BŪT SILTUMĀ

Reiz es biju ciemos pie kāda cilvēka. Mēs dzērām tēju un runājāmies, bet pēc tam es gatavojos doties mājās, bet viņš teica, ka ir jau vēls, un labāk lai es palieku pie viņa.

Viņš to vēlējās. Bet es tajā brīdī ar apavu lāpstiņu palīdzēju sev uzvilkt kurpes. Uz mirkli mana roka sastinga un es sastingu, jo par muguru pārskrēja skudriņas.

Un es uzvilku kurpes un aizgāju.

Pēc tam es ilgi stāvēju pieturā, bet pēc tam ilgi braucu aukstā trolejbusā. Apsēdos sēdeklī tuvāk trolejbusa vadītājam, tāpēc, ka vairāk neviena cilvēka trolejbusā nebija. Bet man ļoti gribējās, lai blakus kāds ir. Man pat šķita, ka trolejbusa vadītājs uz mani kaut kā saprotoši skatās, it kā visu zinātu un saprastu.

Saprata, ka netālu no pieturas dzīvo cilvēks. Liels, spēcīgs un silts. Un, ja es pie viņa paliktu, tad no rīta viņš man uzvārītu kafiju, iespējams, pat brokastis pagatavotu. Bet tagad es braucu mājup, lai nonāktu savā aukstajā istabā. Šobrīd ir tāds draņķīgs laiks, kad apkure vēl nav pieslēgta, bet mājās siltuma ir maz. Un es uzvilkšu pidžamu, zeķes, vēl vienu jaku. Sasegšos ar segu un pledu. Saraušos čokurā un gaidīšu, kad beidzot sasildīšos. Bet naktī vienalga no aukstuma  pamodīšos. Un būs milzīga vēlme, lai šajā brīdī mani kāds apskautu. Nav pat svarīgi, kurš. Galvenais, ka viņš ir silts. Un, ja tūdaļ tas nenotiks, tad es vienkārši nomiršu. Un, lūk,es braucu trolejbusā mājup. Un vadītājs visu saprot.

Ka man ļoti gribējās palikt, bet es nevarēju. Un, ja es būtu palikusi, tad naktī pamostoties, mani noteikti apskautu. Bet pēc tam man atkal piezvanītu. Un man nāktos melot, ka esmu slima vai ļoti aizņemta. Un nezinu, kad atveseļošos vai atbrīvošos.

Tāpēc, ka mīlestības nebija.

Un patiesībā tā nav taisnība, ka man vienalga, kas mani naktī apskauj. Tāpēc, ka nav vajadzīgs kāds. Ir vajadzīgs savs.

Es nevaru būt blakus vīrietim, kurā man nav interesanti klausīties. Kad viņš kaut ko stāsta, un ir nevis vienkarši neinteresanti, bet nāvīgi garlaicīgi. Un nav pat spēka un vēlmes kaut pieklājības pēc māt ar galvu, vai piebalsot “jā”, “cik interesanti”, “piekrītu”. Bet, kad viņš apklust, kļūst vēl sliktāk. Jo viņš gaida, kad runāt sāksi tu. Bet tavā dzīvē patiesībā tik daudz kas ir noticis, tik daudz kā interesanta, smieklīga. Bet viņam to negribas stāstīt. Pat ne drusciņ. Un viņš var būt vislabākais cilvēks pasaulē, pat brīnišķīgs cilvēks. Un kādai citai meitenei ar viņu kopā būtu brīnišķīgi. Bet tev ir nekā. Jūs dzīvojat uz dažādiem viļņiem, atsķirīgās frekvencēs.

Es nevaru būt kopā ar vīrieti, ar kuru kopā nesmejos. Jo man vīrietis bez humora izjūtas ir tas pats, kas alkoholiķis vai mājas tirāns. Polozkova reiz rakstīja: “Nevar gulēt ar cilvēku, kurš nespēj tevi sasmīdināt”.

Gadās, ka vīrietis kaut ko pasaka un tad pats sāk skaļi smieties. Bet tu skaties uz viņu un domā. Ā, tātad tas bija joks. Skaidrs. 

Un arī šis vīrietis ir lielisks cilvēks. Simpātisks, rūpīgs, labestīgs, ļoti saimniecisks. Māju pats būvē, nesen jaunu auto nopirka, vienmēr atceras piezvanīt mammai. Bet man kopā ar viņu nav interesanti. Kāda cita meitene droši vien smietos. Bet es, nesmejos.

Un draudzene saka. “Nu, ko tu tik asi visu nogriezi! Vajadzēja vairāk pabūt ar viņu, pavērot, ieskatīties, varbūt vinš bija sanervozējies un tu uzreiz neievēroji visu labo?”

Es trīs stundas viņu vēroju. Trīs stundas. Bet savu cilvēku taču atpazīsti uzreiz, no pirmās frāzes. Tāpēc, ka tev ar viņu kopā ar viegli un labi. Un priecīgi. Un sarunāties ir viegli. Un klusēt.

Un tāpēc es tovakar uzvilku kurpes un aizgāju. Neskatoties uz to, ka vienai dažkārt ir ļoti auksti.

Un trolejbusa vadītājs to saprot.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ne viss ir tā kā izskatās

Un nevajag cilvēku vērtēt pec ārienes. Tā dažkārt ir tik ļoti mānīga.

Restorānā sēdēja kāds vecs vīrs; izskatījās augstprātīgs un nepieejams. Nedaudz līdzīgs maitas putnam; tāds plēsonīgs profils, spurainiem, sirmiem matiem, kas ieskāva pliko galvvidu, pinkainām sirmām uzacīm un sakrampētiem pirkstiem… Un tik nievājoši, it kā no augšas viņš vēroja cilvēkus sev apkārt. Savas pusdienas viņš ēda it kā negribīgi. Smalki ģērbts, lai arī šeit, pie jūras cilvēki staigāja šortos un T-kreklos. Bet vinš sēdēja kā Drakula un dusmīgām acīm vēroja cilvēkus. Kā indīga efeja, nevis cilvēks. Rūpīgi aplūkoja savu dakšiņu, droši vien kaut kas neapmierināja, pasauca oficiantu un lika atnest citu. Viņam to mirklī arī atnesa. Sirdi stindzinošs vecis.

Un te pēkšņi jauns puisis – oficiants, nejauši nometa zemē paplāti ar mizīgu trauku kaudzi. Tieši blakus vecajam vīram. Un pat nedaudz notraipīja vecā vīra drēbes. Troksnis, trauku šķindoņa, puisis pārbijies un izmisis. Bija skaidrs, ka skādi par saplēstajiem traukiem viņam nāksies samaksāt. Un arī vecais noteikti viņam tūlīt parādīs – tā visi domāja. Bet no otra zāles gala steidzās zāles menedžeris. Oficianta priekšnieks. Viņš pieskrēja puisim klāt un jau atvēra muti, lai sāktu viņu aprāt, bet vecais vīrs piecēlās, iebakstīja sev krūtīs un paziņoja, ka viņš bijis neveikls un pagrūdis oficiantu. Menedžeris nebija redzējis šo incidentu un to, ka vecais vīrs pat nebija piecēlies no savas vietas.

Vecais vīrs izvilka maku un jautāja, cik viņam jāmaksā par sasistajiem traukiem?

Droši vien menedžeris bija nolēmis izrādīt lojalitāti klientam, vai arī tā bija pieņemts šajā iestādē; taču naudu vinš nepaņēma. Atmeta ar roku, uzsmaidīja dežūrsmaidu, it kā sakot: ko nu tur, nieki vien!

Oficiants savāca trauku lauskas, bet vecais vīrs apmaksāja rēķinu, piecēlās, paņēma savu portfeli un devās uz durvīm. Pa ceļam uzsita oficiantam uz pleca, pateica kaut ko uzmundrinošu, līdzīgu: Hände hoch, Achtung vai Gut, der Knabe”. Un brīdī, kad vecais vīrs atstāja restorānu, viņš vairs neizskatījās līdzīgs maitas putnam, bet gan viedam baltam ērglim.

Tā mainās cilvēki. Vai arī mūsu skats uz viņiem…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis