Ir gaisma, uz kuru tu ej

gaisma7653

Mana vecmāmiņa negāja baznīcā…
Viņa vakaros ilgi sēdēja aizvērusi acis un bez vārdiem runāja ar to, Kam ticēja…
Un – palīdzēja, palīdzēja, palīdzēja…
Es reiz viņai jautāju…
Un viņa atbildēja…
Četrdesmit otrā gada sākumā vecmāmiņu evakuēja…
Kopā ar diviem viņas bērniem…
Ešelons ar izmocītiem pusbadā cilvēkiem mēnešiem ilgi stāvēja uz sliedēm, garām palaižot frontes vilcienus…

Pēc četriem mēnešiem viņa paglabāja vecāko dēlu Feģu, savām rokām izrokot bedri blakus dzelzceļam…
Jaunākais dēls Gena, kuram bija tikai seši mēneši bija piesiets viņai pie krūtīm…
Viņš atgādināja mazu gaļas gabaliņu…
Dienā viņiem izsniedza pa divām krūzītēm ūdens, kas nespēja dzesēt pat slāpes…
Puika bija izmocīts un jau sen vairs neprata raudāt, jo no mazotnes bija sapratis, ka raudāt ir bezjēdzīgi – mammas izžuvušajās krūtīs piena praktiski vairs nebija…
Vēl pēc pāris mēnešiem viņu vilcienu sabombardēja…
Pa pusei kontuzētā vecmāmiņa ar dēlu pie krūtīm ilgi gulēja apdegušajā ceļmalā, bet pēc tam ar grūtībām piecēlās un devās nezināmā virzienā. Viņa neatcerējās, cik ilgi bija gājusi…
bet gāja…
Spiežot pie krūtīm savu bērnu, baidoties uz viņu pat paskatīties, jo viņa elpa praktiski nebija dzirdama un viņa pati knapi elpoja…
Bija jūlija pēcpusdiena…
Briesmīga tveice…
Ne pilītes ūdens un ne kripatiņas maizes…
Vecmāmiņa gāja, gāja…
Apkārt neredzēja ne cilvēku, ne māju. Tikai plašs lauks un bezgalīgi gara taka…
Viņa neatcerās, cik ilgi tas turpinājās, jo laiks bija sajucis…Un tad beidzās spēki…

Beidzās cerības…
Un ticība bija gandrīz zudusi…
Viņa bezspēkā atslīga takas maliņā, piespiedusi pie krūtīm gandrīz neelpojošo mazuli…
Spēki bija beigušies un viņa aizvēra acis…
Viņai gribējās nomirt, pirms nāksies ieraudzīt savu bērnu mirušu… Viņa nesaprata, kas noticis, taču sajuta, ka kāds pieskaras viņas plecam…

Viņa pacēla acis un ieraudzīja savā priekšā lauku sievu ar basām, milzīgām, saplaisājušām pēdām.
Tā uz viņu skatījās tā, it kā visu par viņu zinātu…
Pēc tam kaut ko nenozīmīgu pateica, atvēra maisu, kas kūļājās uz pleca, un izvilka maizes klaipu, pārlauza to uz pusēm un iedeva vecmāmiņai. Pēc tam no tā paša maisa izvilka lielu piena pudeli, aizbāztu ar papīra vīkšķi un teica…
– Tagad ēd un pēc tam ej… drīz te būs cilvēki, – piecēlās un devās projām…Pēc pāris minūtēm vecmāmiņa attapās, piecēlās kājās, spiežot pie krūtīm vērtīgo dāvanu, lai pateiktos glābējai…

Bet tās vairs nebija…
Nekur…
Taciņa bija gara, tā aizvijās tālumā, taču sievieti uz tās neredzēja…
Tā, it kā viņa būtu izgaisusi…
Vecmāmiņa paēda, pabaroja dēlu un devās ceļā, sagatavojusies ilgam gājienam…

Taču jau pēc divdesmit minūtēm viņas acu priekšā iznira ciems. Kur tas tā pēkšņi radās, vecmāmiņa nesaprata…
Viņa meklēja savu glābēju, jautāja ciema iedzīvotājiem, aprakstīja, kā tā izskatījās, bet nevien to neatpazina…
Arī citos tuvējos ciemos tādu sievieti neviens nezināja…
Vecmāmiņa negāja baznīcā…
Viņa teica, ka ticēt nenozīmē likt sveces un lūgties, bet gan bezgalīgi pateikties un palīdzēt visiem, kam tas vajadzīgs…
Tā viņa dzīvoja…
Un tā cenšos dzīvot arī es…
Mīlie, brīnumu nav…
Ir gaisma, uz kuru tu ej…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rozā kleita

roza kleita

Viena meitenīte atnāca uz bērnudārzu sapucējusies.
Pirmo reizi. Viņai bija tikai mamma un dzīvoja viņas trūcīgi. Un nezin kāpēc šai meitenītei, Eļai, vienmēr skuva matus – pavisam, un viņa vienmēr nēsāja tīru, baltu lakatiņu. Bet jaunā kleita bija rozā, es ļoti labi to atceros: no rozā flaneļa, ar apaļu krādziņu un uz krūtīm piešūtas trīs kruzuļainas baltas lentītes. Un uz aprocēm baltas podziņas. Ļoti skaista kleita.
Kad mēs likāmies gulēt diendusu, tajā laikā bija salokāmās gultiņas, Eļa pamanījās iesprukt zem segas kleitu nenovilkusi. Ja audzinātāja to būtu redzējusi, viņa noteikti meiteni sarātu.
Es sapratu, kāpēc meitenīte tā izdarīja, un jūs arī droši vien sapratāt – viņa vienkārši negribēja vilkt nost tik skaistu kleitu. Kā princesei. Visiem taču ir pilnīgi skaidrs, ka princeses valkā skaistas rozā flaneļa kleitas. Un skaisti tajā staigā un dejo. “Češkās” un rozā kleitā, kā Eļa mūzikas stundā. Izskatījās, ka viņa pati ir kļuvusi gluži rozā no laimes! Ļoti skaista. Tajā laikā mums bija apmēram četri gadi.
Bet pēc tam pastaigas laikā viena meitene ņēma un no visa spēka Eļu pagrūda. Tieši netīrumos. Un viss. Kleita nosmērējās, sānos padusē saplīsa – tāds liels caurums. Un netīrumi…. Un šī klusā meitenīte klusītiņām raudāja. Visa seja viņai bija melnās, netīrās strīpās; bet lakatiņš noslīdējis no gludi skūtās galvas. Un pāri darītāja apsaukāja Eļu – “plikpaurainā telotāja!” Tā bija audzinātājas meita. Un viņa bieži darīja pāri citiem bērniem. Es arī raudāju. Mēs taču tad vēl pavisam maziņas bijām. Neaizsargātas.
Tad, lūk. Kad kāds uzbrūk otram, apvainojot to lepnībā un indīgi saka: “noņem kroni”, – es uzreiz atceros šo notikumu. Parasti lepnībā apvaino tie, kuru ķēris vēl lielāks grēks – skaudība. Melna skaudība, kas liek sabojāt otra rozā kleitu. Un grūst netīumos “tēlotāju” vienkārši par to, ka tā uzvilkusi skaistu rozā flaneļa kleitu. Un uzdrošinājusies par to priecāties.

Mēs jau sen vairs neesam maziņas. Bet kāda vēl joprojām staigā rozā. Bet cita – melnā. Dvēselei arī ir apģērbs – un mēs to ļoti labi redzam. Un arī kroni nevajag noņemt pēc skaudīgo piprasījuma; ja reiz viņi to redz – tātad tas arī patiesībā tur ir….
Autors: Anna Kirjanova
Tulkojums: Ginta Filia Solis