Būt atšķirīgam

Džiliana ir septiņgadīga meitenīte, kura nespēj mierīgi nosēdēt skolas solā. Viņa nemitīgi grib kustēties, nespēj sekot līdzi mācībām. Skolotāji pārdzīvo, soda, rāj viņu par to, ka ir neuzmanīga, taču tas viss ir bezjēdzīgi. Meitenīte vienkārši nespēj nosēdēt uz vietas un uzmanīgi sekot mācībām.
Kad viņa pārnāk mājās, arī mamma viņu rāj un soda. Rezultātā Džilianai ir ne tikai sliktas atzīmes un piezīmes skolā, bet arī mājās viņa cieš.

Reiz Džilianas mammu izsauca uz skolu. Skumja kundze paņēma viņu aiz rokas un kopā viņas devās uz pārrunu telpu. Skolotāji runā par slimību, acīmredzamiem uzvedības traucējumiem. Varbūt tā ir  hiperaktivitāte vai arī meitenei nepieciešama ārstēšana.

Pārrunu laikā telpā ienāk kāds vecs skolotājs, kurš ļoti labi pazīst meiteni. Viņš visus pieaugušos uzaicina blakustelpā, no kuras var redzēt to, kas notiek blakus istabā. Aizejot viņš apsola Džilianai, ka drīz atgriezīsies un ieslēdz vecu radioaparātu. Atskan mūzika.
Meitene istabā paliek viena, uzreiz pieceļas un sāk mūzikas ritmā kustēties, vicinot rokas un kājas. Visas viņas kustības ir emocionālas. Skolotājs smaida, visi parējie pārsteigti skatās uz viņu un nesaprot, kas tur ko smaidīt.
Bet skolotājs saka:
“Vai redzat? Džiliana nav slima. Džiliana ir dejotāja!”

1981. gadā pēc tam, kad bija pabeigusi savu dejotājas karjeru, Džiliana Linna atvēra savu dejas akadēmiju, saņemot augstu apbalvojumu par saviem nopelniem mākslā. Visa pasaule pazīst viņas leģendāro mūziklu “Kaķi”.

Ir tāda cerība, ka visi “atšķirīgie” bērni atradīs pieaugušos, kas spējīgi viņus pieņemt tādus, kādi viņi ir. Jo tieši viņi rada skaistumu šajā pasaulē.

Bildītē: Džiliana skolā
Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Necenties attaisnoties

Nav nekādas jēgas grauzt sevi par pagātni, vai skumjās žēloties par to, ka kādam citam starta pozīcija ir bijusi izdevīgāka par tavējo…

Nav nekādas jēgas katram stāstīt – kas un kāpēc.
Lūk tā, un lūk, tāpēc, ka.
Pati ilgtspējīgākā bet kļūdainākā cilvēciskā kompensācija par to, ka nekļuvi tas, par ko vēlējies kļūt, lai arī iluzori, bet sajusties kaut nedaudz labāk uz kāda cita fona, pat absolūti nepelnīti.
Tieši tai ir vajadzīgi karstākie fakti par tavām neveiksmēm, tavām tuvojošām vecumdienām vai ārienes defektiem, un tavu neatbilstību kaut vienam no ārējās veiksmes punktiem.
Un vairāk nekam.
Tāpēc necenties attaisnoties.

Nav nekādas jēgas kļūt par ideālu.
Saderība, siltums un spēja kopā radīt kopīgu dzīves stāstu neprasa nekadu sterilitāti, nekādu vienam otra pielāgošanu kaut kādām noteiktām pareizībām…
Pietiek ar saderību, siltumu un spēju radīt kopīgu stāstu.

Ziniet, mani mīļie, visu gaišāko, labestīgāko, to, kas pelnījis patiesu apbrīnu, uzticību un turpinājumu, es sastapu ne jau vietās, kur ik minūti skatās spoguļos. Ne tur, kur bezkaunīgu augstprātību uzdod par harizmu, vai arī nenogurstoši “strādā ar sevi”. Es to sastapu tur, kur vēlme palikt cilvēkam bija svarīgāka par savas ekskluzivitātes tēlošanu, vai pilnīgu savu mazo uzvaru vai smagās pagātnes noliegšanu…
Tāpēc, ka “vienkārši cilvēks” nav vienšūnis vai uz neko nespējīgs mietpilsonis, bet tas, kurš dziļi izzinājis un sapratis savu dabu, kurā tas pats talants ir likumsakarība.

Mēs jau piedzimuši esam ar neparastām spējām. Tikai reti kuram izdodas tās atklāt un dažkārt iemesli tam ir nenozīmīgi
Nav jau svarīgi, kādā vecumā un kādos apstākļos mēs dodam sev iespēju.
Svarīgi ir tas, ka vispār to dodam.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja nedejosi dzīvi, tā aizies pie tiem, kas to dejos…

deja

Novērtē dzīvi! Baudi to! Jo beigas mums visiem tāpat ir vienas. Padomā par to, kā tu dzīvo… Vēl ir laiks nodzīvot laimīgu dzīvi…

Mīļie, tas ir daudzveidīgs process ar vienu finālu. Tā neuzskata, ka labākie no mums ir tie, kas baidās no šī fināla… Kuri domā, ka sterilizējot tās procesus līdz ideālai tīrībai, var rēķināties ar lieliem bonusiem… Kuri ņemās ap sevi kā negudri, atsekojot katru savu nošķaudīsanos un elpas vilcienu…

Baudīt dzīvi PIRMS tā ir beigusies – ir brīnumains talants, kuru vajadzētu iemācīties katram no mums atbilstoši savām iespējām…

Bet, lai tas notiktu, vajag tik dzīvot, neprasot nekādas garantijas…

Mīlēt kamēr var mīlēt…
Darīt to, kas visvairāk patīk…
Un pasūtīt vienu māju tālāk visus, kuri it kā labāk par tevi zin, kas tev vajadzīgs…
Lūk, arī viss…

Vienkāršāk – tā nav spēlīte, kurš kuru pazeminās…

Vienkāršāk – tas ir tad, kad maksimāli godīgi un maksimāli laimīgi…

Labrīt, Mīļie!

Nevienam neļaujiet dzīvot savā vietā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis