Man teica

toļiks

– Bet man Toļiks teica, ka es pretīgi zīmēju un, ka ar maniem zīmējumiem tikai krāsni var kurināt, – raudāja mazais Vaņa, manas draudzenes deviņgadīgais dēls. Uz viņa darbiem es varu skatīties stundām ilgi un bieži…

– Ja reiz raudi, tātad kurināsi, ja? – es mierīgi jautāju.

– Mums nav krāsns, bet es tos visus saplēsīšu, – klusiņām čukstēja puika.

– Tev ir tādas tiesības. Es vienkārši nezināju, ka tu zīmē tikai tāpēc, lai izpatiktu Toļikam. Domāju, ka tu esi laimīgs, kad jauc savas krāsas, meklē sižetus un pavadi garas stundas studijā…

– Es esmu laimīgs! Ļoti laimīgs! – iesaucās Vaņa, iepletis savas lielās gudrās acis.

– Tad uz visiem laikiem atceries, ka dzīve sastāv no tiem, kuri ir laimīgi, kad kaut ko rada un no tiem, kuri ir laimīgi, kad var sagraut citu radīto… Tevi dzīvē sagaida vēl daudz tādu “toļiku”, kuri centīsies sagraut visu, ko esi radījis vai arī vēlēsies uz visiem laikiem “atsist” tev vēlmi darīt jebko…
Un, ja tu viņiem palīdzēsi, paklausīgi iznīcinot visu, kas viņiem nepatīk, tu neko nesasniegsi…
Tu visu dzīvi kalposi šiem “toļikiem”, katrs no kuriem skaidri zin, kā pareizi jāzīmē, taču pats neko nekad nav uzzīmējis…, zin, kā jāraksta, bet pats neko nav uzrakstījis…., zin, kā jāārstē, kā jāmāca, kā jāuzvar Olimpiādē, un pat – kā jāvada valsts… taču realitātē neko nedara.
– Kāpēc? – Vaņas asaras jau bija nožuvušas.

– Tāpēc, ka neprot, – es pasmaidīju, – un tie, kuri prot, skaidri zin, kāds tas ir darbs, un tāpēc, nekad dzīvē nekritizēs ar tādu naidu.

Viņi var pateikt, ka viņiem tas nav tuvs, ka viņi nesaprot, bet to, ka to vajadzētu sadedzināt – nē, nekad…
– Es nededzināšu…

– Es ticu. Turpini zīmēt, pat tad, ja visi “toļiki” vienlaicīgi centīsies tevi apstādināt…

– Brīnumainās Vaņas gleznas turpina dzīvot un es par to ļoti priecājos…

Un es būšu ļoti priecīga, ja spēšu pasargāt vēl kāda cilvēka mākslu no visur esošajiem “toļikiem”, kuri ļoti bieži savas emocionālās samazgas, kuras dāsni lej pār svešām galvām, maskē ar appelējušu frāzi “tas ir mans viedoklis”…

Viedoklis neiznīcina, nepazemo, nepazemina un nespriež tiesu tad, ja to nav teicis eksperts…

Un vēl jo vairāk, nenorāda, ko darīt ar tiem, kas nav pa prātam…
Tas pieņem vai nepieņem to, ko redz…

Tā kā, pie velna visus “toļikus”! 🙂

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Radības kronis

dievs un eņģelis

— Beidzot viss – varam izlaist! — Viņš labsajūtā atlaidās krēslā. – Ko teiksi?- Kāds skaistums! Tas tiesa, ka Cilvēks ir Radības Kronis!
— Tā, tagad pievienosim Dvēseli, personību ar raksturu, un darbs padarīts godam!
— Un ko šī Personība darīs uz Zemes?
— Labs jautājums, — Viņš klusiņām pasmaidīja, un viņa acis pielija ar mazām, vltīgām dzirkstelītēm. – Man ir kāds Nolūks…
Radītājs klusēja, it kā lemjot, vai atklāt savus plānus sarunu biedram.
— Labi, pateikšu. Tikai apsoli, ka priekšlaicīgi tu nevienam to neteiksi!
— Apsolu! – nepacietīgi, un ziņkārības mocīts, otrais atbildēja. Viņš dega nepacietībā un bija gatavs uz visu.
— Es katram Cilvēkam došu Sūtību. To izpildot, Cilvēks iepazīs patiesu esības laimi! Vinš varēs kalpot citiem un justies realizējies. Un, protams, tajos brīžos viņš būs man ļoti tuvs un varēs izprast lietu Būtību un Dzīves Jēgu. Jutīs manu Klātbūtni savā dzīvē.
— Fantastiski! Lieliska ideja! Sūtīt Cilvēku uz Zemi, lai tas izpildiītu to, kam bija radīts!
— Jā, tu visu pareizi saprati, mans Draugs. Taču ir viena nianse… — Un Viņa acis atkal azartiski iemirdzējās. – Nokļūstot uz Zemes, Cilvēks nezinās savu Sūtību.
— Kā tā?! Un kā viņš to varēs izpildīt?
— Neuztraucies, es viņam to pateikšu priekšā ar talantu, spēju, interešu, vērtību palīdzību, radīšu nepieciešamos apstākļus tam, lai viņš varētu šo uzdevumu izpildīt. Tālāk, lai viņš pats lemj – iet viņam Savu Ceļu vai neiet.
— Paklausies, tas viss, protams, ir lieliski, taču uz Zemes ir tik daudz kārdinājumu. Piedevām visam tam, Cilvēkam būs jārūpējas par ikdienišķo maizi un jumtu virs galvas.  Un, ja nu pēkšņi visā tajā steigā un rūpēs viņš neuzzinās un neatpazīs savu Sūtību?
— Malacis! Un, ko es teicu!? Gaiša tev galva! Tieši tāpec tu iesi kopā ar viņu – tu visādos veidos teiksi viņam priekšā, dosi zīmes un vedīsi uz Īstā Ceļa.
— Es?!
— Jā, jā!
Un Radītājs ar vienu kustību izgrūda Cilvēku un savu sarunu biedru no savas mājas un aizcirta aiz viņiem durvis. Viņš jau vairs nedzirdēja sava drauga taisnīgos iebildumus, jo Cilvēks kopā ar savu Sargeņģeli jau ar Gaismas ātrumu bija ceļā uz Zemi.
— Lieliski, — rokas berzēdams pēc labi padarīta darba, noteica Radītājs, — Darbiņš padarīts. Bet tu, mans draugs, velti uztraucies, es vienmēr būšu tev blakus un palīdzēšu tev vest Cilvēku pretī viņa Sūtībai. Lai kas arī notiktu…
Autors: Jeļena Vorobjova
Avots: sozdatelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Ievērot ikdienišķos brīnumus

ziepju burbulis

Nav pasaulē divu vienādu cilvēku, mēs visi esam atšķirīgi. Tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir. Vieni ir spējīgi dzirdēt mūziku rudens lapu čaukstoņā un priecāties par pasaules skaistumu lietus lasē. Citi, gadās, ka paiet garām lieliem brīnumiem, ne tikai, neievero mazos. Redzēt, ievērot brīnumus – tā taču arī ir prasme. Vai talants. Kādam šāds talants ir jau kopš dzimšanas, tāpat kā nosliece spēlēt mūzikas instrumentus vai rakstiīt dzeju.

Taču ikviens talants ir jāattīsta, bet jebkuru prasmi var iemācīties, vai tā ir dziedāšana, trīskāršais salto, vai spēja redzēt brīnumus apkārtējā pasaulē. Ievērot sev apkārt skaistumu un brīnumus, nebūt nenozīmē, dzīvot atrautībā no realitātes. Laimes stāvoklis, iekšējā harmonija un problēmu neesamība dzīvē, nav viens un tas pats. Vienkārši cilvēks, kurš pasaulē ievēro visu tās daudzveidību, redz daudz apjomīgāku gleznu. Apkārtejā pasaule taču patiešām ir pārsteidzoša un brīnišķīgi skaista!

Mūsu uzdevums ir iemācīties redzēt šo skaistumu un attīstīt sevī šo spēju vel lielākā mērā. Mācīties iepazīt, izpētīt, paskaidrot. Kāpēc? Lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi, lai būtu labā garastāvoklī, pat tad, ja apstākļi ir sagrozījušies ne īpaši patīkami.

Kritiskās dzīves situācijās ir ļoti svarīgi nepazaudēt šo labestīgo stāvokli, kas ļauj mums it kā spēlējoties, daudz vieglāk tikt galā ar dzīves lielajiem pārdzīvojumiem. Tā kā šie mazie dzīves brīnumi patiesībā ir ļoti svarīgi un nozīmīgi.

Kā mēs varam attīstīt šo prasmi? Tāpat, kā jebkuru citu, lai tā būtu dejas māksla vai mūzika – ar vingrinājumu palīdzību. Tie ir vienkārši, un ir ļoti svarīgi tos izpildīt regulāri. Vispirms nopērc sev skaistu bloknotu, tādu, ko patīkami uzlūkot un turēt rokās. Tā mēs sajūtam savu stāvokli, kāds būs ik reizi, kad to turēsim rokās.

Un tā, solītais vingrinājums:

5 reizes diennaktī uzliekam modinātāju uz nejauši izvelētu laiku. Ļoti svarīgi, lai šie laiki būtu dažādi – rīts, diena, vakars, pusdienas laiks, nakts – jebkurš. Ja zini, ka noteiktā laikā būs svarīga sapulce, vai arī taviem mīļotajiem ir trausls miegs, neliec modinātāju šajā laikā. Jebkurā laikā, kurā nav ieplānotas svarīgās lietas. Ļoti labi, ja atstarpes starp laikiem būs visdažādākās.
Tātad, modinātājs ir uzstādīts. Tas noskanēja. Lai kur arī tu šajā brīdī atrastos, transportā, uz ielas, mājās, ciemos, pūlī, uz 5-10 minūtēm apstājies un ievero sev apkārt skaistas lietas, skaistus cilvēkus, ko vien vēlies. Lai šajā brīdī tevi pārņem prieks un laimes sajūta. Ja tie ir klātesoši, tas nozīmē, ka tu visu dari pareizi – ne vienkēārši ievēro skaistumu, bet izlaid to caur sevi, un šajā brīdī tā kļust par tavu.
Piemēram, lūk skaists balkons pretējā mājā, tas izrotāts ar košiem ziediem un priecē skatu, bet, lūk, pa ielu aiziet simpātisks vīrietis ar haskiju saitē, kādi gan haskiji ir mīļi un labestīgi suņi. bet, lūk, iet kāds ļoti skaists cilvēks, viņam ir tik pievilcīgs un silts smaids. Bet, lūk, pūkains cukurvates kumšķis, izskatās gluži kā mākonis debesīs. Skaists var būt rudenīgs koka zars, skaists var būt noformējums skatlogam, arī smaržas var būt skaistas. Es vienmēr, tuvojoties Jaunajam gadam, cenšos nopirkt Abhāzijas mandarīnus, jo tiem ir svētku aromāts. Arī labie darbi mēdz būt skaisti.

Lūk, tagad būs nepieciešams bloknots. Tajā mums jāieraksta savu vērojumu rezultāti. Vakarā apsēžamies un uzrakstām vismaz 7 punktus. Vēl tajā var zīmēt, ierakstīt dzeju, stāstus. Tajā mēs fiksējam visu skaisto, ko esam pamanījuši:

Es redzēju, kā…… Es ievēroju, kā…… Es sajutu, kā…… Es brīnījos, kā……. Es smējos…… Es priecājos…. Es izdarīju……
Tādā veidā mēs savā krājkasītē liekam savus mazos dzīves brīnumus.

Un dzīve kļūst arvien skaistāka un laimīgāka!

Autors: Jekaterina Žarkova “Sadzīves brīnumi”
Tulkoja: Ginta FS

Tā būs ne vienmēr!

42 (1)

Reiz kāds cilvēks, staigājot pa pilsētu, ieraudzīja ielas malā sēdošu večuku. Piegāja tam klāt un teica:
— Lūk, Tu tāds vecs te sēdi, droši vien nogājis ne mazo dzīves ceļu, noteikti esi dzīvesgudrs? Saki man, es tāds jauns un spēcīgs vīrietis, nekādīgi nevaru atrast sev labu darbu. Dēls man ir narkomāns, meita staigule, sieva – caurām dienām dzer un majās neko nedara. Kā man būt? Kā to visu izlabot?
Vecais vīrs atbildēja:
— Uzkar sev pie durvīm plāksnīti un uzraksti uz tās: “Tā būs ne vienmēr”.
— Un viss? – brīnījās vīrietis.
— Jā.
Vīrietis tā arī izdarīja.
Pēc neilga laika viņa dēls beidza lietot narkotikas, kļuva par ticīgu cilvēku, meita iemīlējās jaunā cilvēkā un izveidoja ģimeni, sieva izārstējās no alkoholisma un kļuva par labu saimnieci, pats atrada labu darbu, vairs nestaigāja kājām, bet braukāja dārgā automašīnā…
Reiz viņš brauca pa to pašu ielu un apstājās tajā pašā ielas malā, kur pirms pāris gadiem sastapa veco vīru. Večuks turpat vien arī sēdēja. Vīrietis piebrauca tuvāk, pavēra automašīnas logu un, neizkāpis no tās, teica večukam:
— Nu, ko, vecais? Arvien vēl sēdi? Kā redzi, es visu esmu sasniedzis. Gan dēls man vairs nav narkomāns, bet ticīgais, meita vairs nav staigule, bet apprecējās un izveidoja ģimeni. Arī sieva kļuvusi par lielisku saimnieci. Savukārt man ir lielisks darbs un tagad esmu liels priekšnieks. Bet Tu, kā sēdējis, tā arī sēdi, laikam nav Tev ne talantu ne spēju. Un kādu padomu Tu man tagad dosi?
Večuks paskatījās vīram acīs un teica:
— To plāksnīti nenoņem!

Tulkoja: Ginta FS

Dieva dāvanas

dieva_davana2

— Es nesaprotu, kā cilvēki savas Dieva dotās dziednieciskās un pareģošanas spējas var izmanot savtīgos nolūkos, vēl ļaunāk – izmantot tās nelietīgi! — savam Skolotājam teica sašutis skolnieks.

— Vai tiešām Tu, liekot roku uz sirds, ar tīru sirdsapziņu, vari teikt, ka vienmēr lietderīgi izmanto savas Dieva dāvanas? — jautāja Skolotājs.

— Bet man taču Dievs nekādas dāvanas nav devis, — atbildēja skolnieks. — Ja man būtu dotas kāda no šīm spējām, es noteikti tās izmantotu un ļoti daudz laba izdarītu.

— Nepateicīgais! Vai tad Dievs Tev nav devis spēju redzēt skaisto? Bet tā vietā, lai to baudītu, Tu cilvēkos meklē slikto, netīrumus un trūkumus. Tev ir dota spēja runāt, taču tā vietā, lai runātu labus vārdus, es no Tevis dzirdu neapmierinātību un pārmetumus. Dievs Tev ir devis spēju mīlēt un piedot, bet cik bieži tā vietā, lai to darītu, Tu aizver savu sirdi, nelaid tajā mīlestību, dusmojies un apvainojies? Tu saņēmi spēju darīt labu, taču tā vietā Tava rīcība cilvēkiem nes ciešanas un sāpes. Tāpēc, pirms  nosodi citus cilvēkus, iemācies novērtēt un pareizi izmantot tās dāvanas, ko Tev pašam Dievs devis, — teica skolotājs.

Tulkoja: Ginta FS