Būt atšķirīgam

Džiliana ir septiņgadīga meitenīte, kura nespēj mierīgi nosēdēt skolas solā. Viņa nemitīgi grib kustēties, nespēj sekot līdzi mācībām. Skolotāji pārdzīvo, soda, rāj viņu par to, ka ir neuzmanīga, taču tas viss ir bezjēdzīgi. Meitenīte vienkārši nespēj nosēdēt uz vietas un uzmanīgi sekot mācībām.
Kad viņa pārnāk mājās, arī mamma viņu rāj un soda. Rezultātā Džilianai ir ne tikai sliktas atzīmes un piezīmes skolā, bet arī mājās viņa cieš.

Reiz Džilianas mammu izsauca uz skolu. Skumja kundze paņēma viņu aiz rokas un kopā viņas devās uz pārrunu telpu. Skolotāji runā par slimību, acīmredzamiem uzvedības traucējumiem. Varbūt tā ir  hiperaktivitāte vai arī meitenei nepieciešama ārstēšana.

Pārrunu laikā telpā ienāk kāds vecs skolotājs, kurš ļoti labi pazīst meiteni. Viņš visus pieaugušos uzaicina blakustelpā, no kuras var redzēt to, kas notiek blakus istabā. Aizejot viņš apsola Džilianai, ka drīz atgriezīsies un ieslēdz vecu radioaparātu. Atskan mūzika.
Meitene istabā paliek viena, uzreiz pieceļas un sāk mūzikas ritmā kustēties, vicinot rokas un kājas. Visas viņas kustības ir emocionālas. Skolotājs smaida, visi parējie pārsteigti skatās uz viņu un nesaprot, kas tur ko smaidīt.
Bet skolotājs saka:
“Vai redzat? Džiliana nav slima. Džiliana ir dejotāja!”

1981. gadā pēc tam, kad bija pabeigusi savu dejotājas karjeru, Džiliana Linna atvēra savu dejas akadēmiju, saņemot augstu apbalvojumu par saviem nopelniem mākslā. Visa pasaule pazīst viņas leģendāro mūziklu “Kaķi”.

Ir tāda cerība, ka visi “atšķirīgie” bērni atradīs pieaugušos, kas spējīgi viņus pieņemt tādus, kādi viņi ir. Jo tieši viņi rada skaistumu šajā pasaulē.

Bildītē: Džiliana skolā
Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavas spējas un iespējas ir bezgalīgas

Ja cilvēks nevalda pār situāciju, tad situācija valda pār viņu.
Tāpēc mūs pārvalda it viss, kur mēs ieguldām savu enerģiju, atsakoties no savas dzīves pārvaldīšanas.
Tad situācijas, apstākļi, slimības, atkarības izrādās stiprākas par mums; otrs cilvēks vai sistēma, Dievs, matrica, egregors, sapnis, kāda starpība, kam atdot savu spēku, tas nozīmē vienkārši izliet savu enerģiju nekurienē.
Garīgi aizlidot/nokrist un neatrasties mirklī šeit un tagad.

Tie ir slazdi – lai mēs neatvērtos savā mirdzumā un Mīlestībā.
Neatcerētos, kas mēs patiesībā esam.

Tādēļ ir jādodas tur, kur manā dzivē bija visbailīgāk, sāpīgāk, turp jāiet, lai paņemtu sev savus resursus, pazaudētās daļas un atjaunotu Vienoto Veselumu: Es esmu cilvēks!

Es visu varu, zinu, saprotu, protu.
Nav nekā varenāka par Cilvēku.
Mēs to jūtam ar ādu.
Un šī izpratne tika no mums slēpta.
Un mēs paaudžu paaudzēs gājām maldu ceļus un takas.
Viss, kas mūsu galvās, kas skar bailes, aizliegumus, sāpes.
Tas viss ir prāta spēles un absolūta maldināšana, pašapmāns.

Cilvēks ir daudz lielāks.
Cilvēks Radītājs, tas pats Dievs mūsu izpratnē, kuru neviens nav redzējis.

Bet kā gan redzēt, ja Dievs ir mūsos. To var tikai sajust.
Un mēs jūtam!
Tas ir mūsu Gars, Augstākais Es.
Cilvēks pats sev ir Dievs.
Un viņa spējas un iespējas ir bezgalīgas.
Ir tikai sev jāuzticas, jābūt īstam, jāiemācās atslābt un atlaist kontroli pār visu.

