Dzīve ir tas, kas notiek tieši šeit un tagad

Nesen pārlasīju Narinē Abgarjanas grāmatu ” No debesīm nokrita trīs āboli” un mani līdz dvēseles dziļumiem saviļņoja kāds stāsts par vīru, kurš tirgū nopirka kurpes. Viņš vēlējās tās uzreiz uzvilkt kājās, bet sieva nostājās pozā, sakot: “Vecais, neāksties. Uzvilksi tās uz svētdienas dievkalpojumu”. Večuks ļoti apvainojās, bet sieva kaismīgi centās pierādīt, ka ir ikdienas apģērbs un ir svētku.

Viņi atgriezās mājās un kamēr varījās zupa, vīrs atgūlās atpūsties, un nomira. Viņa to apglabāja, bet zārkā jaunās kurpes līdzi nedeva. Ko vēl ne! Tās taču pilnīgi jaunas! Tikai mirušais sāka pa naktīm viņu “apciemot”, katru nakti un pārmeta viņai skopumu. Nācās sagaidīt, kad nomirs kārtējā ilgdzīvotāja un apaut viņai četrdesmit piektā izmēra kurpes.

Kāds paziņa ar rūgtumu sirdī stāstīja, kā savulaik bija apvainojies uz savu vecmāmiņu. Viņam bija septiņi gadi, kad atbraucis pie vecmāmiņas ciemos vasaras brīvlaikā, viņš tai palūdza atvērt ābolu ievārījuma burciņu. Vecmāmiņa viņam atteica, jo ievārījumu taupīja Svētās Trīsvienības dienas strūdelei. Sākumā puika centās vecmāmiņu pierunāt, bet, kad tas neizdevās, sāka raudāt un pa vilciena sliedēm devās uz savām mājām, labi vēl, ka mājas atradās kaimiņu ciemā. Vecmāmiņa nenodzīvoja līdz Trīsvienības svētkiem, bet ievārījuma burku kopā ar makšķerēm un gurķu burku nozaga kāds no kaimiņiem.

Manai tantei kumodē guļ brīnišķīgi rūtaini brunči, tos viņa glabā savai miršanai. – Vai tev tie svārki patīk? – Ļoti. – Tad valkā! – Pienāks laiks. Savā aizrautīgajā stilā cenšos viņai pierādīt, ka nav iespējams gūt prieku no svārkiem, dodoties zārkā uz kapiem, taču uzpucēties un aiziet uz pilsētu pēc maizes var ar lielu prieku. Viņa saprotoši smaida un saka, ka es vēl neesot dzīvi paostījusi.

Mani vecāki jau vairākus gadus atsakās braukt uz sanatoriju. Slimo, dzer litriem nurofēna, bet iziet atveseļošanas kursu, papeldēties radona vannās nepiekrīt. Tēvs to pamato ar to, ka valstī norisinās karš un viņam sirdsapziņa neļauj nodarboties ar savu veselību, “kad austrumos mirst cilvēki”.

Draudzene dažkārt atceras izslavēto šprotu bundžu. Viņas mamma bija to dabūjusi par mega pievilcīgu cenu un nobēdzinājusi svētkiem, nepaskatoties uz derīguma termiņu. Kad pienāca “X” diena un uz šķīvja skaisti bija izkārtotas brūnganas tostermaizītes, marinētu gurķu sķēlītes un svaigas dillītes, šprotes izrādījās sabojājušās.

Atliktās dzīves sindroms ir ļoti ērts. Tajā var ietīties kā kokonā un attaisnot savas bailes un slinkumu. Nevēlēšanos neko darīt un pieņemt lēmumus. Lūk, bērni izaugs, iestāsies vasara, pienāks Lieldienas… Labāk no pirmdienas, no pirmā septembra, pēc atvaļinājuma, kad beigsies karš.
Jau no agra rīta mēs gaidām vakaru. Vakarā – jaunu dienu. Vēlākiem laikiem glabājam skaistus galdautus, svinīgus vārdus, labas domas un sapņus. Labāku darbu un gardāku kumosu.
Gaidam izdevīgu gadījumu, piemērotu mirkli, pirmo mēness dienu. Atliekam jaunību uz vecumdienām, aizmirstot to, ka dzīve ir tas, kas notiek tieši šeit un tagad”.

© Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esmu izvēlējies dzīvot

Džerijs ir restorāna menedžeris. Viņam vienmēr ir lielisks garastāvoklis.
Ja kāds viņam jautā: “Kā klājas?”, tad viņa parastā atbilde ir: “Man varētu būt vēl labāk tikai tādā gadījumā, ja es būtu divi!”

Ja Džerijs mainīja darbu, tad ļoti bieži arī daudzi oficianti gāja prom kopā ar viņu. Lai tikai strādātu kopā ar viņu.
Kāpēc? Jo Džerijam piemita kāda īpašība.Ja kādam darbiniekam bija slikts noskaņojums, tad Džerijs bija klāt un mudināja skatīt dzīvi un situāciju no pozitīvās puses.

Kādu dienu piegāju pie viņa un teicu: “Džerij, nevar taču cilvēks visu laiku būt pozitīvs. Kā tev tas izdodas?”

Džerijs atbildēja: “Katru rītu es mostos un saku sev – man ir divas izvēles. Varu izvēlēties būt labā noskaņojumā vai varu izvēlēties būt sliktā noskaņojumā. Es izvēlos labo.
Ja notiek kas slikts, tad manā varā ir izvēlēties – vai esmu upuris, vai arī mācos no notikušā. Es izvēlos mācīties.
Ik reizi, kad man nākas uzklausīt sūdzības, tad izvēlos, vai nu pieņemt sūdzēšanos vai arī ieraudzīt notikuma labo pusi. Es vienmēr izvēlos pozitīvo dzīves pusi.

”“Bet tas ne vienmēr ir viegli!”
Džerijs piekrita: “Jā. Dzīve sastāv no mūsu izvēlēm. Kad atmetam visu lieko, tad katra situācija ir izvēle. Mēs katrs pats izvēlamies, kā ik brīdi reaģēt un uzvesties. Mēs paši izvēlamies to, kā citi ietekmēs mūsu garastāvokli. Mēs paši izvēlamies būt vai nu labā noskaņojumā, vai sliktā. Tā ir mūsu katra paša izvēle – kā dzīvot savu dzīvi.

”Pēc dažiem gadiem notika negadījums. Džerijs bija aizmirsis aizslēgt restorāna sētas durvis. No rīta, atnākot pirmajam uz darbu un ieejot restorānā, viņam uzbruka trīs bruņoti laupītāji un lika atvērt seifu. Džerijs satraukumā nespēja nospiest pareizi seifa atvēršanas kodu, un laupītāji, esot panikā, izšāva uz viņu. Laimīgā kārtā Džerijs ātri vien tika atrasts un aizvests uz slimnīcu.

Pēc 18 stundu ilgas operācijas un garām nedēļām intensīvajā aprūpē, Džerijs visbeidzot tika izlaists no slimnīcas. Joprojām viņa ķermenī atradās lodes daļiņas.

Es atkal satiku Džeriju kādus sešus mēnešus pēc negadījuma.
Kad jautāju: “Kā tev klājas?”, saņēmu atbildi: “Man varētu būt vēl labāk tikai tādā gadījumā, ja es būtu divi. Vai gribi redzēt manas rētas?”

Es noliedzoši papurināju galvu, bet vēlējos uzzināt, kā viņš juties un ko domājis uzbrukuma laikā.

“Pirmais, ko nodomāju bija – vajadzēja aizslēgt durvis, vajadzēja pārbaudīt dubultā. Bet jau pēc šāviena, kad gulēju uz grīdas, es atcerējos, ka man ir divas iespējas – vai nu izvēlos dzīvot vai mirt. Es izvēlējos dzīvot.

“Vai tev nebija bailes? Vai tu nebiji nobijies?”
Džerijs turpināja: “Ātrās palīdzības komanda bija lieliska. Viņi man visu laiku atkārtoja, ka ar mani viss būs labi. Bet, kad mani ieveda uzņemšanā un redzēju ārstu un māsiņu sejas, tad gan nobijos ne pa jokam. Viņu acīs izlasīju – viņš nav dzīvotājs. Un tajā brīdī es zināju, ka man ir jārīkojas.

”“Ko tu darīji?”
Džerijs turpināja: “Kāda liela auguma māsa uzdeva man veselu rindu jautājumus, tai skaitā arī – vai man esot kādas alerģiskas reakcijas?
Teicu: “Jā.” Visi sastinga un gaidīja manu atbildi. Ievilku dziļu elpu un teicu: “Pret lodēm.” Kad smiekli bija noklusuši, turpināju: “Esmu izvēlējies dzīvot. Lūdzu, operējiet mani kā dzīvu cilvēku nevis mirušu.

””Džerijs izdzīvoja ne tikai pateicoties ārstu prasmei, bet arī pateicoties savai attieksmei.

No viņa es guvu šādas atziņas:
• Ik dienas mēs varam izvēlēties – vai nu dienu pavadīt priecājoties vai nīstot.
• Vienīgais, ko patiešām tikai mēs paši varam kontrolēt, noteikt un mainīt ir – mūsu attieksme. Ja par to spējam parūpēties, tad viss, viss, viss dzīvē kļūst daudz vieglāk.

Paldies Mārai Brantei

Ir gaisma, uz kuru tu ej

gaisma7653

Mana vecmāmiņa negāja baznīcā…
Viņa vakaros ilgi sēdēja aizvērusi acis un bez vārdiem runāja ar to, Kam ticēja…
Un – palīdzēja, palīdzēja, palīdzēja…
Es reiz viņai jautāju…
Un viņa atbildēja…
Četrdesmit otrā gada sākumā vecmāmiņu evakuēja…
Kopā ar diviem viņas bērniem…
Ešelons ar izmocītiem pusbadā cilvēkiem mēnešiem ilgi stāvēja uz sliedēm, garām palaižot frontes vilcienus…

Pēc četriem mēnešiem viņa paglabāja vecāko dēlu Feģu, savām rokām izrokot bedri blakus dzelzceļam…
Jaunākais dēls Gena, kuram bija tikai seši mēneši bija piesiets viņai pie krūtīm…
Viņš atgādināja mazu gaļas gabaliņu…
Dienā viņiem izsniedza pa divām krūzītēm ūdens, kas nespēja dzesēt pat slāpes…
Puika bija izmocīts un jau sen vairs neprata raudāt, jo no mazotnes bija sapratis, ka raudāt ir bezjēdzīgi – mammas izžuvušajās krūtīs piena praktiski vairs nebija…
Vēl pēc pāris mēnešiem viņu vilcienu sabombardēja…
Pa pusei kontuzētā vecmāmiņa ar dēlu pie krūtīm ilgi gulēja apdegušajā ceļmalā, bet pēc tam ar grūtībām piecēlās un devās nezināmā virzienā. Viņa neatcerējās, cik ilgi bija gājusi…
bet gāja…
Spiežot pie krūtīm savu bērnu, baidoties uz viņu pat paskatīties, jo viņa elpa praktiski nebija dzirdama un viņa pati knapi elpoja…
Bija jūlija pēcpusdiena…
Briesmīga tveice…
Ne pilītes ūdens un ne kripatiņas maizes…
Vecmāmiņa gāja, gāja…
Apkārt neredzēja ne cilvēku, ne māju. Tikai plašs lauks un bezgalīgi gara taka…
Viņa neatcerās, cik ilgi tas turpinājās, jo laiks bija sajucis…Un tad beidzās spēki…

Beidzās cerības…
Un ticība bija gandrīz zudusi…
Viņa bezspēkā atslīga takas maliņā, piespiedusi pie krūtīm gandrīz neelpojošo mazuli…
Spēki bija beigušies un viņa aizvēra acis…
Viņai gribējās nomirt, pirms nāksies ieraudzīt savu bērnu mirušu… Viņa nesaprata, kas noticis, taču sajuta, ka kāds pieskaras viņas plecam…

Viņa pacēla acis un ieraudzīja savā priekšā lauku sievu ar basām, milzīgām, saplaisājušām pēdām.
Tā uz viņu skatījās tā, it kā visu par viņu zinātu…
Pēc tam kaut ko nenozīmīgu pateica, atvēra maisu, kas kūļājās uz pleca, un izvilka maizes klaipu, pārlauza to uz pusēm un iedeva vecmāmiņai. Pēc tam no tā paša maisa izvilka lielu piena pudeli, aizbāztu ar papīra vīkšķi un teica…
– Tagad ēd un pēc tam ej… drīz te būs cilvēki, – piecēlās un devās projām…Pēc pāris minūtēm vecmāmiņa attapās, piecēlās kājās, spiežot pie krūtīm vērtīgo dāvanu, lai pateiktos glābējai…

Bet tās vairs nebija…
Nekur…
Taciņa bija gara, tā aizvijās tālumā, taču sievieti uz tās neredzēja…
Tā, it kā viņa būtu izgaisusi…
Vecmāmiņa paēda, pabaroja dēlu un devās ceļā, sagatavojusies ilgam gājienam…

Taču jau pēc divdesmit minūtēm viņas acu priekšā iznira ciems. Kur tas tā pēkšņi radās, vecmāmiņa nesaprata…
Viņa meklēja savu glābēju, jautāja ciema iedzīvotājiem, aprakstīja, kā tā izskatījās, bet nevien to neatpazina…
Arī citos tuvējos ciemos tādu sievieti neviens nezināja…
Vecmāmiņa negāja baznīcā…
Viņa teica, ka ticēt nenozīmē likt sveces un lūgties, bet gan bezgalīgi pateikties un palīdzēt visiem, kam tas vajadzīgs…
Tā viņa dzīvoja…
Un tā cenšos dzīvot arī es…
Mīlie, brīnumu nav…
Ir gaisma, uz kuru tu ej…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rozā kleita

roza kleita

Viena meitenīte atnāca uz bērnudārzu sapucējusies.
Pirmo reizi. Viņai bija tikai mamma un dzīvoja viņas trūcīgi. Un nezin kāpēc šai meitenītei, Eļai, vienmēr skuva matus – pavisam, un viņa vienmēr nēsāja tīru, baltu lakatiņu. Bet jaunā kleita bija rozā, es ļoti labi to atceros: no rozā flaneļa, ar apaļu krādziņu un uz krūtīm piešūtas trīs kruzuļainas baltas lentītes. Un uz aprocēm baltas podziņas. Ļoti skaista kleita.
Kad mēs likāmies gulēt diendusu, tajā laikā bija salokāmās gultiņas, Eļa pamanījās iesprukt zem segas kleitu nenovilkusi. Ja audzinātāja to būtu redzējusi, viņa noteikti meiteni sarātu.
Es sapratu, kāpēc meitenīte tā izdarīja, un jūs arī droši vien sapratāt – viņa vienkārši negribēja vilkt nost tik skaistu kleitu. Kā princesei. Visiem taču ir pilnīgi skaidrs, ka princeses valkā skaistas rozā flaneļa kleitas. Un skaisti tajā staigā un dejo. “Češkās” un rozā kleitā, kā Eļa mūzikas stundā. Izskatījās, ka viņa pati ir kļuvusi gluži rozā no laimes! Ļoti skaista. Tajā laikā mums bija apmēram četri gadi.
Bet pēc tam pastaigas laikā viena meitene ņēma un no visa spēka Eļu pagrūda. Tieši netīrumos. Un viss. Kleita nosmērējās, sānos padusē saplīsa – tāds liels caurums. Un netīrumi…. Un šī klusā meitenīte klusītiņām raudāja. Visa seja viņai bija melnās, netīrās strīpās; bet lakatiņš noslīdējis no gludi skūtās galvas. Un pāri darītāja apsaukāja Eļu – “plikpaurainā telotāja!” Tā bija audzinātājas meita. Un viņa bieži darīja pāri citiem bērniem. Es arī raudāju. Mēs taču tad vēl pavisam maziņas bijām. Neaizsargātas.
Tad, lūk. Kad kāds uzbrūk otram, apvainojot to lepnībā un indīgi saka: “noņem kroni”, – es uzreiz atceros šo notikumu. Parasti lepnībā apvaino tie, kuru ķēris vēl lielāks grēks – skaudība. Melna skaudība, kas liek sabojāt otra rozā kleitu. Un grūst netīumos “tēlotāju” vienkārši par to, ka tā uzvilkusi skaistu rozā flaneļa kleitu. Un uzdrošinājusies par to priecāties.

Mēs jau sen vairs neesam maziņas. Bet kāda vēl joprojām staigā rozā. Bet cita – melnā. Dvēselei arī ir apģērbs – un mēs to ļoti labi redzam. Un arī kroni nevajag noņemt pēc skaudīgo piprasījuma; ja reiz viņi to redz – tātad tas arī patiesībā tur ir….
Autors: Anna Kirjanova
Tulkojums: Ginta Filia Solis