Dmitrijs Trockis: «Darot kaut ko citu labā, darot Dievam par godu – mēs to darām sev»

zemapziņa88

Intervija avīzei Vegetarian, 2017. gada jūlijs

Kā kļūt par laimīgu cilvēku? Dmitrijs Trockis uzskata, ka laimīgi cilvēki sabiedrībai nav izdevīgi, bet, lai kļūtu par patiesi laimīgu cilvēku, ir jāiziet ārpus ierastās loģikas robežām.

— Dmitrij, kāds tad izdevīgums no nelaimīga cilvēka?

— Kāds ārstam izdevīgums no cilvēka slimībām? Tiešs. Pateicoties slimojošam cilvēkam viņam ir gan darbs gan peļņa. Ārstam ir savi bērni, kurus jābaro, kuriem jāpērk apģērbs, kuru izglītība un ceļojumi jāapmaksā.

Vai arī kam ir izdevīgi, ka tu būsi laimīgs savā laulībā? Nevienam. Ja tev ir sarežģītas attiecības ar vīru, tu dosies pie ģimenes psihologa un viņš pelnīs. Ja viss nonāks līdz laulības šķirsanai, tad nopelnīs gan advokāti, gan tiesneši, gan notari un pat valsts, jo tu maksāsi nodokli.

Pēc tam tu atkal dosies pie psihologa, lai izārstetos no depresijas, tiktu skaidrībā ar savām kļūdām iepriekšējās attiecībās. Bet tavās nākamajas kāzās atkal cilveki pelnīs, gan kāzu aģentūra, gan floristi, gan restorāns. Policijai ir izdevīgi zagļi, jo tos ir jāķer, zagļiem izdevīgi ir bagati cilvēki, jo viņiem ir ko nozagt. Bagātajiem izdevīgi nabagi un sliņķi, jo pateicoties tiem var kļūt bagātāki. bet nabagajiem ir izdevīgi neko nedarīt vainot likteni, karmu un horoskopus, par to, ka vieniem lemts piedzimt bagātiem, bet citiem – nabagiem.

Es nekadā gadījumā nevēlos apvainot ārtsus, policistus un citu profesiju pārstāvjus par to, ka tie savtīgi vēlas tikai nopelnīt. Nē. Ir ekonomiskā, sociālā sistema, kurā katrs aizņem savu nišu – ārsti, skolotāji, sētnieki, atslēdznieki – visi. Viņi visi viens otru baro, kata darbība rada nākamo darbību, un tā tas turpinās pa apli, pa apli, pa apli.

Viens bez otra sistēma nedarbojas. Šī sistēma ir autonoma, pilnībā robotizēta, ieslēdz sevī slēptus savstarpējas mijiedarbības mehānismus un kaut kadā dziļā, zemapziņas līmenī mēs viens ar otru šajā sistēmā esam saistīti un salīmēti.
Savukārt patiesa, īsta laime atrodas ārpus sistēmas.

— Un tad man rodas loģisks jautājums – kā iziet no sistēmas, var pat teikt – no matricas?

— Mums sistēmai ir jāpierada, ka mums ir tiesības atrasties arpus tās. Tūliņ pastastīšu, ko ar to domāju.
Sistēma ir savdabīgs kontrolējošs ierobežotājs, dievišķs “ģipsis”, kas notur cilvēku noteiktā rāmī, kamēr viņa individuālā apziņa neizies pārbaudi. Kolektīvā apziņa kontrolē katru individuālo apziņu līdz brīdim, kamēr tā nepierādīs visai sistēmai, ka tā nav parazīts.

Cilvēku, kurš tikai ņem, sistēma uzskata par parazītu, kā ienaidnieku. Sociālā ķermeņa imūnsistēma tadu personību uztver kā vīrusu, atbilstoši, tā izstradā noteiktus antivīrusus, kas cenšas vīrusu nogalināt.

Kā tas izskatās sociālajā vidē? Tāda parazītiska individuāla apziņa savā dzīvē pievelk 33 nelaimes – bezdarbu, neizpratni par to, ar ko savā dzīvē nodarboties, slimības, konfliktus ar tuvajiem cilvēkiem utt.

Individuālajai apziņai ir jāpaceļas līdz līmenim, kur tā sāk redzēt nevis “es, man, mans”, bet “Mēs visi, katrs no mums bez otra neesam nekas”. Tas ir gluži tāpat kā kreisā roka sevi asociē ar visu ķermeni un nebuntojas, ka ir pati par sevi, atsevišķi no visiem citiem orgāniem. Gluži otrādi, roka saprot, ka jo veselāks un vienotāks ir viss organisms, jo veselīgāki un labāki apstākļi katrai ķermeņa daļai.

Pēkšņi ienāca prātā segas tēls. Gultā zem vienas segas guļ vairāki cilvēki.  Ja pēkšņi kāds no gulētājiem sāks vilkt visu segu uz savu pusi, tad visiem parējiem šāda viena indivīda pozīcija noteikti nebūs izdevīga un viņi sāks centīsies tam segu atņemt. Šādā cīņā par segu vairums cilveku pavada visu savu dzīvi.

Kā strādā apzinātība? Apzināts cilvēks saprot: “Jo siltāk būs pārējiem, jo siltāk būs man”. Un tad nav nekādas segas dalīšanas.

Ja iedomājamies, ka ar vienu segu ir apsegti septiņi miljardi cilvēku, tas arī saucas “sociums”, un katra segas vilkšana uz savu pusi rada antivīrusus visā sistemā un tieši šī indivīda virzienā sistēma pretojas. tas ir kā soda mērs. Ja cilvēks maina savas parazītiskās, patērētāja domas “es, man, mans” uz domām par kolektīvo, par kopējo labumu, par kolektīvo labklājību, viņam momentā sāk risināties individuālās apziņas uzdevumi.

Ir jāpierāda sistēmai, ka tu neesi vīruss, neesi parazīts, neesi onkoloģiska šūna, ka tu esi daļiņa no kopējā veselā, kas domā par visas sistēmas uzplaukumu.

— Tas ir tāpat kā cilvēka organismā…

— Jā, ir nieru šūnas, liesas šūnas, aknu, kaulu – tās visas ir dažadas, taču savā starpā kaut kā vienojušās.

— Vai vari ar piemeru paskaidrot, kā domāšanas izmaiņas ietekmē kopumā visu sistēmu?
— Iedomājies, ka mūsu sabiedrībā ir radīti tadi dzīves apstākļi, ka ārstam vairs nevajag domāt par to, kā nopelnīt savai ģimenei, ja viņa dzīves līmenis tieši nav atkarīgs no tā, cik viņš nopelna ārstējots avus pacientus, tad viņa patiesā vēlme palīdzēt slimiem cilvēkiem noved pie tā,  ka viņš patiesi atrod veidu kā nevis ārstet bet izdziedināt. Jo laimīgāka sabiedrība kopumā, jo augstāks dzīves līmenis, jo mazāk mēs katrs esam ieinteresēts meklēt savu izdevīgumu otrā.

Ir tada multfilma, to var noskatīties internetā: sēž vairāki cilvēki ap bedri, kurā atrodas katls ar ēdamo. katram rokās ir karote ar garu kātu. Šis kāts ir tik garš, ka nav iespējams pašam ar šo karoti paēst. Sakumā cilveki mokās, cenšoties visādos veidos sevi pabarot, bet pēc tam sāk barot viens otru un rezultātā visi ir paēduši. Lūk tā stradā visa sistēma.

— Dmitrij tu savas lekcijās un arī šobrīd runā par to, ka nav nekadas jēgas fokusēties uz savu problēmu risināšanu un vēlmju realizāciju, gluzi otrādi ir verts meklēt to, kā tu vari būt noderīgs citiem cilvēkiem, ar kuriem dzīvē esi saistīts – sākot no tuviniekiem un beidzot ar visu cilvēci. Tev vajag vienu, bet tu dari ko citu. To ir ļoti grūti saprast, kā tas darbojas?

– Lai to pa īstam saprastu, ir vajadzīgs super intelekts, kāds dievišķs redzējums, ir jāizzin precīzās zinātnes, jāatceras visa informācija, jāatpazīst cēloņu-seku rindas. Tikai tad cilvēks var ieraudzīt visas savstarpējas saiknes vienotaja organismā, kura nosaukums ir sistēma, sociums. Bet šāds, augsts intelekts piemīt labi, ja dažiem cilvēkiem uz šīs planētas Zeme.

