Šodien ir, bet rīt – nav zināms

Daudz kas balstās uz drosmi atzīt vienkāršo patiesību – dzīve nenodarbojas ar mūsu cilvēcisko sacensību godīgu tiešāšanu un nedala savas medaļas tiem no mums, kuri vairāk centās, kala pašus ambiciozākos plānus vai klusiņām sapņoja par to, ka reiz viņiem būs tikai sev saprotamā, bet citiem nepamanāmā laime…

Un te nu, kā sanāks.
Kā paveiksies.

Var jau visu darīt pareizi, tā kā vispārpieņemts, un neko nesaņemt pretī, bet tas nav stāsts par to, ka nevajag censties…
Drīzāk par to, ka domājot par nākotni un liekot visas likmes tikai uz to, tās dēļ atliekot visu šobrīd iespējamo, vajadzētu atcerēties, ka pat to, ko tu vari nākotnes labā izdarīt šodien, tu izdarīsi ar to instrumentu palīdzību, kas tev pieejami šobrīd.
Un arī tas būs bez jebkādām garantijām.

Ir tik smieklīgi dzirdēt centienus no malas analizēt svešas dzīves, augstprātīgi norādot uz pieļautajām kļūdām un neveiksmju iemesliem, tāpat augstprātīgi cenšoties sevi pārliecināt, ka ar tevi nekas tāds nenotiks.
Smieklīgi tāpēc, mani mīļie, ka neviens no mums sev nevēl neveiksmes un kritienus…
Neviens sev nevēlas ne nedziedināmas slimības, ne liktenīgas kļūdas, rūgtas apstākļu sakritības, traģiskas neveiksmes, salauztas attiecības un nemīlestību.
Taču tās notiek. Notiek pat ar tiem, kuri sevi uzskata par viediem, īpašiem, aizsargātiem no visa ar savu naudu un statusu, par eņģeļu noskūpstītiem…

Tad, lūk viņa – dzīve.
Katram uz plaukstas, bet ar nesaprotamu prognozi.
Šodien ir, bet rīt – nav zināms.
Man tieši šis ir galvenais iemesls, kāpēc bailēs neskriet ar pieri sienā, bet izcelt savas kājas no gultas pat tad, kad tās ļoti sāp…
Ne jau tāpēc, lai veiktu varoņarbus, ne arī skaistajam lozungam “šeit un tagad”.
Sev pašai.
Lai dzīvotu savu parasto dzīvi.
Lai mīlētu tos, kurus mīlu.
Lai darītu to, ko varu darīt.
Lai ietu tur, kur es vēlos iet.Kamēr tas ir iespējams.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iekšējais MIERS

miers

Draugi, vai saprotat, cik milzīgi liela vērtība ir Iekšējais Miers?
Kāda bezgalīga labsajūta ir sēdēt visskarbākajā salā un justies tā, it kā sēdi milzīga un klusa koka paēnā un baudi burvīgu saulrietu?
Un cik miljonus gadu ir jānodzīvo Dvēselei, lai pienāktu brīdis, kad esi tik stiprs, kā šis koks?
Iekšējais miers nav vienaldzība pret dzīvi, taču tā ir vienaldzība pret tām vabolēm – mizgraužiem, kas gaida to mirkli, kad tu dosi tām baiļu vai dusmu signālu, pēc kura tās sāks tevi grauzt…

Bet tu nedod šo signālu…
Tu esi pārvarējis savas bailes un sen jau esi sapratis, ka dusmas ir vienkārši reakcija, tas nav veids, kā dzīvot, aplejot visu sasniedzamo ar skābi…
Tā ir pilnīga vienaldzība pret ikvienām spēlēm, kurās tevi cenšas iesaistīt….
Tāpēc, ka tavas spēles beidzās smilšu kastē…
Tā ir pilnīga vienaldzība pret rindām, kas stājas pie tiem, kuri mīl, lai pēc viņiem stāvētu rindās…
Ja reiz mīl, tad lai paši arī stāv…
Tu esi izaudzis līdz abpusējām attiecībām.
Tā ir pilnīga vienaldzība pret vajadzību kaut ko kādam pierādīt, vai kādu pārliecināt par to, ka neesi tāds, kā par tevi domā….
Kurš padomāja, tas domāja par sevi, taču viņam nepietika drosmes to atzīt… viņš to atdeva tev…
Un vēl mamma tev iemācīja neņemt no svešiem…
Tā ir pilnīga vienaldzība pret sacensībām, cīņu un maratoniem.
Vienkārši tāpēc, ka tev nevajag būt uzvarētājam, kurš izlīdis no ādas…

Tu uzvarēji vienu reizi, kad saprati, ka tev nav interesanti būt labākam par kādu, tev pietiek, ka tu esi tu pats
Un, ja tu kaut ko dari labi, tad diploms, kas to apliecina, tev ir absolūti vienaldzīgs. Diplomi ir vajadzīgi tiem, kuriem ne īpaši svarīgi ir darīt labi to, ko viņi dara, cik uzturēt ilūziju par to, ka to neviens cits neprot.
Iekšējais miers neiestājas reizē ar kalendāro briedumu, bet gan kā apzinātības pazīme.

