Noturēt sevī dzīvas savas vērtības

Pasaulē ir tik daudz iespēju. Var dzīvot savādāk. Vienmēr! Vienmēr ir varianti. Jautājums ir tikai par tavām paša robežām. Bet pasaule un iespējas ir bezgalīgas.

Kā “pareizi” un kā “nepareizi” – tas ir tikai jautājums par tavu skatu punktu. Par to, kāds ir tavs uzstādījumu un stereotipu komplekts. No otra cilvēka skatu punkta viss var izskatīties tieši pretēji.

Ja tu aizstāvi savu vienīgo viedokli un mīdi citu, tad tā ir vardarbība. Lai aizstāvetu savējo, nav jāsamīda citi.

Brīvība ir izvēles iespēja! Brīvība ir tad, kad tev nav obligāti jadara tā, kā dara vairākums.

Mēs apstiprinājumu saviem uzstādījumiem meklējam ārpasaulē. Taču mūsu spēks neizpaužas spējā pārliecināt citus par savu taisnību, bet gan spējā noturēt sevī dzīvas savas vērtības.

Jūlija Zinovjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas spēks

“Ne jau nomirt tu baidies, Tu baidies dzīvot!”

Jā, mēs baidāmies dzīvot. Mēs baidāmies mīlēt un paust savu Mīlestību, baidāmies kļūdīties un tāpēc vispār neko nepasākam, baidāmies no pārmaiņām, baidāmies riskēt, baidāmies no sevis un baidāmies no apkārtējiem.
Kur ir bailes, tur nav Mīlestības, un tātad – arī Dzīves.
Varbūt ir pienācis laiks sākt dzīvot?…
Dažkārt Dievs tevi izaicina, lai beidzot tu sevī atklātu Spēku.
Tikai tā tu vari iziet ārpus savu ierobežoto priekšstatu rāmjiem.
Tevi ir jāizgrūž tik tālu, ka tev vienkārši būs jasamierinās.
Tikai tad, kad tava lepnība un augstprātība būs sagrautas, tu atklāsi sevī Spēku.
Taču šis Spēks nepieder tev. Tas ir Spēks, kuram piederi tu un kurš izpaudīsies caur tavu ķermeni.
Šis Spēks ir Dievs.
Kad tu pilnībā atsakies no sevis, no sava ego, tādi brīnumi kļūst iespējami.

Mudži
Foto: Jeremy Bishop

Ceļš pie sava SPĒKA

Ceļš pie sava Spēka vienmēr ir stāsts par tikšanos ar saviem iekšējiem “drakoniem”.
Ar visu to, kas pašrocīgi radīts. To vai citu apstākļu iespaidā. Laužoties cauri savu ierobežojumu, izkropļojumu, aizliegumu, ilūziju džungļiem, kustēties arvien tuvāk savam Spēkam. Arvien tuvāk Avotam. Arvien tuvāk Sev.
Izplūst kā palojošai upei.Atcerēties sevi, savu Spēku, savu varenību, savu neierobežoto plašumu.

Drosme, atbildība, godīgums, pašcieņa, pašvērtējums – tie ir tie dārgakmeņi, kurus nāksies izrakt ceļā pie sevis. Lai atklātu sevī atbalstu. Lai stingri stāvētu uz savām kājām. Lai arī kādas vētras apkārt plosītos.

Noturība un stabilitāte. Sevis jušana, sevis dzirdēšana. Savu vēlmju, savu vajadzību. Atļauja sev. Dzīvot, mīlēt, radīt, izpausties un BŪT.

Būt savā dzīvē. Būt savas dzīves centrā un sava visuma centrā. Būt pieaugušam, nobriedušam. Būt radītājam. Būt formai, caur kuru izpaužas Spēks.
Un būt Spēkam. Sākotnējam. Īstam. Dzīvam.
Skanēt. Vibrēt. Radīt. Mīlēt. Būt.

Es ESMU.

Anna Gusak
Foto: Dario Fernandez Ruz
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par karaļiem un karalienēm

karaliene

Iespējams, tieši tāpēc arī ir vajadzīgas karalienes, lai pils tumsā apskautu savus kronētos vīrus un dāvātu viņiem iespēju kaut uz brīdi paust savu vājumu, ko nevar rādīt nevienam citam.

Un dotu viņiem savu spēku, iespējams, tāpēc, ka visi pārējie to nedod, bet tikai atņem.


Deivids Geiders “Nozagtais Tronis”

Kas ir tavs spēks?

mudzi

Ja tavs spēks ir tavā bagātībā, tevi izputinās.
Ja tavs spēks ir tavos draugos, tevi ar viņiem sanaidos.
Ja tavs spēks ir slavā, tevi aizmirsīs.
Ja tavs spēks ir varā, tevi gāzīs no troņa.
Ja tavs spēks ir taisnībā, tevi apmelos.
Ja tavs spēks ir tavos tuvajos, viņi attālināsies.

– Kāpēc?

Tāpēc, ka nav tava spēka kaut kur ārpusē, nav tā arī mainīgajā. Tavs spēks ir TEVĪ! Tavs spēks ir  mūžīgajā un nemainīgajā.
Kāds to sauc par Dievu, kāds – par Mīlestību. Kāds saka, ka tas ir dao vai visu lietu ceļš. Un nav jau tik svarīgi, kā to nosauc. Tas, kurš vienreiz to izjutis, viegli sapratīs, par kādu spēku es runāju. Tam, kurš atklājis to sevī, pat nabadzība ir bagatība, ienaidnieki kļūst par draugiem, un meli pārvēršas patiesībā…. Zini, kāpec?

– Kāpēc?

Tāpēc, ka tas, kurš atklājis pastāvību sevī, prot redzēt šo pašu pastāvību arī visā citā, nepiešķirot pārāk lielu nozīmi mainīgumam.
Skatoties no šī skatu punkta, ikviens cits pārstās tev būt par citu. Kad tu nepiešķir nozīmi mainīgumam, tas pats atdod vietu pastavībai tevī. Un, zini, nav pasaulē spēka, kas spējīgs to sagraut. Un ikviens spēks, kas nespēj sagraut pastāvīgo tevī, kļūst par tavu paša spēku. Tā ir uzbūvēta pasaule.

– Kā iegūt šo pastāvīgumu?

Visgrūtāk ir saprast, ka nav jāiegūst tas, kas jau no paša tavas dzimšanas brīža atrodas tevī.
Vienkārši atceries par pastāvīgo. Glabā savā sirdī tā silto un maigo spēku. Un, zini, ko?

– Ko?

Šis siltums arī ir īstā laime!
Autors: Igors Nemoffs  “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

Padoties dzīvei

varde

Vai atcerieties pritču? Par divām vardēm, viena, no kurām kārpījās un sakūla pienu sviestā, bet otra padevās un nomira.

Un tagad realitāte. Cik laika vajadzīgs, lai pienu sakultu sviestā? Un kāds vardes kāju kustināšanas ātrums un spēks nepieciešams, lai to izdarītu? Starp citu, es nebiju slinka un noskaidroju – 6000 apgriezieni minūtē. Pat supervaroņu ērā grūti ko tadu iedomāties. Esat redzējuši elektrovardes? Es – nē!

Un te nu ir galvenais jautājums – vai tiešām vardes šķidrumā nomirtu, ja reiz tā ir viņu dabiskā vide un tur tās jūtas normāli?

Par ko ir šis stāsts? Par to, ka ideja par to, ka jebkurā mums nesaprotamā situācijā ir jākārpās, “jāmočī”, cik vien spēka – nav tasnība. kaut gan šī doma mums tik spēcīgi ieperinājusies galvās, ka kārpies vienmēr – vajag to vai nevajag. Jo tā taču rīkojas visas gudrās vardes, kuras vēlas izdzīvot. Un, ja pārnesam šo metaforu dzīvē?

Pieņemsim, ir divas sievietes – Tīna un Zoja. Pieņemsim, ka viņas abas atlaida no darba. Tīna sāka kārpīties, cik vien spēka. Uzrakstīja simtiem CV, aizsūtīja tos simtiem darba devēju un pēc 10 darba intervijām viņu pieņēma darbā – tadā pašā, kādā viņa strādāja iepriekš, ar tadu pašu priekšnieku, tādu pašu algu un tadām pašām perspektīvām, kā iepriekšējā. Jāsaka gan, ka spēka šim darbam viņai vairs gandrīz nebija. Un vēl izrādījās, ka ne velti viņu atlaida – viņa netika galā ar darba pienākumiem un, ne jau tāpēc, ka viņa bija sliņķe, bet tāpēc, ka viņa bija zaudējusi jebkādu motivāciju. Taču tieši tāpēc, ka viņa bija aizņemta ar kārpīšanos, viņa nepaspēja to pamanīt. Pēc laiciņa Tīna saaukstējas un depresija bija jau klāt

Zoja pēc atlaišanas 12tos dienā sāka dzert kafiju tuvējā kafejnīcā, ko viņa nevarēja darīt tad, kad stradāja savā iepriekšējā darbā. Zoja kaifoja, kaut arī nedaudz kautrējās par savu bezrūpību. Viņa nopirka krāsas un devās uz gleznošanas stundām. Nē, šis nav maģiskais stāsts par to, ka viņa kļuva par pasaulslavenu gleznotāju. Zoja atslābinājās un ļāva dzīvei plūst, vērojot, ko tā viņai piedāvā. Viņa satikās ar saviem seniem draugiem un vienā no randiņiem izradījās, ka viņas drauga draugs piedāvā vakanci, par kuru Zoja sen bija fantazējusi. Tā, atpūtusies un izpeldējusies krāsās Zoja atrada savu sapņu darbu. Vēl gan nav skaidrs, kurš kuru atrada.

1. secinājums.

Ikvienā situācijā, paraugies apkārt – varbūt tā ir tava īstā darbības vide? Tad kārpīšanās šķiet lielākais noziegums pret sevi.

2. secinājums.

Paskatījies apkārt, padomā, kam tev ir spēks un enerģija? Un kur tos papildināt?

3. secinājums

Padoties dažkārt nav sliktākā ideja. Jo ne vienmēr padoties nozīmē zaudēt.

Drīzāk tādās situācijās tu atzīsti, ka neviens no mums nav sfēriskais zirdziņš vakuma bumbā. Mēs esam cilvēki – katrs savos cilvēka dzīves procesos. Kad es pastiprināti kārpos – es dzīvoju ilūzijā, ka esmu viena, ka apkārt nekā un neviena nav un es dzīvoju un mijiedarbojos tikai ar sev un savu trauksmi. Tas ir tāpat, kā peldēt, izliekoties, ka ūdens nemaz nav.

Padoties dzīvei – tas nozīmē ieraudzīt to, sajust un līdzdarboties. Padoties partnerim bieži vien nozīmē beidzot viņu ievērot un atzīt, ka arī viņš ir šajās attiecībāš.

Tādā partnerībā var izjust daudz vairāk prieka, radošuma, iespēju un baudas, daudz vairāk kā vienkārši “no galvas”.

4. secinājums

Protams, var izvēlēties kārpīties: Un kas būs pēc tam? Vai es esmu gatava pēc tam līdz matu galiņiem atrasties sviesta ķērnē?

Šeit es nerunāšu par izslavēto apzinātību, tā šajā gadījumā viusiem šiem notikumiem ir kā fons. Drīzāk es vēlos pārdomāt vārda “padoties” jēgu. Atzīt kontroles ierobežotību, ieraudzīt savu Plūsmu un ieslīgt tajā. Dažkārt ir bail. Protams. Taču tas ir tik vilinoši 🙂

Neviena varde nenomira raksta uzrakstīšanas rezultātā.

Avots: © psy-practice.com

Autors: Anna Afinogenova

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Man agrāk ļoti patika šī pritča par vardēm, un varētu teikt, ka es ļoti apņēmīgi sekoju tajā paustajai gudrībai. Iespējams, kādā brīdī dzīvē tas arī ļoti bija vajadzīgs. Taču, šķiet, ka šodien šī stratēģija personīgi man ir jāmaina, jo karpīšanās rada milzīgu diskomfortu un nenes gaidīto rezultātu.

Lielā varde un mazā vardīte

Piena spainī iekrita divas vardes: viena – liela un resna, otra maziņa. Stundām ilgi abas peldēja, cenšoties izkļūt ārā. Lielajai vardei izsīka spēki, un tā ievaidējās: „”Māšel, es padodos,”- un nogrima spaiņa dibenā.

Mazā vardīte sev teica: „Ja padošos, tad nomiršu, tāpēc man jāturpina peldēt!” Pagāja divas stundas, un vardītei jau likās, ka spēki tūliņ būs galā. Tomēr, atcerējusies par mirušo vardi spaiņa dibenā, viņa sakopoja gribasspēku un sev teica: „Padošanās nozīmē drošu nāvi. Es ķepurošos, līdz nomiršu, ja reiz man lemta nāve, bet nepārstāšu cīnīties, jo, kamēr esmu dzīva, vienmēr ir cerība.”

Savas apņēmības iedrošināta, vardīte turpināja kult pienu. Pēc vairākām stundām, kad vardīte bija gandrīz pilnībā zaudējusi spēkus un vairs nespēja ķepuroties, tā pēkšņi sajuta sev zem kājām cietu pamatu – nemitīgi peldot, vardīte bija sakūlusi pienu sviestā! Ar milzīgu prieku atspērusies no sviesta pikas, vardīte izlēca no piena spaiņa un izkļuva brīvībā.

Pritčas avots: http://www.yogi.lv

Tad, kad viss notiek ne tā, kā gribētos!

dvesele-buri6

Vienmēr skaties uz to, kas Tev ir, ne uz to, ko pazaudēji. Vienmēr ir kaut kas, par ko vari būt pateicīgs, neatkarīgi no tā, kā jūties. Katru rītu pamostoties, esi pateicīgs par dzīvi, jo kāds kaut kur par to šobrīd cīnās.

1. Sāpes ir daļa no izaugsmes.

Dažkārt dzīve aizver durvis, jo laiks kustēties uz priekšu un tas ir labi, jo mēs bieži neko neuzsākam, kamēr apstākļi mūs nespiež. Kad iestājas grūti laiki, atgādini sev, ka nevienas sāpes nav bezmērķīgas. Virzies prom no tā, kas dara Tev sāpes, taču nekad neaizmirsti mācību, ko tās Tev deva. Viss nokārtosies, visticamāk jau pēc mirkļa. Atceries, ir divu veidu sāpes: sāpes, kas ievaino un sāpes, kas Tevi maina. Tā vietā, lai tām pretotos, palīdzi tām sevi attīstīt.

2. Viss dzīvē ir īslaicīgs.

Vienmēr, kad līst, Tu zini, ka lietus reiz beigsies. Katru reizi, kad kāds Tevi ievaino, Tu zini, ka rēta sadzīs. Pēc tumsas vienmēr nāk gaisma. Nekas nevelkas mūžīgi. Tāpēc, ja šobrīd viss ir labi, baudi to. Ja viss ir slikti, nepārdzīvo – tas tā nebūs mūžīgi. Katrs mirklis dod Tev jaunu sākumu un beigas, katru sekundi Tu saņem jaunu iespēju. Vienkārši izmanto to.

3. Uztraukumi un žēlabas neko nemainīs.

Tie, kuri visvairāk žēlojas, vismazāk sasniedz. Vienmēr ir labāk pacensties izdarīt vairāk un kļūdīties, nekā nedarīt neko un cerēt uz veiksmi. Nekas nav beidzies, ja zaudēji. Viss ir beidzies, ja žēlojies. Ja Tu tici tam, ko dari, turpini censties! Un neatkarīgi no tā, kā viss beigsies, zini, ka īsta laime atnāk tikai tad, kad Tu pārstāj žēloties par visām problēmām, kas Tev ir, un sāc pateikties par tām, kuras Tev nav.

4. Tavas rētas ir Tava spēka simboli.

Nekad nekaunies par rētām, ko atstājusi Tev dzīve. Rēta nozīmē, ka sāpju vairs nav un ievainojums ir sadzijis. Tas nozīmē, ka esi uzveicis sāpi, saņēmis labu mācību, kļuvis spēcīgāks un pavirzījies uz priekšu. Neļauj rētām sevi turēt par ķīlnieku, neļauj tām sevi turēt gūstā un dzīvot bailēs. Sāc tās uztvert kā spēka pazīmi. Džalaladdins Rumi reiz teica: „Cauri rētām Tevī iespīd gaisma.”

5. Katrs mazākais cīniņš – ir solis uz priekšu.

Dzīvē starp „pacietību” un „cerībām” nevar likt vienādības zīmi. Ja gatavojies mēģināt, ej līdz galam, pretējā gadījumā startam nav jēgas. Tas var nozīmēt uz kādu laiku zaudēt savu stabilitāti un komfortu. Tas var nozīmēt: ēst ne to, ko esi radis, gulēt mazāk, kā esi radis – daudzu nedēļu, pat mēnešu garumā. Tas var nozīmēt: zaudēt attiecības, kuras Tev bijušas. Tas var nozīmēt izsmieklu un nievas – arī vientulību. Taču šī vientulība var izrādīties labākā dāvana, kas daudzas lietas darīs iespējamas, jo dos to dzīves telpu, kura Tev vajadzīga. Tas viss ir izturības TESTS – cik ļoti Tu vēlies sasniegt savu mērķi. Un, ja tas Tev patiešām būs svarīgi, Tu to izdarīsi, sasniegsi, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem. Un tad, ar katru soli Tu jutīsies arvien labāk un labāk, labāk, kā vari iedomāties.

6. Citu cilvēku negatīvā reakcija NAV Tava problēma.

Smaidi, kad Tevi cenšas uzvarēt – tas ir veids kā uzturēt sevī entuziasmu. Neskatoties uz to, ko par Tevi runā citi, paliec PATS. Neļauj citu runām sevi mainīt un neņem tās pārāk pie sirds, pat tad, ja jūties aizskarts. Visu, ko cilvēki dara, viņi dara sevis, ne Tevis dēļ. Tev nav jāmainās tāpēc, lai kādam izpatiktu, lai kādam pierādītu, ka esi pietiekami labs. Mainies, ja tas vajadzīgs Tavai izaugsmei, Taviem mērķiem, Tavai nākotnei. Ļaudis runās vienmēr, neatkarīgi no tā, vai Tu darīsi tā vai citādi. Domā par sevi, ne par citu viedokļiem.

7. Kam jānotiek, tas notiks.

Tu kļūsti spēcīgāks, kad atsakies no žēlabām un sāc smaidīt un novērtēt savu dzīvi. Svētības ir katrā Tavā cīniņā, taču Tev jābūt gatavam atvērt savu prātu un sirdi, lai tās ieraudzītu. Tu nevari piespiest visam notikt tā, kā to gribi, taču Tu vari „atlaist” situāciju un ļaut notikt tam, kam jānotiek.  Mīli savu dzīvi, uzticies savai intuīcijai – sirdsbalsij, riskē, zaudē un atrodi laimi, studē to ar pieredzes palīdzību. Tas ir ilgs brauciens, taču šaubīties un uztraukties nevajag. Smejies, priecājies, baudi katru savas dzīves mirkli. Tu nevari zināt visas nianses šajā ceļā, taču gala rezultātā, Tu nonāksi tur, kur Tev jānonāk.

8. Vienkārši turpini iet.

Nebaidies sadusmoties. Nebaidies iemīlēties no jauna. Saproti, ka Tavs spēks vairojas ar katru dienu un drošsirdība ir skaista. Atrodi savā sirdī to, kas liek smaidīt Tev un citiem cilvēkiem. Atceries to, ka Visums vienmēr zin, kas ir pareizi un kā Tev būs labāk. Lepojies ar sevi. Vienmēr atskatoties atpakaļ, priecājies par to, ko esi sasniedzis. Mainies sevis dēļ – dari vairāk, dzīvo vienkāršāk un nekad neapstājies kustēties!

Avots: kaut kur interneta dzīlēs
Tulkoja: Ginta FS

Par komforta zonu

woman-1185805_1920-680x350

Lai izietu no komforta zonas, sākumā tajā jānonāk

Vai ziniet, šodien apkārt man tik daudz cilvēki grib iziet no komforta zonas. Un tie ir ne tikai klienti – draugi, radinieki, paziņas. No skata solīdi cilvēki!

Bāli, hroniski noguruši cilvēki saka: “Vajag vienkārši iziet no komforta zonas, aizdzīt sevi uz sporta zāli.” Cilvēki, būdami panikā no dzīves saka: “Vajag iziet no komforta zonas un pārstāt sevi žēlot”. Grūtas un mocību pilnas dzīves nospiestie saka: “Laiks iziet no komforta zonas un pārstāt rīt saldumus”. Tas vēl nav sliktākais scenārijs. Daži vienkārši saka: “Pietiek pārēsties!”. Un tā viņi redz savas problēmas kardinālu risinājumu

Man no tādām runām sāk raustīties acs muskulis. Paskaidrošu.

Lai izietu no komforta zonas, sākumā tajā ir jānonāk.

Kas tas ir “komforta zona”? Tā ir vieta, kur ir silti, brīvi, garšīgi, priecīgi un droši. Tur, kur tevi mīl un ciena. Kur par tevi rūpējas un tu rūpējies.

Un daudziem no mums tādas zonas vienkārši nav – kur par mums rūpējas. Labākajā gadījumā ir zona, kur atgulēties un izauroties. Tas ir vairāk kā nekas, bet galīgi – ne tas. Tas ir kā alkohols sala laikā – principā palīdz, bet – ne uz ilgu laiku.

Kad nokļūsti komforta zonā, tur nedaudz ir jāpabūt. Jāatpūtina dvēsele un tikai pēc tam – jāiziet.

Šo sajūtu ne ar ko nesajauksi – kad pietiek spēka visam, un tu esi gatavs vēl kaut ko iemācīties, pamosties no rīta tā agrāk, aizskriet uz jogu, padomāt par nopietno projektu, kas pusgadu stāv nepabeigts.

Un tad ļoti svarīgi ir tas, lai impulss darbībai rastos agrāk par pašu domu. Sākumā sāc darīt – pēc tam – domā. Ne vienmēr tas notiek ar dziesmu, dažkārt tas ir mokošs pārvarēšanas prieks un tu domā: kāda velna pēc es piesēdos pie šī putekļusūcēja stūres – taču – ne ar pēdējiem spēkiem. Piesēdos tāpēc, ka bija interesanti.

Cilvēki, kuri runā par “iziet no komforta zonas”, parasti ar to nedomā kaut ko interesantu. Ja pārvēršam šo frāzi vienkāršā cilvēku valodā, tas varētu nozīmēt apmēram šo: man šobrīd jau tā ir tik slikti, taču, ja es vēl nedaudz sevi pamocīšu, varbūt kļūs labāk?

Nu, nezinu! Ja ar gripu slimu cilvēku vēl pie visa kārtīgi noper, iespējams, pēc laika viņš atveseļosies, bet diez vai tas būs no pēršanas.

Bieži vien tas skan pēc sevis vainošanas: “Man vienkārši ir slinkums, es vienkārši nevēlos iziet no komforta zonas.”

Un tad šiem vārdiem ir mokoša kauna piegarša (” es neesmu pietiekami labs, es neesmu normāls”), vai arī vainas sajūtas piegarša (” es nepietiekami cenšos, es neesmu malacis, mani neviens nemīlēs”) Bet kauns un vaina ir kā dadzis, vienmēr atradīs, kur pielipt, lai arī kādus reālus panākumus tu gūtu. Pat tad, ja beigsi sevi žēlot un pat beigsi pārēsties (kaut arī tā nav nekāda veiksme).

Taču, esot uz tās robežas, kur spēki beidzas, neviens normāls cilvēks ilgi “neizvilks”.

Gala rezultātā – vai nu aizrāpot atpakaļ “komforta zonā” vai arī nokrist klīniskā depresijā (kad tas nav vienkārši slikts garastāvoklis, bet gan – diagnoze), vai arī smagā psihosomatikā.

Kāds variants jums labāk patīk? Man – pirmais.

Vēl jo vairāk, ja ārā ir ne tie vieglākie laiki, informācijas presings, finansu krīze, ziema, saules nav. Un, ja nu gadījumā jūs ziniet, kā aizrāpot līdz komforta zonai, piedāvāju uzkavēties tajā. Nu – kaut vai līdz pavasarim.

Autors: psiholoģe un psihoanalītiķe Anastasija Rubcova

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Šodien aiz loga spoži spīd saule un gaisā jūtams pavasaris. Man šķiet, ka ir īstais laiks padomāt par sevi, par labām lietiņām sevis palutināšanai – pirtiņa, kāda masāža, silta, skaista vanna, kaut kas garšīgs vakariņās, pastaiga pavasarīgajā mežā un tā, pamazām iestāsies komforta sajūta dvēselē. Ko no visas sirds jums un arī sev novēlu!

Saudzējiet stipros cilvēkus!

81

Stiprie mēdz būt daudz neaizsargātāki par vājajiem. Vētras laikā elastīgās niedres lokās un plīvo vējā, bet priede vienkārši lūzt un iet bojā – tā saka ķīnieši un viņi zin, ko saka.

Stipri cilvēki atbild ne tikai par sevi. Un pat ne par saviem tuvākajiem. Viņi atbild par visu pasauli, kas nokļuvusi to orbītā. Tāpēc, ka spēks pievelk – tā runā fiziķi, un arī viņi zin, ko saka.

Būt stipram cilvēkam, nebūt nenozīmē, ka esi veselāks par citiem. Vienkārši stiprie skaidri zin, ka nav tiesību krist ģībonī un nomirt, kamēr vien no viņiem kas atkarīgs. Viņi ir spējīgi infarkta laikā lekt aukstā ūdenī, aizpeldēt līdz slīkstošam bērnam, izvilkt viņu krastā, pārliecināties, ka tam nekas vairs nedraud un tikai tad, atslēgties. Tā runā mediķi – arī viņi savā dzīvē ir daudz brīnumu redzējuši, vēl vairāk kā fiziķi un ķīnieši kopā.

Un vēl stiprie cilvēki bieži vien ir ļoti vientuļi. Un ne jau tāpēc, ka necieš citus savā tuvumā. Vienkārši… Viņi taču ir stipri? Taču nevienam pat prātā neienāk, ka viņiem mēdz būt sāpīgi, bailīgi, vientulīgi, skumji.

Staigā pa zemi stipri, klusi cilvēki. Ar viņiem ne vienmēr ir viegli, ne vienmēr ērti, ne vienmēr patīkami, ne vienmēr komfortabli – toties ir droši. Tā arī ir tā kavalērija, kas vienmēr nāk palīgā grūtā brīdī pēdējā mirklī.

Saudzējiet stipros cilvēkus!

Autors nezināms

http://sobiratelzvezd.ru/

Tulkoja: Ginta  FS