Pārējiem to saprast ar prātu vai loģiski ziskaidrot nav iespējams, to var tikai sajust. Tam radīti mūsu stāvokļi, kurus sauc par jūtām. Balstoties uz tām, var sajust savu vietu zem saules, slimību iemeslus un veidus kā dziedināties, kur dabūt dzīvokli īpašumā, vai tā ir vai nav mana otra pusīte un kurā gadā mums vislabāk apprecēties, kad man iet darbā, kad labāk mainīt darbu utt. Vēl to var nosaukt par intuīciju.

Intuīcijai nav nekada sakara ar ekstrasensorajām spējām. Ja ekstrasensam nav tadas intuīcijas, tad viņi tieši tāpat kā visi citi kļūdās, lauž rokas un kājas, nokļūst nabadzībā utt. Intuīcija ir absolūts, 100%tīga telpas un laika izjūta.

— Tad man jautājums – kā šo intuīciju attīstīt?

– Visas pasaules reliģijas runā par to, ka viss sākas bernībā, kad mēs mācamies cienīt savus vecākus, radiniekus, tuvos cilvēkus. Tad intuīcija attīstāš, darot to lietu, kuru varu darīt tieši tagad, tāpēc, ka vienmēr ir kaut kas, kas man izdodas labāk kā citiem. Kāds smaida, kas lasa dzeju, kāds ārstē lūzumus…. Tas nāk no iekšienes. Profesiju iegūst ne no ārpuses, tā attīsta sēklas, kuras bija iesētas iekšpusē.

Kristus teica: “Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?…  Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācieties no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj… Jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Tiecieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas tiks dotas. (Mateja Evaņģelijs 6. daļa)

Dieva Valstība zemes iemiesojumā izskatās, kā absolūts iekšējais klusums – tikai nevajag to jaukt ar vienaldzību, bezatbildību, slinkumu un nekā nedarīsanu. Iekšējais klusums ir stavoklis, kurā tu skaidri, bez izkropļojumiem redzi visas savas spējas uz jebko. Tas arī ir tas stāvoklis, kurā ieslēdzas absolūta telpas un laika izjūta. Vēl to var nosaukt par intuitīvo uztveri, kad mirklī atnāk atbilde uz jautājumu: “Kas tieši šobrīd man ir jādara?”

Lai pie tā nonāktu, sevī ir jāiesēj vienkāršas patiesības sēkliņa: es kā individuālā apziņa neeksistēju atsevišķi no kolektīvās apziņas. Mēs visi sākam ar individuālās apziņas stāvokli, pec tam seko pareja uz kolektīvas apziņas līmeni. bet daudzi iesprūst egoistiskā “es, man, mans” stāvoklī.

Audzēdami kolektīvo apziņu, izejot ārpus sistēmas, matricas, mēs izejam dievišķajā apziņas līmenī, kur  savienojamies ar noteiktu pasaules kārtības apziņu, ar zināšanām par universāli sakārtotu Visuma kustību.

Taču viss sākas ar sapratni par to, ka darot kaut ko citu labā, darot Dievam par godu – mēs to darām sev.

Ar Dmitriju Trocki sarunājās Anna Kuzņecova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdarīt izvēli

Persenen denis

Nezin kāpēc par to nerunā un neraksta. Iespējams, vienkārši nav aizdomājušies. Tā ir tā pati noslēpumainā zināšana, kas atrodas tepat – pašā virspusē, bet daudzi to neredz vai arī vienkārši nevēlas redzēt. Tas, manuprāt, ir pirmais ilgu un laimīgu attiecību priekšnoteikums.

