Balss, kurā mēs tagad runājam ar savu bērnu, paliks ar viņu vienmēr

vecāku balss

Tā balss, kurā mēs runājam ar savu bērnu tagad, paliks ar viņu vienmēr. Tieši šajā balsī viņš runās ar sevi, kad pieaugs. Visi pārmetumi, moralizēšana, mūsu neapmierinātība ar viņu, tiks ņemta par pamatu viņa paša attieksmei pret sevi.

Vai viņš spēs sevi uzmundrināt, atbalstīt, vai viņam būs neiedragājama ticība saviem spēkiem, cik viņš būs labestīgs pret sevi, un, vai vispār varēs būt labs pret sevi, ir atkarīgs no tā, ko mēs sakām viņam šobrīd.

Mammas balss, mammas attieksme, mammas prasības un gaidas – tie ir tie vecāku “Es”, kas visu mūžu pildīs “sirdsapziņas” lomu un kļūs par “iekšējo kritiķi” pieaugušam cilvēkam.

Vai šis kritiķis būs atbalsts vai inkvizīcija, ir atkarīgs no mums.
Vecāku vārdi un mammas un tēta priekšstati par viņu, bērnam ir absolūtā patiesība. Tas ir tā, it kā Dievs viņam būtu pateicis reizi par visām reizēm un uz mūžu, kāds viņš ir un kas viņš ir.

Un ir ļoti grūti pārtaisīt un pārkrāsot citā krāsā vecāku ielikto kodolu. Un, jo vairāk tajā mīnu un melno, dziļumā velkošo caurumu, jo sarežģītāk cilvēkam balstīties uz sevi.
Mammas ticība un atbalsts, tēva atzinība par beznosacījuma skaistumu un šarmu – tas ir tas, pateicoties kam izaug mierīgas un par sevi pārliecinātas sievietes.

Tēva loma meitas dzīvē ir atzīt un atbalstīt viņas pilnību. Meitenēm tēvs ir vīrieša ideāls. Nekad nesasniedzams ideāls. Un tēva gudrība slēpjas tajā, ka viņš mīl gan savu sievu, gan meitu, bet mīl tās atšķirīgi. Lai būtu ar savu sievu pārī, mīļākajiem, diviem viens otru mīlošiem cilvēkiem. Un tieši, vadoties no šīm attiecībām, ko meitene redz bērnībā, viņa vēlāk būvēs savu ģimeni un attiecības.

Bet meitā ielikt ticību tam, ka viņa ir neatvairāma. Vārdos ielikt. Meitene savu sievišķību redz tēva acīm. Viņa viedoklis viņai atpsoguļo visas paaules vīriešu viedokli. Viņas skaistuma un sievišķības atzīšana plus beznosacījumu atbalstīšana ir tas, kas rada dziļu aizsargātības sajūtu un ticību sev.

Mammas ticība dēlam, viņa vīrišķībai un patstāvībai un beznosacījumu atbalsts tad, kad viņam vajadzīga šī palīdzība: tēva cieņa un atzinība – tas ir tas, kas rada spēcīga vīrieša personības kodolu. Dziļa sajūta, ka esi spēcīgs, pilnvērtīgs un īsts. Tas ir tas, kas dod atbalstu un stabilitātes sajūtu, nesatricināmu ticību tam, ka pasaule tevi mīl un vienmēr atbalstīs.

Kas paliks mūsu bērniem tad, kad mūsu vairs nebūs?

Mūsu balsis, tie vārdi, kurus mēs viņiem teicām bērnībā.
Mūsu iemīļotās frazes. To, ko mēs atkārtojām katru dienu. To, ko mēs teicām dusmās, izmisumā, aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.
To, ko mēs teicām tad, kad jutāmies bezspēcīgi. To, ko mums teica, bet mēs atkārtojām, neaizdomājoties, neiedziļinoties, tāpēc, ka tā vajag, tāpēc, ka tā “visus audzina”.

Tieši uz šīm frāzēm, pateiktām strīdu karstumā, neapdomājot, pilnā parliecībā par savu taisnību, balstīsies mūsu bērns, kad izaugs.

Mēs nevaram paklāt segu zem katras situācijas, kas var ar bērnu dzīvē notikt. Pie kam vecākiem pašiem ir pietiekami daudz dažādu absurdu un iracionālu baiļu. Un savos centienos aizsargāt, mēs nogalinam visu dzīvo.

Visi vecāku vēstījumi, kuri kļuvuši jau pieaugušam cilvēkam par nepārvaramu sienu, ir teikti aiz lielas mīlestības un vēlmes aizsargāt.

Mans ikdienas darbs ir sarunāties ar pieaugušiem cilvēkiem. Atbalstīt, palīdzēt saprast, un atrast izeju. Un ziniet, pret ko atduras cilvēki, kad nespēj paspert ne soli, pieļauj vismuļķīgākās kļūdas, bremzē un visvisādos veidos saindē sev dzīvi?
Uz vecāku vēstījumiem.
Uz to “kāda gan tu esi”, “kāds gan tu esi” Ko tu vari atļauties un, ko nevari. Vai tev ir talants, prāts, skaistums, vai nav.

Mēs ļoti ilgi skatāmies uz sevi savu vecāku acīm. Un to mēs viņiem pieradām, kad esam jau pieauguši, ka varēsim, izdarīsim un kļūsim. Kāds no mums izdzīvo pateicoties tam, kāds – par spīti tam.
Mēs neesam visu varoši, bet saviem bērniem mēs esam dievi. Un tieši uz mūsu vēstījumiem mūsu bērni balstīsies visu savu mūžu.

Autors: Irina Davidova, psiholoģe
Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Foto: Victoria Kovelina
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

6 lietas,ko bērns var saņemt TIKAI no tēva

Jpeg

Ir pagājuši trīs mēneši, kopš atvadījāmies no mana Tēta. Un tā jau saka: ļoti bieži mēs cilvēku novērtējam tikai tad, kad viņa vairs nav. Man bija lielisks Tētis un manās domās viņš vēl joprojām tāds ir. Viņa mīlestība pret saviem bērniem – mani un brāli nebija skaļa, nebija tajā nekā ārišķīga. Taču tikai tad, kad man jau pašai piedzima bērni, es sapratu, ka Tētis vienmēr ir bijis man blakus, ja arī neko nav teicis, tad uzmanīgi vērojis. Es bērnībā teicu mammai, ka, ja Tētis nebūtu “aizņemts”, es noteikti viņu precētu. Un tā ir taisnība. Manā “ceļā” ļoti bieži “pagadās” raksti par tēva nozīmi, un es zinu, kāpēc.
Ginta FS

Tēva mīlestība ir neaizvietojama. Un ir lietas, ko bērns var saņemt TIKAI no tēva.

Pastāv viedoklis, ka mamma bērnam ir svarīgāka kā tētis. Kaut gan psihoanalītiķi, kas vienkāršajiem mirstīgajiem uzdāvinājuši šo domu, paši no tās sen jau ir atteikušies. Un tomēr sabiedrībā šis viedoklis vēl joprojām stingri turās. Pie kam tik stingri, ka vīrieša loma bērna piedzimšanā un audzināšanā bieži vien tiek nonivelēta līdz tam, ka tas ir nozīmīgs un svarīgs tikai bērna ieņemšanā. Ja vēl pēc tam naudu nes mājās – vispār ideāli. Taču lielos vilcienos – kāds nu tur no viņa labums!?

Pats skumjākais ir tas, ka tā par sevi bieži vien domā arī paši vīrieši. Īpaši tie, kuri auguši bez tēva, vai arī kuriem tēvs ir bijis slikts piemērs (un tādu ir ļoti daudz).

Cilvēkam, kurš uzaudzis bez tēva, grūti būt labam tēvam. Ja arī tas izdodas, tad ar veselu lērumu prasību pret sevi («es būšu savādāks!»), un daudzas no šīm prasībām ir pārspīlētas. Un tas viss — atmiņas par bērnību, paša prasības, sajūta, ka neesi svarīgs šajā procesā — tas viss rada vīrietī trauksmi vienkārša jautājuma priekšā «vai es spēšu kļūt par normālu tēvu»?

Sliktākais (vai viens no sliktākajiem), ko var izdarīt — pieķerties populārajai domai par to, ka kļūstot par vecāku, tev jāsāk vairāk pelnīt, tātad vairāk strādāt un mazāk atrasties ģimenē. Ir svarīgi saprast, ka tas ir ekonomiskais faktors un tas var būt svarīgs tev personīgi, vai svarīgs tavām attiecībām ar sievu, bet bērnam tas ir absolūtu nenozīmīgs. Bērni ir pašas adaptīvākās radības un teorētiski tos var audzināt uz jebkuras materiālās bāzes. Protams, vienmēr gribās dot vairāk, taču te nu jums vienkārši ir sev jāpajautā: vai tu mainītu mīlļoto tēti pret mantu? Domāju, ka nē. Tad kāpēc mīļotajam bērnam iesmērēt kādu mantu sevis vietā?

Lūk, dažas lietas, kuras nevar nopirkt, bet kuras ļoti viegli ir spējīgs dot jebkurš vidēji statistiskais vīrietis. Uzreiz atzīmēšu, ka tās ir ĻOTI svarīgas lietas.

1. Tēvi nemīl “uķināties”. Kāds tajā ieraudzīs emocionālu aizvērtību un uzskatīs par mīnusu. Taču pētījumi liecina, ka bērniem, kuri dzirdējuši normālu runu, labāk attīstās verbālās prasmes un skaņu atdarināšana vienkāršāk pariet pilnvērtīgu vārdu izmantošanā savā runā.

2. Tēvi dod priekšroku nevis glāstiem un maiguma izpausmēm, bet aktīvām spēlēm. Un, lai arī mammas bieži vien ar klusām šausmām vēro šīs spēles, bērniem tās dod plaša spektra redzes, dzirdes un taktilās sajūtas, jaunu kustību pieredzi un spēju atrast savu vietu un orientēties telpā.

3. Tēvi ir orientēti uz prasmes formēšanu. Pie kam, tik ļoti spēcīgi orientēti, ka izteikumi «es esmu vīrietis» un «es protu» ļoti bieži ir sinonīmi.  Bērni to uztver ļoti agri, jo radība, kas prot tikai gulēt, ēst un bļaut, tēviem ir nesaprotama un nav interesanta. Tāpēc bērns, kurš nupat patstāvīgi iemācījies staigāt un sēdēt, ātri tiek aizūtīts jaunā cīnītāja skolā, kur viņu mudina staigāt veiklāk, skriet, lekt, mest un iemāca daudzas citas dzīvē nepieciešamas kompetences. Bez šīm trim vīriešu funkcijām ir kā minimums vēl trīs komplementāras, mātes lomu papildinošas funkcijas.

4. Tēvs palīdz bērnam kļūt neatkarīgākam. Lai tas notiktu, nekas īpašs nav jādara, vienkārši periodiski jābūt blakus savam bērnam, un jāuztur kontakts. Caur to bērns saprot, ka ir ne tikai mamma ar savām prasībām un gaidām, bet arī vēl viens liels cilvēks ar pavisam citu pieeju (un kur gan jūs esat redzējuši divus, pat vistuvākos cilvēkus, kuri uz visu raugās absolūti vienādi?). Jā, un, piekritīsiet, ka cilvēks var justies daudz drošāks un brīvāks, ja zin, ka nav no kāda viena absolūti atkarīgs, ka ir vēl kāds, pie kura vari vērsties, ja pirmais pēkšņi nevarēs palīdzēt.

5. Tēvs dod alternatīvu uzvedības modeli (kā arī ikviens cits nozīmīgs ģimenes loceklis). Protams, nav īpaši labi, ja mamma un tētis ir pretrunā viens otram. Un tomēr, ir daudz labāk, ja ir divi pretrunīgi redzes viedokļi uz izvēli, nevis nav izvēles vispār.Un atkal, pētījumi rāda, ka bērniem, kuri ir vērojuši plaša diapazona uzvedības modeļus un mijiedarbības veidus (te nu ir ļoti labi ja tētiem un mammām pievienojas brāļi-māsas, vectētiņi-vecmāmiņas) ir lielākas iespējas un perspektīvas adaptēties sociumā.

6. Tēvs palīdz veidot lomu modeli. Daudzi vīrieši domā, ka viņiem ir ietekme tikai uz dēliem, bet meita – tā jau ir sievas kompetence. Patiesībā tā nav. Ar dēlu viss ir skaidrs — tēvs ir etalons, piemēŗs, ko atdarināt un nav pat būtiski, pozitīvs («gribu būt kā tētis!») vai negatīvs (tas pats «es būšu savadāks!»). Ar meitu tas ir mazāk redzams, taču tēva ietekme ir ne mazāk spēcīga. Atcerieties, ka savai meitai jūs esat pirmais vīrietis, kuru viņa zin. Saskarsmei ar saviem nākotnes kavalieriem meitene izmantos tos modeļus, kurus jūs atzināt un kuri ļāva no jums iegūt kāroto. Un vēl, attiecībās ar pretējo dzimumu, kā minimums, sākumā, meitene jutīsies tieši tapat, kā jutās kopā ar jums. ja meita jums ir mazā princese, tad arī no sava nākotnes vīrieša vina prasīs tādu attieksmi. Bet, ja jums viņa bija «neizdevies puika» (gribēja dēlu, sanāca ne tas, ko vēlējās), tad tā arī paliks ar dzimumnepilnvertības sajūtu.

Neviens, izņemot, iespējams, sievu, neliegs jums uzņemties arī dažas mātes funkcijas. Ja domājat, ka mātes instinktu ar neko neaizvietosi, jūs maldāties. Kā jau pirms 100 gadiem taisnīgi atzīmēja etnogrāfs Leo Frobeniuss. «instinkti ir bezspēcīgi, satiekoties ar realitātes jēgu». Šodien gan vārdu «instinkts» cenšas neizmantot pat zinātnieku vidē, lai nebūtu jāizskaidro, kas tas tāds.

Tā kā, ja esi spējīgs finansiāli sevi nodrošināt un spējīgs pievērst uzmanību sev tuvajiem cilvēkiem, tu esi veiksmīgi nolicis testu un vari kļūt par tēvu. Varbūt ne uz teicami, taču teikšu godīgi, bērni vienalga tevi vērtēs pēc sev vien zināmiem kritērijiem, pēc kuriem pat šķietami vispriekšzīmīgākais un pareizākais vecāks, var izrādīties nesekmīgs. Vai arī gluži otrādi. Tikai tas jau ir pavisam cits stāsts.

Fotogrāfijā: Mans tētis (Ginta FS)
Autors: Aleksandrs Alovs (psihologs, Ekstremālas Psiholoģiskās Palīdzības Centrs)
Avots: http://www.vospitaj.com
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: Sveiks, Tēti!

tetis

Beidzot par to kāds ir uzrakstījis!

Gan dzīvē gan savā praksē esmu sastapis ļoti maz labu tēvu. Vīriešiem vispār nav raksturīgi būt labiem tēviem. Tas pat ir nedaudz pretdabiski. Viņi principā ir savādāki! Tēva instinkts ir mīts. Katrā gadījumā, ar to nepiedzimst. Tēvi bērnus mīl sociāli, viņi pieķeras tiem bērniem, ar kuriem pavada savu laiku, par kuriem rūpējas. Pat tad, ja tas notiek piespiedu kārtā…. Katrā gadījumā, sākumā.

Labs tēvs vienmēr ir pareizas sievietes uzvedības stratēģijas “produkts”. Apprecēties un piedzemdēt nav svarīgākais. Pats grūtākais ir “izaudzināt” savu vīru par rūpīgu un atbildīgu tēvu.

Un jāsāk būtu ar to, ka jau iepriekš, pirms grūtniecības, jānoskaidro, vai jūsu partneris grib un ir gatavs bērniem, vai ir gatavs visam tam, ar ko tas saistīts. Tikai tādā gadījumā jūs varēsiet no viņa kaut ko pieprasīt, dalīt atbildību uz diviem. Bet, ja noskaidrosiet, ka nav gatavs – labāk bērnu dzimšanu atlikt, vai arī godīgi pašai paļauties tikai uz sevi.

Lūk, gatavojos rakstīt par tēviem un vērsties pie viņiem – jau esošajiem un potenciālajiem, bet sanāca, ka atkal viss novirzās uz sievietēm. Tomēr viss ir atkarīgs no jums: atzīsim to. Atcerieties, kādu padomu deva nelaiķis dr.Spoks? Izgājāt no dzemdību nama, atdodiet bernu tēva rokās un pašas dodaties pie manikīra

Es pārspīlēju, bet doma skaidra? Tā ir pareizā.

Ļoti bieži sievietes atstumj savus vīrus no bērna gultiņas ar vārdiem: “te visam jābūt sterilam”. Vai izrauj bērnu no tēva rokām ar vārdiem: “uzmanīgi, vēl nometīsi”. Vai arī nakts vidū šūpojot bernu rokās, it kā čukst: “es pati, pati”

Bet pēc tam atbrauc mamma – vecmāmiņa, cilvēks- sievasmāte un apsardze pastiprinās. Plus daudzās ģimenēs ir pieņemts  algot aukli, pat divas. Tādā veidā starp bērnu un tēvu tiek noteikta distance – atsvešināšanas josla. Tiek uzskatīts, ka vecumā līdz bērna gadam, citkārt pat trim gadiem, nav tas laiks, kad vīrietis varētu “noderēt saimniecībā”. ja nu vienīgi aizskriet pēc pamperiem un sabučot savu saimi. Un, lūk, īstais moments ir palaists vējā!

Es ļoti bieži dzirdu visdažādāko vecumu tēvus runājam: “Ko gan ar viņiem darīt? Maziņš, siekalains, brēcošs, runāt neprot”. Viņiem tas ir neinteresanti, garlaicīgi un nedaudz bailīgi, kad iedomājas, ka nāksies pavadīt divatā ar bērnu stundu vai vairāk.

No Ļeva Tolstoja meitu atmiņu stāstiem: tēvs sāka ar viņām komunicēt pēc tam, kad viņām bija palikuši 20 gadi. Taču es domāju, ja jūs neesat precējušās ar Ļevu Tolstoju, jums ir iespēja “izveidot” no sava vīra lielisku tēvu.

Padomi par šo tēmu.

  • Ja bērns neguļ – normāls, jūs mīlošs vīrietis celsies pie viņa vismaz katru otro reizi. Galvenais, neapstādiniet viņu.
  • Nekad neatsakieties no piedāvātas palīdzības, nekādu “es pati tikšu galā”. Bet, ja palīdzība netiek piedāvāta, pašas aktīvi iesaistiet savu vīru bērna apkalpošanā. vajag izdarīt tā, lai laiku pa laikam nebūtu neviena cita, kurš var nomainīt pamperi. Peldināt vannā – tikai divatā ar tēti: “Man vienai tas ir grūti un nav droši” – un tā ir vistīrākā patiesība. Nesāciet mazgāt, kamēr viņš nav atnācis.
  • Staigāt ar bērnu tēvam ir svēta lieta. Lai tā būtu, sakiet: “Es gatavoju pusdienas, gaidu jūs pēc divām stundām”.

Apģērbt, izģērbt, likt gulēt – visu to var darīt kopā vai pēc kārtas. Jo agrāk jūs savā ģimenē ieviesīsiet tēva dalības bērna audzināsanā rituālus, jo labāks tēvs sanāks. Ir jābūt kādiem pienākumiem, kuri ir tikai tēva ziņā.

Un, vēl izmantojiet jebkurus iemeslus, lai biežāk bērnu ar viņa tēti atstātu tet-a-tet

Lai pierod: “Man jāatpūšas!”, “Man steidzami jāierodas poliklīnikā” – un aizskrien… Tajā nav nekā egoistiska un vieglprātīga – atcerieties, jūs “audziniet” sava bērna tēvu, jūs rūpējaties par savu ģimeni un tās nākotni. Tikai ieguldot savā bērnā laiku un spēku, staigājot, mainot pamperus, peldinot, ceļoties naktī ieaijāt, vīrietis ir spējīgs stipri pieķerties un iemīlēt savu bērnu. Starp citu, nav obligāti – savu personīgo.

Diemžēl pašiem šodienas tēviem bērnība ir pagājusi bez tēviem. Un tas nenozīmē, ka viņi auguši nepilnās ģimenēs, vai ari viņu tēvi bijuši alkoholiķi vai slikti cilvēki. Viņi vienkārši nenodarbojās ar savu dēlu auzināšanu, ne īpaši bieži piedalījās savu dēlu dzīvēs. Un tagad mums ir reāli bezpalīdzīgi vīrieši, kuriem nav ne jausmas kā pabarot, apģērbt, uzsēdināt savu bērnu uz poda… Un viņi saka: “Kā es varu zināt, ko viņš grib un kāpēc bļauj?”, “Kā ar viņu spēlēties, kad viņš vēl kājās nestāv?” No kurienes viņi vispār var zināt, ka tas jādara tēviem, ja viņu pašu stingrie tēvi un vectēvi uzskatīja bērnu audzināšanu par nevīrišķīgu padarīšanu? Ja kādam ir savādāk – es apsveicu! Pārējiem nāksies pirmo reizi ģimenē ieviest pareizas tradīcijas.

Pozīcija: “Es mājas nesu naudu un tas ir mans ieguldījums! Ko jūs vēl vēlaties?”, vēl vairāk – “es strādāju, nogurstu un man nav nekādas vēlēšanās krāmēties ar jūsu puņķiem un asarām” – es uzskatu par stulbu un absolūti nepieņemamu.

Tēvs ir ne tikai barotājs, bet arī cilvēks, kurš piedalās bērna audzināšanā, kurš komunicē ar saviem bērniem, interesējas par viņu dzīvi, viņš ir cilvēks, uz kuru bērns var paļauties un justies kopā ar viņu drošībā! Tikai tā vecāki var izaudzināt veselus, par sevi pārliecinātus cilvēkus, nevis neirotiķus ar uzmanības deficītu un veselu gūzmu dažādiem kompleksiem.

Pats sliktākais, ko dzīves scenārijā izvēlēties, ir slikta sekotāja loma. Un diemžēl, visbiežāk tēvs šo lomu arī spēlē. Un te nu viņš kā idiots pavelkas uz parastu sievišķīgo provokāciju: “Ej un tiec galā, es vairs nevaru!”, ka viņš sāks aurot, vai paņem siksnu, tā vietā lai mierigi teiktu: “Dēls, kas nupat notika?” Un katrā šādā scenā vainīgi ir abi – gan māte, kura “nogrūž” bērnu tēvam, un bieži izmanto draudus: “pateikšu tēvam”, gan tēvs, kuram vieglāk izlamāties nevis pārkārtot ģimenes attiecību sistēmu.

Ar tēviem ģimenē ir vēl viena problēma – greizsirdība.

Dažiem vīriešiem tās ir gatavās šausmas, kad sievietes uzmanība pārslēdzas no viņa uz bērnu. Ja vīrietis ir infantīls, tad viņš šajās situācijās ļoti mocās. Un vairums agresijas gadījumu ģimenēs ir tieši šī iemesla dēļ – tieši greizsirdības dēļ.

Man reiz konsultācijā bija kliente, kura ar šausmām stāstīja, ka ik reizi, kad uz dīvāna sēž visa ģimene – viņa, vīrs un mazais dēls, dēls regulāri tiek, it kā nemanāmi, nogrūsts no dīvāna, lai pats vīrs varētu ieņemt vietu blakus sievai. Nu, ko tur teikt? Bērni, īpaši pavisam maziņi, patiešām prasa 100% mātes uzmanību, un tomēr, būtu jābūt tik gudrai, lai pamanītos attiecību līmeni “sieviete- vīrietis” nepārvērst attiecību limenī “vīrietis-vīrieša bērna māte”. Tas nav viegli, bet ir svarīgi, un iespējams, tikai ar noteikumu, ka starp laulātajiem valda mīlestības un draudzības attiecības

Ļoti svarīga vīriešu atšķirība pieejai bērna audzinašanā ir tā, ka viņi ir ambiciozāki kā sievietes, un pastavīgi nomoka bērnus ar savām lielajām cerībām. Viņiem vienmēr šķiet, ka viņu bērns nav pietiekami veiksmīgs! Un šīs it kā neattaisnotās cerības, pārvēršas bērnu neirozēs.

Es esmu redzējis ļoti daudz traģēdiju un bērnu asaru, kad 12 gadīgas meitenes tiek sūtītas uz Londonas vai Bernes skolām, kad dēliem pret savu gribu ir bijis jāstājas Augstākajā Ekonomikas skolā vai pareizajā MVU fakultātē, tikai tāpēc, ka tētis tā nolēma. Jo tētis pats kādreiz bija gribējis tur macīties («что отцы не допели,— мы допоем!»)

Vai arī, kādas 7 gadīgas meitenes tēvs stāstīja, ka meita nodarbojas ar mākslas vingrošanu, bet tur viss ir ļoti stingri, un, ka viņš ar treneri vienojās par to, ka līdz 12 gadu vecumam tas bērnu “nelauzīs”. Ar to pašu vēloties pateikt, ka viņš nav tik traks kā visi parējie vecāki…. Pēc manām domām, tas vispār ir briesmīgi, pieļaut domu, ka tavu bērnu “lauzīs”.

Mammas, attiecībā uz mācībām, tik traki neuzvedas, jo bernu veselība viņas uztrauc vairāk kā sekmes skolā. Bet tēvu ambīcijas šajā tēmā uzzied ļoti krāšņi.

Tas pats ir ar kontroles tēmu – īpaši meitenēm. Te nu tēvi uzvedas īpaši agresīvi, cenšoties stingri ierobežot meitu brīvību – ne tik daudz aiz vēlmes pasargāt no nepatikšanām, bet gan atkal deļ tās pašas greizsirdības.

Nedaudz vēl par šķirtajiem tēviem.
Ir vīriešu kategorija, kuri aiziet pie citas sievietes, izveido jaunu ģimeni, tur piedzimst bērni, bet par “iepriekšējiem” aizmirst. Un arī šādu vīriešu nav nemaz tik maz.. Te nu atkal paceļas jautājums par tēvu jūtu sociālo dabu – ir šeit kaut kas no teiciena: “no acīm prom, no sirds – arā”.

Bet tiem, kuri šobrīd ir šķīrušies un uztur attiecības ar bērniem, ir raksturīgas divas kļūdas.

Pirmā kļūda: satikšanās laikā “ieslēgt skolotāju” un visu tikšanās laiku uzdot kontroljautājumus par mācībām, atzīmēm, disciplīnu, papildnodarbībām, “par ko gan tu domā?”, un “tagad beidzot ir jāsaņemas”

Otrā svētdienas tēvu kļūda – sarīkot nepārtrauktus svētkus. Pārvietoties no kinoteātra uz kafejnīcu, tad uz zooparku, tad – karuseļiem, pēc tam iepirkties lielveikalos, tad atkal picērija, un tā – bezgalīgi..

Bet bērnam šajā laikā kā svaigs gaiss ir vajadzīgas normāla cilvēciska komunikācija un attiecības. Lai tētis jautātu par to, kas bēnu uztrauc, lai justu viņa garastāvokli, interesētos par bērna attiecībām ar draugiem un pretējo dzīmumu.

Bet nākas konstatēt, ka tā vietā, lai normāli komunicētu, tēvi loti bieži atpērkas ar mantām, bet vēlāk, labākajā gadījumā, apmaksā mācības.

Savas uzmanības vietā piedāvāt naudu – tā pie mums ir ierasta situācija. Kā arī vīriešu infantīlisms un negatavība uzņemties atbildību. Plus emocionālā neattīstītība, kad vīrietis neprot paust labas emocijas, pat normāli neprot apskaut savu bērnu, toties lieliski prot paust savu agresiju… Tie visi ir mūsu sabiedrības dzīves fakti. Taču ar to visu ir iespējams strādāt. ja vien būtu tāda vēlēšanās.

Un noslēgumā es mēģināšu vērsties tieši pie stiprā dzimuma:

  • neprecieties, vai nepiekrītiet sievas vēlmei dzemdēt, ja nejūtiet sevī vajadzību kļūt par tēvu. Ideāli, ja jūs esat gatavi un ļoti to vēlaties, un, galvenais jums pietiks tam spēka un laika.
  • attīstiet savu emocionalitāti, mācieties dod un saņemt mīlestību, mācieties just un paust savas jūtas.
  • ja vēlaties, lai jums būtu patiesas, uzticēšanās pilnas attiecības ar bērniem, negaidiet, kamēr viņiem paliks 15 gadu – peldiniet, mainiet pamperus, barojiet no pudelītes, celieties naktī, kad viņi raud, pastaigājaties pa dienu, esiet blakus vienmēr – ne gluži fiziski, bet domās un dvēselē.
  • mācieties spēlēties, šķietami bezjēdzīgas bernu spēles.
  • nemociet savus bērnus ar savām gaidām un cerībām, neaudziniet viņus par teicamniekiem, kosmonautiem, biliem geitsiem, akadēmiķiem landauiem – pieņemiet viņus tādus, kādi viņi ir…

Ja kādam ir bijis tētis, kurš visu to ir pratis…. Cik gan mēs viņam esam bijuši pateicīgi, pareizi? Mūžam pateicīgi.

Tie, kuriem bija un ir tādi tēvi – ir izauguši par sevi pārliecinātiem cilvēkiem un, protams, laimīgākiem, veselākiem par visiem parējiem…
Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS