Par spoguļiem, skaudību un neattaisnotām cerībām

Man ļoti patīk Svetlana Kazina, patīk viņas uzdrīkstēšanās, tiešums. Mani netracina tas, ka viņa brīžam runā rupjības. Un es viņai pārsvarā gadījumu piekrītu. 🙂

“Salda mēle”” nav nekāds kapitāls 🙂

Es jums pateikšu, KAS MANĪ IR TĀDS, KAS JŪS TIK BRIESMĪGI TRACINA 🙂

Kad tu redzi, ka kāds atļaujas domāt, runāt un darīt to, ko tu sev neatļauj, tas tevi tracina un sanikno.
Tevi tracina spogulis, kuru tu redzi otrā cilvēkā un kas tevi atspoguļo.
Iedomājies: tu visu dzīvi kaut ko ļoti rūpīgi esi slēpis no apkārtējiem, un arī pats no sevis, un pēkšņi obanā! – kaut kāda tur kaza, kaut kāda maita nēsā sevī spoguli, kurā tu redzi to pašu noslēpumu-noslēpumu, kuru tu tik prasmīgi, cītīgi un it kā droši esi visus šos gadus slēpis!!! Tu biji pilnībā pārliecināts, ka tevī tas nav! Ka tu visus tos mēslus esi noracis vismaz līdz pašam zemes kodolam. Ka neviens pats arheologs vai ogļracis neatraks tavus sen pārakmeņojušos s…dus! Un, še tev! – “Ko es redzu??! Tas esmu es?! Tiešām, spoguļo?! Nē!!!! Tas nav spogulis!!! Tas vienkārši ir cilvēks – s..ds. Kāda velna pēc kāds atļaujas darīt to, ko es sev neatļauju?!
Kāda velna pēc kāds sev atļauj staigāt brīvībā, kad es sēžu cietumā, kurā pats sevi esmu iesēdinājis? Un lai arī šis cilvēks-spogulis nedara neko īpašu, lai arī viņš nav nekāds miljonārs, vai kaitinošs dziedātājs, aktieris vai politiķis, lai arī viņš ir tikai kaut kāds sīks blogeris ar fotokameru, taču viņš, maita, tracina tevi ar to vien, ka atļaujas parādīties internetā!!! Un, kas ir pats briesmīgākais, ka viņam “pieseko” cilvēki!!! Un šie cilvēki viņu atbalsta!!!! Vai tad tā drīkstēja???!

Ļoti svarīgi:
Lūdzu, neapkariniet mani ar savām projekcijām!
Savādāk jūs nekad neredzēsiet mani-īsto.
Tam, ar ko es jūs trigerēju, nav nekāda sakara ar mani.
Es neesmu atbildīga par to, kas ar jums notiek.
Un es pat nezinu – KAS ar jums notiek tajā laikā, kad esat man uzkarinājuši simtiem savas projekcijas.
Jūs vērsiet uz mani savas cerības un tās vai nu attaisnojas vai neattaisnojas, ja ne, tad jūs apvainojaties, ja – jā, priecājaties.
Taču, ticiet man: ne tur, ne tur, manis, Svetlanas Kazinas nav.

Un tagad pamēģiniet uz mani paskatīties bez cerībām un bez apbrīnas. Iespējams, jums izdosies uz sekundi ieraudzīt Garu cilvēka veidolā, kurš tagad stāv augstu virs upes pie loga un domā: “Kā man atdzīvināt upi un kā iestūķēt vakar uzdāvināto šokolādi un vīna pudeli jau tā pilnajā čemodānā?! …. Nekas, ja es tos atdāvināšu? Nevienam ego nesāks smaržot?

Aizvainotais cenšas aizvainot, laimīgais – aplaimot.

Teksts un Foto © Светлана Казина

“Es dzirdēju par jums tik daudz nepatīkamu lietu, ka uzreiz sapratu, ka jūs esat brīnišķīgs cilvēks!”
Raņevska

Tulkoja un piekrita: Ginta Filia Solis

Kas manā izpratnē ir LAIME

Kas manā izpratnē ir LAIME…

Es uzskatu, ka laimes stāvoklis ir normāls un dabisks cilvēka stāvoklis.

Laimes indikators ir prieks, bet man prieks (tāpat kā mīlestība) ir viens elements no Visa Visumā eksistējošā kopuma. Sava veida ķīmiskais elements. Savienojuma elements.

Bet agrāk laime man, tāpat kā daudziem no jums, bija svētlaimes augstākais punkts, noteiktais augsta viļņa virsotnes punkts. Bet ir skaidri jāsaprot, ka, ja ir augstākais punkts, ir jābūt arī zemākajam. Tātad tās ir tās pašas šūpoles, kuras tik ļoti cilvēks mīl. Augšup – un es esmu svētlaimes virsotnē!!! Lejup – un es ciešu un mokos nelaimē! Šūpojos pa labi – un es esmu baudas virsotnē, enerģija bango un šļakstās, emocijas plosās!!! Šūpojos pa kreisi – enerģija sarūk, spēka nav, esmu depresijā un maksimāli mokos.

Ka jums šķiet, ka tas izskatas pēc laimes?

Daudziem no jums izskatās.

Es bieži dzirdu cilvēkus sakām: “Laime ir tik mirklīga un īslaicīga. Tā nevar ilgi turpināties”.

Bet es jums teikšu: JUMS IR IZDEVĪGI TĀ UZSKATĪT, un jūs paši izgudrojat savas laimes noteikumus un apstākļus.

Tāpat es bieži dzirdu ļaudis sakām: ” Kad es kaut ko saņemšu, noteikti būšu laimīgs! Kļūšu bagāts…, apprecēšos…, atradīšu darbu…., nomaksāšu hipotekāro kredītu…” utt…  

Cilvēki paši sevi identificē ar priekšmetiem un apstākļiem, no kuriem it kā ir atkarīga viņu laime. Cilvēki paši izveido sev “laimīga cilvēka raideri” (Raideris ir dokuments, kuru grupa nosūta pasūtītājam. Tajā ietilpst grupas prasības, ar kurām grupa var justies ērti un netraucēti uzstāšanās brīdī).

Taču sociums un mārketings ar prieku uztver viņu noskaņojumu un prasmīgi un nemanāmi “uzsēdina” cilvēkus uz vēlmes pirkt, iegūt, paņemt, ar visiem pieejamajiem līdzekļiem ar mediju starpniecību atkārtojot pašu “laimīga cilvēka” apstākļu un priekšmetu sarakstu, ar viltus vērtībām.
Sakiet, nav tiesa?

Jā, es katru dienu dzirdu no cilvēkiem šo laimes nosacījumu sarakstu! Daudz naudas, finanšu spilvens, dzīvoklis šeit, dzīvoklis tur, vīrs, bērni, ceļojumi, jahtas, lidmašīnas, Gucci, iPhone, Bentley, …

Ticiet man, jūs nekļūsiet laimīgi, ja iegūsiet visu, ko vēlaties. Visticamākais, jūs iekritīsit depresijā un vispār atteiksieties no dzīves.

Tāpēc, ka, ja jūsu laime ir atkarīga no naudas, lietām, cilvēkiem un apstākliem – jūs ļoti viegli ir padarīt nelaimīgus, ja to visu jums atņem.

Es jūtu, kā es nonullējos…. Ja mani nosēdinātu manas mīļās jūras krastā ar miljonu eiro makā, uz augstas, skaistas mājas kāpnēm, un pēc tam visu to atņemtu – es nekļūsu ne par kapeiku nelaimīgāka. Es zinu, kā darbojas naudas enerģija, es zinu, kā labas lietas ienāk cilvēka dzīvē. Un pats galvenais – es zinu laimes noslēpumu 🙂 Un, jā, draugi-ateisti, te bez Dieva neiztikt)))
Tātad, laimes noslēpums ir paļāvībā uz Visuvareno. Nevis ticībā, bet paļāvībā! Es uzticos Dievam un atzīstos, ka neko nezinu; ka es kļūdos; ka es nekontrolēju pasauli; un ka ar mani VISS ir kārtībā!

Tā es pasaulei vēstu, ka es pieņemu visu, kas ar mani notiek, es nepretojos, un pasaulei nav nepieciešams pretoties man. Es neaizsprostoju Visuma resursu kanālus, un pa tiem nāk plūsma, jo es esmu pavadonis, plūsmas vadītājs.

Es jau sākotnēji esmu laimīga no tā, ka ES VIENKĀRŠI ESMU. Ka es varu aizmigt savā mīļotajā gultā (nevis slimnīcas gultā). Es varu ēst garšīgu ēdienu (nevis blokādes maizi no pelavām un tapešu līmes)…

Ka man ir tas, kas man ir, un ap mani ir tas, kas ir.


Izrādās, arī jūs varat kļūt laimīgi TIEŠI TAGAD. Tāpēc, ka laime ir šajā pašā acumirklī.

Taču pagaidām vairumam cilvēku ir izdevīgi domāt: “Vēl nedaudz piepūlēšos un kļūšu laimīgs. Vēl nedaudz. Vēl drusciņ. Jau drīz”… 

Un pēc tam cilvēks, ja vien viņš, protams, nesagraus savu veselību un psihi, sasniegs augstāko baudas virsotni, uz dažām minūtēm satiks savu iekāres objektu, un tad atkal sekos straujs kritiens lejup, nelaimes stāvoklī… Mīļākais šūpoles … Dualitātes spēles … Slikti-labi, melns-balts, augšā-lejā, laime-nelaime… Spēles, kurās, ja vēlies, vari mainīt noteikumus PATS.
Laime nav rezultāts, tas ir process.
Tas nav gala punkts, tas ir ceļš.

Tā nav konkrēta ģeogrāfiskā atrašanās vieta, tas arī ir pats CEĻŠ.

Kāpēc ceļš? Tāpec, ka prieks par laimi rodas, veicot procesu! Ejot cauri šim procesam un jaunas pieredzes gūšanas laikā! Un tā kā spriedze procesā ir neizbēgama un nepieciešama, tad caur spriedzi tu iegūsti prieka īpašības. Laime rodas, pārvarot un gūstot jaunu pieredzi ceļā. Tieši tāpēc tik daudzi ārkārtīgi bagāti cilvēki, kuri ir sasnieguši visu, ko gribējuši, krīt smagā depresijā, jo vairs nejūt dzīves garšu.

PIEMĒRS; 

Jūs zināt, cik ļoti es mīlu kalnus, cik ļoti es mīlu skatus uz ledājiem. Daudzus gadus es uz tiem devos, pārvarot savas bailes un vājības, un, tos sasniedzot, es izbaudīju neaprakstāmu sajūsmu! Un, lūk, apmēram pirms 20 gadiem es devos uz Šveici pie sava līgavaiņa. Mēs iekāpām šikā sarkanā Šveices vilcienā un pēc brīža, izkāpjot no vilciena, gandrīz aiz perona es uzreiz nonācu uz ledāja. Es stāvu. Bolu acis. Skatos uz sevi. Uz ledāju. Uz sevi. Uz ledāju. Kas notiek?! Es sevi neatpazīstu! Kur laime?! Kur sajūsma?! Klapēju pa ķermeni un kabatām, meklējot laimi – bet nē!!! Nav laimes sajūtas!
Līgavainis saka: “Vai tu esi laimīga? Tie taču ir tavi mīļākie ledāji! Es saku: “Jā, kaut kā muļķīgi! Es neko nejūtu! Viņš saka: “Braucam augstāk!” Iekāpjam vilcienā un uzbraucam dažus simtus metrus augstāk un izejam ledāja virsotnē.

– Nu, – viņš saka, – Tu esi laimīga?

– Kaut kāds stulbums! – Es saku, – Es jūtos tukša! Man ir labi, bet es neesmu laimīga. Man ir vienalga. Mani pat nav interesanti.

Un es devos mājup, pie saviem mīļajiem kalniem – ar kājām pie savas Beluhas!!! 

Es atteicos no šādas dāvanas – laulības Šveicē. Īpaši pēc tam, kad līgavainis man pastāstīja, cik milzīgs ir pašnāvību skaits pasaules bagātākajā valstī. Salīdzinot ar manām nelaimēm, kas saistītas ar zemo dzīves līmeni Krievijā, mani paziņas nosodīja par atteikšanos no šādas “laimes”. Kā nu ne! Galu galā katram no viņiem bija noteikts “laimīga cilvēka raideris”, un es tajā ar saviem laimes jēdzieniem ne pa galam neierakstījos.

Tagad es droši varu teikt, ka es esmu laimīgs cilvēks.

Un te nu bez uzticēšanās Dievam neiztikt.

Uzticies – pieņem – pateicies.

Vēlaties vēl vienu pašu noslēpumu noslēpumu?

Kā padarīt savu dzīvi daudz vieglāku?

Atzīstiet Dievu un viņa klātbūtni šajā pasaulē un savā dzīvē, un tajā pašā mirklī jūs padarīsit savu dzīvi daudz daudz vieglāku. Tāpēc, ka jums vairs nebūs jāpārvalda pasaule, jums vairs nebūs jātur debesis uz saviem pleciem. Ticiet man, bez jums ir kāds, kas ar to lieliski tiek galā.

Šodien es aizdomājos: kāpēc manā dzīvē pēdējā laikā ir tik daudz laimes stāvokļu? 

Daļēji tāpēc, ka savu dzīvi esmu veidojusi tā, ka ik dienu man ir videi draudzīgs stress ceļā uz nākamo laimi (lūdzu, nejaukt to ar darbaholismu).

– Esmu blogere un man katru dienu nākas saskarties ar nesapratni, nosodījumu un naidu. Caur stresu un piepūli es mācos iziet šos pārbaudījumus, pēc iespējas adekvāti atbildot uz jautājumiem.

– Es dzīvoju kalnu ciematā mājā bez sadzīves komforta. Un katru dienu nākas piepūlēties, lai apmierinātu savas ierastās sadzīves vajadzības, kas saistītas ar apkuri, ūdeni un labierīcībām.

– Man nav automašīnas un mans pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds. Cītīgi minoties kalnā ar velosipēdu, es ikdienā risinu jautājumus ar iepirkšanos, garšaugu lasīšanu un fotogrāfiju uzņemšanu.

– Katru dienu, piepūloties, es spītīgi stāvu uz naglām, lai iemācītos maksimāli ieklausīties savā ķermenī un dzirdēt to.

– Katru dienu, vīra prombūtnē, es pati pieņemu lēmumus un meklēju jaunus veidus, kā ar radošuma palīdzību piesaistīt naudu.

– Katru dienu, lai arī esmu sociopāte un vientuļniece, es piepūlos, mācoties komunicēt ar cilvēkiem, risinot kopīgus uzdevumus gan mājsaimniecībā, gan celtniecībā, kā arī saskarsmē ar cilvēkiem pēc viņu pieprasījuma (sesijas, nodarbības, apmācības, daudzas atbildes uz jautājumiem, utt.) Un tā tālāk…

– Pat tad, ja man atnes gatavas veltes tieši mājās uz paplātes, tas nozīmē, ka pirms tam es esmu piepūlējusies (tagad tikai nesmejaties:)))) lai būtu atslābināta un nepretotos Dievam.
Vai tad jūs domājāt, ka tas ir viegli uzticēties un nepretoties, necīnīties un nedzīties pēc vieglām atbildēm uz visiem jautājumiem: “Pasaule ir netaisnīga, es to neesmu pelnījusi!”?. Pamēģiniet!
Man nav bail nonullēties, tāpēc, ka es saprotu, ka manā priekšā ir tik daudz dažādu ceļu un uz katra no tiem rakstīts “laime”. Izvēlies, kuru vēlies.

Es izvēlos laimi – šeit un tagad 🙂

P.S. Cilvēki domā, ka laime – tas ir mūžīgi labs garastāvoklis. Cilvēki domā, ka laimīgs cilvēks, tas ir tas cilvēks, kurš visu laiku smaida. Tādā gadījumā laimīgs ir šizofrēniķis un oligofrēns.

Nez kāpēc vairumam cilvēku būt laimīgam nozīmē nejust nekādas negatīvas emocijas.

Cilvēkam, kurš pilns baiļu ir sarežģīti saprast, ka izdzīvojot visu emociju spektru, tu vari palikt laikmīgs.

Manuprāt, tas ir tāpēc, ka laimīgs stāvoklis sevī ir tik neparasts un neierasts vidusmēra cilvēkam, ka viņš nevar saglabāt šo stāvokli sevī ilgāk par dažām minūtēm.

Taču, ja tev ir paļāvība uz šo pasauli un Dievu; ja tu visu notiekošo pieņem ar pateicību un sapratni, ka tas ir TIEŠI tas, ko tagad esi pelnījis; ja tu apzinies, ka tas viss ir tavas personīgās matricas spēles noteikumu sekas attiecībā pret ārējo matricu, tad laimes stāvoklis tevi nepamet, pat ja tu sēdi pie tuvā cilvēka zārka, jo tu saproti notiekošā dziļo taisnīgumu.

Zinu, ka daudziem ir grūti par to domāt, jo tas aizķer un trigerē tā, ka smadzenes kūp. Taču tur neko nepadarīsi, ir pienācis apzinātības laiks.

Piena Ceļa galaktika turpina lidojumu ar ātrumu 500 km/h vai pat 2 miljoni km/h, mūsu planētas civilizācijas nomaina viena otru, mainās dimensijas, mēs transformējamies, mainās uztveres līmenis-apjoms, domāšanas ātrums, mūsu ietekmes uz ārējo vidi mērogs, spēja uztvert un pārraidīt informāciju no attāluma, … un te nu, mīļie, kā vēlaties, bet mums visiem nāksies atmosties, mainīties un augt.. Visuma likumus neviens nav atcēlis.

Nu, ko, lidojam tālāk?

© Svetlana Kazina
Foto: Svetlana Kazina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jā, beidzot par seksu

“Ja tu kopā ar savu vīrieti nesmejies kā traka, tad tas nav tavs vīrietis!”

Interesanti, taču laika gaitā, man pieaugot, no mana profila atsekojās jauni cilvēki, īpaši sievietes, kuras bieži zem jebkura satura man rakstīja: “Tu esi vienkārši neprātīga muļķe! Laikam nav neviena, kas tevi izdrāž, jo tu esi veca govs!” Varētu padomāt, ka, ja tu man bakstīsi, es kļūšu gudrāka, interesantāka, stiprāka, laimīgāka, apmierinātāka un īpaši garīgi bagātāka.

Gan agrāk, gan tagad es varu uz to atbildēt tikai vienu:

1. Mīļās meitenes, seksam pasaulē tiek piešķirta PĀRĀK liela nozīme. Tas nav tas, kas glābs Pasauli un aizvedīs cilvēkus pie garīguma un mīlestības, bet jūsu bērnus – pie laimes.

2. Mīļās meitenes, seksuālā psihoze ir MĀKSLĪGI radīta lai gūtu izdevīgumu no cilvēku hiperseksualitātes (tieši pusaudžu). Šobrīd viss uzbūvēts tieši uz šī viena no galvenajiem instinktiem: reklāma, TV, māksla, tirdzniecība utt. Tā ir milzīga liela industrija.

3. Mīļās, protams, paldies, taču Svetas tante savā piedzīvojumiem bagātajā dzīvē to ir “atēdusies” tik ļoti daudz, cik jūs nespētu apēst 🙂 Tāpēc, ka Svetas tanti, tāpat kā šobrīd jūs, vadīja ne prāts un dvēsele, bet vieni vienīgi hormoni.

Šobrīd man ir cita auditorija, daudz vecāka par 18 gadiem, kuri nemeklē manā profilā mūsdienu moderno izpildītāju fotogrāfijas, seksī apģērbu, dredus, kosmētiku, plikus dibenus un seksīgas fotosesijas. Viņi vēlas pieaugt, attapties no mūžīgas snaudas, ieskatīties sevī un pārstāt ciest.

Viņi mīl:
– dziļumu nevis virspusējību;
– iekšējo saturu, nevis ārējo;
– iekšējo komfortu, nevis ārišķības, ko demonstrēt apkārtējiem;
– dzīvi, ne izdzīvošanu;
– mīlestību, nevis atkarību;
– sirsnību nevis melus;
– bet, ja reiz sekss, tad bez meliem, spēlēm un manipulācijām, tirgošanās un bartera. Lai tā ir savstarpējā cieņa un vēlme otra ķermenim un dvēselei dāvāt baudu un prieku bez tukšuma un vilšanās.

Trīties dibeniem nav tas pats, kas rēķināt logaritmus, tur daudz prāta nevajag, bet gala rezultāts bieži vien ir salauzti likteņi, vilšanās pretējā dzimumā un pats briesmīgākais – aborti plus seksuālās un reproduktīvās veselības zaudējums.

Sekss jau sen kā ir pārvērties:
– par vienu no tirdzniecības veidiem;
– par veidu, kā ubagot viltus “mīlestību”;
– par manipulācijas līdzekli, lai aizlāpītu savus garīgos caurumus un patērētāju vajadzības.

Sekss vairumā gadījumu vairs nav intīma lieta, bet gan izrādīšanās un sava pārākuma demonstrēšana. Sekss izvilkts no biksēm un izstādīts publiskai apskatei.

Reizēm es domāju: no bioloģijas un evolūcijas viedokļa, sekss ir vīrieša un sievietes saiknes process, kura laikā tiek ieņemts jauns dzīvs organisms. Tātad, sekss ir nepieciešams, lai piedzimtu jauna dzīvība. Un, lai piespiestu pāri sadzīvot, daba krāpās un radīja iespēju gūt seksuālu apmierinājumu. No šī viedokļa orgasms ir līdzeklis, kas liek dzīvniekiem turpināt vairoties. Taču, neskatoties uz to, ka pēc statistikas tikai 49% sieviešu piedzīvo orgasmu, sievietes vienalga cenšas sasniegt šajā jomā pilnību, tāpēc, ka tas ir spēcīgākais instruments, ar kura palīdzību var manipulēt ar vīriešiem un veids, kā sievietes var sacensties cīņā par vīriešiem.

Un, lūk, cilvēki atkal piemānīja dabu, izdomājot pretapaugļošanās līdzekļus, lai izmantotu seksu savu mērķu īstenošanai. Un arvien vairāk jaunu cilvēku šodien negrib bērnus, legalizējot jaunu subkultūru un ideoloģiju – childfree (brīvs no bērniem).

Vai tikai nebūs tā, ka daba ar to nesamierināsies un par tādu patvaļu kārtīgi sados mums pa dibenu (childfree, mākslīgā apaugļošana, viendzimuma laulības….)

Domājam….

P.S. Personīgi man pats seksuālākais sekss ir VĪRIEŠA ASPRĀTĪBA! Lūk, kur esmu izsalkusi. Lūk, pēc kā skumstu. Lūk, kur es varētu “atrauties”. Un tas mani tik ļoti iepriecinātu! Kā saka gudri ļaudis: “Ja tu kopā ar savu vīrieti nesmejies kā traka, tad tas nav tavs vīrietis!”

Asprātīgs vīrietis – lūk, mans sekss. Ass prāts + humors!

P.S.2 Lūdzu, nejauciet MĪLESTĪBU, kas valda par pasauli un SEKSU, kurš diemžēl šobrīd valda par pasauli, tikai nekā nespēj to glābt.

Svetlana Kazina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par «melonēm» un «āboliem»

Šis stāsts ir sens kā pasaule, un tas atkārtosies, kamēr vien cilvēki dzīvos.

Gandrīz katra sieviete teiks: “Jā-jā-jā! Arī savā dzīvē es esmu sastapusi tādus vīriešus”. Un arī gandrīz katrs vīrietis teiks: “Jā-jā! Es esmu sastapis tādas sievietes!”

Iedomājies: es esmu sieviete-ābele. Pie manis pienāk vīrietis un saka: “Ak, Dievs, cik skaista ābele! Es tevi tā mīlu un esmu gatavs precēt kaut tūlīt! Tikai man tev ir viens lūgums: man ir vajadzīgas melones!”

Es saku: “Saproti, man nav meloņu, es esmu ābele un varu dot tikai ābolus”.

Bet viņš saka: “Nē-nē, tu droši vien nedzirdi, ko es saku! Mani pilnībā apmierina tavi āboli! Tikai es vēlos, lai reizi dienā tu man dod meloni!”

Es viņam saku: “Tu man arī patīc, tikai, lūdzu, pievērs uzmanību: es esmu ābele! Un a`priori meloni tev iedot nevaru.”

Bet viņš: “Nē, tu mani patiešām nedzirdi! Es tev saku – tu pilnībā mani apmierini! Es tevī iemīlējos uzreiz, kā tevi ieraudzīju! Tieši tādā, kāda tu esi! Taču es nesaprotu, vai tiešām tev grūti tikai reizi dienā iedot man lielu medussaldu meloni?”

Vecīt, es esmu ābele! Un mani augļi nevar būt melones!

– Viss tevī ir labi, taču es nesaprotu, ko tu spītējies!!! Vai tiešām tev grūti mīļotajam cilvēkam iedot vienu meloni?!?!?

– Klau, dārgais, vai mirklī, kad mani pirmoreiz ieraudzīji, tu nepamanīji, kas es par koku? Un to, ka manos zaros ir daudz daudz sarkanu ābolīšu?

– Zini, es neesmu akls! Iespējams, tieši tavu ābolu dēļ es tevi iemīlēju! Es pieņemu tevi tieši tādu, kāda tu esi, ar visiem taviem zariem un āboliem! Tomēr pāris melones, esi tik mīļa un iedod man! Man ļoti vajadzīgas ir melones! Man tās ļoti garšo!

– Tad kāpēc tev pa taisno nedoties pie tās, kura tev iedos meloni? Ko vispār tu dari ābeļu dārzā?

– Tu nu gan esi stūrgalvīga! Man ļoti patīk tas, ko šobrīd redzu! Bet es nesaprotu, kur problēma – šad tad iedot man meloni, bet dažkārt var arī kādu bumbieri vai ķirsi?!?!

– Tu man esi apnicis! Skaties, melones sēž rindā vien un gaida tevi! Ej, taču!

– Bet es gribu, lai tieši tu man izsniegtu melones!!!

… Un tā tālāk…

Pazīstami?

Gribi, es atklāšu tev lielāko no noslēpumiem?

Ja tu esi ābele, bet kāds pie tevis nāk pēc melonēm, tas nozīmē, ka tu pati pilnīgi noteikti no kādas bumbieres pieprasi ananāsus.

Un, ja visas dzīves garumā tev atkal un atkal pieprasa melones, tas nenozīmē, ka visi šie cilvēki ir idioti, tas nozīmē to, ka šie cilvēki tevi tikai spoguļo. Atspoguļo tavu iekšējo vēlmi saņemt papaiju no saulespuķes un mango no tomāta.

©СКАЗина
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Miers mums tikai sapņos radās?

«Un mūžīga cīņa. Miers mums tikai sapņos radās?»… Par cīņu. Par to, kā nebaidīties mainīt savu viedokli. Un par to, kā pieņemt savu ķermeni.

Kad biju aizrāvusies ar frīdaivingu* un pētīju to un tā fanātus – līdzīgus man :), beidzot sapratu, ka cilvēks apzināti meklē sev visādus šķēršļus un ierobežojumus. Tā viņam ir tāda SPĒLE. Tādas SPĒLES spēlē cilvēki.

Es paskatījos, padomāju un pajautāju sev: priekš kam cilvēks piespiež sev caur milzīgu spriedzi ķermenī un prātā, mācīties neelpot zem ūdens? Cilvēks taču nav zivs? Ja reiz Visaugstākais izsniedzis viņam SAUSZEMES uzbūves avataru, nevis siļķes?

Un, kas ir vissmieklīgākais, ko es ievēroju, ka frīdaivinga laikā cilvēks neizbauda zemūdens skaistumu, viņš SACENŠAS! Pats ar sevi un tādiem pašiem īpatņiem, kā viņš.
Frīdaivings nav domāts apcerei.
Cilvēki sacenšas, uzstādot rekordus, kaut ko kādam vai sev pierādot, absolūti neizbaudot skaistumu, kas apkārt, bet vienkārši mērķtiecīgi pa virvi laižoties lejup, augšup, lejup, augšup, lejup-augšup… VIŅI REDZ TIKAI VIRVI!…

Tas ir tik dīvaini…

Tar ir īpašs cilvēku tips. Tie ir cilvēki-sportisti. Tie ir “uguns” rakstura un konstitūcijas cilvēki, viņiem ir vajadzīga cīņa, sacensības, iespēja kādam kaut ko pierādīt.
Viņiem vajag, lai dzīvē noteikti klātesoša būtu cīņa, spriedze, pretošanās un pacietības pārbaude. Tāds dzīves veids. 

Es sāku meklēt blogerus-frīdaiverus. Sāku pētīt viņu profilus. Un, ko es ieraudzīju?! 
Domājiet, tur bija zemūdens pasaules fotouzņēmumi? Nē! Uz visiem foto un video varēja redzēt: “es un zivis”, “es un virve”, “es neelpoju”, “es un mans draugs frīdaivers”…. Tātad – “es un mani sasniegumi cīņā pašam ar sevi zem ūdens”. 

Kad es to ieraudzīju, es sapratu, ka jāatzīstas sev: ja es vēlos apceri un fotogrāfēt zemūdens pasauli, man vajadzīgs tikai tas, ko cilvēks jau sen izgudrojis – balons ar skābekli. Tad es varēšu fotografēt zemūdens pasauli gan ilgi, gan daudz kvalitatīvāk. Daudz, daudz kvalitatīvāk un daudz informatīvi bagātīgāk.

Bet, ja es gribēšu sevi skaisti pasniegt fotogrāfijās, tad, tāpat kā iepriekš, fotogrāfēšos bez akvalanga, tikai ar masku uz sejas, lai visi redz “Lūk, kāda es kruta, es neelpoju zem ūdens!”

Īsāk sakot, mans slēdziens: pateicoties jēdziena “freediving” analīzei, es atkal ieraudzīju savu šībrīža vēlmi – novienkāršot, aiziet no cīņas, pretestības un spriedzes. Es sāku skatīties daudz tālāk.

Kāpēc es pārstāju nodarboties ar fitnesu un skriešanu? Es vairs nesapratu vajadzību ar sasprindzinājuma palīdzību palielināt noteiktus muskuļus.

Ar katru dienu es arvien vairāk uzticos Dievam. Ja viņš manai Dvēselei ir devis tieši šādu iemiesojumu, tad tas ir tieši tas iemiesojums, kas man ir vajadzīgs.

Lūk, šobrīd es rakstu, guļot uz sava “biroja” dīvāna pie Seligura, un man garām skrien skudras.
Vai tās vakaros dodas uz trenažieru zāli, lai uztrenētu savus muskuļus un pēc tam varētu staipīt smagumus? Nē, Visaugstākais ir iedevis viņām avataru, kas piemērots viņu dzīvesveidam.

Lūk, lido turiņš, vai tas dodas uz fitnesa zāli, lai trenētu bicepsus spārnu labākai darbībai?

Man pie kājām guļ kaķis. Vai viņš nodarbojas ar jogu, lai varētu ar pakaļkāju pakasīt aiz auss?… Nezinu, mīļie, bet kaut kas visā tajā ir…

Te būs jums konkrēts piemērs no manas dzīves, kas raksturo MANU NEMĪLESTĪBU PRET SAVU ĶERMENI.

Es neatceros, kad es sāku to nemīlēt. Droši vien kaut kad skolas laikā. Tāpat kā vairums pusaudžu, es nebiju ar to apmierināta. Ausis, deguns, mati, krūtis, kājas…. viss bija ne tā. Un šis “viss ne tā” turpinājās gandrīz visu manu dzīvi. Ar šausmām un noraidījumu es spogulī aplūkoju savas stiprās kājas ar platajiem augšstilbiem, lielajiem ceļgaliem, resnajiem apakšstilbiem un potītēm. Es gribēju, lai man būtu tievākas un graciozākas kājas.

Un tikai pirms pāris gadiem, pārskatot savas neskaitāmās kalnos uzņemtās fotografijas, ES SAPRATU, KA ŠO FOTOGRĀFIJU NEBŪTU, JA MAN NEBŪTU MANAS BRANGĀS KĀJELES.

Visaugstākais manai Dvēselei ir izsniedzis atbilstošu manam mērķim un talantiem “skafandru”.
Kad es to sapratu, piecas minūtes gulēju ar seju pret grīdu un raudāju no laimes, apstulbusi no savas atklāsmes un pateicībā Dievam.

MANS ĶERMENIS IR MANS INSTRUMENTS, LAI VEIKTU SAVUS UZDEVUMUS ŠAJĀ IEMIESOJUMĀ..

Dievs to zināja un no savas noliktavas iedeva man šo ķermeni, šo avataru, šo skafandru. Spēcīgas, brangas kājas, kuras bez mazākā noguruma spēja kāpelēt par kalnu takām; stiprus ceļgalus, kuri spēja turēt visu smagās mugursomas svaru; mazās krūtis, kas netraucēja iešanas procesā, nesvīda un netraucēja fotokamerai: stūraini puiciski pleci turēja fotokameras siksnas tā, lai tās nenoslīdētu; platus un mīkstus gurnus, kas ļāva stundām ilgi sēdēt pie datora un apstrādāt fotografijas. Ideāli! Kā es to varēju nepamanīt agrāk?….

Un tagad katrs no jums, kurš tā arī nav spējis iemīlēt savu ķermeni, aizdomājieties: vai jūs spētu izpildīt savu misiju un uzdevumu CITĀ ķermenī. – ne tajā, kurā šobrīd atrodaties?

Vai man bija vajadzīgs fitness un visi parējie treniņi? Protams, ka, nē. Ar to es tikai vēlējos UZLABOT savu redzamo ķermeni. ES VĒLĒJOS PATIKT. Pievērst pretējā dzimuma uzmanību.

Mēs visi vēlamies patikt. Un sevis nepieņemšanā mēs pie tā ejam caur spriedzi, piepūli un cīņu.
(Starp citu, kad es nemīlēju savu ķermeni, es arī savus vīriešu atradu kritizētāju, manipulatoru, apvainotāju vidē un tie man vienmēr skaidri un gaiši “apstiprināja” to, ka manu ķermeni vajadzētu “uzlabot” 🙂

Jā, man bija apaļš un uztrenēts dibens. Jā, mani bicepsi bija lielāki. Jā, man pat bija “sešpaka” uz vēdera. PRIEKŠ KAM. Lai mani mīlētu? Jā, Visaugstākais par visu jau sen manā vietā ir padomājis! Bet es viņam teicu: “Piedod, vecīt, tu kaut ko te esi sajaucis. Es tūliņ visu izlabošu!”

Pavisam cita lieta, kad fiziskās slodzes un nodarbības  ir nepieciešamas, lai atjaunotos pēc slimības, pēc aptaukošanās, darba, kurā ilgstoši nav gravitācijas utt.
Ja cilvēks tikai sēž un guļ – arī nav fakts, ka viņam nepieciešama vingrošana. Iespējams, viņš gūst savu pieredzi caur slinkumu un atteikšanos dzīvot. Ja cilvēkam sāp mugura, nav teikts, ka viņam vajadzīga vingrošana, psihosomatika pateiks priekšā, kas ir tas, kur viņš uzņemas pārāk lielu atbildību, tik lielu ka mugurkauls neiztur. Nemeklējiet iemeslu, lai izvairītos no fiziskajām slodzēm. Ne par to ir stāsts.

Ja cilvēks ir vesels, tomēr cīnās ar savu ķermeni, tad tas ir nedaudz dīvaini… Varbūt viņam nav kur likt savu enerģiju? Varbūt viņam ir pārāk daudz spēka, tāpēc, ka nav ar ko dzīvē nodarboties? Varbūt viņš tā arī nav vēl sevi atradis? …

Kaut kā man arvien vairāk šķiet, ka uztrenēt savu dvēseli ir daudz svarīgāk kā trenēt savu ķermeni.
Arvien vairāk gribās maksimālu pieņemšanu un minimālu spriedzi.

P.S. Paldies frīdaivingam. Es protams turpināšu nirt, taču vairs to nedarīšu fanātiski.

#СКАЗина ©Svetlana Kazina
Foto: Svetlana Kazina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

* Frīdaivings no daivinga atšķiras ar to, ka netiek izmantotas elpošana ierīces – cilvēks nirst tikai ar paša spēkiem un plaušās ievilkto gaisu.

Mīļākā cilvēku spēle – Glābējs

“Upuris”-“Glābējs”-“Agresors” – labi zināms destruktīvas spēles trīsstūris, kuru spēlē visi.
Bet pie mums, Krievijā, es ievēroju visvairāk glābēju. Kaut kā – tā mēs esam audzināti – nenodarboties ar savu dzīvi, bet aktīvi nodarboties ar svešu.
Kolīdz kaut kur dzirdam vai izlasām ar sevi neapmierināta cilvēka grēksūdzi – mēs momentā metamies viņu “glābt”!, piedāvāt palīdzību un apbērt ar dažādiem viņa problēmas risinājuma variantiem.

Turklāt, ņemiet vērā, – praktiski NEKAD cilvēks pats to NELŪDZ! Taču mūs tas neinteresē. Mūs daudz vairāk piesaista iespēja būt glābējam, sajusties svarīgam un vajadzīgam šajā pasaulē. Un, pie velna, ka pašam dzīvē neveicas ne personīgajā dzīvē, ne finansiāli, ne attiecībās ar saviem radiniekiem un bērniem!, tur pārāk sarežģīti tikt ar visu galā, bet dot vērtīgus padomus un rekomendācijas citiem – tas ne tikai ir vieglāk, bet arī patīkamāk, velns parāvis!

Un nav iespējams apstāties: lūk, tavā priekšā stāv upuris, ar suņa acīm, vai sēž un raksta sociālajos tīklos – cik viņam viss ir slikti, un kā viņš tūliņ izmetīsies pa logu, un cilvēki metīsies viņam karināt uz ausīm makaronus – “Cik brīnišķīga ir dzīve, tu, ko?! Visiem tagad grūti, bet mēs uzvarēsim!”
Un visi šie glābēji neapzinās, ka NEKO no viņu padomiem un rekomendācijām šis cilvēks nemaz NETAISĀS IZMANTOT! Viņš pat negrasījās meklēt izeju. Viņa galvenais mērķis bija atrast “brīvas ausis”. Kārtējo reizi pamocīties. Pavampīrēt, kamēr kārtējais glābējs viņu atradīs. Izgāzt savu negatīvu bez patiesas vēlmes kaut ko savā dzīvē mainīt. tāpēc, ka, JA CILVĒKS PATIESI GRIBĒTU – VIŅŠ NECIESTU, BET CENSTOS ATBRĪVOTIES NO CIEŠANĀM.
Un, kas ir pats interesantākais, lai kā arī jūs necenstos viņu izglābt, izeju no grūtībām šis cilvēks var atrast TIKAI PATS. Un tikai tad, kad atrodas aktīvā izejas meklējumu pozīcijā.
Tas nozīmē, ka vai nu atrodas problēmas risinājuma procesā, vai arī LŪDZ KONKRĒTU PALĪDZĪBU. 
Bet, kas ir pats interesantākais, “glābējs” VIENMĒR dabūs pa degumu. Agri vai vēlu, taču pēc nelūgtu padomu došanas viņš vilsies, jo nesaņems nekādu atdevi no tā saucamā “upura”. Un noguris no neatzītā glābēja lomas, viņš pārslēgsies upura pozīcijā.
Tagad viņš apkārtējiem žēlojas par to, ka, saproties, viņš pret šo cilvēku visu laiku ar seju, bet tas pretī ar muguru. Viņš tam visu sirdi un visu palīdzību, bet tas, ne tikai nepielietoja, bet arī nenovērtēja un nepateica paldies. Protams, ka šajā brīdī bijušais upuris glābēja un apkārtējo acīs kļūst par agresoru. “Kāds maita! Es viņam palīdzēju, bet viņš…”…Tādi cilvēki (kuri mīl glābt) ļoti bieži, nokļūstot upura lomā, žēlojas: “Kā gan tā sanāk?! Es visu mūžu citu labā visu daru! Bet man neviens neko! Es sirdi atstāju darbā! Mājās mani nenovērtē! Es visu priekš draugiem! Bet viņi!… Nodevēji! Tas ir netaisnīgi!”

Un, ko jūs domājat, viņš vairs netrauksies atkal kādu glābt? Ha! Ka tikai ne tā! Kā tikko pūlī viņš ieraudzīs žēlu kārtējā cietēja acu pāri, viņš pirmais skries to glābt! Kā gan savadāk? Jo ir radusies kārtējā iespēja spēlēt savu glābēja lomu! Kārtējo reizi būs iespēja kaut nedaudz paspēlēt nozīmīgo pašam sev cilvēku, kaut savās acīs, pacelties kādu pakāpienu augstāk par parējiem upuriem, neskatoties uz savu slimo un aizvainoto dvēseli…
Cilvēki – bērni…. Spēlē… Lai tikai nebūtu jadzīvo… savu pašu interesanto dzīvi.
Man visas šīs trīs lomas ir ļoti labi pazīstamas, jo es diezgan artistiski tās spēlēju visu savu dzīvi. Šis trīsstūris (Karpmana trīsstūris) – ir ļoti iecienīta zemes iedzīvotāju spēle. Ne,ne – jā un atkal ielidoju kadā no trīssūra stūriem. Taču arvien biežāk man izdodas sevi pieķert šajā pozīcijā, iziet no lomas un mierīgi noskatīties kā spēlē citi aktieri, kuri to dara pēc pašu gribas un vēlmes. Es uz to reaģēju ļoti mierīgi, es taču skaidri zinu, ka cilvēks cieš tāpēc, ka viņš GRIB ciest
Es nenogurstoši atkārtošu savu mīļāko frāzi, kuru parasti izrunāju “Pļāpiņu” laikā (on-line sesijās), kad cilvēks man jautā:
– Ka gan viņam palīdzēt? Es taču gribu palīdzēt!
– Pati labākā palīdzība ir NETRAUCĒT!
Netraucējiet cilvēkiem ciest! Viņi to dara labprāt! Ticiet man, ja viņi to negribētu, viņi to nedarītu. Ja cilvēks negrib stāvēt uz naglas, viņš to novāks. Cietējam vienmēr ir kaut kāds izdevīgums to darīt. Bet, kolīdz viņa dvēsele sāk pieaugt, viņš saprot, ka viņam nav izdevīgi ciest. Un viņš patstāvīgi to pārstāj darīt. Vai arī ar kāda palīdzību, taču tas notiek vienā gadījumā, ja viņš pats šo palīdzību lūdz – t.i. noformulē caur muti.
Netraucējiet cilvēkiem atstrādāt viņu pašu karmu! Necentieties to paņemt uz sevi! Nemaisieties Visuma procesos. Komentāros man jautāja: bet, ja nu cilvēks nolēmis padarīt sev galu? Pat tad, ja cilvēks jūs biedē ar pašnāvību, pirmkārt, atcerieties:
– cilvēks, kurš patiešām nolēmis to darīt, nekad par to nebrīdinās apkārtējos, tā ir manipulācija;
– cilvēkam ir tiesības dzīvot un tiesības uzņemties atbildību aiziet no šīs planētas, un tāpēc cieniet viņa izvēli.
– iemācieties just – kad cilvēks ar jums manipulē, bet kad runā dziļi un patiesi.
Un tikai tad, kad viņš jums tajā atzīstas no sirds, ar jūsu palīdzību kaut kā cenšoties aizķerties aiz dzīves, jūs viņam izstāstīsiet visus veidus kā jautri pavadīt savu laiku uz šīs planētas))) Pastāstiet nevis ielieniet viņa dzīvē kā trešā roka vai otrā galva. 
Netraucējiet cilvēkiem pieaugt! Kas gan var būt labāks par to, ka glābšana nav nepieciešama?
Kad būsiet iemācījušies uzņemties atbildību par savu pašu dzīvi un atrisināt savas problēmas patstāvīgi, skaidru galvu novērtējot savas iespējas, nepadarīsiet savus sasniegumus mazvertīgus un tajā pat laikā nepārvērtējot savus spēkus. 
Ak, cik neticami patīkami ir atrasties blakus veselam cilvēkam, kuram nav vajadzīga jūsu palīdzība un jūsu iedvesma!… Jums taču blakus ir arī tādi cilvēki?

©СКАЗина (Svetlana Kazina)
​​​​​​​Foto: Svetlana Kazina
Tulkoja: Ginta Filia Solis