Tur es satikos pats ar sevi

smaids

Savulaik man nācās strādāt kādā organizācijā, kas apkalpoja bijušos partijas funkcionārus – nomenklatūras darbiniekus.

Lai arī visi viņi bija pelnītā atpūtā, tomēr mūsu organizācijā ieradās ar ļoti augstām ambīcijām. Visiem viņiem bija augstprātīga gaita, kā bērnam, kurš sen jau pietaisījis bikses, bet pats par to aizmirsis.

Vienu vārdu sakot, nokāpis no zirga, bet sedlus starp kājām aizmirsis izņemt! Katru no viņiem mēs pazinām kā raibu suni.

Reiz mans kolēģis norādīja man uz vienu pacientu, sakot: “Šis cilvēks ir vesels”. Es neticēju, tāpēc, ka ļoti labi viņu zināju. Tas bija bijušais ministrs, kurš nu jau daudzus gadus slimoja ar ļoti ielaistas formas Parkinsona slimību. Jūs jau ziniet, ka tā nozīmē smadzeņu bojājumus?

Viens no slimības simptomiem izpaužas kā pilnīgs sejas mīmikas trūkums. Seja paliek kā maska.

Pilnībā viņu pārbaudījis, es secināju, ka viņš patiešām ir vesels. Sāku jautāt: “Kur un kā jūs ārstējāties?”

Un viņš man stāstīja par kaut kādu Templi, taču, ja godīgi, tam es nepievērsu pārāk lielu uzmanību. Un, lai arī visu cītīgi pierakstīju, pēc laiciņa biju jau aizmirsis.

Nākamajā gadā profilaktiskās apskates laikā mēs secinājām, ka viņam piebiedrojušies ir vēl četri cienījama vecuma kungi. Viņi daudzus gadus bija slimojuši ar nedziedināmām kaitēm, bet tagad bija kā “gurķīši”.

Izradījās, pensionārs-ministrs arī viņus bija aizsūtījis tur pat, kur pats izārstējās.

Man bija nopietni jautājumi, jo tas viss, ko redzēju, absolūti neierakstījās manā pasaules uzskatā, kas bija veidojies daudzu gadu prakses rezultātā.
Šoreiz es ļoti cītīgi viņus izprašņāju un visu pierakstīju.

Izrādījās, ka kalnos ir Uguns Pielūdzēju Templis, kur katras 40 dienas pieņem ļaužu grupas, kuri vēlās izdziedināties. Galvenokārt tas notiek vasarās, jo ziemā tur nav nekādas iespējas nokļūt.

Es nolēmu doties turp un pats savām acīm redzēt, kā notiek brīnumainā izdziedināšanās. Mēs nolēmām turp doties kopā ar maniem draugiem: režisoru un televīzijas operatoru. Viņi strādāja valsts televīzijā un veidoja programmu “Pasaule ap mums”.

Noteiktajā dienā tuvāk naktij mēs bijām nokļuvuši līdz satikšanās vietai. Mūsu mašīna aizbrauca. Mums bija apsolīts transports mūsu tālākai vešanai. Un pēkšņi mes uzzinām, ka šis transports ir – ēzeļi.

Uz Templi kalnos ved ceļš un izrādās, ka 26 km ir jāiet kājām, vai jājāj ēzeļa mugurā. Bet, ņemot vērā to, ka mēs atbraucām vēlāk par visiem, mums uz trijiem bija atlikuši tikai divi ēzeļi.

Es uzsāku aģitācijas kampaņu. Saku: “Vai jūs kādreiz esat kalnos kāpuši? Pamēģināsim, labi?” Operators bija apmēros diezgan paliels vīrs, apmēram 130kg, pieciem dubultzodiem un milzīgu vēderu. Bet, neskatoties uz milzīgajiem apmēriem, romatiķis viņā vēl tomēr bija dzīvs. Tāpēc ar vairākumu balsu mēs pirmo šķērsli bijām veikuši.

Visu aparatūru uzstutējām ēzeļu mugurās un sākām savu ceļu.

Pirmais čīkstēt sāku es, jo kājās man bija pilsētas kurpes, kas ātri vien noberza kājas un tās nežēlīgi sāpēja. Taču es tomēr gāju un domāju: “Ja jau reiz tāāādi slimnieki izdziedinājās, tad, pierakstot katru recepti, es pilsētā kļūšu par Lielu Dakteri”.

Bet pēc tam, pēc desmit kilometriem operators apsēdās ceļa vidū un teica

– Viss, sitiet mani nost, es eju atpakaļ.
Mēs sākām viņu atrunāt:

— Kur tu iesi? Kāda starpība uz kuru pusi iet, tos pašus 10 km nāksies iet atpakaļ. Tad jau labāk uz priekšu!
Pierunājām. Gala punktā mēs nonācām pusnaktī. Mūs izvietoja naktsmītnēs. Nākošajā rīta modināja 11tos. Visus savāca kopā un teica:

– Mēs jums visiem lūdzam mūsu Templī negrēkot. Tas, kurš to neievēros, palīdzēs mums saimniecībā – nesīs ūdeni. Izradās, ka šajā Templī par grēku tiek uzskatīta staigāšana ar drūmu ģīmi. Es jau biju ievērojis, ka mūki visi staigā ar tādu vieglu smaidiņu sejā un gaita viņiem tāda stalta un viegla, un stāja kā cipresēm – taisna, tā, it kā koku būtu norijuši.

Sanāk, ka mums visu laiku jāsmaida. Mēs paklausījām, drusku pasmaidījām, bet jau pēc divām minūtēm vecais pilsētas ieradums staigāt ar pilsētas fizionomiju, mūžīgi skābu un neapmierinātu, ņēma virsoku…

Un vispār, es biju cerējis ieraudzīt zeltītus kupolus un ko tamlīdzīgu, bet te visapkārt bija mazas kārtīgas mājeles un viss. Gan tiesa, pie katras no tām visu laiku dega uguns. Viņi pielūdza Uguni un Sauli. Bet ar Templi tam visam nebija nekādas lidzības.

Gadījās tā, ka mūki bija atraduši vietu, kur no pazmes dzīlēm zemes virsū iznāk dabas gāze un te – kalna virsotnē bija izveidojuši savu Templi.

Es sāku jautāt:

– Kad jūs sāksiet pieņemt slimos un uzstādīt viņiem diagnozes? Kad sāksiet ārstēt?
Un tad, izrādījās, ka te vispār nevienu nepieņem un nevienu neārstē. Tas man bija pirmais šoks.

Otrais, mūsu transportu – ēzeļus bija savācis saimnieks. Bet ar tādām paunām, kā mums, tālu netiksi Iekritām! Nepietiek, ka esam nokļuvuši Templī, kurā neviens nevienu nekad neārstē un netaisās ārstēt, bet aizbraukt nevaram. Un vēl mums jāstaigā ar stulbu smaidu sejā, kad iekšā viss vārās dusmās un niknumā!

Redzu, operators tā uzmanīgi uz mani skatās, it kā kaut kas nelabs būtu padomā. Bet režisors ar ironiju sejā saka:
– Kur tu mūs esi atvedis, zinātniek nelaimīgais?….

Bet man pašam kā justies?

Pēc tam sākās “koncerti”. Kādi piecpadsmit no 30 cilvēkiem devās pēc ūdens. Man arī nācās, jo…. Paši saprotiet, kāpēc…. nācās “palīdzēt saimniecībā”.

Stāvs, vertikāls kalns, apmēram 600m augsts, bet apkārt pa serpentīnu 4km turp, 4km atpakaļ. Un pa tādu ceļu mēs bijām šeit ieradušies naktī?! Kad es to ieraudzīju, man gandrīz spontānais piemetās

Iedomajieties!? Nepietiek, ka šī vertikālā siena ir augstāka par Ostankino torni, bet dažviet mēs bijām kāpuši pa baļķiem, kas iedzīti kalnā. Savulaik tie bija kalpojuši kā paceļamie tilti, kas nosprostoja ceļu nelabvēļiem, kuri vēlējas tikt kalnā.

Līdzi bija jānes sešpadsmit litri ūdens, un 5kg smags bija pats trauks. Tātad kalnā mums bija jāuznes kopsummā 21 kg. Visērtāk to būtu bijis nest uz galvas. Tad es arī uzzināju patieso mugurkaula nozīmi.

Mugurkauls bija vajadzīgs, lai galva neiekristu biksēs.

Pirmo reizi, kad devos pec ūdens, es Templī atgriezos ap četriem-pieciem vakarā, pārguris, bet ar smaidu sejā, katram gadījumam. Pēkšņi pie manis pienāk viens no mūkiem un tā labestīgi saka:

Lūdzu, aizejiet vēlreiz.

– Kāpec? Es taču jau biju!!!!– un jūtu, ka man no šausmām sākas dzemdību krampji, neskatoties uz to, ka esmu vīrietis.

– Kad jūs kāpāt augšup, jūs JAU sev līdzi nesāt grēku!

– Nē, es smaidīju! – es izmisīgi sāku strīdēties. Iedomājieties, es tikko biju nogājis 8km, pirms tam 26 km, bez pusdienām, bez vakariņām. Kājas pagalam, piepampušas, sāp no noguruma, bet tev saka “vēlreiz”! Tā jau var nosprāgt!

– Naciet līdzi, mēs jums kaut ko parādīsim!

Un vienā no lodziņiem, es ieraudzīju vērotāju ar binokli un sapratu, ka mana taisnošanās ir velta. Visi, kas kāpa augšup ar savu nastu, bija redzami ka uz delans. Nācās iet atpakaļ. Es kāpu lejā un laiku pa laikam, atceroties savu muļķību, nikni kliedzu “ā-ā-ā….!!!” Esmu nokļuvis vietā, kur sēž kaut kādi idioti un ļauju par sevi ņirgāties.

Tagad es smaidīju zvērīgu smaidu un katram pretimnācējam teicu: “Smaidi, muļķi, viņi no augšas mūs teleskopā vēro! Par konsultāciju iepilini puslitru ūdens manā traukā”. Tagad manā traukā jau kaut kas šļakstēja. Es kādu mirkli pasēdēju un gāju atpakaļ.

Tad, lūk, kāpēc tad, kad saviem pacientiem jautāju, kā viņus ārstēja, viņi smaidot izvairījas no atbildes: “Saprotiet, to ir grūti izskaidrot”.

Vārtu priekšā es sevi noķēru, ka ir jau tumšs, bet es vēljoprojām smaidu. Ļoti labi, ja nu gadījumā viņiem ir nakts redzamības iekārtas!

Es biju badā, pārguris, knapi aizvilkos līdz savai cellei un tikko kā atviegloti nopūtos, novācot no sejas šo idiotisko smaidu (seja jau bija piekususi), kā pēkšņi sajutu, ka mani kāds vēro. Sirds nodrebēja. Es atkal pasmaidīju jau ierasto smaidu līdz ausīm, spēji pagriezos un ieraudzīju…. Kā jūs domajat, ko?

Sevi!

Izrādās, pie sienas karājās spogulis. Mana seja bija netīra noputējusi, ar sliedēm no sviedru strautiņiem un nedabisku smaidu no auss līdz ausij. Un te nu mani piemeklēja histērija. Es sāku skaļi un nevaldāmi smieties. Žokļi sāpēja, vēders sāpēja, bet es nespēju nomierināties. Es smējos par absurdo situāciju, kuru pats sev biju radījis.

Šos trakos smieklus bija izdzirdējuši režisors un operators un arī sāka smieties. Pēc tam, ritīgi izsmējušies, sāka uz mani tā dīvaini skatīties….

Ar katru dienu arvien mazāk palika cilvēku, kuri stiepa ūdeni. Pēc nedēļas vairs nebija neviena. Pēc tam mūs visus savāca kopā un teica:

– Paldies, ka jūs ienesāt gaismu mūsu Templī. Ja jums ir vajadzīgs ūdens, varat paņemt to tur. Un atvēra vārtiņus, kas veda uz akmens mājiņu Tempļa teritorijā. Viesu daļa bija no mūku telpas atdalīta ar sienu un izrādās, ka mājiņas iekšpusē ir strautiņš. Viņi to bija izbūvējuši tāpēc, lai strautiņš ziemā neaizsaltu.

Bet trauks ar ūdeni bija speciāli izdomāts veids, kā “vienkāršās lietas caur kājām aiznest līdz mūsu galvām”.

Izrādījās, ka ikviens, kurš atnāca šajā Templī, uzskatīja sevi par gudru un katram bija savas ambīcijas. Un lai “izārstētu” cilvēku augstprātību, mūki bija izdomājuši šādu, ļoti efektīvu un vienkāršu veidu.

Es arī turp gāju ar savu hartu, gudrs, salasījies, piebāzts zināšanām par kaut kādām spējam, kuru citiem nav. Viņi – stulbeņi, bet es – tāds gudrs! Nedēļas laikā no manis “izsita” visu šo manu stulbumu. Nedēļas laikā viņi mani pataisīja par cilvēku.

Tur es satikos pats ar sevi. Man atkal bija kļuvušas interesantas puķītes, tārpiņi, vabolītes. Es pats rāpoju un vēroju, kā tie kustās. Un es pēkšņi sajutos kā bērns. Un redzēju, ka ar pārējeim arī notiek tādas pat lietas. Mēs bijām aizmirsuši savus rangus, bet pats interesantākais, ka smaidot, pilsētnieku mīmika, kura agrāk bija tik ierasta, atkāpās un tagad mēs to izjutām kā atkāpi no normas.

Vai esat redzējuši, kā tas ir, kad pieauguši cilvēki spēlē bērnu spēles? Smieklīgi vai ne? Bet mēs spēlējām. Un tas mums šķita normāli.

Pēc tam es ievēroju, ka cilvēki saka: “Man kļuva daudz vieglāk. Man ir labāk”. Sākumā es to saistīju ar laika apstākļiem, dabu….. te taču kalni!

Bet tikai pēc tam secināju, ka galvenais noslēpums ir mīmikā un stājā.

Četrdesmitajā dienā es atnācu pie tempļa vadītāja un teicu: “Es vēlos palikt šeit”.

– Dēls, tu esi pārāk jauns. Nedomā, ka mēs te esam aiz labas dzīves. Mūki, kuri ir šeit, ir vāji ļaudis. Viņi nav spējīgi palikt tīri starp netīrumiem. Viņi nav pieraduši pie normālas dzīves un tāpec mūk no grūtībām. Mēs esam šeit tāpec, lai jūs varētu paņemt un tālāk Dvēselē nest līdzi gaismu. Jūs esat stipri ļaudis un jums ir imunitāte.

Es jautāju: “Droši vien es esmu vienīgais no grupas, kurš atnāca pie Jums?”

– Tu esi viens no pēdējiem.

Izradās, ka gandrīz visi no mūsu grupas jau bija paspējuši pabūt pie klostera vadītāja ar lūgumu atļaut viņiem šeit palikt.

Saprotiet?

Pēc 40 dienām mēs pametām Templi. Atpakaļceļā sastapām grupu cilvēkus, kuri vēlējās tapt dziedināti, tāpat kā mēs pirms 40 dienām. Traks var palikt! Kādi ģīmji! Tas bija bars ar cilvēkēdājiem, kuri metās mums virsū:

– Palīdzēja? Ar ko slimoji? Ko dod? Visiem palīdz? Es atbildēju:

– Katrs dabūs pēc nopelniem!
Skatos uz mums – uz viņiem, uz mums – uz viņiem. Mēs visi smaidām…

Pēkšņi jutu, ka atkāpjos. Viņi arī it kā raustās no mums kā no spitālīgajiem. Blakus man, atbalstījies uz savu dēlu rokām, stāvēja astoņdesmit gadīgs večuks. Viņš teica: “Vai tiešām mēs bijām tādi?”

Kad atgriezos pilsētā, ieraudzīju pūli ar bezdvēseliskiem, vienaldzīgiem, absolūti indifferentiem cilvēkiem, kuri nenormāli kaut kur steidzas, paši nezin, kur un kāpēc. Bija smagi atkal pierast pie pilsētas dzīves ritma.

Taču kaut kas manī bija izmainījies uz visiem laikiem. Es pēkšņi jutos kā absurda teātrī un dzīve pilsētā man sāka šķist tukša un nesvarīga. Nebija iespējams skatīties uz šīm sejām. Tas bija diskomforts. Bet es taču vēl nesen biju tāds pats kā viņi.

Pēc tam, kad izgāju darbā, man bija jāpārbauda, vai patiešām visa atveseļošanās jēga ir smaidā un stājā? Bet, ja nu pēkšņi laika apstākļos, klimata joslā vai vēl kādos svarīgos apstākļos?!

Poliklīnikas sporta zālē mēs organizējām nodarbības.

Uzaicinājām pacientus-brīvpratīgos no tiem, kas atrodas mūsu uzskaitē, paskaidrojām viņiem uzdevumu un sākām treniņus.

Dienā trenējāmies stundu-divas. Vienkārši staigājām pa zāli, saglabājot taisnu stāju un smaidu sejā. Bet saglabāt smaidu sejā visu laiku ir tik grūti. Neticiet?

Pamēģiniet uz ielas turēt taisnu muguru un smaidīt, momentā sajutīsiet apkārtējas pasaules spiedienu! Īpaši sākumā tas būs ļoti smagi un grūti.

Tu ej, ej un pēkšņi jūti, ka tu atkal kraties kā lietišķa desiņa. Pēc 15 minūtēm ieskaties kadas vitrīnas spogulī un redzi, ka tev pretī veras drūms ģīmis.

Tev būs krietni jāpacīnās, lai pretotos vides spiedienam, kas centīsies tevi samalt. Lai tu paliktu tu pats, būs vajadzīga griba.

Pēc kāda laika no mūsu nodarbību sākuma, sāka uzrasties interesantas problēmas.

Kāds mūsu entuziasts saka:

– Es esmu pazaudējis savas brilles. Savulaik no Francijas atvedu. Tik daudzus gadus nēsāju, bet tagad kaut kur esmu pazaudējis.

Kāpec pazaudēji? Kaut kā pazuda vajadzība pēc tām.
Vienam citam pēkšņi sāka strādāt zarnu trakts.
Trešais sāka dzirdēt, bet dzirdes problēmas viņu bija vajājušas jau kopš bērnības. Uzlabojumi bija visiem.

No šādiem rezultātiem man burtiski “brauca jumts”. Es nespēju saprast, kāpec cilvēki tik daudzus gadus slimo, bet no kaut kādas “taisnas stājas un smaida” atveseļojas.

Tad laboratorijas apstākļos mēs sākām pētīt, kādas izmaiņas notiek organismā. Un tādā veidā viens gadījums pārvērtās par fundamentālu zinātnisku atklājumu.

Kas notika ar operatoru un režisoru?

Operators notievēja, viņa svars vel joprojām turas pie apmēram 85 kg. Viņš ir atbrīvojies no savām kaitēm.

Bet pats fantastiskākais rezultāts bija režisoram. Pirms daudziem gadiem viņš bija šķīries no sievas, jo traki dzēra. Pēc šī mūsu kopīgā pasākuma, viņš atmeta dzeršanu un atkal apprecējās ar savu sievu.

Autors: Mirzakarīms Norbekovs (Latvijā vairāk pazīstams ar iedvesmojošo grāmatu “Muļķa pieredze jeb Kā atgūt redzi un tikt vaļā no acenēm”. Šis uzbeku veselības atjaunošanas programmas izveidotājs daudzviet pasaulē, arī Latvijā ir zināms kā efektīvu atvseseļošanās kursu (ne tikai redzes) izveidotājs un vadītājs).
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Endijs Rūnijs: “Savas dzīves laikā es sapratu, ka…”

1233

… jo mazāk man laika atliek darbam, jo vairāk es paspēju izdarīt.
… tad, kad bērns aizmieg man uz rokām – tās ir pašas aizkustinošākās sajūtas.
… būt labestīgam ir daudz svarīgāk par to, lai tev būtu taisnība.
… visparastākās pastaigas bērnībā, vasaras vakaros kopā ar tēvu, brīnumainā veidā ietekmēja manas dzīves tālāko attīstību.
… mazie ikdienas prieki padara dzīvi tik pievilcīgu.
… ignorēt faktus nenozīmē tos izmainīt.
… iespējas nekur nepazūd, kāds noteikti atradīs un izmantos to iespēju, kuru tu būsi palaidis garām.
… kad bēdas piestās tavā ostā, laime noteikti pietauvosies kaut kur citur.
… katram jārunā maigi un labestīgi vārdi, tāpēc, ka rīt var notikt tā, ka saņemsi tos atpakaļ.
… smaids ir vislētākais veids, kā izskatīties labāk.
… katrs vēlas dzīvot kalna virsotnē, bet laime un izaugsme notiek tad, kad tu rāpies kalnā, nevis tad, kad esi virsotni jau sasniedzis.
… kad kaut viens cilvēks man saka: “Tu šodien esi padarījis mani laimīgu”, tas dara mani pašu laimīgu.
Endijs Rūnijs – žurnālists, rakstnieks un TV raidījumu vadītājs
Tulkoja: Ginta FS

Cik vienkārši!!!

smej43

Ļoti daudzi cilvēki nezina, ka mēs jebkurā momentā varam pieslēgties pie sava enerģijas avota – tas atrodas mūsos. Kā? Ļoti vienkārši! Var ļoti daudz runāt par to, cik svarīgi ir būt apzinātā stāvoklī – tas nozīmē domāt, ko un kā runājam, domājam, darām, sapņojam. Tas vajadzīgs ne jau kādam citam, bet mums pašiem.

Mūsu bioloģiskais ķermenis ir iekārtots tā, ka tam nemitīgi jāuztur noteikts frekvenču diapazons, kas nepieciešams normālai funkcionēšanai.

Ja cilvēks nekontrolē savas zemās frekvences emocijas, tad viņa enerģētisko lauku katru dienu arvien vairāk un vairāk piesārņo zemās frekvences enerģijas un ar laiku tās sasniedz kritisko minimumu, kad sākas problēmas orgānu sistēmās, kas nozīmē – slimības.

Augstākie spēki mums devuši vienu universālu līdzekli, kas mums pieejams 24 stundas diennaktī, neatkarīgi no tā, kur mēs atrodamies. taču daudzi ļoti reti to izmanto un pat nevar iedomāties par tā fantastisko iedarbību uz mūsu organismu. Es runāju par SMAIDU.
Vai atceries dziesmu, ko dziedājām bērnībā: «От улыбки станет всем светлей» . To var salīdzināt ar gaismu, kas aprij tumsu.

Mūsu smaidam ir ne tikai sava frekvence, bet tas ir arī atslēga uz mūsu nervu sistēmu. Un tikai retais var iedomāties, ka reizē ar smaidu, organisms “pieslēdz” un sāk darbināt visus mūsu muskuļus un nervu galus. Tātad šī frekvence momentā izplatās pa visu ķermeni un sāk  izkliedēt tajā radušos spriedzi.
Tāpēc, jo biežāk smaidīsi, jo augstākās vibrācijās atradīsies tavs ķermenis. Sāc tagad!

Vienkārši PASMAIDI!

Tas nesāp! Un nav svarīgi, kas un ko par tevi padomās! Citiem taču ir pilnīgi vienaldzīgs tavs iekšējais emocionālais un fiziskais stāvoklis, tava veselība.
Un, piedevām vēl, ja tu atrodies patiesā prieka stavoklī, tad tava organisma atveseļošanās un enerģētiskā stāvokļa atjaunošanās notiks milzīgā ātrumā.

Atceries to, ka tu šo prieku vari uzdāvināt arī pārējiem cilvēkiem. Tas neko nemaksā! Bet ir vērtīgāks par visiem pasaules dārgumiem. Ja tu uzdavināsi to citiem, tad šī enerģija pēc visiem Visuma likumiem atgriezīsies pie tevis pavairojusies vismaz desmitkārt. Un nav svarīgi – no cilvēkiem vai saiknes ar dabu, galvenais, ka tās daudzums palielināsies un tu apzināti priecēsi sevi ar to, ka tu priecē citus.

Nepazaudē šo dzīves momentu prieka enerģiju. Priecājies par katru brīdi, kad no tava smaida aizdegas acis apkārtējiem cilvēkiem – kolēģiem, draugiem, tuviniekiem, visiem, kas atrodas tev blakus.

Maini sevi tā, lai cilvēki ietu līdzi tavam smaidam! Un pats svarīgākais! Tev pašam jānonāk pie tā, cik svarīgi ir izmainīt savu līdzšinējo dzīvi, kas ir viena vienīga izdzīvošana uz dzīvi priekā!

Un jo biežāk tu priecājies, jo augstākas kļūst tava ķermeņa vibrācijas, jo skaidrāk tu redzi apkārt notiekošo situāciju, arvien labāk sāk stradāt intuīcija, ciešāka ir saikne ar taviem Sargeņģeļiem.

Ja esi nolēmis sākt pašpilnveidošanās ceļu, tad pirmais, ko jāiemācās darīt – priecāties par VISU, kas notiek.
Lai labāk to atcerētos, paskaties, ko dara bērni!
Ja esi aizmirsis, mācies! jo ātrāk, jo labāk!

Avots: http://www.aum.news/

Tulkoja: Ginta FS

Atceries?

Rīta stundai zelts mutē

rīts

Marks Aurēlijs reiz teica: “Kad tu pamosties no rīta, padomā par to, ka atkal esi saņēmis ļoti vērtīgu privilēģiju būt dzīvam – elpot, domāt, lai atkal baudītu un mīlētu.”
Šajā rakstā apkopots to rīta nodarbju saraksts, kas uzdos labu toni visai nākamajai dienai.

Pameditē.
Meditācija vai pavisam vienkāršs vingrinājums “Dziļa ieelpa-izelpa” palīdzēs tev sākt savu dienu ar miera sajūtu. Tā vietā, lai sāktu rakāties pa telefonu un pārbaudīt rīta e-pastu, velti pāris minūtes vienkāršai pasēdēšanai klusumā.
Dienas garumā mēs cīnamies ar daudziem darbietilpīgiem uzdevumiem un tāpēc ļauj sev sākt dienu uz mierīga viļņa. Piedevām meditācija palīdzēs noskaņoties un tu vieglāk varēsi fokusēties darbiem un sajutīsi spēku pieplūdumu.

Pateicība sev.
Sāc savu dienu ar pateicību par to, ka esi, par to, kas tev ir. Šī prakse iemācīs tev ļoti svarīgu prasmi – būt pateicīgam sev par pat vismazākajām uzvarām 24 stundu garumā. Tā padarīs tevi daudz noturīgāku pret problēmām, kas neglābjami rodas dienas gaitā.

«Ja par vienīgo tavas dzīves lūgšanu kļūs vārds “pateicos”, tad ar to pat pietiks»Meistars Ekharts

“Piemet” prātā, ar ko šodien nodarboties.
Jo agrāk sastādīts tavas dienas plāns, jo efektīvāk tu izmantosi savu laiku.  Problēmas risināsi tad, kad tās radīsies, ja radīsies.
Izdzer vismaz vienu glāzi ūdens.
Tavs ķermenis mostas atūdeņojies, tāpēc ļoti svarīgi no rītiem ir dzert ūdeni. Savā grāmatā “The Body Ecology Diet” dietoloģe Donna Greisa piedāvā cilvēkiem tieši rīta stundās izdzert vismaz pusi no visas dienas ūdens normas. Tas attīrīs organismu no toksīniem, samzinās bada sajūtu un galvassāpju risku visas dienas garumā.

Izpildi stiepšanās vingrinājumus.
Grūti atrast cilvēku, kurš mostās ar vieglumu muskuļos un kaulos. Un nav jau nemaz tik viegli ieradināt sevi veikt rīta vingrošanu. Tomēr pētījumi apliecina to, ka rīta stiepšanās uzlabo lokanību, uzlabo asinsriti un samazina uzkrātā stresa līmeni. Plus visam tam, tu uzlabosi savu stāju.

Paklausies mūziku.
Sākot dienu ar mūzikas klausīšanos, tu saņemsi daudz pozitīvu emociju un labsajūtu, uzlabosi garastavokli un uzlādēsis sevi ar pozitīvu enerģiju, kas būs vajadzīga visai turpmākajai dienai. Kā rāda pētījumi, mūzika spēj paaugstināt kopējo motivāciju un radošumu. Iepriecini sevi!

Uzsmaidi sev.
Sāc savu dienu ar smaidu spogulī. Smaids uzlabo garastāvokli, aktivizē laimes hormonus, pat tad, ja tev nepavisam nav priecīgi. Kad cilvēks smaida, viņam galvā nenāk drūmas domas. Smaids arī apkārtējos cilvēkus noskaņo labvēlīgi un pozitīvi.

Sakārto vidi sev apkārt.
Arī mājas sakārtošana ir savdabīgs meditatīvs process un tīra vide lieliski noskaņo labai dienai un iedvesmo darbiem. Seko tam, lai nekrātos izmētātu drēbju un mantu kaudzes – tās atņem dzīves enerģiju. Un, protams, atgriezties vislabāk ir mājās, kur valda kārtība un tīrība.

Pirmkārt izdari vissmagāko darbu.
Patiesībā šķiet, ka visērtāk sākumā izdarīt sīkās, mazās lietas. Taču, ja no rīta tu atrisināsi pašu smagāko un galveno dienas uzdevumu, tad arī viss pārējais risināsies ātrāk un vieglāk. Tas ir ideāls paņēmiens tiem, kuri mīl atlikt visu uz vēlāku laiku.

Lai brīnišķīga šī diena!

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Ceļamaize dzīvei

Šri2

 

“Ja jūti, ka esi kaut kur – ne tur, celies un ej tur, kur sauc iekšējā balss.”
/Šri Šri Ravi Šankar/

Šri Šri Ravi Šankar ir visā pasaulē pazīstamās nekomerciālas organizācijas «Art of Living» dibinātājs, Pasaules Veselības Organizācijas oficiālais konsultants, starptautiskās asociācijas «Vispārcilvēciskās vērtības» dibinātājs. Viņš apmāca desmitiem pasaules valstu cilvēkus dzīves mākslā. 2009. gadā viņa vārds paradījās 7 ietekmīgāko Indijas cilvēku sarakstā, pēc žurnāla Forbes India versijas.

Dzimis 1956. gada 13. maijā Indijas dienvidos Tamil-Nadu štatā. Jau bērnībā tēvs viņu nosūtīja mācīties uz Mahariši ašramu, kur viņš studēja vēdisko literatūru. 17 gadu vecumā viņš ieguva grādu mūsdienu zinātnē, pēc tam doktora grādu literatūrā Kuvempu universitātē. 1982. gadā Šri Šri Ravi Šankar sāka apmācīt cilvēkus Sudarshan Kriya ® — unikālā elpošanas tehnikā, kas noņem stresu un pilnībā noved prātu šeit un tagad stāvoklī.

1. Nekur nevajag steigties. Bet vajag būt tur, kur tev ir labi. Ja jūti, ka esi kaut kur – ne tur, celies un ej tur, kur sauc tava iekšējā balss. Atceries, ka, lai atrastu, nav obligāti kaut kur iet. Tā ir ļoti smalka robeža, atslēga pilnīgai pastāvīgai klātbūšanai.

2. Necenties kontrolēt cilvēkus un notikumus. Neplāno, negaidi, nekāro, atslābini tvērienu. Proti ieturēt pauzi, kuras laikā nekas nenotiek. Ļauj cilvēkiem nākt pie tevis un notikumiem vienkārši notikt. Tie ar tevi notiek ne tāpat vien.

3. Dod sev brīvību būt sev pašam, un citiem – būt viņiem pašiem. Atceries, katram ir savs ceļš un savas mācību stundas. Ja jūsu ceļi satiekas – lieliski, ja tie šķiras, arī labi, tāpēc, ka tas viss vienmēr ir uz labu.

4. Necenties iegūt visu un uzreiz. Pat tad, kad šķiet, ka nekā nav – vienmēr ir kaut kas, bet to, kā nepietiek, tev pasniegs brāļa, māsas, drauga vai nejauša garāmgājēja roka. Esi mērens it visā.

5. Sagaidi visus un visu ar smaidu un mīlestību. Bet nekad neatvadies, tāpēc, ka nekad nekas nav beigas. Saki: “Pateicos, uz tikšanos”.

6. Esi atvērts cilvēkiem, kosmosam, Dievam – sauc to, kā vēlies. Tici – viss tavā dzīvē sakārtojas vislabākajā tev veidā. Pat tad, kad šķiet, ka sliktāk vairs nevar būt, ir labi… Nekad nezini, kur atradīsi un kur pazaudēsi.

7. Lai uzvilktu tīru kreklu, jānovelk netīrais.

Avots: http://yogajournal.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Atgriezties Meistara stāvoklī

12392028_1100113036695419_3843159897441631742_n

Ir pienācis laiks parunāt par mūsu fizisko ķermeni. Šodien skaidri ieraudzīsim mūsu bioloģiskā stavokļa un iekšējā dvēseliskā stāvokļa tiešo saikni.

Fiziskais ķermenis ir mūsu apziņas spogulis. Es ilgi negribēju tam piekrist, taču reiz man nācās uz visiem laikiem pieņemt šo domu: mans ķermenis vienmēr būs manas apziņas atspulgs. Ja ārpusē viss ne pavisam nav labi – tātad kaut kas jāmaina iekšienē.

Taču šai brīnišķīgajai saiknei ir arī atpakaļsaites mehānisms. Tas, kā jūtas ķermenis un katra tā šūniņa – iespaido to, kas notiek dvēseles dziļumos. Apziņa tāpat ir ķermeņa atspulgs.

Ko tad mēs varam izdarīt, lai atgrieztu sev spēka stāvokli, gaismas, prieka stāvokli caur fizisko ķermeni? Kas jāizdara, lai tieši tagad sajustu spēka pieplūdumu un dvēseles pacēlumu?

 

1. Piecelties un iztaisnot plecus

Fiziskais ķermenis vienmēr reaģē uz kustībām. Ja esat nomākts un slīgstat depresijā, piecelieties no gultas, sāciet lēkāt un vicināt rokas – jūs momentā sagribēsiet sākt jaunu dzīvi. Kaut ko izdarīt pa jaunam.

Iztaisnojot plecus, mēs ne tikai vienkārši “veidojam stāju”, kā mums mācīja bērnībā. Mēs iztaisnojam savus eņģeliskos spārnus. Mēs ieelpojam pilnu krūti, sajūtot vieglumu un plašumu. Mēs esam enerģētiskas būtnes, caur stāju un elpošanu mēs paplašinamies, atveramies un uzplaukstam. Mēs apmaināmies enerģijas plūsmām ar Visumu. Viss apkārt atdzīvojas un sāk kustēties. Enerģiju plūsma ir dzīvība.
Es izvēlos Dzīvi!

 

Stāja

 

2.  Atvērt logu, ielaist gaisu un gaismu savā fiziskajā telpā

Gaisma iedarbojas uz fizisko ķermeni. Tas ir elektromagnētiskais starojums, kas iekļūst ķermenī caur audiem un nes ķermenim vajadzīgo enerģiju, atjaunojot bioenerģētisko līmeni un aktivizējot fotoķīmiskos procesus. Saules gaisma ietekmē visas svarīgākās organisma sistēmas un to funkcijas, stimulē vielmaiņas procesus, paceļ imunitāti, kas dod iespēju pretoties dažādām slimībām. Ja gaismas ir maz, pašsajūta pasliktinās, samazinās darba spējas un organisma pretošanās spējas.

 

3.  Dziļi ieelpot savu dievišķību un varenību

Elpošana ir mūsu dzīvība. Ieelpojot apzināti, mēs ieelpojam dzīvi, mēs izmantojam elpošanu kā ļoti varenu instrumentu, kas palīdz darbā ar enerģijām. Elpošana – tā ir jaunu ideju un iedvesmas dzimšana. Elpošana tā ir šūnu atjaunošanās un attīrīšanās. Apzināti ieelpojot un izelpojot, mēs “palaižam” sadarbības procesu ar Visumu. Ieelpojiet savu dievišķīgumu!

 

4.  Izdzert glāzi ūdens un ieiet dušā

2/3 mūsu ķermeņa sastāv no ūdens. Gandrīz visi dzīvības procesi katrā šūniņā, ir reakcijas ūdens šķīdumos. Izdzerot ūdeni, mēs izlīdzinam asins ph līmeni un palīdzam ķermenim nostabilizēt savu dabīgo svaru, būt jaunam un elastīgam.

Ejot dušā, mēs sajūtamies jauni. ievērojāt? It kā sāktu dzīvi no jauna. Tīrības sajūta, svaigums – kā jauna piedzimšana. Esot ūdenī, mēs atlaižam un aizskalojam visu lieko, ļaujot parādīties skaidram redzējumam, sajūtot sevi un pasauli.

 

5.  Uzsmaidīt visam notiekošajam

Daudzi zinātniskie pētījumi ir pierādījuši to, ka viens smaids ir spējīgs uzlabot mūsu pašsajūtu un garastāvokli. Bet no savas realitātes radīšanas viedokļa – viens smaids maina notikumus mūsu dzīvē un izveido citu notikumu secību. labāko realitāti no visām iespējamajām.

Es nojaušu, ka šis mehānisms darbam ar apziņu caur ķermeni, ir ielikts mūsos tieši tiem momentiem, kad mums ir vajadzīga palīdzība. Kad esam strupceļā, kad trūkst iekšējo rezervju, lai uzbūvētu prieka pilnu un gudru notiekošā uztveri. Kad mēs sabremzējamies un zaudējam orientierus. Tieši tad varam pieslēgt savu bioloģiju! Caur vienkāršām darbībām – ATSLĒGĀM – noskurināties, iekustēties, iziet jaunā realitātē un atcerēties par laimi dzīvot šodien, šeit un tagad.

Tiem, kuri vēlas dziļumu – sajūtiet, ka nav nekāda “ķermeņa”, nav “dvēseles” kā atsevišķu daļu. Ir radības nedalāmība. Viss ir vienots! Tie ir mūsu instrumenti pieredzes iegūšanai. Tie ir mūsu radošuma un sajūtu instrumenti.

Apvienot visu, kas atrodas iluzorā sadalījumā, nozīmē nonākt meistarības stāvoklī. Stāvoklī, ko vairs nevajag uzturēt, atcerēties vai atjaunot. tas ir ar jums – tas ir daļa no jums!

Izdariet šīs vienkāršās lietas tieši tagad!

Ko jū sajutāt?
Ar mīlestību, zinot, kas jūs esat

Anna Komkova

Avots: http://meditation-portal.com/

Tulkoja: Ginta FS

Lai ilgi gaidītās pārmaiņas notiktu…

prieks27

Vecā gada vakarā mēs viens otram vēlam laimi, un droši vien katrs ceram, ka tā Laime Jaunajā gadā arī atnāks. Taču, kad pienāk Jaunais gads, bieži vien saprotam, ka nekas jau nav mainījies – ledusskapis izēsts, dāvanas izdalītas un vāveres ritenis sākas no gala.

Lai nebarotu sevi ar liekām ilūzijām un pēc tam nebūtu sāpīgi jāviļas, ir jāsaprot tikai viens: pārmaiņu autori esam mēs paši un, lai dzīve iegūtu košākas krāsas, ar sevi ir jāstrādā, ar savu izaugsmi ir jānodarbojas, jo to mūsu vietā izdarīt nevarēs neviens cits.

Pirms vairākiem gadiem savu dienasgrāmatu es sāku rakstīt tieši tāpēc, ka vēlējos palīdzēt sev SAVĀS pārmaiņās. palīdzēt savai mammai, kura neskatoties uz to, ka vairs nav nekāda jauniete, ir paspējusi ļoti daudz ko savā dzīvē un ieradumos izmainīt.

Teorētiski mēs visi zinām, ka, lai notiktu kādas pārmaiņas, ir jāmaina savi ieradumi – sliktie jāaizvieto ar labajiem, jāmācās no tiem cilvēkiem, kuri šajā ziņā ir ko panākuši u.t.t. Bet praksē, protams, viss izskatās savādāk,.. Darbs ar sevi, darbs pie saviem ieradumiem ir visgrūtākais, taču augļi, ko no tā saņemam – vissaldākie.

Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk kaut ko mainīt, kaut ko jaunu ieviest savā dzīvē, mainīt profesiju, mācīties, nesēdēt uz vietas, radoši pieiet visam, ko daru – pat mājas tīrīšanā. Ne vienmēr viss iet gludi un veiksmīgi, taču apziņa, ka kusties uz priekšu, silda.

Protams, pārmaiņas it vienmēr ir saistītas ar kritumiem – bieži vien tie ilgst vairākus gadus – arī man tā ir. Un tomēr, vienmēr esmu ticējusi un ar sirdi zinājusi – ka VISS IR UZ LABU un, ka pēc sacamās melnās svītras, nāks baltā – ar noteikumu, ja turpināšu ticēt un darīt.

Par šo tēmu sarakstītas ir ļoti daudz grāmatas, pilns internets ar rakstiem, dažādiem vebināriem – šobrīd dzīves pārmaiņu skolotāju ir ļoti daudz. Pie kura no tiem mācīties, katrs sapratīs pats, ja gribēs to darīt, meklēt…

Vienu gan varu pateikt – ļoti svarīgi ir nolemt, ka vēlies ko mainīt, tam vajadzīga drosme un savā ziņā arī “neprāts”. Jo bieži vien darbs, kuru darām, dzīve, kuru dzīvojam, varbūt nav ērtākā, bet tomēr – mūsējā, ierastā un atteikties no tās bieži vien šķiet ļoti riskanti. Taču, kas neriskē, tas….nu tālāk jau zināt:)

Un, ja esi nolēmis, ka gribi pārmaiņas, ka tās ir nepieciešamas, ja sirds dziļumos saproti, ka bez pirmā soļa nebūs arī nākamo, tad svarīgi ir saprast, ka vienatnē to izdarīt nebūs viegli.

Vieglāk ir tad, kad blakus ir cilvēki, kuri dara to pašu, ar kuriem ir kopīgas vērtības, kuri ir labestīgi, kuriem ir svarīga ne tikai viņu dzīve, bet arī tas, kā dzīvo cilvēki blakus.

Man ir palaimējies, jo Dievs mani radīja ne tikai zinātkāru, bet arī gatavu pieņemt izaicinājumus un blakus man vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri ir līdzīgi, sākot jau ar ģimeni, kurā piedzimu un to, kuru izveidoju pati un beidzot ar draugiem, kolēģiem – arī tiem, kuri blakus ir šobrīd.

Sevi no malas grūti ieraudzīt, toties ļoti labi redzam tos, kas blakus – un, ja kopā ejot, kopā mācoties, tu redzi pozitīvas pārmaiņas citu cilvēku dzīvēs, tad saproti, ka ar tevi notiek tas pats. Tas ir milzīgs prieks, lielisks ieguvums, ka jūti to, ka neesi viens, ka tevi atbalsta un, ka brīžam arī pats esi nospēlējis kādu labu, skaistu lomu citu cilvēku dzīvēs.

Šodien mans mērķis nebija uzrakstīt programmu, pēc kādas notiek darbs manā komandā, kā mēs stradājam ar saviem ieradumiem un kādas lietas daram, lai uzlabotu savu dzīvi un dzīvi savās ģimenēs, vien varu pateikt, ka ieguvums ir milzīgs – un pirmais, kas to sajūt, ir sirds un dvēsele.

Un tas, ko atklāju vakar un kas man šķiet vislielākais ieguvums ir PRIEKS.

Prieks – īsts, svētīgs, neviltots par to, ka esmu, dzīvoju, ka varu smaidīt, ka smaids cilvēkus apkārt ietekmē daudz vairāk, kā tūkstošiem gudri pateiktu vārdu un koučinga sesiju. Taču, lai to pa īstam novērtētu, droši vien ir kādu laiku jābūt bijis nepriecīgam, varbūt pat nelaimīgam, rūpju nomāktam… Protams, tas nenozīmē, ka visas problēmas ir zudušas – tās ir mums katram, taču atkal – svarīgākais ir tas, kā mēs pret tām attiecamies un kā uz tām skatāmies – ar šausmām, vai prieku par kārtējo dzīves skolu un eksāmeniem.

Es ļoti priecāšos, ja šis mazais ieraksts kādam cilvēkam ļaus pieņemt svarīgu lēmumu sev – esmu gatavs pārmaiņām. Tas būs pirmais solis un tālāko priekšā pateiks sirds – kur iet, ko mācīties, ko darīt. Skolotājs vienmēr atnāk – tad, kad esam gatavi!

No sirds jums novēlu šajā gadā – kas ir mans – Pērtiķa gads:) atrast ceļu pie sevis, sadzirdēt savu sirds balsi un ieraudzīt spilgtās krāsās savu skaisto dzīvi. Novēlu PRIEKU par visu, kas ar jums notiek. Un būšu ļoti pateicīga, ja kāds no jums, kas lasāt manu dienasgrāmatu, pēc laiciņa padalīsieties ar citiem ar tām vērtīgajām atklāsmēm, ko esat guvuši šajā gadā:)

Prieku, Prieku un vēlreiz Prieku!

Mīlestībā: Ginta