Dzīves Zelta likumi

image-byallan-davey

Mēs visi vēlamies būt labāki un laimīgāki. Te nu talkā nāk grāmatas, raksti un dažādi kursi attīstībai, kas piedāvā dažādus risinājumus un metodikas. Taču dzīve reti kad “ievietojas” grāmatās uzrakstītajās shēmās un akla sekošana padomiem bieži nes gluži pretējo rezultātu. Īpaši tas attiecas uz šādiem plaši izplatītiem uzstādījumiem:

1. Tava dzīve būs tāda, kādu tu to iztēlojies

Tas ir daudzu koučeru iemīļotākais bauslis. «Lai sasniegtu mērķi, tas skaidri jāiztēlojas, pilnībā jāizjūt un jādzīvo un jāguļ ar to galvā”. O, jā! Tu aizver acis un  skaidri redzi savu jahtu un māju Karību salās. Uztaisīji kolāžu, pakāri virs gultas. Un… nekas nenotiek. Diena nomaina dienu, bet jahta tā arī paliekt tikai galvā un māja – uz bildītēm. Tu klusiņām sāc neieredzēt sevi un savu nelaimīgo dzīvi.

Tas notiek tāpēc, ka tu noticēji mītam par to, ka dzīvei jābūt tādai, kādu tu sagribēsi, tā vietā, lai pieņemtu to tādu, kāda tā ir un būtu pateicīgs par to, kas tev ir.

Ir svarīgi nospraust savus mērķus nākotnei un virzīties uz tiem. Taču dzīve notiek šeit un tagad. Un nevajag ienīst tagadni, un atlikt savu laimi uz nākotni.

2. Mums visu laiku jābūt laimīgiem

No visām pusēm mums māca būt laimīgiem. Mums māca to, ka laime tas ir normāls un dabisks cilvēka stāvoklis un, ja tu to neizjūti, tātad ar tevi kaut kas nav kartībā, un ar steigu kaut kas ir jādara lietas labā. Realitātē laime ir diezgan gaistoša sajūta, kā jebkuras citas emocijas. Mēs varam izjust apmierinājumu, sirdsmieru, bet īsta laime taču ir diezgan gaistoša sajūta.

Vēl jo vairāk, tai tādai arī jābūt – pilnīgai baudai jābūt retai un ļoti vērtīgai sajūtai.

Tā ir brīnišķīga sajūta, taču pacenties neiekrist lamatās dažādu teoriju iespaidā, par to, ka bez laimes sajūtas, kas ir visaptveroša un ilgst diennaktīm, tava dzīve kļūst nepilnvertīga.

3. Dzīve ir taisna, augšupejoša līnija

Šis mīts runā par to, ka mums vienmēr ir jāprogresē. Uz priekšu un uz augšu, ne soli pa labi vai kreisi. Ja šajā treniņā tu noskrēji 5km, nākamajā tev jānoskrien 6km. Ja šajā mēnesī nopelnīji tūkstoti, nākamajā noteikti jānopelna divus. Ja cilvēkam ir šāda attieksme pret dzīvi, tad tajā nepaliek vietas kļūdām un vienkāršai iespējai atslābināties.

Pacenties šo taisnas līnijas modeli aizvietot ar spirālveida. Ļoti bieži, neskatoties uz pieliktajām pūlēm, mēs veicam apli, un, izrādās, atrodamies tajā pašā vietā, kur sākām, taču nonākam tur ar jaunām domām, idejām un pieredzi. Nedusmojies uz sevi, vienkārši sāc jaunu etapu.

4. Pretošanās ir labākais veids, kā pārvarēt krīzi

Ja tev ir jāatrisina kāda problēma, tad, protams, tev jāpacenšas sakopot visus savus spēkus un pārvarēt radušos šķērsli. Pilnīgi dabiska un pareiza pieeja, vai ne?

Taču viss nav gluži tik vienkārši. Dažkārt pretestība apēd tavu enerģiju un samazina spēju efektīvi risināt savas problēmas. Mēdz būt situācijas, kad labāk ir novērtēt situāciju un nepretoties apstākļiem.

Tas ir kā, peldot pāri upei: var pārpeldēt to pa straumei, praktiski nepatērējot spēkus, bet var irties pret straumi un varonīgi noslīkt upes vidū.

Pretestība ir dabiska cilvēka reakcija, bet dažkārt tas nav labākais risinājums. Iemācīties mierīgi pieņemt situāciju – gan labo gan slikto, bieži vien ir daudz gudrāk.

5. Tu kļūsi laimīgs tad, kad…

Tas ir ļoti plaši izplatīts uzstādījums, kas izskaidro, kāpēc tieši šobrīd tu nesaņem labsajūtu no dzīves. Tev vienkārši trūkst kaut kā ļoti svarīga. Lūk, iestāsies tas gaišais brīdis, un tad tu tikai sāksi dzīvot!

«Kad aiziešu pensijā, mana dzīve kļūs daudz labāka». Tu tā domā?

«Mana dzīve kļūs daudz mierīgāka un laimīgāka, kad man būs vairāk naudas.». Var jau būt. Cik vairāk? Varēsi nomierināties un apstāties, izjust šo laimi, vai izstiepsi šo mītisko «pēc tam» – un saņemsi dubulto labsajūtu?

Atkārtošana zināšanu māte: 20 zelta dzīves likumi

1. SPOGUĻA LIKUMS. Pirms nosodi citus, paskaties uz sevi!
2. SĀPJU LIKUMS. Aizvainots cilvēks pats aizvaino citus.
3. AUGŠĒJĀ CEĻA LIKUMS. Mēs pārejam citā līmenī, kad sākam pret citiem izturēties labāk, kā viņi izturas pret mums.
4. BUMERANGA LIKUMS. Kad palīdzam citiem, mēs palīdzam sev.
5. APMAIŅAS LIKUMS. Pirms nolikt citus pie vietas, mums jānoliek sevi viņu vietā.
6. APMĀCĪBU LIKUMS. Katrs cilvēks, ko satiekam, var mums potenciāli kaut ko iemācīt.
7. HARIZMAS LIKUMS. Cilvēki interesējas par to cilvēku, kurš interesējas par viņiem.
8. 10 BAĻĻU LIKUMS. Ticība cilvēku labajām īpašībām parasti liek tiem savas labākās īpašības arī parādīt.
9. KONFRONTĀCIJAS LIKUMS. Sākumā vajadzētu parūpēties par cilvēkiem un tikai pēc tam stāties ar viņiem konfrontācijā (konfrontācija – viedokļu sadursme).
10. KLINTS LIKUMS. Uzticēšanās ir jebkuru partnerattiecību pamats.
11. LIFTA LIKUMS. Attiecību procesā mēs varam cilvēkus pacelt augšup, vai nolaist lejup.
12. SITUĀCIJAS LIKUMS. Nekad nepieļaujiet, lai situācija nozīmētu jums vairāk kā attiecības.
13. ZEMKOPĪBAS LIKUMS. Visas attiecības ir jākultivē.
14. PACIETĪBAS LIKUMS. Ceļot kopā ar citiem vienmēr ir lēnāk nekā ceļot vienam.
15. BOBA LIKUMS. Kad Bobam ir problēmas ar visiem, parasti galvenā problēma ir pats Bobs.
16. PIEEJAMĪBAS LIKUMS. Vieglums attiecībās pašam ar sevi palīdz citiem justies viegli attiecībās ar mums.
17. IERAKUMU LIKUMS. Kad gatavojies kaujai, izroc ierakumu tik dziļu, lai tajā varētu paslēpties arī tavs draugs.
18. 101 PROCENTA LIKUMS. Atrast 1 procentu, kam mēs piekrītam un novirzīt uz to 100% mūsu centienus.
19. SADARBĪBAS LIKUMS. Kopējs darbs palielina kopējas uzvaras un panākumu iespējamību.
20. SVINĒŠANAS LIKUMS. Patiesas draudzības un attiecību pārbaude ir ne tikai tajā, cik uzticīgi esam draugiem, kad tie cieš sakāvi, bet arī tajā, cik stipri mēs priecājamies par viņu uzvarām.

Avots: http://www.econet.ru

Foto: Allan Davey

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Mēs visi dzīvojam vienā pasaulē, bet pasaule katram cita

12688018_1042882302450752_8788021891095443292_n

Apkārtējā pasaule pati par sevi nedegradē un nekļūst sliktāka. Tā kļūst sliktāka tikai konkrētam cilvēkam. Paralēli dzīves līnijai, par kuru žēlojas cilvēks, eksistē līnijas, kuras savā laikā viņš pameta un kur vēljoprojām viss ir labi.
Paužot neapmierinātību, cilvēks noskaņojas uz patiešām sliktākajām līnijām. Un, ja tā, tad viņu patiešām ievelk tajās.

 

Piedzimstot, cilvēks pieņem pasauli tādu, kāda tā ir

Bērnam vienkārši vēl nav zināms, vai var būt labāk vai sliktāk. Bet, gadiem ejot, piemeklē dažādas neveiksmes un cilvēks sāk saprast, ka ne visi sapņi piepildās, ka citi cilvēki dzīvo labāk, ka par vietu zem saules ir jācīnās. Ar katru gadu pretenziju kļūst vairāk kā cerību. Neapmierinātība un čīkstēšana ir tas dzinējspēks, kas viņu pievelk šīm neveiksmīgajām dzīves līnijām. Ne pasaule vispār, bet konkrēti jums, jo sliktāk par to domājat, jo sliktāka tā kļūst.

Ieradums negatīvi reaģēt tik ļoti iesakņojas, ka cilvēki zaudē savu pārākumu pār citām dzīvām būtnēm – savu apziņu.Austere arī negatīvi reaģē uz ārējo kairinājumu. Taču cilvēks, atšķirībā no austeres, var apzināti, ar nolūku regulēt savu attieksmi pret apkārtējo pasauli. Taču cilvēks neizmanto šo priekšrocību un agresīvi atbild uz jebkuru mazāko neērtību. Savu agresivitāti viņš kļūdaini interpretē kā spēku.

Ja jums jau ir daudz gadu, jūs droši vien uzskatāt, ka dzīve ir kļuvusi sliktāka? Taču tiem, kuri šobrīd ir jauni, dzīve šķiet brīnišķīga. Kāpēc tā sanāk? Varbūt tāpēc, ka viņi nezin, cik labi bija TAD, TOREIZ, kad jūs bijāt viņu gados? Bet arī tad dzīvoja vecāki par jums cilvēki, kuri tāpat žēlojās par dzīvi un atcerējās, cik labi bija senāk. Ja pieņem to faktu, ka dzīve ar katru gadu kļūst arvien sliktāka, tātad pasaulei jau sen vajadzēja sabrukt.

 

Visi mēs dzīvojam vienā pasaulē, bet pasaule katram cita

Viens cilvēks skatās uz pasauli caur grezna auto logu, cits – no miskastes. Viens svētkos ir priecīgs, cits – norūpējies par savām problēmām. Viens redz jautru jaunu cilvēku kompāniju, cits – atraisītu huligānu bandu. Visi skatās uz vienu un to pašu, bet bilde ļoti stipri atšķiras, kā krāsainā no melnbaltās.

Katrs cilvēks ir noskaņots uz savu sektoru variantu plūsmā, tāpēc katrs eksistē savā pasaulē. Visas šīs pasaules klājas viena uz otras un šīs kārtas veido to pasauli, kurā dzīvojam.

Tieši tāpēc, ka cilvēks labprātāk izsaka savu neapmierinātību un izstaro vairāk negatīvo enerģiju, nekā pozitīvo, rodas tendence, kad pasliktinās dzīves kvalitāte. 

Vecākas paaudzes pārstāvis un jaunietis vel joprojām dzer vienu un to pašu koka-kolu, peldās vienā un tajā pašā jūrā, brauc ar slēpēm pa to pašu kalnu – it kā viss – viens un tas pats, kas bija daudzus gadus atpakaļ. Tomēr vecākais ir pārliecināts, ka agrāk viss bija labāk, bet jaunajam arī šobrīd viss ir labi. Kad jaunais kļūs vecāks, vēsture atkārtosies.

Ja negatīvā ziņa aizķer cilvēku, viņš sāk atbildēt uz šo iedarbību un pauž savu attieksmi, pārdzīvo, un tātad atbildei izstaro savu enerģiju, kas līdzīgai ierosinātāja enerģijai.

Izstarojot enerģiju, kam ir tāda pati frekvence kā negatīvajam notikumam, cilvēks pāriet uz tām dzīves līnijām, kur šādi notikumi notiek arvien tuvāk viņam pašam. Cilvēks sāk tajā piedalīties un atrodas spirāles darbības zonā, kas griežoties ievelk to līdzīgi kā piltuvē. Rezultātā negatīvie notikumi kļūst par šī cilvēka dzīves sastāvdaļu.

Daudzi cilvēki tā vai citādāk, teorētiski pieļauj iespēju iekļūt katastrofā. taču ne visi ielaiž tādu iespēju savā pasaules slānī. Šādu notikumu realizācijai vairāk pakļauti tie, kuri interesējas, baidās, uztraucās par katastrofām un nelaimēm, kas notiek pasaulē un kaut kur ar citiem cilvēkiem. Šī intereses izradīšana par šiem destruktīvajiem notikumiem, svārstiem, slēpj sevī reālus draudus. (P.S. Kāpēc gudri cilvēki saka: neskatieties TV, neklausieties un nelasiet ziņas, jo tie ir reāli draudi jums pašiem!) Šie svārsti ir ļoti spēcīgi un agresīvi. Centieties sevī nelaist negatīvo informāciju! Tas ir bīstami jums!

Cilvēks, kurš interesējas par negatīvo, vienmēr šo negatīvo saņems pārpārēm. Sākumā viņš spēlē it kā nevainīgu, no malas vērotāja lomu. Viņš it kā sēž tribīnēs un seko futbola mačam. Spēle arvien vairāk un vairāk aizrauj un tā viņš kļūst par aktīvu līdzjutēju. Pēc tam viņš nokāpj laukumā un sāk skraidīt, pagaidām vēl bumbu nesaņem. Pakāpeniski un pavisam nemanāmi viņš arvien aktīvāk iesaistās spēlē un beidzot saņem arī bumbu. Vērotājs pārvēršas par spēlētāju, tātad par katastrofas upuri.

 

Uzdevums ir atrasties pēc iespējas tālāk no piltuves centra

Tas nozīmē, neielaist sevī informāciju par katastrofām, konfliktiem, kriminālu, neinteresēties par to, nepārdzīvot, neapspriest, tātad – laist gar ausīm. Nelaist sevī nozīmē – ignorēt, nereaģēt. Darīt to apzināti, apzināti ignorēt negatīvo informāciju un pārslēgt savu uzmanību uz nevainīgiem raidījumiem, bez propogandas un grāmatām.

Jūs varat neieredzēt karu, varat aktīvi cīnīties pret to. Bet svārstam ir gluži vienalga, par vai pret. Tam der jebkuras zīmes enerģija. Jūs pieņemat karu, piedalieties tajā – jūs esat karā. Jūs cīnaties pret karu – tas vienalga jūs aprij. Nepieņemt šo svārstu, nozīmē – ignorēt. Visos laikos ir bijušas neitrālas valstis, kas viegli tikušas sveikā cauri, tajā pat laikā, kad citas tautas slīkušas asinīs, karojot viena pret otru.

Pievērsiet uzmanību mītiņiem un demonstrācijām, kur cilvēki protestē pret jebko. Svārstam, kura mērķis ir izraisīt cīņu, šie cilvēki ir lieliski un pateicīgi atbalstītāji. Miermīlīgi piedāvājumi un svārsta patiesās sejas atklāšana ir tās darbības, kas novērš karu.

Baiļu no tā, ka jūs atlaidīs, patiesais iemesls ir vainas sajūta, kas sarkanām liesmām deg zemapziņā.

Kuru pirmo atlaidīs? Pašus sliktākos? Ja atļāvāt sev uzskatīt, ka esat sliktāks par citiem, tātad esat jau sevi ierakstījuši melnajā sarakstā. Un jūs patiešām atlaidīs.

Atsakieties no vainas apziņas. Atļaujiet sev tādu greznību būt sev pašam. 

 

Vēlmei nav nekāda spēka

Vienkārši vēlēšanās nevar pat ar pirkstu pakustināt. To dara nolūks, lēmums darīt. Nolūks sevī ietver gatavību saņemt. Starp “gribēt” un “būt gatavam kļūt” ir milzīgi dziļa aiza.

Kamēr nabagais savā komforta zonā neielaidīs bagātības atribūtus, kamēr neiemācīsies justies bagātu lietu saimnieks, viņš tā arī paliks nabags, pat tad, ja atradīs dārgumu glabātuvi. 

Skaudība zemapziņā rada nepatiku. Ja cilvēks apskauž to, ko pats vēlētos iegūt, tad parasti cenšas to padarīt bezvērtīgu. Šī atgrūšana notiek zemapziņas līmenī, tāpēc, ka zemapziņa visu uztver burtiski.

Apziņa, tikai ārējam skatam un paša mierinājumam, pazemina skaužamās lietas vērtību, savukārt zemapziņa visu uztver nopietni un izdara tā, lai cilvēks nesaņemtu to, ko vēlējies un par ko apskaudis citus.

Ja atsaucieties negatīvajiem notikumiem, tie agri vai vēlu jūs aizvilks uz negatīvajām dzīves līnijām. Tāpēc mācieties kontrolēt situāciju un domas, kas “lien” jūsu galvās. Nepieņemiet šo svārsta spēli. Apturiet sevi katru reizi, kad pa vecam ieradumam, jūs pieņemat šo svārsta spēli – izsakiet neapmierinātību, uztraucieties, dusmojaties, piedalieties destruktīvās sarunās u.t.t.

Vadims Zēlands 
«Klip-transērfings. Realitātes vadības principi.”