Būt bērnam saviem vecākiem

Šodien es domāju par to, cik labi, ka maniem vecākiem vienmēr bija savi draugi un mums nebija jābūt viņu draugiem. Viņi ir vecāki. Es – viņu meita.

Vecāki man deva iespēju glabāt pašai savus noslēpumus, pieļaut pašai savas kļūdas un draudzēties nevis ar viņiem, bet pašai ar saviem draugiem. Kļūdīties, vilties un pašai iepazīt dzīvi. Bez viņu kontroles un rekomendācijām.

Kad man tas bija vajadzīgs, es vienmēr varēju ar viņiem aprunāties. Ja man tas nebija vajadzīgs, viņi mani nemocīja ar savu izjautāšanu un pratināšanu. Un tikai tagad es saprotu, cik daudz laba, tā rīkojoties, viņi man izdarīja. Ka visu šo laiku viņi ir bijuši mani vecāki un nav pretendējuši uz manu draugu lomu.

Un, galvenais, nemēģināja mani padarīt par savu draudzeni, un es biju brīva no viņu noslēpumiem. Man nebija tajos ne jāiedziļinās, ne arī jāmēģina tos glabāt. Man nebija nekādas vajadzības konfliktos būt viena vai otra pusē, un viņi man nelūdza padomu savu attiecību skaidrošanā. Viņi paši ar to visu tika galā.

Cik labi, ka maniem vecākiem ir savi draugi un man nav obligāti ar viņiem jādraudzējas. Un nav jādraudzējas ne ar saviem bērniem, ne viņu draugiem. Man nevajag saviem bērniem aizstāt draugus, man nav jāiejaucas viņu sarunās, un es saviem bērniem varu būt vienkārši mamma. Viņiem ir ar ko draudzēties un viņi aug, zinot, ka var uzticēties ne tikai mammai un tētim. Pasaule nav tikai mamma un tētis.

Ja viņiem kaut ko vajag, viņi zin, ka var palūgt un pajautāt. Ja nevajag – tātad tiek galā paši.

Un es, tāpat kā mani vecāki, nejautāšu viņu viedokli, risinot savus pieaugušo jautājumus. Es nestāstīšu viņiem savus noslēpumus un negaidīšu, ka viņi mani izklaidēs un padarīs manu dzīvi interesantu.

Tas ir tik brīnišķīgi!

Tas ir tik brīnišķīgi, ka man ir savi draugi, kuri ir vienkārši draugi, un viņiem nav jābūt ne manai mammai, ne tētim, ne bērniem.

Cik brīnišķīgi, ka lomas ir saprastas, nav sajauktas, kad ne vecākiem, ne bērniem nav bail iepazīties un kontaktēties ar clvēkiem ārpus savas ģimenes.

Cik brīnišķīgi, kad vecāki parāda, ka citi cilvēki arī ir labi un tajā ir tik daudz brīvības, gaisa un viegluma.

Cik brīnišķīgi, kad bērnībā ir bērnība, bet pieaugušo pasaulē ir durvis un tēmas, kuras pašu bērniem ir slēgtas.

Cik brīnišķīgi, ka bērniem ir izvēle – būt draugiem pašiem saviem vecākiem vai nebūt.

Cik brīnišķīgi, ka tu vari dzīvot pats un atļauj saviem mīļajiem dzīvot tā, kā viņi to vēlās un grib.

Jūlija Zinovjeva, psihologs
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev neviens neko nav parādā!

1966. gadā investīciju analītiķis Garijs Brauns uz Ziemassvētkiem savai 9 gadīgajai meitai uzrakstīja vēstuli, kura līdz šai dienai tiek citēta. Viņš paskaidroja meitenei, ka nekas šajā pasaulē – pat mīlestība – nevar tikt uztverts kā kaut kas, kas pienākas.

tevs_meita2

Sveika, Mīļā!.

Ir Ziemassvētku laiks un man ir parastā problēma – ko Tev uzdāvināt. Es zinu, ka Tevi priecē grāmatas, spēles, kleitas. taču es ļoti mīlu arī sevi un gribu Tev uzdāvināt ko tādu, kas paliks ar Tevi ilgāk, kā nedaudzas dienas vai pat gadus. Es gribu Tev uzdāvināt ko tādu, kas atgādinās par mani Tev katrus Ziemassvētkus. Un zini, man šķiet, ka es izvēlējos dāvanu. Es uzdāvināšu Tev vienu vienkāršu patiesību, kuru man nācās saprast daudzu gadu garumā. Ja Tu to sapratīsi tagad, Tava dzīve bagātināsies simtiem dažādos veidos un tā Tevi pasargās no problēmām visas dzīves garumā.

Tad, lūk: Tev neviens Neko Nav parādā.

Mans Bērns, tas nozīmē, ka neviens nedzīvo Tev un Tevis dēļ. Jo neviens Nav Tu! Katrs cilvēks dzīvo sev. Vienīgais, ko varam sajust – tā ir mūsu pašu Laime. Ja Tu sapratīsi, ka nevienam nav jānoorganizē Tava laime, Tu atbrīvosies no veltīgām cerībām un neiespējamā gaidām.

Tas nozīmē to, ka nevienam nav pienākums Tevi mīlēt. Ja kāds Tevi mīl – tātad Tev ir kas īpašs, kas viņu dara laimīgu. Noskaidro, kas tas ir un pacenties to padarīt vēl spēcīgāku, lai Tevi mīlētu vēl vairāk.

Kad cilvēki kaut ko dara Tev, tas notiek tikai tapēc, ka viņi paši grib to darīt. Tāpēc, ka Tev ir kaut kas tāds, kas ir ļoti svarīgs viņiem – kaut kas izsauc viņu vēlmi Tev iepatikties. Bet viss ne tāpēc, ka viņi Tev kaut ko ir parādā. Ja Tavi draugi grib būt ar Tevi, tas notiek ne jau tāpēc, ka viņi jūtas Tev parādā.

Nevienam Tevi nav jāciena. Un būs cilvēki, kuri nebūs pret Tevi labi. Taču momentā, kad sapratīsi, ka nevienam nav pienākums darīt Tev labu un, ka var būt cilvēki, kuri pret Tevi ir nelaipni, Tu iemācīsies no tādiem izvairīties. Tāpēc, ka arī Tu viņiem neko neesi parādā.
Vēlreiz: Tev neviens Neko Nav parādā.

Tev jākļūst labākai, pirmkārt, sevis dēļ. Ja Tev tas izdosies, citi cilvēki gribēs būt ar Tevi, gribēs dot Tev dažādas lietas apmaiņā pret to, ko vari viņiem dot. Taču ja kāds negribēs būt ar Tevi, iemesls noteikti nebūs tevī. Ja kas tāds notiek – vienkārši meklē citas attiecības. Lai kāda cita problēma nekļūst par Tavējo.

Tajā brīdī, kad sapratīsi, ka mīlestību un cieņu ir jānopelna, Tu vairs negaidīsi neiespējamo un nebūsi vīlusies, ka netiek attaisnotas Tavas cerības. Citiem nav ar Tevi jādalās savā īpašumā, savās domās un jūtās. Ja viņi to dara, tad tikai tapēc, ka Tu esi to nopelnījusi. Un tad Tu varēsi lepoties ar mīlestību, kuru būsi nopelnījusi un cieņu no citiem cilvēkiem. taču nekad to nevajag pieņemt kā pašsaprotamu un Tev pienākošos. Ja Tu tā izdarīsi – Tu pazaudēsi visus šos cilvēkus. Viņi nav “Tavi pēc likuma panta”. Tos “nopelnīt” vajag katru dienu.

Tajā mirklī, kad es sapratu, ka man neviens neko nav parādā, man no pleciem novēlās milzīgs smagums. Kamēr es domāju, ka man tas viss pienākas, es tērēju milzīgu enerģiju un spēku lai  dabūtu savu, kas man it kā pienākas. Bet patiesībā, izrādās, neviens man nav parādā – ne labu uzvedību, ne draudzību, ne laipnību. Un tajā brīdī, kad es to sapratu, es sāku saņemt daudz vairāk apmierinājuma no visām savām attiecībām. Es fokusējos uz cilvēkiem, kuri grib darīt tās lietas, kas man ir vajadzīgas. Un tas uzlaboja manas attiecības ar biznesa partneriem, draugiem, mīļotajiem, pārdevejiem un pat nepazīstamiem cilvēkiem. Es visu laiku atceros, ka varu saņemt to, kas man vajadzīgs, tikai tad, ja “ieiešu” sava sarunu biedra pasaulē. Man ir jāsaprot, kā viņš domā, kas viņam svarīgs un, galu galā, ko viņš grib. Tikai tā es varu no viņa saņemt to, ko gribu es. Un tikai, saprotot cilvēku, es varu pateikt, vai man no viņa kas vajadzīgs.

Nav viegli vienā vēstulē sasummēt visu, ko nācies saprast daudzu gadu garumā. Taču var būt, ka, ja Tu šo vēstuli pārlasīsi katrus Ziemassvētkus, visa ta jēga Tev ar katru reizi kļūs arvien skaidrāka un saprotamāka.
Tev Neviens Neko Nav parādā!

Tavs mīlošais Tētis.

Tulkoja: Ginta FS