Bez abpusējības nevar

Cilvēki, kuri mūs nemīl, mums ir vajadzīgi tāpēc, lai mēs ar novēlošanos ielāgotu mācību par to, ka bez abpusējības nevar…
Precīzāk sakot, var, bet būs auksti, žēli, sāpīgi…

Lai mēs pārstātu salīdzināt mums tīkamu cilvēku neaizsniedzamību un vienaldzību, ar savu emocionāli nabadzīgo vecāku piespiedu bezjūtīgumu, pie kuriem mēs klauvējām ar savu neizpratnes pilno bērna dvēseli, un centāmies izpatikt, nesot viņiem kartiņas, klājot viņu gultas un novācot aiz sevis rotaļlietas…
Un viņu skopā un retā labvēlība mums šķita visaugstākā balva, dēļ kuras mums nekā nebija žēl, un kuru mēs pat vēl šodien cenšamies atkārtot, stāvot nu jau svešu dzīvju ceļmalās…
Lai mēs pazaudētu savu ilūziju par to, ka mūs tādus labus, gaišus, labestīgus nevar nemīlēt…
Var…
Var vienkarši neiekļūt svēšā uztveršanas zonā, vai iekļūt tur, bet izrādīties lieks…
Var atnest daudz ko, taču tā arī palikt uz sliekšņa ar visām savām dāvanām…
Ne tāpēc, ka mēs esam slikti, bet tāpēc ka gaidīja ne mūs… un bija tādas tiesības…
Gluži tāpat, kā mēs paši…
Tas tāpēc, lai mēs saprastu, cik brīnišķīgi ir tad, kad cilvēki tiecas viens pie otra… kad viņi viens par otru priecājas… kad nevienam no viņiem nekas nav jāizlūdzas, jādiedelē un jāpierāda…
Un, cik muļķīgi ir domāt, ka mīlestība var mūs savienot ar cilvēkiem, kuri dod mums tikai vienu pieredzi – viņu neesamības mūsu dzīvē un mūsu NEielaišanas savējā…

Bez abpusējības nevar…
Ne tikai bez mīlestības…
Vispār it visā, kas notiek starp mums šajā pasaulē…

Abpusējība ir tas kritērijs, kas veido veselīgu vidi, bet tad, ja tās nav – tad zemākajā līmenī tas noved pie spēlēm naidniekos, bet augstākajā līmenī dod sapratni par to, ka mēs neesam viens par otru labāki vai sliktāki, vienkārši bijām un esam svešinieki, un mums nav nekādas jēgas pat saskarties…

Bet, ja mēs sevi pieķeram pie domas, ka cilvēki mums ir interesanti tikai līdz brīdim, kad esam viņus iekarojuši, tad ne jau cilvēkos ir vaina, bet tajā, ka mēs paši sevi esam spējīgi pozitīvi uztvert tikai uzvarētāja stāvoklī…
Un izturamies pret sevi tieši tā kā slikti vecāki, kuriem labs esi tikai tad, kad skolā saņēmi teicamu atzīmi….
Vai tas ir tā vērts…

Varbūt labākais, uz ko mēs esam spējīgi, mums tiek dots tikai tad, kad mēs esam spējīgi pacelties līdz abpusējībai, nevis nolaisties līdz neirotiskām ciešanām…

Kurš kā nolems, tā arī būs…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis