Ir tādas dienas

Ir dienas, kuru smalko notikumu mežģīnes gribas atcerēties līdz pat sīkākajiem savu sajūtu pavedieniem…

Tas, kas notiek ārpusē, vienmēr ir tikai blāvs tavu iekšējo, ārkārtīgi personīgo nokrāsu atspoguļojums, un tāpēc pati netaisnīgākā frāze dzīvē ir “nekā personīga”.

Par personīgo kļūst pat tas, kas nokopēts, tāpēc, ka tas izlaists caur sevis paša uztveres filtriem.
Tad, lūk, ir dienas, kuras, šķiet, radītas tieši tam, lai tu pieņemtu to slēptos signālus un pieslēgtos kaut kam liktenīgam, ļoti svarīgam, pa īstam visu tavu iepriekšējo pieredzi iekļaujošam.

Ne tāpēc, lai mainītos.

Bet tāpēc, lai atgrieztos pie sevis, tāpēc, ka katram no mums jau kopš pašas dzimšanas ir uzvilkts tik daudz kā sveša, ka mēs gadiem un pat desmitgadēm ilgi dažkārt neaizdomājamies par to, kas mēs patiesībā esam…

Un dažkārt ir vajadzīgs būt tik ļoti ievainotam un tik stipri izmisušam, vai, gluži otrādi, tik ļoti iemīlēties, lai atkal kļūtu par sevi un nekad vairs sevi nemainītu ne pret ko citu.

Ir dienas, kas atnāk tieši ar šadu misiju.

Mani mīļie, ieraugiet tās starp visām pārējām…

© Ļiļa Grad
FOTO: Roman Carey
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nepopulārs lēmums? :)

Viens no manas dzīves laimīgākajiem lēmumiem ir lēmums atļaut cilvēkiem par mani domāt visu, kas ienāk viņiem prātā…

Galu galā, tās ir viņu galvas, viņu domas, viņu laiks, ko viņi drīkst tērēt tam, ko uzskata par vajadzīgu…

Kāds man ar to sakars?

Un iestājās apbrīnojama brīvības sajūta.

Man vairs nav bail likt kādam vilties!

Es ne mirkli vairs netērēšu strīdiem, neiesaistīšos diskusijās…
Un necentīšos pierādīt to, ka man ir vai nav taisnība…

Neviens cits, izņemot tevi nedrīkst ietekmēt tavu dzīvi…

Tāpēc, lai domā par mums…. kamēr viņu dzīves aiziet…
Bet mēs dzīvosim, kamēr viņi domā… 🧚

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pat tad, ja…

Pat tad, ja tu šodien visu izdarīji ne tā… pat tad, ja tev vispār nav taisnība… pat tad, ja tu pat ne tuvu neesi līdzīgs tiem apgaismotajiem, kuri vienmēr zina, kā un ir nevainojami it visā… pat tad, ja tas bija tik sen, kad tu juties apmierināts ar sevi…

Man vienalga tev ir kāda laba ziņa – tu esi nokļuvis līdz vakaram.

Pavisam ne tajā vieglajā gaitā, kādā pastaigājas pa “mēli”, un pavisam ne tajā parādes pozitīvismā, kas derētu instagrama glamūrīgajam selfijam – ar vīna glāzi rokās un sniegbaltās zeķītēs ar atzīmi #mansburvigaisvakars

Tu vienkārši esi nodzīvojis vēl vienu dienu.

Dienu, kura jau kļuvusi par pagātni un kurā vairs nevar atkārtot ne minūti.
Dienu dzīves tiešajā ēterā.
Un tas patiesībā nav nemaz tik maz.

Un tas ir iemesls, lai pret sevi izturētos cilvēciski. Vienkārši cilvēciski.

Pārnākt mājās, nomazgāties, kaut ko apēst un apgulties tīros palagos, un dot sev kaut dažas stundiņas brīvības no pastāvīgās analizēšanas, no visām šīm ikdienas ziņām, no mūžīgās neapmierinātības ar notiekošo, no kaitinošās taisnošanās par visu, kas noticis ne tā kā gribētos.

