Esi liels un patīc sev!

Tev ir tiesības nekļūt mazam tikai tāpēc, lai kāds cits sajustos liels.

— Čekalova! Ļena, nekavējoties piecelies un paskaidro!
Es stāvu, galvu nodūrusi, ne jau tāpēc, ka jūtos vainīga, bet tāpēc, ka baidos, ka manas pirmās skolotājas Stepanidas Ivanovnas pirksti, kurus tā vicina man gar degunu, nejauši izdurs man acis.
Un es nesaprotu, ko nozīmē paskaidrot. Paskaidrot, kāpēc man, septiņgadīgai šķiet, ka kāpņu margas ir ideāli piemērotas, lai pa tām šļūktu lejup? Ka tas ir ļoti jautri un aizraujoši? Es cenšos taisnoties, bet pati tam neticu.

— Vai tev nav kauns? — viņa jautā.
Ja godīgi, man nav kauns, bet es māju ar galvu un cenšos apvaldīt asaras! Nav ne kauna, ne bezspēka lielas un draudīgas tantes priekšā, kurai dota vara pieprasīt no manis paskaidrojumus.

Skolas līnija. Stāvu visu priekšā un mācību daļas vadītājs mani rāj.
— Vai tev ir ko teikt, lai sevi attaisnotu?

Ko man teikt? Ka man ļoti patīk lasīt grāmatas, stāstīt stāstus, dejot, ka es mīlu jūru un okeānus? Un nemaz nemīlu huligānu Vladiku no “nelabvēlīgās ģimenes”, ar kuru kopā man liek pildīt mājas darbus, jo viņš negrib mācīties Un es mierīgi pēc stundām devos mājās ar savām grāmatiņām, bet Vladiks savās huligānu gaitās, un mēs abi bijām apmierināti, kamēr mūs nenodeva skolas galvenā sūdzambībele.

Bet man kaut kā jāmēģina taisnoties par to, ka man ar Vladu nav interesanti, bet Vladam nav interesanti ar mani, bet mums ir interesanti katram ar sevi. Ka Vladam nospļauties uz literatūru, bet viņš prot mest nažus un no piecu metru attāluma visus trāpa mērķī. Bet es klusēju un Vlads klusē, tas padara mūs par sabiedrotajiem, un tā sākas mūsu lielā draudzība. Brīnumaini, bet es atrodu sevī spēkus nenodurt galvu un skatīties “izaicinoši”.

Kādā brīnumskaistā ziemas dienā, es stāvēju uz lieveņa, priecājos par skaistajām, putniem līdzīgajām sniegparslām, kas krita no gaisa tik daudz, it kā tur debesīs būtu pārplēsts milzīgs spilvens. Es ēdu saldējumu. Plombīru. Un pasaule bija pilna gaismas un siltuma. Kaimiņiene, kura bija izvedusi pastaigāties savus mazbērnus, nomērija mani ar niknu skatienu un teica:

— Kā tu ar tādiem vaigiem vari ēst saldējumu? Tev vaigi pat no aizmugures redzami.

Un man caur galvu izskrēja attaisnošanās vārdu rinda, par to, ka man augums ir 170 cm, bet svars tikai 50 kg, ka manī rit kokteilis no aziātu un kazaku asinīm, un manam tētim arī ir apaļi vaigi, lai arī viņš ir tievs. Bet tā vietā es skatos “izaicinoši” un saku, lai tante skatās uz sevi un saviem puņķainajiem mazbērniem. Pagriežos un eju mājās. Bet no muguras dzirdu:

— Es visu izstastīšu tavai mammai, dabūsi tu brāzienu!

Man ir briesmīgi dzirdēt, ka sešpadsmitgadīgu meiteni kāds varētu iepērt, taču nolemju paklusēt.

Es jau vairākus gadus esmu precējusies un strādāju reklāmas jomā. Mans svainis, sēžot pie mana galda un ēdot manas sasmērētās sviestmaizes, pēkšņi nolēma man sniegt mārketinga paraugstundu. Savu runu viņš sāka ar frāzi: “Gribu tev aizrādīt par tavu pēdējo reklāmas kampaņu. Lūdzu, paskaidro man…”

Ko ar man izdarīt? Aizrādīt? Vienīgais cilvēks, kurš var aizrādīt man par manu darbu ir tas cilvēks, kurš man maksā algu. Viss. Es svainim piedāvāju vēl sviestmaizes. Bet tas nepalīdz. Un es viņu vairs nekad neaicinu ciemos.

Tev vienmēr nāksies taisnoties. Par to, ka tu dzīvo kaut kā ne tā, ka tu mīli kaut ko ne to. Bet tikai tajā gadījumā, ja tu pats uzskati, ka tas ir kaut kā, ne tā, tu vari par to taisnoties.

Kad kāds tev pieprasa attaisnoties, tas nozīmē, ka viņš ir liels, bet tu – maziņš. Un tad, kad tu reāli esi maziņš – tam ir ļoti grūti pretstāvēt. Tev nav spēka, nav iespēju, pieredzes un resursu. Kad tu esi liels, kad tev ir resursi, tev ir tiesības rīkoties tā, kā tu uzskati par pareizu šajā mirklī. Un tev par to nav jākaunās. Tev ir tiesības nekļūt mazam tikai tāpēc, lai kads varētu sajusties liels. Kurš vēlas apvainoties, atradīs iespēju apvainoties. Kurš vēlas izaugt uz tava rēķina, vienmēr atradīs veidu, kā tev aizrādīt.

Ja es patiesi esmu vainīga un patiešām esmu pieļāvusi kādu kļūdu, es saku: “Piedod man, kā es varu to labot, ko izdarīt tavā labā, kā kompensēt manis sagādātās neērtības?” Ja neesmu vainīga un neko neesmu nodarījusi, bet no tā ir atkarīga mana labklājība, es nemeloju, neizlokos un netaisnojos, es saku: “Mēs varam apspriest šo situāciju un pamēģināt atrast kompromisu”. Ja no manis gaida taisnošanos ar mērķi paaugstināt savu nozīmīgumu, un tā paaugties, tad es… neko nesaku. Tas nav mans karš. Tajā es varu nepiedalīties.

Bet vispār, lielisks piemērs ir mana mamma. Kad viņai kāds aizrādīja par to, ka viņas bērns ir kaut kāds, ne tāds, viņa atbildēja: “Bet mums viņa patīk, mēs ar viņu lepojamies, viņai ļoti labi padodas, galvenais, ka viņa ir laimīga”.

Iemācies to teikt sev ikvienā situācijā: “Es sev patīku, man labi padodas, es ar sevi lepojos un galvenais, ka esmu laimīgs” Esi liels. Un patīc pats sev. 

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiesības būt priecīgam

tiesibas-but-priecigam

Šodien man bija saruna par to, ka viss šajā pasaulē ir “jānopelna”. Bet, ja tev kaut kas atnāk bez īpaša uz to iemesla, tad droši vien tu to esi saņēmis netaisnīgi un esi krāpnieks un blēdis. Kurš tad spriež, vai esi to pelnījis, vai nē? Vienalga kurš, tikai – ne tu pats.

Pats gan esi pārliecināts, ka neesi pelnījis ne cieņu pret sevi, ne amatu, ko ieņem, ne naudu, ko tev maksā. Pietiek vien kādam pavērot uzmanīgāk un visi ātri sapratīs, ka tev nav tādu tiesību.

Doma par to, ka gandrīz visu šajā dzīvē ir “jānopelna” un nekas nevar būt “tāpat vien”, ir vērojama praktiski visās dzīves jomās.

Mīlestība ir jānopelna, tiesības saukties par psihologu vai žurnālistu ir jānopelna, nevis vienkārši jāsaņem tāpēc, ka tev ir profesionālā izglītība un tāpēc, ka profesionāli darbojies šajā nozarē.

Idejā “jānopelna”, kā matrjoškā slēpjas doma par to, ka “nekas nedrīkst būt viegli, par visu ir jāmaksā ar smagu darbu – sviedriem un asinīm”. “Nopelni!” = “izciet”..

Ja šāda doma kaut kur dziļi sēž, tad, jo vieglāk kaut kas padodas, jo mazāk mēs izjūtam tiesības priecāties par to.

Ļoti trāpīgi par šo tēmu runā pazīstamais rakstnieks Nīls Heimans:

“Man bija uzmācīga fantāzija. Kāds klauvē pie durvīm, es eju tās atvērt un tur stāv cilvēks uzvalkā – parastā, lētā vīriešu uzvalkā, kādā parasti cilvēki dodas uz darbu ofisā. Viņam rokā ir papīra lapa. Viņš saka: “Labdien. Es nāku pie jums oficiālā lietā. Jūs esat Nīls Heimans?”
Es atbildu: “Jā”.
Viņš: “Lūk, man šeit rakstīts, ka jūs esat rakstnieks un jums nevajag celties noteiktā laikā, jūs vienkārši sēžaties un rakstat – tik, cik jums gribās.”
Es atbildu: “Jā, tā tas ir”.
“Un no tā jūs gūstat labsajūtu. Un vēl te rakstīts, ka jebkuru grāmatu, kuru jūs vēlēsieties izlasīt, jums sūta par brīvu. Un vēl te rakstīts, ka jūs par brīvu varat skatīties jebkuru kino. Kādu vien vēlaties – jums tikai jāpiezvana galvenajam kino speciālistam”
Es atbildu: “Jā”.
Un tad vinš saka: “Nu, ko, diemžēl man jāsaka, ka jūs ir atmaskojuši. Tagad mēs visu par jums zinām. Un tagad jums nāksies iekārtoties īstā darbā.”
Šajā vietā vienmēr man palika slikti ar sirdi. Es teicu: “Labi”. un devos pirkt lētu uzvalku un sāku iesniegt darba skludinājumus, meklējot īstu darbu. Jo, ja reiz tevi ir atmaskojuši, neko tur nepadarīsi.”
Lūk, šīs pārliecības, kas nedod iespēju atļauties sev ko labu un identificēties ar to:

  • Ja tu gūsti labsajūtu no sava darba – tas nav godīgi, tev jāmokās. Tikai mokas dod tiesības gūt darba augļus.
  • Ja tev kaut kas izdodas viegli – tas arī nav godīgi, ir jābūt smagi. Tas, kas nāk viegli, to nedrīkst pieņemt. Tev ir talants un tev kaut kas sanāk vienkāršāk kā citiem cilvēkiem, kuriem nav šī talanta? Kaunies! Tu esi skaists vīrietis, vai skaista sieviete, un tev daudz kas sanāk viegli? Kaunies par šo savu priekšrocību, nožēlo, taisnojies – atceries, tu neesi to pelnījis. Vēl labāk – sakropļo sevi un saņemsi tiesības uz žēlastību.
  • Ja tu ātri esi ieguvis atzinību – nav svarīgi kadā jomā – tas arī nav pareizi. Atzīnību var iegūt mūža beigās, vai vēl labāk – pēc nāves. Bet, ja nu gadījumā cilvēki ir sākusi tevi cienīt agrāk, kā esi paspējis nomirt – tas ir tikai tāpēc, ka tu visus esi piemānījis. Tu esi ģēnijs apmānīšanā. Tev patiesībā nav nekā ko cilvēkiem dot, tu vienkārši aizmālē tiem acis.

Ar to, protams, viltvārža  sindroms nebeidzas. Bet, lūk, ko es domāju. cik ļoti nelaimīgam un skaudīgam un naida pilnam jābūt tam iekšējam subjektam, kurš dvēselei čukst šīs “brīnisķīgās” idejas par to, ka tikai sviedri un asinis ir attaisnojums tam, ka tu vispār dzīvo uz šīs Zemes. Viņa pat ir žēl. Ja vari – pažēlo. Tad arī viņā vairs klausīties negribēsies. Jā, un galu galā viņš var sākt runāt par pavisam ko citu.

Avots: econet.ru

Autors: Iļja Latipovs

Tulkoja: Ginta FS

 

Runa atspoguļo prāta stāvokli

siltums_gaisma6

Lai mums būtu labas attiecības ar citiem cilvēkiem, ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību savai runai. Runa ir mūsu domu, vibrāciju tulkojums – vārdos, skaņās.

Kāda šodien ir mūsu runa? Maz uzmanības veltam tonim, kādā runājam, kādus vārdus sakām. Izmantojot lamu vārdus un vienkārši rupjus vārdus, mēs it kā esam aizmirsuši par to, ko nozīmē pateicīga un labestīga runa. Tas liecina par to, ka apziņa degradējas un to, ka neesam gana atbildīgi par to, ko runājam. Ir taču skaidri redzams, ka tad, kad lietojam rupjus vārdus, iekšējais miers un laimes sajūta nepalielinās. Viss notiek gluži otrādi. Mēs dodam iespēju rasties negatīvai enerģijai un pēc tam brīnāmies, kāpēc tik bieži nākas dzert tabletes pret galvassāpēm.

Ir tieša saikne starp prātu un runu. Ja prāts ir vesels, runa ir cienīga. Vesels prāts vienmēr ir pozitīvs. Ja mums tas tāds ir, tad mēs nerunājam sliktu par citiem, nekritizējam, neceļam pretenzijas. Nežēlojamies par grūto likteni. Runas tonis ir mierīgs, labvēlīgs. Protams, ka ikvienam ir patīkami sarunāties ar tādu cilvēku. Naidpilna runa vēsta par vārgu dvēseli.

Pēc statistikas datiem, 90% visu strīdu un konfliktu notiek tāpēc, ka par kādu runājam sliktu. Mums visiem jāiemācās runāt patīkamā, cēlā un cienīgā manierē, kontrolējot savu runu. Austrumos cilvēks, kurš nespēj kontrolēt savu runu skaitās primitīvs. Jau no senatnes ir zināms, ka mēs iegūstam tā cilvēka īpašības, par kuru runājam un domājam, tāpēc, runājot par kādu slikti, mēs atklājam šīs personības sliktās īpašības sevī. Ja slavējam kādu, tad atklājam sevī visu labo, kas ir šajā cilvēkā. Tāpēc domāt un runāt par Dievu – ir pats vieglākais veids, kā iegūt sev dievišķīgas īpašības.

Vai esat ievērojuši to, ka, jo vairāk mūsos ir egoisma, skaudības, nelabvēlības, jo grūtāk par kadu runāt labu. Jo rupjāka runa, jo esam mazāk harmoniski un gala rezultātā saņemam skarbas dzīves mācības.

Viens no iemesliem, kāpēc šodien mēs tik ļoti nogurstam ir tas, ka mēs daudz runājam. Daudzvārdība ir tukšvārdības pazīme. Vajadzētu runāt maz, klusu, ar iecietību un cienīgi. Tā iespējams ieekonomēt laiku un enerģiju. Ir svarīgi iemācīties pārbaudīt savu runu. Kaut ko pateicāt – un rezultātā apvainojāt cilvēku. Un pēc tam nākas taisnoties: “Es to pateicu vienkārši tāpat… Es nepavisam negribēju aizvainot…” Vārdiem jāpauž būtība, tādi vārdi ir spēcīgi.

Reiz es satiku pazīstamu cilvēku. Viņa āriene bija stipri mainījusies. Neaizdomājoties par iemesliem, es teicu: “Jūs gan esat notievējis. Sākumā pat nepazinu”. Viņš klusu atbildēja: “Es ieturu diētu.” Pēc tam mēs vēl mazlietiņ aprunājāmies un šķīrāmies. Un tikai pēc mirkļa, kad viņš jau bija aizgājis, es attapos un sapratu savu netaktiskumu. Notievēšana taču varēja būt arī slimības rezultāts, un šajā gadījumā mani vārdi varēja būt ļoti aizskaroši. Es sāku sev taisnoties: “Iespējams, viņš tomēr nav slims, vienkārši nolēmis notievēt. Tagad taču daudzi seko savam ārējam izskatam un ietur dažādas diētas.” Tomēr stingri nolēmu, ka no šī brīža tādu spriedumu manos vārdos vairs nebūs.

Gudrība māca: domā, pirms kaut ko saki.

Vārdiem ir jēga, ja tie ir taktiski un pilni mīlestības pret cilvēkiem. Un tad, lai cik arī “rūgti” tie būtu, sirds noteikti tos pieņems. Šie vārdi vairs nešķitīs rūgti, tie būs precīzi.

Savādāk, ja mēs izmantojam skarbus vārdus, šis skarbums izpaužas arī mūsu ārējā veidolā. Tad cilvēki redz mūsu lepnību un noteikti apvainosies sarunā ar mums. Bet, ja skarbus vārdus sakām ar mīlestību, cilvēki tos uztvers pareizi un neapvainosies, un sajutīs mūsu labestību un līdzcietību.

Par visu runāt vajag precīzi, bet ar mīlestību. Lai arī ar kādiem vārdiem māte runā ar saviem bērniem, bērni vienmēr mātes runu uztvers ne kā rūgtu un asu, jo zin, ka viņa tos mīl un vēl tikai labu.

Tieši tāpat ir arī ar citiem cilvēkiem – ja viņi jutīs mūsu mīlestību un labestību, aizvainojumam vietas nebūs.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Spēcīga personība

laiva6

Pazīmes, kas liecina, ka esi spēcīga personība

Ļaudis no tevis baidās? Iespējams, esi spēcīga personība.

Kad cilvēki sastop spēcīgu personību, viņi ne vienmēr saprot, ar kādu cilvēku viņiem darīšana. Kāds uzskata tevi par varaskāru un augstpratīgu. Kāds domā, ka esi vienkārši rupeklis. Taču, kā vieni tā otri kļūdās.

Spēcīgs cilvēks nedzenas pēc uzvarām, viņš vienkārši neļauj pret sevi kājas slaucīt. Gadās, ka cilvēki pret tevi ir piesardzīgi. Tas tāpēc, ka viņi nesaprot to, kā gan tev izdodas izskatīties tik pašpārliecinātam, kāpēc tu nemeklē savas rīcības apstiprinājumu citos cilvēkos.

Tu nemīli taisnošanos.

Spēcīgi cilvēki nemīl taisnošanos. Tevi neinteresē uzklausīt ņaudēšanu par to, ka kaut kas nav sanācis, kaut kas izgājis ne tā. Tu koncentrējies uz savām iespējām, uz to, kā saniegt ko vairāk un to, ko esi nolēmis. Protams, atrastos ļoti daudz iemeslu, kāpēc nevari kaut ko sasniegt, bet iemeslu, kāpēc tev to vajag, ir miljoniem reižu vairāk.

Tu ļoti uzmanīgi izvērtē cilvēkus, kurus ielaid savā dzīvē.

Spēcīgs cilvēks nepaļaujas uz citu viedokļiem un spriedumiem par to, uz ko viņš ir spējīgs un ko viņš var. Tu apzinies to, ka daudziem gribās tevi pamācīt, tāpēc, lai paši sajustos svarīgi. No citas puses, tu ļoti labi apzinies, ka ir cilvēki, kuriem svarīgi dzirdēt citu viedokli par sevi. Pat tad, ja tu vēl nezini savu spēku, tev vienalga nav vajadzīgs cilvēks – draugs, draudzene, priekšnieks vai pat tuvs radinieks, kurš stāstīs tev par to, ko tu vari. Tev pašam ir spēks to noskaidrot.

Tu neciet tukšas runas.

Ja esi stiprs cilvēks, tava galva ir pilna ar dažādām idejām. Tu nevēlies tērēt savu laiku tukšām sarunām un tenkām par kaimiņiem, valdību un dažādām nebūšanām.  Tu saproti, ka savu laiku vari izmantot savai izaugsmei un tam, lai ko labu izdarītu pasaulei. Dažkārt tev šķiet, ka tu vienkārši neproti pļāpāt ne par ko. Un tu lieliski zini, ka tukšas runas un pļāpas nosit laiku, atņem enerģiju un nogalina smadzeņu šūnas.

Tu nemīli nejūtību, idiotismu un nekaunību.

Dominējošas personības balstas uz zināšanu un audzināšanas nepietiekamību. Turpretīm spēcīgas personības ir uzmanīgi un erudīti cilvēki. Te arī ir lielākā atšķirība. Tu daudz sava laika velti tam, lai iemācītos izmantot pilnvērtīgi savu prātu. Tāpēc neciet, ka cilvēki izdara secinājumus tā – vienkārši, bez iedziļināšanās par to, par ko absolūti neko nezin. Spēcīgs cilvēks neizmantos savas zināšanas lai manipulētu ar citiem. Taču tieši viņš var pamudināt citus domāt, pirms runā.

Tu proti klausīties un dzirdēt.

Spēcīgi cilvēki prot klausīties. Šķiet, ka visi to novērtē. Taču bieži vien cilvēkus, kuri pieraduši pie tā, ka viņos klausās, tāda uzmanīga attieksme var nobiedēt.

Tev nav vajadzīga uzmanība.

Spēcīgs cilvēks nealkst atrasties uzmanības centrā. Taču tava personība pievelk citus cilvēkus. Un, lai ari tu nekad necenties patikt un sadraudzēties, vairums sociālo kontaktu, kurus tu uzturi, nav radušies pēc tavas vēlēšanas un iniciatīvas. tas tāpēc, ka cilvēki alkst, lai viņiem apkārt būtu tādi spēcīgi cilvēki, kā tu.

Taču atceries, ka dažkārt tev vajadzīga pārstartēšanās. Nebaidies ieturēt pauzi. tas ir normāli, rūpēties par savām sajūtām, lai arī kā tu rūpētos par citiem cilvēkiem. padomā par sevi – stiprais!

Tu esi bezbailīgs.

Iespējams, šis punkts nav par tevi. Varbūt tas ir vienīgais, no kā tu baidies. Taču atsķirība starp tevi un citiem ir tā, ka tu nedod iespēju šīm bailēm ņemt virsroku un traucēt tev dzīvot tā, kā tu to vēlies.

Savu ievainojamību tu uztver kā vēl vienu jaunu iespēju.

Ievainojamība liek tev pastavīgi pilnveidoties. Tu zini, ka neesi pilnība, taču tu nebaidies kļūdīties, atzīt savas kļūdas un mācies no tām. Jo, ja tu to nedari, tad nedzīvo, bet vienkārši eksistē.

Protams, daudzi uzskata, ka atrasties tev blakus ir sarežģīti. Taču viņiem tā ir tikai tāpēc, ka tu vēlies lai tie augtu kopā ar tevi. Un pat, ja tā ir lielākā problēma, tu tomēr dod priekšroku palikt tev pašam.

Avots: http://happyphilosophy.ru/

Tulkoja: Ginta FS