10. Netici visam, ko Tev saka

11. Kā Tu domā, tā viss arī būs

«Viss, kas mēs esam – ir mūsu domu rezultāts. Mūsu dzīve ir balstīta uz mūsu domām un sastāv no tām. Ja cilvēks runā vai dara sliktu nodomu vadīts, tad ciešanas tam seko kā ratu ritenis aiz zirga pakava. Ja cilvēks runā un dara ar labu mērķi, tad laime tam seko kā ēna, kura nekad viņu neatstāj».

12. Atlaid savas bailes

«Viss mūsu dzīves gājuma noslēpums ir atbrīvošanās no bailēm. Nebaidies no tā, kas ar Tevi notiks, Tava nākotne no tā nemainīsies, toties tagadne kļūs mierīga».

13. Patiesība vienmēr nāks gaismā

«Ir trīs lietas, kuras nav iespējams noslēpt: saule, mēness un patiesība».

14. Kontrolē savas domas, vai arī tās kontrolēs Tevi

«Lai baudītu labu veselību, lai darītu laimīgu sevi un savu ģimeni, lai atnestu mieru visiem, iesākuma ir jāiemācās apzināt un kontrolēt savu prātu. Ja cilvēks var vadīt savu apziņu, viņš noteikti varēs atrast ceļu pie apgaismības un visa gudrība un labdabība, protams atnāks pie tā».

«Tieši paša domas, ne ienaidnieki vai nelabvēļi novirza cilvēku uz tumšo pusi».

15. Aizdomas šķir. Uzticēšanās apvieno

“Nav nekā bīstamāka attiecībās, kā ieradums mūžīgi būt aizdomīgam. Tā ir inde, kas nonāvē draudzību un saēd mīlestību. Tas ir ērkšķis, kas dur un dzeļ. Tas ir zobens, kas nogalina».

16. Neviens nav Tavas mīlestības cienīgāks, kā Tu pats

«Vari meklēt visā Visumā kādu cilvēku, kurš būtu Tavas mīlestības cienīgāks, kā Tu pats, bet tādu cilvēku atrast nav iespējams. Tu pats, vairāk kā jebkurš visā Visumā, esi pelnījis savu mīlestību un cieņu».

17. Citu cilvēku iepazīšana nes gudrību, sevis iepazīšana – apgaismību

«Labāk uzvarēt sevi, nekā – tūkstoti kauju. Tāda uzvara vienmēr būs ar Tevi. To Tev nevarēs atņemt ne eņģeļi ne dēmoni, ne paradīze, ne elle».

18. Garīgums – tā nav greznība, tā ir nepieciešamība

«Tapat kā svece nevar dzīvot bez uguns, cilvēks nevar dzīvot bez garīgās dzīves».

19. Aizvieto skaudību ar apbrīnu

«Neskaust cita labās īpašibas, bet caur apbrīnu iegūt tās sev».

20. Mieru meklē sevī

«Miers atrodas mūsos. Nemeklē to ārpusē».

21. Uzmanīgi izvēlies savus draugus

«No nepatiesa un melīga drauga jabaidās vairāk, kā plēsīga zvēra. Plēsīgs zvērs var ievainot Tavu miesu, ļauns draugs – dvēseli».

22. Laimes receptes nav

«Laime – tā nav veiksmīga apstākļu sakritība. Tā ir Tava prāta stāvoklis.».

«Nav nekāda ceļa pie laimes: laime – tas arī IR ceļš».

23. Trīs svarīgākās lietas

«Tikai trīs lietām ir nozīme noslēgumā: cik stipri mēs mīlējām, cik viegli mēs dzīvojām un cik vienkārši atsacījāmies no nevajadzīgā».

No krievu valodas tulkoja: Ginta FS