Izplešanās ikvienā enerģētiskajā mirdzumā notiek no iekšpuses uz āru.
Šī burvju nūjiņa ir mūsu Sirdīs.
Būs tā, kā Sirds teiks.
Un, ko šobrīd saka Sirds?
Kādā balsī tā runā? Varbūt mammas vai tēta, aiz ieraduma?

Mēs varam sevi sajust un sadzirdēt no iekšpuses un saprast, kas guļ uz Sirds, tas precīzi tiek sareizināts ar Zemes spēku un materializējas.
Zeme mums palīdz absolūti visā.

Šajā Pasaulē Cilvēks ir Brīnumdaris, mags, radītājs.
Cilvēks vada savu iekšējo stāvokli, bet Pasaule/Zeme it visā tam kalpo.

Viss ir vienkārši – kā Cilvēks izturas pret sevi, tā viņš izturas arī pret citiem Cilvēkiem un Pasauli, un tieši tāpat citi Cilvēki un Pasaule izturas pret viņu.
Un vienmēr, ik brīdi visu var sagriezt tā, kā vajadzīgs konkrētajam Cilvēkam.
Un attīstība virzienā uz paplašināšanos enerģētiski notiek sākotnēji no mums, bet pēc tam atpakaļ pavairotā veidā, turklāt ļoti īsā laika sprīdī.

Un, ja uz Sirds guļ atvērta sapratne, ka viss un vienmēr notiek lieliski – tieši tā, kā man vajag, tad tieši tā arī būs, kamēr nebūs ne mazākās šaubu ēnas.
Es novēlu mums visiem sajust sevi no iekšienes, atpūsties, uzticēties Sirdij un atvērties savā pirmatnējā un īstajā Radītāja dabā, savā Mīlestības mirdzumā.

Jevgēnija Feņkova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Necenties attaisnoties

Nav nekādas jēgas grauzt sevi par pagātni, vai skumjās žēloties par to, ka kādam citam starta pozīcija ir bijusi izdevīgāka par tavējo…

Nav nekādas jēgas katram stāstīt – kas un kāpēc.
Lūk tā, un lūk, tāpēc, ka.
Pati ilgtspējīgākā bet kļūdainākā cilvēciskā kompensācija par to, ka nekļuvi tas, par ko vēlējies kļūt, lai arī iluzori, bet sajusties kaut nedaudz labāk uz kāda cita fona, pat absolūti nepelnīti.
Tieši tai ir vajadzīgi karstākie fakti par tavām neveiksmēm, tavām tuvojošām vecumdienām vai ārienes defektiem, un tavu neatbilstību kaut vienam no ārējās veiksmes punktiem.
Un vairāk nekam.
Tāpēc necenties attaisnoties.

Nav nekādas jēgas kļūt par ideālu.
Saderība, siltums un spēja kopā radīt kopīgu dzīves stāstu neprasa nekadu sterilitāti, nekādu vienam otra pielāgošanu kaut kādām noteiktām pareizībām…
Pietiek ar saderību, siltumu un spēju radīt kopīgu stāstu.

Ziniet, mani mīļie, visu gaišāko, labestīgāko, to, kas pelnījis patiesu apbrīnu, uzticību un turpinājumu, es sastapu ne jau vietās, kur ik minūti skatās spoguļos. Ne tur, kur bezkaunīgu augstprātību uzdod par harizmu, vai arī nenogurstoši “strādā ar sevi”. Es to sastapu tur, kur vēlme palikt cilvēkam bija svarīgāka par savas ekskluzivitātes tēlošanu, vai pilnīgu savu mazo uzvaru vai smagās pagātnes noliegšanu…
Tāpēc, ka “vienkārši cilvēks” nav vienšūnis vai uz neko nespējīgs mietpilsonis, bet tas, kurš dziļi izzinājis un sapratis savu dabu, kurā tas pats talants ir likumsakarība.

