Tici! Tev izdosies!

ticēt

Zini, vairums cilvēku pasaulē tic, ka Visumā notiek milzīga cīņa, cīņa starp labo un ļauno. Tikai tā nav taisnība. Tiesa, ir konflikts, taču tas eksistē vien cilvēka prātā, ne Visumā.

Tā nav patiesība augiem vai dzīvniekiem. Tā nav patiesība zvaigznēm vai kokiem, vai visai dabai. Tā ir tikai patiesība cilvēkiem. Un cīņa cilvēka prātā nav gluži starp labu un ļaunu. Īstais konflikts mūsu prātā starp patiesību un nepatiesību, starp patiesību un meliem. Un labais un ļaunais ir vien šī konflikta rezultāts. Ticība patiesībai noved pie labestības, mīlestības un laimes.

Kad tu dzīvo patiesības dzīvi, tu jūties labi un tava dzīve ir brīnišķīga. Melīgi uzskati un to aizstāvēšana noved pie tā, ko tu sauc par ļaunumu; noved pie fanātisma. Ticība meliem rada visas šīs netaisnības, vardarbību un apvainojumus, visas tās ciešanas, ne tikai sabiedrībā, bet arī atsevišķos cilvēkos. Visums ir vienkāršs, viss eksistē vai neeksistē, taču ļaudis visu mēdz sarežgīt.
Migels Rīzs

Johans Volfgangs fon Gēte ir teicis: “Brīnums ir Ticība sev. Un, kad tev tas izdodas, tad izdodas viss”.

Ne katram no mums ir izdevies dzīves gaitā saglabāt ticību – sev, augstākajiem spēkiem. Ļoti bieži, īpaši pēc smagiem zaudējumiem un kritieniem šī ticība kaut kur pazūd un tās vietā nāk bailes un šaubas, sevis šaustīšana un kritizēšana.
Taču labā ziņa ir tā, ka mēs katrs varam sev to atgriezt, noticēt atkal un kļūt daudz atvērtāki, mīlošāki un laimīgāki.

Par to, kā to izdarīt, runāsim pirmdien, 3. jūnijā Pavasara studijā klātienes seminārā “Tici! Tev izdosies!”

Piereģistrēties vari šeit:

http://www.pavasarastudija.lv/2019/05/20/seminars-tici-tev-izdosies-306/

Advertisements

8 svarīgākie darbības vārdi

puce

Skatīties
Uzmanīgi. Ar gudras lapsas skatienu, pūces dzintardzeltenām acīm, nepalaist garām nevienu un neko. Jo pasaulē viss notiek pēkšņi un ātri. Un šis vienīgais mirklis var paņemt visu. Neatgreizeniski. Taču tas var tev plaukstā nolikt visu pasauli. Un tas nozīmē – sagaidīt saullēktu, pavadīt saulrietu un neļaut sev kaut ko palaist garām… Skatīties dziļi sevī. Debesīs. Mīļotajās acīs.

Klausīties
Klausiīties. Savā sirdī. Dažkārt auksta aprēķina balsī. Skaņās aiz loga, šīs pasaules dzīvi. Klausīties mūziku. Klausīties jutekliskā putenī, svešās skaistās un dīvainās runās, kaķa murrāšanā…. Klusumā, tātad – bezgalībā. Klausīties un dzirdēt.

Elpot
Ar pilnu krūti. Pilnu spēku. Baudīt kūstoša sniega smaržu gaisā, kas nogulstas plaušās, atstājot vieglu skumju sajūtu, kura, gribi vai negribi, ietīs tevi un pametīs. Ieelpot kaut ko ļoti dārgu un mīļu.

Ticēt
Savai izvēlei. Savai Zvaigznei. Jaušām nejaušībām. Saviem spēkiem… pat tad, ja rokas nolaidušās, pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi, pat tad, ja šķiet, ka viss beidzies… ticēt un gaidīt pretī pastieptas rokas no neiespējamības tumsas. Tikšanām, kas maina tavu dzīvi uz visiem laikiem… Tam, ka visu (gandrīz visu) var izlabot – pareizajā laikā ar pareizajām domām galvā, un atvērtu sirdi. Taisnīgumam.

Mīlēt
Tāpēc, ka “prast mīlēt nozīmē prast visu”. Mīlēt Viņu. Sevi. Un veselu pasauli starp jums. Mākslu, radošumu, mūzikas un dabas skaņas… Dievu. Savus Sargeņģelus. Draugus. Mīlēt dzīvi, nedalot to “tajā, ko es mīlu darīt” un “”tajā, kas man jadara”. Mīlēt jauno un pēkšņo. Un ikdienas sīkumus.

Dāvināt
Neko neprasot pretī… Atdot vairāk, nekā saņem. Dāvāt savu aizraušanos un atklājumus, savu enerģiju. Savu pārliecību. Dāvanas un smaidus. Un atklāsmes. Un skūpstus.

Just
Nekādus pustoņus, tikai pilvērtīgus, pilnkrāsainus. Bet, ja nu sanāk pustoņus – tad dažādu gradāciju – no-līdz. Just miesu un asinis. Un savu mūžīgo Dvēseli. Un zemi zem kājām. Un spārnus aiz muguras. Pat sāpes – tāpēc, ka tās nozīmē, ka tu vēl joprojām esi dzīvs.