Izelpot, sazemēties un iziet no ētera…

Vai zini, man arvien mazāk patīk šī nežēlīgā dzīšanās pēc veiksmes, gluži vai fašistiskā vēlme atbilst kaut kādam vienotam “patiesā ārieša” tipāžam, visa šī dzīšanās pēc “labākās savas versijas” un mūžīgā gatavība izģērbties līdz pat apakšbiksēm, lai tikai pēc iespējas vairāk cilvēku tevi ievērotu un nospiestu “like”.

Pārāk daudz ir upuru. To tu redzi arī bez manas palīdzības.

Nezin kāpēc ir kauns būt vienkāršam cilvēkam, tādam, kurš vēlas vienkārši dzīvot, nevis ik sekundi domāt par to, kā viņš izskatās un ko par viņu pateiks citi.

Atcel šo kaunu. Tas ir mākslīgs. Un reiz tas pāries kā muļķīga mode…

Pavadi savu dienu kā labu draugu un pateicies tai par to, ka tā bija.

Un sadzirdi sevi, piekusušu, bet dzīvu.
Arī tas ir labs jaunums – sadzirdēt sevi.

Sadzirdēt un nepamest sevi ceļmalā, kā tādu, kurš nav piepildījis kāda cita cerības.

Sadzirdēt un turpināt dzīvot.
Klusiņām. Drusciņ ātrāk. Košāk. Blāvāk. Nesaprotami. Skaļi.

Pieklusināti. Spēlējot. Uzvarot. Izvairoties no sacensībām, jebkādām. 

Sadzirdēt un nevilties.

Lūk, tā ir dzīve… bet tagad ir tikai tavs laiks. Un tas nozīmē, ka nekas nav zaudēts.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai TU

Tu dzīvo nemierīgi un tev šķiet, ka tev pietrūkst kāda cilvēka. Tu vēlies atrast kādu, lai mīlētu un būtu laimīgs. Taču patiesībā vienīgais cilvēks, kura tev trūkst, esi tu pats. Un kad tu būsi attiecībās, tajās vēl joprojām trūks viena cilvēka. Tevis.

Tev vajadzīgas lietas un tu izjūti to trūkumu: apģērba, mašīnas, aksesuāru.

Taču patiesībā tev vajadzīgs tas stāvoklis, ko tev var dot šīs lietas. Kad tās visas ir, vēl joprojām trūkst tā, kam tās pieder. Trūkst tevis. 

Tu sapņo, ka piederēsi kadai kopienai. Labam uzņēmumam, skolai vai ģimenei. Taču, ja tu ceri, ka šī piederība uzdāvinās tev tevi, tu kļūdies. Ja neesi atradis sevi, tad piederībā sabiedrībai tev tomēr pietrūks viena cilvēka. Tevis.

Patiesībā vienīgais cilvēks, pēc kura tu pa īstam skumsti un ilgojies, esi tu.

Cilvēks, kurš var atrisināt visas tavas problēmas – esi tu. Cilvēks, kurš spēj atrast risinājumu, mierināt, uzjautrināt un sniegt interesi par dzīvi – arī esi tu. 

Cilvēks, kurš var mīlēt un piepildīties ar šīm jūtām – esi tu.
Tas gan nenozīmē, ka paliksi vientulībā, ka tev vairs neviens nebūs vajadzīgs. Taču tas nozīmē, ka tu pārstāsi būt atkarīgs no ārējiem faktoriem un tava dzīve sāks pakļauties tev.

Un tad uzradīsies viss, ko tu tik ļoti vēlējies, bet nevarēji dabūt. Tad atnāk mīļotie. Rodas kopienas.

Dzīve kardināli mainās, kad tu pārstāj tai piedāvāt veidot sevi, bet dari to pats, tapēc, ka vienīgais cilvēks, kurš tavā dzīvē var atnest laimi – esi tu pats.

Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Rackel Claire
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izplet spārnus

84788639_2718162098261681_2423833238372876288_o

Dažkārt tavā dzīvē iestājas ne tikai slikti.
Dažkārt šķiet, ka dzīve pārplīsusi uz pusēm un kļuvusi līdzīga krunkainai pēcpusei!
Un rodas iespaids, ka… viss… ka tik daudz gadu… un kā tagad…. kā būt… kur skriet… un nav variantu…. un nekāda atbalsta… un viss ir tik slikti….
Un uzmundrinoši vārdi nepalīdz, tāpēc, ka uzmundrinātājs aizies… bet tev savas problēmas vienalga nāksies risināt patstāvīgi.
Un tad gribās kliegt kādam lielam un visu izlemjošam: “Par ko?! Par ko, es tev jautāju?! Ar ko es visu šo esmu izpelnījies?! Un kā visu šo pārdzīvot?!”
Bet nav blakus neviena, ne liela, ne maziņa…
Ne stipra, ne vāja. Tikai tu. Lepnā un skumjā vientulībā…
Un tādās dienās ir svarīgi saprast – ir iestājies jauns tavas dzīves periods! Ir svarīgi saprast, ka tieši tagad ir tev pats svarīgākais laiks! Ka tieši tagad – tu esi kā korķis pudelē – vai nu uz augšu vai leju.
Savādāk nekā.
Un viss šobrīd atkarīgs no tevis.
Ja tā labi padomā – tas taču ir tik daudz – kad viss atkarīgs tikai no tevis.
Tava nākotne ir tavās rokās.
Un nav svarīgi, kādas ir šīs rokas – vājas, skaistas, trauslas un sievišķīgas vai stipras vīrieša rokas…
Vai arī tās vispār nav rokas, bet spārni, un tie ir cauri slapji, izmirkuši un tagad tos izplest ir daudz grūtāk, kā šķita, un tu domā, ka tev šobrīd tas vispār nav reāli…
Tas nav nekas briesmīgs, ja spārni samirkuši.
Pēc lietus vienmēr uzspīd saule – tā iekārtota pasaule.
Spārni izžūs. Galvenais, ka tev tie vispār ir.
Galvenās ir tās izmaiņas, kas notikušas un tā jaunā dzīve, kas tagad iestājas.
Jā, šķiet, ka nav naudas nekam – pakāpeniski atradīsies viss pats no sevis.
Jā, šķiet, ka ierastā pasaule ir sagruvusi – tā arī ir.
Taču tagad tev ir tava jaunā pasaule!
Tev ir pasaule, kuru tā gribējās sapņos.
Tagad tu kā no plastilīna gabala vari izveidot no savas dzīves ko vien vēlies!
Laiki mainījušies. Kāpurs kļuvis par tauriņu.
Atlicis tik vien kā izplest spārnus.
Un tu sapratīsi, ka lidot ir daudz vienkāršāk kā rāpot.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu neesi atbildīgs par cita laimi

laime97979798

Saproti to tieši šobrīd. Tu neesi atbildīgs par kāda cita laimi. Tu neesi kāda cita nelaimes iemesls. Skarba mācību stunda, taču tā ir visatbrīvojošākā no visām.

Tu vēl joprojām vari rūpēties, uzklausīt, saprast citu sāpi, dziļi just līdzi. Tu vari uzņemties atbildību (un tas nav tas pats, kas vainas apziņa) par to, ko agrāk izdarīji vai pateici, kaut gan pagātni tu nevari izmainīt. Tu vari ciest, pārdzīvojot savas sajūtas un pārdomāt savas domas. Taču tu neesi citu cilvēku ciešanu iemesls, neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi raud, kliedz vai apvaino tevi. Spiež uz tevi, cenšoties tev uzkabināt “žēluma sajūtu”.

Ja tas ir vajadzīgs, tu vari piedāvāt viņiem savu taisnību, padomu, savas zāles. Taču tu neesi vainīgs. Tu nevari kādu papildināt, harmonizēt, tu nevari kādu padarīt nabagu, nepilnīgu vai neveiksmīgu. Cilvēki katrs iet savu ceļu un tu ej savu. Un viņu laime ir viņu piedzīvojums, bet tava laime – tavs piedzīvojums.

Tu taču redzi, ka īstu laimi nevar atdot vai atgriezt atpakaļ. Īsta un patiesa laime ir AVOTS. Tā ir klātesamība. Tā ir gatavība iegūt savu personīgo pieredzi, nepārliekot šo slogu uz citiem.

Tā ir gatavība nevis meklēt mīlestību kaut kur ārpusē, bet atrast to daudz tuvāk. Savā elpā. Katrā sava prieka, ciešanu, laimes vai garlaicības mirklī. Katrā sirdspukstā, katrā skaņā, katrā kaislīgā velmē un katrā svētajā dzīves mirklī.

Tu esi dzīvs!

Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpec tu baidies būt “ĻOTI”?

aiziet1

Vai tu mīli cilvēkus, ar kuriem nevari būt “ļoti”…?
“Ļoti” kaislīgs, “ļoti” kluss, “ļoti” atvērts, “ļoti” spilgts, “ļoti” īsts, “ļoti” dzīvs?

Tu mīli situācijas, kad tev vajag, jā, tieši vajag, aizmirst sevi, savaldīt savu spēku un gandrīz pārstāt elpot? Lai taisītu biznesu, pelnītu naudu, nepazaudētu seju, uzaudzētu reputāciju, izskatītos neievainojams. Protams, nemīli, taču radi tās katru dienu, vai pietiekoši bieži…

Kā tev tāda veiksmīga dzīve puselpā – izelpā? Dzīve ar hronisku pašizpausmes bronhītu, ar pastāvīgi klepojošu pašrealizāciju? Dzīve ar motivāciju, kura stingri ieķērusies racionālā prāta vēstījumos. Kā?

Vai tu vispār kādreiz esi bijis bērns. Atceries?

Bērns nezin, ka var sarunāties pusbalsī un ar zemtekstiem. Viņš vienkārši dzīvo, elpo, šķobās, smejās, priecājas. Viņš nezin, ko nozīmē komunikācija no prāta, bet dara to no sirds. Viņš savu dienu vada pēc sajūtām, nevis plāna. Un, ja viņam kopā ar kādu ir smacīgi, viņš nesastingst pie izejas, bet bēg, kaujas vai raud.
Kad tu biji bērns, tu nebaidījies iekļūt neērtā situacijā, nokrist, sasisties, kļūdīties un kalnā uzrāpies, sapņoji iekarot nākamo, vēl augstāku, pēc tam vēl un vēl. Bet tagad tu ekonomē spēkus un skrupulozi skaiti katru sajūtu kustību.
Bērns vienmēr ir “ļoti”. “Ļoti” patiess, “ļoti” skaļš, “ļoti” uzticīgs, “ļoti” rotaļīgs, “ļoti” DZĪVS… Bet šodien tu vairs neatceries, kā ir “ļoti”? Tu esi uzzinājis, kā ir pareizi, kā ir pieņemts, kā vajag. Tu atceries, cik ļoti bīstami ir būt “ļoti” dzīvam. Tāpēc, ka tad tevi neuztvers nopietni.
Neuztvers kā Savējo, tie, kuri jau sen nav “ļoti”, toties ir augstos amatos. Tu esi nošķirts no sava spēka. No savām jūtām. No dzīves garšas, kas dzīvu dara tieši tevi. Tu esi atteicies būt “ļoti” tu pats. Tu esi uztrenējis savu prātu, lai virtuozi varētu slēpt, nevis paust sevi. Kāpēc? Kā dēļ?
Kā dēļ ir vērts dzīvot no pusspēka, elpot ar vienu plaušu, smaidīt pussmaidu? Nesamazinot distanci, pastāvīgi būt apaugušam ar daudziem kontaktiem, bet maz dzīvām sarunām, no kurām tevī iekšā ir silti un plaši.
Vai tiešām komfortabls dīvāniņš patmīlai un prestižs kostīms drošībai ir viss, ko esi pelnījis, ko esi sev atļāvis, kad kļuvi pieaudzis? Kāpēc tu tu tik ļoti baidies būt “ĻOTI” ?

No Aleksandras Uspenskas grāmatas “Mūžības vitrāžas”
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Irina Hakamada: tev vienmēr ir izvēles iespēja

hakamada333

Irina Hakamada ir ekonomisko zinātņu kandidāte, rakstniece, politiķe, publiciste, personības izaugsmes trenere, kura ir spējusi realizēties gan kā māte, gan kā profesionāle it visā, ko viņa dara. Viņa zin savu vērtību, viņa pazīst savu sarežgīto raksturu un uzskata, ka galvenais šajā dzīvē ir būt laimīgai. Viņas citāti ir vieduma, pieredzes un dziļas jēgas piepildīti.

— «Tas, ko dara sieviete ir nepamanāms. Pamanāms tas kļūst tad, kad viņa to nedara».

— «Ideāli taisna mugura nodrošina mierīgu sejas izteiksmi».

— «Dzīvē ir periodi, kad nekas nenotiek. Nebaidies no tiem. Klusums ir brīnumains laiks, tāpēc, ka tu sāc iet pie sevis».

— «Ja vīrietis nevēlas mainīties, tev ir izvēles iespēja: dzīvot ar viņu tādu, kāds viņš ir, vai arī – pa savam – bez viņa. Nevari izlemt – tātad slikti dzirdi sevi, problēma nav viņā, bet tevī.».

— «Ar ko mēs – sievietes atsķiramies no vīriešiem? Vīrieši uz šo pasauli skatās savām acīm. Viņi būvē karjeru, viņiem ir savas iemīļotās rotaļlietas: mašīnas, datori, un viņiem ir īpaša vieta, kas domāta sievietei. Tomēr, sieviete uz pasauli neskatās savām acīm. Viņa skatās ar vīrieša acīm. Visu dzīvi cenšas vīrietim kaut ko pierādīt, sakot: “Es neesmu ne ar ko sliktāka”. Bet pēc tam žēlojas, ka viss tiek uzkrauts viņai vienai».

— «Līderisms nav vienreizēja akcija. Tas ir dzīves stils».

— «“Lai cik arī ērti tu būtu apsēdies, kāja vienalga notirps. Ir jāizmaina sava poza“. Es domāju, ka tāpat ir arī dzīvē. Pārmaiņas ir brīnišķīgas, pretējā gadījumā tu viss notirpsi. Sēžot vienā pozā, notirpst gan kājas, gan rokas, gan Dvēsle. Maini savu stāvokli».

— «Labākais, ko mēs varam dot saviem bērniem, – iemācīt viņiem mīlēt pašiem sevi».

— «Vārds “krīze”, uzrakstīts ķīniešu valodā sastāv no diviem hieroglifiem, no kuriem viens nozīmē “bīstamība”, bet otrs – “labvēlīga iespēja”».

— «Man nav īsti saprotams, kāpēc, lai vadītu automašīnu, ir nepieciešama izziņa par psihisko veselību, bet pie mums ar nežēlīgu regularitāti valsti tā vienkārši vada cilvēki, kuru klīniskais neprāts ir redzams pat ar neapbruņotu aci?»

— «Vīrietis nedrīkst būt visa sievietes pasaule. Viņam jābūt vienai no šīs pasaules daļām, stāvot kopējā rindā».

— «Dažkārt cilvēks visu mūžu gatavojas savai galvenajai runai. Bet dažkārt galvenā runa nosaka visu tavu dzīvi».

— «Ja nav lēmuma, tas nenozīmē, ka tā vispār nav. Tas nozīmē, ka tev nav spēka to saklausīt».

— «Izklausās banāli, taču virsotnē vienmēr gribās nomirt. Vai nu vientulības dēļ, vai tāpēc, ka nav vairs uz kurieni tiekties…»

— «Liktenis taču ir kā lauva. Ja tu baidies, tas tev uzbruks, bet, ja baiļu nav, tad tas pagriezīsies uz turieni, kur tu vēlies.».

— «Laimes sajūta cilvēkam jāmeklē sevī un nevis tajā, ka citi tevi atzīs».

Autors: Irina Hakamada
Avots: wiolife.ru
Foto: Khakamada Irina @IrinaKhakamada Twitter
Tulkoja: Ginta FS

TAVA DZĪVE – neticami vērtīga dāvana

dzives makslinieks

TAVA DZĪVE ir ārkārtīgi vērtīga dāvana, kuru tu dāvini pats sev. Un, lai kāda arī būtu tava dzīve dotajā brīdī, tu nemainīgi stāvi svētākajā Dievnamā. Tava paša sirds – lūk visīstākais Svētums.

Neviens nevērtēs mākslinieka gleznu, pirms tā būs pabeigta. Analoģiski, arī tava dzīve nav pabeigts mākslas darbs, tāpēc nevertē to parāk stingri, kamēr tā nav pabeigta. Tu spēsi iegūt daudz vairāk prieka un baudas no interesantās Dzīves Spēles, ja kļūsi par neaizmirstamu personāžu visu apkārtējo melodrāmās. Pats izvēlies savu lomu!
Čaks Hillings “Sēklas Dvēselei”
Tulkoja: Ginta FS