Nākotnes patiesības

Mana nākotne man vairs nekaitēs.

Tai neizdosies mani pārliecināt par to, ka man tai ir jāatdod visi savi spēki apmaiņā pret lielu mērķu sasniegšanas reklāmu.
Tā man nepierādīs to, ka mana īstā dzīve sāksies tieši viņā, bet visam, kas notiek šobrīd, nav nekādas nozīmes.
Tā mani neiekārdinās ar skaistāku mīlestību, uzticamākiem draugiem, veiksmīgāku realizāciju un tai nekādā gadījumā neizdosies noniecināt visu, kas man ir tieši šobrīd:  ne mīlestību, ne draugus, ne darbu, kuru es pacietīgi un saudzīgi daru dienu no dienas.

Kādreiz viņai tas izdevās…
Izdevās tik labi, ka mana realitāte diezgan ilgu laiku palika pamests tuksnesis, kurā maz kas iesakņojās, jo es nenogurstoši stādīju bezgalīgos sapņu laukus.

Man gribējās tajā ieiet ka uzvarētājai. Un šo iedomību es dēvēju par milzīgu mērķtiecību un lepojos ar to.
Un tad bija rūgtais gads…
Gads, kurā es gandrīz nemaz neapciemoju savu mammu … gandrīz nemaz neredzējos ar tiem, kuri man bija dārgi… gandrīz nomiru savā dvēselē, saņēmusi vairākus kapus, kas gandrīz uz visiem laikiem atņēma manu vienmēr spēcīgo gaismu… un es gandrīz zaudēju ticību dzīvei.

Kāpēc es noturējos…

Kā balvu par izturību es saņēmu divas patiesības. Vienkāršas un šķietami redzamas, taču maz pieprasītas visaptverošajos sapņošanas periodos.

Pirmā – nākotnes var arī nebūt.

Otrā – viss, ko tu tās labā vari izdarīt, ir atrasties tagadnē.


Ja es steidzos nākotnē, cerībā uz lielu mīlestību, tajā pat laikā neprotot ne atdot ne saņemt pat mazumiņu siltuma, tad velti es steidzos.

Ja es ticu, ka rīt es sapņaini realizēšu savu potenciālu un apdullināšu pasauli ar savu talantu, bet ticība – tas ir vienīgais, kur sevi ieguldu, tad nākotne atļaus man turpināt nodarboties ar savu galveno visas manas dzīves lietu – ticēt sev.

Ja es kā Skārleta, centīšos sevi pārliecināt par to, ka tiecoties pēc laimīgas nākotnes, es varu uz laiku pār bortu pārmest šķietami nevajadzīgo pieklājības, laipnības, līdzjūtības balastu un pēc tam to vilkt atpakaļ, lai augšpusē tā izskatītos skaista, tad, tāpat kā viņa, es visticamākais atradīšos uz bezjēdzīgas pils trepju pēdējā pakāpiena un skatīšos mugurā tam, kuram es neesmu atnesusi neko citu kā savu apmātību vienmēr būt labākajai.

Mani mīļie, nākotne nekad mums nekaitēs, ja mums izdosies saprast, ka tā ir tikai rītdiena, kurā mēs varam atnest tikai savas šodienas rezultātus….

Jā, dzīvei ir daudz veidu, kā mums pamest gan to, uz ko mēs pat necerējām, gan to, ko vismazāk gribējām, bet viss pārējais ir mūsu pašu izvēle.

Es izvēlos rūpēties par nākotni, bet nepiepildīt to ar savām gaidām.

Kaut vai tikai tamdēļ, ka es nezinu, vai pati to sagaidīšu un vai to sagaidīs tie cilvēki, kuriem piezvanīt es arvien vēl atlieku…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaule runā ar mums

Man stāsta, ka laimi nevar uzskatīt par normu, kad apkārt ir tik daudz nelaimīgo. Es negribu tam piekrist. Dažkārt šī dzīve šķiet nepanesama, bet jebkura cita – nesasniedzama. Un rodas sajūta, ka nav no kā izvēlēties. Bet patiesībā prieku var gūt no it visa. Tāpat, kā no visa var gūt pieredzi, emocijas, dzīvi galu galā. Jo pat no katrām visdziļākajām skumjām var paņemt vairāk, kā tās paņem no mums.

Kopumā mēs esam diezgan nopietni ļaudis. Katrā ziņā, tā no malas izskatās. No mūsu dzīves pazūd patiess izbrīns. Un tas ir ļoti skumji. Arvien grūtāk ieraudzīt apkārt kaut ko tādu, kas spētu izbrīnīt.
Jo vecāki kļūstam, jo sarežģītāk ir atrast kaut ko, uz ko būtu vērts tērēt pāris dzīves gadus. Kaut ko tādu, kas dzīvei piešķirtu intensitāti un jēgu mūsu eksistencei.

Sāc ekonomēt laiku, it kā būtu daudz visādu svarīgāku lietu, ar ko nodarboties. Tomēr nāve punktu ziņā mūs vienmēr apsteidz.

Kad bijām bērni, mēs visu atcerējāmies, vienalga, bija tas noticis, vai nebija. Tagad mēs aizmirstam pat acīmredzamos faktus. Kad mēs sevi uzskatījām par nemirstīgiem, mēs nežēlojām ne laiku ne spēku pat visbezjēdzīgākājām nodarbēm. Tagad mēs nezinām, cik mums atlicis, tāpēc cenšamies ekonomēt un izvēlēties tikai pašu vērtīgāko. Dažkārt es domāju, ka nāve noteikti nav pats briesmīgākais notikums dzīvē. Pats briesmīgākais zaudējums ir tas, kas nomirst mūsos vēl dzīviem esot.
Līdz šim man šķita, ka no manis pazūd mūzika, taču izrādījās, ka tadā veidā manī atbrīvojas vieta klusumam. Nevar paturēt sev neko no tā, kas tev nepieder.
Pratčetts reiz rakstīja, ka dzīvē mēdz būt mirkļi, kad cilvēkiem jāprot noturēt, un mirkļi, kad jāprot atlaist. Gaisa baloni domāti, lai iemācītu bērniem saprast atšķirības.

Atšķirība ir it visā, lai uz ko mēs arī skatītos. Bet viltība ir pieņemt to kā parasto lietu kārtību.
Ja vērtējoši skatāmies uz savu tagadējo dzīvi, mēs tajā varam atrast ļoti daudz iemeslu, lai būtu neapmierināti ar sevi, lai justu nožēlu un vilšanos. Bet, gadiem ejot, pienāk laiks apgūt šo smalko un sarežģīto mākslu – neskatīties uz savu esošo dzīvi vertējoši. Kārdinājums vienmēr ir liels, un vienmēr ir iespēja kļūdīties ar cenu, taču jebkuru pretenziju pret pasauli vērtība ir nulle. Galu galā, mēs taču neatrodamies tirgū. Piemēram, par mūsu pagātni neviens mums nesamaksās ne kapeiku. Tā  ir vērtīga tikai mums pašiem. Taču arī mēs paši nevarēsim to iemainīt ne pret nākotni, ne vēl jo vairāk, pret tagadni.

Cilvēks ir dīvaini uzbūvēts. Viņš atrod iemeslus aiziet un aizbraukt no vietām, kurās tik ļoti gribas atgriezties uzreiz pēc tam, kad vilciens atstājis peronu. Krūtīs sāk atritināties pulsējošs kamols, un kad no tā pāri paliek vien tukša spole, tevi no visām pusēm ieskauj milzīgi minotauri. Oo, šī mūžīgā attiecību skaidrošana ar saviem personīgajiem, pieradinātajiem monstriem… No rītiem, vēl neuzausušās saules staros tu tos izved parkā pastaigāties, apsēdies uz soliņa un vēro, kā lēnītēm plūst tava dzīve. Tava vienīgā, neatkārtojamā dzīve.

Pasaule runā ar mums tik daudzās valodās, ka jābūt pilnīgam profānam, lai neko nesadzirdētu.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemājo tagadnē

– Ja tev šķiet, ka tavas dzīves laiks paskrien pārāk ātri, tad tas ir tikai tāpēc, ka tu reti esi tagadnē. Šeit un tagad. Tagadne nekur neskrien un ne no kā nebēg, pēc tās nevajag dzīties. Tās vienmēr ir tieši tik, cik tavai Dvēselei vajadzīgs.

Taču tavs Ego nespēj dzīvot tagadnē. Tagadnē tas pārstāj būt Ego. Viņam šeit ir garlaicīgi. Nepanesami garlaicīgi. Nāvīgi garlaicīgi. Priekš viņa tagadnē praktiski nekas nenotiek. Tieši tāpēc tas aizved tavu uzmanību pagātnes dziļumos vai nākotnes debesīs, izklaidējot sevi ar fantāzijām, izdomātu trauksmi, bailēm, sapņiem, mērķiem, uzdevumiem, problēmām, atmiņām, aizvainojumiem, sāpēm, skaudību, greizsirdību, saprāta miegu…

Problēma ir tā, ka mēs tiecamies savu uzmanību identificēt ar savu Es. Un te darbojas princips: kur šobrīd atrodas mana uzmanība, tur patiesībā atrodas arī mans Es.

Ego ļoti viegli aizrauj, piesaista un kontrolē mūsu uzmanību, jo bez tās enerģijas ikviens Ego nav dzīvotspējīgs. Tāpēc tas tik ļoti bieži ar mums tā rīkojas, ka mēs galu galā pierodam tieši šo stāvokli uzskatīt par savu partieso Es un mūs tas ne pa jokam aizrauj. Taču šis Es ir tikpat tukšs un tikpat iluzors, kā tā uzmanības objekts – tās visas ir melīgas fantāzijas no pagātnes un nākotnes, kuru realitātē vienkārši nav. Tajās nav pamata, nav matērijas, nav plašuma, nav ilgtspējas, nav nekāda piepildījuma.

Tas pats notiek arī ar mūsu miegu: lūk, šķiet, es nosapņoju tik daudz kā interesanta, bet pēc tam praktiski nav ko atcerēties.

Iemājo tagadnē, velti uzmanību visam, kas tev apkārt, visam, ko tu jūti, piedzīvojot un pieņemot to, kā sevi pašu, un tu būsi pārsteigts, cik daudz tev ir laika, kas pēkšņi palēninājis savu gaitu, izlīdzinājis elpošanu, praktiski ir apstājies, kļūstot mūžību ilgs un bezgalīgi plašs. 

Šeit un tagad tavs Es pēkšņi ir pārstājis būt par Ego un kļuvis par tavu Dvēseli, pilnu Mīlestības un patiesas esības Laimes.

Viss ir vienkārši. Biežāk sev pajautā: kur es šobrīd esmu? Kurp vērsta mana bezgala vērtīgā kā pati dzīve uzmanība?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļauj notikt tam, kam jānotiek

Ļauj lietām notikt tā, kā tās notiek, – tās pašas sevi gala rezultātā sašķiros. Tev nav jāskrien uz nākotni, nākotne pati atnāks pie tevis.

Vēl kadu laiku tu turpināsi staigāt miegā, kā tagad, bez jēgas un iedrošinājuma, bet šis periods beigsies un tu atklāsi, ka tavs darbs ir gan produktīvs, gan viegls.

Vienmēr gadās brīži, kad cilvēks jūtas iztukšots un atsvešināts. Un tādi brīži ir ļoti svētīgi, jo tas nozīmē, ka Dvēsele ir pacēlusi enkuru un devusies ceļojumā uz attālām vietām.
Šī atsvešinātība ir brīdis, kad vecais ir beidzies, bet jaunais vēl nav atnācis.
Ja tu baidies, tad šis stāvoklis var šķist kā ciešanas, taču patiesībā nav no kā baidīties.

© Nisargadatta Maharaj
Foto: Julia Filirovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katra diena ir pirmā tavā dzīvē

Katra diena ir pirmā tavā dzīvē. Dzīvo šo dienu tā, it kā šodien būtu no jauna piedzimis. Tev ir tavs personīgais uzdevums. Ja uz mirkli atvērsi acis – šeit un tagad un vienmēr kustībā, – tu ieraudzīsi, ka tajā viss ir pietiekami. Šodiena ir pilnīga un pabeigta pati par sevi.

Katrs mirklis ir pirmais tavā dzīvē, katrs mirklis ir pēdējais tavā dzīvē. Īstenība mainās katru mirkli un tajā pat laikā tā ir mūžīgā dzīve.

Tev ir tikai šis elpas vilciens. Izelpojot tev svarīgai jābūt tikai šai izelpai. Ieelpas brīdī ieelpai jābūt pēdējai tavā dzīvē. Parasti mēs kļūdāmies, kad domājam, ka tur jābūt vēl kaut kam: mums šķiet, ka mums jāspēlē “tēva” loma saviem bērniem un “vectēva” loma saviem mazbērniem. Taču tajā pat laikā viss pastāv tikai sev – mazdēls ka mazdēls, vectēvs ka vectēvs, dēls kā dēls. Tāpat kā izelpa – tā ir pilnīga izelpa, un ieelpa – tā ir tikai šī viena ieelpa. Atslābsti!

Tikai tad, ja kaut kas eksistē pilnībā priekš sevis paša, atsevišķs un caurspīdīgs, tad tas vienlaicīgi ir arī vienots vesels ar visu Visumu.

Mācīties nozīmē meklēt ceļu – un tas nozīmē meklēt pašam sevi.

Vai eksistē ceļš neatkarīgs no tavas dzīves? Iet pa ceļu nenozīmē neko citu, kā noskaidrot jautājumu, par ko vispār runa šajā dzīvē.

Mēs vienmēr esam neapmierināti, pat paši ar sevi un tāpēc pastāvīgi cenšamies kļūt citi. Taču tas ir tas punkts, kurā sākas ilūzijas. Tu neesi neviens cits, kā tas, kurš šajā pat brīdī neapmierināts ar sevi dzīvo šo dzīvi. Neviens cits nevarētu būt tavā vietā. Un viss, ko tu šajā brīdī domā, gribi un dari – esi tu pats, neaizvietojams, tāds, kāds esi – un tas nozīmē, ka nav nekāda “patiesā Es” izņemot to “neapmierināto Es” šeit un tagad.

Tu brīnies, kāpēc cilvēks tev pretī skatās ar tik niknu skatienu? Varbūt tāpēc, ka tu pats dusmojies uz viņu – bet viņš vienkārši skatās atpakaļ ar tādām pašām dusmīgām acīm. Ko tu jūti pret citiem, tas atspoguļojas viņu attieksmē pret tevi.

“Putns dzied, zieds smejas – paši par sevi, gluži dabiski”. Un viņiem pat prātā neienāk doma: “Es tūliņ ar savu dziesmu atstāšu iespaidu uz Savaki”. Vai arī: “Vai esi akls? Vai tad tu neredzi, cik skaisti es te ziedu?”. Putns vienkārši dzied, zieds vienkārši zied – un tādā veidā viņi realizē paši sevi kā pašus sevi ar savu pašu palīdzību.

Dzīvē nav ne laimes, ne nelaimes. Viss atkarīgs no tava personīgā viedokļa: ir cilvēki, kuri pat vislielākajā laimē vēl joprojām cīnās ar savām ciešanām.

Dzīve ir sapnis, kuru tu radi ar savām koncepcijām. Ja tu saki, ka tev patīk dzīve, tad dzīve tev patīk. Ja tu saki, ka tev tā ir apnikusi, tātad tev tā apnīk.

Lai kas ar tevi notiktu: ja tu to mērīsi ar bezgalības lineālu, tu redzēsi, ka tajā nav nekā īpaša. Tāpat arī, ja tev kāds kaut ko uzdāvinās: tu no prieka lēksi līdz griestiem, taču patiesībā tajā nav nekā īpaša.

Daudzas lietas šajā dzīvē ir vienkārši prāta produkti: jēdzieni, kuriem mēs esam uzvilkuši apģērbu. Mums jāatgriežas pašiem pie sevis, jāatmostas pašiem pret sevi, un jāierauga pasaule tāda, kāda tā ir, absolūti kaila, bez mūsu fantāzijām. Viss, ko esam iemacījušies, viss, ko esam sagrābstījušies, viss mums ir jāaizmirst. Savādāk mēs visu laiku ļaujam sevi vest šīm uzkrātajām zināšanām, ko esam ieguvuši skolās un ieraudzījuši televīzijā.

Tikai prāta punduri aizraujas ar to, kas rakstīts grāmatās. Tev jaiemācās atšķirt patiesība no savām fantāzijām. Kad tu lasi, lasi pats sevi, radi pats sevi. Tu tikai tad esi tu pats, kad atstāj aiz muguras visas teorijas.

Ir ļoti svarīgi, lai tu saprastu cilvēkus. Un, ja tu vēlies kaut ko kaut kam paskaidrot, tev ir vajadzīga ļoti laba intuīcija: tikai tad, ja tu sapratīsi sava sarunu biedra redzes punktu, no kura tas skatās uz lietām, tu varēsi viņam paskaidrot visu tā, lai viņš tevi saprastu.

Ja tu kādu lamā, tu nedrīksti būt naidīgs savā sirdī. Tev vienmēr jābūt pietiekami lielam plašumam, lai nākamajā brīdī atkal varētu iesmieties. Vienmēr, kad es uz kādu kliedzu, tad savā sirdī smejos.

Ja saule spīd, ļauj tai spīdēt; ja sniegs snieg, ļauj lai tas snieg. Tev jāvēro visa telpa kopumā nevis tikai tavs personīgais izgriezums no tās. Taču cilvēki dod priekšroku radīšanai, tā vietā lai pieņemtu dabu tādu, kāda tā ir.

Tavs ķermenis, tāds, kāds tas ir, izstaro patiesības gaismu. Vienīgais, kas stāv šai gaismai ceļā, ir tavs prāts, kurš centīgi vērpj intrigas.

Ja tu pēkšņi aizmirsīsi visus savus slēptos nodomus un plānus un pavērsies sev apkārt ar atvērtām acīm un ausīm, neko necenšoties noķert, tu ieraudzīsi, ka viss ir labi tāds, kāds tas ir.

Esi pilnībā tu pats. Katrā vietā, katru mirkli, tev stingri jastāv ar kājām uz zemes.

Netērē bezjēdzīgi nevienu savas dzīves mirkli.

Tev katru dienu jārada sava dzīve. Un tavai šodienai jāiestiepjas mūžībā. Nepadari to par vakardienas domu kopiju. Tavām šodienas domām jābūt absolūti brīvām.

Būt brīvam no domām nozīmē pieņemt sevī bezgalīgo.

Kodo Savaki Rosi – Dzen meistars
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir, Kas Ir

Tagadni tieši tāpēc arī sauc par tagadni, ka tikai tajā ir viss, un, pirmkārt, jau tu pats esi reāls.

Tajā nav vietas fantāzijām par nākotni, kuras vēl nav, un sapņiem no pagātnes, kuras vairs nav.

Tagadne ir dievišķīga, tāpēc, ka tikai tajā – šeit un tagad mājo Dievs.

Tagadne patiesībā ir vienīgā patiesības mājvieta vai patiesās vienotības mājvieta.

Tagadnē nav karmas, nav vainas, nav baiļu. Tajā nav ciešanu, jo katrs tavs solis ir pareizs un harmonisks. Tajā nav pat nāves, jo tagadne vienmēr ir dzīvība visā tās neaptveramajā pilnībā.

Nebēdz no tagadnes. Iemājo tajā ar visu savu ķermeni un dvēseli un tu varēsi ieraudzīt visas lietas un visu ap tevi notiekošo tādu, kāds tas ir. Tu sāksi redzēt pasauli ar Dieva acīm, kura vārds: IR, KAS IR.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apstāties

seit un tagad14

Vienkārši apstājies un pārstāj meklēt.
Viss, ko tu meklēji, atrodas tavā priekšā, pietiek vien pastiept rokas un paņemt to, kas bija tev paredzēts jau kopš pašas dzimšanas.
Vienkārši pārstāj meklēt, baudi to, kas ir.
Lai kur tu būtu, lai ko tu darītu, lai ar ko kopā būtu, vienkārši klausies, vēro, ieskaties, iepazīsti.
Vienkārši dzīvo.
Dzīvo tā, it kā nupat būtu piedzimis un ieraudzījis visu, kas tev apkārt! Dzīves laime ir šeit un tagad, prasmē dzīvot tagad un katru mirkli just, dzirdēt, redzēt, elpot…
Katru mirkli – Dzīvot.

Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

10 šķēršļi ceļā uz laimīgu dzīvi

laiks1

1. Nepabeigtas lietas

Atbrīvojies no pagātnes, noskaidrojot un sakārtojot nepabeigtās lietas. Pabeidz visu, ko esi iesācis (projektu, diētu, saistības, ko esi uzņēmies u.c.) – izdari to pats, vai uztici to izdarīt kādam citam, vai arī vienkārši atlaid.

2. Tagadnes ignorēšana

Šodien – tas ir to “šodien” rezultāts, kuras bija līdz šim. Labi nodzīvota šodiena gluži dabiski turpinās lielisku nākotni. Ietaupi dolāru šodien, un tev būs vairāk naudas rītdien. Apēd par 500 kalorijām mazāk šodien, un tu zaudēsi svaru jau rīt. Tikai tas, ko tu dari šodien ietekmē tavu nākotni.

3. Prioritāšu neesamība

Nekad nenodarbojies ar to, ko tu gribi tajā momentā, kad gribi to vairāk par visu. Ja tu vienkārši reaģē uz tuvāko lietu, kas nonākusi tavā redzeslokā, tev nekad nebūs pietiekami daudz laika tam, kas patiešām ir svarīgi. Nesadali savu laiku pēc prioritātēm, bet sadali savas prioritātes pēc sava laika.

4. Pašapmāns

Meli pašam sev ir visrupjākā necieņas forma pret sevi. Padomā par tiem gadījumiem, kad biji nelaimīgs ar sevi, un par to, kā to labot. “Es nekad vairāk neizlikšos, ka man nav svarīgi, ko es lieku savā mutē!”, “Es nekad vairs neizlikšos, ka budžeta pārtēriņš ir normāla lieta.”

5. Izpatikšana citiem cilvēkiem

Ja tu vienmēr saki “jā”, pat tad, kad vēlies pateikt “nē”, tu būsi nelaimīgs, jo zaudēsi kontroli pār savu laiku un enerģiju, Mīļotā cilvēka dēļ, kurš kaut ko tev palūdzis. Atbrīvo sevi, iemācoties aiizsargāt savas robežas.

6. Enerģijas noplūde

Problēmas un krīzes tavā dzīvē nedrīkst novest tevi pie enerģijas zaudējumiem. Lai tava dzīve rit pēc tava plāna. Izdari apzinātu izvēli novienkāršot savus uzdevumus, organizēt savu vidi un savu dzīvi tā, lai tu varētu dzīvot to dzīvesveidu, kuru pats vēlies.

7. Žēlošanās jautājumu vietā

Tu saņem tik, cik prasi. Žēlošanās ir pasīva pozīcija – ne aktīva. Nolem apzināti likt cilvekiem saprast, ko tu vēlies, paprasot, nevis žēlojoties.

8. Nepietiekamas rezerves

Bez pietiekamām savām rezervēm, tu vienmēr pieņemsi tos lēmumus, kas balstās uz naudas trūkumu, laika un enerģijas trūkumu. Un tas novedīs tevi pie kļūdām un labvēlīgu iespēju zaudējuma. Sistemātiski izslēdz no savas dzīves visdažādākās lietas, līdz brīdim, kamēr tev būs pietiekamas laika, naudas un enerģijas rezerves, un pēc tam sāc no šī atskaites punkta.

9. Trūkumu slēpšana

Lai tavi trūkumi liek būt tev pēc iespējas godīgākam. Informē cilvēkus: “es esmu nepacietīgs, lūdzu atgādiniet man, ja es palaidīšu garām kaut ko svarīgu”, “es ne parāk labi glabāju noslēpumus, tāpēc nestāstiet man, lūdzu, to, ko es varētu pastastīt citiem”.
Sāc! Dari kaut ko! Ja tu vienkārši sēdēsi un vēlēsies, tā vietā, lai sāktu darīt, nekas tavā dzīvē nemainīsies.

Autors: Aleksandrs Morozovs

Tulkoja: Ginta FS

37 mācības 37 gadiem

Kaut arī man tūlīt būs 47, šīs psihologa Donas Gluskinas mācību stundas atbilst tam, ko pati esmu sapratusi.
Žēl, protams, ka 37 gados to nesapratu, taču priecājos, ka vispār tāds laiks ir pienācis

638Un, tā!….

Atzīmējot savu kārtējo dzimšanas dienu, Dona aizdomājās par to, ko tad viņai iemācījuši šie 37 nodzīvotie gadi.

«Šodien ir mana trīsdesmit septītā dzimšanas diena. Jāsaka, visi pagājušie gadi ir bijuši ļoti interesanti. Tagad es saprotu, ka visas manas veiksmes, neveiksmes, triumfs un dvēseles sāpes ir izveidojuši mani – tagadējo.
Esmu nogājusi ceļu no mazas kautrīgas meitenītes līdz divdesmitgadīgai aizrautīgai sapņotājai. Šodien, kad man ir 37, esmu kļuvusi par mammu, uzņēmēju, saprotu, kas tad manā dzīvē ir pats galvenais. Turpinot katru dienu iepazīt sevi un palīdzot to izdarīt citiem cilvēkiem, es nolēmu uzrakstīt 37 svarīgas lietas, ko esmu sapratusi šajos 37 gados.
Ceru, šīs mācībstundas noderēs arī Jums!

  1. Laime ir mūsos – iekšpusē. Mēs tērējam pārāk daudz laika, lai iegūtu atbalstu no malas. Un atkal un atkal pārliecinamies, ka ne tur meklējam. Ieskaties sevī!
  2. Esi pateicīgs par VISU!. Par labo, par slikto, par briesmīgo. Dzīve pati par sevi ir brīnišķīga dāvana. Savukārt labsajūta un sāpes – tās neatņemama sastāvdaļa.
  3. Izmaini uztveri un Tava dzīve izmainīsies. Kad jūti bailes, dusmas, aizvainojumu, paskaties uz situāciju no cita rakursa.
  4. Nevar darīt laimīgus visus, paliekot uzticīgam sev. Taču labāk noriskēt un palikt nesaprastam nekā iemīļotam, bet tēlot to, kas neesi.
  5. Pasaule apkārt ir SPOGULIS. To, ko mīlam citos — tas ir atspulgs tam, ko mīlam sevī. To, kas citos mūs neapmierina, vai kaitina — tas ir indikators, kas norāda uz to, kas mums jāizmaina sevī.
  6. Katrs cilvēks mūsu dzīvē parādās ar kādu mērķi. Un tālāk jau mēs paši lemjam, ko mācīsimies no tā un vai vispār mācīsimies.
  7. Tici. Vienkārši saproti, ka pašos smagākajos brīžos, Visums Tevi atbalstīs un viss būs kārtībā.
  8. Neņem visu pārāk pie sirds. Citu cilvēku darbības – ir atspulgs tam, kas notiek viņu dzīvēs. Un, kā likums, ar Tevi tam nav nekāda sakara.
  9. Daba dziedē. Pastaigas svaigā gaisā un skaistas ainavas brīnumainā kārtā spējīgas attīrīt galvu no nevajadzīgajām domām, atgriezt pie dzīvības un uzlabot garastāvokli.
  10. Aizvainoti cilvēki aizvaino cilvēkus. Un vienalga mīli viņus. Kaut gan, neviens Tev neliedz mīlēt tos no attāluma.
  11. Lai izārstētos, ir tas jāizjūt. Noliec savas bailes un vājības tieši savā priekšā un virzi uz tām spilgtu gaismas staru, jo vienīgais veids, kā no tām atbrīvoties, ir iziet cauri tām. Skatīties patiesībai acīs ir sāpīgi. Bet, zvēru, perspektīvā tas ir to vērts.
  12. Perfekcionisms — tā ir ilūzija. Pati, ja tā varētu teikt, sāpīgākā ilūzija. Atslābinies. Tiecies uz pilnību, bet ļauj sev kļūdīties un būt laimīgam, neatkarīgi no rezultāta.
  13. Noņem klapes no acīm. Nekoncentrējies tikai un vienīgi uz sevi. Tu riskē palaist garām dzīves skaistumu un cilvēkus Tev apkārt. Pasaule ir brīnumaina, kad redzi to ar plaši atvērtām acīm.
  14. Svini savas uzvaras. Kārtīgi nosvini un izbaudi katru, pat mazāko savu uzvaru.
  15. Iemācies piedot. Pirmkārt tas vajadzīgs Tev pašam, ne tiem, kas Tevi aizvainoja. Piedodot, Tu iegūsti brīvību un mieru, ko esi pelnījis. Piedod – ātri un viegli.
  16. Mums visiem ir neticama intuīcja. Ja apstāties, pamirt un ieklausīties, var izdzirdēt savas iekšējās gudrības balsi. Klausies savas sirds klusajos čukstos. Tā zin ceļu.
  17. Lai Tava dvēsele dzied! Esi īsts. Uz Zemes nav neviena tāda kā Tu. Esi patiess, dzīvo un elpo pilnu krūti, un ej uz saviem noliktajiem mērķiem.
  18. Mēs visi esam radītāji. Nopietni! Pie noteiktās koncentrācijas, neatlaidības un pacietības iespējams ir viss. Atceries to!
  19. Es izstaroju gaismu! Jā, Tu izstaro gaismu. Mēs visi to izstarojam. Tikai daži met ēnu uz savu paša starojumu. Esi gaismas stars citiem cilvēkiem un parādi tiem ceļu.
  20. Neuztver dzīvi pārāk nopietni! Tāpat neviens no tās neaizies dzīvs. Pasmaidi. Ļauj sev būt muļķīgam. Izmanto mirkli un izklaidējies.
  21. Lai apkārt Tev vienmēr ir cilvēki, kuri Tevi mīl un atbalsta. Un pats mīli un atbalsti viņus. Dzīve ir pārāk īsa kam mazākam.
  22. Virpuļo dzīvē brīvā dejā. Ja Tev ir liels sapnis, seko tam ar visu degsmi, kas Tev ir – taču maigi un ieturot distanci, lai būtu pietiekami lokans un kustīgs, piemērojoties dzīves mainīgajam ritmam.
  23. Jo vairāk atdod, jo vairāk saņem. Dalies ar zināšanām, gudrību, mīlestību, talantiem. Dalies viegli. Un Tu redzēsi, cik daudz brīnišķīga pie Tevis dzīvē atgriezīsies.
  24. Galvenais, neizdāļāt sevi pilnībā. Jo, ja Tava iekšējā krūze taps tukša, Tev vairāk nebūs ko dalīt. Iemācies ievērot līdzsvaru un harmoniju.
  25. Saki “Jā” visam tam, no kā Tev iemirdzas acis. Saki noteiktu “nē” visam tam, kas Tevi neinteresē, vai arī kam Tev nav laika. Laiks – ir pats vērtīgākais resurss, kas mums ir un kas neatjaunojas. Izlieto to sapratīgi.
  26. Dažkārt mēs pāraugam draudzību. Tas nenozīmē, ka mēs vai mūsu draugi esam slikti. Vienkārši, mūsu ceļi šķiras. Saglabā tos savā sirdī, taču, ja tie sāk tevi apvainot vai aizkavēt, pienācis laiks ieturēt distanci vai atlaist draudzību.
  27. Bailes — ļoti labs rādītājs tam, ko mēs patiešām vēlamies un kas mums vajadzīgs šajā dzīvē. Ļauj tām būt kompasam un baudi tos aizraujošos piedzīvojumus, uz kuriem tas Tevi ved.
  28. Pārvarēt savas bailes — ta ir pati vērtīgākā lieta, ko vari sev izdarīt. Ar to pašu Tu sev pierādi, ka Tu vari visu. Tas ir tavas pārliecības par sevi galvenais ģenerators.
  29. Mūsu ķermenis — tas ir transporta līdzeklis, kas ved mūs pretī mūsu sapnim. Mīli un saudzē to, rūpējies par to, ja vēlies justies enerģisks un spēka pārpilns. Nekad neieciklējies. Ārējais izskats ir subjektīvs un ar laiku tā vai citādāk mainās. Justies ērti un komfortabli savā ķermenī – lūk kas ir svarīgākais.
  30. Cik iespējams bieži izrādi saviem tuvākajiem, ka Tu viņus mīli. Tas nemēdz būt pārāk daudz. Tava blakus būšana, mīlestība un patiesas rūpes par viņiem ir labakā dāvana.
  31. Dzīvo tagadnē. Tas ir vienīgais, kas mums šobrīd ir. Mācies no pagātnes kļūdām un atceries priecīgos brīžus no pagātnes, taču neieciklējies uz tiem un neļauj sevi vajāt atmiņām. Sapņo par nākotni, bez fantāzijām, fanātisma un apmātības. Mīli šo momentu.
  32. Dzīve — kāpumu un kritumu virkne. Lai atklātu visu savu potenciālu, Tev vajadzīgs gan viens gan otrs. Vienkārši pieturies un baudi braucienu.
  33. Mēs visi esam liela cilvēciska ģimene. Neviens no mums nav ne labāks ne sliktāks par citiem. Vienkarši kādā noteiktā dzīves posmā, mēs labāk zinām, ko darīt. Nākamajā reizē, tas būs kāds cits.
  34. Esi pateicīgs katru dienu par visu, kas Tev ir. Tādā veidā Tu sev apkārt veido vidi vēl lielākai labklājībai, pievelkot vairāk mīlestības, prieka, veselības un pārpilnības.
  35. Tu neesi Visuma centrs. Kaut arī Tavs Ego bieži vien liek tā domāt. Nav vērts. Paskaties uz pasauli sev apkārt un cilvēkiem un uzzināsi daudz jauna un skaista.
  36. Pasaulei vajadzīgs vairāk mīlestības, gaismas un smieklu.
  37. Tu pats sev esi Guru. Lielāko laiku dzīves cilvēki mums saka, ko darīt, kā dzīvot, kas ir labi, kas slikti, kā kļūt veiksmīgam. Nav visam tam jātic uz vārda. Domā pats. Lauz stereotipus. Kā tikko Tu pārstāj darīt to, ko no Tevis gaida un sāc sekot savai intuīcijai, Tu sajutīsies līdz smiekliem laimīgs.

Vecums – tas ir tikai skaitlis. jo tas lielāks, jo gudrāki, viedāki un pieredzējušāki mēs kļūstam. Tu nekad nebūsi jaunāks, ka esi tagad. Tad baudi šo mirkli! “

Tulkoja: Ginta FS