Pamazītiņām…

tris ipasibas

Pa logu vēroju aprīļa ziemu, kura mazām sniegpārsliņām izdejo savu dīvaino reanimāciju…
Atveru logu un smaidu – gaiss tomēr ir pavasarīgs, un tātad dzīve nav apstājusies kā salauzts pulkstenis, tā pamazītiņām plūst uz priekšu…. kā tai arī paredzēts…
Pamazītiņām…
Šajā vārdā ir viss, ko jums atnesu savās mazajās plaukstās…
Šajā vārdā ir manas dzimtas sieviešu viedums, kuras vienmēr uz manu jautājumu par to, kā dzīvojas, nemainīgi atbildēja vienu un to pašu…
Pamazītiņām… man teica vecmāmiņa, kad es savā jaunības nepacietībā nesamierinājos ar to, ka ir kādi kavēkļi, es vēlējos visu un uzreiz…
Pamazītiņām… atkārtoja mamma, kad man viss, pie kā ķēros, krita no rokām…
Pamazītiņām… es tagad saku ikvienam, kurš izmisumā, trauksmē, bailēs nāk pie manis pēc padoma…
Nav laiks steigties…
Nav laiks censties pārspēlēt likteni, kurš atšķirībā no dzīves nav koriģējams, lai ko arī iegalvotu tev visi guru savā pārcilvēcisko spēju neirozē…
Nav laiks cīnīties, noveļot savu šobrīd nekam nederīgo ambiciozitāti pār savu tuvāko neaizsargātajām galvām, vai arī tām attālinātajām galvām, no kurām nenāksies saņemt atbildi…
Pamazītiņām…
Beidzot pavadot vairāk laika sevī, nevis ārpusē…
Un beidzot ievedot tur kārtību…
Pamazītiņām…
Atbrīvojoties no liekā, kura pēkšņi kļuvis tik daudz…. un tas, pēc kā esi dzinies un tas, ar ko sacenties, ir aizgājis kaut kur tālu apziņas tumšajā stūrī…
Man patīk klusums…
Patīk tik ļoti, ka es esmu pārstājusi klausīties mūziku, bez kuras agrāk nespēju dzīvot ne mirkli, kopā ar to izdzīvojot trokšņaino pilsētas dzīvi…

Tagad es sapratu, ka PAMAZĪTIŅĀM nenozīmē pasīvi, bet vairāk gan bez neobjektīvas aktivitātes…
Tā nav iziešana no ritma…
Tā ir aktuāla ritma nomaiņa…
Dzīvot ar aktuālām emocijām nevis atliktās dzīves gaidām…
Pamēģiniet…
Mums jāiztur…

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdzirdi mūziku, pirms dziesma ir beigusies

berns spelejas

Vai esi kādreiz pavērojis bērnus, kuri jautri vizinās karuseļos? Vai esi klausījies lietū, kas sitas pret zemi? Vai esi priecājies par tauriņa lidojumu? Vai uzmanīgi vērojis, kā saule pazūd naktī?

Sāc dzīvot nedaudz lēnāk, neskrien tik ātri!

Tu dzīvo savu dzīvi skrienot? Un, kad tu jautā: “Kā tev iet?”, tu dzirdi atbildi?

Un dienas beigās, kad guli gultā, tavā galvā jau tinās filma par nākamajiem simts neizdarītajiem mājas darbiem?….
Vai esi kādreiz teicis savam bērnam: “Mēs to izdarīsim rīt?”

Un pats savas steigas dēļ pat neesi ievērojis viņa problēmas?
Kādreiz pazudusi saikne var ļaut draudzībai nomirt.
Un iemesls ir tas, ka tev nekad nav bijis laika. Pat tik daudz laika, lai piezvanītu un pateiktu: “Sveiks”.

Kad tu skrien ļoti ātri, lai kaut kur nokļūtu, tu palaid garām vismaz pusi no savas zemes dzīves skaistuma.

Tu uztraucies un steidzies visas dienas garumā, un to visu var salīdzināt vien ar neatvērtu un izmestu dāvanu.
Dzīve nav sacīkstes. Pamēģini dzīvot lēnāk.
Izdzirdi mūziku, pirms dziesma ir beigusies.

Ani Čoing Dolma
Tulkoja: Ginta FS

 

Darbs dvēselei

10629598_291250697732066_7561935940028664886_n

Jebkurš darbs, tā ir gaisma, kas izgaismo tumsu.

Par ko tu strādā? Kādi ir tavi pienākumi? Tev patīk tavs darbs? Tu lepojies ar to? Tu apskaud citus cilvēkus par viņu darba vietām? Cik daudz jautājumu, kas tev palīdzēs saprast savu attieksmi pret darbu, kas aizņem lielu daļu tavas dzīves.

Piedzimstot, katrai dvēselei piemīt unikāls kopums dažādu dotumu, īpašību un noslieču visādu veidu hobijiem un nodarbēm. Šie dotumi nosaka ceļus, pa kuriem ies dvēsele, piedzimstot tieši tajos ķermeņos un tajās vietās, kas tai palīdzēs maksimāli realizēt savu potenciālu, atnesīs maksimālu labumu sabiedrībai un citām dvēselēm apkārt. Absolūti katrai dvēselei ir neierobežotas tiesības izvēlēties to vai citu profesiju un darbības sfēru un tā vienmēr var attiekties no tā ceļa, ko tai piedāvā Visums.

Vēl bez noslieces uz noteiktu darbības jomu, nākamās profesijas izvēli nosaka tās mācības, kuras dvēselei būs jāsaņem savā ceļā uz Zemes. Piemēram, tas var būt mīļotais darbs profesijā, kuru nicina un noliedz citi cilvēki noteiktā laika periodā, noteiktā ģeogrāfiskajā apvidū. Zemu apmaksāts, bet sabiedrībai vajadzīgs darbs. Tāds, ko sabiedrība atzīst, bet maznozīmīgs. Un dažādi citi šķēršļi – gan fiziskajā gan emocionālajā plānā.

Nekad nepakļaujies sabiedrības viedoklim, uzskatot, ka tavs darbs vai nodarbošānās ir nesvarīga, nevērtīga. Dzīvē nav nesvarīgu darbu. Jebkurš darbs, kas kādam nes labumu, tā ir tīra enerģija, kas nāk no sirds un dvēseles centra, lai palīdzētu visam, kas apkārt. Pat tad, ja jaunas, nenobriedušas, EGOatkarīgas dvēseles pagaidām vēl neapzinās to, ejot pašapmāna un gaisa piļu pavadā.

Jebkurš darbs – tā ir gaisma, kas izgaismo tumsu. Tas ir tas iedzimtais talants, kuru nekad neviens dvēselei nevarēs atņemt. Tas talants un vēlme, kuru izstaro dvēsele, kas dara jebkuru darbu, ir spējīgs iet cauri gadsimtiem, palīdzot dvēselei sajust savu būtību un savu patieso sūtību šajā Dzīvē.

Atceries to, ka reputācija un materiālās vērtības ir tikai svari, kas jebkurā brīdī ir spējīgi mainīt savu leņķi, padarot svarīgo bezjēdzīgu un bezjēdzīgo – nozīmīgu. Un, ja reiz šī robeža ir tik svārstīga un mainīga, tad kāpēc gan sekot tai, atdodot savu brīvību tik strauji mainīgās enerģijas rokās. Sava talanta noniecināšana, lai apmierinātu EGOvajadzības – tas nozīmē sava “ES” noniecināšanu. Tās ir pastāvīgas un bezgalīgas dvēseles ciešanas, kas izsauktas ar mērķi aiznest cilvēkam ziņu par viņa patieso un dievišķo sūtību un misiju.

Nodarbojies ar to, ko tu patiesi mīli. tas, kas tevī rada degsmi un ticību. To, kas tevi aizrauj un tu aizmirsti par laiku. To, kur katra tava darbība vērsta uz to, lai atnestu labumu cilvēkiem, sabiedrībai, tev pašam. To, kas attīsta tevi un pasauli tev apkārt. To, ko paredzējis tev liktenis. Aizmirsti par sociālajiem stereotipiem, pārmērīgiem materiālajiem labumiem, aizmirsti par citu skaudību un nicinājumu.

Sakoncentrējies uz to, kas nāk no tevis. Uz to radošo enerģiju, kas plūst mērķtiecīgi.

Atslēdzies no burzmas un steigas un dari to, kas patiesi tev patīk!

Avots: http://www.aum.news/

Tulkoja: Ginta FS