Mēs jau piedzimuši esam ar neparastām spējām. Tikai reti kuram izdodas tās atklāt un dažkārt iemesli tam ir nenozīmīgi
Nav jau svarīgi, kādā vecumā un kādos apstākļos mēs dodam sev iespēju.
Svarīgi ir tas, ka vispār to dodam.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemāci saviem bērniem risināt TIKAI TRĪS svarīgas lietas dzīvē…

vecaki un berni1

Daudzu vecāku dzīvi ir sabojājusi ideja par to, ka viņi ar saviem bērniem ir vienlīdzīgi. Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Man periodiski jautā, kāda ir mana attieksme pret bērnu audzināšanu un ko es uzskatu par pareizu audzināšanu. Mans atskaites punkts ir audzināšanas mērķis un galvenais uzdevums, un no šejienes tad arī izriet metodes un audzināšanas veidi.

Audzināšanas mērķis ir apmācīt cilvēku risināt TRĪS uzdevumus

– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību regulēt savas emocijas un vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību nodrošināt sevi un savas vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību realizēties sociumā

Un viss.
Viss pārējais ir lirika, kas nespēj aizvietot šos trīs uzdevumus, jo, ja reiz tu esi laidis pasaulē bērnu, tu esi atbildīgs par to, lai iemācītu šos trīs uzdevumus risināt.
Daudzus vecākus ir samaitājusi šī ideja par vienlīdzību ar saviem bērniem.
Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Tikai šī nevienlīdzība ir spējīga motivēt apgūt šīs iemaņas.
Kamēr vien tavs bērns uzskata, ka ir ar tevi vienlīdzīgs, viņam nav nekādas vajadzības pacelt savu pēcpusi, lai iemācītos risināt šos trīs uzdevumus.

Vecāki nav vienlīdzīgi ar saviem bērniem tikmēr, kamēr bērns nerisina šos uzdevumus patstāvīgi.
Un pat pēc tam, šī nevienlīdzība saglabājas, ja vecāki turpina augt un attīstīties, jo viedumam nav atpakaļgaitas, un šādu vecāku viedoklim vienmēr būs lielāks svars, kā viņu pašam gudrākajam bērnam.

Cieņas trūkums pret cilvēku, kuram ir lielāka pieredze un viedums kā tev, ir bezkaunība, kura vainagojas ar veselu rindu “grābekļu” tā bērna ceļā, kurš nolēmis, ka viņš JAU ir vienlīdzīgs ar tiem, ar kuriem reāli NAV vienlīdzīgs.

Šī vienlīdzības ideja sagrauj un sēj ilūzijas bērnu prātos, ka viņiem ir tās pašas pilvaras, kas viņu vecākiem. Tie ir murgi.

Līdz brīdim, kad tavam bērnam aprit 21 gads, viņam jāiemācās daži vienkārši noteikumi:

1. Viņam neviens neko nav parādā.
2. Noteikumus uzstāda tas, kurš maksā.
3. Unikalitāte un ģenialitāte ir pamats sava svarīguma sajūtai un lepnībai un reālajā dzīvē tām nav nekādas vērtības.
4. Reālais cilvēka vērtības mērs ir viņa prasmes – būvēt sociālo mijiedarbību un pārdot savus produktus un pakalpojumus. Tās ir prasmes, kas nes reālus rezultātus – gan finansiālo brīvību gan neatkarību no citiem cilvēkiem.
5. Centieni komunicēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar tiem, kas par tevi maksā un risina tavas problēmas – ir bezkaunīgi. Gribi uzstādīt savus noteikumus – maksā.
6. Lai citi cilvēki cienītu tavas robežas, tavu gaumi un vajadzības, tev tas jānopelna ar savu ieguldījumu kopējā lietā un kopējā “katliņā”. Autoritāte no gaisa nekrīt.
7. Attīstība ātrāk notiek tajos apstākļos, kuri ir tieši šobrīd. Ideāli apstākļi noved pie degradācijas, nevis attīstības un, ja cilvēks ātrāk vēlas kļūt savas realitātes burvis, viņam jāpieņem spēles noteikumi tādi, kādi tie ir šeit un tagad ar visiem to ierobežojumiem un problēmām.

Šī piedzīvojumu spēle (quest) arī ir pats īsākais ceļš uz veiksmi, uzplaukumu, labklājību un brīvību.
Autors: Ņina Rubšteina – psiholoģe un geštalt-terapeite
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS