Dzīvot ar sirdi

dzivo ar sirdi7

Liktenis tomēr ir viena noslēpumaina padarīšana.
Dažkārt tas mums sagādā tādus pārsteigumus, ka var pazaudēt runas spējas. Un pats ar viltīgu smaidu it kā jautā: “Nu, ko tu tagad darīsi?” Un tu sāc histēriski raudāt, krist panikā, visiem pēc kārtas žēloties par savu grūto dzīvi. Tikai tam visam nav nekādas jēgas, tā ir tukša laika tēŗēšana, jo beigu beigās tu saproti, ka ir kaut kas jādara, kaut kas jāmaina. Kaut kur dziļi iekšienē rodas kāds stimuls, mērķis, jauna ideja. Katrs notikums, kas it kā izsit mūs no ierastajām sliedēm, sākumā tracina, bet gala rezultātā padara mūs labākus un norāda mums pareizo ceļu. Taču bieži vien mēs tik ļoti esam pieraduši darīt vienu un to pašu, ka ikviens notikums, kurš mūs savā veidā ierobežo, provocē niknumu, dusmas, depresiju un liek stresot.
Visvienkāršākā interneta atslēgšana var ne pa jokam satracināt, vai parastas, mudinošas frāzes, kā piemēŗam “esi vienkāršāks, “neuztraucies”, “nomierinies”, “tas nav tik svarīgi”, “atlaid situāciju”, u.t.t. tu sāc uztvert tikai pēc noteikta laika, kad visas domas ir pāršķirstītas, dusmu un bēdu asaras izraudātas, visi pārdzīvojumi ir aiz muguras. Tad – jā, šīs frāzes kļūst saprotamas un pieņemamas.
Taču pienāk nākamā reize un tu atkal dari to pašu – uztraucies, nervozē… Tā turpinās līdz brīdim, kad noteiktā dzīves brīdī viss nostājas savās vietās.

Tev vairs negribas žēloties, negribas nevienam neko pierādīt, paradīt, sacensties. Tev gribas vienkārši dzīvot savu dzīvi, darīt to, kas patīk, dāvāt cilvēkiem smaidu, domās visiem novēlot visu to labāko. Un pateikties visiem par visu. Par katru vārdu, par katru mācībstundu, situāciju, notikumu, jo tas viss, kas notiek ar mums, notiek ar vienu vienīgu domu – padarīt mūs labākus, atmodināt mūsos mūsu pašas labākās spējas un vēlmes.
Dīvaini sanāk: mēs piedzimstam ar tīru Dvēseli, bet laikam ejot, un zīmējot savu dzīves audeklu, pieaugot un sapņojot par skaisto, mēs paši it kā sevi piedrazojam. Nevajadzīgi, tukši vārdi, strīdi, aizvainojumi, rupjības – tas viss ir drazas, pie kam – nevienam nevajadzīgas.
Kad pieaugam, esam gatavi terēt savu laiku tam, lai atrastu un atgrieztu atpakaļ sev šo bērnišķīgo naivitāti, jo ikviens taču vēlas, lai viņam blakus būtu labestīgi un godīgi cilvēki. Mēs zinām, ka ikviens saņem pēc nopelniem. Un mēs paši izvēlamies, ko nest šajā pasaulē – vai tā būs alkohola, narkotiku, rupjības vai sociālo netīrumu propoganda, vai arī tā būs mīlestība pret it visu, kalpošana cilvēkiem, ticība Dievam, to mums katram pašam jāizlemj. Nav jau ne labas ne sliktas izvēles. Ir katram savējā. Esiet laimīgi un mīliet viens otru, neskatoties ne uz ko, un vienmēr izdariet savu izvēli, nav svarīgi, ko citi par to domās. Dzīvojiet ar sirdi, tā nekad neapmānīs.
Avots: https://www.kefline.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Tur, kur ir ieelpa, jābūt arī izelpai

miers16

Budda ir aprakstījis trīs slinkuma veidus.
Pirmais – tas slinkums, par kuru mēs visu lieliski zinām. Tas ir tad, kad mums nav vēlmes neko darīt, kad mēs ļaujam palikt sev gultā ilgāk, tā vietā, lai celtos un strādātu.

Otrais – tas ir slinkums, kad mēs nepareizi izjūtam paši sevi – domāšanas slinkums. “Es nevaru neko izdarīt  Citi cilvēki meditē, nodarbojas ar dazādām praksēm, var būt apzināti un labestīgi, dāsni, bet – ne es. Tāpēc, ka es esmu pārāk stulbs”. Vai gluži otrādi: “Es esmu ļoti dusmīgs cilvēks”, “Es nekad neko dzīvē neizdarīšu”, “Man nekas nesanāk, nav vērts pat mēģināt”. Tas ir slinkums.
Trešais slinkuma veids – pastāvīga aizņemtība ar pasaulīgām lietām. Mums vienmēr ir iespēja aizpildīt mūsu laika vakumu, nemitīgi uzturot savu aizņemtību. Pie kam visas šīs nodarbes var tikt uzskatītas par labām un vajadzīgām. Taču parasti tas ir veids, kā atbrīvoties no tikšanās pašam ar sevi.
Kad es izgāju no alas, daudzi cilvēki man jautāja: “Vai tā nebija bēgšana?” Es atbildēju: “Bēgšana no kā?” Tur, kur es biju, nebija ne avīžu, ne radio, ne televīzijas. Nebija ar ko parunāt. Ja kaut kas būtu noticis, man nebūtu pat telefona, pa kuru pazvanīt draugam. Es paliku viens pret vienu ar to, kas es biju un ar to, kas nebiju bijusi nekad. Nebija kur bēgt. No sevis neaizbēgsi.

Mūsu dzīve parasti ir tik ļoti piepildīta, un mēs esam tik ļoti aizņemti, ka ar grūtībām varam tajā atrast kaut minūti, lai pabūtu tie, kas esam. Tā arī ir BĒGŠANA.
Vienai no manām tantēm pastāvīgi ir ieslēgts radio vai televizors. Viņa nespēj atrasties klusumā. Klusums viņu biedē. Fona troksnis mūs pavada visu mūžu. Daudzi no mums ir tieši tādi. Mēs baidāmies no klusuma – ārējā klusuma, iekšējā klusuma. Kad nekas neienāk no ārpuses, mēs sākam radīt savu iekšējo troksni – viedokļus, spriedumus, pārskatām savus pagātnes notikumus, to, kas notika vakar un bērnībā. Fantazējam, sapņojam, kaļam plānus, skumstam vai baidāmies.

Klusuma nav. Mūsu trokšņainā ārējā dzīve ir vienkāršs iekšējā trokšņa atspoguļojums, mūsu pastāvīgās aizņemtības un kaut kā nemitīgas darīšanas atspoguļojums.

Nesen es sarunājos ar kādu brīnišķīgu austrāliešu mūku, kurš bija tik ļoti norūpējies par savu dharma-darbību, ka burtiski bija pārvērties par darbaholiķi. Viņš cēlās ap trijiem naktī un strādāja. Gala rezultātā viņš burtiski sabruka. Un sabruka visa viņa darbības sistēma, viņš vairs nespēja neko.

Viņa personība bija saistīta tikai ar darbību. Ar vienu darbību. Viņa darbs Dharmas labā izskatījās ļoti labdarīgs. Viss izskatījās tā, ka viņš patiešām dara labas lietas. Cilvēki viņu cienīja, viņš ievēroja visus sava skolotāja norādījumus, bet tagad, kad viņš vairs nebija spējīgs neko izdarīt – kas viņš ir? Viņam nācās iziet cauri smagai krīzei – jo viņš taču sevi asociēja ar to, ko var izdarīt un ko viņš var sasniegt.

Tagad viņš nespēj darīt neko un pilnībā ir atkarīgs no citiem cilvēkiem. Tāpēc es viņam teicu: “Kāda brīnišķīga un pārsteidzoša iespēja! Tagad, kad nevajag neko darīt. Var vienkārši būt”. Un viņš atbildēja, ka bija centies nonākt pie tā, bet viņu biedēja doma par nekā nedarīšanu, biedēja pati iespēja būt tam, kas viņš ir, bet ne tam, ko viņš dara.
Un te nu arī ir pats svarīgākais atslēgas moments. Mēs paši piepildām savu dzīvi ar darbībām. Un tā patiešām ir brīnišķīga, taču ir jābūt uzmanīgiem, lai tā nepārvērstos bēgšanā.

Es nerunāju par to, ka nevajag darīt labas un noderīgas lietas, bet tikai par to, ka tur, kur ir ieelpa, ir jābūt arī izelpai.

Mums ir nepieciešamas gan darbības gan meditācija un sevis apzināšanās. Mums nepieciešams ir laiks, kad esam vienatnē ar sevi un mūsu prāts ir mierīgs.

Autors: Tenzija Palmo “Dzīves sirdī”
Tulkoja: Ginta FS