Oho! – gribi būt bagāta, griezies!

sufiji dejo

Kurš no mums bērnībā ir griezies kā vilciņš, līdz līdzsvara zudumam, līdz nelabi paliek? Šāda sava vestibulārā aparāta pārbaude ir gluži dabisks process un intuitīva radības nepieciešamība sajust savu īpašo saikni ar dabu un kosmosu. Bērnam viņa iekšējā balss signalizē to, ka ir kāds noslēpums, kuru ļoti gribās atklāt, taču nav atslēgu.

Mēs griežamies, krītam, vērojam, kā griežas pasaule mums apkārt un tveram šo dievišķīgo stāvokli. Kļūstot pieaugušas un atrodoties sava sievišķā ceļa meklējumos, mēs bieži vien saskaramies ar ezotēriskajām praksēm, kas piedāvā mums atkārtot šos bērnu dienu eksperimentus.
Larisa Renāra piedāvā enerģētisko piltuvju praksi – riņķojošas kustības ar augšup paceltām rokām, lai pievilktu savā dzīvē vīrieti vai finansiālo labklājību – jo vairāk apgriezienu regulāro treniņu laikā, jo bagātāks vīrietis ienāks sievietes dzīvē. (Interesanti)

Cita autore, Oksana Sergunova, vēršoties pie slāvu sentēvu tradīcijām, rekomendē pievērst uzmanību riņķošanai kā enerģijas papildināšanas veidam. Viņas secinājumi ir pārliecinoši: viens no pašiem nozīmīgākajiem procesiem kosmiskajā mērogā, kas strukturē matēriju ir griešanās. DNS molekulai ir divkārsas spirāles forma un tā kalpo par matricu, lai savāktu jaunas molekulas. Šodien DNS ir galvenais dzīvās matērijas šifrētās informācijas nesējs.

Savukārt atjaunotajā “Slāvu valdzinātājas vigrošanā” griešanās ieņem īpašu vietu. Arī krievu tautas dejās ir saglabājies ļoti daudz šādu kustību.

It visu pasaules kultūru dejās klātesoši ir griešanās ap savu asi elementi. Daudzās ezoteriskajās praksēs šis paņēmiens tiek izmantots kā ļoti spēcīgs līdzeklis saplūšanai ar Augstākajiem spēkiem. Pamēģinasim tikt skaidrībā, kāds ir šo maģisko piltuvju noslēpums.

Saksim ar to, ka griešanās ir galvenā Visuma kustība: griežas planētas, Saules sistēma, Galaktika un viss, kas piepilda kosmisko telpu. Galvenie cilvēka enerģētiskie centri, kurus vēdiskajā tradīcijā dēvē par čakrām, bet daoistiskajā par dantian, arī raksturojas kā saucamie “virpuļi”, tātad enerģijas griešanās.

Pats vārds “čakra” tulkojumā nozīmē “ritenis” vai “disks”. Griešanās var notikt pa labi un pa kreisi, tātad pulksteņa rādītāja kustības virzienā, vai pretēji pulksteņa rādītāja kustības virzienam. Pagriezienu pulksteņa rādītaja kustības virzienā var saukt par vīrišķo – vai jan. Ņemot verā to, ka “jan” enerģija ir aktīvā, tad aktivizācijas procesi tiek stimulēti ar griešanos pa labi. Savukārt “in” – mierīga, sievišķā. Griešanās pretī pulksteņa rādītāja kustības virzienam var kompensēt “jan”‘ griezienus vai nomierināt, samazināt procesu aktivitāti.

Pati pazīstamākā sakrālā prakse, kurā izmanto griešanās principu ir tibetiešu prakse “Piecas tibetiešu pērles”, kuras mērķis ir organisma atjaunošanās un cilvēka enerģētiskā potenciāla pastiprināšana.

Otra pazīstamākā ir sūfiju griešanās, “karaliskā” meditācija, lai sasniegtu transa stāvokli, kuras laikā cilvēki griežas ap savu asi, sākot no pusstundas līdz pat vairākām stundām.
Interesanti, ka tibetiešu praktiķi pārsvarā rekomendē griešanos pulksteņa radītāja kustības virzienā, bet sūfiji griežas pretēji pulksteņa radītāja kustības virzienam.

Kas attiecas uz kosmiskajiem objektiem, piemēram, Zeme griežas no rietumiem uz austrumiem, bet vērojot Polārzvaigzni vai Ziemeļpolu, griešanās notiek pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. Pats brīnumainākais ir tas, ka visas Saules sistēmas planētas, izņemot Venēru, griežas uz vienu pusi.

Tātad arī Visumā griešanās notiek dažādos virzienos. Praktiķi, kuri strādā ar čakru enerģijām pulksteņa rādītaja kustības virzienā “uzsūc” ārējo enerģiju ķermenī, bet pretējā griešanās – “izvelk” enerģiju, tātad ļauj tai izstaroties.

Šo griešanās īpašību dažu austrumu ezotērisko skolu sekotāji izmanto enerģijas uzlādēšanai, lai attīrītu čakras – ja čakras atrašanas vietā sākam riņķveida kustības pret pulksteņa rādītāja virzienu, notiek enerģijas izlāde un tā harmonizējas enerģētiskā centra darbība. Atbilstoši, lai papildinātu čakras enerģijas potenciālu, plauksta jāgriež pulksteņa radītaja kustības virzienā.

Tāds viedoklis bija arī senslāviem, kuri kā dziedinošo simbolu izvēlējās svastiku, precīzāk – saulgriežu zīmi. Svastikas pagriešana pulksteņa rādītāja kustības virzienā simbolizēja radīšanu, bet pretēji (to sauca коловрат) – tika izmantota dziednieciskajās praksēs. Slāvu senči grieza divas apļa dejas: vīrieši stāvējā ārējā lokā, sievietes – iekšējā. Vīrieši gāja pulksteņa rādītāja kustības virzienā, sievietes – pretēji (коловрат).

Tā nu esam noskaidrojuši filosofisko šī rituāla pusi un varam apzināti sākt savu “maģisko deju”, kas palīdzēs nostāties uz sava harmonijas ceļa dzīvē – gan personīgajā, gan veselības dziedināšanā.

Tagad ir skaidrs, kāpēc daudzu sievišķo prakšu autori ļoti uzstājīgi rekomendē savām sekotājām pašu dabiskāko sieviešu kustību – griešanos ap savu asi.

Šādu griešanos praktizē kā vienu no cigun daudzveidīgajām formām darbā ar enerģijām. Roku stāvoklim šeit īpašas nozīmes nav. Rokas pastieptas augšup simbolizē vien vizuālu piltuves formu, bet efekts būs gluži tāds pats kā tad, ja rokas būs noliktas sānis.

Enerģiju var uzņemt arī vienkārši stāvot un nekustoties, tāds variants praksē mēdz būt ļoti efektīvs, taču maksimāli grūts. Ņemot verā to, ka smadzenes ir spējīgas vadīt šo “piltuves” virzienu, var griezties uz abām pusēm, apzināti ieslēdzot “uzņemšanas” vai “izstarošanas” mehānismu.

Vēl mums jāparunā par kustību daudzumu, kas nepieciešams sievietes laimei.

Treniņu autori ir pārliecināti, ka, jo vairāk griezienu sieviete ik dienu veic, jo bagātāku vīrieti saņem. Tas ir gluzi loģisks spriedums. Griešanās palielinās enerģijas daudzumu. Un bagāts vīrietis nozīmē tikai to, ka viņam ir augsts enerģētiskais statuss, tas pirmkārt, un harmoniska savienība ar tādu vīrieti iespējama tikai tai sievietei, kurai enerģijas līmenis ir atbilstošs. Tāpēc griešanās daudzums un kvalitāte ir nozīmīgs aspekts.

Tikai nevajag griezties līdz samaņas zudumam! Nezaudējiet veselo saprātu, tiecoties pēc laimīgas nākotnes! It visā ir svarīgs līdzsvars un pakāpeniskums.

Gribas atzīmēt vēl to, ka nevajadzētu uztvert šīs prakses, kā brīnumnūjiņu. Lieta tāda, ka vēl bez augsta enerģētiskā līmeņa ir svarīgi, lai cilvēks būtu pietiekami attīstīts savā garīgajā līmenī.

Un arī tad, kad būsi sastapusi savu sapņu vīrieti, tā būs tikai puse darba, jo saglabāt attiecības ilgus gadus ir galvenais viedas sievietes uzdevums. Bez fiziskā, enerģētiskā un garīgā līmeņa vienotības šis uzdevums nav izpildāms.

Griezieties, mīļās sievietes! Pasaule griežas un mēs – līdzi tai.
Avots: @maitribudha, kvantovyj-skachok.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Īsts Meistars

rumi

Džalaladins Rumi ir viens no sufisma dižgariem – dzejnieks, mistiķis, filosofs un mūziķis. Daudzi cilvēki nāca pie viņa, lai saņemtu gudru padomu un mierinājuma vārdus. Reiz pie viņa atnāca sieviete ar savu dēlu un teica:

— Es esmu izmēģinājusi visus iespējamos un neiespējamos veidus, bet dēls mani neklausa. Viņš ēd pārāk daudz cukura. Lūdzu, pasakiet viņam, ka tas ir kaitīgi veselībai. Viņš jūs noteikti klausīs, jo ciena jūs.

Rumī paskatījās uz zēnu, ieraudzīja viņa acīs uzticēšanos un teica:

— Atnāciet pie manis pēc trim nedēļām.

Sieviete izbrīnīta neizpratnē skatījās uz viņu. Ļaudis nāca pie Rumi no tālām zemēm un viņš palīdzēja tiem atrisināt lielas problēmas uzreiz… Taču viņa paklausīja un atnāca pēc trim nedēļām. Rumi paskatījās uz zēnu un teica:

— Nāciet vēl pēc trim nedēļām.

Sieviete nenocietās un paprasīja, kas par lietu. Bet Rumi atkārtoja teikto.

Kad viņi atnāca trešo reizi, Rumi teica zēnam:

— Dēliņ, paklausi manam padomam, neēd tik daudz cukuru, tas ir kaitīgi tavai veselībai.

— Ja jau jūs man to sakāt, Meistar, es paklausīšu un cukuru vairs neēdīšu, — atbildēja zēns.

Pēc tam sieviete palūdza zēnu pagaidīt viņu uz ielas. Kad tas izgāja, viņa jautāja Rumi, kāpēc vinš to nepateica jau pirmajā reizē, tas taču ir tik vienkārši? Džalaladins atzinās viņai, ka pats mīlēja ēst cukuru un, pirms dot kadam padomu, viņam pašam nācās atbrīvoties no šīs vājības. Sākumā viņš domājis, ka pietiks ar trim nedēļām, taču kļūdījies…

Viena no īsta Meistara pazīmēm ir tā, ka viņš nekad nemācīs otram to, kam pats nebūs izgājis cauri. Meistars, pirmkārt, ir godīgs pats pret sevi. Viņa vārdi saskan ar viņa darbiem. Meistara vārdi nāk no viņa pesronīgās pieredzes, viņa gudrība dzīvo viņā, ne svētajos rakstos.
Te vietā būs atcerēties čaņu teicienu: “Kad labs cilvēks sludina viltus macību, šī mācība kļūst par patiesu. Kad slikts cilvēks sludina patiesu mācību, tā kļūst par viltus mācību.”
Avots: http://pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Ošo: Kas ir skaudība, un kāpēc tā tik ļoti sāpina?

skaudiba

Skaudība ir salīdzināšana. Un mēs esam mācīti salīdzināt, mēs esam ievirzīti salīdzināt, mūžīgi salīdzināt. Kādam citam ir labāka mājam kādam citam ir skaistāks ķermenis, kādam citam ir vairāk naudas, kādam citam ir harismātiskāka personība. Salīdzini, turpini salīdzināt sevi ar katru garāmgājēju, uz rezultāts būs liela skaudība. Tas ir blakus produkts ievirzei uz salīdzināšanu.

Pretēji tam, ja tu atmet salīdzināšanu, skaudība izzūd. Tad tu vienkārši zini, ka tu esi tu un neesi neviens cits, un nav arī nekādas vajadzības. Ir labi, ka tu nesalīdzini sevi ar kokiem, citādi tu sajustos ļoti skaudīgs: kāpēc tu neesi zaļš? Un kāpēc gan dzīve ir tik nežēlīga pret tevi – tev nav ziedu! Labāk nesalīdzināt sevi ar putniem, ar upēm, kalniem, citādi tu ciestu. Tu salīdzini sevi tikai ar cilvēkiem, jo esi tā ievirzīts, lai salīdzinātu tikai ar cilvēkiem; tu nesalīdzini sevi ar pāviem un papagaiļiem. Citādi tava skaudība pieaugtu vēl vairāk un vairāk: skaudība tevi tā nomāktu, ka tu nespētu dzīvot.

Salīdzināšana ir ļoti muļķīga attieksme, jo katrs cilvēks ir vienreizīgs un nesalīdzināms. Tiklīdz šī izpratne iemājo tevī, skaudība izzūd. Katrs ir vienreizīgs un nesalīdzināms. Tu esi tikai tu pats: nekad neviens nav bijis līdzīgs tev, un nekad neviens nebūs līdzīgs tev. Un tev arī nav jābūt līdzīgam nevienam citam.

Esamība rada tikai oriģinālus, tā netic kopijām.

Pagalmā kašņājās bariņš vistu, kad pēkšņi pāri sētai pārlidoja futbola bumba un nokrita viņu vidū. Gailis piegāja tai klāt, nopētīja un tad teica: „Es jau nesūdzos meitenes, bet paskatieties tik, ko dabū gatavu kaimiņos.”

Kaimiņos notiek daudz kas brīnumaināks: zāle ir zaļāka, rozes rožainākas. Visi izskatās tik laimīgi – izņemot tevi pašu.  Tu nemitīgi salīdzini. Tieši tāpat ir arī ar citiem, arī viņi salīdzina. Varbūt viņi domā, ka zālīte tava mauriņā ir zaļāka – no tālienes tā vienmēr izskatās zaļāka, ka tev ir skaistāka sieva…tu esi noguris, tu vairs nesaproti, kā gan ļāvi sevi sagūstīt šai sievietei; tu nezini kā lai tiek no viņas vaļā, – un kaimiņš varbūt tevi apskauž, ka tev ir tik skaista sieva! Un tu varbūt apskaud viņu…

Ikviens apskauž ikvienu citu. Un šīs skaudības dēļ mēs radām īstu elli, skaudības dēļ mēs kļūstam ļoti ļauni.

Pavecs fermeris drūmi aplūkoja plūdu postījumus.

„Haram!” uzsauca kaimiņš. „Visas tavas cūkas aizskaloja straume!”

„Un kā ar Tompsonu cūkām?”

„Arī tās ir pagalam.”

„Un Larseniem?”

„Arī.”

„Hmm!” iesaucās fermeris, jūtami atplaukstot. „Tad jau nav tik traki, kā es domāju!”

Ja visi ir postā, ir labāka sajūta: j visi zaudē, ir labāka sajūta. Ja visi ir priecīgi un veiksmīgi, tad zaudējums ir ļoti rūgts.

Bet kāpēc šī doma par citiem vispār ienāk tev prātā? Ļauj man vēlreiz atgādināt: tāpēc, ka tu neesi ļāvis savām sulām cirkulēt, tu neesi ļāvis augt savai svētlaimei, tu neesi ļāvis uzplaukt savai esībai.

Tāpēc tu jūties iekšēji tukšs, un tu skaties uz ikviena cita ārpusi, jo tikai ārpuse ir redzama.

Tu pazīsti savu iekšpusi, un tu pazīsti citu ārpusi: tas rada skaudību. Viņi pazīst tavu ārpusi, un viņi pazīst savu iekšpusi: tas rada skaudību. Neviens cits nepazīst tavu iekšpusi. Tu zini, ka tur tu neesi nekas, tu esi bezvērtīgs. Un pārējie no ārpuses izskatās tik smaidīgi. Viņu smaidi var būt viltoti, bet kā gan tu vari zināt, ka tie ir viltoti? Varbūt arī viņu sirdis smaida. Tu zini, ka tavs smaids ir viltots, jo tava sirds nepavisam nesmaida: iespējams, tā gauži raud.

Tu pazīsti savu iekšpusi, un tikai tu to pazīsti, neviens cits.  Un paz;isti ikviena cita ārpusi, un cilvēki savu ārpusi ir izveidojuši ļoti skaistu. Ārpuse ir tikai priekšzīmīga fasāde, un tā ir ļoti maldinoša.

Ir kāds sens sūfiju stāsts.

Kādu vīru ļoti nomāca viņa ciešanas. Viņš katru dienu lūdza Dievu: „Kāpēc es? Ikviens šķiet tik laimīgs. Kāpēc vienīgi man jādzīvo tādās ciešanās?”Kādu dienu dziļā izmisumā viņš lūdzās Dievam: „Tu vari dot man jebkuras citas ciešanas, un es esmu gatavs tās pieņemt. Bet paņem manējās, es tās vairs nespēju panest.”

Tajā naktī viņš redzēja brīnišķīgu un ļoti nozīmīgu sapni. Tonakt viņš sapņoja, ka Dievs parādījās debesīs un teica visiem: „Atnesiet visas savas ciešanas uz templi.” Ikviens bija noguris no savām ciešanām –un patiesībā ikviens kādu reizi bija lūdzis: „Es esmu gatavs pieņem jebkura cita ciešanas, tikai paņem prom manējās; tas ir par daudz, tas vairs nav paciešams.”

 Tā nu ikviens savāca visas savas ciešanas maisā un nāca uz templi, un viņi visi izskatījās ļoti priecīgi. Viņu lūgšanas bija uzklausītas. Un arī šis vīrs steidzās uz templi.

Un tad Dievs teica: „Nolieciet savus maisus pie sienas.” Visi maisi tika nolikti pie sienām, un tad Dievs paziņoja: „Tagad jūs varat izvēlēties. Ikviens var paņemt jebkuru maisu.”

Un vispārsteidzošākais bija tas, ka šis vīrs, kurš vienmēr bija tā lūdzies, steidzās pats pie sava maisa, pirms kāds cits to paspēj izvēlēties! Un viņš bija pārsteigts, jo ikviens steidzās pie sava maisa un ikviens bija laimīgs, atkal izvēloties tieši to. Kas bija noticis?

Pirmo reizi ikviens bija saskatījis citu nelaimes, citu ciešanas – un viņu maisi bija tikpat lieli vai pat lielāki!

Un otrs iemesls bija tāds, ka cilvēki bija pieraduši pie savām paša ciešanām. Izvēlēties kāda cita nelaimi – kas to lai zina, kādas ciešanas būs šajā maisā? Kāpēc gan tādus uztraukumus? Ar savām ciešanām tu vismaz esi pazīstams, tu esi pie tām pieradis, un tās ir paciešamas. Tik daudz gadu tu esi tās panesis – kāpēc gan tagad izvēlēties nezināmo?

Ikviens devās mājās laimīgs. Nekas nebija mainījies, viņi nesa līdzi tās pašas ciešanas, bet ikviens bija laimīgs un smaidīgs, un priecīgs, ka dabūjis atpakaļ pats savu maisu.

No rīta šis vīrs lūdza Dievu un teica: „Paldies tev par šo sapni, es nekad vairs neko tādu nelūgšu. Viss, ko tu man esi devis, ir man labs; tam jābūt man labam, jo tieši tāpēc tu man to esi devis.”

Skaudības dēļ tu esi patstāvīgās ciešanās – tu kļūsti ļauns pret citiem. Un skaudības dēļ tu sāc kļūt neīsts, jo tu sāc izlikties. Tu sāc piedēvēt sev kaut ko tādu, kas tev nepiemīt, sāc piedēvēt sev kaut ko tādu, kas tev nemaz nevar piemist, kas tev ir nedabisks. Tu kļūsti arvien mākslīgāks. Atdarinot citus, sacenšoties ar citiem ko gan citu tu vari darīt? Ja kādam kaut kas ir un tev tā nav, un nav arī dabiskas iespējas, vienīgā iespēja ir dabūt lētu aizvietotāju.

Skaudīgais dzīvo ellē. Atmet salīdzināšanu, un skaudība izzūd, ļaunums izzūd, neīstums izzūd.  Bet tu vari to atmest tikai tad, ja tu sāc audzēt savus iekšējos dārgumus, cita ceļa nav.

Pieaudz, kļūsti par arvien īstāku un īstāku cilvēku. Mīli sevi un cieni sevi tādu, kādu Dievs tevi ir radījis, un tad tev uzreiz atvērsies debesu durvis. Tās vienmēr ir bijušas atvērtas, tu vienkārši neesi paskatījies uz tām.

Avots: http://www.yogi.lv