Par veco un jauno savu dzīvi

Lai ko arī tu mācītos, cerībā uzlabot savu dzīvi, tev jau ir tā, kas šobrīd ir…
Un par pašiem lielākajiem maldiem kļūst apzināta vai neapzināta izvēle neievērot to, noliegt, kaunēties, neieredzēt, nenovērtēt vai vienkārši uzskatīt par saņurcītu melnrakstu, kuru pēc tam, kad viss brīnumainā kārtā pārvērtīsies, tu varēsi izmest miskastē.

Es daudzas reizes esmu redzējusi kā cilvēki fanātiski uzsākuši šodien tik moderno “darbu ar sevi”, kļūst toksiski nežēlīgi ne tikai paši pret sevi, bet arī pret saviem mīļajiem, un vispār pret visu, kas patiesībā tā arī palikusi vienīgā viņu mītnes vieta.

Tas ir ļoti labi, ka rodas vēlme iet uz priekšu, izlemt par labu svarīgām pārmaiņām, atvērt sevī ko jaunu, taču tas nenozīmē, ka nekavējoties ir jāatsakās no savas pagātnes un tagadnes, īpaši tad, ja tās nav bijušas nemaz tik traģiskas, bet vienkārši atšķīrušās no tā, ko tu pēkšņi esi sagribējis – ļoti izšķērdīgi un netaisnīgi.

Terapijas laikā es vienmēr cilvēkus brīdinu, lai nelolo ilūzijas un neizdomā savas transformācijas tikai tadēļ, lai ātrāk varētu ārējai pasaulei nodemonstrēt sevi-jauno… tā tas nedarbojas.
Drīzāk pretēji, visbiežāk ieved dziļā atkarībā no nepieciešamības par katru cenu sevi-parasto pielauzt līdz sev-ideālajam, lai varētu izpelnīties apkārtējo cieņu un apbrīnu.

Lai cik paradoksāli tas neskanētu, jauna dzīve – tā ir tā pati dzīve, kas tev ir šobrīd, tikai pie noteikuma, ka tu pret to izjūti dziļu cieņu…
– jūties labi tās neviennozīmīgajos plašumos…
– esi noturīgs un spēj izturēt visu, kas tajā neizbēgams….
– dzirdi sevi un visus pārējos tās iemītniekus….
– saudzīgi izturies pret tās neilgmūžīgajiem īpašumiem…
– izjūti nepieciešamību dzīvot tīrībā…
– tev pietiek drosmes atvērt durvis tiem, kurus tu vēlies ielaist un tiem, kas aiziet pret tavu vēlēšanos…
– tu esi atbildīgs par visu, ko dari un izvēlies.

Vai nav tā, ka tā visa iepriekš nebija un tāpēc tu to sāki tik ļoti nīst, ka vēlies pilnībā izmēzt no savas atmiņas?

Iespējams, tieši tāpēc, labāk ir nevis domāt par kardinālām revolucionārām pārmaiņām, cerot, ka vecā sagraušana atnesīs tūlītēju laimi, bet klusiem solīšiem, lēnītiņām iet izvēlētajā virzienā….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavs dziedinošais nogurums

nogurums

Tavam nogurumam ir vērtība! Nesteidzies to labot vai atstumt. Nogurumā ir daudz svarīgas informācijas, pat terapijas.
Mans mīļais draugs, tu esi veicis ļoti ilgu ceļu no zvaigznēm. Noliec galvu sava noguruma priekšā un vairs necīnies ar to.

Nav nekā, par ko būtu jākaunas tajā, ka tu šobrīd nespēj iet uz priekšu. Pat vīrišķīgiem cilvēkiem ir vajadzīga atpūta. Tam lielajam piedzīvojumam, kas tevi sagaida. Un tev būs vajadzīgi visi tavi resursi.
Apsēdies pie Klātesamības ugunskura. Lai ķermenis atslābst un iegrimsti klusumā. Aizmirsti par rītdienu, par ceļojumu un ieslīgsti šajā vakara siltumā.
Miers sirdī veicina katru lielu piedzīvojumu. Mīļais draugs, tavs nogurums ir brīnišķīgs un tajā ir tik daudz dziedinoša spēka…. tikai sadzirdi to.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visa dzīve ir austa no attiecībām

dosana

Visa dzīve ir austa no attiecībām. Attiecībām ar cilvēkiem, cilvēka un dabas attiecībām, attiecībām ar sevi pašu, attiecībām ar Dievu. Es cilvēkus attiecībās jūtu kā savienotos traukus un redzu, kā vide ietekmē mūs katru. Krieviem ir ļoti laba paruna: «С кем поведёшься, от того и наберёшься», lipīgs ir viss. Pat daži labi vārdi, smaids, rokasspiediens var visu izmainīt.

Nokļūstot kādā cilvēku grupā, tu nokļūsti tās atmosfērā. Tu vari slīgt emociju virpulī, baudīt plūsmu, atslābt siltumā vai nosalt stindzinošā aukstumā. Tu vari vēlēties peldēt tālāk un kļūt par daļu no plūsmas, atdoties tai, bet tu vari ļoti vēlēties nokļūt krastā, lai aizbēgtu. Un arī attiecībās var notikt attīstība, pārmaiņas, lūzumi, viss atkarīgs no mums pašiem.

Es uzskatu, ka vide var būt ļoti diagnosticējoša un terapeitiska, jo, lai kur tu arī ietu, visur it viss būs stāsts par tevi. Un tas kļūst nu jau par neapstrīdamu patiesību. Kas iekšā – tas ārā. Cilvēki ap tevi – tavā laukā – tas ir stāsts par tevi, un viņi izturas pret tevi tā, kā tu viņiem atļauj, tā, kā tu pats izturies pret sevi. Un nevajag žēloties par to, ka kāds tev ir uzsēdies uz kakla, ja reiz pats to kaklu esi priekšā nolicis. Viss ir sajūtams. Attiecības tev palīdz izgaismot tavus “aklos punktus” visdažādākajos veidos.

Kāds ber sāli brūcē, kāds akurāti uzspīdina lukturīti, kāds vienkārši ielej tev karstu tēju un saka: tu esi brīnišķīgs. Un tu atbildi: “Tu arī. Es tevi ļoti mīlu”. Un sajūtas ir tādas, it kā tauriņi maigiem spārniem skar tavu vaigu un tavā traukā ielīst siltums. Un tādos brīžos saproti, ka viss tālāk teiktais ir lieks, ka šis “mīlu” ir zelta krāsa tavā pasaules paletē. Cilvēkam vajadzīgs cilvēks. Sajust. Prast izturēties cieņpilni, nenospiežot ar savu tuvību, prast izšķirties, neaizvainojot otru, pārtraukt vardarbību. Saudzēt, atdot, noņemt masku, laikā pateikt un apskaut. Dažkārt par vēlu. Taču nekad nav par vēlu ikvienā un visā notiekošajā ieraudzīt Dievu.

Man ļoti patīk vērot cilvēkus. Man patīk vērot sejas, ķermeņus, izzināt, analizēt, priecāties par tiem. Vai esi ievērojis, ka daudziem veciem cilvēkiem grumbās sastingst tā emocija, kuru viņi visbiežāk dzīvē ir izbaudījuši?

Kad mani kāds ļoti stipri kaitina, es cenšos abstrahēties un sev jautāju “kāpēc?”, vēroju cilvēku, situāciju sevī un saku: “Viņam ir tiesības būt tādam, viņam ir tiesības dzīvot no savas pieredzes, iespējams, ir karš, par kuru es neko nezinu”. Manas tiesības ir pieiet tuvāk vai paiet malā. Manas tiesības ir pateikt tieši par savām sajūtām vai paklusēt.

Dažādos veidos to apspiežot, nekādu prieku un apmierinājumu negūsti, un tas nozīmē, ka izvēlējies nepareizu mijiedarbības stratēgiju. Būt maliņā, necensties pamācīt vai kaut ko pierādīt dažkārt ir ļoti grūti, taču tas attīsta pieņemšanas spēju. Arī sevis pieņemšanas, tāpēc, ka šis cilvēks arī ir stāsts par tevi. Un visas šīs atkarības, līdzatkarības, naids un aukstums saskarsmē – viss ir no beznosacījumu mīlestības trūkuma. Bet universālais un vienīgais mīlestības avots ir Dievs.

Aleksandra Aleksejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā tikko sāc kaut ko mainīt…

Against autumn

Darbs ar sevi ir kaut kas līdzīgs mājas uzkopšanai, kura desmit-divdesmit gadus nav kopta.

Tu atnāc, piemēram, pie psihologa un ieslēdz gaismu. Un saproti, ka tava māja ir briesmīgi netīra. Un rodas panika un tu nesaproti, ko tīrīt vispirms. Virtuvi, istabas, attiecības, vērtības, mērķus, vecākus. Visu uzreiz iztīrīt nav iespējams. Var tīrīt pamazītiņām, bet pastāvīgi, saprotot, ka pēc kāda laika viss noteikti būs tīrs un kārtīgs.

Ņemot vērā to, ka resurss izmaiņām ir ļoti ierobežots, tad visa šī tīrīšana ievelkas daudzu gadu garumā.

Ikvienam pārmaiņu procesam ir nepieciešams gan laiks gan spēki. Mums katram ir sava iekšējā līdzsvara uzturēšanas sistēma un visam ir jābūt sabalansētam. Ierastais režīms nodrošina stabilitāti.

Bet tikko tu sāc kaut ko mainīt vienā sfērā, iekšienē sākas stress un problēmas sākas kādā citā sfērā. Tāpēc, ka daļa enerģijas un resursu pārgājusi no vienas sfēras uz otru. Organisms sāk buksēt. Tas pierasa mieru. Sākas iekšējais konflikts, atpakaļatkritiens un sāk šķist, ka viss darbs ir bezjēdzīgs.

Jo ilgāk tu strādā, jo mazāks kļūst stress. Psihe sāk pierast pie tā, ka cilvēks visu laiku mainās.
Darbs ar sevi terapijā un citur būtībā ir kā žonglēšana ar uzmanību. Sākumā ir sarežģīti un ikviena pārmaiņa šķiet fatāla. Bet pēc kāda laika darba procesā kļūst vieglāk atstrādāt pat lielus uzdevumus.

Terapijai sarežģītākie ir pirmie mēneši (negribas teikt gadi, taču parasti tie arī ir gadi), kad visa šī iekšējā netīrība sāk gaist.

Kad ilgu laiku esi visus netīrumus sastūmis zem paklājiņa, skapjos sametis visu, ko viesiem nevar rādīt, tad gribās ar vienu vēzienu visu sakārtot. Un ikvienas, pat vismazākās izmaiņas uz kopējā fona šķiet niecīgas. Tāpēc bieži vien rokas ātri nolaižas un visi pūliņi šķiet velti.

Tāpēc, lai nebūtu tik sāpīgi, ir svarīgi redzēt, kurp ej un dot sev pietiekami daudz laika.

Man kartības ieviešanai bija vajadzīgi 8 gadi, bet tagad māja ir pietiekami tīra. Īsāk sakot, ja tev ir slikti, tas nenozīmē, ka tu ej nepareizā virzienā. Pats tumšākais laiks ir tieši pirms rītausmas.

Autors: Marija Žigan
Foto: Dina Belenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neizdāļā savu enerģiju!

34

Katru dienu mēs satiekamies ar cilvēkiem, kuri, kaut arī nebāž roku mūsu kabatā, taču mērķē uz to, ko ne par kādu naudu nevar nopirkt. Mums pastāvīgi zog dzīves enerģiju, bet kāpēc tas notiek un kā pasargāt sevi no badīga “vampīra”, diemžēl mums skolā nemācīja.

Tu – man, es – Tev.

Nevienam sen jau vairs nav noslēpums, ka cilvēks ir ne tikai fiziskais ķermenis, bet arī enerģiju summa, daudzas no kurām zinātniekiem ir pazīstamas jau sen: tās ir smadzeņu elektriskais starojums, neitroni un neitrino, no kuriem sastāv atomi un, protams, bioenerģija un bioplazma.

Bioenerģētiķi apgalvo, ka cilvēki dalās ar enerģiju vienmēr – pat tad, kad guļ un klusē. Mūsu bioenerģijjas lauka mijiedarbību ar citiem mēs sajūtam zemapziņas līmenī un uz to reaģējam gan ar garastāvokļa maiņām, gan tīri fiziskām sajūtām. Ja jums ar cilvēku ir viegli un patīkami, ja jums ir par ko paklusēt, tātad energoapmaiņa ir lieliska, jūs “pabarojat” viens otru un abi esat vinnētāji. Bet, ja jūs jūtat neapmierinātību, nervozitāti un pēkšņu spēka zudumu, trauksmi vai pat sāpes, tātad blakus jums atrodas enerģijas vampīrs.

Bioenerģija ir nepieciešama katram, kā asinis un limfa. Taču brīžam tās katastrofāli nepietiek. Iemesli tam var būt vairāki. Tās ir smagas slimības, vecums, stiprs nogurums. Taču nekas tā neizmaina cilvēkus, kā aizkaitinātība, skopums, skaudība, naids, dusmas, vainas apziņa, greizsirdība. Tieši tie rada “caurumus” mūsu enerģētiskajā laukā un tieši caur šiem caurumiem iztek mūsu spēks. Un pazaudējot daudz savas enerģijas, cilvēki automātiski meklē, kur to papildināt.

Labprātīga palīdzība vampīram.

Pievērsiet uzmanību tam, cik ļoti var nogurdināt vienkāršs rīta brauciens sabiedriskajā transportā. Desmitiem tādu pašu, aizkaitinātu ļaužu stāv blakus jums un to vien gaida, lai, kādam “uzlietu” savu aizkatinājumu un dusmas, no kāda “pārķertu” trūkstošo enerģiju. Jo vairāk jūs ļaujaties kolektīvajam noskaņojumam, jo vairāk riskējat būt upuris un tā saucamais “nelaimes biedrs”.

Mierīgiem un priecīgiem cilvēkiem biolauks ir līdzsvarots un atgādina zelta oliņu – tādā čaumalā ir ļoti grūti radīt plaisu.

Bet tieši tāds ir “vampīra” uzdevums – izvest līdzsvaroto no pacietības, saniknot viņu. Recepte ir vienkārša: tas pacietīgi centīsies jūs izsist no līdzsvara. Ja tas izdosies, dusmu karstumā jūs paši paudīsiet savas emocijas un līdz ar to atdosiet arī savu enerģiju.

Saņemt savu “porciju” vampīrs var arī caur izbīli, jo bailes cilvēka aurā rada caurumu un tieši caur to enerģētiskais rīma sāk savas dzīres.

Ļoti bieži mēs uz šī upurēšanas altāra guļamies labprātīgi! “Man neviena cita, izņemot tevi, pie kā vērsties”, “es esmu tik nelaimīga” – kura gan no mums, ieraugot draudzenes asaras neskries palīgā? Un, lūk, arī atvērās jūsu enerģijas slūžas un enerģija no jums aiziet, kā no caursista gāzes balona. Vienmēr pēc šādām “paraudāšanām uz pleca” jūs jūtat nogurumu un vienaldzību pret visu.

Neapzinātu vampīrismu tālu nav jāmeklē – tas mēdz būt turpat – ģimenē, starp tuviniekiem. Jūs uzķeraties uz apvainojumu, ka esat slikta mamma, vai nelaba meita un turpat jau arī vainas apziņa un sevis nosodīšana. Tie arī atver vārtus vampīram-radiniekam. Neviens no tuviniekiem nestāda sev mērķi – atņemt jums pēc iespējas vairāk enerģijas un kaitēt. Tā tas nav, taču tas viss notiek zemapziņas līmenī. Pozitīvais moments ģimenē ir tas, ka kopdzīves laikā ģimene automātiski jūs nepieciešamības gadījumā “baro” ar enerģiju.

Kaut kas ir ne tā!

Lai cik arī harmonisks būtu laulātā pāra enerģētiskais līdzsvars, no negaidītiem pārrāvumiem sistēmā pasargāts nav neviens.

Satrauktas sievas jūt: ar vīru kaut kas ir ne tā, bet saprast, kas, nevar. Vairums gadījumu, redzot, ka vīrs attiecībās sāk ieguldīt mazāk personīgās enerģijas, sieva “uzstāda diagnozi”: tātad vairs nemīl.

Nesāciet trakot un uztraukties un celt pretenzijas. Padomājiet, ar ko var būt saistītas šīs pārmaiņas: varbūt vīrs vairāk piekūst darbā, varbūt nejūtas labi un ir apslimis, varbūt tā ir krīzes situācija un problēmas darba vietā. Bieži vien vīrietim vienkārši vajadzīga atpūta un miers, psiholoģiskais komforts un pabūšana vienatnē. Palīdziet viņam, nezāģējiet. Tas var būt arī otrādi – darbā piekūst sieva.

Bet, lūk – skandāls – pats pārbaudītākais veids, kā no cilvēka izsūknēt viņa dzīvības enerģiju. Tukšumu un vājumu, ko sajūtiet pēc tā, neizsauc nepārdomātu, skarbu vārdu pārmaiņa, bet gan spēku zudums, kas aizgājuši lai pabarotu kliedzēju. Un, ja izrādās, ka tieši jūs esat strīdu uzsācējs un skandālists, tad droši var teikt, ka jūs barojaties uz otra enerģijas rēķina.

Daudzās ģimenēs skandāli un strīdi ir bieža parādība, jo cilvēki nezin citu veidu, kā apmainīties enerģijām. Tajā pat laikā to varētu atrast vienkāršā sarunā, mīlas rotaļās un kopīgās pastaigās.

Dzīves ziedi

Īpašā riska grupā var iekļaut bērnus līdz 3,4 gadiem. Viņiem ir ļoti vāja enerģētiskā aizsardzība, tāpēc viņi ir ļoti atkarīgi no vecāku garastāvokļ svārstībām. Tajā pat laikā, viņi ātrāk kā pieaugušie atjauno savu enerģētisko līdzsvaru.

Bērniem un pusaudžiem nerekomendēju pavadīt pārāk daudz laika ar veciem cilvēkiem, jo tikai ar retiem izņēmumiem, tieši veciem cilvēkiem visvairāk trūkst enerģijas un tie automātiski ņem to no turienes, kur vieglāk to dabūt. Un ja bērns pēkšņi ir kļuvis pārāk kaprīzs, bāls, vājš un neaktīvs, tad iemesls tam var būt – “vampīrs” tepat blakus.

Sekss ārstē!

Lai nebūtu jābūt ne upurim, ne zaglim, par savu enerģētisko potenciālu mums jārūpējas katram pašam un tam jāseko: regulāri tas jāpapildina: Kontrolējiet, lai jums regulāri būtu patīkamas emocijas, lai jūs sevi nepārslogotu fiziski un emocionāli.

Lai uzturētu pareizu enerģētisko līdzsvaru, ir daudz vienkāršu veidu un darbību. Piemēram – meditācija, relaksācija, joga, vingrošana, soļošana. Lūgšanas un citi veidi, kā kontaktēties ar sevi un Dievu ir ļoti spēcīgi instrumenti enerģētiskā līdzsvara sakārtošanai.

Sekss ir viens no spēcīgākajiem veidiem kā apmainīties enerģijām: iņ un jaņ enerģiju savienošanās ir veids, kā rodas pašpietiekama būtne – laimīga, starojoša, kura neko nemeklē un ir harmoniskā līdzsvarā.

Attiecībā uz fiziskajām slodzēm (skriešanu, trenžieriem u.c.) – tie lieliski uzlādē, taču jāseko lai šīs slodzes nebūtu pārmērīgas un jūs nepārcenstos. Pie iespējas, staigājiet ar basām kājām pa zāli, izjūtiet degoša uguns burvību, tekoša ūdens burvīgās skaņas – biežāk esiet tuvāk dabai, dabas bērniem nav problēmu ar enerģijas līdzsvaru. “Komunikācija” ar putniem, kokiem, ziediem ir lielisks veids, kā atgūt dvēseles līdzsvaru.

Futbols, pirts, alus…

Sena un pārbaudīta metode, kā atjaunot enerģētisko līdzsvaru ir “ieviest” mājdzīvniekus (jūs taču redzat, ka ir veci cilvēki, kuriem ir daudz kaķu – tā viņi “uzpildās” , izgreznot savu māju ar ziediem.

Nezudīs arī enerģija, kas ieguldīta “tusiņos” ar draugiem. Domubiedru enerģētiskie lauki strādā vienā ritmā, papildinot viens otru. Tas nozīmē, ka “pasēdēšanas” ar draudzenēm uzlabos jūsu veselību, tāpat kā jūsu vīram – futbols, pirts un alus.

Neaizmirstiet par saviem mīļajiem, mazajiem hobijiem, kā arī savu mīļo stūrīti mājās, kurš pilns ar jūsu enerģiju, kur nav neviena sveša: kaut tas ir tikai atpūtas krēsls – maza, niecīga glābšanas laiviņa un paradīzes stūrītis.

Rausīt, rausīt, es tevi ēdīšu!

Bet ko darīt, ja jūs JAU esat kļuvis par “vampīra” uzbrukuma upuri? Pirmkārt jau, centieties novilkt starp jums robežu. Krēsls, koks, sēta, suns pavadā – tie noteikti atvēsinās rīmas vēlmi jums ko nodarīt. Ja tas neizdodas – attālinaties, turiet viņu sev pa gabalu.

Ja neizdevās izvairīties un šis cilvēks apsēdās jums blakus krēslā, vai pie viena galdiņa – salieciet rokas krusteniski uz krūtīm, pārkrustojiet kājas, vai arī parādiet pigu (var kabatā, var aiz muguras – lai neredz). Vecmāmiņu metodes strādā lieliski.

Ja nekā savādāk nav iespējams apstādināt enerģijas aizplūšanu (piemēram to izsauc kāda tuvinieka slimība vai problēmas ģimenē, vai bērna augšanas grūtības), veidojiet šo procesu apzinātu. Domās aizsūtiet saviem mīļajiem nevis aizkaitinātību, bet mīlestību. Domājiet par mammu vai dusmīgo vīru nemitīgi atkārtojot “es mīlu tevi un vēlu Tev laimi”. Lai cik tas dīvaini nebūtu, neapmierinātība pazudīs un enerģija pārstās aizplūst. Bet jūs, daloties ar savu mīlestību, neko nezaudēsiet: savukārt enerģiju alkstošais saņems to daudzkārt pastiprinājušos.

Starp citu:

Bioenerģētiķi apgalvo, ka mūsu sliktie ieradumi un trūkumi ir kā cilpiņas, aiz kurām vampīrs aizķer un tad velk sev klāt mūsu enerģiju. Ja nav aiz kā aizķert, tātad esam drošībā.

Tātad – būt labam, draudzīgam, labsirdīgam, pateicīgam un mīlošam nozīmē – garantēt savu drošību.

Autors: Ludmila Movrina – bioenergoterapeits

Tulkoja: Ginta FS