Saprast
Sevi un savu pasauli. Ka vientulība nav sinonīms vārdam brīvība. Ka straume, iespējams, aiznesīs tevi ne gluži tur, kur biji iedomājies. Ka kaut ko tev lemts sasniegt tikai pretojoties liktenim. Ka dzimšana ir pirmais solis pretī nāvei un, ka nāve nav beigas, bet gan jauns sākums. Saprast to, kas tev apkārt, zemtekstus, jēgu un nozīmi. Tāpēc, ka mājienos slēpjas jēga…

Autors nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Pati godīgākā saruna ar sevi

12924605_1035160019876603_595906457512969167_n

Nekad nav par vēlu aprunāties ar sevi – tā, no sirds un tas vienmēr būs tieši īstajā laikā. Ar to mazo meitenīti, kas dzīvo ikvienā, jau pieaugušā sievietē. Nekad nav par vēlu pateikt sev pašus galvenos vārdus: “Es mīlu Tevi, mana mīļā” un “Piedod man!” Piedod man to, ka tik ilgi neesmu tevi mīlējusi un novērtējusi. Un šai pieaugušajai sievietei var būt 25, 30, 35, 50 un pat vairāk gadi, bet var būt arī tikai 27… “Piedod man”

Piedod man mīļā, ka nenovērtēju tevi, ļāvu citiem pret tevi izturēties ne tā, kā tev patīk, ka ļāvu tev smieties tad, kad citi tevi izjokoja, bet tev tas ne pavisam nešķita smieklīgi.

Piedod, ka ļāvu citiem zināt labāk to, kas tev vajadzīgs un kā tev būs labāk, sekot viņu priekšstatiem par tevi un pielāgoties viņu vēlmēm.

Piedod, ka ļāvu tev klausīties kritiku par to, ko tu dari un “nedevu pretī”.

Piedod, ka ļāvu tev ciest un nav svarīgi, par ko tieši – par visu! Pieciest vīriešu, kuri tevi necienīja, nevērīgo attieksmi pret tevi.

Piedod, ka liku tev piekrist tam, kas tev nepavisam nepatika, lai tikai būtu laba tam vienīgajam, kurš tāds nekad arī nekļuva.

Piedod, ka ļāvu tev pieņemties svarā, vilkt mugurā to, kas tev nepatika un apaugt ar lietām, kas ne drusciņ tevi nepriecēja.

Piedod, ka tik ilgi neļāvu tev pieaugt un tik ilgi liku būt emocionāli atkarīgai no savas mātes.

Piedod, ka ļāvu citiem pārkāpt tavas robežas – kā fiziskās, tā arī personīgās.

Piedod par to, ka tik bieži neatbalstīju tevi tad, kad tas visvairāk bija vajadzīgs, bet tikai vainoju, ka esi tāda – nekāda: ne skaista, ne izglītota, ne sievišķīga, visa tāda – haotiska, refleksīva un daudz kāda cita… piedod man!

Piedod, ka nenopietni uztvēru to, kas tev patīk un interesē, pārliecinot, ka pagaidām nav īstais laiks ar to nodarboties, ka tas ir nenopietni un vienalga – labākā šajā jomā nekad nebūsi, tad kam tas vispār vajadzīgs.

Piedod, ka lamāju tevi par pagātnes kļūdām, nosodīju un liku dzīvot nemitīgā vainas apziņā.

Piedod, ka ļāvu tev ilgi ilgi ciest un neiemācīju priecāties un vienkārši baudīt dzīvi.

Piedod, ka neiemācīju tevi uzticēties pašam galvenajam cilvēkam tavā dzīvē – tev pašai.

Piedod par to, ka vēl joprojām tu nevari uzticēties vīriešiem un tas nozīmē, ka neviens no viņiem nevarēs padarīt tevi laimīgu.

Un piedod, ka es uzskatīju, ka laime ir kādā citā un tikai ar tā parādīšanos tā sāksies. Nesāksies, jo  laime nav saistīta ar kādu, izņemot tevi pašu.

Nekad nav par vēlu sākt mīlēt un novērtēt sevi, negaidīt, kad kāds pieņems tevi tādu, kāda esi – ar visām tavām ačgārnībām, visiem untumiem, tarakāniem, muļķībām un bailēm.

Nekad nav par vēlu vienkārši neko negaidīt, vai arī gluži otrādi – pagaidīt, jo pats labākais laiks vienmēr pienāk un šis laiks ir tagad.

Nekad nav par vēlu mācīties dzīvot, mīlēt, novērtēt, piedot un ticēt…

Nekad negaidi piedošanu no citiem, tā tev nav vajadzīga, piedod sev pati, paskaties spogulī un pasaki sev: “Tu esi mana pati mīļākā meitene, es mīlu tevi, novērtēju tevi un darīšu visu, lai tu būtu laimīga.”

Nekad nav par vēlu, kamēr vien esam dzīvi.

Nekad nav par vēlu kļūt par savu labāko draugu, pašu labāko mammu vai tēti, pašu mīļāko cilvēku, kurš mīlēs tevi bez nosacījumiem, ne tāpēc, ka tu viņa labā kaut ko dari, bet vienkārši tāpēc, ka tu esi. Par to, ka esi tāda miegaina, no rītiem neuzkrāsojusies, par to, kādas kļūdas dzīvē esi pieļāvusi, par to, kā tu raudi spilvenā un dusmojies pati uz sevi.

Esi žēlirdīga pret sevi, atbalsti sevi, jo neviens taču labāk par tevi nezin, kā izdarīt labāk tev.

Un atceries, tev vienmēr esmu ES. Man varbūt ir 25, 30, 35, 50 vai vairāk, bet varbūt – tikai 27, bet es tev esmu un vienmēr būšu blakus un tu esi labākais, kas man ir.

P.S. Es ļoti tevi mīlu!

Avots: https://psy-practice.com/

Autors: Irina Daržina – dzejniece, psiholoģe

Tulkoja: Ginta FS