Tēvs un dēls

tevs un dels5

Reiz kāds cilvēks vakarā vēlu atgriezās mājās no darba, kā parasti noguris un nervozs. Viņu pie durvīm sagaidīja viņa piecgadīgais dēls.
– Tēti, var tev kaut ko pajautāt?
– Protams, kas noticis?
– Tēti, kāda ir tava alga, ko tu saņem par savu darbu?
– Tā nav tava darīšana! – sadusmojās tēvs. – Priekš kam tev tas jāzin!?
– Es tikai gribēju zināt. Lūdzu, pasaki, cik tu saņem stundā?
– Vispār, kādus 500. Un, kas?
– Tēti… – dēls paskatījās uz viņu nopietnām acīm. – Tēti, tu varēsi man aizdot 300?
– Tu man to jautāji tikai tāpēc, lai izdīktu man naudu kādai muļķīgai rotaļlietai? – viņš iesaucās. – Marš, gultā!… Kā var būt tads egoists! Es sūri grūti strādāju, piekūstu, bet tu man tādas muļķības jautā.
Zēns iegāja savā istabā un aizvēra durvis. Tēvs turpināja stāvēt priekšnamā un dusmoties par dēla jautājumu. “Kā viņš tā var, uzdot man jautājumus par manu algu un pēc tam vēl paprasīt naudu!”
Taču pēc brīža, kad dusmas norimās, viņš sāka domāt: “Varbūt puikam patiešām kaut kas svarīgs ir padomā. Dievs ar viņu. Tie trīs simti ir tāds nieks un viņš man vispār nekad naudu nav prasījis”.
Kad tēvs iegāja bērnistabā, dēls jau bija gultā.
– Dēliņ, tu vēl neguli? – viņš jautāja.
– Nē, tēti. Vienkārši domāju, – atbildēja zēns.
– Es laikam biju netaisnīgs un rupji tev atbildēju, piedod, – teica tēvs. – Man patiešām bija smaga diena un es vienkārši uzvilkos. Piedod! Lūk, nauda, kuru tu lūdzi.
Zēns piecēlās, paņēma naudu un pasmaidīja.
– Oi, tēti, paldies! – viņš priecīgi iesaucās. Tad pabāza roku zem spilvena un izvilka vēl dažas samīcītas banknotes. Tēvs, ieraudzījis, ka puikam ir nauda, atkal sadusmojās.  Bet zēns salika visu naudu kopā un pārskaitīja. Tad nopietni paskatījas uz tēvu.
– Kāpēc tu man prasīji naudu, ja tev jau pašam tā ir? – tēvs noburkšķēja.

– Tāpec, ka man bija nepietiekami. Bet tagad man pietiek, – atbildēja zēns. – Tēti, te ir tieši 500. Var, es nopirkšu stundu tava laika? Lūdzu, atnāc rīt no darba nedaudz ātrāk, es ļoti gribu kopā ar tevi pavakariņot.
Avots: sobiratelzvezd.ru

Tulkoja: Ginta Filia Solis
Lai jums mīlestības pilna tēvu diena!

Advertisements

Pati īsākā konsultācija

tevs-un-dels6

Uz konsultāciju atnāca vīrs un sieva. Pie manis viņi bija pirmo reizi. Biju nogurusi (šī bija jau piektā konsultācija), neēdusi un droši vien tāpēc – absolūti mierīga un nesatricināma.

— Es pirmo reizi esmu pie psihologa! — teica aizkaitinātais vīrs, ar visu savu pozu paužot to, ka vispār nesaprot jēgu šādai vizītei.
— Mani sieva pierunāja!
— Un?
— Ko, un?!! Dēls mums.. man. Debils!. — viņš uzvilkās.

— Debils — tā ir psihiatriska diagnoze, — es nogurusi teicu. — Vai jūsu dēls šajā ziņā ir debils?

Vīrietis skatījās nu jau uz mani, kā uz debilu. Pēc tam paskatījās uz sievu, un viņa acīs bija nepārprotams jautājums: «Pie kā tu mani vispār atvedi?!!!»
Sieva sarāvusies sēdēja uz krēsla maliņas, skatienu nolaidusi, rokas iespiedusi starp ceļiem.
Viņš dusmīgi rauca pieri, pagriezāss pret mani un klusēja. Es ari klusēju. Viņš neizturēja un sadusmojās vēl vairāk.

— Jūs taču esat tipa psihologs? Ja? Hm! Nu tad paskaidrojat man, ko man ar viņu darīt?
— Ar?
— Nu, ar dēlu, taču!!!!
— Un kas ar viņu?

Vīrietis teatrāli noelsās, izbrīnīts par manu stulbumu un nespēju lasīt domas. Atkal pagriezās pret sievu ar tādu sejas izteiksmi, kas viennozīmīgi vēstīja: “Kur tu tādu stulbeni atradi?” Bet sieva bija pieredzējis cīnītājs, sēž, acis nepacēlusi un tikai pēc tā, kā nobālēja viņas vaigi, es sapratu, cik daudz spēka viņai prasījis šis gājiens kopā ar vīru.

— Viņš taču ne velna nesaprot, kverplis! 14 gadi, bet uzvedas kā sazin kas…..
— Kas?
— Atnāku mājās no darba. Zābaki mētājas istabas vidū. Es viņam saku: «Vai tu vismaz kaut ko šajā dzīvā proti? Kaut vai zābakus vietā nolikt.». Simts reizes esmu viņam teicis, noliec zābakus malā, bet nē, tā kā debils, neko nedzird un nesaprot. Viss viņam dzīvē nāk viegli. Telefonu ņēma un salauza. Nenovērtē. Ne kauna ne goda. Ar mani savās lietas nedalās. Mātei pretī runā. Mājās neko nedara. Un kā ar tādu runāt? Kā atrast kopēju valodu? Jūs esat psihologs, pasakiet mums?! Vai jums ir kāda recepte?
— Ir, — es atbildēju, parkāpjot visus psiholoģijas konsultāciju kanonus
— Un risinājums ir?
— Ir, — pati biju šokā par savu bezkaunību.

Saprotiet, pastāv psiholoģiskās konsultācijas algoritms. Īpaši pirmās. Mani mācīja, ka pirmā tikšanās ar klientu ir informācijas ievākšana, risināmo jautājumu noskaidrošana, kontakta izveidošana. Ne par kādu terāpiju te nevar runāt. Vēl jo vairāk – ne par kādu risinājumu. Kas man bija uznācis!!!!!?

— Ja es pareizi sapratu, tad Jūs nezināt, kā runāt ar savu dēlu un nevarat atrast ar viņu kopīgu valodu?
— Nu, ja, es taču teicu!
— Risinājums ir ļoti vienkāršs. Taču es nezinu, vai jūs ar to tiksiet galā, — es patiesi šaubījos.
— Tātad?!? Sakiet!
— To nevar pateikt, tas ir jāizdara.
— Kas jādara?
— Kā jūsu dēlam ir vārds?
— Antons.

Un te nu es kļuvu pavisam bezkaunīga (kolēģi sapratīs, par ko es runāju), es paņēmu baltu lapu un ar marķieri uz tās uzrakstīju «dēls Antons, 14 gadi», noliku to kabineta tālākajā stūrī uz zemes, un piedāvāju vīrietim iedomāties savu dēlu, kurš stāv uz šīs lapas.

— Vai izdevās iedomāties? — es jautāju
— Jā
— Un tagad pavisam lēnām aizejiet pie lapas, nostājieties uz tās, un iejūtaties sava dēla tēlā, kļūstiet par viņu.

Viņa sejā es izlasīju šaubas, taču vīrietis izdarīja to, ko lūdzu, nostājās uz lapas un aizvēra acis.

— Un tagad pasakiet, ko jūs jūtat?
— Briesmīgu vientulību. Asaras aizžņaudz kaklu. Gribas raudāt.
— Kāpēc?
— No aizvainojuma. Viss iekšā raustās. Dzīvot negribas. Jūtos kā tāds kretīns, nasta visiem.
— Kuriem visiem?
— Nu, visiem!
— Kam?
— Nu, tēvam!
— Un ko jūs no viņa vēlētos?
— Lai kaut reizi paslavētu. Pajautātu, kā man iet. Lai neaurotu, lai nelamātos. Lai… es taču arī esmu vīrietis, lai lepotos ar mani.
— Ieelpojiet un pēc tam nokāpiet no lapas.

Vīrietis, klusējot aizgāja lidz krēslam, un apsēdās. Klusums. Sieviete slaucīja asaras.

— Es visu sapratu, — pēkšņi viņš klusiņām teica. — Visu sapratu. Kad es biju maziņš, es jutos tāpat. No tēva dzirdēju vienus vienīgus pārmetumus. Tagad es daru tāpat kā mans tēvs. Es visu sapratu. Paldies!

Viņiem abiem ar sievu bija zaļas acis. Tādas skaidras. Un ausis dzirdīgas. Un sirdis……

Tas notika 18 minūtēs. Pirmo reizi manā dzīvē.

Autors: Jekaterina Savinova

Tulkoja: Ginta FS