Tu turpini attīstīties, bet uz visiem laikiem atbrīvojies no steigas, trauksmes un gaidām pēc novērtējuma.
Tu sēdi zem savas nešablona dzīves koka un saproti, ka tas, kas patiešam tev vairs nekad nebūs, ir šabloni.
Miers nav tiem, kuri uztraucas par to, ka neizdosies vēlreiz atkārtot to, kas it kā ir obligāts visiem.
Nav obligāti…
Es jums visiem novēlu mieru.
Atrodiet savu koku, savu sauli, savu zemi zem kājām.
Un esiet pie sevis pašiem, vienmēr.
Pārējie ar laiku pievienosies.
© Ļiļa Grad
Foto: pixabay
Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Elizabete Farrelli: Mēs neesam iemācījuši bērniem būt laimīgiem

elizabete-farrelli
Katru rītu, kad redzu simtiem neizgulējušos jaunus cilvēkus, dodoties uz darbu korporatīvajās “zombilandēs”, es domāju par laimi. Precīzāk – par lielajiem meliem attiecībā uz laimi, kurai mūsu paaudze likusi noticēt saviem bērniem. Pats lielākais lāča pakalpojums, ko varējām izdarīt, nav sadārdzinātās cenas uz dzīvojamo platību, kuru tagad viņi nevarēs nopirkt, arī ne kaitīgo atkritumu grēdas pa visu planētu, kuras viņiem nāksies izrakt. Tie ir meli par to, ka ikvienam cilvēkam obligāti jābūt laimīgam.
Mēs esam iestāstījuši saviem bērniem, burtiski iekaluši smadzenēs, ka laime – tas ir dabisks cilvēka stāvoklis un obligāta dzīves nepieciešamība. Un ar to pašu esam padarījuši viņus nelaimīgus.
Nelaimes sakne ir jēdzienu neskaidrībā. Mums ir radies nepareizs priekšstats par to, kas ir laime un kā to sasniegt. Teikšu uzreiz, man nav ne mazākās nojausmas, kurš ceļš tieši jūs aizvedīs pie laimes. Toties es pilnīgi skaidri zinu, pa kurām dzīves takām nevajag iet. Jo tieši tās vadā 20 gadnieku paaudzi pa melīgo glancēto fotogrāfiju pasauli facebook no iedzeršanas līdz psihoterapeita kušetei un atpakaļ.
Statistika bezkaislīgi runā par to, ka šodienas jaunā paaudze ir pakļauta trim galvenajām slimībām, kuru nosaukumi ir: “kredīts”, “ēdiens” un “iedzeršana”.
Ņemsim manu dzimto Austrāliju: vidējais apgrūtinājums ar kredītiem ir 14,1%, taču, ja paskatāmies uz jauniešiem (24-35 gadi), tad vairāk kā 20% no viņiem jau ir apgrūtināti ar kredītiem
Vairāk kā puse Austrālijas sieviešu nepareizi ēd, maz kustās, bet 16-24 gadīgo grupā tādu ir 72%. Ja runājam par alkoholu, tad vismaz 1/5 daļa austrāliešu virs 14 gadiem izdzer bīstamus veselībai daudzumus alkohola, un sen jau apsteiguši savus priekšgājējus. Futurologi prognozē šai paaudzei “nemirstību dzīves laikā”, taču tajā pat laikā, tā dara visu, lai maksimāli saīsinātu savas dzīves ilgumu. Ja viņiem izdosies to pārvarēt, tas būs pirmais tāds gadījums vēsturē. No kurienes gan šīs depresijas, dzeršanas un kaitīgie ieradumi?.
Viss ir ļoti vienkārši, mēs paši viņiem esam iemācījuši, ka laime ir patērēšanā. Mēs paši nolēmām, ka, ja nesaņemsim to, ko gribējām, tad kļūsim nelaimīgi. Tātad, ja saņemam to, ko gribējām, tad kļūstam laimīgi!
Tajā pat laikā realitātē, pēc tam, kad esam apmierinājuši savas “bāzes vajadzības”, ar katru nākamo piepildīto vēlēšanos kļūstam arvien nelaimīgāki. Kāpēc? Tāpēc, ka vēlmes nav pastavīgas, apmierinājums ātri pagaist un nevar likt vienlīdzības zīmi starp baudu un laimi.
Lai kādas arī būtu mūsu vēlmes – jauna somiņa, muskuļots smukulītis ar holivudas smaidu, un vēl pēdējā tiramisū karotīte – tās visas ir ļoti mānīgas vēlmes. Vēlmes rodas tad, kad mums kaut kā trūkst un lielākā daļa labsajūtas ir attiecināma tieši uz gaidām, kad domājam par to, kā būs, kad mums tas būs. Pati kulminācija ir brīdī, kad mēs saņemam to, ko vēlējāmies. Un kas pēc tam? Neizbēgams kritiens. Labsajūta izbeidzas, atstājot piemiņai kaut ko, kas mētājas skapī vai gultā, vai uz mūsu gurniem.
Un arī tas nav viss.
Patiesībā mums nav vajadzīgs gandrīz nekas no tā, ko mums it kā gribās. Mums bieži vien nemaz nav vajadzīgs pats vēlmju priekšmets, bet vajadzīga iespēja padižoties, palielīties apkārtējiem un tikt apbrīnotiem.
Vairums vēlmēm ir statusa raksturs  Neticiet?
Tad domās izpildiet vienu eksperimentu: iedomājieties kaut ko vērtīgu. Piemēram pazīstama dizainera kleitu vai pusdienas superdārgā restorānā, vai arī kādu no luksus klases automašīnām. Un tagad iedomājaties, ka neviens nekad neuzzinās, ka jums tas ir. Tad vai bija vērts tik ļoti censties?
Sensenos laikos pieticība bija cienījama lieta, bet izrādīšanās tika nosodīta, jo tā veda pie vesela lēruma dažādu grēku: skaudības, alkatības, rijības, lepnības. Taču viss ir mainījies. Tagad, ja kāds notikums neizsauc momentālu aplausu un sajūsmas vētru sociālajos tīklos, tad varētu teikt, ka tas vispār nav noticis. Cilvēkus vairāk interesē uztaisīt labas fotogrāfijas, ko publicēt sociālajos tīklos, un saņemt vairāk “laiku”, nekā pats notikums. Kā labāk sevi parādīt – lūk, kas tiek vērtēts šodien.
Lepnība un iedomība ir kļuvušas par vērtībām, bet pieticība – par trūkumu.
Var būt, ka tas nemaz nav tik traki? Taču atkal statistika par pašnāvību un depresiju epidēmiju, saka gluži pretējo. Iespējams, ir vērts paskatīties atpakaļ – visas receptes jau ir gatavas. Platons un Aristotelis gandrīz it visā ir pretrunā viens otram, izņemot vienu, viņi abi uzskatīja, ka laimīgu cilvēku var darīt tikai labdarīga dzīve.
1621. gadā Roberts Bērtons savā lieliskajā darbā “Melanholijas anatomija” piedāvā sekojošu recepti: “neesi vientuļš, nestāvi dīkā”. Jūs paši to zināt. Sadraudzējies ar cilvēkiem un sāc darboties.
Mēs esam nelaimīgi, kamēr atrodamies savā pašu gūstā un ejam paši savu sīko vēlmju pavadā. Laimīgus mūs dara iziešana ārpus savas personības robežām, pievienošanās kaut kam lielākam.
Ārsts un filosofs Reimonds Tellis ir izveidojis sekojošu cilvēka vēlmju hierarhiju: zemākais līmenis – ēdiens un jumts virs galvas. Nākamais – labsajūta. Trešais – atzinība un statuss. Ceturtais – pats augstākais – māksla, garīgā dzīve un misija. Ir skaidri  redzams ka, jo zemāks līmenis, jo vienkāršākas vēlmes, un jo vieglāk tās apmierināt, un jo ātrāk pāriet labsajūta. Noturīga laime sanāk tikai augstākajā līmenī. Prieku var atnest tikai augstāka līmeņa labsajūta, jēgas meklējumi.
Tieši to mēs varējām paskaidrot saviem bērniem. Laimi nav iespējams nopirkt. Tā neiestājas tad, kad esi apmierinājis savas vajadzības, nopircis kāroto mantu, saņēmis baudu. Laime nav tiesības. Laime nav prece (un būt nelaimīgam vai skumjam, nav noziegums). Laime ir mērķtiecīgu jēgas meklējumu blakusprodukts. Ja paveiksies, jūs to izdarīsiet ar savu darbu palīdzību, kā Platonam, kurš nodēvēja filosofiju par pašu svētīgāko nodarbi.
Infantilu vēlmju apmierināšana nav laime. Cilvēkiem, kā arī veselām kultūrām, būtu jāattīstās sākot no pašām vienkāršākajām vēlmēm uz sarežģītākajām, kamēr neuztaustīs to augsto mērķi un kopā ar to nonāks pie laimes.
Bērni, daudz labāk būs, ja jūs pārstasiet domāt par karjeras būvniecību un pamēģināsiet sabalansēt savu darbu ar savām pārliecībām. Tā būs daudz vērtīgāk.
Jūs taču vēlaties būt laimīgi?
Elizabeth Farrelly
Autors: Elizabete Farrelli (59 gadi, rakstniece, pedagogs, autors “The Sydney Morning Herald”)
Tulkoja: Ginta FS