Es nezinu, kā pēc svarīguma, taču pēc hronoloģijas – patiešām pirmais. Tas ir kā datorspēlē – tu nenonāksi nākamajā līmenī, pirms nebūsi izgājis iepriekšējo.
Šis noslēpums ir ģeniāli vienkāršs.
Ja vēlies stabilas un harmoniskas partnerattiecības, tev jāizdara viens ļoti svarīgs solis. Jāizdara SAVA IZVĒLE.
Tātad, jāapstādina sava meklēšanas aktivitāte un jāsāk būvēt harmoniskas attiecības ar savu izvēlēto partneri, pieņemot kā postulātu to, ka viņš ir vienīgais un neatkārtojamais.
Protams, viņš tāds arī ir, jo katrs no mums ir unikāls. Tev vienkārši jāpieņem stingrs lēmums, ka pārtrauc savus meklējumus, vai alternatīvo kandidātu izskatīšanu. Tas ir ļoti svarīgi, ja stājaties attiecībās.
Un tas ir svarīgi pat tad, ja sen esat kopā – gadu, piecus, divdesmit.
Vairums ģimeņu sairst tad, kad kādam no abiem sāk šķist, ka zāle aiz sētas ir zaļāka un citu rokās leknāka.
Daudzi pāri, esot attiecībās, pat laulībā, turpina dzīvot meklēšanas aktivitātes vibrācijās – tajās, ko mums uzspiež sociums. Pucēties, iekarot, tusēt… slepenā cerībā, ka tūlīt, tūlīt paradīsies kaut kas labāks. Kāds bagātāks, skaistāks, ar nekustamo īpašumu…
Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur veiksmes ideja ir uzbūvēta uz sāncensības pamatiem. Vīrieši mērās “krāniņiem” – kuram vairāk naudas, kuram dārgāka mašīna, kuram lielāki muskuļi, jaunāka mīļākā. Sociums mums piespiež salīdzināt un vērtēt.

Un meitenes iesaistās šajā spēlē (jau uz līdztiesīgiem pamatiem) un sāk grūstīties elkoņiem, “piedzenot” svaru, makijāžu, garderobi, aksesuārus un krūšu, un dibena izmērus, salīdzinot uzdāvināto kažoku un briljantu daudzumu.

Tas viss notiek bezgalīgi daudz jaunu kontaktu, kaislību, šaubu, viegli pieejama seksa  un ātru šķiršanos apstākļos.
Mums māca uzstādīt augstus mērķus, neapstāties pie sasniegtā. Un mēs neapstājamies. Mēs stādām sev mērķi atrast ne mazāk kā miljonāru (miljonāri) ar supermodeles (modeļa) ārieni. Un pat, piekrītot “kompromisa variantam”, turpinam tiekties pēc šī mērķa – slepeni vai atklāti.
Daudzi “mačo” un “sabiedrības lauvenes” ir pilnībā apguvuši iepazīšanās/aplidošanas/savaldzināšanas mākslu “puķu-konfekšu” etapā.
Kad attiecības dabīgā ceļā pāraug jau citā līmenī, viņi ļoti baidās no “sadzīves”, “nebrīves”, “kaisles samazināšanās” un atkal ielec jaunā “puķu-konfekšu” ciklā, tādā – jau zināmā un komfortablā, bet jau ar jaunu partneri.
Un tā, no gada gadā, var lēkāt no vienām attiecībām uz otrām “Oooo! Tas beidzot ir Viņš!… Vai arī – ne viņš?” Un tā arī nekad neizlemj izdarīt savu izvēli.
Rezultātā ir arvien vairāk vientuļu, novecojošu vīriešu un sieviešu “pāri 30,40,50…”, kuri tā arī nav saņēmušies izdarīt savu izvēli. Viņi izmisīgi turpina savu “žurku skrējienu” laulību tirgū vai arī izkrituši no šī kluba un nokļuvuši “kaķu un suņu mīlētāju klubiņā”.
Reiz viens tāds mačo (tuvu 50) lielījās man ar to, cik daudz viņam bijušas sievietes un kā viņas visas viņu mīlējušas, protams, gaidot, ka es sajūsmā spiegšu un viņu apjūsmošu. Bet es viņam, senas draudzības vārdā, godīgi pateicu: “Un ar ko tu lepojies? Ka daudzas sievietes esi padarījis nelaimīgas? Kaut vienu padari laimīgu!”
Ļoti bieži precētās un precētie, ejot sabiedrībā pieņemto šablonu pavadā, turpina dzīvot meklēšanas aktivitātē, vienlaicīgi piepildot savu ģimenes dzīvi ar vērtējumiem, konkurenci un neapmierinātību. Un loģiski, ka tādām attiecībām nav ilgs mūžs.
Daži visu mūžu skraida pa šo apli, iestrēgstot dīvainā mīlas infantilitātē, tā arī neattīstoties tālāk, neizlemjot attīstīties tālāk un saņemt jaunu pieredzi savās esošajās attiecībās, kuras patiesību sakot, ar gadiem varētu kļūt arvien interesantākas un dziļākas.
Blakus ir daudz ģimenes pāru, kuri dzīvo mīlestībā un saticībā. Tur mīl gan īpaši pufīgos, gan arī galīgi bez formas. Gan veiksmīgos, mazāk veiksmīgos un vēl tikai perspektīvos.

Mīlestība ir beznosacījuma un nevērtējoša.

Vai esat ievērojuši, ka neprecētie un precētie parasti “tusē” atsevišķi? Tāpēc, ka viņiem ir dažādas intereses, dzīvesveids un komunikācijas mērķi. Viņi dzīvo dažādās vibrācijās, dažādās pasaulēs. Nu, jā – vieni naktsklubos, otri – bērnu laukumos.
Neprecētie, gribot vai negribot, ienes meklēšanas aktivitātes dvesmu jebkurā mikrosociumā. Tajā pat laikā precētie no “šīm bikšelēm” ir jau izauguši un virzās uz priekšu savu attiecību attīstībā. Ģimenes kompānijas ļoti bieži rezervēti pieņem neprecēta subjekta ienākšanu savā vidē, zemapziņā it kā jūtot, ka tas viņus varētu atsviest atpakaļ  ieprieksējā – meklēšanas aktivitātes, konkurences un “attiecību tirgus” periodā. Un jo spilgtāks un interesantāks ir šis neprecētais, jo augstāks trauksmes līmenis attieksmē pret viņu.
Atceros savu periodu starp laulībām – es ļoti asi izjutu šo trauksmi attieksmē pret sevi. Es to izjutu ar katru ķermeņa šūnu. Es ļoti centos to pazemināt, pazemināt spriedzi, kas virmoja gaisā, sūtot signālu “es neesmu bīstama!”. Demonstratīvi rotaļājos ar bērniem ballīšu laikā. Kaut gan, protams, es meloju. Es objektīvi biju potenciāli bīstama. Gan tāpēc, ka biju viena, jauna, skaista, ar humora izjūtu, labi komunicēju un man “pa vīlēm spiedās” slāpes pēc mīlestības. Droši vien normāli ir tas, ka cilvēki dalās interešu grupās.
Meklēšanas aktivitātes etapā dominē egoistiskā patērētāja pozīcija: “paskatieties uz mani, es te esmu pats krutākais pipars!”, vai “viņam par mani jāmaksā, jādāvina dāvanas!” Un, protams, asa vajadzība pēc seksa un emocionālas tuvības. Brīžam man šķiet, ka visa civilizācija šobrīd atrodas tieši šajā posmā (patērētāja kults, tieksme visu vērtēt, cilvēki globālā mērogā ir seksuāli norūpējušies.)
Kādu laiku man nācās diezgan ilgi uzturēties kādā ļoti modernā internacionālā kopienā. Un man bija ļoti interesanti vērot neprecētos un precētos dažādās situācijās. Un, lūk, ko es ievēroju. Lai kur arī mēs brauktu, lai ko arī darītu, tiem, kas bija vieni, visu laiku fonā vibrēja “meklēju”. Paradījās kāds jauns vīrietis: (“vai viņš ir precējies?”), gatavojamies ekskursijai (“un kuri tur būs”) un tā tālāk. Viss pārējais viņiem bija mazsvarīgi.
Bet precētie, tajā pat laikā un vietā, baudīja dabas skaistumu, iedziļinājās vēsturē un tās liecībās, uz “pilnu klapi” baudīja dažādas atrakcijas, iedziļinājās jaunās zināšanās vai darbos, iepazinās ar jauniem cilvēkiem, neatkarīgi no dzimuma, ticības un ģimenes stāvokļa.
Ģimenes pāriem jau ir citas intereses, vērstas radīšanas virzienā. Novīt ligzdu, izaudzināt bērnus, iestadīt dārzu, attīstīties kopā. Visi šie “projekti” ir ilglaicīgi un radoši, kas prasa laiku un pastavīgu piepūli. Tieši ar šiem “projektiem” arī  būvējas ģimenes attiecības.
Tas nenozīmē, ka mīlestība pazūd. Absolūtās uzticēšanās apstākļos tā tikai uzplaukst, piepildot ar sevi katru dienu, katru darbību. Kaislība transformējas harmonijā un radīšanas virzošajā spēkā.
Bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Lai to saprastu, vispirms ir jāizdara sava IZVĒLE.
Pateikt sev “STOP!”, apstāties pie viena partnera un pāriet “otrajā klasē”, sākot būvēt harmoniskas attiecības, nenovirzot uzmanību uz meklēšanas aktivitāti.
Daudzi sūdzās – cik gan grūti ir izdarīt izvēli!
Bet es pateikšu jums dažas atskurbinošas lietas:.

1. Ideālu partneru nav. Tā ir tikai ideja jūsu galvās.
Dzīvi cilvēki neviens nav ideāls. Katrs ar savu unikālu vēsturi, pieredzi, sapņiem un tarakāniem. Un tajā arī ir visa divu cilvēku satikšanās jēga – lai bagātinātu viens otru ar savu “nelīdzību”.
Iemācītos pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, jūsmot par to, ka viņš atšķiras, un būt pateicīgam, ka kopā jūsu resursivitāte kļūst augstāka, tas nozīmē, ka pieaug arī iespējas.

2. Labas attiecības var uzbūvēt praktiski ar jebkuru partneri.
Senatnē līgavainis savu līgavu pirmo reizi ieraudzīja tikai kāzās (protams, tas nav īsti mūsdienīgi), taču neviens neuztraucās par to, vai viņi saderēs. Kad praktiski nebija izvēles iespēju un sociums vispār nepieļāva domu par šķiršanos, cilvēki atrada veidus, kā harmonizēt savas attiecības.
Viens lielisks psihologs, mans skolotājs uzsvēra, ka jebkurus divus – vīrieti un sievieti ievietojot zināmas izolētības apstākļos, agri vai vēlu viņu starpā rodas sakars. Viņš pat veica šādus drosmīgus eksperimentus: ievietojot noslēgtā vidē divus, it kā absolūti nesaderīgus cilvēkus. Un, patiešām, pēc kāda laika, jau pat pēc nedēļas, izrādījās, ka viņi kļuvuši viens otram tuvākie cilvēki. Un, ja arī starp jums ir vilkme, kopīgas intereses un abi vēlaties turpinājumu šīm attiecībām, iespējams, jūs viens otram jau esat īstie un saderat.
Protams, ir svarīga seksuālā vilkme – pievilcība! Seksuālā enerģija ir milzīgs spēks un katrs mēs esam ne tikai Personība, bet arī “tēviņš” vai “mātīte” – savā ziņā.
Bet Personībai, protams, ir ļoti svarīgi, ka saskan intereses.

3. Mūsu liktenim ir daudz variantu.
Nav vienas vienīgās pareizās izvēles vai pareizā partnera. Mēs nezinām, kura izvēle var izrādīties veiksmīgākā. Šīs izvēles ir kā krustceles, kur ikviens ceļš ved uz kadu pilsētu, kur dzīvo arī laimīgi cilvēki.
Kad pienācis laiks un tu esi šajās krustcelēs, kad, kā saka, “meitene ir nobriedusi”, izdari savu izvēli un dodies uz priekšu pie savas Laimes un piedalies tās radīšanā!
Bet, lai tu “saņemtu” savu lielisko partneri, pacenties pats būt labs partneris. Centies atrasties pozitīvās vibrācijās, esi Labākā Sava Versija. Un tu pievilksi savu “labākā partnera versiju”.

Un būs tev Laime!

Autors: Svetlana Molodcova

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Arī šis ir tikai viedoklis, manuprāt, ļoti interesants un pamācošs.