Atjaunoties un atbrīvoties

Es ļoti mīlu tās stundas, kurās ir tikai klusums, tikai vienkāršas, vieglas un gaišas domas, tikai tas pats tuvāko loks, kas nav liels skaita ziņā, bet bezgalīgi plašs Mīlestībā…

Dzīvot, izšķīstot ārpasaulē, bezgalīgi atsekojot katru jaunu vilni un nenogurstoši raizējoties par to, kas būs tālāk – tā ir tā pati līdzatkarība, kur cilvēki nežēlīgi kontrolējot citus, zaudē sevi un uz mirkli nomierinās tikai tad, kad citi dara to, ko no tiem sagaida.

Un tas ir liels retums, jo neviens nemēģina darīt kaut ko citu šīs nomācošās kontroles vietā…
Šādā situācijā katastrofiski ātri pazūd spēks un tāpēc ir ļoti svarīgi paiet malā lai, kā minimums, izdzīvotu, bet kā maksimums, uztaustītu sevī to patiesi dzīvo un neļautu to lielām karotēm izsmelt tiem, kuri neko citu neprot, kā tikai smelt svešu.

Mani mīļie, atjaunošanās nekad nenotiek tur, kur tika uzkrāts pats lielākais nogurums… tāpat kā Mīlestība ļoti reti tiecas turp, kur uzstājīgi pēc tas alkst.

Katram ir vajadzīgs kaut kas, kas ir tikai savs, lai nonāktu pie atjaunošanās un atbrīvošanās no pašas lielākās spriedzes, lai nonāktu pie tās apburošās brīvības, kas reizi par visām reizēm izdziedina no jebkā, kas nav abpusējs, atgādinot to vienkāršo patiesību par to, ka vēl neviens nevienu nav padarījis laimīgu pret viņa paša gribu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gaismas pieredze

Kad viss šis beigsies, tu no tā iziesi vai nu kā cilvēks, kurš kļuvis brīvs no jebkuras programmēšanas, apzinājies visu procesu vienotību, Logosa mīlestības un Radītāja spēku sevī, vai arī kā cilvēks, kurš nogrimis bailēs un naidā, kurš kļuvis par daļu no cilvēcei svešās dalīšanas…

Cilvēka prāts atrod tūkstošiem argumentu, lai pārliecinātu mūs par to, ka tieši mūsu dalīšanas puse ir tā, kurai taisnība. Tomēr vēršoties pie sirds, tu apzināsies, ka dalīšanā nav patiesības. Un to apzinājies, caur sāpēm un zaudējumiem, kā tas vienmēr arī ir, tu iziesi vienu no galvenajām savas garīgās atmošanās un pārveides pieredzēm. Saglabā to. Neļauj tiem atkal sevi ievilkt negatīvajā laukā un prāta duālismā. Un lai iedvesmas un apgaismes spēks ir ar tevi.

© Vlad Freedom

Tavs ienaidnieks

– Iemīli savu ienaidnieku, jo kurš gan vairāk par viņu rūpējas par tavu pilnveidošanu? Kurš nesnauž, meklējot tavus trūkumus un pašas ievainojamākās vietas, par kurām tev pašam nav pat nojausmas?

Tev atliek vien ar pateicību tos novērst līdz brīdim, kad ienaidnieks būs tevi padarījis perfektu un neuzvaramu savās paša acīs. Līdz tam brīdim viņš ir tavs pats labākais un gādīgākais skolotājs.

– Un, ko tālāk?

– Tālāk? Meklē sev citu, vēl izsmalcinātāku ienaidnieku, kurš turpinās iepriekšējā darbu.

– Un kas notiks, ja tāds neatradīsies?

– Tad tu atklāsi ienaidnieku sevī pašā. Lūk, kas tevi padarīs par varenāko dzīves meistaru! Taču neaizmirsti vienu vienīgo noteikumu visām tavām turpmākajām uzvarām: vienmēr esi pateicīgs savam ienaidniekam par to, ka viņš ir uzņēmies tava pilnveidotāja lomu. Ienīstot viņu, tu visu pazaudēsi. Tu pazaudēsi sevi – patieso.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: Sachith Ravishka Kodikara
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava jūra

Kad tu iebrien jūrā, ja vien esi godīgs pret sevi, tev rodas tās tevi pieņemošā spēka sajūta, ar kuru tu vari būt vienlīdzīgs, bet kura var tevi arī iznīcināt. Taču, neskatoties uz to, tu saproti, ka cienot to, nesacenšoties ar to, un necenšoties tai uzspiest savus noteikumus, tu saņem to neatkārtojamo mijiedarbību ar stihiju, kuras mērķis nav uzvara, bet pieredze un bauda…

Katrs, kurš elpo jūru un kurš to pa īstam mīl, šo zina.
Es izturos pret dzīvi, kā pret jūru, un uzskatu, ka viens no maniem galvenajiem sasniegumiem ir atteikšanās ar to sacensties, atteikšanās naivi noliegt tās likumsakarības, un atteikšanās veltīgi ticēt tam, ka es it kā varu to kontrolēt, novērst visu negaidīto un likt tai nodarboties ar manām vēlmēm…

Paradokss, taču tieši tas mani ir padarījis daudz spēcīgāku un noturīgāku.
Mani ir pametušas hroniskās bažas par to, kas būs rīt, un, ja nu…
Un es beidzot varu uzsmaidīt patiesībai par to, ka es varēšu tikai to, ko varēšu, un ne to, kam es cenšos sagatavoties, mācoties no sliktākā trenera dzīvē – bailēm.

Nē, mani nav piemeklējusi manas neievainojamības ilūzija. Tā, gluži otrādi, ir neatgriezeniski aizgājusi.
Tā aizgāja, bet es paliku.
Paliku, lai katru dienu iebristu savā jūrā, taču, to darot, ņemtu vērā ne tikai savus plānus, bet arī tos apstāklus, kurus tā var man nodrošināt.

Dažkārt ir vētra un es vienkārši sēžu jūras krastā. Dažkārt – pilnīgs bezvējš, un es sajūtu daudz vairāk brīvības. Dažkārt ir vairāk nokrāsu un arī tas ir labi.
Mani mīļie, dzīve ir kā jūra, to neuzvarēt…
Taču tai arī nav vajadzīgas mūsu uzvaras. Viņai priekš mums pietiek pieredzes un baudas.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Šobrīd tev jābūt labam un stipram

Šo brīdi, ko cilvēce piedzīvo, var uztvert kā portālu vai caurumu. Lēmumu – iekrist tajā vai iziet tam cauri, pieņemat jūs. Ja jūs nenožēlosiet grēkus un pavadīsiet 24 stundas dienā, klausoties ziņas, zaudējot enerģiju, visu laiku uztraucoties un esot pesimismā, jūs iekritīsiet tajā caurumā.

Bet ja jūs izmantosiet visas iespējas paskatīties uz sevi, pārdomāsiet savu dzīvi un nāvi, parūpēsieties par sevi un citiem, jūs šķērsosiet portālu.

Parūpējieties par savām mājām un par savu ķermeni. Savienojieties arī ar savu garīgo māju ķermeņa vidū – tas viss ir sinonīms. Tas ir kā teikt to pašu. Kad tu rūpējies par vienu, tu rūpējies arī par visu pārējo.

Nepazaudējiet šīs krīzes garīgo dimensiju, sajūtiet sevī šo ērgļa aspektu, kurš no augšas redz veselumu un redz plašāk. Šajā krīzē ir gan sociāls pieprasījums, gan garīgs. Tie abi iet roku rokā. Bez sociālās dimensijas mēs iekrītam fanātismā. Bet bez garīgās dimensijas mēs iekrītam pesimismā un jēgas trūkumā.

Jūs bijāt gatavi pārdzīvot šo krīzi. Paņemiet savu instrumentu kasti un izmantojiet visus, savā rīcībā esošos rīkus. Uzziniet par par Dienvidamerikas pamatiedzīvotāju un Āfrikas tautu pretestību – mēs vienmēr esam un turpinām tikt izskausti.

Bet mēs joprojām nepārstājam dejot, dziedāt, dedzināt ugunskurus un priecāties.

Nejūtaties vainīgi, ja jūs jūtaties laimīgi šajā sarežģītajā laikā. Jūs nevarat nekādi palīdzēt citiem, ja jums trūkst enerģijas un jūs jūtaties skumjš. Šobrīd no Visuma izplūst daudz labas enerģijas. Un tieši caur prieku cilvēks pretojas.

Arī tad, kad vētra pāries, jums būs ļoti liela nozīme jaunās pasaules rekonstrukcijā. Šobrīd tev jābūt labam un stipram. Un nav cita ceļa, kā saglabāt skaistu, gaišu un priecīgu vibrāciju. Tam nav nekāda sakara ar atsvešinātību. Tā ir pretošanās stratēģija. Šamanismā ir pārejas rituāls, saukts par vīzijas meklējumiem. Tu pavadi dažas dienas viens pats mežā – bez ūdens, bez ēdiena, bez aizsardzības. Izejot cauri šim portālam, tu iegūsti jaunu pasaules redzējumu, jo esi sastapies ar savām bailēm un savām grūtībām.

Tas ir tas, kas šobrīd no tevis tiek prasīts. Kādu pasauli tu vēlies sev uzbūvēt? Šobrīd tas, ko tu vari priekš sevis darīt ir: saglabāt mieru vētras laikā. Saglabā mieru un lūdzies. Katru dienu. Izveido rutīnu, lai satiktos ar garīgumu – katru dienu. Labas lietas vairojas, jo tas, ko tu radi šobrīd, ir vissvarīgāk. Un dejo, dziedi, pretojies – caur mākslu, prieku, ticību un mīlestību.

~Ziņa no Baltā ērgļa, Hopi~
Tulkojums: Awakened femininity

PAR STIPRAJIEM

Stipros nemīl – viņi nav ērti. Viņus nevar kontrolēt un vadīt.
Viņi dzird sevi, zin, kā cienīgi ir un nav gatavi no tā atteikties.
Viņos ir enkuri, ar kuriem tie spēcīgi turas pie vēlmes dzīvot bez netīrības un būt laimīgi par spīti visam.
Viņiem ir stipras saknes, kuras nevar izraut vai sagraut. Kā nevar sagraut viņu dzīves principus, pašcieņu, morāli un ticību sev.
Stiprie spēj izturēt jebkuru patiesību, Likteņa triecienus, spīdzināšanu ar nodevību un savu emociju vētru.
Viņi nebaidās sāpju, jo ejot caur savu sirds karu un pāri personīgās elles līnijām, ir iemācījušies pārvērst brūces viedumā un baudīt dzīvi, sirdī saglabājot skaistumu un maigumu.
Stiprie neklīst pa svešiem ceļiem un netirgojas ar laimi, nelūdzas mīlestību – bet, ja Dievs viņiem to sūta, pieņem kā milzīgu dāvanu un nekad nenodod to, ko mīl.
Dzīvo godīgi, rīkojas pēc sirdsapziņas, nelielās ar savu dzīves stāstu un nemāca citiem dzīvot, tikai piedāvā arī citiem padziļināt un attīstīt sevi.
Nes savu nesamo, nenoveļot to uz citu pleciem, atbild par pateikto un izdarīto, neuzveļot vainu citiem, gūstot mācību no kļūdām – tukšas nožēlas vietā stiprajiem raksturīgi izdarīt pareizos secinājumus.
Viņi zin, ko izvēlās – tos nevar ne saliekt, ne pakļaut, ne uzspiest tiem kaut ko pret viņu gribu un vēlmēm. Nekad un nekādos apstākļos.
Un vēl viņi prot aiziet. Stiprie prot aiziet vienreiz un uz visiem laikiem. Nepārbaudi, cik stipras ir viņu jūtas, raksturs, pacietība – pats salūzīsi.

© Ļiļa Rus
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Noturēt sevī dzīvas savas vērtības

Pasaulē ir tik daudz iespēju. Var dzīvot savādāk. Vienmēr! Vienmēr ir varianti. Jautājums ir tikai par tavām paša robežām. Bet pasaule un iespējas ir bezgalīgas.

Kā “pareizi” un kā “nepareizi” – tas ir tikai jautājums par tavu skatu punktu. Par to, kāds ir tavs uzstādījumu un stereotipu komplekts. No otra cilvēka skatu punkta viss var izskatīties tieši pretēji.

Ja tu aizstāvi savu vienīgo viedokli un mīdi citu, tad tā ir vardarbība. Lai aizstāvetu savējo, nav jāsamīda citi.

Brīvība ir izvēles iespēja! Brīvība ir tad, kad tev nav obligāti jadara tā, kā dara vairākums.

Mēs apstiprinājumu saviem uzstādījumiem meklējam ārpasaulē. Taču mūsu spēks neizpaužas spējā pārliecināt citus par savu taisnību, bet gan spējā noturēt sevī dzīvas savas vērtības.

Jūlija Zinovjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas spēks

“Ne jau nomirt tu baidies, Tu baidies dzīvot!”

Jā, mēs baidāmies dzīvot. Mēs baidāmies mīlēt un paust savu Mīlestību, baidāmies kļūdīties un tāpēc vispār neko nepasākam, baidāmies no pārmaiņām, baidāmies riskēt, baidāmies no sevis un baidāmies no apkārtējiem.
Kur ir bailes, tur nav Mīlestības, un tātad – arī Dzīves.
Varbūt ir pienācis laiks sākt dzīvot?…
Dažkārt Dievs tevi izaicina, lai beidzot tu sevī atklātu Spēku.
Tikai tā tu vari iziet ārpus savu ierobežoto priekšstatu rāmjiem.
Tevi ir jāizgrūž tik tālu, ka tev vienkārši būs jasamierinās.
Tikai tad, kad tava lepnība un augstprātība būs sagrautas, tu atklāsi sevī Spēku.
Taču šis Spēks nepieder tev. Tas ir Spēks, kuram piederi tu un kurš izpaudīsies caur tavu ķermeni.
Šis Spēks ir Dievs.
Kad tu pilnībā atsakies no sevis, no sava ego, tādi brīnumi kļūst iespējami.

Mudži
Foto: Jeremy Bishop

Ceļš pie sava SPĒKA

Ceļš pie sava Spēka vienmēr ir stāsts par tikšanos ar saviem iekšējiem “drakoniem”.
Ar visu to, kas pašrocīgi radīts. To vai citu apstākļu iespaidā. Laužoties cauri savu ierobežojumu, izkropļojumu, aizliegumu, ilūziju džungļiem, kustēties arvien tuvāk savam Spēkam. Arvien tuvāk Avotam. Arvien tuvāk Sev.
Izplūst kā palojošai upei.Atcerēties sevi, savu Spēku, savu varenību, savu neierobežoto plašumu.

Drosme, atbildība, godīgums, pašcieņa, pašvērtējums – tie ir tie dārgakmeņi, kurus nāksies izrakt ceļā pie sevis. Lai atklātu sevī atbalstu. Lai stingri stāvētu uz savām kājām. Lai arī kādas vētras apkārt plosītos.

Noturība un stabilitāte. Sevis jušana, sevis dzirdēšana. Savu vēlmju, savu vajadzību. Atļauja sev. Dzīvot, mīlēt, radīt, izpausties un BŪT.

Būt savā dzīvē. Būt savas dzīves centrā un sava visuma centrā. Būt pieaugušam, nobriedušam. Būt radītājam. Būt formai, caur kuru izpaužas Spēks.
Un būt Spēkam. Sākotnējam. Īstam. Dzīvam.
Skanēt. Vibrēt. Radīt. Mīlēt. Būt.

Es ESMU.

Anna Gusak
Foto: Dario Fernandez Ruz
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par karaļiem un karalienēm

karaliene

Iespējams, tieši tāpēc arī ir vajadzīgas karalienes, lai pils tumsā apskautu savus kronētos vīrus un dāvātu viņiem iespēju kaut uz brīdi paust savu vājumu, ko nevar rādīt nevienam citam.

Un dotu viņiem savu spēku, iespējams, tāpēc, ka visi pārējie to nedod, bet tikai atņem.


Deivids Geiders “Nozagtais Tronis”