Lai vēlēšanās piepildītos

brinumu gaidas12

Jau labu laiku manas vēlēšanās piepildās pašas no sevis. Bez kādas lielas un konkrētas piepūles  Nē, dzīvokli pilsētas centrā un ceļojumu uz Karību salām vēl neviens nav uzdāvinājis, taču mazi nieciņi kā, piemēram, īstajā laikā uzaicinājums pusdienās, atbrīvojies laiks brīdī, kad tas visvairāk vajadzīgs, pa vajadzīgajiem kanāliem pareizajā laikā atnākusi informācija, un citas “nejaušas sakritības” notiek regulāri. Ir tikai jānoskaņojas uz noteikta viļņa.

Šo viltību man ieteica paziņa. Pat nevis ieteica, bet vienkārši pastāstīja to, ko pati dara un kā rezultātā dzīve mainās. Un viss. Nekādu paskaidrojumu par to, kāpēc un kā… Tam bija grūti noticēt, bet vienalga, es atgriezos no viesībām, izvilku no somas nupat nopirkto, skaisto bloknotu un ierakstīju tajā savu pirmo ierakstu – septiņus punktus visa tā labā, kas noticis šajā dienā.

Pirmās četras dienas nekas īpašs nenotika (vai arī es to vienkārši neievēroju), tomēr turpināju rakstīt. Pārsvarā sīkumus: garšīgas pankūciņas pusdienās, pabeigts izšūšanas darbiņš, divas stundas lasīta interesanta grāmata, saruna, kas iepriecināja draudzeni… – es atzīmēju visu, kas kaut nedaudz izkrāsoja ikdienu.

Piektajā dienā notika pirmā jūtamā “sakritība”. Tikko biju uzrakstījusi dienas plānu, kad pēc pāris stundām saņēmu ielūgumu uz semināru, uz kuru pat necerēju nokļūt, un, piedevām vēl, semināra tēma bija man ļoti svarīga.

Jau septītajā dienā atnāca sajūta, ka pietiek vien ievēlēties, un viss notiek vislabākajā man veidā, un pat atbildīgā saruna, kuru gaidīju ar bažām, pagāja labāk, kā vispār varēju iedomāties. Absolūti ne tā, kā biju plānojusi, tikai tagad saprotu, ka tas bija pats labākais variants.

Soli pa solim visi brīnumi balstījās uz trim vienkāršiem noteikumiem.

1. Bloknotam noteikti jābūt skaistam un pildspalvai – labi rakstošai – labi, ja tā ir piemiņa no kāda mīļa cilvēka, vai atvesta no skaista ceļojuma kā suvenīrs, saistīta ar labām sajūtām. Jo tad, kad tu to paņēm rokā, apziņa noskaņojas uz pozitīva viļņa.

2. Rakstīt vajag katru dienu. Izklausās diezgan ierobežojoši, taču patiesībā tas ir diezgan viegli un patīkami, veltīt 5-7 minūtes pirms gulētiešanas, lai galvā vēlreiz izdzīvotu pagajušo dienu un izvēlētos tajā vispatīkamākos mirkļus un priecīgākos notikumus. Tā var būt gan dubultā prēmija, skaista sniegpārsliņa uz cimda, vai labākajai draudzenei nosūtīta skaista bildīte un pretī saņemti mīli smaidiņi, vai durvis pieturošs svešinieks, garšīga tēja no eksotiskas krūzītes, fantastisks saulriets vai tikko izplaucis kaktusa zieds uz palodzes… Jebkas. Sev atzīmēju priekus divos virzienos:
– ar ko mani iepriecināja pasaulē (caur cilvēkiem, dabu, priekšmetiem)
– ar ko es iepriecināju pasauli (šajā gadījumā pat parastu uzkopšanu var pārvērst par Kārtības un Tīrības ienešanu Visumā)

3. Rakstīt tikai labo. Jā – jā, tieši tā. To, kas lika pasmaidīt iekšējai saulītei, un pat tad, ja diena šķiet sliktākā no sliktajām, vienmēr atradīsies kaut kas – viens, divi notikumi, kas neierakstīsies sliktajā scenārijā. Galvenais – iemācīties tos ieraudzīt un atpazīt. Tāpēc ir lietderīgi patrenēties un palūkoties uz dažādām situācijām no dažādiem skatu punktiem.

Atcerieties? “Optimists meklē labo sliktajā, bet pesimists meklē slikto labajā”!

Kas tad īsti notiek? Ja godīgi, man nav ne mazākas nojausmas. Droši vien apziņa kaut kā noskaņojas uz labvēlīgā realitātes viļņa un nokļūst tajā sfērā, kur vēlēšanas piepildāš un pasaule tevi iepriecina ar patīkamiem pārsteigumiem. Droši vien ezotēriķi tam atradīs labāku skaidrojumu. No otras puses, rodas vēlme iepriecināt pasauli, tā papildinot savu sarakstiņu ar patīkamiem notikumiem no ārpuses. Lai arī, iespējams, tie nav nekādi brīnumi, un tomēr! Neuzrakstīt vispār neko – tas ir apmēram tāpat, kā atzīt sevi par neveiksminieku. Tās ir lieliskas “zāles” pret bailēm, pret pašsabotāžu, un tas ir lielisks veids kā paplašināt savas iespējas un robežas. Ar laiku visas bailes pazūd, un izveidojas pašatbalstoša sistēma: “es katru dienu izdaru kaut ko labu un saņemu labu”. Un, lūk, tad, pašos pirkstu galiņos atnāk kņudinoša brīnumu sajūta.
Autors: Irina Jakimečko
Tulkoja: Ginta FS

Varbūt pienācis laiks iemīlēties…sevī?!

12246897_1086676778039045_3330643947014041374_n

Dažkārt mums pietrūkst iemīlēšanās sajūtas, kas nepieciešama, lai sajustu prieku, sajūsmu un iedvesmu no savas dzīves. Un tad mēs meklējam kādu, kurā iemīlēties. Un atrodam… cilvēku vai darbu, ieslīgstam tajā un izmisīgi cenšamies pa pilītei savākt to, kas piepildīs mūsu dvēseli. Dvēsele patiešām piepildās, taču vienmēr paliek kāds tukšs stūrītis, kāda sena brūce, kas pastāvīgi atgādina par sevi. 

Un lai cik izmisīgi tu necenstos aizpildīt šo tukšumu ar citām lietām un cilvēkiem, nekas nesanāk un viss tikai tāpēc, ka šī mazā dvēseles daļiņa pieder tikai TEV. Šo daļiņu piepildīt var tikai Mīlestība pret sevi, tas ir sākumu sākums. Un tikai tad, kad tas notiks, un tu to piepildīsi, tu varēsi patiesi iemīlēt citus un visu pasauli ar Nobriedušu, Apzinātu un arvien biežāk – Beznosacījuma Mīlestību.

Godīgi atbildi pats sev, cik sen tu sajūsminājies par sevi, apbrīnoji sevi? Savu neatkārtojamo smaidu, izteiksmīgās acis un krunciņas ap tām? Katrā no mums ir kaut kas, kas pelnījis mūsu mīlestību un apbrīnu un nepietiks visas dzīves lai to visu uzskaitītu. Ļauj sev iemīlēties sava atspulgā spogulī, savā iekšējā pasaulē, domās, jūtās, bēdās un priekos, īpatnībās, vajadzībās un vēlmēs.

Ieelpo lēni un dziļi un ar visu ķermeni no pirkstu galiņiem līdz papēžiem sajūti sajūsmu par sevi, piepildies ar prieku, gaismu, mīlestību un, izelpojot, pasakies Visumam par to, kādu tas tevi radījis. Par maigo ādu, skaistajām acīm, spīdīgajiem matiem, ķermeņa aprisēm. Par bagāto iekšējo pasauli, par centieniem, kļūdām, kritieniem un pacēlumiem, par visiem cilvēkiem, kuri atnākuši tavā dzīvē un aizgājuši, par visiem labumiem, kas iegūti un zaudēti, par visu, kas bija ir un būs tavā dzīvē.

Mēs esam tādi, kā par sevi domājam. tad labāk domāt par sevi LABI. Ikviens no mums ir paša gaišākā un labākā cienīgs, tikai vajag tam noticēt. Notici tam un Tava dzīve sāks tevi iepriecināt.

 

Lai tas izdotos vieglāk un vienkāršāk, šeit būs Luīzes Heijas brīnišķīgā tehnika

“Es pieņemu sevī visu”

 

Visa nākamā mēneša garumā pastāvīgi sev saki: “Es pieņemu sevī visu”. Saki to sev 300-400 reizes dienā. Jo vairāk, jo labāk. Lai šī frāze visu laiku būtu ar tevi, kļūtu par tavu lūgsnu. Šī frāze pacels augšup tavā apziņā visu to, kas tai traucē.

Kad tev ienāks prātā kāda negatīva doma, piemēram: “Kā es varu pieņemt sevi, ja esmu tik resna?” vai arī: “Ir muļķīgi domāt, ka kaut kas tāds man palīdzēs!”, zini, ka pienācis laiks sākt kontrolēt savas domas. Pieņem domu tādu, kāda tā ir un atlaid to ar Dievpalīgu. Atvadoties var pateikt: “Es atlaižu tevi ar Dievu un pieņemu sevi”.

Daudzi no jums sāks domāt, ka šis vingrinājums ir muļķīgs un bezjēdzīgs. Lai arī šīs domas mierīgi ieiet cauri tavai apziņai, un tām nav nekādas varas pār tevi, protams, ar nosacījumu, ka tu pats sev tās neizvēlēsies. Tādas domas ir tava pretestība pārmaiņām.

Neskatoties ne uz ko, ir jāturpina. Nepievērs uzmanību tam, ko sacīs citi. Ja tu būsi spējīgs pateikt šo frāzi sev tad, kad kāds darīs to, ko tu neatbalsti, iekšēji tu zināsi, ka atrodies garīgās izaugsmes procesā.
Mūsu domām nav varas pār mums, kamēr vien paši neesam tām pakļāvušies. Pašām domām nav nekādas nozīmes. Mēs un tikai mēs piešķiram tām tādu nozīmi, kādu vēlamies. Savukārt atbrīvošanās no citu viedokļu svarīguma ir daļa sevis pieņemšanas.

Ja es tev pastāvīgi teiktu, ka “tu esi lillā cūka”, tu noteikti vai nu pasmietos vai pateiktu, ka es esmu traka. Tu nekādā gadījumā tam nenoticētu, vai ne? Tad, lūk, ļoti daudz kas no tā, ko mēs sev sakām, ir tikpat nepatiess. Ja ticēt, ka tavas labās īpašības ir proporcionālas tavai figūrai, tas nozīmē, noticēt pilnīgam absurdam.

Ļoti bieži tas, ko mēs uzskatām par savu mīnusu un nepilnību, patiesībā ir mūsu individualitātes atspoguļojums. Tajā ir mūsu unikalitāte. Daba nekad sevi neatkārto. Jau no pašiem pirmsākumiem uz zemes nav bijis divu analogu sniegpārsliņu vai lietus lāšu. Un katra margrietiņa atšķiras no citām.

Mūsu pirkstu nospiedumi ir tikpat dažādi kā mēs paši. Ja esi gatavs pieņemt to, tad pastāvīgi vairs nesalīdzināsi sevi ar citiem. Cenšoties būt līdzīgi citiem, mēs izkaltējam savu dvēseli. Mēs esam nākuši šajā pasaulē lai izpaustu sevi. Es, piemēram, nezināju, kas esmu, līdz nebiju uzsākusi savus garīgos meklējumus dzīvē.

Tā kā sāc dzīt prom domas, kas dara tevi nelaimīgu un sāc darīt lietas, kas tev patīk un dara tevi laimīgu. Un būsi cilvēks, ar kuru tev pašam ir patīkami un ar kuru kopā tu jūties labi!

Luīza Heija

Avots: http://www.cluber.com.ua/

un http://happyphilosophy.ru/

Tulkoja: Ginta FS